Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 11.februāra sēdes stenogramma Rīta sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.06.2006., Nr. 97 (3465) https://vestnesis.lv/ta/id/138113

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

1992.gada 11.februāra sēdes stenogramma
Vakara sēdē

Vēl šajā numurā

22.06.2006., Nr. 97 (3465)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1992.gada 11.februāra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Kolēģi, lūdzu reģistrēties! Rezultātu! Ir reģistrējies 121 deputāts.

Par plenārsēžu darba kārtību 11. un 12.februārim. Darba kārtība būs mums tāda pati– vispirms runāsim par Prezidija iesniegto, bet pēc tam– par papildinājumiem. Lūdzu.

K.Špoģis: Es Ekonomikas komisijas vārdā lūdzu šodien pēdējā jautājuma otro pozīciju– valdības atskaiti par grāmatvedības programmu– varbūt būtu lietderīgi šodien noņemt, jo finansu ministrs, valdības loceklis, iesniedza šo programmu noteiktajā laikā jau sagatavotu, to izskatīja un akceptēja valdības Ekonomisko reformu komisija un mūsu Ekonomikas komisija, tā ir iesniegta Augstākajā padomē un pašreiz atrodas pavairošanā. Deputāti to varēs saņemt, pamatīgi ar to iepazīties un tad nākamajā nedēļā varētu izskatīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. No kuras vietas būtu jāsvītro?

K.Špoģis: Pēdējās trīs rindiņas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Es gribētu oponēt cienījamam Špoģa kungam. Kad es iepazinos ar vienotās grāmatvedības sistēmas izstrādes nostādni, tad mēs konstatējām, ka valsts budžeta iestāžu izdevumu daļa– grāmatvedības uzskaite, tas ir, visu ministriju budžeta sistēma,– ir palikusi absolūti ārpus šā programmatiskā risinājuma. Līdz ar to ir pilnīgi izslēgta valsts budžeta izdevumu uzraudzība. Šinī sakarībā tika arī paredzēts un iesniegts, par ko mēs visi nobalsojām, ka valdībai ir jāiesniedz kompleksas programmas risinājums, kā ieviest nevis vienu sadaļu grāmatvedībā, bet visu kopumā, un tāpēc es ierosinātu tomēr atstāt šo punktu, šīs pēdējās trīs rindas, šīsdienas darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, mums ir tāda pieredze un arī zināma tradīcija, ka tad, ja ir radušās domstarpības un dažādi viedokļi, mēs tieši par šo jautājumu balsojam atsevišķi.

Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Man būtu ierosinājums rītdien, izskatot 8.darba kārtības jautājumu– likumprojektu “Par autoceļiem”–, vienlaikus izskatīt arī likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” jautājumā par atbildību ceļu lietās, jo tie ir savstarpēji saistīti jautājumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Zināt, mēs ar Endziņa kungu vakar ielidojām Latvijā un konstatējām, ka mums jālido atkal caur padomju robežsargiem. Man ir priekšlikums– ļoti īsi noklausīties Jundža kungu, kāpēc vēl joprojām nav pārņemts pat kontrolpunkts Rīgas lidostā, nerunājot par citiem kontrolpunktiem uz Latvijas robežas. Tātad ļoti īsi šonedēļ noklausīties– kaut vai ārpus plenārsēdēm, bet noklausīties!– Jundža kungu, kāpēc nav pārņemta robeža. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Man ir tāds priekšlikums: rītdien, izskatot plānotās darba kārtības 7.punktu– par lauksaimniecības produktu ražošanas stabilizāciju–, uzaicināt sēdē piedalīties lauksaimniecības ministru un varbūt arī Lauksaimniecības departamenta pārstāvjus, jo pēc būtības šis lēmums ir neuzticības izteikšana departamentam un līdz ar to arī ministram.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pieņemam zināšanai. Kolēģi, lūdzu uzmanību! Vai Likumdošanas jautājumu komisija nevēlas komentēt deputāta Caunes ierosinājumu? Viņš ierosināja rīt skatīt likumprojektu “Par autoceļiem” un skatīt to, kā es sapratu, kopā ar likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā”.

I.Caune: Es atvainojos, šie abi likumprojekti tiek skatīti otrajā lasījumā. Tie Likumdošanas jautājumu komisijā jau ir izskatīti.

Priekšsēdētājs: Tātad, ja Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisija atbild par abiem likumprojektiem, tad acīmredzot organizatorisku jautājumu nav. Paldies.

Balsosim par Prezidija piedāvāto darba kārtību, bet atsevišķi balsosim par 3.punktu par grāmatvedības lietām. Par visu pārējo, lūdzu, balsosim kopumā. Un atsevišķi vēl būs balsojums par deputāta Bojāra priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. 94– par, 2– pret, 1– atturas. Darba kārtība ir apstiprināta.

Kolēģi, es ceru, ka jūs visi dzirdējāt deputāta Špoģa, kā arī deputāta Ozola argumentus. Tātad Prezidijs komisijas vārdā piedāvāja iekļaut šo jautājumu darba kārtībā, bet deputāts Špoģis, kā es sapratu, komisijas vārdā lūdza svītrot no šodienas darba kārtības 3.jautājuma pēdējo daļu par grāmatvedību regulējošo likumu normatīvo aktu izstrādi un vienotas grāmatvedības uzskaites un pārskatu sistēmas ieviešanu Latvijas Republikā. Arī deputāta Ozola argumentus jūs dzirdējāt. Tagad balsosim par to, lai šo jautājumu… Dīvaini gan– komisija pati iesniedza un pati tagad ierosina noņemt… Ko tad mēs balsosim? Vai par jautājuma atlikšanu? Taču, ja komisija pati noņem…

K.Špoģis: Es atvainojos– Ekonomikas komisija nav iesniegusi šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ozols? Tad viss ir kārtībā! Paldies. Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es atgādināšu, kā tika pieņemts šis lēmums. Kad pirmajā redakcijā tas tika iesniegts mums plenārsēdē, tad Ekonomikas komisija lūdza šo jautājumu noņemt un uzaicināja mani iepazīties ar viņu darbību vienotas grāmatvedības sistēmas izstrādē. Es iepazinos ar to un konstatēju, ka viss budžets– tātad vairāk nekā 5 miljardi rubļu izdevuma daļa– paliek bez vienotas grāmatvedības sistēmas aptvēruma, jo šinī jomā Ekonomikas komisija nav strādājusi. Tad arī Ekonomikas komisija noņēma savas pretenzijas pret šā lēmuma projekta apspriešanu mūsu plenārsēdē. Mēs to gandrīz vienbalsīgi pieņēmām un ar šo lēmuma projektu uzdevām valdībai līdz 31.janvārim iesniegt mums programmu, kā valdība plāno realizēt kompleksu un vienotu grāmatvedības sistēmu līdz ar visiem likumdošanas normatīvajiem aktiem un formām, acīmredzot Eiropas kopienas valstu grāmatvedības sistēmas ieviešanu mūsu valstī. Pagaidām neesam saņēmuši atbildi no valdības, jo valdība līdz 31.janvārim nav iesniegusi šo programmatisko jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, man liekas, ka jautājumā par procedūru problēmu nav. Mēs tūlīt balsosim par šā jautājuma iekļaušanu, un katrs savu viedokli izteiks balsojumā. Lūdzu, otrais mikrofons.

R.Černajs: Es tomēr gribētu minūtes laikā jūs informēt par stāvokli, kāds ir šīs likumdošanas izstrādāšanas jomā. Finansu ministrija praktiski ir izstrādājusi un iesniegusi valdībai šo programmu, kas aptver visu grāmatvedības jomu un ne tikai šo uzņēmējdarbību, ar kuru ir iepazinies Ozola kungs. Bez tam notiek arī konsultācijas ar Eiropas kopienas institūcijām par šo jautājumu. Pie mums maijā tiek plānots arī starptautisks seminārs, tā ka Ekonomikas komisija strādā un darbs pie šā jautājuma notiek. Tomēr, es domāju, pašlaik šis jautājums vēl nav tik labi sagatavots, lai to izskatītu plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad esam uzklausījuši viedokli un argumentus un varam pašreiz balsot. Balsosim par to, lai atstātu šo jautājumu tā, kā tas ir formulēts šeit, Augstākās padomes Prezidija iesniegtajā darba kārtībā. Jūs, protams, balsosit pēc sava ieskata. Lūdzu rezultātu. Paldies. Jautājums ir iekļauts darba kārtībā.

Bojāra kungam bija priekšlikums par aizsardzības ministra Jundža atskaiti par darbu, kāds veikts, kā es sapratu, lai pārņemtu šo robežapsardzību Latvijas Republikas pārziņā.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es gribu atgādināt– valdība apsolīja, ka janvārī tā pilnīgi pārņems šos kontrolpunktus.

Priekšsēdētājs: Paldies, Simsona kungs, lūdzu!

P.Simsons: Man ir tādas mazas šaubas. Manuprāt, jautājums, pa kuru līniju ir nosprausta vienas vai otras valsts robeža, tomēr vairāk attiecas uz Ārlietu ministriju, nevis uz Aizsardzības ministriju… Es saprotu– Aizsardzības ministrijas kompetence ir nostādīt šeit robežsargus, un, kā es atceros un esmu pārliecinājies pagājušajā trešdienā lidostā, tad tur jau savās vietās bija īpašās formās tērpti ļoti stalti Latvijas robežsargi.

Priekšsēdētājs: Jā, bet viņi Bojāra kungu nesagaidīja, tāpēc viņš arī ierosina… Lūdzu.

I.Silārs: Es tiešām atbalstu Bojāra kunga priekšlikumu, jo man bija tas pats. Es personīgi Jundža kungam janvārī prasīju, kad manos dokumentos pārstās iespiest zīmogu, ka esmu iebraucis Rīgā un šķērsojis PSRS robežu… Vai tiešām tik grūti nomainīt zīmogu? Tad Jundža kungs teica: “Viss būs kārtībā! Ar 1.februāri tev spiedīs zīmogu, ka tu iebrauc Latvijā.” Ja ir taisnība Bojāra kungam, tad arī es gribētu teikt, ka šajā ziņā vienreiz ir jāpieliek punkts. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vēl, lūdzu, replika Bojāra kungam. Un tad balsosim.

J.Bojārs: Es gribu paskaidrot: vakar, kad mēs kopā ar Endziņa kungu ielidojām, pie mums pienāca latviešu robežsargi kopā ar padomju robežsargiem. Latviešu robežsargi teica, ka viņus atkal ir “izlikuši laukā” no telpām un viņi tur staigā kā tādi zēni apkārt, bet konkrēti padomju robežsargs pārbaudīja lidmašīnu, gāja tajā iekšā. Arī lidmašīna nolaidās pie mums ar Padomju Savienības sarkano karogu, lai gan tā bija Latvijas aviogrupas lidmašīna, kā to paziņoja pa radio. Latvijas aviogrupas lidmašīna ar sarkano karogu, kas spēlēja: */“Jesaul, jesaul, apseglo zirgu!”/ Lūk, tā mēs Latvijā nolaidāmies, un lidmašīna smirdēja, atvainojiet, pēc Padomju Savienības atejas…

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Bojāra kungs, bet tagad ir runa par robežsargiem… Lūdzu, balsosim par deputāta Bojāra ierosināto priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. 76– par, 6– pret, atturas– 12. Lēmums par iekļaušanu darba kārtībā ir pieņemts.

Tagad atliek noskaidrot jautājumu, kad tieši mēs šo jautājumu gribētu izskatīt. Varbūt rīt pulksten 15.00? Ja ņem vērā arī Bojāra kunga pēdējos izteikumus, tad droši vien vajadzētu aicināt ne tikai robežsargus… Es šeit domāju galvenokārt par karogu, nevis par pēdējo repliku… Jūs redzat darba kārtību, tad spriediet paši. Tātad rīt pulksten 15.00? Komisiju vadītājiem nav iebildumu? Paldies.

Kolēģi, pirms sākam izskatīt pirmo jautājumu par valsts īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu, mums ir jārunā arī par to, ka Prezidijā izskanēja vienbalsīgs viedoklis, lai būtu nodrošināta translācija…

V.Zeile: Visu deputātu vārdā lūdzu ārpus darba kārtības trīs minūtes laika.

Priekšsēdētājs: Es ceru, ka mēs vēl neesam pieslēgušies radiotranslācijai. Neesam? Lūdzu.

V.Zeile: Vakar bija 10.februāris, un mūsu Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam apritēja 50 gadu. Visu mūsu deputātu vārdā mēs viņu sirsnīgi sveicam šajā jubilejā un vēlam tikai vienu, jo liktenis un daba viņam ir devusi visu, kas vien vīrietim ir vajadzīgs. Mēs viņam vēlam tikai veselību, tikai veselību un pacietību, lai šo daudzgalvaino kuģi ar tik raibu komandu godam aizvadītu līdz galam… (Aplausi, deputāti dzied: “Daudz baltu dieniņu…”)

Priekšsēdētājs: Tagad, kolēģi, par radiotranslāciju. Vai kādam ir iebildumi, ka šo jautājumu, kas saistīts ar valsts īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu, mēs translētu? Nav iebildumu. Līdz ar to, es domāju, mums īpašs balsojums nav vajadzīgs. Ja deputāti būtu pret, tad gan vajadzētu balsot. Līdz ar to lūgsim mūsu radiodarbiniekus organizēt savu darbu tā, lai varam pieslēgties radiotranslācijai. Mums būs signāls par to.

Sāksim apspriest pašu procedūru. Acīmredzot vispirms mums jāuzklausa mūsu premjerministrs Godmaņa kungs. Ja deputātiem par šādu procedūru būs ierosinājumi, lūdzu izteikt savu viedokli.

Godmaņa kungs, lūdzu, izsakieties par procedūru!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Man būtu viens priekšlikums– būtu lūgums apstiprināt šādu procedūras kārtību: dot man iespēju apmēram 15 minūtes izteikties. Es centīšos iekļauties īsākā laikā. Apskatīdams galvenos aspektus, es raksturotu politiskos momentus, kas ietverti mūsu koncepcijā. Pēc tam varētu dot vārdu ekonomisko reformu ministra vietniekam Lustes kungam, kurš precīzāk un skrupulozāk raksturotu attiecīgo sadaļu būtību, kā arī Kalniņa kungam, kurš pamatā skartu tieši “Latvenergo” organizatoriskos jautājumus un likumdošanas pilnveidošanas nepieciešamību. Tāpat mums šeit arī ir attiecīgie pārstāvji no Ekonomisko reformu ministrijas, kuri varēs sniegt uzziņu par juridiskajiem aspektiem, kas iekļauti koncepcijā. Šeit es domāju konkrēti gan par nomu ar izpirkšanu, gan par dažiem citiem strīdīgiem jautājumiem. Iepriekš gribu teikt, ka pamatā tas, kas ir ierakstīts valdības koncepcijā, tika izklāstīts abās frakcijās. Es šeit domāju– divās frakcijās. Tomēr gribētos vēlreiz uzsvērt tieši šos akcentus politiskajā ziņā, kurus arī es atbalstu. Bez tam, protams, mēs, valdība, ar vislielāko interesi uzklausīsim deputātu domas un deputātu attieksmi pret šo programmu, pret šo koncepciju kā tādu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mūsu Augstākās padomes Rūpniecības komisija lūdza uzklausīt Ēlerta kunga ziņojumu. Un, kā es saprotu, jūsu lūgums bija 10 minūtes. Varat uzstāties arī 15 minūtes, jo tas ir mūsu ziņojuma laiks. Godmaņa kungs nenosauca reglamentu pārējiem runātājiem, kurus valdība piedāvā. Tāpēc, lai netērētu laiku, mēs izlemsim to varbūt pirms katra ziņojuma un tagad speciāli nebalsosim par to. Varbūt pēc tam mums vajadzētu nolemt vienīgi par jautājumu uzdošanas procedūru. To gan mums vajadzētu lemt tagad. Varbūt mēs tomēr varam uzklausīt visus ziņotājus un pēc tam lemt par jautājumu uzdošanas procedūru? Te princips ir tāds: vai nu mēs uzdodam jautājumus katram runātājam par šo tēmu, vai tomēr uzklausām visus ziņotājus un pēc tam uzdodam jautājumus. Protams, otrais variants ir drusciņ ekonomiskāks, jo tad var runāt kompaktāk un arī drusciņ regulēt laiku. Tāpēc jautājumus uzdosim pēc tam, kad būsim noklausījušies visus ziņotājus.

Godmaņa kungs, sāksim, lūdzu!

I.Godmanis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es esmu dziļās cerībās, ka jūs esat iepazinušies ar to materiālu, ko mēs esam jums iesnieguši. Tāpēc es negribētu pārstāstīt šā materiāla saturu, bet akcentēt galvenokārt politiskos jautājumus, ņemot vērā to, ka Augstākā padome ir politiskās suverēnās varas nesēja Latvijā, un aicināt tieši šo Augstāko padomi aktīvi iekļauties šā jautājuma risināšanā. Valdība uzskata, ka tā nav tiesīga risināt šos jautājumus vienpersoniski sakarā ar to, ka šajā materiālā ir ļoti daudz valsts politikas, un man šķiet, ka tie ir jautājumi, kas ir Augstākās padomes kompetencē. Tas ir pirmais princips.

Otrais. Es aicinātu jūs, cienījamie deputāti, izprast situāciju, kādā mēs patlaban atrodamies. Šorīt no rīta mums bija valdības sēde. Mēs apspriedām operatīvo situāciju Latvijā. Mēs patlaban esam tādā stāvoklī, ka faktiski attiecības ar Krieviju mums ir atrisinājušās tikai formalizēti. Jautājums par to, vai mēs varēsim normāli sadzīvot ar Krieviju, vēl arvien ir atklāts. Mums ir parakstīti dokumenti par degvielas piegādi un arī attiecīgie mūsu atbildes dokumenti par pārtikas produktu piegādi, taču tie vēl nerealizējas, turklāt ne jau mūsu vainas dēļ. Un tāpēc faktiski cīņa par to, vai mēs vispār varēsim tirgoties ar Krieviju, ir diskutabla. Nav izslēgta arī tāda situācija, ka mums vienpusīgi neizdosies šo situāciju atrisināt. Tāpēc mēs meklējam kaut kāda veida alternatīvus variantus, piemēram, enerģētikas apgādē, īpašu uzmanību veltījot pavasara sējai, kā arī operatīvajam darbam, kas ir nepieciešams medicīnā, tieslietās un tā tālāk. Tātad faktiski mēs esam pietiekami smagā ekonomiskajā stāvoklī, neskatoties uz to, ka visā Latvijā, visos Latvijas rajonos pārtika praktiski ir tajā daudzumā, kādā tā būtu nepieciešama. To, protams, ir noteikusi cena. Tas nav tāpēc, ka mums ir pārtikas pārpilnība, bet tas ir tāpēc, ka ļoti daudziem produktiem ir sasniegta tā sauktā atsitiena cena.

Mēs šodien izskatījām arī to programmu, kas mums ir jāiesniedz jums attiecībā uz mūsu nepārprotamajiem pasākumiem 1992.gada pirmajā pusgadā. Un tuvākajā laikā mēs iesniegsim jums arī šo jautājumu projektus.

Es gribētu šinī programmā pamatā uzsvērt šādus politiskos jautājumus.

Pirmais. Tie ir tīri sistemātiski jautājumi. Es gribētu šeit izdalīt trīs lielus jautājumus.

Pirmais jautājums ir saistīts ar tā saukto mazo privatizāciju (“mazo” es liktu pēdiņās), kas ir jāuzsāk burtiski tuvākajā laikā. Ar tuvāko laiku es saprotu tuvāko mēnesi, kaut vai tāpēc vien, ka organizatori daudzās pašvaldībās tomēr ir sākuši veidot privatizācijas komisijas. Tāpēc, es domāju, ir jāpiešķir likuma spēks visam tam, ko tās dara arī pašvaldību līmenī. Jo, ja nebūs likuma spēka visām šīm darbībām, mēs praktiski nonāksim privatizācijas haosā, ko nedrīkst pieļaut.

Otrs jautājums ir saistīts ar to, ka mums ir jāmeklē konsenss šinī privatizācijas principā. Es neesmu tāda uzskata aizstāvis, ka varētu uzvarēt kāds viens galējs viedoklis. Šeit viedokļiem ir jāatrod kaut kāda kopēja pieeja, ir jāatrod kaut kāda izeja. Diemžēl arī starp nesamierināmiem viedokļiem, jo mēs nevaram vienkārši mehāniski nobalsot un pieņemt lēmumus šinī garajā mehānismā un sašķelt Latvijas sabiedrību. Tāpēc atbildība ir ārkārtīgi augsta, un es aicinātu Augstākās padomes deputātus, risinot šos jautājumus, katram no šiem politiskajiem jautājumiem pieiet ar vislielāko atbildības izjūtu.

Tad vēl otrs princips, ko es lieku jums priekšā. Tas ir tā saucamais konsenss vai to principu meklējumi, kas būtu pieņemami pēc iespējas lielākai tautas daļai, kura dzīvo Latvijā. Sistemātiska pieeja, kas šeit ir mēģināta parādīt, varbūt nav sevišķi izdevusies, taču es gribētu no savas puses uzsvērt risināmos jautājumus: 1) par “mazo” privatizāciju; 2) par privatizācijas ceļiem, veidiem, tā saucamo lielo uzņēmumu privatizāciju; 3) noteikt, kas organizē un kas veic visus šos organizatoriskos pasākumus, kas saistīti ar valsts īpašuma privatizāciju visplašākajā mērā.

Par pirmo jautājumu, manuprāt, ir jāpasaka šāds aspekts. Kā zināms, runa ir par to, ka, balstoties uz vairākiem likumiem, jau ir pieņemti arī lēmumi par tā sauktā valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma nodalīšanu. Tas nozīmē, ka faktiski visi tie īpašumi, kuri atradās pašvaldību pārvaldē, tiek arī nodoti pašvaldību īpašumā. Tas ir ārkārtīgi svarīgs process tāpēc, ka uzliek ļoti lielu atbildību pašvaldībām attiecībā uz savu īpašumu. It sevišķi tas attiecas uz tādām svarīgām sfērām, kāda ir tirdzniecība Rīgas pilsētā, kur vēl ir arī daudzas citas sfēras. Un šis lēmums, kas paredz likumiski noteikt šo privatizācijas ceļu, man šķiet politiski svarīgs no diviem viedokļiem.

