Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa Saeimā, Pavasara sesijas noslēgumā, 2006.gada 22.jūnijā:

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godātais Saeimas prezidij! Ļoti cienītās deputātes! Augsti godātie deputāti! Dāmas un kungi!
Šai vasaras saulgriežu laikā 8.Saeimas darbība tuvojas savam noslēgumam. Vispirms vēlos pateikties visiem 8.Saeimas tautas ievēlētajiem pārstāvjiem par tiem atbildīgi pieņemtajiem likumiem un lēmumiem, kas šo četru gadu laikā ir kalpojuši valsts tagadējām un ilgtermiņa interesēm, kas ir bijuši saskaņā ar visām demokrātijas pamatvērtībām un kas ir palīdzējuši nostiprināt Latvijas valsts prestižu Eiropas valstu saimē. Varam priecāties par to, ka tādu nav bijis mazums.
Jūsu darba noslēguma posmā vēlos 8.Saeimai pateikties par to uzticību, ko esat man dāvājuši neilgi pēc savas ievēlēšanas, pārvēlot mani uz otro darbības termiņu Valsts prezidenta amatā. Esmu centusies attaisnot gan jūsu, gan visas tautas uzticību, strādājot ar visiem spēkiem un ar nenogurstošu sirdsdegsmi mūsu valsts un mūsu tautas labā. Mums visiem kopā ir bijusi dāvāta laikmeta privilēģija piedalīties Latvijas nākotnei atbildīgos vēsturisku pārmaiņu un izaugsmes procesos. Mums visiem kopā ir bijusi priekšrocība Latvijas vēsturē ierakstīt šo pēdējo četru gadu paliekošās lappuses.
Šos gadus esam strādājuši visi kopā, lai nostiprinātu Latvijas valsts suverenitāti un demokrātiskās vērtības, lai veicinātu tās ekonomisko attīstību un vispārējās labklājības izaugsmi. Esam kopā pārdzīvojuši vēsturiski neatkārtojamus brīžus, kad pār Latviju pirmo reizi pacēlās gan Eiropas Savienības zili zvaigžņotais karogs, gan NATO karogs ar savu kopējās aizsardzības vēju rozi.
Daudzi to brīžu liecinieki apzinājās, ka esam kļuvuši par vienreizēju notikumu līdzveidotājiem, viņi saprata, ka nekas līdzīgs pagājušā gadsimta traģiskākajiem notikumiem vairs nekad neatkārtosies uz Latvijas zemes. NATO galotņu sanāksme Rīgā šī gada novembrī būs spēcīgs apliecinājums tam, ka Baltija ir neatņemama NATO drošības telpas daļa.
2004.gadā, jūsu darbības vidus posmā, atdzima jauna Eiropa, dzēšot senas netaisnas dalījuma līnijas, un Latvijai veidojās jaunas sadarbības perspektīvas ES un transatlantiskā mērogā. Latvija pirmo reizi savā vēsturē piedalījās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un ievēlētie deputāti Eiropas kopējā dienaskārtībā aktīvi ieviesa Latvijas dimensiju. Praktiskos jautājumos nāca pirmā pieredze ar ES līdzekļu apgūšanu. Mūsu dialogā arvien stingrāk iezīmējās vajadzība tālredzīgi un stratēģiski saskatīt Latvijas vadlīnijas un mērķus Eiropā un pasaulē.
2005.gadā mēs savukārt atzīmējām Otrā pasaules kara noslēguma 60.gadadienu. Pusei Eiropas tas atsauca atmiņā prieku par kara beigām un par atgūto brīvību un demokrātiju. Otrai pusei, tajā skaitā Latvijai, vienu tirāniju tad tikai nomainīja otra un sākās garš smagu pārdzīvojumu posms. Šī gada diena mums sniedza izdevību atgādināt mūsu partneriem Eiropas Savienībā un citur pasaulē par 8. un 9.maija svinību smago divnozīmību latviešu tautai.
Vēlos pateikties 8.Saeimai par izrādīto uzticību un atbalstu manam lēmumam pievienoties tik daudziem citiem valstu vadītājiem, kas pulcējās Maskavā, lai atzīmētu šo gadadienu. Līdz pat šim brīdim man nākas dzirdēt atzinīgus vārdus no mūsu sabiedroto puses par to, kas viņu acīs ir bijis jaunās Eiropas cienīgs humānisma un izlīdzināšanās žests. Kā nekā Eiropas Savienība pašos savos pamatu pamatos ir dibināta uz savstarpēju izlīgšanu un sapratni starp kādreiz asiņainiem ienaidniekiem, kuri beidzot nolēmuši aizmirst naidu un savstarpējās pretenzijas, lai kopīgi būvētu labāku nākotni.
