Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem pret Latviju. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.06.2006., Nr. 97 (3465) https://vestnesis.lv/ta/id/138129

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Jaunizlaistā Jāņu lata monēta

Vēl šajā numurā

22.06.2006., Nr. 97 (3465)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem pret Latviju

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – Tiesa) 15.jūnijā pasludināja četrus spriedumus pret Latviju

Lieta “Jurijs Jurjevs pret Latviju”

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.panta 1.punkta c apakšpunktu, J.Jurjevs (iesniedzējs) sūdzējās par to, ka no 2001.gada 31.janvāra, kad tika apturēts pirmstiesas apcietinājuma termiņš, kamēr iesniedzējs un cietušie iepazinās ar krimināllietas materiāliem, līdz 2001.gada 8.maijam, kad attiecīgā tiesa viņu notiesāja ar brīvības atņemšanas sodu kādā citā krimināllietā, viņš atradās ieslodzījumā bez likumīga pamata un bez tiesas lēmuma. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka viņam bija liegta iespēja vērsties tiesā, kas izvērtētu viņa atrašanās apcietinājumā tiesiskumu augstāk minētajā laikā.

Iesniedzējs lūdza Tiesu piešķirt viņam materiālo kompensāciju 3000 eiro apmērā, kā arī atlīdzināt ar aizstāvību saistītos izdevumus 8000 eiro. Uzskatot, ka pārkāpuma atzīšana pati par sevi ir taisnīgs atlīdzinājums, Tiesa nepiesprieda sūdzības iesniedzējam atlīdzību par morālo kaitējumu. Tiesa daļēji apmierināja iesniedzēja prasību par viņa aizstāvības izdevumu atlīdzību un piešķīra 2000 eiro.

Izvērtējot pirmstiesas apcietinājuma pamatotību, Tiesa atzina, ka iesniedzēja paturēšana apcietinājumā pēc 2001.gada 31.janvāra, kad, piemērojot Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.daļu, tika apturēts pirmstiesas apcietinājuma termiņš uz laiku, kamēr iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie iepazinās ar krimināllietas materiāliem (Ar 2005.gada 20.janvārī Saeimas pieņemto likumu “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā” no Latvijas Kriminālprocesa kodeksa tika izslēgts 77.panta 5.daļas otrais teikums, kas noteica, ka laiku, kas izlietots visu apsūdzēto un viņu aizstāvju iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, neieskaita tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis. Kopš 2005.gada 1.oktobra Latvijas Kriminālprocesa kodeksa vietā ir spēkā jaunais Kriminālprocesa likums.), līdz 2001.gada 8.maijam, kad tika pasludināts spriedums citā iesniedzēja krimināllietā, tas ir, 3 mēnešus un 8 dienas bez apcietinājuma pamatojoša nacionālās tiesas lēmuma, norāda uz trūkumu Latvijas tiesību aktos un praksē, un nav attaisnojams Konvencijas 5.panta 1.punkta kontekstā. Līdz ar to Tiesa vienbalsīgi atzina Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpumu.

Izvērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 5.panta 4.punktu, kas nosaka tiesības uz apcietinājuma efektīvu kontroli tiesā, iespējamo pārkāpumu, Tiesa uzskatīja, ka augstāk minētajā 3 mēnešu un 8 dienu laikā iesniedzējam tika liegta efektīva tiesas kontrole pār pirmstiesas apcietinājuma likumību. Tiesa atzīmēja, ka iespēja vērsties pie prokurora ar lūgumu atcelt apcietinājumu nevar tikt pielīdzināta vēršanai tiesu instancē, jo nenodrošina apcietinātajam iespēju tikt uzklausītam, kā arī pušu sacīkstes principu. Līdz ar to Tiesa vienbalsīgi atzina Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpumu.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Lieta “Eduards Kornakovs pret Latviju”

E.Kornakovs (iesniedzējs), atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punktu, sūdzējās par viņa pirmstiesas apcietinājuma pamatotību; atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktā garantētajām tiesībām, sūdzējās par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu, ko viņš uzskatīja par pārmērīgu. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1. punktu, viņš sūdzējās par kriminālprocesa pārmērīgo ilgumu. Konvencijas 8.panta sakarā iesniedzējs sūdzējās par aizliegumu viņa ģimenei apmeklēt viņu laikā, kamēr viņš tika turēts apcietinājumā. Atsaucoties uz Konvencijas 8. un 34.pantu, iesniedzējs uzskatīja, ka valsts amatpersonu atteikums pārsūtīt viņa vēstuli Tiesai un viņam no Tiesas sūtītās vēstules cenzēšana bija neattaisnota iejaukšanās viņa tiesībās brīvi sazināties ar Tiesu un korespondences konfidencialitāti. Iesniedzējs lūdza Tiesu piešķirt atlīdzību par morālo kaitējumu vismaz 40 000 eiro apmērā. Tiesa daļēji apmierināja iesniedzēja prasību un piesprieda atlīdzību par morālo kaitējumu 10 000 eiro apmērā.