Pirmkārt, ka mēs atzīstam bijušo īpašnieku tiesības uz savu īpašumu. Gribu teikt, ka mūsu programmā ir viennozīmīga atbilde uz to, jo mēs atzīstam bijušo īpašnieku tiesības uz īpašumu. Nepārprotami!

Tomēr man jāsaka, ka ir arī būtiski jauninājumi mūsu pamatprincipos, kuri balstīti uz to, ka, ņemot vērā pārejas periodu privatizācijas gaitā, šīs tiesības, kuras zināmā mērā ir jāīsteno, nekādā gadījumā nedrīkst negatīvi iespaidot tos cilvēkus, tos iedzīvotājus, kuri attiecīgi 50 un vairāk gadu laikā bija kļuvuši par šo īpašumu lietotājiem. Un arī šis moments ir jāņem vērā.

Ko es ar to saprotu? Es ar to saprotu to, ka attiecībā uz mazām privatizācijām mums ir tādas sfēras, kuras ir vitāli nepieciešams iedarbināt burtiski tagad, un līdz ar to mēs varētu ierosināt atturēties no trīs gadu gaidīšanas principa, bet uzsākt šo privatizāciju nekavējoties, izmantojot nomu.

Varbūt uzskatāmības labad minēšu jums vienu piemēru. Nav noslēpums, ka Rīgas pilsētas Centra rajonā ir aptuveni 18 000 privāto gruntsgabalu. Tātad uz katru no tiem praktiski var pretendēt to bijušais īpašnieks. Es šeit domāju mājas. Šajās mājās ir tirdzniecības uzņēmumi, veikali un jebkuri citi sociālas nozīmes objekti. Es ar šo piemēru gribu parādīt, kā mēs iedomājamies šā bijušā īpašnieka tiesību ievērošanu un arī to cilvēku tiesību ievērošanu, kuri dzīvo šajās mājās ap šo veikalu. Mēs pieļaujam tādu stāvokli, ka, negaidot, kamēr piesakās bijušais īpašnieks, pašvaldība izsludina izsoli uz, lūk, šo konkrēto tirdzniecības vai tā saukto mazo privatizācijas objektu. Šajā gadījumā mēs, protams, iesakām divus apakšvariantus: jo sarežģītāks ir šis objekts, jo vairāk tas prasa profesionālu sagatavotību, teiksim, zob­ārstniecības kabineti vai kaut kas tāds, kas saistīts ar cilvēka veselību un tā tālāk. Tādā gadījumā pirms izsoles ir jāveic arī konkursa atlase, lai izsoles dalībnieks bez zināmām profesionālajām priekšzināšanām nevarētu piedalīties izsolē. Tomēr pats pamatprincips ir izsole. Un izsole pamatā ir uz nomas tiesībām. Tā kā mēs nezinām, vai bijušais īpašnieks parādīsies vai neparādīsies, bet ar privatizāciju nevaram trīs gadus gaidīt, tad tas nozīmē, ka, lūk, tik ilgi, kamēr nav šā bijušā īpašnieka, pašvaldība izsludina izsoli un noslēdz līgumu ar attiecīgo potenciālo izsoles uzvarētāju.

Rodas jautājums: uz cik ilgu laiku? Te valdībā domas dalījās. Šinī projektā ir iestrādāti pieci gadi, taču bija doma arī par trim gadiem, saistot tos ar šiem trim gadiem, kurus Augstākā padome pieņem savā likumā. Tas faktiski nozīmē, ka izsolē tiek noteikta tā naudas summa, kas ir jāmaksā tam, kurš vinnējis izsolē, bet šī nauda viennozīmīgi nenonāk pašvaldības kabatā. Lai gan tad, kad mēs apspriedām savu programmu ar visas republikas pašvaldību vadītājiem, bija arī tādi priekšlikumi. Tad bija divi apakšvarianti: viens– ka summa, ko vinnē izsolē, uzreiz nonāk pašvaldību kabatā, un attiecīgi tālāk tiek maksāta tā sauktā nomas tiesa par veikalu, kas ir samērā minimāla. Es uzskatu, ka šī pieeja nav labākā tāpēc, ka, parādoties bijušajam īpašniekam, var rasties situācija, ka, lūk, šī summa jau visa ir iztērēta.

Tomēr, no otras puses, pašvaldība nevar arī visu šo naudu glabāt bankā, gaidot bijušo īpašnieku. Līdz tam brīdim, kamēr bijušais īpašnieks nav pieteicies, nav īstenojis savas tiesības uz īpašumu, tikmēr šī daļa no izsoles naudas tiek sadalīta vai nu uz trim, vai pieciem gadiem (uz to termiņu, par kādu šeit izšķirsimies). Bez tam šis līgums ir sais­tošs arī nākamajam īpašniekam, respektīvi, bijušajam īpašniekam, kurš piesakās. Un, lūk, pamatā līdz tam laikam pašvaldība šo naudu lieto, lai uzturētu pašu veikalu vai visus citus šos sociālos objektus. Tiklīdz parādās īpašnieks, viņš tūdaļ pārņem visu šo nomas naudu savā rīcībā un pats kārto attiecības ar valsti un pašvaldību.

Tas ir principiāls un arī politisks jautājums, lai gan eksistē arī citi politiskie uzskati. Piemēram, tiklīdz īpašnieks parādās, viņš tuvākajā laikā saņem atpakaļ savu māju un vienpersoniski ir tiesīgs lemt, vai tur šie veikali un citi sociālie objekti paliek vai nepaliek. Bija arī tādas domas, ka viņš vienpersoniski var vienkārši šos veikalus izmest no šīs mājas ārā. (Es tikai piemēra veidā minu šeit veikalus.) Tomēr mūsu valdības programmā tas šeit nav iestrādāts, jo uzskatām, ka mēs tādā gadījumā varam nonākt tādā stāvoklī, ka praktiski pēc maizes, piena un citiem pirmās nepieciešamības produktiem, piemēram, Rīgā, tad būtu jābrauc uz jaunajiem rajoniem, jo tā argumentācija, ka vietējā pašvaldība, izmantojot nodokļu atvieglojumus, kas ir tās rīcībā, spēs panākt tādu stāvokli, lai attiecīgais bijušais īpašnieks maizes veikalu tiešām saglabātu par maizes veikalu, nevis, piemēram, ierīkotu komercveikalu, kas dos citu peļņu un citus atskaitījumus, mums nelikās pietiekami pārliecinoša.

Tātad spēkā paliek pirmais princips. Līdz ar to mēs trīs gadus negaidām, bet, ja parādās konkurents uz mantošanas tiesībām, kā tas ir attiecībā uz testamentāro pusgada gaidīšanu,– lūdzu, lai viņi tiesas kārtībā to risina paši savā starpā. Valsts te neiejaucas, bet šo jautājumu risina attiecīgās tiesu iestādes.

Par to, kas būtu jāizmaina tajos likumos, kuri jau ir pieņemti. Pamatā ir divas lietas. Tā kā jēdziens “mazā” privatizācija, mazo uzņēmumu privatizācija, ir stiepts un emocionāls, mums ir priekšlikums vārdiņu “mazo” izņemt ārā, jo izsoles noteikto līniju, ko var izsolīt un ko nevar izsolīt, gan pēc nozares, gan arī pēc visādiem citiem kritērijiem noteikt ir ļoti grūti.

Un otrs. Vajadzētu izņemt ārā “pirmpirkuma tiesības” tiem, kuri strādā attiecīgajos veikalos.

Savā laikā tika izstrādāta tā sauktā aizsardzības sistēma. Sevišķi Rīgas pilsētā, kad tika slēgts nomas līgums uz 6–7 gadiem, gan Tirdzniecības pārvalde, gan izpildkomiteja to slēdza ar attiecīgajiem pārtikas un tirdzniecības uzņēmumiem, piemēram, lai kaut kādā veidā “nobremzētu” (es nevarētu teikt “nobremzētu”), bet lai privatizācija kaut kādā veidā tiktu segta ar šo nomas līgumu. Taču mēs uzskatām, ka pamata tam nav nekāda.

Arī no ekonomiskā viedokļa tam nav nekāda pamata attiecībā uz, lūk, šo te principu, ko mēs liekam priekšā. Turklāt mēs uzskatām, ka izsolei, kas tiek organizēta, ir jābūt atklātai, publiskai. Obligāti– publiskai. Attiecībā uz maksājumu veidu neapšaubāmi mēs esam spējīgi novērtēt pagaidām tikai rubļos, jo mums nav pieredzes, ko nozīmē novērtēt dolāros, taču tajā pašā laikā pēc esošā tirgus kursa šī summa tiek pārvērtēta arī dolāros un sadalīta attiecīgi pa gadiem. Un kāda reāla valūta eksistē konkrētajā gadā, tad mēs varam (ja maksājam otrajā un trešajā gadā latos) attiecīgi izrēķināt pret dolāru, kāds tad būs reālais kurss, un maksāt attiecīgi vai nu latos, vai kādā citā valūtā, kas Latvijā eksistē.

Mums šeit ir ierakstīta arī kāda būtiska iezīme, lai mēs galīgi nenobremzētu šo lietu. Taču mums diemžēl ir tieši tā, ka naudas un valūtas maiņa mums ir privāta un pamatā ar to nodarbojas privātas organizācijas, kas faktiski var, ja mēs visu risināsim dolāru līmenī, neapšaubāmi stipri celt dolāra kursu. Mēs domājam, ka 5–10 procentus no sākuma cenas ir iespējams nomaksāt arī esošajos apgrozības līdzekļos– rubļos. Es šeit par sertifikātiem atsevišķi negribu runāt. Mūsu attieksmi pret sertifikātiem pateikšu beigās, kaut gan arī šeit principā sertifikāti varētu eksistēt. Valdības viedoklis attiecībā uz šo “mazo” privatizāciju, ja ir runa par izsoli, par to, ka izsolē vinnē tas, kurš maksā vairāk, pārsvarā ir tāds, lai sertifikāti tajā nepiedalītos.

Otrs– par lielo uzņēmumu privatizāciju. Izvērtējot samērā rūgto pieredzi, kāda bija agrāk ar sešu uzņēmumu novērtējumu, mums valdībā ir absolūti skaidrība par mehānismu, kas mums varētu dot profesionālu lielo uzņēmumu izvērtēšanas iespēju. Vai tā var būt ārzemju auditorfirma, kura nevar ņemt vērā tos specifiskos apstākļus, kuros darbojas mūsu uzņēmumi, it īpaši atklātā Krievijas tirgus apstākļos, kad viņi faktiski tur, no vienas puses, var tirgoties atklātā tirgū, bet, no otras puses, slēgtā tirgū? Tas ir paradoksāli un būtiski atšķiras no Vācijas situācijas, tāpēc Rietumu auditorfirmas nespēs šo situāciju atrisināt. Tāpat ir arī tendence izveidot mūsu auditorfirmas. Pagaidām mums šādas pieredzes nav, lai valsts struktūrām uzticētu šo novērtēšanu. Tad ir katram jāstāv klāt un precīzi jāpārbauda, vai tur neek­sistē kaut kādi elementi, kas varētu izsaukt ļoti neveselīgas parādības. Tāpēc mēs pilnībā atteicāmies no vecās sistēmas.

Jaunā sistēma balstās uz šādu principu, uz šādām stadijām. Pirmā stadija– valsts uzņēmums tiek pārveidots par valsts akciju sabiedrību. Tātad no vienpersoniska direktora, kurš vada uzņēmumu, tiek izveidota valsts akciju sabiedrības valde, kurā tiek pieaicināti gan cilvēki no bankām, gan ārzemju speciālisti, gan arī tādi speciālisti, kuri ir specializējušies konkrētajā nozarē. Viņi var būt vairāku uzņēmumu valdēs, bet nevar būt vairākos uzņēmumos par direktoriem. Protams, saskaņā ar likumu “Par akciju sabiedrībām” neapšaubāmi tiek izveidota arī revīzijas komisija, kas kontrolēs, kā šī akciju sabiedrība darbosies. Tas ir starpposms, kas, manuprāt, ir vajadzīgs, lai mēs neizdarītu “mākslīgo” lēcienu no vienpersoniskas uzņēmuma vadības uz tā saukto privāto akciju sabiedrību. Šeit ir diskusija par to, vai tas ir vai nav jādara. Valdībā šāda diskusija notika, taču mēs palikām pie tā, ka, lūk, šāda te valsts akciju sabiedrība ir jāizveido.

Paralēli tam Ekonomisko reformu ministrija veido speciālu struktūru, par kuru šeit runās Kalniņa kungs. Tur paredzētas speciālas komisijas, kas novērtēs (starp citu, pēc bilances vērtības), pārvērtēs, lūk, šos pamatfondus ar koeficientu 3, ko nesen valdība izdarīja. Tās novērtē tātad šo uzņēmumu vērtību un arī attiecīgo akciju skaitu, nosaka akcijas nominālu. Šī privatizācijas komisija izlemj, uz cik lielu procentu no akcijām varētu atļaut parakstīties topošajiem privātuzņēmējiem.

Tālāk. Valdība izdod speciālu avīzi, kurā atklāti tiek paziņots, ka tāda un tāda valsts akciju sabiedrība izsludina parakstīšanos uz savām akcijām. Lai gan šis mehānisms pirmajā brīdī šķiet ļoti grūts un ir it kā ļoti neveikls, jo loģiski būtu uzreiz sākties akciju biržām, fondu biržām, taču man ir zināmas aizdomas, ka šī birža sākumā vienkārši nedarbosies pietiekami profesionāli, tāpēc es uzskatu, ka sākumā ir jābūt šai parakstīšanās procedūrai un pēc tam ir jāiedarbojas biržai, kad notiek akciju tālākā pārpārdošana.

Līdz ar to tālāk ir iespējami šādi varianti. Pirmais variants. Bijušais īpašnieks vai nu saņem atpakaļ savu uzņēmumu tādā stāvoklī, kādā viņš to 1940.gadā ir atdevis. Tas tā būtu ļoti retos gadījumos, jo praktiski tas nekad nevar notikt, jo šis uzņēmums noteikti ir pārveidots.

Tad pastāv vēl tāds variants, ka bijušais īpašnieks saņem kompensāciju sertifikātos, kas atļauj viņam iegādāties akcijas, kuras tiek rezervētas attiecīgajā valsts uzņēmumā, ja viņš vēlas tās iegādāties šajā uzņēmumā. Ja viņš to nevēlas, tad viņš var šos sertifikātus izmantot, lai iegādātos akcijas citur.

Otrkārt. Tie, kuri nav saistīti ar bijušajiem īpašniekiem, nodarbojas ar to, ka parakstās attiecīgi uz šīs valsts sabiedrības akcijām. Un tālāk ir izdalāmi vairāki momenti, kas šeit tiek minēti. Es tikai gribu uzsvērt vienu ļoti riskantu principu, ko valdība jums grib ierosināt. Un tomēr pēc ilgām diskusijām valdība nonāca tieši pie šāda lēmuma. Neskatoties uz to, ka valstij paliek 80 procenti akciju un uz akcijām parakstās kūtri, arī tad mēs atsakāmies no tā varianta, ka atsaucam iepriekšējo parakstīšanos un organizējam parakstīšanos no jauna, lai gan arī tas nav izslēgts. Tomēr es domāju, ka tas tikai novilcinās visu privatizācijas procesu kā tādu. Šeit ir vēl apakšgadījums, ka tās akcijas, kas netiek pārdotas pirmajā reizē, par citu nominālu tiek pārdotas otrajā reizē, taču tas situāciju stipri sarežģī, tāpēc mēs liekam priekšā principu, ka, neskatoties uz to, ka privātie var nopirkt tikai 20 procentus akciju, viņi sastāda 80 procentus no valdes sastāva. Tas nozīmē, ka valsts kapitāls šajā akciju sabiedrībā kļūst par “gulošo” kapitālu, bet visi privātie, kuri ir iegādājušies akcijas, ievēlē savus valdes pārstāvjus, valdi, kas vada šo uzņēmumu. Valsts pārstāvis nodarbojas tikai ar diviem jautājumiem.

Šis “gulošais” kapitāls izpaužas divos momentos. Pirmkārt– tas “paceļ savu balsi” tad, kad ir runa par to, ka būtiski samazinās šā uzņēmuma vērtība vai notiek kāda izpārdošana. Šeit ir runa gan par pamatfondiem, gan arī faktiski par materiāliem vai darbgaldiem un tā tālāk.

Otrkārt– tad, kad ir runa par peļņu, neskatoties uz to, ka to pārvalda privātie. Peļņa tiek dalīta, protams, proporcionāli akciju skaitam. Savukārt mēs uzskatām, ka šis variants ir vienīgais iespējamais. Es domāju, ka tie cilvēki, kuri ir riskējuši ar savu naudu un nopirkuši kaut vai tikai 20, 25–50 procentus akciju, viņi ir pietiekami daudz riskējuši ar saviem līdzekļiem, lai iegūtu tiesības šo uzņēmumu pārvaldīt. Un valstij faktiski šeit būtu jāpiedalās, kā es jau teicu, “gulošā” kapitāla veidā. Tātad faktiski, saka otrais variants, ja parakstīšanās ir notikusi 100 procentu apmērā vai apmēram ap 100 procentiem, līdz ar to mēs varam uzskatīt, ka izvērtējums ir bijis tuvs patiesajai vērtībai. Tā tiešām tāda ir bijusi, ja cilvēki ir ar mieru maksāt tik daudz naudas par tik un tik akcijām.

Un trešais variants, kas arī ir īpatnējs, ir tad, ja uzņēmums ir novērtēts par zemu. Tas ir tad, ja piesakās 500 un vairāk procentu apmērā 100 procentu vietā. Mums tādā gadījumā sākumā bija priekšlikums veikli atkārtot parakstīšanos uz akcijām, tomēr mēs uzskatām, ka šis variants, kas tika piemērots Čehoslovākijā, stipri apgrūtina un paildzina privatizācijas procesu. Tāpēc mēs ierosinām tādā gadījumā piecas reizes palielināt valsts kapitāla daļu. Te vienīgā nelaime ir tikai tā, ka tie, kuri ir pierakstījušies saņemt 1/100 daļu, saņems 1/500 daļu. Ja kāds ar to nav apmierināts, viņš attiecīgi var arī atteikties no savas akcijas un risināt šo jautājumu citādi.

Katrā ziņā šie trīs varianti, ko mēs iesakām, manuprāt, ir ļoti svarīgi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nav nekādas institūcijas, kas mākslīgi nosaka vērtību, jo sākumā noteiktā vērtība ir tikai tā vērtība, kura ir stipri nomināla. Vērtību nosaka privātie, kas parakstās uz akcijām. Tas ir pats galvenais. Tādā gadījumā mēs izvairīsimies no visām šīm problēmām, kas mūs vajāja pirms tam, kad tika novērtēti uzņēmumi, kuru pamatfondu vērtība ir viena, bet peļņas vērtība– pavisam cita, jo gadā, piemēram, peļņa piecas reizes pārsniedz pamatfondu vērtību un tā tālāk. Protams, šinī gadījumā, pēc manām domām, ir ļoti svarīgi šo principu apspriest tīri politiski.

Vēl ir arī jautājums par darba kolektīvu– vai darba kolektīviem ir kaut kādas priekšrocības vai nav? Mūsu vienīgā priekšrocība atšķirībā no Krievijas privatizācijas programmas, kur ir izstrādāta milzīga sistēma, ka 25 vai 30 procenti akciju tiek atdotas par velti vai 30 procenti tiek atdoti ar speciālu handikapu, ir tā, ka mēs iesakām līdz 20 procentiem akciju dot priekšrocības uzņēmumā strādājošajiem nopirkt par nominālvērtību, pie tam ierobežotā laikā. Un tas ir arī viss.

Un pats beidzamais. Es negribētu šeit runāt par tādu jautājumu kā Valsts īpašuma fonds, tā kā ir liela diskusija par to. Es domāju, ka šeit Kalniņa kungs izteiksies par holdinga tipa sabiedrībām. Tas ir organizatorisks jautājums.

Es gribu parunāt par pēdējo jautājumu, par kuru tika lauzti šķēpi gandrīz gadu,– par sertifikātu jautājumu. Jā, pēc ilgām un skaļām diskusijām nebūt ne viennozīmīgi, tomēr valdībā ar balsu vairākumu uzvarēja tāds viedoklis, ka sertifikāta mehānisms ir piemērojams. Mums šeit galvenā diskusija– un tas ir arī politisks jautājums– bija par to, cik procentu varam pieļaut īpašuma sertificēšanai. Mūsu ieliktajā projektā ir noteikts, ka tas var notikt līdz 30 procentiem. Dažādās valstīs šie procenti ir pavisam dažādi. Mēs uzskatām, ka lielākam šim procentam nevajadzētu būt, jo sertificēšana ir ļoti sarežģīta procedūra kaut vai tāpēc vien, ka tā ne sevišķi rosina cilvēkus riskēt ar savu naudu, jo šie sertifikāti nav riska objekts kā tāds.

Protams, es nepieskāros arī vēl vienai privatizācijas formai, kas ir minēta šinī materiālā. Jautājums ir par pārdošanu izsolē ārzemju uzņēmējiem un par pārpārdošanu izsolē Latvijas uzņēmējiem. Mēs esam atdalījuši šīs divas lietas. Kāpēc? Mēs uzskatām: neraugoties uz to, ka būtu ļoti pievilcīgi ārzemju kapitālu laist iekšā burtiski visās sfērās, tomēr ir arī tādas sfēras, kur pamatā vajadzētu būt Latvijas kontrolei, nevis viennozīmīgai ārzemju monopolu pārstāvniecībai. Šīs sfēras varētu saistīties ar Latvijas aizsardzību, starp citu, daļēji arī ar ostu saimniecību, ar tām lietām, kuras vairāk vai mazāk ir jātur Latvijas uzņēmēju ziņā.

