ZA korespondētājlocekle Pārsla Eglīte:

Cilvēka kvalitāte kā viņa vērtības mērs

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdē "Cilvēka vērtība un dzīves kvalitāte" Rīgā 2000. gada 15. decembrī

Nepieciešamību apspriest cilvēka vērtību izraisa nesaudzība pret to mūsdienu pasaulē. Vārdos cilvēks tiek atzīts par "radības kroni" un visu vērtību mēru, bet iedzīvotāju drošība un labklājība —par gandrīz vai visu valstu valdību darbības mērķi. Tai pašā laikā visā pasaule karo, spridzina, slepkavo, lielāka vai mazāka iedzīvotāju daļa grimst nabadzībā, bet starptautiskās organizācijas izstrādā valdībām programmas un ieteikumus nabadzības izskaušanai.

20. gadsimta pēdējā gadā ANO nācās pieņemt īpašu deklarāciju par sociālo attīstību ar aicinājumu izvirzīt cilvēku visas attīstības degpunktā (Ženēvā piecus gadus pēc Kopenhāgenas 1995. gada konferences). Tas nebūt nav domāts tikai Austrumeiropas t.s. pārejas ekonomikas valstīm. Bet arī tās ir devušas pietiekamu pamatu izteikt šādu atgādinājumu. Latvijā, piemēram, darba samaksa visās cilvēku izaugsmes un aprūpes nozarēs ir par 30-140% mazāka nekā lietu ražošanā un naudas apritē; pabalsti ģimenēm gadiem paliek nemainīgi, kaut arī ministrijām finansējumu regulāri palielina par inflācijas tiesu; par vardarbību pret bērniem un cilvēku sabraukšanu piespriestie sodi mēdz būt mazāki nekā par vienu otru sīku zādzību, bet citu laika šķērdēšana un garīgā darba rezultātu piesavināšanās vispār netiek uzskatīta par nosodāmu rīcību. Tāda rīcība pauž valsts varas necieņu pret cilvēku un rūpēm par to. Tāpēc nav brīnums, ka pēdējos 11 gados kopš iepriekšējās tautskaites 1989. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits ir sarucis par 11% un tikai puse no šiem zudumiem ir uz emigrācijas rēķina, bet otra — dzimstības mazināšanās dēļ. Tāpēc visvairāk sarucis bērnu skaits līdz 14 gadiem — par 25,7%, aktīvā vecuma (15-59) – par 11,3% un tikai pensijas vecuma ļaužu skaits palielinājies par 8,5% (1. diagr.). Ir aprēķināts, ka dzimstībai un mirstībai saglabājoties 20. gadsimta pēdējo gadu līmenī, Latvijas iedzīvotāju skaita mazināšanās un to novecošana turpināsies: nākamajos 10 gados tikai dabiskās kustības gaitā, bez emigrācijas, cilvēku kopskaits Latvijā mazināsies vēl par 7%, bet bērnu —par 37%. Savukārt bērnu īpatsvars samazināsies no 21,4% 1989. gadā un 17,9% 2000. gadā līdz 12,5% 2009. gadā. Savukārt 60 gadus un vecāku cilvēku īpatsvars pieaugtu no 17,4% 1989. gadā un 21,1% 2000. gadā līdz 21,8% 2009. gadā un 24,0% 2019. gadā, t.i., viņu būtu gandrīz divas reizes vairāk nekā bērnu.

Ja atzīstam cilvēka vērtību, tad šādas norises uzskatāmas par nacionālās bagātības zaudējumu. Šis cilvēkkapitāls gan līdzīgi mežam ir atjaunojams resurss, bet tikai tad, ja mērķtiecīga kopšana sākta laikus — kamēr vēl var cerēt uz pietiekamu skaitu auglīgā vecuma cilvēku.

Latvija jau ir bīstami tuvu šīs atjaunotnei nepieciešamās paaudzes skaitliskam izsīkumam. Tāpēc atgādinājumus par cilvēka vērtību un pamatojumu cilvēkresursu atjaunošanas pasākumu lietderībai nedrīkst atlikt uz tālāku nākotni.