Tiesa vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpumu, atzīstot, ka iesniedzēja turēšana apcietinājumā bez tiesneša lēmuma, piemērojot Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.daļu, bija nelikumīga. Izskatot Konvencijas 5.panta 3.punktu, Tiesa atzina, ka iesniedzēja krimināllieta bija sarežģīta un pārsvarā izmeklēšana notika bez kavēšanās. Tomēr kopīgais pirmstiesas apcietinājuma ilgums 4 gadi un 10 mēneši pats par sevi ir problemātisks. Arī izmeklēšanas laikā tika pieļauta dīkstāve, gaidot advokāta nozīmēšanu, laikā, kad līdzapsūdzētie iepazinās ar krimināllietas materiāliem sakarā ar jauna līdzapsūdzētā pievienošanu lietai un lietas nodošanu citam tiesnesim. Tiesa atzina iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma pārmērīgu ilgumu un vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu. Līdzīgi, Tiesa, neskatoties uz lietas sarežģītību un dažiem neparedzētiem notikumiem (force majeure), atzina pārmērīgu tiesvedības ilgumu iesniedzēja krimināllietā un vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu, jo arī šajā procesa stadijā tika pieļauta neattaisnota dīkstāve (laiks no lietas nodošanas tiesai līdz izskatīšanas sākumam, pārtraukumu ilgums starp sēdēm). Tiesa atzina, ka nemotivēts aizliegums iesniedzējam satikties ar ģimenes locekļiem un ilgais laiks, kurā iesniedzējs nevarēja satikties ar ģimenes locekļiem (vairāk nekā 3 gadi), ir Konvencijas 8.panta pārkāpums. Tiesa konstatēja Konvencijas 8.panta pārkāpumu attiecībā uz korespondences brīvību un Konvencijas 34.panta pārkāpumu attiecībā uz disciplinārsoda piemērošanu iesniedzējam par sazināšanos ar Tiesu.

Tiesa atzina, ka valsts amatpersonu atteikums veikt atsevišķu krimināllietu dokumentu kopijas nav Konvencijas 34.panta pārkāpums.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Lieta “Oļegs Moisejevs pret Latviju”

Pamatojoties uz Konvencijas 3.pantu, O.Moisejevs (iesniedzējs) sūdzējās par to, ka viņš ir cietis no necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās, nesaņemot pienācīgu uzturu lietas izskatīšanas laikā Rīgas apgabaltiesā. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par viņa pirmstiesas apcietinājuma pamatotību; atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktā garantētajām tiesībām, viņš sūdzējās par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par kriminālprocesa pārmērīgo ilgumu. Konvencijas 8.panta sakarā iesniedzējs sūdzējās par gandrīz pilnīgu aizliegumu viņa ģimenei apmeklēt viņu laikā, kamēr viņš tika turēts apcietinājumā, bet atbilstoši Konvencijas 13.patam iesniedzējs uzskatīja, ka tika pārkāptas viņa tiesības uz efektīvu viņa tiesību aizsardzību. Atsaucoties uz Konvencijas 34.pantu, iesniedzējs uzskatīja, ka tika kavētas viņa tiesības sazināties ar Tiesu, jo valsts amatpersonas atteicas pārsūtīt viņa vēstuli Tiesai un Ieslodzījuma vietu pārvalde viņam atteica izsniegt dokumentu kopijas, kurus viņš vēlējas pievienot savai sūdzībai uz Tiesu. Iesniedzējs prasību piešķirt viņam atlīdzību par morālo kaitējumu Tiesai neiesniedza.