Tagad pēdējais, ko es gribu teikt, ir par to, ka mēs nerakstām šeit iekšā iespēju pārdot zemi, jo valdības uzskats ir tāds, ka pārdot Latvijā zemi ārzemju uzņēmējiem, ņemot vērā Ziemeļeiropas mazo valstu pieredzi, nebūtu pareizs solis. Pareizais solis varbūt ir virzība uz līzinga principu, uz noteiktu gadu skaitu procenta sadalījumā, kā arī uz sertifikātu saņemšanu. Tas ir politisks jautājums. Mēs uzskatām, ka sertifikāti ir jāsaņem visiem, arī laukos strādājošiem. Arī laucinieki saņem sertifikātus, un šis vienīgais princips, ko liekam valdības programmā, ir politiski apspriežams. Ir ierosinājums, ka sertifikātus saņems proporcionāli nostrādātajam gadu skaitam Latvijā. Tas ir vienīgais princips, ko liekam šeit iekšā. Tādējādi mēs aizejam prom no vairākiem politiskiem momentiem, jo uzskatām, ka šie politiskie momenti vairāk vai mazāk ir atspoguļoti “mazajā” likumā par privatizāciju, kur ir, ja nemaldos, 16 gadu cenzs. Arī bijušo īpašnieku tiesības te ir pietiekami aizstāvētas. Tāpēc uzskatu, ka tie cilvēki, kuri Latvijā ir nostrādājuši attiecīgi kaut kādu gadu skaitu, proporcionāli saņem arī attiecīgo sertifikātu skaitu.

Un pats pēdējais. Šajā materiālā ir pielikti klāt arī tie likumi, kuri jau darbojas ar Augstākās padomes lēmumu, un arī tie priekšlikumi, kuros mēs lūdzam mainīt to saturu. Ne pārāk būtiski, tomēr mainīt. Tie ir lēmumi, kas pieņemti Ministru padomē, tie ir likumprojekti, kas minēti 25.lappusē, un likumi, kuri vēl nav iesniegti Augstākajā padomē. Tas ir mūsu darbs jautājumos par kārtību, par hipotēkām, par valsts īpašumu un tā tālāk. Šajā ziņā mūsu uzskats ir viennozīmīgs– jo augstākā likumiskajā līmenī mēs pacelsim šos jautājumus, jo būs lielāka garantija, ka panāksim vairāk vai mazāk konsensa principu šo jautājumu risinājumā. Tāpēc mans personīgs viedoklis ir tāds– jo vairāk šim dokumentam būs likuma spēka un jo mazāks būs normatīvo aktu spēks, jo šī situācija būs vieglāk risināma un būs nopietnāka attieksme pret to. Kaut vai tāpēc vien, ka Ministru padomes lēmumi nebūt ne vienmēr ir saistoši pašvaldībām, un es domāju, ka Augstākajai padomei šajā ziņā ir jābūt galvenajai lomai.

Es apzināti šeit nerunāju par maksāšanas līdzekļiem. Mana beidzamā informācija, kādu esmu saņēmis no Krievijas, acīmredzot prasīs slēgtu sēdi, kurā es informēšu jūs par to, kāds stāvoklis ir maksājumu līdzekļu situācijā un kāda tā varētu veidoties Latvijā tuvākajā laikā. Taču, ņemot vērā to, ka šo informāciju Naudas komitejas vārdā mums sniegs Latvijas Bankas prezidents, tad attiecīgajā sēdē Latvijas Bankas prezidents varēs jūs iepazīstināt ar to situāciju, kāda patlaban ir izveidojusies gan mūsu attiecībās ar Austrumu partneriem, gan arī ar Rietumu partneriem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds ekonomisko reformu ministra vietniekam Lustem. Lūdzu, cik ilgs laiks jums būtu vajadzīgs?

N.Luste, ekonomisko reformu ministra vietnieks: Man jāsaka paldies premjeram, jo viņš pamatā visu izstāstīja. Es domāju 10–15 minūtes man pietiks.

Priekšsēdētājs: Premjers arī divreiz garāku laiku bija paņēmis. Lūdzu.

N.Luste: Labdien! Ņemot vērā to, ka premjerministrs jau apmēram 80 procentu no tām nostādnēm, kuras ir ieliktas šajā dokumentā, izskaidroja, es gribētu apstāties tikai pie atsevišķiem momentiem un savas runas beigās pateikt tikai tos aspektus, kurus gribētu īpaši akcentēt, lai jūs pieņemtu konkrētu lēmumu un šodien, nevis pēc nedēļas, kad mēs atkal acīmredzot tiksimies, vēlreiz pēc šā darba pakavētos savās komisijās. Vajag valdībai pateikt skaidri un gaiši, kurus no privatizācijas veidiem jūs akceptējat, lai mēs varētu tālāk darboties, sagatavojot attiecīgus normatīvos aktus un uzsākot šo privatizācijas procesu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, runājiet tuvāk mikrofonam!

N.Luste: Godmaņa kungs savā runā jau pieskārās tam, ka mēs pamatā šajā dokumentā risinām jautājumus, kas ir saistīti galvenokārt ar rūpniecības uzņēmumiem un ar tā saukto mazo privatizāciju. Lai būtu maksimāli lakonisks, es vēlreiz tikai nosaukšu tos rūpniecības vai citu lielo valsts uzņēmumu privatizācijas veidus, kurus mēs piedāvājam, un nedaudz pakavēšos pie pēdējā no tiem, kas šajā dokumentā parādījās faktiski pašā pēdējā brīdī.

Tātad pirmais lielo uzņēmumu privatizācijas veids, izsekojot tā gaitai, izskatās šādi.

Esošais valsts uzņēmums tiek pārveidots par valsts statūtu sabiedrību, kuras nepieciešamību jau pamatoja premjers, un no valsts statūtu sabiedrības statusa mēs to ar atklātu parakstīšanos uz valsts statūtu sabiedrības akcijām pārveidojam par jaukta tipa vai pilnīgi privātu akciju sabiedrību vai statūtu sabiedrību. Šajā privatizācijas veidā galvenais akcents ir likts tieši uz šo atklātās parakstīšanās principu, jo mēs esam nolēmuši, ka mums ir jāatsakās no tā sauktajām slēgtā tipa akciju sabiedrībām jeb, kā tautā tās dēvē, no uzņēmuma darbinieku akciju sabiedrības vai statūtu sabiedrības.

Otrais moments, par kuru premjers jau teica, ir arī tāda iespēja, ka parādīsies zināmas pretenzijas no uzņēmumos strādājošo puses par to, ka viņiem vajadzētu dot zināmas privilēģijas šajā privatizācijas procesā, kurā būs iesaistīts konkrēti viņu valsts uzņēmums, kur viņi strādā. Mēs esam paredzējuši šo līdz 20 procentu akciju paketi, attiecībā uz kuru būtu garantija, ka šo akciju paketi varēs iegādāties tikai uzņēmumā strādājošie. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka paši uzņēmumā strādājošie varēs arī papildus parakstīties uz šīm akcijām. Ja, piemēram, veidojas situācija, ka uzņēmumā strādājošo kolektīvs ir ar ļoti nopietnām iecerēm attiecībā uz sava uzņēmuma tālāko attīstības perspektīvu, tad viņi noteikti vēlēsies iegūt to minimālo kontrolpaketi, kas saskaņā ar likumu “Par akciju sabiedrībām” ir 25,1 procents, un viņi virs šiem 20 procentiem, kuri viņiem ir garantēti, centīsies parakstīt arī atlikušo akciju daļu.

Otrais privatizācijas veids bija neliela valsts uzņēmuma pārdošana izsolē konkursa kārtībā noteiktām Latvijas Republikā reģistrētajām juridiskajām personām un, es gribētu teikt, pastāvīgajiem iedzīvotājiem, jo šajā momentā pastāv arī tāda iespēja, ka tad, ja es šodien kā republikas pilsonis neesmu reģistrējis kādu savu individuālo uzņēmumu, bet tajā pašā laikā man ir materiālās iespējas iegādāties šo uzņēmumu, kāpēc gan es nevarētu piedalīties izsolē, pārsolīt savus konkurentus un kļūt par īpašnieku šim uzņēmumam, uz kura bāzes tad es radīšu savu juridisko personu, un es varētu saimniekot arī tad.

Trešais privatizācijas veids, kuru mēs piedāvājam, tāpat bija konkursa kārtībā dota iespēja noteiktiem ārvalstu privātuzņēmumiem iegādāties valsts uzņēmumus izsolēs.

Ceturtais veids, pie kura es gribētu īpaši pakavēties, ir tas, kurš tika iekļauts valdības dokumentā pašā pēdējā brīdī, un tā galvenais iekļaušanas arguments bija tāds, ka diemžēl mūsu iedzīvotāji nav tik bagāti, lai pārāk plaši iesaistītos šajā privatizācijas procesā. Viņiem nav naudas uzkrājumu, ar kuriem viņi varētu piedalīties uzņēmumu pirkšanā, akciju iegādē un citos privatizācijas veidos.

Mēs piedāvājam privatizāciju veikt, izmantojot nomas principu. Tomēr, ņemot vērā, ka līdz šim mums nomas attiecības, kuras veidojās republikā šajos valsts uzņēmumos, maigi izsakoties, bija juridiski nekorektas, jo nereti līgums tika slēgts ar kaut kādu abstraktu darba kolektīvu, no vienas puses, un valsti, no otras puses, mēs patlaban piedāvājam šādu variantu.

Ja uzņēmumā strādājošie tiešām grib uzņēmumu pārvaldīt un ar laiku iegūt savā īpašumā, tad viņi, pamatojoties uz spēkā esošajiem likumiem– arī likumu “Par akciju sabiedrībām” un likumu “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”–, var apvienot savus personiskos naudas līdzekļus un veidot savas privātās juridiskās personas, kuras tad būtu viena no nomas līguma slēdzējpusēm. Tātad attiecībās ar valsti jau stājas šī jaunizveidotā privātā juridiskā persona un slēdz nomas līgumu ar valsti par konkrēta valsts īpašuma iznomāšanu.

Mēs pieļaujam divas iespējas. Noma varētu būt arī bez izpirkšanas, bet noma varētu būt arī tāda, kas paredz ar laiku izpirkt šo valsts īpašuma daļu.

Taču pastāv vēl arī otrs variants. Nomā nodod valsts uzņēmumus arī tādai juridiskajai personai, kura sevī neapvieno uzņēmumā strādājošos. Ņemot vērā to, ka tomēr republikā ir parādījušies daudzi privāt­uzņēmēji, kuri tiešām ir pierādījuši savas spējas darboties šajā laukā, mēs uzskatām, ka atsevišķi valsts uzņēmumi varētu tikt iznomāti arī privātuzņēmējiem, kuriem jau ir juridiskā persona nodibināta. Šajā nomas principā mēs saskatām tieši to iespēju, kas varētu arvien vairāk pavērt ceļu republikas iedzīvotājiem ar laiku kļūt par īpašniekiem. Domāju, ka šo jautājumu vajadzētu ļoti rūpīgi izskatīt, jo eksistē vēl viena problēma. Mums republikā pašreiz ir aptuveni 29–30 tā sauktie nomas uzņēmumi, kuri kādreiz ir nodibinājušies īsā laika periodā, kad spēkā bija PSRS likumi, un no juridiskā viedokļa tie pašreiz ir likumīgi, izejot no tā momenta, ka nomas līguma slēgšanas brīdī tiem tas tika atļauts.

Ko mēs piedāvājam attiecībā uz šiem bijušajiem nomas uzņēmumiem? Pirmkārt, mēs nedrīkstam viennozīmīgi tiem pateikt, ka tas līgums, kas ir noslēgts, ir bijis nelikumīgs.

Otrkārt, šajos uzņēmumos obligāti ir jāizdara finansiālā un juridiskā ekspertīze tieši par šo nomas attiecību likumību.

Treškārt, ja mēs atzīstam, ka bijušajos nomas uzņēmumos visi juridiskie un finansiālie momenti ir bijuši korekti, tad mums ir jārunā par to, ka valdībai ir jāatzīst šī nomnieka īpašuma daļa. Es pašreiz negribētu runāt par to, kā mēs to novērtētu, bet fakts ir tāds, ka, konsekventi pieejot šai problēmai, mūsuprāt, šī īpašuma daļa ir jānorobežo. Un tad mēs varētu ļaut šiem nomniekiem uz izpirktās valsts īpašuma daļas veidot savu privātuzņēmumu vai jaunu juridisko personu, kurā kā pamatkapitāls ietilptu tieši izpirktie bijušie valsts pamatfondi un citi līdzekļi. Tad realizētos pirmais variants, par kuru es jau stāstīju attiecībā uz nomas attiecību veidošanos.

Varētu būt vēl tāds variants, kas arī ir iekļauts šajā dokumentā, ka, atzīstot šo nomnieka īpašumu no valsts puses, šis nomnieka īpašums varētu ieiet kā daļa no jaunās statūtu sabiedrības, kura tiek veidota uz šā valsts uzņēmuma bāzes. Šajā gadījumā dibinātājs jaunajai statūtu sabiedrībai būtu šis nomnieka kolektīvs privātpersonas izskatā, bet, no otras puses, būtu valsts.

Ir vēl ceturtais veids, kas vērsts galvenokārt uz to, lai pēc iespējas plašāk privatizācijas procesā iesaistītu republikas iedzīvotājus, un man šķiet, ka tas būtu akceptējams. Gribētos piebilst vēl vienu aspektu. Mēs šo veidu negribētu attiecināt uz visiem uzņēmumiem. Es domāju, jūs paši sapratīsit, ka tas no visiem četriem veidiem, kurus mēs piedāvājam, ir pats pieņemamākais gan no uzņēmumā strādājošo viedokļa, gan no direktora jeb uzņēmuma vadītāja viedokļa, gan arī no citu viedokļa. Lai nenotiktu tas, ka mēs, mazus vai nelielus uzņēmumus nododot nomā, panākam nevēlamu efektu, šis princips būtu galvenokārt attiecināms uz lieliem uzņēmumiem. Domāju, ka te varētu nosaukt VEF, Vagonu rūpnīcu, lai norobežotu šā veida lietošanu. Mēs uzskatām, ka ir nepieciešams novilkt zināmus ierobežojumus, kurus varētu izteikt vērtības izteiksmē un zemāk par kuriem, ņemot vērā uzņēmuma vērtību, šis veids vairs nedarbojas. Minēšu piemēru. Ja mēs nosakām, ka vērtība ir 10 miljoni, tad zemāk par šiem 10 miljoniem, ja šis uzņēmums ir tāds, uz to šis veids vairs nav attiecināms. Ja vērtība ir virs 10 miljoniem, tad der šis ceturtais veids.

Tas pagaidām būtu viss par šo lielo uzņēmumu privatizāciju, taču es savas runas nobeigumā gribētu akcentēt vēl šādu momentu. Mēs vēlamies saņemt no jums skaidru atbildi šādos jautājumos.

Pirmkārt, vai jūs akceptējat šos četrus uzņēmumu privatizācijas veidus?

Otrkārt, vai jūs akceptējat tos priekšlikumus, kurus esam iesnieguši attiecībā uz “mazo” privatizāciju?

Un tie ir šie četri ierosinājumi:

1) ierobežojuma noņemšana uz noteiktu termiņu;

2) pirmpirkuma tiesību atteikšana šajos objektos strādājošajiem;

3) ierobežojuma noņemšana no šiem “mazā” privatizācijas likuma 4.pantā izteiktajiem ierobežojumiem par platībām un strādājošo skaitu;

4) šā likuma darbības sfēru paplašināšana un tā attiecināšana uz visiem pašvaldību īpašumā esošajiem objektiem.

Ja šie momenti tiks akceptēti, tad mēs uzskatām, ka pirmo soli privatizācijas tālākajā attīstībā jau var spert.

Runājot par šiem valsts uzņēmuma pārveidošanas veidiem, ja tiek akceptēts kaut vai pirmais no tiem, kuru es nosaucu,– valsts uzņēmums, valsts statūtu sabiedrība un statūtu sabiedrība ar jauktu kapitālu, tad jau rīt mēs esam tiesīgi uzsākt valsts uzņēmumu pārveidošanu par valsts statūtu sabiedrībām, un to var izdarīt jau ar Ministru padomes lēmumu, jo šeit īpašuma forma nemainās– valsts īpašums paliek valsts īpašums. Tātad, ja mēs sagatavotu jau augsni šo bijušo valsts uzņēmumu tālākajai privatizācijai, tad, manā skatījumā, tas būtu ļoti būtiski, jo mēs sagatavotos jau nākamajam solim, ko spertu tad, kad būtu pieņemts attiecīgais likums.

Es neskāru daudzus citus jautājumus, ņemot vērā to, ka premjers jau to visu izskaidroja. Ja radīsies neskaidrības, esmu gatavs atbildēt uz tiem jautājumiem, par kuriem nerunāju, bet par kuriem runāja premjers.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kalniņa kungs, vai jūs vēlētos kaut ko papildināt? Varbūt mēs varam dot vārdu Ēlerta kungam. Paldies.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Rūpniecības komisija savu privatizācijas shēmu, kas jums ir izdalīta kā 142.dokuments, izstrādāja pēc tam, kad mums bija radusies izdevība iepazīties ar valdības izstrādātās koncepcijas uzmetumu, ko valdība bija iesniegusi Ekonomikas komisijai. Mēs šeit saskatījām divus galvenos trūkumus, tas ir, te nebija minēti ne sertifikāti, ne arī dzīvokļu privatizācija. Diemžēl viens trūkums joprojām ir palicis. Tātad pilnīgi nav skarts tik ļoti aktuālais dzīvokļu privatizācijas jautājums. Es nedomāju to kā aktuālu laika ziņā, bet gan kā aktuālu sabiedriskās un sociālās nozīmes ziņā. Jo, saņemot sertifikātu, katram sertifikāta īpašniekam ir jābūt izvēles iespējai, ko ar to darīt. Viņam, sākot šo spēli, ir jābūt pilnīgi skaidriem spēles noteikumiem– tātad viņam jāzina, vai viņš savu valsts vai pašvaldību īpašumā esošo dzīvokli varēs par šo sertifikātu nopirkt vai ne. Tam ir jābūt pateiktam uzreiz. Es ceru, ka šajā ziņā būs iespējams ar valdības pārstāvjiem panākt vienprātību un šis jautājums tiks risināts.

Risinot patlaban šo jautājumu, atrisināsies arī tas, ko mēģina uzminēt,– un tas ir jautājums par sertifikātu procentu. Šo skaitli nevar uzminēt. Te, manuprāt, ir divi ierobežojumi. Viens ierobežojums– sertifikātam ir jābūt segtam ar valsts nekustamo īpašumu, jo kustamais īpašums mūsu ekonomiskajā situācijā var ļoti devalvēties. Taču ir vēl arī otrs kritērijs, un tas tieši izriet no dzīvokļu privatizācijas. Tātad, ja tā drīkst izteikties, lai vidēji statistiskajai ģimenei būtu iespējams caurmērā izpirkt tādu faktisko platību, kāda šai ģimenei pieder, pareizāk sakot, nevis pieder, bet kādu tā lieto. Izejot no šā kritērija, tad arī vajadzētu risināt šo sertifikātu daudzuma aprēķināšanas problēmu.

Tātad patlaban valdības programmā ir divi trūkumi. Par pārējiem, es uzskatu, nebūtu vērts runāt, jo nav kaut kādu pilnīgi noliedzošu priekšlikumu attiecībā uz Rūpniecības komisijas iesniegto. Es domāju, ka tie drīzāk ir papildinoši ieteikumi, un šeit ir iespējams atrast vienprātību, lai privatizācijas programmu risinātu rezultatīvi.

Par dažiem diskutējamiem jautājumiem.

Pirmkārt, par valsts akciju sabiedrībām. Rūpniecības komisijas uzskats ir tāds, ka, tā kā daudzos gadījumos ministrijas no augšas administratīvā kārtā iecels valsts akciju sabiedrības valdi un valsts akciju sabiedrības padomi, tātad būs ievērojams cilvēku skaits, ko iecels administratīvi, tad, pirmkārt, tas būs ļoti grūts process pašām ministrijām, jo tām arī patlaban nav tik viegli atrast uzņēmuma vadītāju. Turklāt šī jaunā nomenklatūra var veiksmīgi “iestrādāties”, un pēc privatizācijas sīkajiem akcionāriem, sertifikātu īpašniekiem būs ļoti grūti šeit kaut ko mainīt, tātad tas ir nomenklatūras nostiprināšanas ceļš. Rūpniecības komisija, protams, neizslēdz arī tādu iespēju, ka dažos gadījumos pirms privatizācijas valsts uzņēmums ir jāuzlabo, lai to vispār varētu pārdot, lai to vispār kāds ņemtu pretī, un tad šis ceļš varbūt ir ejams. Taču tie ir atsevišķi gadījumi, un tāpēc Rūpniecības komisija tomēr aicina jau minētajiem četriem privatizācijas veidiem pievienot vēl piekto, kas ir tieša valsts uzņēmuma akciju pārdošana, tātad notiek tieša valsts uzņēmuma privatizācija, neejot caur valsts akciju sabiedrību.

Par novērtēšanu. Ir jāpiekrīt, ka minētie privatizācijas veidi neprasa precīzu novērtēšanu, un tas ir pozitīvi. Tomēr ir viena maza piebilde. Iespējami precīzs novērtējums ir vajadzīgs tajā gadījumā, kad valsts uzņēmumā ir bijušā īpašnieka daļa, bet bijušais īpašnieks nevēlas saņemt daļu akciju šajā uzņēmumā, jo viņš vēlas saņemt kompensāciju sertifikātos. Un tad šis novērtējums ir kritisks, jo citādi mēs bijušo īpašnieku varam stipri apmānīt.

