Vakar — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā — Latvijas ļaudis atcerējās lielo 1941. gada tautas traģēdiju
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā pie Brīvības pieminekļa 2006.gada 14.jūnijā:
|
Augsti godātie represētie! Augsti godātie klātesošie!
Šodien Latvijai ir valsts mēroga sēru diena, un tā ir sēru diena, kad visa Latvija noliec galvas to nevainīgo upuru priekšā, kuri bez brīdinājuma, bez pamata, bez attaisnojuma brutāli tika izrauti no savas dzīves, no savām mājām un necilvēcīgos apstākļos aizsūtīti tālā, ļoti smagā trimdā, no kuras ļoti daudzi tā arī neatgriezās, bet citi atgriezās ar sabojātu veselību. Neskaitāmas ģimenes tika sarautas un saraustītas, neskaitāmi bērni kļuva bāreņi, neskaitāmas dzimtas tika iznīcinātas.
Ar šīm pirmajām deportācijām tika cirsts pirmais, taču ne pēdējais smagais robs Latvijas tautas dzīvajā miesā. Tas bija noziegums pret cilvēci, tas bija genocīds pret Latvijas tautu. Starp izvestajiem mēs atrodam dažādu tautību pārstāvjus, no tiem pāri par 85% bija latvieši, tātad skaidri redzams, ka iznīcināšana bija tieši tēmēta pret latviešu tautu, taču tur bija arī ebreji, vācieši, citu tautu locekļi. Tas skāra visus Latvijas iedzīvotājus un dažus proporcionāli vairāk, nekā būtu sagaidāms pēc viņu skaita tobrīd Latvijā.
Šis noziegums pret cilvēci mums ir jāatceras, mums ir jāgodina vēl dzīvie šo laiku pārdzīvotāji, un mums ir jāmāca saviem bērniem par to, kas notika un kas ir visas mūsu tautas pārdzīvojumi, jo tas, ko pārdzīvoja toreiz uz Sibīriju aizvestie pieaugušie, vecie ļaudis, šodien vēl tie dzīvie, kas toreiz bija bērni, – tās nav tikai viņu ciešanas, tas nav tikai viņu pārdzīvojums, tās ir mūsu visu kopējās sāpes un kopējās bēdas, un tāpēc mēs visi šodien sanākam kopā, atceramies šos traģiskos notikumus, noliecam galvas upuru priekšā, bet arī apņemamies, ka mēs tagad savā brīvā Latvijā gādāsim par to, lai tas nekad vairs neatkārtotos. Tas ir svarīgākais no tā, kas mums šajās dienās ir jāatceras un jāturpina tālāk, – ne tikai atcerēties un parādīt līdzjūtību un godu tiem, kas ir tikuši vajāti un cietuši, ne tikai mācīt saviem bērniem par to, kas ir noticis, bet arī ieviest visas Eiropas kultūras mantojumā un apziņā to, kas ir latviešu tautas dzīves gājums un pārdzīvojumi, jo mums visiem tagad apvienotā Eiropā ir jāsaprot, ka esam viena saime.
Mēs vēlamies, lai citi katrā Eiropas vietā saprastu, ko esam pārdzīvojuši un kāpēc, un to mēs arī darām un skaidrojam, un darām to gan diplomātiskā līmenī, gan ar mākslas darbu starpniecību. Es priecājos, ka šodien pirmo reizi tiks atskaņoti un redzēti pasākumi un mākslas darbi, kas palīdz mums cilvēciski izskaidrot šīs ciešanas un pārdzīvojumus. Mums arī ir jāsaprot, ka citām tautām ir savas ciešanas un pārdzīvojumi, un mēs nedrīkstam aizmirst arī viņiem izrādīt solidaritāti un līdzjūtību par viņu ciešanām.
|
Būsim visi
vienoti savā cilvēcīgumā, lai mēs varētu sagaidīt, ka citi izprot
mūsu sāpes un ciešanas! Būsim arī gatavi interesēties un saprast
to, ko citas tautas ir cietušas un pārdzīvojušas! Tad mēs visi
kopā varēsim veidot tādu Eiropu, kurā šādām lietām nekad vairs
nebūs jāatkārtojas. Bet galvenokārt mums pašiem ir jāgādā par to,
lai Latvija ir droša. Lai tai būtu savas iespējas aizsargāties.
Lai nekad vairs nebūtu tāda pazemojuma, ka mūsu pašu armijas
ļaudīm ir jānoskatās, kā sveša armija ienāk un pārņem mūsu zemi.
