Lai klausāmies un redzam visā Latvijā

Viola Lāzo, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja biedre, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Nupat Saeima pēc diezgan asām un ilgstošām diskusijām otrajā lasījumā tomēr pieņēma likumprojektu par grozījumiem Radio un televīzijas likumā. Kāds ir jūsu viedoklis par šiem paredzamajiem grozījumiem?

— Radio un televīzijas likums ir tapis 1995. gada rudenī. Toreiz tika izveidota Nacionālā radio un televīzijas padome, līdz ar to radikāli tika mainīta situācija šajā nozarē. Bet sakarā ar to, ka tika pieņemts lēmums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā tuvākā vai tālākā nākotnē, protams, sākās mūsu likumdošanas saskaņošana ar visas Eiropas prasībām.

Kādi tad Eiropas Savienības dokumenti attiecas uz šo mūsu Radio un televīzijas likumu? Pirmām kārtām runa ir par vienu no sadaļām, kas saistīta ar sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā — kultūra un audiovizuālā politika. Šajā ziņā ir konkrētas Eiropas Savienības direktīvas attiecībā uz pārrobežu televīziju vai televīziju bez robežām. Tās regulē visus tos jautājumus, kas skar radio un televīziju, izņemot tā sauktos internetmedijus, jo to problēmas esot risināmas nākotnē.

Savulaik Radio un televīzijas likums tika pieņemts atbilstoši 1989. gada Eiropas Savienības direktīvām, taču 1997. gadā tajās tika izdarīti grozījumi. Līdz ar to mums šajā 1995. gadā pieņemtajā likumā ir jāizdara attiecīgās izmaiņas.

Pie grozījumiem darba grupa sāka strādāt 1999. gada pavasarī. Pirmie grozījumi mūsu likumā tika izdarīti Saeimā jau 1999. gada rudenī. Pēc tam Eiropas Komisijas pārstāvji, analizējot likumu, tomēr atrada vairākas vietas, kur būtu vajadzīgas izmaiņas Latvijas likumdošanā šajā jomā. Varu atgādināt, ka šī sadaļa — kultūra, audio un vizuālā politika — bija viena no pirmajām, kas tika, kā mēdz teikt, atvērta procesā, kas saistīts ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Patlaban galvenās grūtības mums sagādā tie paši pagaidām neesošie grozījumi Radio un televīzijas likumā.

Mēs pirmām kārtām vēlamies šajā 2001. gada pirmajā pusgadā, kad Zviedrija ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, kā saka, aizvērt šo sarunu sadaļu. Tas nozīmē, ka Saeimai jau janvārī, vēlākais februārī, ir jāpieņem šie grozījumi likumā. Otrajā lasījumā pēc diezgan karstām diskusijām parlaments to jau pieņēma.

— Kas ir būtiskākais Radio un televīzijas likuma grozījumos?

— Likuma grozījumos, manuprāt, būtiskākais ir tas, ka mūsu raidorganizācijām būs strikti noteikts jurisdikcijas jēdziens. Proti, Latvijas teritorijā nedrīkst darboties tādas raidorganizācijas, kas nav nevienas valsts jurisdikcijā. Tātad ir jānosaka, kas kuram ir piederīgs. Pret šiem likuma grozījumiem, kas aizņem diezgan daudz vietas, nevienam īpašu iebildumu nebija.

Daudz tika diskutēts par vienu no likuma punktiem, kas regulē raidorganizācijas nosaukumu atbilstoši likumam par valsts valodu. Situācija ir, lūk, kāda. Ja Latvijā ienāktu kāda no tādām starptautiski plaši pazīstamām raidorganizācijām kā, piemēram, CNN, BBC, franču 5.kanāls, tādā gadījumā mēs, protams, lietotu oriģinālnosaukumu. Bet attiecībā uz visām pārējām raidorganizācijām nosaukumu lietojumu noteiks jaunais Komerclikums. Mēs visi zinām to, ar kādām grūtībām Komerclikums stājas spēkā. Līdz ar to nupat parlamentā ir nobalsots par to, ka joprojām nosaukumu lietojumu regulē Valsts valodas likums.