Jautājums par Valsts īpašuma fondu arī ir ļoti strīdīgs, tāpēc tas mums būs jāizdiskutē īpaši. Arī šī ir mākslīga akciju sabiedrība, kuras padomi un valdi ieceļ administratīvi no augšas. Gluži tas pats notiek holdinga sabiedrībās, tās visas tiek veidotas mākslīgi un tāpēc es ļoti baidos, ka tas būs kaut kas līdzīgs kārtējai valdības reorganizācijai. Es aicinātu jūs to ļoti nopietni apsvērt, lai gan tas nav šodienas debašu jautājums.

Par pašu akciju papildu pārdošanu iespējamajai parakstīšanās metodei. Tā ir ļoti uzskatāma, un valdība patlaban to ir stipri uzlabojusi, salīdzinot ar sākumā iesniegto privatizācijas metodi. Tomēr būtu jā­praktizē arī akciju pārdošana biržās. Akcijas varētu pārdot arī bankas, un tās varētu pārdot šis Valsts īpašuma fonds. Es nedomāju, ka tas tieši pārdod, bet tas varētu novērtēt akciju kursu tāpat, kā patlaban tiek novērtēts valūtas kurss. Arī akciju pārdošanas kurss varētu mainīties atkarībā no ekonomiskās situācijas, no uzņēmuma akciju pieprasījuma. Šeit būtu jāparedz arī tas, ka tie, kuri ir nopirkuši akcijas, var pārdomāt un tās pārdot, protams, nemainot maksāšanas līdzekli, jo citādi te ir iespējama inflācija. Līdz ar to te būtu arī tāda priekšrocība, ka Privatizācijas fonda ienākumi, pārdodot ienesīgu uzņēmumu akcijas par augstāku cenu, būtu lielāki, un līdz ar to būtu lielāki arī kredīta resursi, kuru mums tik akūti trūkst attiecībā uz privātajiem uzņēmējiem, it īpaši– uz zemniekiem.

Tomēr šeit ir zināma formāla pretruna. Tātad runa ir par valsts uzņēmuma akciju pārdošanu, iekams šādas akciju sabiedrības vēl nav. Es domāju, ka šī pretruna ir formāla un tā mums būtu jāatrisina likumdošanas ceļā.

Pēc tam, kad ir pārdotas visas uzņēmuma akcijas, gluži dabiski tiek sasaukta akcionāru sapulce, un viņi lemj par akciju sabiedrības izveidošanu. Ja akcijas ir ejošas, viņi var lemt par akciju sabiedrības kapitāla palielināšanu, pārdodot papildu akciju izlaidumu, kas jau notiek tikai par naudu un ļauj viņiem palielināt pamatkapitālu. Ja akcijas nav ejošas, tātad uzņēmumam nav pieprasījuma, tad atšķirībā no valdības viedokļa, manuprāt, ir divas iespējas: vai nu– tāpat kā valdība to ir ierosinājusi– paturēt valsts daļu šajā uzņēmumā, vai arī šo akciju kursu stipri samazināt, pārdodot pat zem nomināla, bet tomēr tās pārdodot, kā saka, par lēto, lai valdība tiktu no šā uzņēmuma vaļā, ja viņa to vēlas. Šeit katrā ziņā var pieņemt atsevišķu lēmumu.

Par dzīvokļu privatizāciju. Tātad, pārdodot dzīvokļus to iemītniekiem par novērtējuma cenu, ir jāpaskaidro, kā to nosaka. Tā jānosaka ar īpašu likumu, un tas visiem ir jāzina. Tātad katram ir jāzina, kā viņa dzīvoklis tiek novērtēts. Un līdz ar to dzīvokli var pirkt par sertifikātiem, bet, ja attiecīgajam dzīvoklim šo sertifikātu nepietiek, tad ir jāpiemaksā naudā vai valūtā.

Nedaudz par izsolēm. Valdība uzskata, ka izsolēs nedrīkst ļaut izmantot sertifikātus. Tomēr te ir viens mazs “bet”. Tas attiecas uz bijušajiem īpašniekiem, kuru saņemtais sertifikātu daudzums var būt ievērojams, ja viņi saņem kompensāciju. Tātad viņiem tomēr būtu jāļauj piedalīties izsolē, izmantojot sertifikātus.

Ko Rūpniecības komisija iesaka darīt? Pirmkārt, izstrādāt lēmumu par privatizācijas sagatavošanu. Rūpniecības komisija Prezidijā jau ir iesniegusi šādu lēmuma projektu. Diemžēl deputātiem tas vēl nav izdalīts, bet komisijām jau ir. Līdzīgu lēmuma projektu ir sagatavojusi arī Ekonomikas komisija. Es ar to esmu iepazinies, un tas, pēc manām domām, ir pat labāks. Tādējādi šis darbs notiek, bet komisijas šos divus lēmuma projektus varēs izskatīt un papildināt. Es domāju, ka mēs šo lēmumu par privatizāciju tā sagatavošanas fāzē varēsim pieņemt. Taču ir jāpapildina arī šī realizācijas fāze, jo es uzskatu, ka tomēr būtu jāpublicē jau papildinātā valdības privatizācijas programma; ir jāatrod patiešām šajā jautājumā vienprātība, kā to jau teica Godmaņa kungs. Un no privātajām sarunām ar Godmaņa kungu es jutu, ka šādu vienprātību ir iespējams panākt. Taču tas būtu jādara iespējami ātri, jo mēs jau tā esam aizkavējušies. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, izsakieties, lūdzu, par tālāko izskatīšanas kārtību! Tagad mums vajadzētu uzdot jautājumus, un, kā es saprotu, jautātāju saraksts ir pagarš. Tātad mēs varētu sākt. Mums vēl ir atlikušas piecas minūtes līdz pārtraukumam, kas pēc reglamenta būs pusstunda– līdz pulksten 12.00. Tādējādi jautājumu uzdošanu mēs varētu turpināt līdz pulksten 13.30, jo ir daudz deputātu, kuri grib uzdot jautājumus. Manuprāt, ierobežot šo laiku nevajadzētu, jo mēs, plānojot šo darbu, vienojāmies, ka jautājumu uzdošana notiks līdz pulksten 13.30. Pēc tam darbu varētu turpināt komisijās, bet tālāk mūsu plenārsēdē mēs varētu izskatīt tos jautājumus, kuri ir ieplānoti.

Vai jums, deputāti, ir kādas iebildes pret šādu turpmāko darba kārtību? Nav. Tomēr atlikušās piecas minūtes vajadzētu izmantot. Pir­majam vārds jautājuma uzdošanai deputātam Zaļetajevam. Pēc tam jautās deputāts Cilinskis, bet acīmredzot tas notiks jau pēc pārtraukuma. Galvenais, lai jautātājs nāk pie mikrofona veicīgāk. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Man ir jautājums premjerministram. Mani interesē valdības viedoklis ļoti principiālā jautājumā. Mums izdalītā dokumenta V nodaļa saucas “Daļas valsts mantas nodošana bez atlīdzības republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem”. Un tūlīt tālāk pēc dažām rindiņām teikts: “Līdz šim laikam nav izdevies atrast atrisinājumu, jo vēl nav atrisināts pilsonības jautājums.” Tas ir, nav skaidrs, kam dot. Es nesaprotu, kā gan tā? Vispirms runāts par pastāvīgajiem iedzīvotājiem, pēc tam par pilsonību. Vai jūs varat sniegt kādu pietiekami skaidru valdības pozīciju šajā jautājumā?/

I.Godmanis: Jā, es varu atbildēt uz šo jautājumu. Likums par pilsonību ir viens no politiskās sistēmas pamatiem, kas faktiski nosaka ļoti daudz ko. Tas jau ir definējis īpašuma attiecības uz zemi, taču attiecībā uz sertifikātu saņemšanu mēs esam izvirzījuši viennozīmīgu principu– sertifikātus saņem proporcionāli republikā nostrādāto gadu skaitam. Viss! Citu principu mums nav. Mēs šeit neiesaistām citus politiskos principus, jo mums nav politiskās bāzes, uz kuras darboties. Un tāpēc mūsu nostāja šobrīd ir tāda, ka tad, ja cilvēks republikā ir nostrādājis tik un tik gadu, tad viņš konkrēti saņem attiecīgu sertifikātu skaitu.

Man tik tiešām nebija laika jums izskaidrot mūsu nostāju, kā vispār noteikt sertifikātu skaitu, kā noteikt to, cik lielu daudzumu no valsts īpašuma var sertificēt un kādā veidā to darīt– vai caur privatizācijas fondu vai tādā variantā, kā Polijā. Es patlaban šiem mehānismiem nepieskaršos, tomēr viens ir skaidrs, ka mēs tagad ļoti nopietni strādājam pie tā. Mēs šoreiz gribētu aizstāvēt galvenokārt to variantu, ka sertifikāti netiek drukāti, ka tie netiek doti uz rokas, bet tie praktiski atrodas katra kontā, un tie ir tā sauktie bezskaidras naudas norēķini. Jo jūs saprotat, ka katrs sertifikāts praktiski ir nauda. Tas nozīmē, ka tie jānodrukā, veicot visus aizsardzības pasākumus. Un šeit mums jau ir Lietuvas pieredze, ka bezskaidras naudas norēķini var dot zināmas priekšrocības, jo akcijas tālāk var pārdot viens otram personīgi vai biržā, vienalga kā, bet attiecībā uz sertifikātiem mēs uzskatām, ka tomēr būtu labāk bezskaidras naudas norēķinu veidā tos dot katram kontā. Tā ka valdības nostāja šajā jautājumā ir viennozīmīga. Mēs iestājamies par tādu sertifikātu skaitu, kas būtu proporcionāls Latvijā nostrādātajam gadu skaitam. Un viss.

S.Zaļetajevs: */Atļaujiet man uzdot otru jautājumu. Piedāvātajā programmā nav doti absolūti nekādi intervāli laika ziņā, nav norādīti nekādi termiņi. Viena lieta, ja gada laikā tiks pārdots vai privatizēts viens atsevišķs uzņēmums, un pavisam cita, ja tas tiks darīts praktiski ar visiem uzņēmumiem dažu gadu laikā, pieņemsim./

I.Godmanis: Te man ir jāatbild šādi: mēs valdībā speciāli šo jautājumu apspriedām. Tad konkrēti attiecībā uz rūpniecību vai būvmateriālu rūpniecību Prūša kungs uzdeva jautājumu: vai mēs varam uzsākt šo procesu? Pirmkārt, attiecībā uz visu, kas skar pašvaldību īpašumu (tā saukto mazo privatizāciju), kurš ir pašvaldību rokās, ir svarīgi dot tam likumisko pamatu. Un tālāk strādā jau pašvaldību privatizācijas komisija. Ja šeit galvenie principi tiek apstiprināti, tad, balstoties uz šiem principiem, viņi var sākt strādāt jau nākamajā dienā. To var darīt, tiklīdz ir apstiprināti šie principi. Tas ir viens.

Otrs. Katra ministrija, protams, gatavo to uzņēmumu sarakstu, kurus būtu ieteicams privatizēt, un neapšaubāmi arī to uzņēmumu sarakstu, kurus nebūtu ieteicams privatizēt. Arī tāds saraksts ir, kaut gan faktiski tas nebūs tik izvērsts kā Krievijas privatizācijas programmā, kur ir ļoti fundamentāls izvērsums. Ir vēl arī tāds saraksts, kurā pamatā ir minēti tie uzņēmumi, kas domāti pārdošanai izsolē ārzemniekiem. Lūk, uz šo sarakstu pamata… Tomēr es vēlreiz gribu teikt, ka, lai mēs vairs neeksperimentētu, mums ir jāpieņem attiecīgi likumi. Dokumenta pašās beigās jūs varat to izlasīt. Te gan vēl nav pieņemti visi likumi, daži ir tikai iesniegti Augstākajā padomē. Ir arī Ministru padomes lēmums, ka vajag pārskatīt likumu fondu.

Ja mēs šo momentu apiesim un vienkārši steidzināsim situāciju, tad varam ieskriet faktiski kā circeņi karstos pelnos. Es minēšu tādu piemēru: Vācijā darbojas “Treuhand” organizācija, kam ir milzīgs budžets, un Rietumvācija faktiski šo organizāciju uztur. No 11 500 uzņēmumiem viņiem pa šo laiku ir izdevies privatizēt 6000, un viņi uzskata, ka pie viņiem privatizācijas process ilgs 10 gadus. Turklāt tas notiek, pastāvot vācu akurātībai, vācu organizētībai un vācu attieksmei pret darbu. Tā ka es šeit tiešām izvairos minēt kaut kādus konkrētus datus. Es varu pateikt tikai to, kas mūs patlaban visvairāk nomāc. Tā pirmām kārtām ir tirdzniecības objektu privatizācija, un mēs gribētu, lai parlaments to akceptē, izmantojot divus nosacījumus likumā, kur ir runa par “mazo” privatizāciju. Tātad ir paredzēts atcelt pirmpirkuma tiesības un izņemt ārā vārdiņu “mazo”, un ļaut mums attiecībā uz šiem tirdzniecības uzņēmumiem uzsākt šo nomas procesu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Tas pats viss attiecas arī uz to sfēru, kura ir tā sauktā mazā apkalpojošā sfēra. Runājot par lielo uzņēmumu privatizāciju, lai kā arī mēs to gribētu, nespēsim to tempā veikt. Strādāsim, bet tempā to izdarīt nevaram. Tāpēc es nevaru jums precīzi pateikt arī savas prognozes, lai kā arī gribētu. Un lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk, es atturēšos no precīzām prognozēm. Tas ir viss, ko es varu pateikt.

S.Zaļetajevs: */Paldies. Atliek vēl tikai piebilst, ka Vācijā jau eksis­tē tirgus ekonomikas sistēma, bet mums tā vēl tikai jāveido. Tādēļ kavēties ar to it kā nebūtu prātīgi./

Priekšsēdētājs: Paldies, Zaļetajeva kungs! Kolēģi, es jums nosaukšu, kādā kārtībā deputāti pierakstījušies uzdot jautājumus. Bez tam šeit ir dažas piezīmes, kas Godmaņa kungam būtu jāņem vērā. Jautājumus vēlas uzdot Cilinskis, Felss, Biķis, Repša, Kiršteins, Blažēvičs, Apsītis, Grūtups. Arī Zeiles kundze un Aleksejevs uzdos jautājumu tikai Godmaņa kungam. Tādā kārtībā deputāti ir pierakstījušies uzdot jautājumus.

Tagad būs pārtraukums. Atsāksim darbu pulksten 12.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemiet, lūdzu, vietas! Sākas jautājumu uzdošana. Pēc pārtraukuma pirmais jautājumu uzdod deputāts Cilinskis.

E.Cilinskis: Man ir tāds jautājums. Šinī un arī iepriekšējās valdības programmās bija runa par bijušo īpašnieku tiesību atjaunošanu, taču nav skaidrības, kādā secībā tas notiks. Tātad jautājums ir šāds: vai vispirms tiek atjaunotas šā bijušā īpašnieka tiesības, kādi normatīvie akti tiek gatavoti šajā sakarā un kurā brīdī mums jātiek skaidrībā par mantošanas tiesībām? Varbūt tas viss notiek vienlaikus?

I.Godmanis: Attiecībā uz “mazo” privatizāciju, kur ir runa par to, ka pašvaldības izsludina izsoli uz objekta nomu, tas notiek pat pirms īpašnieka pieteikšanās. Taču, tiklīdz viņš piesakās, viņš saņem visu. Attiecībā uz to, man šķiet, te ir tieši tāda pozīcija.

Par lielajiem uzņēmumiem. Šeit ir viens principiāls jautājums, kas mums līdz galam nav atrisināts. Un tas ir politisks jautājums. Situācija ir tāda: ja mums nav skaidrības par to, vai šis īpašums ir piederējis bijušajam īpašniekam, tad mums automātiski ir jārezervē zināma daļa akciju, un tas ir viennozīmīgi, taču, ja šis akciju skaits izrādās par mazu, tad pārējais ir jākompensē ar papildu sertifikātiem, par kuriem viņš var iegādāties vai nu cita īpašuma akcijas, vai rīkoties kā citādi. Tātad rezervēšanas variants ir viens.

Otrs ir politisks jautājums: vai var atļaut bijušajam īpašniekam pirmpirkuma tiesības? Tas ir tādā situācijā, kad bijušais īpašnieks praktiski jau ir parādījies, kad runa ir par parakstīšanos uz akcijām. Un tad ir tāda situācija, ka bijušais īpašnieks… tad jau ir izvērtēta akciju pakete, kas viņam pienākas sakarā ar bijušo īpašumu. Un tad rodas jautājums: vai tālākā parakstīšanās notiek vispārējā kārtībā vai “pirmā roka” tomēr paliek viņam? Tas ir politisks jautājums, kas ir jāatrisina. Mēs diemžēl valdības programmā to neesam atrisinājuši. Es vispār iestājos pret jebkurām pirmpirkuma tiesībām kā tādām, jo domāju, ka mums pilnīgi pietiek iet vācu ceļu vai arī ungāru ceļu, kurā ir runa par kompensācijām– par tā sauktajiem atgriešanas dokumentiem vai par attiecīgu samaksu naudā, kā tas notiek Vācijā. Kā jūs precīzi teicāt, laika limits “mazajai” privatizācijai ir tāds, kādu es minēju.

Attiecībā uz lielo privatizāciju es domāju, ka šeit attiecīgi, ja tiek pieņemts tas variants, kuru mēs iesakām, izveidojas valsts akciju sabiedrība, kura nodarbojas tikai ar pārvaldi, un pēc tam privatizācijas komisija Valsts īpašuma fonda uzdevumā nosaka, cik akciju rezervēt un cik akciju pārdot. Un tas aizņems pietiekami daudz laika, līdz tam brīdim īpašnieks jau būs parādījies. Tāda ir mana atbilde.

E.Cilinskis: Paldies. Otrais jautājums būs īsāks un par citu tematu. Cik efektīvs varētu būt atliktais maksājums “mazās” privatizācijas gadījumā?

I.Godmanis: No uzņēmēju viedokļa, cik esmu iepazinies ar to, tiekoties ar viņu pārstāvjiem, neapšaubāmi būtu labāk dot viņiem tiesības uzreiz izpirkt par 85 līdz 100 procentiem uzņēmumu. Tas varētu notikt izsoles variantā, uzreiz noskaitot naudu. Pašreizējās naudas neskaidrās attiecības, kuras patlaban draud attiecībā uz Krieviju un Ukrainu, var izplatīties arī uz mums, un diez vai tās viennozīmīgi mums ir labvēlīgas, tāpēc izsolēs nodalīsim divas lietas– nomas izsoli un izsoli, kurā pērk visu uzņēmumu. Nomas izsolē es kategoriski esmu par to, lai summu sadalītu uz noteiktu gadu skaitu, jo tad ir ārkārtīgi precīzi jāzina, cik ilgi pašvaldība var to naudu ņemt un no kura brīža sāk naudu ņemt bijušais īpašnieks. Tas ir viens. Ja mēs sadalām uz gadu skaitu, tad izsolē faktiski novērtējam to naudu, kas tiek izsolīta rubļos, tad pēc kursa pārrēķinām dolāros un pēc tam, ja pēc gada, diviem vai trim gadiem būs lati vai kāds cits maksāšanas līdzeklis, tad atrēķināsim kursu no dolāra atpakaļ, un tad viņš samaksā to ar otro un trešo maksājumu. Tur varbūt ir arī inflācijas koeficients klāt, un tas vēl ir jāskatās atsevišķi.

Jautājumā par atlikto maksājumu, kad pērk uzņēmumu kopumā, mēs iestājamies tikai par 5 līdz 10 procentu variantu, kad samaksā valūtā, kāda patlaban ir. Redziet, man šeit ir jāpaskaidro, jo no uzņēmēju viedokļa situācija šinī brīdī ir ārkārtīgi smaga. Viņi tagad samaksā pirmo daļu, bet valdība nav ar mieru, ka viņi samaksā visu pašreizējos rubļos, jo nav skaidrības, vai šie rubļi būs pietiekami spējīgi darboties politisku iemeslu dēļ. Tad seko laiks līdz tam brīdim, kad tiek ieviests lats vai kāda cita valūta. Par šo tukšo “mirušo” laiku valdībā parādījās priekšlikums, ka varbūt varētu maksāt nevis naudā, bet graudā (starp citu, arī no rūpniecības uzņēmumiem). Ja privātuzņēmējs kļūst par īpašnieku tajā brīdī, kad viņš ir samaksājis pašu pirmo iemaksu, nevis vienkārši tad, kad viņš ir samaksājis pēdējo, tad, lūk, šinī brīdī līdz lata ieviešanai var maksāt arī graudā– vai nu ar audumiem, vai arī kādā citā natūrā. Un tad sekos tas grūtais periods, kad parādīsies lats, jo, ja mēs negribam pieļaut lata inflāciju, mēs uzņēmējam nevarēsim dot lētus kredītus. Kredīti būs dārgi, un tas zināmā mērā sarežģīs viņa situāciju. Tāpēc, ja man tagad, piemēram, ir tūkstotis vai 10 tūkstoši dolāru, tad es samaksāju no saviem 10 tūkstošiem dolāru, teiksim, 10 procentus, jo tā ir izsoles summa tam, kurš ir vinnējis. Es samaksāju 10 procentus– no 10 tūkstošiem tas ir viens tūkstotis dolāru. Man ir palikuši 9 tūkstoši dolāru. Es tagad esmu tajā kritiskajā brīdī, kad es skatos, kas notiks ar naudu. Ja šis x laiks velkas ļoti ilgi, tad ir iespējamas divas situācijas. Pirmā situācija. Tā kā mums šeit vēl ir problēma (tā, ko Dozorcevs teica vakar), kā noteikt īpašniekam atbildību, tad es varu mierīgi izputināt uzņēmumu, nolaist to dibenā un pateikt, ka esmu bankrotējis. Pie tam nav neviena likuma, kas noteiktu, ar ko tad es galu galā atbildu valsts priekšā. Ja to dibina kā uzņēmumu ar ierobežotu atbildību, tad ir vakars. Tad es atbildu tikai ar to daļu, ko esmu ielicis tajā iekšā. To diez vai vajadzētu pieļaut.