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir notikušas vairākas konferences par iedzīvotāju ataudzes katastrofālo stāvokli (1994. — MK Demogrāfiskās komisijas un AN AP, 1998. — AN AP par rīcības programmu piecus gadus pēc ANO Kairas konferences par iedzīvotājiem un attīstību, 1999. gadā — PBLA par latviešu tautas demogrāfisko stāvokli: grūtībām un iespējām), publicēti neskaitāmi raksti un pētījumu rezultāti. Diemžēl 7. Saeimas debates un lēmums par iepriekš paredzētā ģimenes pabalstu palielinājuma atlikšanu uz vēlākiem gadiem, kā arī demogrāfiskā statistika un pētījumi par iedzīvotāju attieksmi pret savu un citu veselību liecina, ka līdz šim izmantotie argumenti par cilvēka vērtību un vajadzību to saudzēt nav bijuši pietiekami pārliecinoši. Jāmeklē citi vārdi un pieeja gan tautas likteņlēmējiem, gan katram sugas "Homo Sapiens" pārstāvim.

Pats jēdziens "cilvēka vērtība" ir daudzslāņains. Senākā tā nozīme saistās ar pašsaprotamo dzīvības svētumu , vismaz attiecībā pret savas sugas pārstāvjiem, kas vērojama jau dzīvnieku vidū. Bez šādas attieksmes pasaulē laikam gan nebūtu bijusi iespējama medicīnas un ētikas attīstība, sodīšana par kaitējumu cita dzīvībai un veselībai, ieskaitot nosodījumu par abortiem un neizpratni par eitanāziju.

Tomēr diskusijās par nāvessoda, mākslīgo abortu un eitanāzijas likuma pieļaujamību Latvijā dzīvības svētuma un atbilstošās tikumiskās pieejas konsekventākie aizstāvji nemēdz minēt šīs dzīvības nesēja tālākās dzīves izredzes —iespējas saņemt uzturu, būt veselam un garīgi attīstīties, īstenot savas spējas citu labā, baudīt augstu dzīves kvalitāti. Neatbildēts paliek jautājums par nedzimušā bērna dzīvības saglabāšanas izredzēm un cenu mātei, kam pašai trūkst iztikas līdzekļu vai iespēju izārstēt bērna iedzimtās kaites (1. attēls). Rodas arī citi jautājumi: vai daudzkārtēja slepkavas mūža ieslodzījumam nepieciešamos līdzekļus nebūtu lietderīgāk izmantot citā nolūkā? Kāda vērtība ir cilvēka dzīvībai, ja viņam nav iespēju attīstīt un likt lietā savas dotības jeb pašrealizēties, ko bieži mēdz uzskatīt par cilvēka darbības galveno motīvu jeb dzinuli? Kāda vērte ir cilvēka dzīvei, ja tā nesagādā prieku un gandarījumu pašam, labumu un pārmantojamus darba rezultātus citiem? Vai vērts dzīvot, ja dzīvei nav kvalitātes, piemēram, slimības sagādāto ciešanu vai trūkuma dēļ, ja katru rītu negaida ar prieku, bet katru nodzīvoto gadu nevar aizvadīt ar patīkamu apziņu, ka esmu izmainījies uz labu un palīdzējis to darīt citiem?

Ja uz šiem jautājumiem nevaram atrast visiem pieņemamas atbildes, rodas aizdomas, ka dzīvības svētuma aizsardzība bez dzīves kvalitātes prasības tiek izmantota divkosīgi. Kopš sendienām valdošie slāņi ir nostājušies pret dzimstības regulēšanu un pašnāvībām zemāko slāņu pārstāvju vidū, lai pašu rīcībā vienmēr būtu pietiekami daudz kalpu — viņu turības vairotāju un karotāju. Pēdējo daudzums nodrošināja iespēju viegli dabūt citus padzīto vai kritušo vietā un, pateicoties tam, maksāt niecīgas algas. Cilvēkresursu skaitliskā papildinājuma uzturēšanai tika izmantoti baušļi un ticība taisnīgam sodam pēc nāves. Kungiem tas nebūt netraucēja sūtīt nāvē iekarošanas karos vai sodīt ar nāvi par nodarījumiem pret kungu mantu, ieskaitot dzīvo. Būtībā cilvēka vērtība tika diferencēta pēc izcelsmes vai mantas.