Katrā ziņā uzskatu, ka mums arī pašiem ir pilnas tiesības godam apglabāt visus savus karā kritušos, kas, pienākuma un apstākļu dzīti, ir krituši kaujas laukā, vienalga, zem kādas uniformas viņi cīnījušies. Mums ir arī tiesības viņus atcerēties, jo daudzi no viņiem ar pilnu pārliecību cīnījās ar domu par Latvijas brīvību, taču mēs ne pie kādiem apstākļiem nedrīkstam godināt svešas totlitāras uniformas.
Savas tautas kritušo piemiņai mums jau kopš brīvības cīņu laikiem ir sava īpaša valstiski atzīta un vēsturisko tradīciju iesvētīta piemiņas diena, un tas ir 11.novembris. Citas mūsu valstij nav un nevajag, it īpaši, kad tās katru gadu no jauna rada nevajadzīgu spriedzi pašu latviešu vidū un katru gadu no jauna sniedz iespējas mūsu valsti starptautiski diskreditēt.
Kad runāju par izlīgšanu, ar to nebūt negribu teikt, ka vēsture būtu jāaizmirst nākotnes labā. Tieši otrādi – tikai tad, ja mēs pilnībā apzināsim un izpratīsim savu kopējo vēsturi visos tās aspektos, mēs visi kā labi kaimiņi un sadarbības partneri varēsim būt droši, ka pagātnes kļūdas vairs neatkārtosim. Tāpēc esmu gandarīta, ka pēdējos divos gados arī Eiropas institūcijas – ar mūsu palīdzību – ir ievērojami attīstījušas savu izpratni par totalitārā komunisma noziedzīgo dabu un rīcību. Tāpēc gan šīs Saeimas, gan iepriekšējās Saeimas darbības laikā esmu vienmēr pastāvējusi uz vajadzību mums pašiem arī izprast un izvērtēt visus savas pagātnes aspektus, pat tos, ko mums ir sāpīgi un nepatīkami atcerēties.
Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītās deputātes! Godātie deputāti!
Mūsu mērķis tagad ir gādāt par atjaunotu Eiropu bez mūriem, barjerām, bez izstumšanas un aizspriedumiem. Par tādu Eiropu, kurā pret ikvienu nāciju, gluži kā pret ikvienu individuālu cilvēku, izturētos ar līdzvērtīgu cieņu. Mēs, kas esam daudz pārcietuši, šeit varam nākt ar savas pieredzes bagātību un savas izpratnes dziļumu. Latvijai te ir sava nopietna loma visu Eiropas zemju saimē. Un šīs lomas izpildīšanā ir jāpiedalās visiem: gan Saeimai, gan Valsts prezidentam, gan valdībai, gan akadēmiskajām aprindām un nevalstiskajām organizācijām. Mums visiem ir izdevība nākt ar savu ideju pienesumu Eiropas dialogā un iespēja izteikties par tiem lēmumiem, kas skar Eiropas nākotnes jautājumus. Šādu mērķi var sasniegt tikai ar dziļu demokrātijas izpratni un sekošanu tās pamatvērtībām.
8.Saeima savulaik rīkojās atbildīgi un tālredzīgi, ratificējot Vispārējo mazākumtautību tiesību aizsardzības konvenciju, vēlreiz manifestējot Latvijas vērtības – cieņu pret citu tautību cilvēkiem, kas dzīvo mūsu zemē, ar likuma lēmumu apliecinot jau esošos dzīves faktus. Esmu gandarīta, ka sekmīgi tiek īstenota mazākumtautību izglītības reforma, kas dos iespējas visiem mūsu valsts jauniešiem pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē.
Esmu arī gandarīta, ka 8.Saeima ir novedusi līdz galam manu likumdošanas iniciatīvu par tiesībsarga likumu. Tas ir bijis garš ceļš, taču tagad būs radīta iespēja atslogot tiesas un sniegt iedzīvotājiem jaunas iespējas risināt konfliktus ar valsts pārvaldi. Esmu stingri pārliecināta, ka šīs institūcijas izveidošana mazinās iespējamo plaisu starp tautu un varu, kā arī dos neatsveramu ieguldījumu labas pārvaldības principu ieviešanā, sākot no mazām pašvaldībām un beidzot ar lielām ministrijām.