Un otrais variants ir tāds, ka uzņēmums izput nevis slikta uzņēmēja dēļ, kurš vienmēr riskē, bet tas izput to apstākļu dēļ, ka mēs nevaram pieļaut lata inflāciju. Turklāt ne jau tikai lats vai cits maksājuma līdzeklis tiek emitēts, bet ir iespējama arī kredīta inflācija. To mēs nevaram pieļaut. Tāpēc es varu pateikt tikai to, ka starplaikā ir iespējams arī tāds variants, kad var izmaksāt natūrā. Man šķiet, ka tas variants ir apdomājams, turklāt arī rūpniecībā, ne tikai lauksaimniecībā vien. Un tāpēc atliktais maksājums šajā gadījumā ir politisks jautājums. Ja mums būtu civilizētas attiecības ar Krieviju, tad es domāju, mēs varētu rīkoties ļoti triviāli, tā, kā Slovēnija to izdarīja,– tā nomainīja naudu Dienvidslāvijā. Slovēnija ieveda tā sauktos dolārus un izdarīja, lūk, tādu operāciju. Tā pieaicināja no Eiropas kopienas pārstāvjus, pieaicināja Dienvidslāvijas pārstāvjus, paņēma to visu naudu, tos dinārus, kas bija, salika vienā kaudzītē un oficiāli starptautisko pārstāvju klātbūtnē nodeva šo naudu Dienvidslāvijai, bet pati ieviesa savu valūtu. Tā ir vienīgā legālā valūta. Ja mēs civilizēti varētu ar Krieviju vienoties, mēs varētu darīt tāpat. Un tas būtu normāli, taču man nav pārliecības, vai mēs varēsim šajā gadījumā civilizēti vienoties. Diemžēl… Tāpēc riskēt un uzreiz atļaut maksāt 75 vai 80 procentus, kā piedāvā uzņēmēji tagad un kā viņi grib to darīt, jo liekas naudas ir daudz, valdība nevar, kamēr nav skaidrības, vai tā nauda rīt, parīt vai varbūt nākamnedēļ vairs būs reāli izmantojama.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Sakiet, lūdzu, kādi bija tie apsvērumi, kas jums lika izšķirties par holdinga mehānismu?

I.Godmanis: Tātad par holdinga kompānijām. Es pārtraukumā dzirdēju tādu repliku: “Nav vērts runāt par holdingu, kamēr nav skaidrības par dzīvokļiem.” Valdība viennozīmīgi saprot un no politiskā viedokļa iestājas par to, ka neapšaubāmi dzīvokļu privatizācija ir jautājums numur viens, par kuru ir jāpieņem atsevišķs likums. Jautājums ir tik svarīgs, ka ir jābūt atsevišķam likumam. Mums šis likumprojekts jau ir izstrādāts, bet te ir viena nelaime, kas, man šķiet, ir jāsaprot visiem. Ja mēs visu šo sertificēšanas ideju novedīsim tikai dzīvokļu virzienā, tad, pēc ārzemju ekspertu domām, mēs zaudēsim vienu ļoti būtisku lietu, jo mēs taču jau tagad gribam privatizēt ražošanu, mēs gribam privatizēt tirdzniecību, mēs gribam privatizēt ražošanas sfēru, mēs gribam uz privātiniciatīvas pamata atjaunot saimniecību. Ja mēs viennozīmīgi radīsim cilvēkos uzskatu, ka sertifikāti ir vajadzīgi tikai dzīvokļu pirkšanai, tad mēs varam to koku noliekt uz otru pusi un nobremzēt privatizācijas procesu kā tādu. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Tas ir tas, ko es varu pateikt par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Biķi!

I.Godmanis: Ā, es laikam neatbildēju uz jautājumu…

Priekšsēdētājs: Es atvainojos…

I.Godmanis: Par ko bija jautājums? Man tas sākums piemirsās…

Priekšsēdētājs: Kas bija par iemeslu tam, ka valdība ir izšķīrusies par holdinga kompānijām…

I.Godmanis: Jā, es ļoti atvainojos, ka neatbildēju uz jūsu jautājumu.

Tātad tā. Secība par holdinga kompānijām ir šāda. Acīmredzot šis princips ir jāizstrādā fundamentālāk. Katrā valstī tas ir citāds. Polijā tiek likta priekšā tautas īpašuma pārvalde “10 gabalos” un tā sauktais Privatizācijas fonds. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jūs par sertifikātiem nevis saņemat akcijas, bet jūs šos sertifikātus atdodat fondam, un fonds tos iegulda daudzās akciju sabiedrībās, lai jūs vienā brīdī nebankrotētu. Ja jūs uzreiz savas akcijas ieliekat vienā uzņēmumā, bet šis uzņēmums bankrotē, tad jūs krītat cauri.

Jautājums par holdingu parādās pēc tam. Pēc mūsu modeļa ir tā, ka sākumā izveido valsts akciju sabiedrību un tā nodarbojas tikai ar pārvaldi.

Nākamais. Tiek izveidots Valsts īpašuma fonds, un tas nodarbojas tikai ar valsts īpašuma pārvaldīšanu. Te bija tāds jautājums: kam ir vajadzīga Ministru padome? Taču tad ir arī elementāra atbilde: kam ir vajadzīga Ministru padome jebkurā kapitālistiskajā valstī, ja tur valsts īpašums sastāda ne vairāk un ne mazāk kā 10 procentus. Tām ir pavisam citas funkcijas, un šis Valsts īpašuma fonds vai nu tieši pārdod akcijas, vai uzpērk akcijas, vai to veic caur holdinga kompānijām uz vietām. Un šo holdinga kompāniju galvenā ideja ir pašiznīcināšanās ideja. Valsts īpašuma fonds deleģē tām tiesības iepirkt, pārdot un piedalīties izsolēs ar valsts īpašumā esošajām akcijām.

Es minēšu jums tikai vienu piemēru. Teiksim, ir divi uzņēmumi, kur katrā valsts akciju daļa ir palikusi ne sevišķi liela. Tad holdings ar Valsts īpašuma fonda atļauju uzpērk no šiem abiem uzņēmumiem to valsts daļu un paliek divi privātuzņēmumi, bet tas, kas paliek pāri, iespējams, ka vispār tiek likvidēts un samalts. Un gala rezultātā holdings pašiznīcinās. Šeit ir tikai viena nelaime– kā izvēlēties tos cilvēkus, kuri ir holdingā. Pieredze ir tāda, ka tur vajadzētu būt cilvēkiem, kuriem uzticas. Tie ir vēlēti cilvēki, tātad tie varētu būt deputāti vai vietējie deputāti, tur varētu būt speciālisti (starp citu, Ungārijas vai arī Francijas pieredze to rāda, ka to var tā darīt).

Tomēr es domāju, ka tas ir otrās kārtas jautājums. Ar holdingu patlaban mēs noteikti nesāksim. Mēs sāksim ar to, ka izšķirsimies vai nu par valsts akciju sabiedrību veidošanu, vai arī iesim abus ceļus un izmēģināsim, kurš ir labāks, jo valsts no tā nezaudē. Un tad vēl jāno­skaidro, vai Valsts īpašuma fonds ir spējīgs pats pārvaldīt vai nav.

Kāpēc nevarētu būt Valsts īpašuma fonda ministrija kā, piemēram, Polijā, kur ir Privatizācijas ministrija? Tāpēc, ka, manuprāt, ministrijai ir pavisam citas funkcijas. Valsts īpašuma fonds rūpējas tikai par to, lai valsts īpašums tiktu normāli pārvaldīts un izmantots, lai tas netiktu izlaupīts un lai ar to netiktu veiktas visādas manipulācijas. Ja ar to nodarbosies ministrija, tad tā pazaudēs no sava redzesloka visus tos uzdevumus, kuri ir jāveic ministrijai, bet tie ir pavisam citi uzdevumi. Tāpēc to uzticēt darīt ministriem nevar. Ministriem ir jābūt lietas kursā un ir jābūt atbildīgiem par tiem uzņēmumiem, kurus viņi ir nodevuši privatizācijā, bet tālāk strādā jau Valsts īpašuma fonds.

Ja runājam par to, vai tas pakļaujas Augstākajai padomei vai Ministru padomei un to kontrolē Augstākās padomes komisija, tad es liktu priekšā tādu modeli, ka komisija kontrolē Valsts īpašuma fondu. Bet attiecībā uz Valsts īpašuma fonda izveidošanu pie Augstākās padomes es baidos no tā, ka mums neiznāk tikai tāds variants, ka tas vienkārši nebūs darbspējīgs, jo parlaments ir aizņemts ar daudzām lietām, un viss šis pasākums mums var izjukt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Biķis.

V.Biķis: Jūs jau dzīvokļu privatizāciju mazliet skārāt, atbildot iepriekšējam jautātājam. Tomēr es vēlētos, lai jūs šo lietu precizētu. Un, proti, Rūpniecības komisijas izstrādātajā projektā nav domāts sertifikātus izmantot tikai dzīvokļu privatizācijai. Vai jūs uz šo jautājumu varētu atbildēt?

I.Godmanis: Jā. Es uzskatu, ka mēs par to runājām vakar ar Ēlerta kungu. Tiešām jautājums ir tāds, ka neapšaubāmi tie māju īpašnieki, kuriem pieder privātās mājas, tie, kuri dzīvo, teiksim, savos kooperatīvajos dzīvokļos, ko viņi jau sen ir izpirkuši, ka viņi šos sertifikātus izmantos citiem mērķiem, neba jau lai pirktu to, kas viņiem pieder. Es domāju, ka šeit ir vajadzīga psiholoģiska pieeja, uz ko, starp citu, norādījuši arī starptautiskie speciālisti. Neapšaubāmi, ka cilvēkam ir jārada drošības pamats. Lietuvā to izdarīja, un tas jāizdara arī mums. Tomēr mums ir jārada tāda psiholoģiskā gaisotne, lai šī sertifikācija neaprobežotos tikai ar dzīvokļiem. Lūk, tas ir galvenais! Jo pretējā gadījumā mēs varam iegūt tādu variantu, ka es dzīvokli izpērku un aizmiegu. Viss! Vairs mani nekas neinteresē. Tad es brīnos, kāpēc nav šitā un nav tā.

V.Biķis: Vai drīkstu uzdot vēl vienu jautājumu? Sakiet, lūdzu, kāds ir jūsu uzskats attiecībā uz bijušo īpašnieku, piemēram, tādam uzņēmumam, kāds ir “Laima”? Tai ir bijis īpašnieks. Vai viņa daļas novērtēšanā tomēr nebūtu obligāti iesaistāmas kaut kādas ārzemju auditorfirmas, jo šo daļu novērtēt būs ļoti sarežģīti.

I.Godmanis: Valsts programmā ir rakstīts, ka mēs centīsimies iesaistīt šīs firmas. Taču tās ir drausmīgi dārgas. Katrs šo firmu dalībnieks prasa 250–300 dolāru stundā, bet tas nebūtu tas pats trakākais. Taču ir viena problēma, attiecībā uz kuru es ne sevišķi ticu, ka ārzemju auditorfirma tiks ar to galā. Kur šī problēma ir– to es jums tūdaļ izstāstīšu. Ja lasa Starptautiskā valūtas fonda apskatus, tad tur parādās viena lieta, kas netiek ņemta vērā. Viņi saka: “Jūs esat jau nonākuši pie hiperinflācijas!” Pareizi. Mēs tur esam. Jautājums: no kurienes aug tās “kājas”? No rūpniecības! Jā, mēs rūpniecību palaidām vaļā, izejot no tā, lai Latvijā būtu konkurētspējīgi rūpniecības uzņēmumi, jo pagājušā gada sākumā sadārdzinājās izejvielas. Un mēs palaidām vaļā šo rūpniecības preču cenu. Tomēr tas nav atklāts tirgus, kurā darbojas rūpniecības uzņēmumi. Ja tas būtu pilnībā atklāts, tad tur būtu blakus Korejas uzņēmumi, Taivānas uzņēmumi un citi. Un tad būtu vienkāršāk izvērtēt šos uzņēmumus. Bet patlaban tie darbojas tikai vienpusēji atklātā tirgū. “Dzintara” direktors, piemēram, pasaka man: “No Dieva puses nepiemērojiet pret mani monopola likumu…” Viņš ir monopolists Latvijā– tas taisnība, bet viņš var pārdot par jebkuru cenu savu ražojumu Krievijā, līdz ar to ienesot budžetā pietiekami lielus naudas līdzekļus.

Tagad valdībai ir jāizšķiras, kā rīkoties. No vienas puses, to pašu produkciju viņš pārdod arī šeit, Latvijā, bet, ja kaut kas paliek pāri, tad Krievijā cena ir daudzreiz augstāka. Nekas cits neatliek kā radīt eksporta parikti attiecībā uz muitu un nekādu licencēšanu, kas tagad ir grūts uzdevums. Mums to visu atliek attiecināt uz eksportmuitas tarifiem, bet, no otras puses, kā jūs saprotat, ir šīs sociālistiskās sistēmas paliekas, un arī auditorfirmu viedokļi nav tik triviāli iztulkojami. “Ir jābūt ļoti uzmanīgiem!”– viņiem ir tāds ieteikums, bet nekādā gadījumā Latvijā nelietojiet starpvalūtu, starpnaudu. Kāpēc aizņemas? Tāpēc, ka ir ļoti aktīvs darbs ar Krieviju. Viņi cer, ka Krievijas rublis “uzlabosies” un arī mums kļūs vieglāk. Vai mēs varam vadīties pēc šā viedokļa vai nevaram– tas ir jautājums, kas mani vienmēr uztrauc, kad es dzirdu runājam par auditorfirmu piedalīšanos. Arī Polijā, piemēram, auditorfirmas tiek pieaicinātas, bet tikai tāpēc, lai tās izpildītu konkrētu pakalpojumu. Tām faktiski nedod tiesības pārbaudīt šo uzņēmumu un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Deputāts Repša.

R.Repša: Jūsu piedāvātajā programmā ir divas idejas, kurām ir savs racionālais kodols. Pirmkārt, tā ir ideja par akcionēšanu. Tā gan jūsu programmā, es domāju, ir novesta līdz pārspīlējumam– līdz šīm holdinga sabiedrībām, par kurām mēs droši vien vēl diskutēsim. Un otra ideja– šis nomas variants, kurā ir risinātas problēmas arī attiecībā uz jau nomā esošajiem uzņēmumiem.

Sakiet, lūdzu, vai nebūtu iespējams šos divus– šobrīd vēl samērā neskaidros un sarežģīti izstrādātos– variantus apvienot vienā, daudz vienkāršākā variantā? Runa ir par uzņēmumu atdošanu nomā izsoles un konkursa kārtībā juridiskajām personām ar sākotnējo iemaksu, teiksim, 20–25 procentu apmērā. Par apjomu šeit var diskutēt. Protams, ar vēlāku izpirkšanu. Šajā idejā ir iespējams realizēt arī akcionēšanu. Šī juridiskā persona, kura būs izmaksājusi sākotnēji uzņēmumu aptuveni 20–25 procentu apjomā, kura būs izdarījusi sākotnējās iemaksas, pēc tam pati var izlemt, ko tālāk darīt– akcionēt vai neakcionēt. Tā varētu visu uzņēmumu tālāk izpirkt, piemēram, akcionējot. Kāpēc mēs nevarētu realizēt šādu, manuprāt, ļoti skaidru un vienkāršu projektu?

I.Godmanis: Es saprotu. Es jums atbildu: ne velti mūsu programmā ir ierakstīts, ka mēs gribētu noteikt apakšējo robežu. Katrā nozarē tā būs citādāka, un tomēr mēs iestājamies par privatizācijas programmu, kas atšķiras no Krievijas privatizācijas programmas, kura principiāli aizliedz nomu ar izpirkšanu kā privatizācijas līdzekli. Viņi gan nepaskaidro– kāpēc. Divu iemeslu dēļ: mēs uzskatām, ka apakšējai robežai ir jābūt pietiekami augstai– no 1 miljona līdz 10 miljoniem un tā tālāk. Nozarēm tā varētu būt atšķirīga. Kāpēc? Tāpēc, ka noma ar izpirkšanu absolūti nepiesaista līdzekļus. Mēs gribētu, lai akcionēšanas procesā jūs parakstītos uz akcijām, ja esat ar mieru šīs akcijas nopirkt. Tātad, ja jūs to darāt, jūs ņemat ārā no kabatas naudu vai vismaz daļu, kas ir atliktais maksājums, un liekat to uz galda. Tad, kad jūs ņemat uzņēmumu nomā ar izpirkšanu, jūs praktiski to naudu, ko jūs pelnāt strādājot, arī izmantojat izpirkšanai. Pie tam, par nelaimi, mums ir tie 29 uzņēmumi, kas savā laikā noslēdza nomas līgumus saskaņā ar PSRS likumiem. Juristi ir sīki un smalki izanalizējuši, vai tie ir derīgi vai nav derīgi, un, godīgi sakot, praktiski nav viennozīmīgas atbildes, lai gan mums ir jāsaka tā, ka šie līgumi diemžēl ir jāpilda. Apiet mēs tos nevaram. Tāpēc tas ir tikai de facto process. Tomēr šeit ir vēl viens jautājums, kas ir ārkārtīgi svarīgs. Rodas jautājums: kāpēc mēs gribam nodalīt šos procesus? Akcionēšanas gadījumā jums jābāž nauda kabatā un jāizvelk no turienes nauda ārā. Roka jātur kabatā, bet izpirkšanas gadījumā tā nebūt nav.

Un otrs. Diemžēl ir absolūti jāpārskata tas, ka mēs atzīstam nomas līgumus, kas ir noslēgti (un tas nebūt nenozīmē, ka mēs tos nepārskatīsim), jo daudzās vietās noma ar izpirkšanu ir radusies uz tā pamata, ka tik tiešām uzņēmumu nomā paņem pats kolektīvs un samaksā nodokli. Samaksā vienu, otru, trešo, bet visu pārējo peļņu, ko ieguvis, izlieto izpirkšanai, respektīvi, tas nomas maksu nesamaksā. Tas ir traģiski, bet diemžēl daudzos gadījumos tā ir noticis, tāpēc tur nāksies pārrēķināt atpakaļ šo situāciju. Tā ka par šiem uzņēmumiem, kuri jau ir nomā, būs atsevišķs jautājums, ko tik vienkārši pārgrozīt nevarēsim. Var jau būt, ka jūsu priekšlikums ir pieņemams, bet es uzskatu, ka mums privatizācijā ir jāpiesaista līdzekļi, un akcionēšanas princips liek iesaistīt šos līdzekļus un faktiski riskēt ar kaut ko.

R.Repša: Taču, ja jūs apvienojat šos abus variantus, tad akcionēšana jums ļauj ne tikai nodarboties ar izpirkšanu, bet arī piesaistīt līdzekļus.

I.Godmanis: Akcionēšana– jā, bet noma ar izpirkšanu– nē. Tur tā nelaime.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kiršteins.

A.Kiršteins: Te ir diezgan daudz ierobežojumu, gandrīz katrā lapā ir minēti visādi izņēmumi, aizspriedumi, tāpēc man ir konkrēts jautājums par otro sadaļu– “Valsts uzņēmuma privatizācijas veidi”. Tur 1.punktā ir teikts: “tiek izsludināta atklāta parakstīšanās uz akcijām, un tajā var piedalīties visas republikā pastāvīgi dzīvojošas fiziskās personas. Latvijas Republika reģistrē šo uzņēmumu”. Te vārdu “atklāta” vajag mest ārā, jo atklāti mēs, piemēram, varam Rīgā vai Maskavā nopirkt visas amerikāņu akcijas, un es saprotu to tā.

I.Godmanis: Te man ir jāpaskaidro…

A.Kiršteins: Es pabeigšu savu jautājumu. Ja te atsevišķi ir pateikts, ka uzņēmumus var pārdot par naudu– par valūtu ārzemniekiem– un var iznomāt un tā tālāk, tad jautājums ir tāds: vai tomēr šajā uzņēmumā daļu akciju nevarētu pārdot arī ārzemniekiem, nevis tikai pilsoņiem, jo tas šeit vienkārši ir…

I.Godmanis: Jā, tas, protams, katrā ziņā ir noteikti jāpasaka, ka ārzemnieki daļu var iegādāties. Tas vienkārši ir jāieraksta, bet attiecībā uz vārdu “atklāta” varu teikt, ka tas saistīts ar šādu momentu. Es neticu, ka kāda avīze uzņemsies drukāt visu šo materiālu, kaut gan varbūt tas faktiski iznāks arī pietiekami labi. Varētu izdomāt arī kādu sistēmu, lai šī avīze neizputētu. Valdība to darīs, jo atklātuma variants ir ļoti svarīgs. Teiksim, tiek nodrukāts sludinājums, ka valsts akciju sabiedrība “Laima” (ja tāda, piemēram, būs) izsludina parakstīšanos uz 100 procentiem, 80 procentiem vai 30 procentiem akciju, vienalga, kā to nolemj privatizācijas komisija. Es gan vienmēr iestātos par 100 procentu parakstīšanās variantu uz šīm akcijām ar tādu un tādu nominālu. Un lai būtu noteikts parakstīšanās laiks.

Ārkārtīgi svarīgs ir viens moments. Mēs, protams, nevaram drukāt tos, kuri ir šīs akcijas iegādājušies un cik daudz. Tad mēs uzlaidīsim viņiem reketu. Tomēr mums ir viena problēma– mums kaut kādā veidā ir jāparāda, cik lielā apmērā un kādā starplaikā parakstīšanās ir notikusi. Teiksim, ka ir pagājusi apmēram puse no termiņa un ka pircēji ir parakstījušies uz 60, 70 vai 40 procentiem akciju. Mēs, no vienas puses, tādā gadījumā it kā stimulējam parakstīties arī citus, ja tur ir daudzi parakstījušies, bet, no otras puses, ja tur ir parakstījušies maz, tad diez vai arī citi skries tur parakstīties. Un tad faktiski nevis valdībai, bet attiecīgajai privatizācijas komisijai ir jādomā, ka kaut kas nav kārtībā ar akciju nominālu vai arī ka šis uzņēmums vispār grūti privatizēsies kā tāds. Tāpēc šis atklātums formas ziņā ir domāts tādā veidā.

