Vai Eiropas Savienībā iespējama suverēna Latvija

Līga Lētiņa, Rīgas P.Stradiņa universitātes Eiropas integrācijas institūta starptautisko attiecību studente, — "Latvijas Vēstnesim"

Pirms diviem gadiem 7. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā Rīgas tramvajos bieži bija dzirdama Aivara Stendzenieka vadītās partijas reklāma: "Eiropas Savienība ir tas pats, kas Padomju Savienība (..)." Tajā brīdī man, pirmā kursa studentei, šķita absurds šis apgalvojums, jo — Eiropas Savienība (ES) galu galā pārstāv universālo, vēlamo demokrātijas ideoloģiju. Šobrīd savukārt es atzīstu, ka ir pamatota diskusija par to, cik lielā mērā ES pārņem nacionālo valstu suverenitāti un pašnoteikšanās iespējas, veidojoties arvien vairāk par centralizētu sistēmu, tuvinoties federālas Eiropas modelim.

Šobrīd tiek rakstīta Eiropas Savienības (ES) konstitūcija. Tas tikai norāda uz to, ka ES integrācija turpinās "ever closer Union" (arvien ciešāka un saliedēta savienība) virzienā. Ja šis konstitucionālais haoss, juridiskā ES bāze, kas bija izkaisīta dažādos līgumos, radīja it kā pārliecību, ka līdz ar to ES ir vienkārtējais starptautiskais režīms, noteiktas līgumsaistības, tad tagad, konkrēti definējot ES tiesības un pilnvaras, kā arī skaidri un sabiedrībai saprotami tās izklāstot, ES iezīmē tendenci tuvoties nacionālās valsts pilnvarām, funkcijām un lomai. Tieši tādēļ ir svarīgi izanalizēt, cik lielu daļu nacionālās suverenitātes spēj atņemt pārnacionāla institūcija, kā arī cik lielas ir iespējas, darbojoties šajā institūcijā, nostiprināt valsts nacionālo suverenitāti, kā arī atgūt to, ja tā "atņemta".

Procesi, ko iezīmē mūsdienu pasaules globalizācija, valstu savstarpējā atkarība, kooperācija, kā arī pakļaušanās universāliem, unificējošiem līgumiem, dažādās nozarēs iezīmē cita līmeņa valstu savstarpējās attiecības un līdz ar to suverenitātes jēdziena maiņu, evolūciju. Līdz ar to domājams, ka patiesībā varbūt tie, kas uztraucas par suverenitātes zaudēšanu Eiropas Savienībā, patiesībā nav informēti par šo suverenitātes jēdziena maiņu.

Kas ir suverenitāte

Suverenitātes jēdziens tiek skaidrots kā tiesības uz maksimālu politisko autoritāti, tiesības pieņemt un ieviest politiskus lēmumus1. Suverenitāte starptautiskajā sistēmā savukārt tiek izprasta kā valsts tiesības uz pilnīgām pašnoteikšanās tiesībām, pašpārvaldi, kā arī uz savstarpēji atzītām šīm minētajām valstu pašnoteikšanās tiesībām. Šīs savstarpēji atzītās valstu pašnoteikšanās tiesības izpaužas kā juridiska un diplomātiska līdztiesība.

Tomēr tiesa — mūsdienu globalizācijas apstākļos suverenitātes jēdziens ir mainījis tā saturu un izpratni. Kā atzīmē Lielbritānijas ārpolitikas speciālisti2, vairs nav pārliecības, ko suverenitāte nozīmē šodien. Līdz ar tik daudzām dažādu valstu atzītām un parakstītām ANO un citām konvencijām, līdz ar lielāko daļu pasaules valstu iesaisti NATO un Pasaules tirdzniecības organizācijā, kā arī līdz ar šo organizāciju diktēto noteikumu pieņemšanu nacionālo valstu parlamentu pašnoteikšanās iespējas samazinās. Nacionālās valstis pieņem iekšzemes, nacionālo problēmu risināšanu, kā arī kārtības noteikšanu saskaņā ar pārnacionālu organizāciju noteiktajiem noteikumiem. Vai tā nav sava veida suverenitātes deleģēšana, tās samazināšanās konkrētajai valstij? Saskaņā ar definīciju suverenitāte neizpaužas pilnībā — valstis, demokrātiskās valstis vairs nav spējīgas pašnoteikties visās nozarēs, tās ir pakļautas starptautiskajām normām, starptautiskās sistēmas prasībām, vairākas valdības ir pakļautas starptautiskajai novērošanai, pat kontrolei.