Diemžēl šo labo ieceri un uz tiesībsarga institūciju liktās cerības var iznīcināt neatbilstošs finansējums vai arī vājš vadītājs, vai abi kopā. Tautai būs jāvēro, vai Saeimas atbalstītā tiesībsarga amata kandidāta izvirzīšanas kārtība kārtējo reizi nekļūs par partiju ambīciju grūstīšanos uz laipas, kurā prioritāte būs nevis kandidāta kompetencei, pieredzei un spējām, bet gan politiskai greizsirdībai uz citas partijas virzītā kandidāta izredzēm.
Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītās deputātes! Godātie deputāti!
Vēlos uzsvērt, cik ļoti daudz darba vēl darāms tiesu sistēmas pilnveidošanā līdz tādam līmenim, kad katrs Latvijas iedzīvotājs varēs būt pilnīgi pārliecināts par savām izredzēm uz taisnīgu tiesu.
Tiesām ir jābūt vienādi brīvām no politiska spiediena un no uzpirkšanas vilinājuma. Tie tiesneši, tiesu izpildītāji, prokurori vai advokāti, kas ir izaicinoši korumpēti, kas klaji un ciniski ņirgājas par tiesiskuma un taisnīguma viselementārākiem principiem, ir bez žēlastības jāizmēž no tiesu sistēmas. Tuvākajā laikā tam jākļūst par nepārtrauktu darba uzdevumu, turpinot jau aizsākto darbu šajā laukā. Atsevišķo tiesu sistēmas darbinieku pretlikumīgā vai neētiskā darbība izdara neizsakāmu ļaunumu ne tikai tiem nelaimīgajiem, kas izjūt viņu rīcības tiešās sekas, bet viņu korumpētība sagrauž pašus demokrātiskas iekārtas pamatus, rada naidu un nicinājumu pret Latvijas valsti un iedzīvotājos ievieš bezcerību un patriotisma trūkumu. Tur, kur kāda no šīm brīvām profesijām ilgstoši nespēj pati gādāt par savu biedru ētiskiem un profesionāliem standartiem, tur ir jāievieš valsts izveidotas un Saeimas apstiprinātas pāratestācijas un pārkvalifikācijas procedūras, kurām katram būtu regulāri jāpakļaujas.
Korupcija turpina bremzēt mūsu sabiedrības pilnvērtīgo attīstību. Tā nav tikai Saeimas vai valdības problēma. Tā nav nekādas mistiskas elites problēma, kas būtu jauki un glīti norobežota tikai zināmos sabiedriskos slāņos vai zināmu politisko partiju lokā. Korupcija skar neskaitāmas profesijas un amatus, tā skar visus iedzīvotāju slāņus un visus reģionus. Bet ir labi, ka sabiedrība to izjūt kā traucēkli, un ir vajadzīgs, lai arī Saeimā tiktu atrasti visi iespējamie veidi, kā atbalstīt tās institūcijas, kuru uzdevums ir cīņa ar korupciju. Korupcijā vienmēr ir iesaistīti vismaz divi partneri. Vienam no viņiem vajadzīga drosme neļauties šai kaitīgai praksei un ziņot par to attiecīgajām iestādēm, kuru mums netrūkst. Un šīm iestādēm jāspēj tautai pierādīt, ka tām atvēlētie valsts līdzekļi tik tiešām spēj nest no tiem sagaidītos rezultātus, ka tiek apkaroti būtiski un valstij tiešām kaitīgi korupcijas noziegumi, ne tikai formāli un sīki pārkāpumi, ar kuriem īstās korupcijas nozīme tiek banalizēta. Šo iestāžu ticamība tautas acīs ir atkarīga no to nenonākšanas jebkuru politisko grupējumu ietekmē.
Cienītās deputātes! Godātie deputāti!
Savā ziņā tas ir brīnums, ka savā attīstībā tik tālu esam nokļuvuši, ņemot vērā, cik bieži mums ir kritušas valdības un cik grūti koalīciju partneriem ir bijis vienoties pat par tādiem mērķiem, kas varētu šķist pašsaprotami. Lai panāktu valstij svarīgu mērķu skaidru formulēšanu, lai ķertos pie plānveidīgas to īstenošanas, ir vajadzīga cieša un tālredzīga partnerība starp svarīgākajiem politiskajiem spēkiem valstī. Ņemot vērā mūsu vēlēšanu sistēmu, ir bērnišķīgi cerēt, ka jebkura partija viena pati varētu iegūt pietiekami daudz balsu, lai bez partneriem saimniekotu tikai pēc sava prāta vien, vairākuma valdībā. Līdzšinējā pieredze pierādījusi, ka valdības neizbēgami būs vairāku partiju koalīcijas.