A.Kiršteins: “Pilsoņi”– vai tas ir obligāti iekavās rakstāms? Vai tas tā?

I.Godmanis: Nē, es jums jau atbildēju. Saprotiet, tas ir politisks jautājums! Es tomēr uzskatu, un tā ir mana dziļa pārliecība, ka jautājums par zemi ir izlemts, un, ja es nemaldos, tad par zemi tika izlemts tā, ka zeme ir pilsoņu īpašumā, un tā likumā vai lēmumā ir rakstīts, bet vēl ir arī starpvaldību lēmumi vai starpvaldību likumi, kas var noteikt arī citādāku formu. Tad viss, kas attiecas uz citām īpašuma formām, viennozīmīgi, ar manām personīgajām domām par pilsonību nebūtu jāsaista, jo tās ir tikai manas domas.

A.Kiršteins: Tāpēc es arī jautāju, jo ir vēl šā jautājuma otrā daļa. Te ir atkal minēts saraksts, kas tiks veidots saskaņā ar nozaru ministriju priekšlikumu, kurus uzņēmumus nevarēs, teiksim, pārdot ārzemniekiem…

I.Godmanis: Nē! Es jums teikšu tā, Kiršteina kungs, ka šī situācija noteikti tekstā tiks mainīta, ņemot vērā to komentāru, ko mums deva Pasaules banka, jo psiholoģija Rietumos ir citāda– nekādu šādu sarakstu mēs nedosim, bet, ja ārzemnieks vēlēsies iegūt savā īpašumā uzņēmumu, kas nevar būt ārzemnieku īpašumā, tad viņam to ļoti solīdi pateiks. Nevar būt tāds variants, ka viņš atbrauc, bet viņam parāda šo sarakstu, ka šito vai to tu nedrīksti ņemt. Taču faktiski it kā var ņemt visu, bet, ja viņš paņems šo, tad viņam pasaka: ziniet, šo tomēr nē. Tāda ir prakse, kāda eksistē pasaulē.

A.Kiršteins: Tomēr jautājums bija tāds: vai to, kas var būt, izvērtēs neatkarīgi eksperti vai to darīs nozaru ministrijas? Man ir bail, ka nozaru ministrijas būs ieinteresētas pateikt, ka, teiksim, dzelzceļu nevar, arī neefektīvu elektrostaciju nedrīkst pārdot. Jūs saprotat, ka katra ministrija taču būs ieinteresēta šo sarakstu sastādīt lielāku.

I.Godmanis: Tas ir naivs jautājums. Tas ir variants, kas ir…

A.Kiršteins: Un tomēr– vai to noteiks ministrs vai neatkarīgais eksperts?

I.Godmanis: Kas tas ir par ministru? Es domāju, ka ministrs to nevar noteikt viennozīmīgi, bet tomēr ministram ir jābūt lietas kursā, jo līdz tam brīdim, kamēr nav izveidojies Valsts īpašuma fonds, kas pārvalda visu valsts īpašumu, tikmēr viņam ir jābūt lietas kursā par visiem šiem jautājumiem. Taču ir jābūt arī neatkarīgiem ekspertiem. Tas ir psiholoģijas jautājums, vai ministrs no cilvēka, kas grib saņemt visu savā pakļautībā (kā tas bija 50 gadus), pārtaps par cilvēku, kas ir ar mieru atdot varu un nodarboties, teiksim, ar valsts funkcijām. Un tas, lūk, ir jau tīri mūsu inteliģences jautājums. Protams, tam visam ir jānotiek atklāti. Parlamentā par to var izteikties tā komisija, kas, pēc manām domām, kontrolēs Valsts īpašuma fondu. Ar šīs komisijas starpniecību var nākt citi priekšlikumi par to, kas ir vai nav jāprivatizē. Un tad caur Valsts īpašuma fondu tiek uzdots šo uzņēmumu privatizēt. Tādējādi ministrs te nevar neko teikt pretim. Viņš var strīdēties, bet viņam nav veto tiesību. Lustes kungs šajā sakarā varētu vēl piebilst pie manis teiktā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

N.Luste: Es tikai gribu papildināt, ka tas, kas tur ir ierakstīts, ka šie saraksti veidojas pēc nozaru priekšlikumiem, tas nav jāpieņem. Diezin vai nozares ministrija būs tā, kura nolems. Ņemot vērā to, ko Godmaņa kungs teica, faktiski parādīsies tikai viens saraksts, kuru mēs piedāvāsim apstiprināt. Šeit ir ierakstīts “valdībā”, bet Ekonomikas komisijā un citās komisijās bija runa par to, ka to varētu izdarīt parlaments un apstiprināt neprivatizējamo uzņēmumu sarakstu. Un tad, izejot no šā uzņēmumu saraksta, tā koncepcija, kuru izstāstīja Godmaņa kungs, ir tieši šī: pirkt drīkst visu, bet, atvainojiet, ja jūs gribat šo pirkt, tad mēs skatāmies, vai tas ir šajā sarakstā. Un pēc tam mēs pieklājīgi pasakām, vai to drīkst pirkt vai nedrīkst. Tātad šajā gadījumā viennozīmīgi neizlems nozares ministrija, bet tā sagatavos tikai priekšlikumus, kuri pēc tam tiks akceptēti valdībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Blažēvič!

J.Blažēvičs: Ir Ministru padomes lēmuma projekts– pagaidu nolikums par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām. Tā 3.1.punktā ir teikts, ka Valsts īpašuma privatizācijas komisija tiek veidota 39 cilvēku sastāvā un to apstiprina nozaru ministrijas, saskaņojot ar Ekonomisko reformu ministriju. Austrumvācijas pieredze rāda, ka šajās komisijās ir iekļaujami arī pašvaldību pārstāvji. Ko jūs par to domājat?

I.Godmanis: Es domāju, ka pašvaldību privatizācijas komisijas pamatā veido deputāti.

J.Blažēvičs: Es runāju par valsts īpašuma privatizācijas komisijām.

I.Godmanis: Nē, šajā ziņā man ir citas domas. Es uzskatu, ka valsts īpašums un pašvaldību īpašums ir principiāli jānodala. Manuprāt, šeit, parlamentā, mums ir jāizdebatē ļoti principiāls jautājums par to, kā sadalīsies līdzekļi, jo pašvaldībām ir tāda doma, ka tās saņems visus 100 procentus no pašvaldību īpašumā esošās naudas, ko tās iegūs, privatizējot pašvaldību īpašumus. Tas nav līdz galam izlemts, tas vēl ir diskutējams jautājums, un valdība uzskata, ka tas ir atkarīgs no nozares. Un, kaut arī tas ir pašvaldības uzņēmums, tomēr zināms procents no tā būs jāatskaita arī valsts budžetā. Tas ir tāpēc, ka jums tas tika nodots, bet vai jūs to esat paši radījuši– tas jau ir cits jautājums. Tāpēc jūs kā pašvaldība nevarat paņemt visu naudu. Protams, jūs varat paņemt lauvas tiesu, bet zināma naudas daļa būs daļēji jānovirza arī valsts interesēs, jo, kā vismaz pieredze rāda un kā šie darījumi notiek, teiksim, citās valstīs, tāda prakse tomēr eksistē. Es tagad skatos, ka vairākām pašvaldībām ir tādas domas, ka par visu, kas ir pašvaldības īpašumā, privatizēšanas rezultātā visa nauda pienāksies pašvaldībām. Šeit būs vēl lielas diskusijas par šo jautājumu, cik lielus procentus kurš saņems.

J.Blažēvičs: Otrais jautājums. Tātad sertifikātus saņems visi pastāvīgie iedzīvotāji atbilstoši nostrādāto gadu skaitam?

I.Godmanis: Jā, atbilstoši Latvijā nostrādāto gadu skaitam.

J.Blažēvičs: Sakiet, kad varēs uzzināt šā gada vērtību? Pēc kādiem noteikumiem? Vai jebkurš ir tiesīgs saņemt šos sertifikātus?

I.Godmanis: Jūs zināt, ka Augstākā padome mums ir uzdevusi visu reģistru beigt jūlijā. Es pats esmu pārbaudījis, kāds ir stāvoklis ar materiāli tehnisko apgādi un kadru izvēli. Tiešām šo jautājumu diemžēl bremzē budžets, jo no budžeta reģistra algām atvēlēti 11 miljoni, tomēr šis skaitlis nav apstiprināts. Līdz ar to faktiski nevar uzsākt cilvēku kārtīgu apmācību, lai gan attiecīgo tehnisko līdzekļu iegādei asignējumi ir atvēlēti. Ir apstiprinātas arī garantijas valūtas tēriņiem– te ir runa par skaitļojamo tehniku. Ja mēs pieliksim visus spēkus un ja budžeta apspriešanā šis jautājums tiks akceptēts pietiekami gludi, tad tādā gadījumā Pļavnieka kungs varēs iedarbināt visu savu “mašīnu”. Patlaban ir nenormāla situācija, jo budžets vēl nav apstiprināts, un līdz ar to it kā nevar paņemt šos cilvēkus apmācībai, jo mēs nevaram garantēt, ka viņiem samaksās algu. Es to visu saistu ar reģistru. Tas būtu viens.

Otrs. Protams, šeit ir divas problēmas, kas ir ierakstītas dokumentā. Bet kas būs ar mājsaimniecēm, kas būs ar tiem cilvēkiem, kuri faktiski– es šeit domāju invalīdus un tā tālāk– nav strādājuši? Es domāju, ka šinī ziņā jānosaka kaut kāds sociālais minimums. Arī mēs šeit jau runājām par sociālajām pensijām, lai noteiktu sertifikātu sociālo minimumu. Visvairāk tas būtu attiecināms uz dzīvokļiem. Šajā gadījumā invalīdiem un tādiem cilvēkiem, kuri faktiski vairs nav spējīgi pelnīt, ir jādod zināmas izņēmuma tiesības attiecībā uz šo sociālo minimumu.

Trešais jautājums ir par uzņēmēju. Darba grāmatiņā uzņēmējam nebūs rakstīts, kad viņš ir tur un tur strādājis un saņēmis tik un tik lielu algu. Tā ir problēma. Es domāju, ka acīmredzot šis jautājums viselementārāk būtu jāsaista ar to, ka uzņēmējs godīgi saņem savu sertifikātu daļu par tiem gadiem, kurus viņš ir nodarbojies ar uzņēmējdarbību un par kuriem viņš rakstījis savu ienākumu deklarāciju. Tad, kad viņš ir uzrakstījis savu ienākumu deklarāciju, viņš ir maksājis nodokļus valstij, un līdz ar to viņš saņems savu sertifikātu daļu. Tas būs dokuments, kas apstiprinās, ka viņš tik tiešām ir strādājis. Un tā būs ar paša roku rakstītā ienākumu deklarācija, kas ir apstiprināta pie notāra.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Apsīti!

R.Apsītis: Godmaņa kungs, mans jautājums attiecas uz jūsu iesniegtā pamatdokumenta 3.nodaļas 3.punktu. Sakiet, lūdzu, kāpēc patlaban valdība tik ļoti vēlas, lai tiktu atceltas privatizējamā objektā strādājošo pirmpirkuma tiesības iegūt šo objektu savā īpašumā? Vai tā tomēr nav netaisnīga nostāja pret šajā objektā strādājošajiem? Vai nebūs tā, ka šā priekšlikuma īstenošanas gadījumā radīsies desmitiem tādu jaunu gadījumu, kad agrāk strādājošo kolektīvi vienkārši tiks padzīti no savām darbavietām, apmēram tā, kā tas ir noticis ar veikalu Rīgā, Brīvības ielā, kur tagad, pēc remonta, ir iemitinājies pavisam jauns veikals “Venēcija”? Vai arī tā, kā tas notiek ar kafejnīcu “13 krēsli” tepat, Doma laukumā, Jaunielā 12, kad šīs kafejnīcas kolektīvam tiek izteikts priekšlikums atstāt telpas, jo nākšot strādāt pavisam citi cilvēki.

I.Godmanis: Man jāatbild ar citu piemēru. Rīgas tirdzniecības sistēma ir būvēta pēc tāda principa: ir tirdzniecības ministra vietnieks, kas atbild par tirdzniecību Rīgā, ir izpildkomiteja, pēc tam ir Tirdzniecības pārvalde, ir pārtikas tirdzniecības kurators, kas atbild par uzņēmumiem, kuri ir juridiskās personas. Saskaņā ar Ministru padomes 171.lēmumu tika izveidota vēl lielāka organizācija, tika apvienota Latgale un tā tālāk. Katrā šajā pārtikas tirdzniecības uzņēmumā, kas ir juridiskā persona, eksistē veikali, kam nav nekādu juridiskās personas tiesību, kuri faktiski nedarbojas ne ar naudu, ne ar banku, ne ar ko citu. Tie faktiski ir tikai parasti izpildītāji. Es tikos ar rajonu vadītājiem un mēģināju noskaidrot, cik no šiem veikalu vadītājiem būtu ar mieru (protams, kopā ar kolektīviem) kļūt pa juridiskajām personām. Tas būtu pirmais solis. Juridiskā persona tad tālāk var runāt jau par komercializāciju un par privatizāciju. Spriežot pēc atbildēm, kuras es saņēmu, to vēlētos darīt apmēram 4–6 procenti. Tas nozīmē, ka šis ceļš praktiski brīvajā tirdzniecībā ir absolūts, kā man latviski piedāvāja, strupceļš. Tas ir viens.

Otrs. Šeit var atsevišķi runāt par mazajiem uzņēmumiem, kad cilvēkam, pērkot izsolē nomas tiesības, vēl nav skaidrības, vai tam ir bijušais īpašnieks vai nav. Starp citu, ja viņa nav, tad ir jāizdara pirmā iemaksa, lai izpirktu šo veikalu vispār. Nekur nav teikts, ka mēs nevaram iestrādāt likumā tādu normu, kas neļauj viņam zināmu laiku izmest visus uz ielas, vai, kaut kā citādi ierobežo viņa tiesības. Viņam vismaz daļēji ar valsti ir jādala šī sociālā atbildība. Lai viņš nevar rīkoties vienkārši tā, ka viņš kā īpašnieks visus izmet ārā, bet valsts maksā visiem bezdarbnieka pabalstu. Šo normu mēs varam iestrādāt, lai gan tā nedrīkst būt mūžīga, jo citādi mēs galīgi atbaidīsim cilvēkus no šīm izsolēm.

Tālāk par lielajiem uzņēmumiem. Attiecībā uz šiem uzņēmumiem mums šeit ir iestrādāta tāda norma, ka 20 procentu apmērā tiek dotas tiesības nopirkt tos par nominālu. Tiesa gan, tad ir ierobežots laiks. Var jau būt, ka šo situāciju var mīkstināt, kā tas ir Krievijas programmā, kur ir vismaz trīs varianti. Tomēr es domāju, ka diez vai tas būs par iemeslu šā uzņēmuma labākai darbībai, jo galu galā var iet pa šo nomas ceļu ar izpirkšanu (tāds variants ir iespējams), un šajā procesā var piedalīties tie, kuri tur strādā, un šo uzņēmumu izpirkt. Tas ir viens.

Otrs. Manuprāt, jo vairāk šeit būs pirmpirkuma tiesību, jo vairāk šeit būs tādu variantu, kur nav ļoti skaudra un nežēlīga šī izvēle, tad mēs nepanāksim galveno efektu– neuzlabosies uzņēmuma darbība kā tāda. Taču tas ir diskutējams jautājums, lai gan šeit mums ir iestrādāta arī šī norma. Varbūt to varētu mīkstināt. Man personīgi šķiet, ka praktiski šeit pieļaut mīkstinājumu nevar, jo, mīkstinot situāciju– saprotiet, Apsīša kungs!– mēs nekur nevaram garantēt tādu situāciju, ka tās pašas akcijas, kuras ir saņemtas (Krievijas programmā– 30 procenti) par velti, pēc gadiem diviem netiek pārdotas ar pietiekami labu nominālu citiem. Līdz ar to kapitāls tik un tā koncentrēsies. Šeit, izvēloties to vai citu variantu, tas vairāk ir politisks, nekā ekonomisks solis. Tā ir mana atbilde.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūtup!

A.Grūtups: Godmaņa kungs! Mans jautājums ir tāds. Šur un tur šajā Ministru padomes izstrādātajā dokumentā (es te domāju šos attīstības virzienus) tiek minēti sertifikāti kā kompensācija bijušajiem īpašniekiem. Par tiem šie bijušie īpašnieki varētu iegādāties kādu akciju daļu vai kā citādāk risināt savas problēmas. Taču vismaz es neesmu redzējis nevienu tādu projekta variantu, kur būtu runa par rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmumu denacionalizāciju, tas ir, par to daļas atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai arī par juridisko personu, to skaitā dažādu korporāciju un citu organizāciju, tiesību atjaunošanu. Kāds šajā jautājumā ir jūsu viedoklis? Pirms mēs kādam dodam sertifikātus vai kādu citādu kompensāciju, mums ir jābūt normatīvajai bāzei, uz kāda pamata tas notiek. Pagaidām, izņemot 20.marta lēmumu, kur tas ir pateikts vispārīgā veidā, cita nekā pagaidām mums nav. Ir vēl arī Augstākās padomes 5.septembra lēmums par ārvalstu juridiskajām personām. Kāds ir jūsu viedoklis?

I.Godmanis: Es domāju, ka šajā jautājumā ir jāpieņem atsevišķs likums. Tas ir viens.

Otrs. Šeit ir ļoti bīstams moments. Tas ir ne tikai Rīgā, bet var būt arī laukos. Runa ir par piensaimniecībām un tā tālāk. Piemēram, korporācija vai kāda cita sabiedriska organizācija griežas pie attiecīgās pašvaldības ar dokumentu, kurā tā saka, ka ir šo tiesību pārmantotāja. Rodas pirmais jautājums, kas attiecas uz dokumentu: kad tā ir šo tiesību pārmantotāja, ja tā grib saņemt īpašumā to, kas kādreiz tai vai citai organizācijai ir piederējis. Es runāšu arī par sabiedriskajām organizācijām. Redziet, var iznākt tā, ka no šīs korporācijas vai no šīs sabiedriskās organizācijas dzīvi ir palikuši vairs tikai viens vai divi cilvēki, bet pārējie 100–120 tās locekļi ir pilnīgi jauni cilvēki. Tad rodas jautājums, vai tad, ja šī korporācija bija pilnā skaitā piemēram, 100 cilvēku, bet tagad tur ir palikuši tikai divi, tā ir viena un tā pati organizācija vai nav? Tā ir tīri juridiska norma, kura būtu jāizstrādā. Mēs vēl neesam to darījuši, bet tas ir jāizstrādā. Bez tam tas ir atsevišķs likums.

Mazliet vieglāk ir laukos, kur piensaimniecībām ir paju variants. Protams, jūs varat teikt, ka mantinieki to darbībā var piedalīties. Man šķiet, ka šinī brīdī mantinieki nedrīkst figurēt, jo tās ir juridiskās personas.

Kādi gan juridiskajām personām var būt mantinieki? Redziet, šeit draud ļoti lielas briesmas, jo viena pēc otras parādīsies arī erzacbiedrības, un būs tāda situācija, ka viņi atradīs vienu bijušās biedrības biedru, bet 99 procenti būs jaunu biedru, kuri nāks un teiks, ka, lūk, mēs esam “IMKA”, kura vispār 50 gadus Latvijā nav dzirdēta, un mums pieder tas un tas, tāpēc esiet tik laipni un atdodiet. Katrā ziņā, es domāju, būtu jāpieņem ļoti strikta likuma norma, lai tas viss notiku likuma robežās. Šeit ekonomiski man ir ļoti grūti atbildēt, jo ir vairāki juridiski jautājumi, kuri jānoskaidro. Jo privātpersona ir privātpersona, un šeit arī Civilkodekss ir cits, bet juridiskā persona ir kas cits. Tāda ir mana atbilde jums.

A.Grūtups: Premjera kungs, man ir vēl viens– abstraktāks– jautājums. Ja salīdzina šos virzienus un kādreiz pastāvošo valsts īpašuma konversijas programmu, vai tad ar šo dokumentu, ko mēs pašlaik apspriežam, nenotiek krasa kursa maiņa par labu šodienas privatizācijas interesēm? Un šāda kursa maiņa var notikt arī uz kāda cita rēķina. Jūs tam piekrītat? Vai tā nav kursa maiņa?

I.Godmanis: Es domāju, ka ar dokumentiem vien kursu mainīt nevar. Mainīt var tikai ar darbību, kas atbilst likumiem vai lēmumiem. Es jums teikšu atklāti, ka valdībā nebūt ne visi viennozīmīgi uzskata, ka privatizācija ir panaceja, kas mums faktiski var uzlabot situāciju. Tomēr es konsekventi neredzu citu alternatīvu, tāpēc mūsu iezīmētais ceļš ir tāds: cenu liberalizācija, privatizācija, savas naudas ieviešana, iestāšanās starptautiskajās organizācijās. Un šis ceļš būtu konsekventi ejams.