Taču nevarētu teikt, ka līdz ar pakļaušanos starptautiskiem noteikumiem kādā nozarē — ekonomikā, drošības, vides aizsardzības vai kādā citā — valstis zaudētu savu suverenitāti, jo pašnoteikšanās tiesības citās nozarēs saglabājas. Kā arī tad, ja saglabājas valsts tiesības uz brīvprātīgu līdzdalību pārnacionālā organizācijā vai brīvprātīgu izstāšanās iespēju, saglabājas nacionālā parlamenta iespējas diktēt nacionālo politiku saskaņā ar pilsoņu interesēm un suverenitāte nacionālajai valstij saglabājas. Tādējādi secināms, ka pārnacionālu, pārvalstisku autoritāšu atzīšana ir vienīgi moderns valstiskuma un suverenitātes izpratnes veids, nevis ceļš uz suverenitātes zaudēšanu.

Nacionālā suverenitāte

un Eiropas Savienība

Jau pašos Eiropas Savienības pirmsākumos viens no tās dibinātājiem — Žans Monē ( Jean Monnet ) runāja par "ever closer Union" — arvien ciešāk saliedētu savienību starp Eiropas iedzīvotājiem. Nekas nav mainījies arī mūsdienās — Helmūts Kols, bijušais Vācijas kanclers, arī runā par cieši integrētu Eiropu: "Lielais mērķis, kas mums un mūsu Eiropas draugiem kopīgs, ir Eiropas Savienotās Valstis3." Vēl pārliecinātāks ir kāds cits Vācijas pārstāvis — nav alternatīvas federālajai valstij. Eiropas apvienošana ir jāuzskata par veiksmīgu Eiropas integrācijas noslēgumu4. Līdz ar to ir saprotamas eiroskeptiķu bailes no Eiropas Savienības tālākas integrācijas, kas var izvērsties par federālu lielvalsti, jo tādā gadījumā nacionālo valstu pilnvaras tiktu reducētas arvien vairāk integrācijas procesā un rezultāts varbūt patiesi būtu Eiropas apvienošana. Savukārt funkcionālisti uzskata, ka Eiropas Savienība izpletīsies pakāpeniski un nenovēršami, jo līdz ar ciešāku ekonomisko sadarbību (savienību) radīsies gan vajadzība, gan arī vēlēšanās pēc ciešākas politiskās sadarbības.

Šobrīd ir skaidrs, ka Eiropas Savienība pretendē uz lielāku autoritāti nekā starptautisks režīms vai arī valstu sadarbība kādā konkrētā nozarē — ekonomikā, jo ES aptvertās darbības jomas ir ļoti plašas. Šobrīd ES pārrauga visu — lauksaimniecību, tirgu, nodarbinātības likumdošanu, sociālās programmas, starpkultūru izglītošanu un vides problēmas. Kandidātvalstu uzņemšanas procesā ES pretendē uz nacionālo likumdošanu korektora lomu, kā prasību uzstādot likumdošanas unifikāciju. Lai arī jāatzīst, ka saskaņā ar funkcionālistu uzskatiem pie šāda rezultāta Eiropas valstis varbūt nonāktu tik un tā, lai atvieglotu tirgus un ekonomisko sadarbību, taču šobrīd šķiet, ka tas tiek veidots nedaudz mākslīgi, pirms šī ciešā ekonomiskā sadarbība ir izveidojusies. Īpaši kandidātvalstu gadījumā nav ekonomiskas sadarbības ar ES, un tā nebūt nešķiet tik prognozējama ātrā laikā, ņemot vērā kandidātvalstu rūpniecības attīstības līmeni salīdzinājumā ar ES dalībvalstīm, to kvalitātes rādītājiem un standartiem, kas nebūt nav tik konkurētspējīgi ES tirgū.