Tiesa konstatēja Konvencijas 3.panta pārkāpumu, uzskatot, ka iesniedzējs laikā, kamēr viņa krimināllietu izskatīja Rīgas apgabaltiesā, nesaņēma atbilstošu uzturu, jo sausās pārtikas deva, kā arī maizes kukulis, ko viņš saņēma vakariņu vietā, ja viņš tās kavējis, nebija pietiekama, lai nodrošinātu atbilstošu uzturu. Tiesa pievērsa uzmanību, ka valsts iestādes nerīkojās arī tad, kad pats iesniedzējs un līdzapsūdzētie iesniedza sūdzības par uztura nepietiekamību. Tiesa arī konstatēja Konvencijas 13.panta pārkāpumu attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkumu, lai sūdzētos par aizliegumu satikties ar ģimenes locekļiem. Tiesa vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpumu, atzīstot, ka iesniedzēja paturēšana apcietinājumā bez tiesneša lēmuma, piemērojot Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.daļu, bija nelikumīga. Izskatot Konvencijas 5.panta 3.punktu, Tiesa atzina, ka iesniedzēja krimināllieta bija sarežģīta un pārsvarā izmeklēšana notika bez kavēšanās. Tomēr kopīgais pirmstiesas apcietinājuma ilgums 4 gadi un 10 mēneši pats par sevi ir problemātisks. Arī izmeklēšanas laikā tika pieļauta dīkstāve, gaidot advokāta nozīmēšanu,laikā, kad līdzapsūdzētie iepazinās ar krimināllietas materiāliem sakarā ar jauna līdzapsūdzētā pievienošanu lietai un lietas nodošanu citam tiesnesim. Tiesa atzina iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma pārmērīgu ilgumu un vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu. Līdzīgi Tiesa, neskatoties uz lietas sarežģītību un dažiem neparedzētiem notikumiem (force majeure), atzina pārmērīgu tiesvedības ilgumu iesniedzēja krimināllietā un vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu, jo arī šajā procesa stadijā tika pieļauta neattaisnota dīkstāve (laiks no lietas nodošanas tiesai līdz izskatīšanas sākumam, pārtraukumu ilgums starp sēdēm). Tiesa atzina, ka nemotivēts aizliegums iesniedzējam satikties ar ģimenes locekļiem un ilgais laika periods, kurā iesniedzējs nevarēja satikties ar ģimenes locekļiem (gandrīz 6 gadi), ir Konvencijas 8.panta pārkāpums. Tiesa konstatēja Konvencijas 34.panta pārkāpumu, atzīstot, ka iesniedzēju sākotnējas sarakstes ar Tiesu ierobežošana pārkāpa viņu Konvencijas 34.pantā garantētās tiesības brīvi sazināties ar Tiesu.

Tiesa atzina, ka valsts amatpersonu atteikums veikt atsevišķu krimināllietu dokumentu kopijas nav Konvencijas 34.panta pārkāpums.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Lieta “Ņina Ševanova pret Latviju”

N.Ševanova (iesniedzēja) ir Krievijas pilsone, dzimusi Krievijā 1948.gadā, kura pašreiz dzīvo Rīgā, Latvijā. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (Konvencija) 8.pantu, iesniedzēja sūdzējās par to, ka 1998.gadā Latvijā pret viņu pieņemtais izraidīšanas rīkojums bija nepamatota iejaukšanās viņas tiesībās uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Iesniedzēja lūdza Tiesu pieņemt lēmumu atlīdzināt viņai materiālos zaudējumus 3206,86 latu apmērā, piešķirt viņai morālo kompensāciju 10 000 latu apmērā un ar tiesāšanas saistītos izdevumus 1420 latu apmērā (kopsummā 14 626,86 latu apmērā).

Ar sešām balsīm pret vienu Tiesa atzina, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums attiecībā uz iesniedzējas tiesībām uz privāto dzīvi. Tiesa noraidīja iesniedzējas prasību atlīdzināt materiālos zaudējumus. Tiesa daļēji apmierināja iesniedzējas prasību piespriest atlīdzību par morālo kaitējumu, piešķirot 5000 eiro un tiesvedības izdevumus, attiecīgi piešķirot 1000 eiro.