Es ļoti labi atceros Gorbačova laikus. Atrazdamies Kremlī, es neskaitāmas reizes tiku dzirdējis, ka Gorbačovs teica apmēram šādus vārdus: “Dosimies reformā caur stabilizāciju.” Tātad vispirms nostabilizēsimies, bet pēc tam veiksim reformu. Es domāju, ka tā bija principiāla kļūda, ko pieļāva Gorbačovs. Ja mēs pieļausim tādu pašu kļūdu– neatkarīgi no tā, cik smagā stāvoklī mēs esam–, tad mēs vienkārši sevi apmānīsim, jo nav šīs citas alternatīvas, kā mēs varam stabilizēt valsts saimniecību. Es varu minēt tūkstošiem piemēru, kaut vai, teiksim, variantu par sabiedrības ar ierobežotu atbildību izveidošanu, kaut vai šo likumu par valsts uzņēmumu, kas jau faktiski ir privātuzņēmums, jo tam ir tiesības izpārdot daļu pamatfondu. SIA var mierīgi piederēt diviem cilvēkiem, kuri iemaksā 10 000 krājkasē. Viņi var iznomāt apgrozāmos līdzekļus un atļaut pamatfondu sadali, bet pēc tam paši piedalīties SIA. Tas viss jau notiek. Mēs nedrīkstam šeit kavēties, jo mums tie tik un tā ir nelikumīgi akti, kuri kā nelikumīgi būs jāatceļ. Tie, kuri likumam ir “izgājuši cauri”, tie paliks. Taču kavēšanās šeit, protams, būs uz kāda rēķina, lai gan pamatā tas būs godīgi. Neapšaubāmi, tas ir ļoti sāpīgs process un no tā cietīs tauta kopumā, taču tā ir slimība, kas jāizslimo. Es ļoti atvainojos– tā bija Gorbačova kļūda, un arī mēs nedrīkstam kļūdīties, ka ir vēl kaut kāds trešais ceļš. Nav šāda trešā ceļa. Ir tikai divi ceļi! Viens, kuru 50 gadus gāja šis veidojums, un otrs ceļš, ko gājuši simtiem gadu tie tur. Jautājums ir tikai par to, kā atrast pareizo algoritmu līdz šim ceļam. Tāpēc, neapšaubāmi, tas būs ļoti sāpīgi. Ne viena vien valdība un acīmredzot ne viena vien Augstākā padome cīnīsies ar šo jautājumu, bet tas būs jādara. Viss!

A.Grūtups: Premjera kungs, es domāju, ka šajā gadījumā bijušais likumīgais īpašnieks nevar traucēt, jo viņš ir šā procesa sastāvdaļa. Lai mainītu šo situāciju, kā jūs pats minējāt, 4–6 procenti veikalu vēlas privatizēties. Tad atdosim ātrāk…

I.Godmanis: Saprotiet, Grūtupa kungs, jūs pasakāt tikai lietas vienu pusi. Vācijā, kā jūs zināt “Treuhand” bijušajam īpašniekam neļauj paņemt atpakaļ īpašumu, ja vien atrodas cilvēki, kuri ir gatavi investēt simts miljonus– zināmu summu. Tātad bijušais īpašnieks tiek nolikts otrajā pozīcijā un tad pirmtiesības iegūst tas, kurš investē, bet valsts kontrolē, vai viņš investē vai neinvestē. Ja pēc diviem, trim gadiem tas nenotiek, tad īpašums tiek ņemts nost un atdots bijušajam īpašniekam. Jūs jau nepasakāt neko citu.

Labi. Pieņemsim, ka es kā bijušais īpašnieks šodien saņemu atpakaļ māju Elizabetes ielā. Kāda būs mana tālākā rīcība? Es uzreiz kārtošu attiecības ar pašvaldību. Vairs nav tāda situācija, ka ir kaut kādas dotētas lietas– piemēram, attiecībā uz ūdeni vai siltumu. Es nevaru uzreiz uzlikt īri šiem cilvēkiem. Labākajā gadījumā man ir jāņem kredīts. Ja man nav galvotāja, tad vienīgais variants ir hipotēku princips– es tūlīt pat šo mājiņu paņemu un ieķīlāju. Tad es paņemu kredītu un sāku darboties divos virzienos. Es daļēji sedzu izdevumus, bet daļēji cenšos pirmo stāvu uztaisīt tādu, kas man dotu ienākumus, tas ir, es iznomāju to veikaliem, bankām vai kam citam.

Trešais, ko es daru, ir tas, ka es mēģinu veikt remontu un uzlabot šos dzīvokļus, lai varētu prasīt lielāku īri. Taču šis sākuma moments ir ārkārtīgi smags, Grūtupa kungs. Es saprotu– ja man jāizšķiras starp jauno īpašnieku un veco īpašnieku, tad juridiski, protams, vecajam īpašniekam ir visas priekšrocības. Jo vienmēr ir diskusija par to, kā jaunais īpašnieks ir ieguvis šo naudu. Un sabiedrībā vienmēr mums būs diskusijas par to. Tomēr, kā jūs saprotat, ir arī ekonomiskie rādītāji, un neticiet, ka jebkurš bijušais īpašnieks būs tā panaceja, kas glābs mūs no šīs situācijas. Tā tas nevar būt.

A.Grūtups: Es jums pilnīgi piekrītu. Tomēr Vācijas 1990.gada 28.septembra likums par publisko īpašumu jautājumu kārtošanu nedaudz citādāk regulē “Treuhand” tiesības. Man ir šis likums.

I.Godmanis: Arī man tas ir. Mēs varbūt vienīgi dažādi tulkojam šo likumu.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile.

V.Zeile: Mans jautājums sastāv no trim daļām. Pirmā: vai valdība paredz labot tās kļūdas, kas ir pieļautas (pēc jūsu pašu atzinuma), privatizējot pirmos sešus lielos rentablos rūpniecības uzņēmumus? Kad tiks publicēti visi pieņemtie dokumenti par šo privatizāciju? Vai ir jau izvērtēta šo privatizēto uzņēmumu saimnieciskā un finansiālā darbība? Ko pozitīvu šī privatizācija šajā laikā ir devusi Latvijai?

I.Godmanis: Es varu atbildēt šādi. Valdība pati nav tiesīga atcelt šos lēmumus. Ja šos lēmumus atceļ parlaments– virs valdības esoša institūcija–, tad situācija ir cita. Tā acīmredzot būs rūgta “skolas nauda”, ko mēs esam samaksājuši. Pārskatu par to, kas ir noticis ar šiem uzņēmumiem, mēs varam pieprasīt un jums sniegt, tāpēc ka tur ir 29 vai 30 procenti valsts akciju iekšā. Tie pilnībā nav privāt­uzņēmumi.

Vēl smagāks jautājums ir par kopuzņēmumiem. Diemžēl arī iepriekšējās administrācijas laikā ir noslēgti tādi līgumi un parakstīti tādi dokumenti, kuri nekādā ziņā nav saistāmi ar mūsu administrācijas laiku. Tomēr tādi ir parakstīti, un rodas jautājums par pēctecību– vai valdība par tiem ir atbildīga vai nav atbildīga. Es domāju, ka valdība jebkurā gadījumā nes šo pēctecības atbildību. Vienīgais variants būtu tāds, ka šis jautājums tiek izskatīts virs valdības esošajā institūcijā un tā pieņem attiecīgu lēmumu. Valdība pati šādus lēmumus pieņemt nevar, jo pretējā gadījumā– jāsaka godīgi– šī valdība nav nekā vērta.

V.Zeile: Šajā sakarībā papildu jautājums…

I.Godmanis: Tad cilvēkiem nav garantijas. Balstoties uz likumu vai balstoties uz lēmumu, mēs tagad veicam kaut kādu privatizācijas procesu, bet kā lai šie cilvēki tic, ka tas, kas ir bijis, un tas, kas tajā brīdī darbojies, atkal netiks kaut kad atcelts vai kādā brīdī likvidēts. To valdība nevar darīt.

V.Zeile: Tātad valdība šajā jautājumā nekādu iniciatīvu neizrādīs?

I.Godmanis: Valdība sagādās jums pilnīgu informāciju attiecībā uz šo uzņēmumu finansiālo stāvokli un uz valsts īpašuma daļu, cik lielu peļņu valstij ir devuši šie seši uzņēmumi. Tur ir līdz 30 procenti valsts akciju, un mēs zinām, cik lielā mērā ir uzlabojies vai pasliktinājies šo uzņēmumu stāvoklis. Par to mēs precīzi jūs informēsim. Tomēr tas arī praktiski būs viss, ko mēs varēsim izdarīt.

V.Zeile: Otrais jautājums ir par tekstu: kā šajā valdības privatizācijas programmā ir paredzēts nodrošināt vai garantēt pamatnācijai vismaz līdztiesību un tās ekonomisko interešu atjaunošanu, zinot to, kāds mums ir demogrāfiskais sastāvs Latvijas atsevišķās teritorijās– Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī un citur?

I.Godmanis: Tas ir ļoti smags jautājums. Es varu pateikt tikai to, ka viens no šādiem variantiem “mazās” privatizācijas gadījumā ir bijušo īpašnieku tiesību atzīšana. Ja jūs paņemsit 1940.gada grāmatu, kur Rīgā reģistrēti privātie gruntsgabali, tad jūs precīzi redzēsit, kas kuram ir piederējis. Arī pēc nacionālā sastāva jūs tur varat paskatīties.

Otrs variants ir Latvijā nostrādāto gadu skaits. Es tomēr uzskatu, ka latvieši pamatā ir dzīvojuši un strādājuši Latvijā. Arī sertifikātu ziņā viņi šos sertifikātus saņems vairāk. Tomēr nekādus citus variantus attiecībā uz nacionālajiem ierobežojumiem es šeit privatizācijas procesā absolūti nesaskatu, jo uzskatu tos faktiski par antiekonomiskiem. Tie radīs tikai mākslīgu efektu, kam nekādā ziņā nebūs sakara ar ekonomiku.

V.Zeile: Un trešais jautājums: vai tiks apzinātas ārzemju kapitāla ieplūšanas iespējas no attiecīgajām valstīm ar pasaules klases firmām, teiksim, no Vācijas, Francijas, Japānas, Taivānas, Amerikas un tā tālāk? Kurās nozarēs un ko mēs varētu piedāvāt šai pasaulei?

I.Godmanis: Tūlīt atbildēšu. Mēs esam jau sagatavojuši to programmu, kura mums ir jāiesniedz 10.februārī. Mēs šodien izskatījām šo programmu un atradām par nepieciešamu vēl šo to tajā līdz pirmdienai piestrādāt, ja parlaments to atļautu. Mums ir radušās problēmas. Šo programmu faktiski gatavoja Ekonomisko reformu ministrija, balstoties uz pārējo ministriju iesniegumiem. Kā jūs atceraties, 10.februārī tā mums bija jāiesniedz. Šī programma pamatos ir gatava, tomēr tā nav gatava pilnībā. Tur vēl ir jāveic labojumi. Mēs ļoti lūgtu pagarināt iesniegšanas termiņu līdz pirmdienai. Mēs to noteikti iesniegsim, jo es nerunāju tukšu. Šī programma ir uzrakstīta. Tur, konkrēti pielikumā, ir gan nepieciešamās investīcijas, gan nepieciešamo kredītu apjomi, gan nepieciešamās nozares, gan nepieciešamie objekti, kuri, pēc valdības uzskata, ir “pirmās nepieciešamības” objekti un kuriem mums vajadzētu sagatavot arī ārzemju investīcijas, sākot no vairākiem desmitiem miljonu un beidzot ar miljardu. Tas viss jau ir sagatavots, un jūs ar to varēsit iepazīties. Pie reizes arī ar kredīta saņemšanas procedūrām, ar kurām mēs nodarbojamies, kā arī ar papildu dokumentāciju sakarā ar valūtas budžeta projektu. Es lūgtu, lai finansu ministrs to visu iesniedz Apvienotajai budžeta komisijai. Un viss.

V.Zeile: Vai šajā programmā ir paredzēta arī ārzemju latviešu kapitāla līdzdalība privatizācijā Latvijā?

I.Godmanis: Šajā programmā absolūti nav nodalīti šie jautājumi, jo mēs uzskatām, ka ārzemju latvieši… Redziet, tas ir jautājums, kurā atkal daudz kas slēpjas,– vai šie ārzemju latvieši ir pilsoņi vai nav pilsoņi. Kā jūs redzat, mums, runājot par kapitāla investīcijām, šeit praktiski nav šā politiskā nodalījuma, vai tas ir ārzemēs dzīvojošs latvietis vai ārzemēs dzīvojošs amerikānis, un viņa ieguldījums Latvijā ir viens un tas pats, neatkarīgi no tā, vai viņš pārceļas uz dzīvi Latvijā. Polijā, piemēram, bija nosacījums, ka viņam jābūt pilntiesīgam Polijas pilsonim, kas dzīvo Polijā. Tāpat bija Čehoslovākijā. Tad, protams situācija ir cita. Taču es uzskatu, ka tas skatāms rubrikā “Ārzemju ieguldījumi Latvijas Republikā”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Godmaņa kungs! Esmu noformulējis vairākus jautājumus, uz kuriem var atbildēt īsi un ļoti konkrēti. Pirmais jautājums. Kā interesēs ir orientēta valdības programma? Bagāto cilvēku interesēs vai plašu sabiedrības slāņu interesēs, kuras pārstāv darba kolektīvi?/

I.Godmanis: Sakarā ar sertifikācijas idejas iesaistīšanu šajā programmā šīs intereses tiek stipri paplašinātas gan attiecībā uz uzņēmējiem, gan arī uz tiem cilvēkiem, kuriem nav naudas noguldījumu. Līdz ar to es varu atbildēt, ka faktiski šajā programmā tiek ņemtas vērā visu Latvijā pastāvīgi dzīvojošo iedzīvotāju intereses.

A.Aleksejevs: */No tā izriet otrais jautājums. Kā zināms, mūsu valsts galvenās bagātības ir radītas, aplaupot darba kolektīvus, maksājot tiem ubaga grašus par darbu. Nedodot nekādas priekšrocības darba kolektīviem, ierobežojot tiem iegādājamo akciju apjomu ar 20 procentiem, aizliedzot iegādāties akcijas par sertifikātiem, kas būs vienīgie reālie iekrājumi mūsu iedzīvotāju kabatās,– vai tā neizpaužas darba kolektīvu atbīdīšanas politika no viņu sastrādāto bagātību privatizācijas?/

I.Godmanis: Man jāatbild precīzi. Mūsu programmā nav neviena vārda par to, ka sertifikāti nevar tikt izmantoti. Es teicu tā, ka būtu vēlams, lai “mazās” privatizācijas gadījumā sertifikāti tiktu mazāk izmantoti, taču tā ir tikai vēlamā forma. Ja jūs rūpīgi izlasīsit, tad redzēsiet, ka šeit nekur nav rakstīts, ka jebkurā privatizācijas formā ir aizliegts izmantot sertifikātus. Tā ka nav nekādu variantu, ka mēs gribētu darba kolektīvus atraut no attiecīgā viņu darba objekta. Nē!

Un otrs. Šeit, Aleksejeva kungs, ir ierakstīta noma ar izpirkšanu, tas ir tas variants, kas Krievijā faktiski ir aizliegts. Krievijā to aizliedz, bet mēs ejam uz to, ņemot vērā, ka jau līguma attiecībās šie 29 uzņēmumi bija noma ar izpirkšanu. Turklāt, ja vēl būs cilvēki, kuri būs ar mieru to darīt… Lielākoties tie būs tieši tie, kuri strādā šajā uzņēmumā. Tad jājautā: vai mums ir interese par darba kolektīviem vai nav? Izlemiet to pats!

A.Aleksejevs: */Pateicos jums! Es nepareizi sapratu jūsu uzstāšanos. Jūs teicāt, ka priekšrocības apmaksai ar sertifikātiem būs tikai bijušajiem īpašniekiem. Pateicos jums./

I.Godmanis: Nē, tā tas nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaščerinski!

J.Zaščerinskis: Godmaņa kungs, es jums pilnīgi piekrītu, ka ir ārkārtīgi grūti noteikt kaut kādus termiņus un paredzēt tempus. Tomēr sakiet, lūdzu, vai jūs pieļaujat tādu iespēju, ka, novilcinot privatizāciju, atsevišķi uzņēmumi izejvielu trūkuma vai citu iemeslu dēļ var apstāties un pēc šī procesa– pēc apstāšanās– vispār nebūs gribētāju uzņēmumu privatizēt? Tā ir viena mana jautājuma daļa.

Un otra: vai tādā gadījumā attiecībā uz objektiem, kuri ir apstājušies un kuriem nav gribētāju privatizēt, Repšas kunga priekšlikums neiegūs lielāku svaru, nekā jūs to izskaidrojāt?

I.Godmanis: Jā. Es varu atbildēt šādi. Es atbalstu Kodoliņa kunga priekšlikumu par to, ka šī koncepcija faktiski ir pamatvirzība. Es nedomāju, ka parlamentā precīzi un skrupulozi ir jāpieņem katrs mehānisma punkts, taču parlamentā ir jānosaka laika limits, kad valdībai jāiesniedz likumprojekts. Un es ceru, ka arī pašā parlamentā varētu papildināt vai radīt alternatīvas.

Attiecībā uz datumiem, kas ir ierakstīti Ekonomikas komisijas projektā, cik esmu redzējis, pamatā kā pēdējais datums figurē marta vidus, kad ir jāpieņem konkrēti likumi. Es piekrītu tam, ka šajā gadījumā Ministru padomes lēmuma vietā ir jābūt likumam. Ministru padomes lēmums šoreiz ir par vāju. Lūk, šeit nedrīkstētu būt nekādas vilcināšanās. Un teikt, ka mēs varam uzreiz tempā visu privatizēt, kā, piemēram, mūsu kolēģi Krievijā to uzskata, ka viņi gada laikā privatizēs 70 procentus vieglās rūpniecības un 60 procentus dzīvokļu saimniecības, tas, manuprāt, zināmā mērā ir utopiski. Mēs varam sevi steidzināt, taču galu galā ir ārkārtīgi svarīgi, cik labi pašvaldības strādā pie “mazās” privatizācijas. Piemēram, Rīgas pilsētas padome ir izveidojusi savu privatizācijas komisiju, un tā šajā gadījumā koordinējas ar rajoniem. Ir ļoti svarīgi, kā strādās apakšējais posms, kādi cilvēki darbosies Valsts īpašuma fondā, ja tādu vispār izveidos.

Šis ir “degošs” jautājums, tāpēc mums– gan valdībai, gan parlamentam– ir jāseko līdzi, kā tas tiek pildīts. Saprotiet mani pareizi– ja Vācijā “Treuhand” neizdodas to izdarīt ātri, vai tiešām mēs sevi mānīsim ar to, ka lielos uzņēmumus varēsim privatizēt viena vai divu gadu laikā? Es saprotu, Zaščerinska kungs, jūsu domas, ka pa to laiku var notikt jebkādas nelikumības. Mēs te vienu brīdi nācām ar priekšlikumiem, ka būtu jāmaina likums “Par valsts uzņēmumu”. Tas ir jāmaina! Un mēs esam sagatavojuši tos labojumus, kurus vajag izdarīt. Tas ir nenormāli, ka valsts uzņēmums tagad elementāri var pārdot pamatfondus, elementāri iznomāt gan pa labi, gan pa kreisi visu, ko tas grib, un praktiski tas darbojas kā privātuzņēmējs. Un šis uzņēmums nemaz nevienu neinformē, bet ministrs nevar izkontrolēt katru direktoru. Tādējādi būtu līdz šim brīdim jāuzliek kaut kādas aizliedzošas normas. Tas ir vienīgais, kas var glābt situāciju.

Tas pats attiecas, es domāju, arī uz lauksaimniecības objektiem. Arī tos nedrīkst tik vienkārši izputināt. Un tā ir mūsu visu bēda. To mēs vienkārši nedrīkstam pieļaut. Un cauri.

J.Zaščerinskis: Godmaņa kungs, es vairāk baidos no tāda momenta, ka tad, ja kāds uzņēmums apstāsies un tas vēl nebūs privatizēts, to neviens vairs negribēs privatizēt, bet tā rezultātā mūsu saimniecība kopumā var ciest lielus zaudējumus. Vai jūs pieļaujat tādu iespēju, ka tāda situācija vispār var izveidoties?

I.Godmanis: Es to pieļauju ļoti nopietni sakarā ar mūsu attiecībām ar Krieviju, jo, godīgi sakot, mēs vēl arvien neesam spējuši vienoties (un ne jau mūsu vainas dēļ) par to, kā veiksim preču apmaiņu 1992.gadā, tāpēc tāda situācija, ka mums uzņēmumi var arī apstāties, ir ļoti reāla. Krievijā šī situācija, ka katru ziemu 300–400 uzņēmumi stāv dīkā, nav nekas ārkārtējs, turpretī mums tas būs ārkārtējs stāvoklis. Jā, tā būs!

J.Zaščerinskis: Tādā gadījumā attiecībā uz šādiem uzņēmumiem, kuri tādi var veidoties, varbūt varētu attiecināt Repšas kunga priekšlikumu…?

I.Godmanis: Jā, varbūt.

J.Zaščerinskis: …tad tas iegūtu lielāku svaru.

I.Godmanis: Varbūt. Kaut gan es ceru, ka arī nepabeigto celtniecību mums izdosies pārdot, jo, cik zinu, piemēram, novērtējums par nepabeigto “Daugavas” viesnīcu ir, pēc manām domām, pietiekami augsts. Tur ir runa par summu, kas sniedzas pāri 20 miljoniem. Un man sāp sirds, kad iedomājos, ka savā laikā Reformatoru baznīcu novērtēja par 1 miljonu dolāru. Diemžēl. Man diemžēl nav nekādas iespējas šo lēmumu atcelt, jo starptautiskā tiesa uzskata, ka tur ir noslēgts līgums, jo savā laikā ministri tur jau ir likuši savu parakstu apakšā, tāpēc es neko vairs izdarīt nevaru. Jūs paši zināt, kāda tur ir problēma.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide.

E.Kide: Cienījamais premjer, man ir divi jautājumi. Pirmais. Jūsu iesniegtajā privatizācijas virzienu dokumentā ir paredzēta objektu privatizēšana, izmantojot paralēlus maksāšanas līdzekļus, tas ir, izmantojot vietējos maksāšanas līdzekļus– vietējo naudu un arī valūtu. Mans jautājums: tā kā valūta un mūsu vietējā nauda, lai kāda tā arī būs, nav samērojama, nav konvertējama, tad kādu jūs paredzat konversijas koeficientu attiecībā uz valūtām? Jo, teiksim, ārzemju investoram mēneša alga ir 5000 dolāru, bet vietējam iedzīvotājam– pieci dolāri. Kāds koeficients te tiks paredzēts?