Tāpat Saeimā vairākas stundas tika diskutēts par vēl vienu grozījumu likumā. Kā zināms, televīzija plaši informē par notikumiem, kas interesē ļoti daudzus tās skatītājus. Ir ne mazums tādu raidījumu, kas būtu jāredz maksimāli lielākam iedzīvotāju skaitam, piemēram, Valsts prezidentes uzrunas. Tāpat Dziesmu svētki. Arī tādi pasaules mēroga notikumi kā olimpiskās spēles, hokeja čempionāts, futbola čempionāts un citi. Eiropas Savienības direktīva paredz, ka ar likumu jānosaka, ka šādi notikumi jāredz lielākajai daļai valsts iedzīvotāju.

Darba grupa grozījumu sagatavošanai ieteica noteikt Ministru kabinetam pienākumu sastādīt to pasaules mēroga notikumu sarakstu, kas uzskatāmi par ekskluzīviem. Apmēram 75 procentiem Latvijas iedzīvotāju vajadzētu nodrošināt to skatāmību. Apspriežot likumprojektu Saeimas plenārsēdē, šis nosacījums izraisīja lielu neizpratni. Tautas partijas deputāti ierosināja panākt, lai šie lielie notikumi būtu redzami visā valsts teritorijā. Pašlaik nevienam televīzijas kanālam Latvijā gan nav šādas apraides iespējas. Sabiedriskā televīzija jeb valsts uzņēmums SIA "Latvijas televīzija" aptver tikai 93 procentus Latvijas iedzīvotāju.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija nāca klajā ar priekšlikumu droši aptvert 85 procentus Latvijas teritorijas. Tas balstīts uz tiem konkursa noteikumiem, ko nupat izsludinājusi Nacionālā radio un televīzijas padome. Deputāti izšķīrās par labu ideālajam variantam, kur īpaši nozīmīgajiem raidījumiem būtu jāaptver 100 procenti teritorijas un 100 procenti iedzīvotāju. Taču pagaidām Latvijas galvenās raidorganizācijas nevar no Rīgas apraidīt visu Latvijas teritoriju. Iespējama tikai satelītapraide, kam tādas uztveršanas iespējas ir.

Vēl jau būs trešais lasījums. Priekšlikums par simtprocentīgu apraidi teorētiski ir iespējams, bet diemžēl tie paši deputāti, kas tagad iestājas par visas Latvijas aptveršanu ar televīzijas un radio raidījumiem, pērnā gada decembrī neatbalstīja tos finansējumus, kas saistīti ar sabiedriskā radio un sabiedriskās televīzijas vajadzībām, pārraidot, piemēram, Sidnejas olimpiskās spēles un citus globāla mēroga notikumus. Protams, raidorganizācijas samaksās tās summas. Citādi nav iespējama to pastāvēšana, ņemot vērā mūsu starptautiskās vienošanās.

Bet, protams, šīs raidorganizācijas būs spiestas maksāt, atvelkot no tiem līdzekļiem, kas paredzēti oriģinālraidījumu veidošanai, žurnālistu algu paaugstināšanai, tehnisko līdzekļu atjaunošanai.

Līdz ar to būtu nepieciešami divi balsojumi — viens par grozījumiem valsts budžetā, otrs — par to ideālo plānu, proti, simtprocentīgo apraidi. Citādi tie būs tikai tukši vārdi.

Laikam jau jāmin arī frakcijas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputātu Miroslava Mitrofanova un Borisa Cileviča priekšlikums mainīt Nacionālās radio un televīzijas padomes sastāva veidošanas kārtību. Saskaņā ar to Nacionālajā radio un televīzijas padomē varētu ievēlēt ne vien Latvijas pilsoņus, bet arī tās pastāvīgos iedzīvotājus. Šos grozījumus likumā Saeima, protams, neatbalstīja.