Tiesa ņēma vērā, ka iesniedzēja dzīvoja Latvijā 35 gadus. Tiesa atzina, ka šo daudzo gadu laikā iesniedzēja ir attīstījusi personīgās, sociālās un ekonomiskās saites ar Latviju, kas jāņem vērā privātās dzīves kontekstā. Līdz ar to izraidīšanas rīkojums bija uzskatāms par iejaukšanos privātajā dzīvē Konvencijas 8.panta kontekstā. Tiesa ņēma vērā, ka 1998.gada 11.jūnija izraidīšanas rīkojums nekad netika īstenots un arī šobrīd iesniedzējai nedraud izraidīšana. Turklāt Latvijas amatpersonas ir veikušas speciālus pasākumus, lai atrisinātu šo situāciju, piedāvājot legalizēt iesniedzējas pastāvīgo uzturēšanos Latvijā. Neraugoties uz to, Tiesa atzina, ka šie pasākumi nespēja kompensēt to nenoteiktību un neziņu, kādā iesniedzēja atradās vairāku gadu garumā.

Tiesa atzīmēja, ka valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā, kas var novest pie atsevišķu sankciju piemērošanas pret personām, kas neievēro attiecīgo jomu regulējošos tiesību aktus. Izbraukšanas rīkojums ir uzskatāms par vienu no iespējamajām sankcijām. Tomēr šādu personu izraidīšana nav samērīga Konvencijas izpratnē gadījumos, kad persona dotajā teritorijā ir izveidojusi pietiekami ciešas privātās vai ģimenes dzīves saiknes.

Tiesa izvērtēja iesniedzējas nelikumīgo rīcību, no vienas puses, un to rezultātā pieņemtās valsts amatpersonu sankcijas, no otras puses. Tiesa konstatēja, ka iejaukšanās sūdzības iesniedzējas privātajā dzīvē šajā lietā nebija samērīga un līdz ar to tā nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Jurijs Jurjevs pret Latviju”

1999.gada 2.augustā tika ierosināta krimināllieta par bērnu pornogrāfijas pārdošanas nelegālu tīklu. 1999.gada 10.augustā policija atzina iesniedzēju par aizdomās turēto un tajā pašā dienā iesniedzēju aizturēja un ievietoja īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. 1999.gada 13.augustā Ģenerālprokuratūra uzrādīja iesniedzējam apsūdzību par iepriekš minēto noziedzīgo nodarījumu, un Rīgas Ziemeļu priekšpilsētas pirmās instances tiesas kompetentais tiesnesis piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu. Iesniedzēja atrašanās apcietinājumā vairākas reizes tika pagarināta līdz 2001.gada 31.janvārim.

2001.gada 5.janvārī prokuratūra paziņoja, ka pirmstiesas izmeklēšana lietā ir pabeigta, un uzdeva nosūtīt izmeklēšanas materiālus iesniedzējam un viņa advokātam. No šā brīža iesniedzēja atbrīvošana bija “apturēta” atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (KPK) 77.panta piektajai daļai. Iesniedzējs iesniedza vairākas sūdzības, apstrīdot apcietinājuma termiņa “apturēšanu”, bet šīs sūdzības tika noraidītas. Izskatot citu lietu, kura bija ierosināta pret iesniedzēju, ar 2001.gada 8.maija spriedumu Rīgas Kurzemes priekšpilsētas tiesa notiesāja viņu uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem ar brīvības atņemšanas sodu.

Ar 2003.gada 22.aprīļa spriedumu Vidzemes apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos (par bērnu pornogrāfijas pārdošanas nelegālu tīklu) un notiesāja viņu ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem.

Iesniedzējs savu sūdzību Tiesā iesniedza 2001.gada 20.aprīlī, sūdzoties par vairākiem pārkāpumiem, kurus Latvijas valsts institūcijas, pēc viņa domām, bija pieļāvušas pirmstiesas izmeklēšanas un lietas iztiesāšanas laikā.

Ar savu 2004.gada 21.oktobra lēmumu Tiesa atzina iesniedzēja sūdzību par pieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

Fakti lietā “Eduards Kornakovs pret Latviju”

1996.gada jūlijā policija uzsāka pirmstiesas izmeklēšanu par laupīšanu, kas izdarīta, pielietojot vardarbību. 1996.gada 11.septembrī E.Kornakovs (iesniedzējs) tika atzīts par aizdomās turēto par šo noziedzīgo nodarījumu, aizturēts un ievietots īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. 1996.gada 13.septembrī prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību par laupīšanu. Tajā pašā dienā viņš tika nogādāts pie Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneša, kas viņam piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu. Vēlāk tiesa trīs reizes pagarināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu. 1997.gada 20.jūnijā prokuratūra paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un uzdeva nodot izmeklēšanas materiālus iesniedzējam, četrpadsmit citām personām, kuras bija apsūdzētas šajā pašā lietā un viņu aizstāvjiem.