I.Godmanis: Jā, pilnīgi pareizi. Šis ceļš, ko Krievijā sauc par Matjuhina metodi, ir ieviests un tā saucamo investīcijas dolāru cenas noteikšana ir tas ceļš, kas mums ir ejams. Katrā ziņā mēs esam pie šā kursa strādājuši, un tur ir vairāki varianti, kā noteikt šo kursu. Viens no variantiem iesaka ņemt vērā relatīvo attieksmi starp vidējo algu un minimālo patēriņa grozu. Otrs variants iesaka noteikt, piemēram, attiecīgās sfēras objekta reālo natūras cenu šeit un ārzemēs. Pie tā patlaban tiek strādāts, un arī mani padomnieki pie tā konkrēti strādā. Kāds šis kurss būs– to man patlaban ir ļoti grūti pateikt, bet tas nekādā ziņā nebūs 1:150. Ja Krievija izvirza mērķi 1:10, tad attiecīgi, izejot no nozares, tas mainīsies. Un tā acīmredzot ir viena no vājajām vietām visām esošajām koncepcijām. Jāatzīst, ka tā tas ir arī valdības un Repšas kunga ierosinātajā koncepcijā, ka par baltu sviestmaizi neko pārdot nevar, kaut vai tie būtu bagātie ārzemnieki. Tomēr investīcijas dolārs atšķiras no tā dolāra, ko var izmainīt “Pareksā”. Tie ir divi dažādi jēdzieni. Mēs pie tā strādāsim un šo kursu jums iesniegsim. Vai par to pirks ārzemnieks– tas jau ir cits jautājums.

E.Kide: Jā. Un otrais jautājums. Sakiet, lūdzu, kāpēc šajā dokumentā nav akceptēts vēl viens pirkšanas jeb privatizācijas paņēmiens, tas ir, hipotēku ieķīlāšana? Jo jūs pats šeit, atbildot dažiem jautātājiem, teicāt, ka nav ar ko garantēt cilvēkam, kurš uz atliktā maksājuma bāzes iegūs šo īpašumu. Hipotēka, saņemot īpašumu, uzrakstot parādzīmi un iemaksājot daļu īpašuma vērtības, var garantēt un arī ieķīlāt, tāpēc viņš jau riskē ar to. Vai nevarētu paredzēt arī kādu aptverošāku paņēmienu, kas dotu arī plašākām tautas masām tomēr tiesības uz risku?

I.Godmanis: Jā, pilnīgi pareizi. Mums tajā likumprojektā, kas vēl nav iesniegts, jo tas mums vēl ir jāizstrādā, 25.lappusē ir runa par kārtību, kādā dibināma hipotēku banka attiecībā uz uzņēmējdarbībā izmantojamo nekustamo īpašumu. Tas attiecas uz nekustamo īpašumu, bet tikpat labi tas varētu attiekties arī uz citām īpašuma formām.

E.Kide: Vai arī attiecībā uz zemi?

I.Godmanis: Pie tā patlaban strādā Ekonomisko reformu ministrija. Par zemi vēl ir atsevišķs jautājums, pie tā strādā, bet, dibinot hipotēku banku, ir viena nelaime. Starp citu, arī tagad var praktiski ieķīlāt privātmājas. Neviens to neliedz. Kāpēc bankas praksē atsakās no tā? Viena iemesla dēļ– nav izpildinstrukcijas. Faktiski tiesu izpildītājsistēma atrodas tik sliktā stāvoklī, ka es varu ieķīlāt māju, paņemt naudu, to notērēt un pēc tam atkal sēdēt tajā mājā un neiet no turienes ārā, jo bankai nav mehānisma, kādā veidā mani no tās mājas izlikt. Tad tūdaļ sāk darboties vesela virkne citu likumu, ka man ir jābūt vietai, kur dzīvot un tā tālāk.

Tāpēc patlaban bankas pret to izturas loti negatīvi. Protams, tas, kas mums ir jāierosina par hipotēku banku radīšanu, viennozīmīgi ir saistīts ar izpildinstitūcijām. Kas tad būs tie, kuri bankrota gadījumā organizēs izsoli bankrotējušam īpašumam un atņems īpašumu tam, kurš ir bankrotējis? Līdz šim šī absolūtā norma diemžēl netika realizēta.

E.Kide: Tā, kā saka, ir likumdevēja prerogatīva. Vai jūs uzskatāt, ka tāds ceļš būtu ejams?

I.Godmanis: Jā, neapšaubāmi.

E.Kide: Paldies.

I.Godmanis: Bijušajam īpašniekam, kurš saņem māju, nav citas iespējas, jo viņam nav lielas naudas. Viņš vienīgi uzreiz var ieķīlāt māju.

Priekšsēdētājs: Deputāts Punovskis.

A.Punovskis: Godmaņa kungs, jūs šodien vairākas reizes apgalvojāt, ka dzīvokļu privatizācija ir ļoti būtisks pasākums, kaut gan projektos par to ir runāts diezgan maz. Es uzskatu, ka šī dzīvokļu privatizācija patlaban piedāvātajā formā novedīs pie tā, ka namā būs ļoti daudz dzīvokļu, bet namam nebūs saimnieka. Vēl jau nav arī paredzams kooperatīvo dzīvokļu privatizācijas rezultāts, kādā veidā šie īpašnieki apvienosies un šo namu uzturēs tīri tehniskā ziņā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienā namā, iespējams, būs īpašnieki un arī neīpašnieki, kuri vispār nedrīkstēs iegūt īpašumā dzīvokli.

Tādēļ jautājums ir šāds: vai jūs piekristu, ka dzīvokļu privatizācija tādā formā, par kādu šeit tiek šodien runāts, var novest pie diezgan bīstamām sekām? Vai tad nebūtu lietderīgāk runāt par namu privatizāciju kopumā?

I.Godmanis: Es ne sevišķi labi spēju iedomāties, Punovska kungs, kā mēs varam, piemēram, privatizēt lielu, daudzsimtu dzīvokļu māju, kas atrodas, piemēram, Dzelzavas ielā, tā saukto Ķīnas mūri. Singapūrā, piemēram, ir tāda pieredze, ka kondomināta tipa mājās tik tiešām pārdod dzīvokļus, nevis pašu māju, jo Singapūrā, cik man zināms, ir aizliegums uz zemes pārdošanu. Jautājums ir par to, cik precīzi ir izstrādāts likums par koplietošanas telpām, tas ir, par kāpņu telpu, bēniņiem, pagrabu un tā tālāk. Es domāju, ka tāda situācija, par kuru jūs teicāt, ka var būt īpašnieks un var nebūt īpašnieka, būs noteikti. Otrajā gadījumā acīmredzot šīs neīpašnieka funkcijas pildīs pašvaldība, jo tas būs tās īpašums. Tādējādi tas ir arī valsts īpašums, bet attiecībā uz valsts īpašumu ir jāvienojas par principiem, kā tad tiek pārvaldītas, lūk, šīs koplietošanas telpas. Un tur nekādā ziņā pašvaldības nedrīkst pieļaut tādu situāciju, ka tad, ja esmu nopircis dzīvokli, teiksim, piektajā stāvā, tas, kas notiek uz trepēm, liftā vai atkritumvadā, mani galīgi neinteresē.

Vēl ir tāds jautājums. Es tagad attiecīgi par to maksāju pašvaldībai, kas nodrošina šo telpu uzturēšanu kārtībā. Tas ir viens no variantiem, bet man ir ļoti grūti iedomāties tādu situāciju, ka kāds piesakās uz to, ka viņš ņem, lūk, šādu te… Redziet, te situācija ir ārkārtīgi bīstama. Te, es domāju, mēs varam nonākt pie sociāla sprādziena, ja mēs, piemēram, tajās mājās izsludināsim tādu variantu, ka tas, kurš maksā vairāk, ņem to māju un pēc septiņiem gadiem met ārā visus iedzīvotājus, lai gan šim cilvēkam nav bijušas šīs īpašumtiesības, bet viņam vienkārši ir daudz naudas. Es baidos, ka tad mēs nonāksim vēl sliktākā situācijā. Es noteikti tādu variantu neatstātu. Es esmu par to, ka var nopirkt dzīvokli, un ir jāvienojas ar pašvaldību par to, kā izmantot koplietošanas telpas. Viss. Tas varētu būt uz līguma pamata. Es neredzu citu iespēju. Tādas ir manas domas. Bet tās nav valdības izstrādātas domas. Tagad tiek pieprasīts likumprojekts, bet es nevaru valdības vārdā šeit atbildēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bartaševič!

A.Bartaševičs: */Es lūdzu atvainot! Es esmu pierakstījies uzstāties debatēs./

Priekšsēdētājs: Mums debates patlaban nav paredzētas. Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Cienījamais premjer! Mani pamudināja uzdot jautājumu jūsu atbilde Zeiles kundzei, kurā jūs pielīdzinājāt ārzemēs dzīvojošo latviešu ieguldījumus ārvalstnieku ieguldījumiem. Šajā sakarībā man uzreiz rodas jums jautājums ne tikai kā premjeram, bet arī kā deputātam: kāda ir jūsu attieksme pret daudziem pastāvīgo iedzīvotāju…, kas figurē 5.nodaļā? Jo diemžēl civilizētā pasaulē tāds termins neeksistē. Acīmredzot arī mēs tuvākajā laikā nonāksim pie tā, ka Latvijā būs pilsoņi, būs ārvalstnieki un arī bezpavalstnieki, kuriem vai nu ir, vai nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Un šajā sakarībā liekas visai dīvaini…

I.Godmanis: Es atbildēšu. Ir trīs varianti. Ir tāds variants, ka, piemēram, arī šie cilvēki, kuri nav pilsoņi, var piedalīties vietējo padomju vēlēšanās. Tādu praksi, starp citu, praktizē daudzas valstis, to skaitā arī Vācija. Otrs variants– neļaut šādas tiesības. Es atbildēšu jums ļoti vienkārši. Tad ir jāpieņem likums par pilsonību ar visām no tā izrietošajām politiskajām sekām. Un tad valdība var uzrakstīt precīzi. Kamēr šāda likuma par pilsonību nav, tikmēr valdība var uzrakstīt tikai tādā formā, kādā šeit ir rakstīts. Mums nav politiska, faktiski juridiski tiesiskā pamata, lai izvirzītu citu modeli. Tas ir viss, ko es varu pateikt. Čehoslovākijā un Polijā šādi likumi ir pieņemti.

Dz.Ābiķis: Tomēr ar Augstākās padomes lēmumu šis pilsoņu kopums ir atjaunots, taču tas praktiski nav izdarīts tā iemesla dēļ– tātad praktiski materializēts–, ka valdība, manā uztverē, visai nenopietni izturas pret Iedzīvotāju reģistru. Jo ātrāk mēs atrisināsim Iedzīvotāju reģistra jautājumu, jo ātrāk atrisināsim arī šo problēmu.

I.Godmanis: Es nezinu, kāpēc jūs, Ābiķa kungs, lietojat vārdu “nenopietni”. Mēs 2,5 miljonus– faktiski visu atlikumu, kas bija domāts zinātnes fondam,– atdevām tikai reģistram vien. Visu naudu! Tas nav daudz, bet tas ir tik, cik mums ir. Bez tam mēs esam atvēlējuši arī valūtas līdzekļus. Un tagad atliek jautājums par to, cik ātri apstiprinās budžetu, lai varētu maksāt šiem cilvēkiem naudu. Un es vēlreiz gribu teikt, ka, manuprāt, pamatvilcienos ir izdarīts viss, kas saistās ar pilsonību Latvijā. Ir tikai jāpieņem likums par pilsonību. Kas to pieņems– Augstākā padome vai Saeima–, tas ir cits jautājums.

Dz.Ābiķis: Paldies.

I.Godmanis: Ja mēs tagad šeit ierakstīsim pilsoņu jēdzienu attiecībā uz zemi un uz īpašumu… Es neredzu šeit tam juridiska pamata.

Priekšsēdētājs: Deputāts Edmunds Krastiņš. Līdz pārtraukumam– septiņas minūtes.

E.Krastiņš: Man ir zināma neskaidrība par visu šo organizatorisko struktūru, konkrēti par valsts īpašuma fondu un sabiedrībām, kas šeit ir paredzētas koncepcijā. Neskaidrība ir šāda. Apmēram pirms pusgada es šeit stāvēju un uzdevu cienījamajam Godmaņa kungam jautājumu sakarā ar Valsts īpašuma konversijas departamentu un toreiz piedāvāto kandidatūru: vai uzreiz– līdz ar tā izveidošanu– mums būs visu likumprojektu pakete, lai šī sistēma sāktu darboties? Toreiz es dzirdēju apgalvojumu– jā, būs! Pagājis vairāk nekā pusgads. Praktiski šā departamenta darba rezultāti– varbūt es tā asi pasaku– ir vāji redzami. Tagad, ja es piedāvātu veidot jaunu administratīvu struktūru, jaunu institūciju, kur ir garantija, ka šīs kārtējās reorganizācijas process neievilksies tik ilgi, ka beigās jau viss būs nokavēts un atkal rezultāta nebūs? Tad atkal šī struktūra būs jālikvidē un mēs atkal būsim agrākajā situācijā.

I.Godmanis: Mana atbilde ir šāda: nevienu brīdi netiks pārtraukts darbs ne likumdošanas aktu, ne projektu izstrādē.

Kā tagad strādā Ekonomisko reformu ministrija? Vai tas ir jautājums par to, ar ko tā nodarbojas no A līdz Z? Tātad Valsts īpašuma fonds parādīsies tajā brīdī (un faktiski tam tajā brīdī ir jāparādās), kad praktiski sāksies privatizācija, kad sāksies daļas akciju izpirkšana, kad radīsies nepieciešamība pārvaldīt valsts īpašuma daļu. Kāpēc to nevar darīt ministrija? Tāpēc, ka ministrijai ir citas funkcijas. Bez tam ir jānodala šis darbības loks. Tas ir viens, ko es gribu pateikt.

Otrs. Jā, es uzskatu, ka darbs, kas tika izdarīts valdībā un Valsts īpašuma konversijas departamentā nav augstu vērtējams, taču tajā pašā laikā es varētu izteikt tikpat daudz pārmetumu cienījamajai Ekonomikas komisijai un šīs komisijas locekļiem, kuri kādreiz līdz galam tomēr nevarēja ieņemt striktas pozīcijas. Es to labi atceros. Toreiz, kad mēs iesniedzām vienu programmu un otru programmu, abos gadījumos atbilde bija remdena. Šādas remdenas atbildes nedrīkstētu būt. Tā ka es varu daļu atbildības pāradresēt arī jums, Krastiņa kungs. Viennozīmīgi!

E.Krastiņš: To ir grūti izdarīt, jo es nebiju Ekonomikas komisijas sastāvā šajā laikā. Bez tam bija arī 20.marta lēmums, kas diemžēl no valdības puses lielā mērā netika pildīts. Tomēr ne jau par to patlaban ir runa. Tātad šā Valsts īpašuma fonda tagad nebūs. Kur tas pēkšņi radīsies, no kādiem cilvēkiem un kā tas tiks izveidots? Tur taču būs vajadzīgi konkrēti cilvēki. No kurienes viņi pēkšņi mums radīsies? Šis reorganizācijas process aizņems, ņemot vērā visus mūsu tempus, mūsu kadru trūkumu (tie būs kaut kur jāgādā), reāli pusgadu.

I.Godmanis: Es jums vēlreiz saku: visi likumdošanas aktu projekti un lēmumi tiks gatavoti Ekonomisko reformu ministrijā. Šeit tāds princips tiks ievērots.

Otrs. Attiecībā uz to, kur radīsies šie Valsts īpašuma fonda cilvēki. Es uzskatu, ka konstrukcijai vajadzētu būt šādai: Augstākajā padomē ir pastāvīga komisija vai nu jautājumā par valsts īpašuma konversiju, vai par privatizāciju. Tā ir kuratore, kas atbildīga par šo procesu parlamenta priekšā. Tā kontrolēs valsts īpašuma fondu.

Jautājumā par Valsts īpašuma fondu ir dažādas domas. Pēc vienu domām, tā kadrus iecels Ministru padome, un te pamatā lielākoties būs tie cilvēki, kuri tur strādās. Acīmredzot kodolu veidos ministra vietnieku līmenī. Mums nav citu cilvēku, kuri varētu pietiekami labi orientēties nozarē. Turklāt no viņiem ir jāprasa atbildība. Te būs juristi un speciālisti, un katrā ziņā bez šā fonda, man šķiet, mēs iztikt nevarēsim.

Jautājums par holdinga kompānijām ir tālāka laika jautājums, kas varbūt šinī brīdī būtu pat atliekams. Tā kā savā laikā tika runāts, tad šī darbība notiks ministra vietnieka līmenī, tāpēc acīmredzot šie ministru vietnieki no saviem tiešajiem pienākumiem būs jāatbrīvo, bet klāt vēl būs jāpiesaista juristi un citi cilvēki, kuri kaut ko saprot no privatizācijas. Taču to kontrolēs Augstākās padomes privatizācijas komisija, kas būs pastāvīgā komisija. Tā beigs savu darbību tad, kad viss būs privatizēts.

E.Krastiņš: Un tomēr es neredzu, kā mums izdosies uzturēt šo kontinuitāti, jo es šos “liekos” cilvēkus nekur neredzu.

I.Godmanis: Tā ir jūsu problēma. Principā es gribētu teikt tikai vienu lietu. Jā, departaments nebija spējīgs uzreiz– nedēļas vai mēneša laikā– iedot projektu. Pašreiz tiek iesniegts šis Valsts īpašuma fonda likumprojekts. Tas ir pievienots arī šajā paketē, tāpēc ir jāsāk tūlīt skatīt. Ja nemaldos, mēs esam ceturtdien norunājuši to sākt skatīt Ekonomikas komisijā. Tad tur arī izlemsim. Tieši deputāti būs tie, kuri izlems, vai šis Valsts īpašuma fonds ir vajadzīgs vai nav un kā to veidot. Mēs savus priekšlikumus esam iesnieguši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bul!

A.Buls: Privatizācijas procesā kā starpposms ir paredzētas valsts statūtu sabiedrības jeb valsts akciju sabiedrības. Kad autori iestrādāja šo privatizācijas veidu, protams, tas tika vērtēts no pozitīvā viedokļa. Sakiet, lūdzu, vai šim privatizācijas veidam kā starpposmam ir arī negatīvas iezīmes attiecībā uz valsts uzņēmuma tiešu privatizāciju un tieši uz statutārajām sabiedrībām? Un, ja šīs negatīvās iezīmes pastāv, vai autori pieļauj arī tādu iespēju, ka 2.nodaļā varētu iestrādāt arī piekto virzienu, tieši pārveidojot valsts uzņēmumus statūtu sabiedrībās atbilstoši jau sagatavotajam likumprojektam?

I.Godmanis: Jā, es pieļauju arī piekto virzienu. Teikšu atklāti, ka tad, kad šāds virziens parādījās valdībā, katrā ziņā daļa valdības locekļu uzskatīja, ka tas ir viens no procesiem, kas it kā aizkavē vai bremzē virzību uz privatizāciju un ka to varētu darīt vienpersoniski– no viena direktora pārvaldīta uzņēmuma pa tiešo uz privātu akciju sabiedrību. Jā, mēs varam ieslēgt arī šādu punktu, jo ir grūti pateikt, kā veiksies labāk. Taču, es domāju, ka mēs vēl neesam pieraduši pie visiem šiem procesiem. Ja paskatāmies Latvijas laiku, tad redzam, ka mums akciju sabiedrības bija pietiekami lielā skaitā. Tad tas manās acīs zināmā mērā šķiet loģisks posms, ka ejam no vienpersoniskas uzņēmuma vadības uz kolektīvo vadību, veidojot savu revīzijas komisiju un tā tālāk.

Praktiski ir vēl viena ļoti svarīga lieta. Jūs saprotiet, ja, piemēram, šīs akcijas neizpirks 100 procentu vai 500 procentu apmērā, bet labākajā gadījumā izpirks, piemēram, 30 procentus, tad tas būs gulošais kapitāls. Man tad momentā ir tāds pirmais jautājums: “Kas pārstāvēs valsti?”

A.Buls: Ministrija.

I.Godmanis: Tas ir tikai viens variants. Otrs variants ir tāds, ka valsti pārstāvēs daļa no valdes, kura eksistējusi jau valsts akciju sabiedrības laikā. Un tajā var būt ne tikai ministrijas cilvēki vien. Tur var būt viens cilvēks no ministrijas, viens– no bankas, viens varētu būt speciālists vispār no malas. Un tas ir tas variants, ka mums tajā brīdī uzreiz nav jāmeklē no malas cilvēki. Viņi būs katrā uzņēmumā, šie valsts pārstāvji. Tā kā valsts pārstāvju skaits samazinās, daļa aiziet prom, tad te nāk vietā privātie. Viņi jau ir gatavi valsts pārstāvji, kuriem ir kaut kāda minimāla sajēga par to, kas ir akciju sabiedrība. Tad ir vēl akcijas, ir attiecīgais likums par akciju sabiedrību un revīzijas komisija. Šeit es redzu zināmu atvieglinājumu, bet ne vairāk.

A.Buls: Paldies, Godmaņa kungs! Visādā ziņā jūs parlamentā dzirdējāt arī neviennozīmīgu attieksmi pret šo pasākumu, pat veselas komisijas domas. Tāpēc paldies par to, ka jūs atļausit iestrādāt šo piekto virzienu.

Priekšsēdētājs: Paldies visiem! Paldies Godmaņa kungam! Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

Es atvainojos, godājamie kolēģi, vienu mirklīti! Kramiņa kungam ir paziņojums.

A.Kramiņš: Uzmanību šādiem deputātiem: Alksnim, Apinītim, Apsītim, Biķim, Birkavam, Bojāram, Čepānim, Eglājam, Jundzim, Karlsonam, Kinnam, Kostandam, Ģirtam Krūmiņam, Liepiņam, Mačtamam, Muceniekam, Ozolam, Panteļejevam, Plotniekam, Seikstam, Simsonam, Škaparam, Ulmem un Vanagam. Pusdienlaikā atrodiet, lūdzu, iespēju pienākt pie manis sekretariātā. Varbūt pa vienam, jo tā būs labāk.

Priekšsēdētājs: Ievērojiet– tas bija alfabēta kārtībā, kolēģi!

(Pārtraukums)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!