Tādos apstākļos partiju pienākums pret vēlētājiem ir vienoties par valstiskajiem uzdevumiem, pie kuriem visi var strādāt kopā, nevis savstarpēji viens otru nomelnot un sabotēt kopīgo darbu. Jebkuras koalīcijas partneriem visiem kopā ir jāuzņemas solidāra atbildība par viņu partiju kopīgi atbalstīto valdību, nevis nepamatoti jāmēģina izcelties uz savu partneru rēķina. Mūsu valdībām un Saeimai ir labāk jāsaskaņo sava darbība, lai tiktu galā ar pamatuzdevumiem, kuru risinājumus sagaida iedzīvotāji un kuri noteiks labklājību nākamajās desmitgadēs, ne tikai nākamajos gados. Šajā vēlēšanu gadā es īpaši aicinu politisko partiju pārstāvjus apzināties šo izaicinājumu nopietnību.
Ir pagājuši tikai 15 gadi, kopš esam atguvuši savu neatkarību. Šajā vēstures perspektīvai tik ļoti īsajā laikā Latvija ir sasniegusi tik daudz, ka var jau kalpot par paraugu citām, mazāk veiksmīgām zemēm ar saviem demokratizācijas, reformu tempu un izaugsmes sasniegumiem. Latviju nenoliedzami var pieskaitīt pie zemēm, kas uzskatāmas par veiksmes stāstiem.
Ar Latvijas izaugsmi pēc neatkarības atjaunošanas esam pierādījuši, ka esam bijuši spējīgi pastāvēt tamdēļ, ka spējām pārveidoties. No zemes, par kuras neatkarīgo dzīvotspēju šaubījās ne viens vien “reālpolitiķis” gan austrumos, gan rietumos, esam nonākuši līdz valstij, kura ar citiem sadarbojas kā līdzīgs ar līdzīgu, kas ar sekmēm spēj sarīkot pasaules mēroga pasākumus visdažādākajās jomās un uz kuru sadarbības intereses dēļ regulāri brauc pasaules līderi. Nekaunēsimies lepoties ar mūsu sekmēm un turpināsim tikai tāpat uz priekšu, katrs darot to, kas vajadzīgs viņa jomā un atbildības lokā.
Tajā pašā laikā nav šaubu, ka Latvijai vēl ļoti daudz darba ir priekšā, līdz mēs būsim sasnieguši to vispārējās labklājības un dzīves kvalitātes līmeni, ko Eiropas vecākās dalībvalstis veidojušas visus garos gadu desmitos kopš Otrā pasaules kara. Kaut mums ir ļoti daudz par ko lepoties, mēs noteikti nevaram lepoties ar to, ka Latvija vēl joprojām skaitās pati nabadzīgākā valsts visā Eiropas Savienībā.
Šādām statistikām pat brīžiem grūti ticēt, vērojot ik uz soļa ne tikvien nenoliedzamas Eiropas līmeņa pārticības zīmes, bet ļoti uzkrītošu un redzamu dārgu luksusa preču un pakalpojumu noietu un apgrozījumu Latvijā. Līdz ar to rodas jautājums – vai Latvija tik tiešām ir tā ES valsts ar viszemākajiem caurmēra ienākumiem, jeb vai Latvija nav tāda valsts, kur iedzīvotājiem visvairāk ir izdevies noslēpt savus patiesos ienākumus no Valsts ieņēmumu dienesta?
Piecpadsmit gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijai diemžēl vēl joprojām nav izdevies izveidot pietiekami plašu un ekonomiski nodrošinātu vidusšķiru. Nabadzība, kas nomāc pārāk daudz ļaužu ne tikvien attālos lauku rajonos, bet arī jebkurā no Latvijas pilsētām, ir tik dziļa un ilgstoša, ka tās aktīvai un enerģiskai apkarošanai būtu jākļūst par ikvienas uz nākamo Saeimu kandidējošas partijas pašu pirmo un galveno prioritāti. Ar mērķtiecīgu valdības politiku un Saeimas likumdošanu jāpanāk, lai gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem būtu izdevīgāk likumīgi maksāt nodokļus, nevis no tiem izvairīties ar aplokšņu algām vai slēpjoties ofšoros.