Mēs to nekad vairs negribam pieļaut. Mēs arī negribam pieļaut, ka
mūsu vīri un zēni iet un karo svešās uniformās un krīt svešās
kaujās.
Tad, ja viņi kurp dosies, viņi dosies savās uniformās un ar savu
Latvijas karogu, tieši tādēļ, ka mēs saprotam, ka tas Latvijas
drošībai nāk par labu.
Galvenokārt mums ir jāatceras, ka tas viss noticis, lai
iznīcinātu Latviju kā neatkarīgu valsti, visas ziņas un miņas par
tās eksistenci. Kādu mēs savu Latviju tagad veidojam un pasaulei
rādām, tas ir mūsu rokās. Ja mēs vēlamies, lai pasaule mūs ciena
un respektē, tad sāksim ar pašu pirmo – sāksim ar cieņu un
respektu paši pret sevi, paši pret savu valsti un paši pret savas
valsts simboliem. Šajā dienā es vēlētos atgādināt, ka tas, kādēļ
tik daudzi cieta, mira, bija Latvijas dēļ. Tagad katrs, kas zaimo
neatkarīgo Latvijas valsti, katrs, kas zaimo neatkarīgās Latvijas
valsts simbolus, zaimo visu tautu, zaimo mūsu vēsturi un zaimo
visus, kas par to ir cietuši. Es atgādinu visiem – mums pašcieņa,
iecietība, sapratne un saticība ir vienīgais, ar ko varēsim
uzcelt tādu valsti, kas stāvēs uz drošiem pamatiem un kam
nedraudēs ienaidnieki ne no ārpuses, ne no iekšienes. Es novēlu
visiem šajā sēru dienā pārdomāt to, kādi mēs esam un kādi mēs
vēlamies kļūt.
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas videouzruna fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajā TV konferencē, kas veltīta 1941.gada 14.jūnija deportācijām (Latvijas Televīzijā 2006.gada 14.jūnijā):
Vēlos sveikt visus šā pasākuma dalībniekus un skatītājus piemiņas dienā, kad atskatāmies uz notikumiem, kas nu jau pirms 65 gadiem skāra tik ievērojamu daļu no Latvijas tautas. Ir dažādu veidu traģēdijas, kas cilvēkiem atgadās mūžā: tādas, kas ir dabas sūtītas, no kurām nu nekādi neviens nevar izvairīties, citas, kas notiek nejaušības dēļ, bet ir tādas, kas ir sistemātiskas, ar ļaunu prātu un ar ļaunu nolūku veidotas. Šīs izvešanas, ko Latvija piedzīvoja, pieder pie pēdējām. Ar tīšu prātu, ar ļaunu nolūku ļaudis tika arestēti, deportēti, un viss, ko viņi pārdzīvoja, nenotika nejaušības vai kaut kāda nelaimes gadījuma dēļ, tas bija plānots, tas bija tīšām, un tas to padara īpaši ļaunu. Katram, ko liktenis šādā skarbā veidā ir skāris, tā ir viņa dzimtas un viņa personīgā traģēdija, bet visai tautai arī tā ir traģēdija, un tamdēļ mēs to atzīmējam gadu no gada.
|
Es domāju, ir svarīgi, lai mēs varētu dalīties savās sāpēs, lai tie, kas pārdzīvojuši deportācijas, satiktos un lai dalītos savās atmiņās un savos piedzīvojumos. Neviens cits jau to īsti nevar izprast tā kā tas, kas to pašu līdzīgi piedzīvojis. Man liekas, ka tad nasta kļūst vieglāka, ja ir iespējams satikt tos, kas pārdzīvojuši to pašu un tomēr ir dzīvi, un tomēr ir izveidojuši sev citu dzīvi pēc tam un iet uz priekšu. Bet mums ir svarīgi arī nodot liecības, lai tie bērni, kas tagad aug un kam tādas lietas, paldies Dievam, nedraud, saprastu, cik trausla ir tā sabiedrība, kuru viņi patlaban bauda. Jo jūs, Sibīrijas bērni, tajā brīdī, kad jūs deportēja, ne jūs, ne jūsu vecāki nedomāja, ka viņiem kaut kas draud. Mēs nekad īsti nezinām, kas mums var draudēt. Mums jācenšas būt pēc iespējas vairāk aizsargātiem. Ir svarīgi zināt, cik ļauni cilvēki var būt un kas var notikt totalitārās sistēmas paspārnē. Ir svarīgi dalīties ar saviem pārdzīvojumiem, atstāt liecības un stāstīt arī bērniem, mazbērniem, skolas bērniem, pasaulei, vēsturei.
Mēs dalāmies ar jums. Mēs esam ar jums kopā…