1992.gada 12.februāra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Tas signāls vairs nelīdz, vajadzēs likt jaunu.

Godājamie kolēģi, ieņemsim vietas! Vakar plenārsēdē mēs nobalsojām par deputāta Bojāra ierosinājumu, ka klausīsimies aizsardzības ministra Tālava Jundža informāciju par mūsu rietumrobežas kontroles un caurlaides punkta nodrošināšanu. Paša Bojāra kunga dislokācijas vietu ne mūsu komisija, ne attiecīgie dienesti nav noskaidrojuši.

Lūdzu, Jundža kungs! Lūdzu uzmanību! Pēc tam būs iespēja, ja vēlēsimies, noklausīties Sakaru ministrijas Aviācijas departamenta direktoru Ozoliņa kungu. Tas attiecas uz lidmašīnu ārējo noformējumu, pazīšanās zīmēm un tā tālāk. Bojāra kungs ieradās, tas ir brīnišķīgi.

Es atvainojos, mums vispirms jāvienojas par procedūru. Pēc Jundža kunga uzstāšanās, kā mums parasts pēdējā laikā, ir 15 minūtes jautājumiem. Jundža kungs piekrīt, un neviens neprotestē. Jautājumiem lūdzu pierakstīties sekretariātā, lai būtu kārtība.

Lūdzu, Jundža kungs, vārds jums!

T.Jundzis, aizsardzības ministrs: Cienījamie kolēģi! Es gribu atzīties, ka šis atgadījums, par kuru ziņoja Bojāra kungs, ir ne mazāk nepatīkams man, tāpat kā Bojāra kungam un visiem klātesošajiem deputātiem. Šajā sakarībā gribu ziņot, ka tiešām atbilstoši tām norunām, kas mums bija ar robežapsardzības karaspēku Latvijā, un saskaņā ar valdības lēmumu, kas tika pieņemts šajā jautājumā, no 1.februāra mēs pārņēmām robežapsardzību lidostā. Taču radās problēma, kura pirmajā nedēļā kaut kā tika atrisināta, bet pēc starpvalstu sarunām padomju puse to saasināja.

Konkrēti runa ir par to, ka caur Latviju joprojām liela daļa pasažieru brauc tā sauktajā tranzītā. Viņi iebrauc ar Krievijas vai citu Neatkarīgo Valstu Sadraudzības vīzām un dodas tālāk uz attiecīgām šīm valstīm, tāpēc padomju robežsargi turpināja kontrolēt tos pasažierus, kuri brauca ar šīm vīzām, bet no pirmdienas, pareizāk sakot, no svētdienas, tieši no tās dienas, kad brauca arī Bojāra kungs, viņi bija iedomājušies, ka starpvalstu sarunās šis jautājums nav atrisināts un ka viņi šo zonu varētu paplašināt.

Svētdien mums Aizsardzības ministrijā šajā sakarībā notika operatīvā sanāksme. Mēs gatavojām protesta notas projektu Ārlietu ministrijas līmenī, bet pirmdien nolēmām uzklausīt Gapoņenko paskaidrojumus. Viņš tika uzaicināts uz ministriju. Viņš ieradās pie manis un paskaidroja, ka tas ir starpgadījums, viņu darbinieku neizdarība, ka tas viss ir noregulējams un atrisināms, ka trešdien no rīta viss jautājums būs noregulēts tā, kā tas bija pirmajā nedēļā. Es šodien no rīta biju lidostā. Ja deputātiem nav iebildumu, tad līdz starpvalstu līguma noslēgšanai tie pasažieri, kuri brauktu ar Krievijas vai citas valsts vīzām tranzītā caur Latviju, varētu iet caur speciālu caurlaides posteni. Tur patlaban ir četri posteņi, kā jūs zināt. Gan iebraukšanai, gan izbraukšanai. Trīs strādātu Latvijas interesēs, un Latvijā iebraucošos vai attiecīgi izbraucošos pasažierus pārbaudītu tikai mūsu robežsargi. Savukārt viens postenis ir iezīmēts, ka tas ir postenis tranzītpasažieriem, tur ir uzraksti krievu un angļu valodā. Visi, kas brauc uz Krieviju vai citām sadraudzības valstīm, iet caur šo kontroles punktu. Tāds solījums man tika dots, pareizāk sakot, tā šī situācija ir atrisināta. Ja deputātus tas apmierina, tad līdz starpvalstu līguma noslēgšanai varbūt šāda pagaidu kārtība varētu pastāvēt. Tas ir viss, ko es varu ziņot.