1998.gada 4.septembrī prokuratūra sagatavoja galīgo apsūdzības rakstu pret iesniedzēju, un 7.septembrī lieta tika nodota Rīgas apgabaltiesai. Tiesas sēdes tika atliktas vairākas reizes, bet 2001.gada 24. un 25.septembrī Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu mutiski atklātā tiesas sēdē un atzina iesniedzēju par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos un sodīja ar brīvības atņemšanas sodu uz desmit gadiem un mēnesi.

2001.gada 10.decembrī iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Ar 2003.gada 17.janvāra spriedumu Krimināllietu tiesu palāta pārkvalificēja iesniedzēja apsūdzību un samazināja viņam piemēroto sodu uz astoņiem gadiem un mēnesi brīvības atņemšanas. 2003.gada 2.jūnijā iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2003.gada 6.augusta lēmumu Senāts atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.

Lietas iztiesāšanas laikā 1999.gada 24.martā Rīgas apgabaltiesas kompetentais tiesnesis noraidīja iesniedzēja lūgumu atļaut sarakstīties ar viņa ģimeni un saņemt no tās vēstules. Tomēr ar 1999.gada 1.septembri viņa lūgums tika apmierināts. 1999.gada 11.oktobrī tiesnesis atļāva iesniedzēja mātei un brālim satikties ar viņu cietumā. 2000.gada laikā, neprecizētos datumos, iesniedzējs par lietu atbildīgajam tiesnesim lūdza atļaut viņa tuviniekiem apmeklēt viņu cietumā, bet gandrīz visi šie lūgumi tika noraidīti.

Iesniedzējs savu sūdzību Tiesā iesniedza 2000.gada 8.septembrī, sūdzoties par vairākiem pārkāpumiem, kurus Latvijas valsts institūcijas, pēc viņa domām, bija pieļāvušas pirmstiesas izmeklēšanas un lietas iztiesāšanas laikā. Ar savu 2004.gada 21.oktobra lēmumu Tiesa atzina iesniedzēja sūdzību par pieņemamu tālākai izskatīšanai pēc būtības.

Fakti lietā “Oļegs Moisejevs pret Latviju”

1996.gada 4.decembrī O.Moisejevs (iesniedzējs) tika aizturēts un atzīts par aizdomās turēto laupīšanā, kas izdarīta, pielietojot vardarbību, un jau 5.decembrī prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību par laupīšanu pastiprinošos apstākļos, kā rezultātā viņam kā drošības līdzeklis tika piemērots apcietinājums.

1997.gada 20.jūnijā prokuratūra paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un nodeva izmeklēšanas materiālus – piecpadsmit sējumus – aizstāvībai, tas ir, iesniedzējam, četrpadsmit citām personām, kuras bija apsūdzētas šajā pašā lietā, un viņu aizstāvjiem. 1998.gada 6.augustā pēdējais no līdzapsūdzētajiem pabeidza iepazīšanos ar izmeklēšanas materiāliem.

1998.gada 7.septembrī lieta tika nodota Rīgas apgabaltiesai. Tiesas sēdes tika atliktas vairākas reizes, bet 2001.gada 24. un 25.septembrī Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu un atzina iesniedzēju par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos un sodīja iesniedzēju ar brīvības atņemšanas sodu uz trīspadsmit gadiem.

2001.gada 22.oktobrī iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Ar 2003.gada 17.janvāra spriedumu Krimināllietu tiesu palāta pārkvalificēja iesniedzēja apsūdzību un samazināja viņam piemēroto sodu uz divpadsmit gadiem brīvības atņemšanas. 2003.gada 2.jūnijā iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2003. gada 6.augusta lēmumu Senāts atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.

Savas atrašanās apcietinājumā laikā, neprecizētos datumos, iesniedzējs un viņa tuvinieki lūdza atļaut iesniedzēja tuviniekiem apmeklēt viņu cietumā, bet šie lūgumi tika noraidīti.

Iesniedzējs savu sūdzību Tiesā iesniedza 2000.gada 13.novembrī, sūdzoties par vairākiem pārkāpumiem, kurus Latvijas valsts institūcijas, pēc viņa domām, bija pieļāvušas pirmstiesas izmeklēšanas un lietas iztiesāšanas laikā. Ar savu 2004.gada 21.oktobra lēmumu Tiesa pieņēma tālākai izskatīšanai pēc būtības iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 3.pantu, 5.panta 1.punkta c apakšpunktu, 5.panta 3.punktu, 6.panta 1.punktu, 8.pantu un 13.pantu, kā arī 34.pantu, bet sūdzību pārējā daļā atzina par nepieņemamu.