Pievienošanās ES mums ir radījusi izdevību, gudri izmantojot Eiropas atbalsta fondus, uzlabot vai izveidot nepieciešamās infrastruktūras, likt stingrus pamatus reģionālo nevienlīdzību izlīdzināšanai, darbaspēka kvalifikācijas celšanai un uzņēmējdarbībai labvēlīgākas vides veidošanai. Vēl arvien Latvija bēdīgi atpaliek no citām zemēm ar savu mazo un vidējo uzņēmumu skaitu, nemaz jau nerunājot par lielāku ražotņu radīšanu. Tamdēļ nopietni jāturpina samazināt un vienkāršot visas ar uzņēmējdarbību saistītās birokrātiskās procedūras. Ceru arī, ka Saeima šī un nākamā sasaukuma laikā sniegs adekvātu atbalstu zinātnes, inovāciju un izglītības lietām.
Cienītās deputātes! Godātie deputāti!
Latvijai atgriežoties rietumu demokrātisko vērtību pasaulē, satrauc tās neiecietības notis, kas pēdējā laikā bieži izskan Latvijas politiskajā un sabiedriskajā diskusijā. Spekulācijas ar cilvēktiesību un vēstures jautājumiem ir galvenie temati, kas tiek izmantoti negatīvo emociju eskalācijai. Latvijas cilvēki vienmēr ir varējuši lepoties ar savu spēju saprasties. Šo vērtību mēs nedrīkstam zaudēt.
Pēdējā laikā bažas rada arī tas, ka Saeima ir pieņēmusi vairākus nepietiekami izsvērtus un nepietiekami kvalitatīvus likumus. Pēdējo pāris nedēļu laikā esmu nosūtījusi Saeimai otrreizējai caurlūkošanai trīs likumus, kurus apvieno viena kopīga, valstij un sabiedrībai neveselīga iezīme, proti, tie vērsti nevis uz sabiedrības integrēšanu un samierināšanu, bet gan uz šķelšanu, radikālu uzskatu un viedokļu sadursmju veicināšanu un uz dziļu un neattaisnojamu neiecietību.
Rezultāts šādu likumu ieviešanai būtu viens – cilvēki nevis respektēs dažādu grupu tiesības palikt pie sava viedokļa un pasaules uzskata, bet gan, jūtoties apdraudēti savās tiesībās un interesēs, izies ielās vai meklēs savu tiesisko aizsardzību, balsojot par radikāliem politiskiem spēkiem. Demokrātiskā valstī valda zināmi pamatprincipi un vērtības, kurus pārkāpt vienkārši nav pieņemams, un pie tiem pieder izpratne par katra individuālā cilvēka patieso, būtisko, neaizvietojamo, neaizskaramo vērtību.
Mums ir tikai viena Latvija, nav “mūsējo” un “viņējo”, “pareizo” un “nepareizo”. Saeimai kā visas tautas deleģētiem pārstāvjiem ar savu nostāju jābūt pirmajiem, kas aizsargā pamatvērtības, uz kurām balstās Latvijas valsts – demokrātija, likuma vara un cieņa pret cilvēka tiesībām un brīvībām. Kamdēļ gan cita mērķa dēļ mēs savu neatkarību esam atguvuši.
Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītās deputātes! Godātie deputāti!
Globalizācijas jautājumi ir šodienas diskusiju degpunktā, un tas ir loģiski, jo mūsdienu pasaulē nav gandrīz nevienas sociālas struktūras, ko neskartu globālās pārmaiņas. Taču visām šīm daudzpusīgajām pārmaiņām ir viena kopīga iezīme – tās ir neskaidras, un tāpēc atbildes meklējamas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.
Nesen valdībā apstiprinātās Latvijas ārpolitikas pamatnostādnes 2006.–2010.gadam iezīmē kontūras nopietnam un mērķtiecīgam darbam, kas vērsts uz nākamo gadu prioritāšu noteikšanu. Mūsu kopīgais uzdevums ir izstrādāt konceptuāli izsvērtu, saskaņotu rīcības plānu. Bet moderna, kvalitatīva ārpolitika nav iedomājama bez sabiedrības un parlamentārās diskusijas. Šajā kontekstā Saeima vēl jo vairāk kļūst par svarīgu debašu un tālejošu lēmumu pieņemšanas forumu.