Vēlreiz atvainojos Bojāra kungam, ka mūsu robežsargi neizmantoja savas pilnvaras pilnā apmērā. Mēs viņus sodīsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi jautājumi? Jautājumiem – 15 minūtes.

T.Jundzis: Es tikai gribu piebilst, ka zālē atrodas robežapsardzības brigādes komandieris Ivars Redisons. Ja ir kādi specifiski jautājumi, viņš var palīdzēt atbildēt.

Priekšsēdētājs: Sākam uzdot jautājumus. Ja Jundža kungs nevarēs atbildēt, viņš sauks palīgā savus padotos.

Pirmo jautājumu uzdod deputāte Buķele. Bojāra kungs ir tikai otrais.

E.Buķele: Jundža kungs! Es saprotu, ka tās starpvalstu sarunas vēl nav beigušās. Bet tā dīvaini ir iznācis. Ja mūsu robežsargi it kā pārņēma lidostu, tad, pēc manas sievišķīgās loģikas, vajadzēja visiem citiem robežsargiem, kas tur bija līdz tam, šo lidostas telpu atstāt. Bet, ja tas tā nenotika, tad, manuprāt, viņi tomēr kaut ko pārkāpj, kaut arī tās starpvalstu sarunas vēl nav beigušās.

T.Jundzis: Es centīšos to paskaidrot, Buķeles kundze. Situāciju sarežģī šie tranzīta pasažieri. Ja Augstākā padome pieņemtu lēmumu, ka visi tranzīta pasažieri neatkarīgi no tā, vai viņi brauc uz Krieviju vai Ukrainu un tā tālāk, jālaiž caur mūsu robežapsardzības posteni, tad šo lēmumu acīmredzot būtu ļoti grūti izpildīt, jo robežapsardzības karaspēkam, kurš pašreiz nepakļaujas ne Krievijai, ne arī kādai citai bijušās Padomju Savienības republikai, ieroču daudzums nav mazāks kā Latvijas Republikas robežsargiem. Pašreizējo sarunu līmenī viņi kategoriski ir atteikušies pilnībā pārtraukt šīs funkcijas.

E.Buķele: Paldies. Jundža kungs, izmantojot iespēju, es uzdošu vēl vienu jautājumu, bet jūs varat uz to arī šodien neatbildēt. Es ceru, ka mēs ļoti drīzā laikā tomēr no jums to sadzirdēsim. Kādas būs attiecības starp robežapsardzības dienestiem, starp zemessargiem un varbūt vēl kādiem citiem formējumiem Latvijas Republikā? Vārdu sakot, kāda ir Latvijas aizsardzības koncepcija?

T.Jundzis: Es domāju, ka šis jautājums neattiecas uz tematu, bet tas ir pietiekami svarīgs, tāpēc es ļoti īsi gribētu atbildēt.

Pirmkārt. Likumā “Par zemessardzi”, kuru mēs paši esam pieņēmuši, ir skaidri un gaiši sniegta atbilde uz šo jautājumu. Zemessardze ir palīgs un veic funkcijas, lai palīdzētu, es uzsveru, palīdzētu policijai un robežsargiem. Šo principu zemessargiem savā praktiskajā darbībā vajadzētu stingri ievērot. Uz robežas ir vajadzīga palīdzība, mēs jau šajā aspektā sarunas ar zemessargiem esam uzsākuši. Likums “Par robežu” visu atbildību uzliek robežsargiem. Protams, no zemessargiem jūs neprasīsit atbildi. Robežsargi, saskaņojot ar zemessargiem, nosaka kārtību, kādā veidā šī sadarbība var notikt.

Tas pats attiecas uz policiju. Arī policija un Iekšlietu ministrija nav sevišķi apmierinātas, ja zemessargi patstāvīgi veic kaut kādu funkciju. Tas var radīt nopietnus konfliktus. Konkrēti tā bija Stacijas laukumā pirms dažām nedēļām. Iekšlietu ministrs Čevera kungs saņēma ziņojumu, ka pēkšņi staciju aplenkuši bruņoti vīri. Bet tie nebija viņa vīri. Viņš bija spiests celt kājās specvienības. Labi, ka tas viss beidzās miermīlīgā ceļā, noskaidrojot, kas ir kas. Šādām konfliktsituācijām nevajadzētu būt.