Pašlaik notiek sarunas par Eiropas Savienības konstitūcijas rakstīšanu, tās uzmetumu ir publicējis žurnāls "The Economist", un no šī galvenos ES darbības principus apkopojošā, paskaidrojošā un publicētā dokumenta var secināt, uz kāda līmeņa suverenitātes deleģēšanu ES pretendē. Tostarp var novērot šādas parādības, kas atvaira bažas par pilnīgas nacionālās suverenitātes deleģēšanu ES:

• nacionālo pilsonību nespēj aizvietot ES pilsonība, līdz ar to saglabājas nacionālās piederības dominante pār ES;

• ES nepretendē uz tiesībām ievākt nodokļus, līdz ar to nepretendē uz pilnīgu federālās valsts centralizētas varas statusu;

• ES pilsonis balso valstī, kurā tas rezidē, respektīvi, kurā tas maksā nodokļus, līdz ar to tiek ieviests papildu demokrātijas mehānisms attiecībā pret iedzīvotājiem, kā arī šis princips nosaka iedzīvotāju primāru piesaisti konkrētai teritorijai, konkrētai nacionālai valstij, nevis pārnacionālai institūcijai, kam ir vienalga, kurā reģionā pilsonis balso, jo viņš nodod balsi par savu "augstāko eiro valdību";

• tiek ieteikts ieviest divpalātu Eiropas Parlamentu, respektīvi, saglabāt parlamentu kā tieši velētu pilsoņu pārstāvniecības institūciju; kā arī ieviest nāciju padomes institūtu kā nacionālo parlamentu pārstāvju kopumu, tādējādi atspoguļojot arī nacionālās intereses lēmumpieņemšanas procesā;

• tiek atzītas valsts tiesības izstāties no ES.

Tomēr paralēli šajā konstitūcijā ir iekļauts arī kāds strīdīgs aspekts — kā oficiālās valodas tiek noteiktas tikai angļu, franču un vācu. Tādējādi kārtējo reizi lēmumu pieņemšanas process tiek attālināts no ierindas pilsoņa, kas ne vienmēr pārvalda šo valodu un tādēļ nespēj izsekot līdzi procesiem. Tajā pašā laikā atzīstams, ka, pēc minētās konstitūcijas, ES nepretendē uz valstiska rakstura organizācijas statusu, bet gan uz pārnacionālas organizācijas statusu, līdz ar to netiek izvirzīta pamatprasība lēmumpieņemšanas procesam notikt pilsoņu vārdā, bet gan dalībvalstu, to pārstāvju vārdā un interesēs. Ir pilnīgi saprotama šo tikai dažu oficiālo valodu ieviešana kā ES darbības mehānisma atvieglotājs un efektivizētājs, kā arī izmaksu samazinātājs, jo atkrīt neskaitāmie tulkošanas darbi, kas arī rada situācijas, ka tulkošanas procesā tiek zaudēta kāda dokumenta jēga.

Tomēr ne vienmēr suverenitāte tiek izprasta tikai ar pašnoteikšanās iespējām, spējām pieņemt lēmumus nacionālās valsts interesēs vai arī ar brīvprātīgas izstāšanās iespējām. Tā suverenitāte, kā to uztver ierindas pilsoņi, iedzīvotāji, biežāk ir meklējama nevis politiskās spēles noteikumos, bet gan simbolos. Un šeit rodas vairākas problēmas — nereti nacionālajā līmenī suverenitāte tiek saistīta ar pašnoteikšanās simboliem, kurus baidās zaudēt nacionālas valstis ES sastāvā un kuri arī atspoguļojas integrācijas politikā:

• bailes atteikties no stingri kontrolētas nacionālās robežas, līdz ar to atsakoties pilnībā noteikt valsts pilsoņu, pastāvīgo iedzīvotāju skaitu, atbilstoši garantējot tiem viņu tiesības; nespēja vienoties Eiropas iekšienē šajā jautājumā, deleģējot robežu kā nacionālās valsts simbolu, atspoguļojas attiecībā uz vienu no svarīgākajiem līgumiem — Šengenas līgumu par bezvīzu režīma ieviešanu starp dalībvalstīm, kā arī valstīm, kas pievienojas šī dokumenta saturam. Šobrīd šim līgumam nav pievienojušās pat visas dalībvalstis, piemēram, šajā kopējā politikā nav iesaistījusies Lielbritānija, Īrija, neuzticoties ES ieviestajai sistēmai un piedāvātajiem iekšpolitikas garantiem;

• nacionālā valūta. Arī šeit ir raksturīga pašreizējo ES dalībvalstu (Lielbritānijas, Dānijas) skepse un nevēlēšanās pievienoties kopējai valūtas sistēmai, kas sakņojas bailēs neveiksmīgā Eiropas integrācijas gadījumā zaudēt ekonomisko, finansiālo pašnoteikšanās iespēju neesošas nacionālās valūtas gadījumā;