Līdztekus dzīvības svētumam, kas vismaz vārdos vienmēr ticis attiecināts vienlīdz uz visiem, darbinieki un karavīri vienmēr tikuši vērtēti pēc viņu spējām veikt dažāda smaguma un sarežģītības pienākumus, tātad — kvalitātes . Tāpēc arī cilvēki ar fiziskiem defektiem, kas ierobežo viņu darbaspējas vai prasa īpaši sagatavotu aprīkojumu viņu darba vietai, tiek dēvēti par invalīdiem, respektīvi, nevērtīgiem. Savukārt noteiktām vajadzībām piemērotāko īpašību un iemaņu veidošanās un centība tiek veicināta ar lielāku atalgojumu, goda nosaukumiem un ordeņiem. Par tiesībām tos saņemt tiek rīkotas dažāda veida sacensības un konkursi.

Veselīgāko, spēcīgāko, attapīgāko atlase labākai adaptācijai mainīgajā vidē notiek jau dzīvnieku pasaulē ar dabiskās izlases un riesta cīņu palīdzību. Cilvēkiem specifiskas ir galvenokārt katrā vecumā un laikmetā par vērtīgākajām atzītās spējas un iemaņas. Tāpēc sāncensības attālināšana bērniem, līdz noteiktam vecumam atzīstot visus par labiem, kādi tie ir, un nevērtējot viņu sasniegumus, nozīmē viņu attīstības kavēšanu un konkurētspējas mazināšanu jau nākamajā dzīves posmā.

Visos attīstības posmos pieprasītas un būtiskas kā citu spēju attīstības priekšnosacījums ir dabiskās īpašības: veselība un gaidāmais izmantošanas ilgums . Tās abas pakāpeniski mazinās ar katru nākamo dzīves gadu, kaut arī dažādos tempos: neveselie atsijājas ātrāk (2. diagr.). Tādēļ nav brīnums, ka darba devēji labprātāk izvēlas gados jaunus darbiniekus: lielāka varbūtība, ka tie neslimos un būs ilgāk izmantojami. Turklāt lielāka varbūtība, ka paspēs radīt daudz pēcnācēju un ilgāk būs izmantojamas katra apgūtās prasmes. Tātad lielāka arī atdeve no viņu mācībām patērētā laika un līdzekļiem. No šī viedokļa izdevīgākas ir sievietes, kam mūsdienu pasaulē paredzams garāks mūžs. Savukārt vīriešiem ir lielāks fiziskais spēks un labāka veselība un viņiem nav jāpārtrauc darbs bērnu aprūpei. Tādējādi, sākot ar vecumu, kad pietiekams spēks jau uzkrāts, jo jaunāks cilvēks — jo vērtīgāks. Bet bērni vērtīgi ar to, ka viņu attīstību var virzīt jebkurā gultnē. Slikti vienīgi, ka, kultivējot šādu pieeju, jauniem cilvēkiem nav stimula saudzēt savu veselību, lai piedzīvotu garu mūžu, jo mūža otrā pusē pēc viņu darba būs mazāks pieprasījums un atbilstoši mazāks atalgojums.

Atšķirībā no veselības un paredzamā lietošanas ilguma, prasmes, zinības un iemaņas uzkrājas ar katru nodzīvoto gadu. Bērnībā un jaunībā garīgā izaugsme , ieskaitot izglītību, norit ātrāk, un pēdējā dažiem tā arī beidzas līdz ar pamata, vidējās vai augstākās izglītības diploma iegūšanu 15, 18 vai 23 gadu vecumā. Brieduma gados garīgā izaugsme un pieredzes uzkrāšana palēninās, kaut arī vismaz dzīves pieredzes papildināšanās nebeidzas līdz pat mūža galam. Iegūtās zinības un pieredze, ko grūti skaitliski izmērīt, ne tikai paaugstina cilvēka kvalitāti, bet arī kompensē dabiskās vērtības relatīvo mazināšanos, sarūkot gaidāmā mūža ilgumam un caurmēra fiziskajām spējām.