Ļoti būtisks ir grozījums attiecībā uz Eiropas audiovizuālo darbu proporciju. Kā zināms, pašlaik programmu veidošanas noteikumos ir ietverta norma, ka tajās jābūt ne mazāk par 40 procentiem latviešu valodā veidotiem jeb producētiem raidījumiem. Pašlaik tiek ievērota šī norma. Eiropas Komisijas ieteikums bija, ievērojot dabisko proporcionalitāti, samazināt šo procentu, bet Latvijas parlaments tam nepiekrita.

Kopumā vērtējot, varu sacīt, ka šie grozījumi Radio un televīzijas likumā mūs vēl vairāk pietuvinās visas Eiropas raidorganizāciju darbības veidiem un mērķiem. Ko tad Eiropas raidorganizācijas pirmām kārtām tiecas panākt? Tās cenšas aizstāvēties pret amerikāņu produkcijas invāziju Eiropā. Tā ir tā kopīgā stratēģija, kas raksturīga Eiropas Savienības dalībvalstīm. Vēl vairāk, varam runāt par Eiropas Padomes, kas aptver daudz vairāk valstu, direktīvu par televīziju pāri robežām jeb bez robežām. Šīs nostādnes neapšaubāmi attiecināmas arī uz Latviju. Lai kādus robežpunktus būvēsim, vienalga, savu ēteru mēs mūsdienu pasaulē aizsargāt nespēsim.

Līdz ar to ārkārtīgi svarīgi ir noteikt tos standartus, kas būtu nepieciešami, pirmkārt, mūsu valstij un tās tautai, otrkārt, mūsu kopībai ar visām citām Eiropas valstīm.

— Kā šogad un turpmāk 21. gadsimtā it visas Latvijas teritorijas iedzīvotāji varēs klausīties un redzēt televīzijas un radio raidījumus?

— Šī ir ļoti sasāpējusi problēma. Protams, jebkuram Latvijas iedzīvotājam, lai kur viņš dzīvotu, ir jāgarantē iespējas uztvert vismaz Latvijas sabiedrisko televīziju un sabiedrisko radio. Tas valstij būtu jānodrošina. Kad tika apspriests valsts budžets 2001. gadam, es vairākas reizes no Saeimas tribīnes aicināju atvēlēt nepilnus 17 tūkstošus latu, lai nodrošinātu Latvijas Radio pirmās programmas uztveršanu Vitrupes — Salacgrīvas zonā un Auces novadā. Un tomēr šie 17 tūkstoši budžetā netika iebalsoti. Tas nozīmē, ka arī turpmāk šajos reģionos Latvijas Radio raidījumus varēs uztvert ar traucējumiem labos laika apstākļos, bet tos vispār nevarēs noklausīties sliktos laika apstākļos. Kaut vai šāda relatīvi niecīga nauda varētu nodrošināt cilvēkiem šajos un citos apvidos iespējas dzirdēt kaut vai pašu nepieciešamāko. Tātad bieži vien tikai visai minimāli līdzekļi vajadzīgi, lai radītu iedzīvotājiem tādus apstākļus, lai tie uztvertu kaut vai radioraidījumus.

Protams, televīzija ir sarežģītāka un dārgāka. Protams, pašreizējo 93 procentu vietā tai vajadzētu aptvert visus 100 procentus. Bet tad ir vajadzīgi atbilstoši balsojumi par valsts budžeta izdevumu sadaļām.

Tas, manuprāt, ir pilnīgi nenormāli, ja mūsdienās, 21. gadsimtā, kad ir pieejams interneta tīkls, mobilie sakari, satelīttelevīzija un tā tālāk, Latvijā tomēr ir reģioni, kur gluži vienkārši nevar uztvert sabiedrisko televīziju un sabiedrisko radio. Katram mūsu valstī dzīvojošajam ir jāredz un jādzird viss, kas saistīts ar viņa ikdienas dzīvi, lai ikviens justos savējais, bet ne svešinieks savā zemē.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas lietu redaktors