Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Oskara Kalpaka pieminekļa atklāšanā Rīgā, Esplanādē, 2006.gada 22.jūnijā:
Augsti
godātais aizsardzības ministra kungs! Augsti godātais Kristovska
kungs! Dārgie pieminekļa fonda darbinieki, dalībnieki un
ziedotāji! Dārgā Latvijas tauta!
Rīga šodien kļūst bagātāka ar piemiņas zīmi, kas uz visiem
laikiem mums atgādinās par Latvijas tautas garu, cīņas sparu un
patriotismu. Tas ir skaists piemineklis, kas bagātinās mūsu Rīgas
galvaspilsētas seju, un tas ir piemineklis, kas uz ilgiem laikiem
katru dienu katram garāmgājējam atgādinās par to, ka Latvija, lai
vispār dzimtu, lai rastos kā neatkarīga zeme, bija jāizcīna, bija
jāizcīna pret milzīgu pretvaru, ar to bija jācīnās tādos
apstākļos, ka nevienam nebija iespējams paredzēt un pārredzēt, kā
viss tas varētu beigties.
Doma par neatkarīgu Latviju bija jau izaudzināta ļaužu sirdīs un
prātos kopš iepriekšējā gadsimta. Taču tajā brīdī, kad Latvija
deklarēja savu vēlmi rasties kā neatkarīga republika, mūsu
pagaidu valdībai nebija kontroles pār savu teritoriju. Latvijas
teritorijā vēl darbojās un to okupēja citu valstu karaspēki.
Latvijai bija viss jāsāk no nekā. Un pirmajiem bruņotajiem
spēkiem Latvijas armijas pirmsākumos bija ļoti īsā laikā bez
līdzekļiem, bez ekipējuma, bez resursiem, kādus šodien mēs
saistām ar bruņotajiem spēkiem, ar armiju un ar aizsardzību,
vienkārši ar savu pārliecību, ar savu drosmi, ar savu cīņas sparu
jāņem ieroči rokās un jādodas cīņās.
Oskars Kalpaks bija tajā laikā tas cilvēks, kam vēsture bija
izvēlējusi šo līdera lomu pulcināt ap sevi vīrus un zēnus, lai
dotos cīņā, pārliecinot viņus par cīņas nepieciešamību, vadot
viņus un uzmundrinot. Viņa mūžs beidzās traģiski, un viņa
darbības laiks arīdzan bija traģiski īss, bet šis mūža gājums lai
paliek mums kā atgādinājums tam, ka jebkuram no mums vēsture
jebkurā negaidītā brīdī var dāvāt iespēju kaut ko darīt, par kaut
ko izšķirties, kam var būt tālejošas un pat vēsturiskas sekas, un
ka tajā brīdī ir svarīgi, lai cilvēkam būtu skaidra doma un
pārliecība par saviem mērķiem, par saviem ideāliem, par to, ko
viņš vēlas sasniegt. Tādā brīdī sirdī jābūt pārliecībai. Kalpakam
tāda bija. Par Latvijas tautas tiesībām uz savu neatkarīgu valsti
viņam kā karavīram bija skaidrība, bija skaidrība arī par to, kur
ir viņa pienākums un kur ir viņa sūtība. Mums katram savās gaitās
ir sava doma un sava sūtība. Katram no mums var gadīties, ka
vēsture noliek tādā situācijā, ka mūsu rīcībai ir tālejošas
sekas. Tamdēļ es uzskatu, ka šis piemineklis Oskaram Kalpakam
pašā Rīgas sirdī mums būs vērtīgs ne tikai kā simbols mūsu
bruņotajiem spēkiem un Latvijas uzticībai savu cilvēku spējai
stāties Latvijas sardzē, bet ikvienam civiliedzīvotājam arī par
viņa atbildību pret valsts drošību un valsts kvalitāti, kādā mēs
dzīvojam, un konkrētā brīdī būt gatavam arī vērsties pret
straumi, nevis tikai peldēt uz leju pa vieglāko ceļu. Ir brīži,
kad principu vārdā, kad savas sirdsapziņas vārdā ir jāiet pret
straumi un ir jāzina tos atšķirt. Tā, man liekas, ir Oskara
Kalpaka mūža dziļākā un paliekošākā vēsts un vērtība. Es vēlētos
kā Valsts prezidente pateikties visiem, kas ir pielikuši roku šī
skaistā pieminekļa tapšanā. Toreizējam aizsardzības ministram
Ģirtam Valdim Kristovskim bija ļoti nozīmīga loma šī projekta
virzīšanā. Viņa rūpes par to, lai tas neapstātos, bet virzītos uz
priekšu, ir bijušas nenogurstošas. Liels paldies viņam par to,
paldies Aizsardzības ministrijai, Rīgas domei, Rīgas pilsētai par
savu atbalstu, jo tas būs piemineklis arī Rīgas pilsētai, tas
pilsētu bagātinās, greznos. Un paldies visiem ziedotājiem un
investoriem. Un, visbeidzot, paldies tēlniekam un arhitektam.
Viņi ir veidojuši tiešām vērtīgu, māksliniecisku un iedvesmojošu
tēlu. Lai šis tēls mums vienmēr atgādina, ka zobens – tas ir mūsu
gara spēks un mūsu griba. Tāda ir vajadzīga ne tikai karavīram,
šis gara spēks un gara griba ir vajadzīga mums katram.
Dievs, svētī Latviju!
22.jūnijā, Varoņu piemiņas
dienā, Esplanādē svinīgi tika atklāts piemineklis latviešu
leģendārajam virsniekam pulkvedim Oskaram Kalpakam. Ziedus
pie pieminekļa nolika arī Valsts prezidente Vaira
Vīķe-Freiberga un aizsardzības ministrs Atis
Slakteris |