Cilvēka kopējo kvalitāti un tās iespējamās pārmaiņas mūža laikā var mērot pēc minēto raksturojumu kopuma —līdzīgi vektoru summai. Atkarībā no katras atsevišķās sastāvdaļas līmeņa cilvēka kopējā vērtība mūža laikā var nemazināties. Mainās galvenokārt dažādo kvalitātes sastāvdaļu samērs, kā arī ieguldījuma un atdeves samērs . Sākotnēji —personības veidošanās posmā — pārsvarā ir līdzekļu un pūļu ieguldījums, tālākajā izaugsmē — brieduma laikā — tie vairāk vai mazāk līdzsvarojas. Brieduma gados būtiska ir darbība līdz savu spēju augstākai robežai: tā veicina tālāko attīstību un, realizējoties cilvēka potenciālam, arī dzīves pilnvērtības izjūtu. Tas attiecīgi lielāku atdevi nodrošina ne vien brieduma posmā, bet arī mūža nogalē — pieredzes nodošanas posmā. Tad praktiski vairs nav nepieciešami tālāki ieguldījumi cilvēka dotumu tālākā attīstībā, tātad gaidāma tīra atdeve. Jo sākotnēji pilnvērtīgāka attīstība — jo lielāka arī vēlīnā atdeve.

Minētie cilvēka raksturojumi jeb viņa kvalitātes komponenti nav savstarpēji izslēdzoši, bet viens otru papildina. Jo labāka ir indivīda veselība, jo vieglāk viņš var apgūt zinības un iegūt daudzveidīgāku pieredzi, bet vispusīgas zināšanas palīdz saglabāt labu veselību un dzīvot ilgāk, līdz ar to nodrošinot arī lielāku sava mūža atdevi. Tas nozīmē, ka sauklis par cilvēka vispusīgu harmonisku attīstību nebūt nav novecojis. Tas uzskatāms par patiesas cilvēka kvalitātes nosacījumu un kritēriju, jo viena dotuma attīstība līdz pilnībai ar ļoti retiem izņēmumiem nav iespējama bez citu spēju un tikumu pienācīgas attīstības: ne velti labāki un ilgstošāki panākumi ir šahistiem ar labu fizisko sagatavotību; un pretēji: izglītots cilvēks bez tikumiska brieduma var kļūt par noziedznieku, radot kaitējumu citiem un līdz ar to arī sev; ar negodīgiem paņēmieniem gūti panākumi darījumos vai politiskā karjerā liek dzīvot bailēs par iespējamo atmaskošanu un veiksminieka veidola zaudēšanu. Tas būtiski pazemina viņu dzīves kvalitāti pat šķietamās veiksmes posmā, tikmēr šādu "veiksminieku" apsmietie, pieticīgie Sprīdīši un trešie tēva dēli, nedzīdamies pēc mantas, ko rūsa un kodes bojā, bauda radošā darba priekus un mierīgu naktsmieru. Tāpēc arī apmierinātība ar savu dzīvi atkarībā no ienākumu līmeņa būtiski neatšķiras (3. diagr.)

Cilvēka paša un viņa dzīves kvalitāte ir nepārtrauktā mijiedarbībā. Visi cilvēka dotumi var gūt pienācīgu attīstību tikai pie tam labvēlīgu nosacījumu kopuma. Tajā nepieciešams: primāro vajadzību apmierināšanai pietiekams (bet ne pārliecīgs) materiālais nodrošinājums; iespējas gūt vispārējo, profesionālo un papildizglītību bez mantiskas dabas ierobežojumiem; tiesiskais nodrošinājums dažāda veida aktivitātēm bez ierobežojumiem pēc kādām formālām personas pazīmēm (dzimuma, vecuma, tautības, ticības u.tml.) un aizsardzībai pret nelikumīgiem darbības traucējumiem; darbību un attīstību rosinoša valsts politika —atbalsts uzņēmējdarbībai, izglītībai, ģimenes paplašināšanai, nevis nabadzībai, ienākumu slēpšanai, neoficiālam peļņas darbam u.tml.