Fakti lietā “Ņina Ševanova pret Latviju”

Iesniedzēja uzsāka dzīvi Latvijas teritorijā 1970.gadā. 1973.gadā viņai piedzima dēls Jevgeņijs Ševanovs, kas līdz šim dzīvoja kopā ar viņu. 1981.gadā pēc PSRS pases nozaudēšanas, kura bija izsniegta 1978.gadā, iesniedzēja saņēma jaunu pasi, bet 1989.gadā viņa atrada nozaudēto pasi, taču kompetentajām valsts iestādēm to neatdeva. 1992.gada augustā iesniedzēja tika reģistrēta Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā kā pastāvīgā iedzīvotāja, bet viņas dēls ieguva Latvijas nepilsoņa – pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

1994.gada maijā iesniedzēja nelegāli ieguva atzīmi iepriekš nozaudētajā un pēc tam atrastajā pasē, kas apstiprina viņas Latvijas pieraksta un dzīvesvietas reģistrācijas anulēšanu. Tā paša gada jūnijā iesniedzēja tika pierakstīta Šumanovā (Kurskas rajons, Krievija), bet 1994.gada augustā ieguva Krievijas pilsonību.

1998.gada martā iesniedzēja Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (Pārvalde) lūdza izsniegt “Latvijas nepilsoņa, pastāvīgā iedzīvotāja” pasi, bet tika atklāts viņas otrais pieraksts Krievijā un viņas nelikumīgās darbības ar iepriekš pazaudēto un pēc tām atrasto padomju pasi. Tādējādi ar 1998.gada 9.aprīļa lēmumu Pārvalde anulēja iesniedzējas reģistrāciju Iedzīvotāju reģistrā un izdeva izbraukšanas rīkojumu.

Iesniedzēja vērsās pie Pārvaldes priekšnieka, bet pēc tam Rīgas Centra rajona tiesā ar lūgumu atcelt šo rīkojumu un izsniegt viņai pastāvīgās uzturēšanās atļauju. 1998.gada 3.decembrī tiesa noraidīja prasību. 1998.gada 3.decembrī iesniedzēja pārsūdzēja tiesas spriedumu, bet 1999.gada 29.decembrī Rīgas Apgabaltiesa prasību noraidīja. Iesniedzējas kasācijas sūdzība tika noraidīta ar 1999.gada 28.decembra Augstākās tiesas Senāta spriedumu, kura pasludināšanas brīdī izbraukšanas rīkojums stājās spēkā.

2000.gada 21.janvāra un 2002.gada 3.februāra vēstulēs iesniedzēja un viņas dēls lūdza Pārvaldes priekšnieku anulēt izbraukšanas rīkojumu un izsniegt viņai pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Attiecīgi 2000.gada 28.janvāra un 2000.gada 15.februāra vēstulēs Pārvaldes priekšnieks atteicās izpildīt šo lūgumu. Iesniedzēja šos atteikumus pārsūdzēja iekšlietu ministram un atkārtoti iesniedza prasību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā (pirmās instances tiesa). Ar 2000.gada 3.marta lēmumu Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa noraidīja iesniedzējas prasību, bet 2000.gada 24.maijā Rīgas Apgabaltiesa noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību un apstiprināja iepriekšminēto lēmumu. 2000.gada 29.novembrī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību.

2001.gada 12.februārī iesniedzēju aizturēja Imigrācijas policija, ievietoja nelegālo imigrantu aizturēšanas centrā un 2001.gada 21.februārī paziņoja lēmumu par viņas piespiedu izraidīšanu no Latvijas. 2001.gada 26.februārī iesniedzēja tika ievietota slimnīcā sakarā ar paaugstināta asinsspiediena lēkmi, tādējādi 2001.gada 28.februārī Pārvaldes priekšnieks atcēla lēmuma par piespiedu izraidīšanu izpildīšanu un lūdza Imigrācijas policijai viņu atbrīvot no aizturēšanas centra.

Iesniedzēja savu sūdzību Tiesā iesniedza 2000.gada 28.jūnijā. Ar savu 2002.gada 28.februāra lēmumu Tiesa atzina iesniedzējas sūdzību par pieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!