Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Nosūtot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai likumu "Grozījumi Darba likumā". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.06.2006., Nr. 97 (3465) https://vestnesis.lv/ta/id/138230

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Piedaloties Nacionālās drošības padomes sēdē

Vēl šajā numurā

22.06.2006., Nr. 97 (3465)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Nosūtot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai likumu “Grozījumi Darba likumā”

 

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ceturtdien, 21.jūnijā, nosūtīja LR Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei vēstuli, lūdzot otrreiz caurlūkot šā gada 15.jūnijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Darba likumā”. Vēstulē prezidente raksta:

“Šā gada 15.jūnijā Saeima pieņēma likumu “Grozījumi Darba likumā”. Izskatot šo likumu trešajā lasījumā, Saeima atbalstīja priekšlikumu izslēgt no aizliegto diskriminācijas veidu uzskaitījuma diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Šāds lēmums tiek pamatots ar Satversmes 91.pantu, kas nosaka vispārēju diskriminācijas aizliegumu, kā arī ar Darba likuma 7. un 29.pantā noteikto diskriminācijas aizliegumu arī citu likumā neuzskaitīto apstākļu dēļ, kas acīmredzot, pēc deputātu domām, ietvertu arī diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.
Vēlos ieviest zināmu skaidrību šajā jautājumā un nodalīt diskusiju par tradicionālo ģimenes vērtību aizsardzību no diskusijas par personas tiesībām dibināt darba tiesiskās attiecības. Darba likumā runa ir tieši par personas tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, ko aizsargā Latvijas Republikas Satversmes 106.pants. Personas tiesības uz darbu nedrīkst sasaistīt ar personas privāto dzīvi, ko savukārt Satversme aizsargā 96.pantā.
Atgādināšu, ka Latvijas pirmsiestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību (turpmāk – ES), kā arī ES direktīvu pārņemšanas procesā netika celti nekādi iebildumi pret tāda diskriminācijas veida atzīšanu kā diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ. Izpildvara nav iebildusi pret šī diskriminācijas aizlieguma iekļaušanu nacionālajos normatīvajos aktos. Līdz ar to ir jāsecina, ka Latvijas valsts ir uzņēmusies saistības attiecībā uz Direktīvas 2000/78/EK
(ES Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000.gada 27.novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju) ieviešanu. Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī to, ka diskriminācijas aizliegums seksuālās orientācijas dēļ vienlīdz aizsargātu kā personas ar tradicionālu seksuālu orientāciju, tā homoseksuāļus, es saskatu loģisku pamatu norādīt šo diskriminācijas veidu blakus jau minētajiem diskriminācijas aizliegumiem rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa dēļ.
Vēl vairāk, gan Latvijas saistības, kas izriet no dalības Eiropas Savienībā, gan Eiropas Kopienu tiesas prakse attiecībā uz Direktīvā 2000/78/EK noteikto diskriminācijas aspektu korektu pārņemšanu nacionālajos normatīvajos aktos, liecina par to, ka “direktīvas prasības jāievieš precīzi un skaidri, lai neapdraudētu juridisko noteiktību”.
(2001.gada 17.maija lieta C-159/99 Komisija pret Itāliju; 2003.gada 27.februāra lieta C-415/01 Komisija pret Beļģiju u.c.)
Lai gan daļa tautas priekšstāvju pauž uzskatu, ka Latvijai ir tiesības neuzskaitīt nacionālajos tiesību aktos visus Direktīvā 2000/78/EK norādītos un ES ietvaros atzītos