• pilsonība kā viens no nacionālās valsts simboliem. Lai arī šobrīd konstitūcija ir definējusi nacionālās pilsonības pārākumu pār ES pilsonību, sabiedrībā joprojām pastāv neizpratne par to, kas ir Eiropas pilsonība. Bet, ja pastāv uzskats, ka tāda pastāv, tad tā noteikti ir pārāka par manu nacionālo piederību, tautību, ko es negribu zaudēt. Līdz ar to, lai spētu pārliecinoši turpināt Eiropas integrāciju, atverot iekšējās robežas, nodrošinot ES pilsoņiem brīvu kustību ES telpā un vienlīdzīgi aizstāvot to tiesības, ir plaši jāpaskaidro šī beidzot noteiktā ES pilsoņa definīcija un kritēriji, pēc kuriem tiek noteikta Eiropas pilsonība;

• nacionālā likumdošana. Šis ir visproblemātiskākais aspekts, ņemot vērā, ka galvenajās nozarēs ES diktē noteikumus, kā arī pieprasa likumdošanas vienādošanu, jaunajām kandidātvalstīm iestājoties, līdz ar to rodas bailes par nacionālas valsts tiesisko un politisko pašnoteikšanās iespēju. Šeit gan jāatgādina princips, ka nacionālai valstij ir iespējas jebkurā brīdī izstāties no ES, atjaunojot iepriekšējo, ne–eirocentrisko likumdošanu.

Līdz ar to secināms, ka Eiropas Savienība, lai arī tā šobrīd pretendē uz ievērojamām pārnacionālām pilnvarām, tuvinot savu kompetenču sfēru nacionālās valsts kompetenču sfērai, nav nacionālo suverenitāšu iznīcināšana. ES līdz ar jauno konstitūciju un tajā ietverto nāciju padomes modeli tieši nosaka to, ka tā ir gan pilsoņu Eiropa (atspoguļota Parlamenta darbībā), gan arī nacionālo valstu Eiropa, kas atspoguļojas nāciju padomē. Šī divpalātu Eiropa reducētu pretrunas starp nacionālajiem parlamentiem un Eiropas Parlamentu, kā arī tai vajadzētu palielināt Parlamenta nozīmi ES struktūrā.

Pašreizējais Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers ir pārliecināts, ka patiesībā pat Eiropas Federācijā, ja tāda izveidosies, nacionālā valsts ar tās kulturālajām un demokrātiskajām tradīcijām būs neatņemama sastāvdaļa, vēl jo vairāk, lai varētu pilnīgi leģitimēt pilsoņu un valstu pieņemtu savienību6.

Patiesībā šī valstu pasīvā integrācija ES šobrīd, manuprāt, ir pamatojama ar neizskaidrotām ES funkcijām, mērķiem, kas, jāatzīst, nav konkrēti definēti, līdz ar to nacionālās valstis nespēj apzināties, cik liela daļa suverenitātes tām ir jādeleģē šai pārnacionālai organizācijai — kā konsultatīvai institūcijai vai arī kā Eiropas Savienotajām Valstīm. Piedevām pieļauju, ka nacionālās valstis, to politiskā elite joprojām dzīvo zināmā mērā reālistu pasaulē, ideālā par nacionālas valsts varas un suverenitātes spēku, bet nav apzinājušas globalizācijas efektu un līdz ar to neapzinās suverenitātes termiņa maiņu mūsdienu starptautiskajā sistēmā.

Quo vadis , Latvija?

Līdz ar to, pamatojoties uz iepriekš izanalizēto suverenitātes jēdzienu, tā maiņu laika gaitā, kā arī pamatojoties uz Eiropas Savienības konstitūcijas uzmetumu, no kā izriet atbildes uz vairākiem neatbildētiem jautājumiem par to, cik dziļa un tāla būs Eiropas integrācija, kā arī kādus nacionālo valstu upurus tā prasīs, es neuzskatu Eiropas Savienību par suverenitāti atņemošu vienību. Protams, tiek noteiktas konkrētas nozares, kurās ES diktē noteikumus (standarti tirdzniecībā, rūpniecībā, nodarbināto darba apstākļos, vispārējā labklājības līmenī utt.), tomēr nedomāju, ka mūsdienu pasaulē Latvija kā maza valsts, kuras individuālās pašnoteikšanās iespējas ir ierobežotas, spētu izvairīties no šo starptautisko normatīvu ievērošanas. Lai spētu politiski būt suverēna, valstij ir jābūt pietiekami ekonomiski suverēnai, savukārt šī ekonomiskā suverenitāte ir atkarīga no labklājības līmeņa, kas savukārt atkarīgs no valsts spējām eksportēt savu produkciju, pārdot to pasaules tirgū. Bet pasaules tirgū, pasaules sistēmā valda perfekti organizēta sistēma, kas nostiprināta ne tikai ES noteikumos, bet arī PTO un citu organizāciju noteikumos, līdz ar to no pārnacionālajiem normatīviem nav iespējams izvairīties.