Ja cilvēks pilnībā izmanto labvēlīgos apstākļus daudzveidīgai darbībai un pats tās gaitā gūst vispusīgu attīstību, pastāvīgi paaugstinot pats savu kvalitāti, ir pamats to atzīt par augstu dzīves kvalitāti. Savukārt vispusīgi fiziski, garīgi un tikumiski attīstīts cilvēks labāk par citiem apzinās kvalitatīvas dzīves nosacījumus un pats ir spējīgs tādus veidot sev un piedalīties tādu veidošanā arī citiem. Tāpēc bez nemitīga atbalsta cilvēku kvalitātes izaugsmē valsts nevar cerēt uz sekmīgu attīstību visās citās jomās: tautsaimniecībā, drošībā, demokrātijas nostiprināšanā.

Labvēlīgu apstākļu veidošana cilvēku attīstībai prasa ieguldījumus no valsts puses , un bez tādiem nevar cerēt uz kvalitatīvu darbaspēku. Lai varas pārstāvji par tādiem izšķirtos, nepietiek ar loģisku pamatojumu, vajadzīgs arī ekonomisks: kad un kā atmaksāsies tuvākajos gados veiktās izmaksas, piemēram, pabalsti bērnu uzturēšanai ģimenēs, bērnu interešu izglītībai un pieaugušo tālākizglītībai, veselības primārai profilaksei utt. Tātad — par cik vērtīgāks būs kļuvis jaunās paaudzes cilvēks salīdzinājumā ar tagadējiem brieduma gadu pārstāvjiem un attiecīgi par cik lielāka būs atdeve no viņa darbības? Diemžēl, tādu atbildi sniegt praktiski nav iespējams, jo "nākotni paredzēt mums nav lemts", piemēram: kādi būs apstākļi cilvēku darbībai un kāda tās efektivitāte. Toties pašreizējos apstākļos var salīdzināt attīstīta, darbīga cilvēka un mazizglītota sociāli atbalstāma cilvēka atdevi un viņu līdzšinējā attīstībā ieguldītos līdzekļus. To samērs arī raksturo cilvēkkapitālam paredzēto investīciju efektivitāti, un tādus aprēķinus jau sen veikuši rietumvalstu ekonomisti. Protams, mums absolūtie skaitļi izrādītos mazliet citādi sakarā ar darba samaksas inversiju sabiedriskajā sektorā, kur vēl arvien par kvalificētu skolotāju, ārstu, zinātnieku darbu maksā mazāk nekā bankas apkopējai (2. attēls). Tomēr atsevišķu nozaru ietvaros minētā sakarība parādītos.

No tikumiskās pieejas piekritēju viedokļa jautājums par cilvēka vērtību naudas izteiksmē jeb tā cenu var šķist zaimojošs, taču tādi ir praktiski vajadzīgi. Piemēram, slimības vai kaitējuma (respektīvi, kvalitātes) pilnīga vai daļēja zaudējuma (invaliditātes) gadījumos piešķirot kompensāciju, naudiskā izteiksme kļūst neizbēgama. Līdz ar to rodas jautājums, pēc kā to noteikt: līdzšinējiem izdevumiem dzīvības uzturēšanai un izglītībai, pagūtā veikuma vispārības labā (kā pensijas deputātiem, bijušiem prezidentiem, māksliniekiem KKF stipendiātiem un emeritētiem zinātniekiem u.tml.) vai zaudētām iespējām strādāt, atbalstīt vecākus, gādāt iztiku bērniem un radīt pēcnācējus? Pagaidām vienotas pieejas nav. Droši vien arī tāpēc cilvēka dzīve šķiet tik lēta, un sods par kaitējumu tai mēdz būt tik niecīgs, ka neattur no citiem nodarījumiem pret cilvēku.

Lai tā nebūtu un arī Latvijā cilvēks visos attīstības un risinājumu izvēles variantos būtu pašā centrā, ir jāturpina gan pētījumi un diskusijas par cilvēka vērtību un viņa dzīves kvalitāti, valdībai un likumdevējiem jāiesniedz zinātniski pamatoti ierosinājumi, kā sekmēt cieņu pret cilvēku un valsts demogrāfisko investīciju un izglītības finansējuma drīzu palielināšanu, un veicināt pašu cilvēku apzinīgāku attieksmi pret savu veselību un spēju attīstību.

1.attēls

2.attēls

1.diagramma

2.diagramma

3.diagramma