(Eiropas pamattiesību hartas 21.pants)diskriminācijas veidus, tomēr vēlos norādīt, ka ES politikas dokuments “Zaļā grāmata” sadaļā par jauno dalībvalstu pienākumiem direktīvu pārņemšanā (Eiropas Komisijas oficiālā interneta mājaslapas sadaļā par sociālo nodarbinātību -http://ec.europa.eu) nosaka, ka dalībvalstīm nacionālajā likumdošanā jāpārņem visi diskriminācijas aizliegumi. To apstiprina arī Eiropas Komisijas Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāta Diskriminācijas nodaļas vadītāja Barbara Nola savā intervijā portālam politika.lv: “Mums tomēr ir atsevišķas problēmas saistībā ar Latviju, pirmkārt, seksuālā orientācija nav tieši minēta likumos kā pamats diskriminācijas aizliegumam. Komisija uzskata, ka katram iespējamas diskriminācijas pamatam ir jābūt konkrēti nosauktam, un ir nepietiekami teikt, ka diskriminācija ir aizliegta, balstoties “uz citiem apstākļiem”.(interneta portāls “politika.lv” - http://www.politika.lv)
Turklāt Eiropas Komisija, kurai ir nozīmīga loma Direktīvas 2000/78/EK prasību ieviešanas uzraudzībā, jau ir norādījusi Latvijai uz nepilnīgu minētās Direktīvas prasību pārņemšanu, proti, uz to, ko jau minēju iepriekš, – ka seksuālā orientācija Latvijas likumos nav tieši minēta kā pamats iespējamās diskriminācijas aizliegumam. To pašu liecina jau minētā Eiropas Kopienu tiesas prakse. Lietā C-187/98 (Komisija pret Grieķiju)
(1999.gada 28.oktobra lieta C-187/98 Komisija pret Grieķiju) tiesa ir norādījusi, ka “valstu konstitūciju noteikumi, pat ja tie ir tieši piemērojami, nenodrošina pienācīgu direktīvas prasību ieviešanu, jo juridiskās noteiktības un indivīdu aizsardzības principi pieprasa viennozīmīgu formulējumu”.
Tāpēc, pamatojoties uz iepriekšminēto, manuprāt, paliek atklāts jautājums par cilvēktiesību efektīvu aizsardzību. Cilvēktiesību aizsardzība vispāratzīti tiek nodrošināta, pārņemot un iestrādājot starptautisko tiesību dokumentos un valstu pamatlikumos noteiktos principus konkrētos un tieši piemērojamos likumos, kāds darba tiesību jomā ir Darba likums. Tas, ko ES dalībvalstis var izlemt patstāvīgi un atbilstoši savām likumdošanas tradīcijām, ir jautājums, vai Direktīvas 2000/78/EK prasības ieviest ar speciālu normatīvu aktu, kā to ir izdarījušas Austrija, Dānija, Īrija, Zviedrija, Nīderlande, Itālija, Lielbritānija, Somija un Spānija,
(Labklājības ministrijas sniegtie dati) vai arī iekļaut diskriminācijas aizliegumu seksuālās orientācijas dēļ vispārējos darba attiecības reglamentējošos tiesību aktos, kā to, piemēram, ir izdarījušas mūsu kaimiņvalstis Igaunija (Igaunijas Darba līgumu likuma 10.panta trešā daļa) un Lietuva. (Lietuvas Darba kodeksa 2.panta pirmās daļas 4.punkts un 129.panta trešās daļas 4.punkts)
Protams, mani kā Valsts prezidenti iepriecina, ka jau šobrīd Latvijas tiesa, izskatot pirmo prasību par nevienlīdzīgu attieksmi seksuālās orientācijas dēļ,
(Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa, spriedums lietā C32242904, CA – 1096/2 “M.Sants pret Rīgas kultūru vidusskolu”) ir spējusi pēc būtības piemērot Darba likuma normas. Taču, zinot mūsu tiesu sistēmai dažkārt raksturīgo un no padomju laikiem pārmantoto gramatisko tiesību normu interpretācijas metodi, kā arī to, ka likumu pielietošana dzīvē sākas darba devēja un darba ņēmēja attiecību līmenī, kuriem ne vienmēr ir atbilstoša juridiskā izglītība un informācija par starptautisko tiesu praksi diskriminācijas lietās, uzskatu, ka ir būtiski skaidri un nepārprotami pārņemt Direktīvas 2000/78/EK prasības un noteikt tajā minētos aizliegtos diskriminācijas veidus nacionālajos tiesību aktos.
Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2006.gada 15.jūnijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Darba likumā” otrreizējai caurlūkošanai.”

Valsts prezidenta preses dienests

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!