Tāda ir šībrīža pasaules sistēma — tā nav starptautiska anarhija, kurā dominē suverēnas valstis, kas darbojas savās interesēs. Šībrīža pasaules sistēma ir savstarpēji atkarīgu, starptautiski integrētu valstu sistēma, kurā līdz ar to integrētas, līdzīgas ir darbības normas, gluži kā mēru sistēma, tā arī kvalitātes rādītāji. Tiek uzskatīts, ka tas nav pretrunā ar nacionālās suverenitātes jēdzienu — tikai tā modernā izpratne. Protams, var minēt, ka jēdziens ir izkropļots, bet tikpat labi tas ir bijis atšķirīgs dažādos laikmetos, piemēram, agrāk nebija spēcīgi nostiprināta savstarpējā valstu suverenitāšu respekta, bija biežas ofensijas.

Tātad — quo vadis , Latvija — vai nu pretim starptautiskai sistēmai, demokrātisku valstu sistēmai, globalizācijas sistēmai, kurā zināmās jomās nacionālā suverenitāte, pašnoteikšanās ir jādeleģē centrālajam kontroles mehānismam, vai arī pretim starptautiskai anarhijai – suverēnām, neatkarīgām, savstarpēji neintegrētām valstīm, kuras kuru katru brīdi var sākt militāru/politisku ofensiju, respektīvi, šādā starptautiskā anarhijā zūd drošības garants, kas sakņojas starptautiskajā sistēmā, kā arī nav tiesiska pamata valsts līdzvērtīgai pastāvēšanai blakus organizācijas dalībvalstīm. Respektīvi, mēs varam runāt par Eiropas Savienību kā organizāciju, kas liek valstīm atteikties no zināmām suverenitātes formām, kā arī par ES un nacionālām suverenitātēm šī jēdziena modernā izpratnē, kad tas nekonfliktē ar suverenitātes definīciju. Bet jebkurā gadījumā secinājums ir viens: no diviem ļaunumiem ir jāizvēlas viens, un, lai patiesi būtu garants ilglaicīgai nacionālās suverenitātes saglabāšanai (lai arī kādā formā), atbilde ir ES. Tieši tādēļ, ka šobrīd zūd nacionālās valsts vērtība salīdzinājumā ar tirgus un ekonomiskajiem principiem un izdevīgumu, kamēr tirgus tomēr ir pakļauts starptautiskām organizācijām un to noteikumiem, tādēļ ir svarīgi, lai šīs organizācijas pārliecinoši aizsargātu nacionālo valsti brīvā tirgus apstākļos.

Vēl viens ieteikums, ko arī min Joška Fišers, ir — skaidri nodalīt kompetences starp Eiropas Savienību (federāciju) un nacionālajām valstīm Eiropas konstitucionālajā līmenī, paredzot, ka tikai nepieciešamākais būtu regulējams Eiropas līmenī (ES funkcionēšanai nepieciešamās jomas, kurās vajadzīga centralizētība), savukārt pārējo atstājot nacionālo valstu kompetencē, tādējādi saglabājot gan Eiropas Savienību, tās darbības principus – unificētos noteikumus zināmās nozarēs, gan arī saglabājot suverenās, pašnoteikties spējīgās valstis paralēli tam, saglabājot to pašapziņu.

1 Oxford Concise Dictionary of Politics; ed. by Iain McLean; Oxford University Press 1998; pp. 464.

2 Hoping on the juggernaut, The Economist; 1st January; 1998.

3 "Lielais mērķis, kas mums un mūsu Eiropas draugiem ir kopīgs — Eiropas savienotās valstis".

4 Hoping on the juggernaut, The Economist; 1st January; 1998.

5 Our Draft of the Constitution for the European Union, the Economist Oct 26th 2000.

6 VFR ārlietu ministra Joškas Fišera runa Berlīnes Humbolta Universitātē 2000. gada 12. maijā "No valstu apvienības līdz federācijai — pārdomas par Eiropas Integrācijas nobeigumu" www.auswaertiges–amt.de