Latvijas un Krievijas attiecību kontekstā vēlos atzīmēt, ka šīs un nākamās Saeimas un valdības uzdevums būs turpināt meklēt risinājumus, lai Latvija un Krievija būtu ne tikai kaimiņi, bet arī partneri. Mūsu mērķis ir nonākt pie dialoga, kas balstītos uz savstarpēju cieņu, neiejaukšanos un uz nākotni vērstu dialogu. Atzīstot viedokļu atšķirības, piemēram, par PSRS totalitārisma noziegumiem Baltijā, nākamajai Saeimai būs jāmeklē risinājumi sarežģītiem problēmu jautājumiem, kas būtiski ietekmēs mūsu valstu attiecības nākamajiem gadiem. Viens no tādiem ir robežlīgums ar Krievijas Federāciju.
Nereti tiek lietots visnotaļ vecmodīgs uzskats par to, ka Valsts prezidenta aktivitātes iekšpolitikā un ārpolitikā it kā būtu stingri nošķiramas un ir it kā atsevišķi vērtējamas. Tas ir stereotips, kas neatbilst šodienas realitātei, jo Valsts prezidenta ikdienā ārpolitiskas un iekšpolitiskas aktivitātes jau sen nav dalāmas – tās dabiski papildina viena otru un skar katru no valsts iedzīvotājiem. Tā tas ir bijis, piemēram, mūsu uzņēmējiem palīdzot atrast sadarbības partnerus daudzās vietās pasaulē, lai veicinātu jaunu darba vietu iespējas un cilvēku vispārējo labklājību un izaugsmi.
Cienītās deputātes! Godātie deputāti!
Līdz 9.Saeimas vēlēšanām ir atlicis mazāk par četriem mēnešiem. Sāksies pirmsvēlēšanu aktīvākais darba cēliens. Esmu gandarīta par to, ka politisko procesu vētīšanā un vērtēšanā arvien aktīvāk savus viedokļus izsaka sabiedrība, gan pieprasot diskusijas par svarīgākajiem attīstības un sadzīves jautājumiem, gan vērtējot politiķus pēc politiskās ētikas principiem un viņu apziņas par kopējā labuma veidošanu. Likumdošanas veidošanas procesā es jūs arī aicinātu ne tikai konsultēties ar ieinteresētajām sabiedrības grupām, bet arī patiesi un rūpīgi tajās ieklausīties, izvērtējot argumentus, kas valsts ilgtermiņa attīstībai ir visbūtiskākie.
Es aicinu no šīs augstās tribīnes vēlētājus nākamajās Saeimas vēlēšanās uz vēlēšanu kandidātu sarakstiem raudzīties ar rūpīgu un kritisku aci un neticēt nevienam, kas solās laimi atnest par brīvu un jau rītdien. Es aicinu katru vēlētāju bezkaislīgi raudzīties uz līdz šim Latvijā paveikto un vērtēt, kuri no politiskajiem spēkiem spēj piedāvāt pragmatiskākos un reālistiskākos nākotnes plānus un akūto problēmu risinājumus.
Es aicinu vēlētājus arī rūpīgi vērtēt kandidātu sarakstus pēc to rakstura un personības. Klaunu uzstāšanos mēs ejam skatīties cirkus arēnā. Saeimas tribīnē tiem nav īstā vieta. Es ceru, ka vēlēšanas palīdzēs izsijāt tos, kas vēršas pret brīvas un demokrātiskas valsts pamatvērtībām un vēlas panākt popularitāti ar lētu demagoģiju. Neaizmirsīsim, ka Saeimas debatēm un stenogrammu saturam rūpīgi seko ne tikai Latvijas iedzīvotāji, bet arī ārvalstu diplomāti, kuru vērtējumi par politiskajām tendencēm Latvijā bieži vien iespaido gan politisko, gan ekonomisko attieksmi pret mūsu valsti.
Politiskajiem spēkiem un deputātu kandidātiem novēlu, lai jebkurš, kas dosies uz 9.Saeimas vēlēšanām, varētu justies, ka viņam ir dota iespēja balsot par tādiem politiķiem, kas atbildīgi un tālredzīgi domā par Latviju. Valstij ir vajadzīgs gan deputātu radošais gars, gan uzņēmība, pacietība un atbildība sasniegt valstiski izvirzītos mērķus. Ir vajadzīga iecietība un cilvēcīgums, atzīstot un respektējot demokrātiskās valsts pamatvērtības. Es novēlu, lai jūs šīs spējas un vērtības uzturētu un attīstītu savā turpmākajā dzīvē gan parlamentārajā darbā, gan ikvienā dzīves jomā.
Novēlu jums visiem arī priecīgus Jāņus.