Visbeidzot es gribu pateikt, ka acīmredzot šī aizsardzības koncepcija, par kuru mēs Tautas frontes frakcijā un Aizsardzības un iekšlietu komisijā esam runājuši, ir jāpublicē. Mēs veicam pēdējos darbus un šīs koncepcijas koriģēšanu. Jaunnedēļ mēs esam gatavi nodot publicēšanai presē un deputātiem apspriešanai kā projektu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Sakarā ar mūsu ne visai sakarīgo Krievijas atzīšanas paktu un visiem Krievijas paziņojumiem šie robežsargi ir Krievijas kontrolē, tātad Krievijas robežsargi.

T.Jundzis: Diemžēl nē. Starpvalstu sarunās un arī dekrētā, ko parakstījis Jeļcins, tas tika skaidri pateikts, ka viņi vēl līdz šim brīdim nav Krievijas kontrolē, tāpat kā tas ir ar visiem pārējiem karaspēka veidiem, kas šeit, Latvijā, atrodas. Arī Gapoņenko tikšanās reizē pirmdien man paskaidroja, ka pašreiz viņi nepieder nevienai valstij. Nevienai! Ir tikai zināms, ka ir sagatavots Krievijas prezidenta dekrēta projekts, kurā ir paredzēts, ka arī šis karaspēks tiks pārņemts ar šo dekrētu, ja tas tiks parakstīts, Krievijas jurisdikcijā. Cik ir zināms, tad šajā nedēļā Krievijas prezidents it kā ir gatavojies šo jautājumu atrisināt.

J.Bojārs: Jundža kungs, es nekādi nevaru piekrist jūsu argumentam par šiem tranzītpasažieriem. Tranzītpasažieri lido uz Padomju Savienību un uz Krieviju arī caur Ņujorku un Zviedriju. Bet es neesmu dzirdējis, ka tur notiktu kaut kāda vīzu kontrole, tā ka šis arguments absolūti nav pieņemams. Turklāt es gribu vēl teikt, ka nevis Latvijas robežsargi, bet gan Padomju Savienības robežsargs pārbaudīja lidmašīnu. Lidmašīna, kurā lidojuma laikā vairākkārt tika paziņots, ka tā ir Latvijas lidmašīna, joprojām bija ar Krievijas karogu. Tas ir pirmais.

Otrkārt, man ir divi jautājumi. Kā ir pārņemti visi jūras ostu kontrolpunkti, kuri atrodas Latvijā? Vai ir reālas ziņas par to, kā robežsargi aizvāc savu karaspēku? Vai viņi vispār aizvāc? Kā ir ar jūras robežas kontrolpunktiem un vispār ar robežas pārņemšanu?

T.Jundzis: Jāteic, ka šie argumenti nav sevišķi stipri. Es jums piekrītu, Bojāra kungs. Ja būtu tāds lēmums, ka mums ir pilnībā jākontrolē un nekādi tranzīta pasažieri nav jāatzīst, mēs to, protams, censtos pildīt, bet tas var novest pie ieroču lietošanas, jo robežapsardzības karaspēks kategoriski ir paziņojis: kamēr starpvalstu sarunu ceļā netiks atrisināts jautājums par tranzītpasažieriem, tikmēr mēs projām neiesim.

Priekšsēdētājs: Tāds komentārs: ja viņi Krievijai nepakļaujas, tad kādas starpvalstu sarunas to var atrisināt?

T.Jundzis: To jūs jautājiet viņiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ēlerta kungam un Kristovska kungam nāksies pagaidīt, jo ir saraksts ar deputātiem, kuri jau ir pieteikušies.

T.Jundzis: Es atbildēšu tikai uz Bojāra kunga pārējiem jautājumiem…

Priekšsēdētājs: Batarevskis uzdod jautājumu, gatavojas deputāts Grūbe.

O.Batarevskis: Jundža kungs, kas finansē to robežapsardzību, ja tā nav ne PSRS, ne Krievijas?

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Jundža kungs nav atbildējis Bojāra kungam.

T.Jundzis: Bojāra kungs, es atvainojos. Kas attiecas uz bijušās Padomju Savienības karaspēka braukšanu prom no Latvijas, tad jāteic, ka kopumā mums attiecības ar padomju robežapsardzības karaspēku līdz šim ir bijušas ļoti labas, atšķirībā no tām attiecībām, kādas mums ir ar pārējo karaspēku, kas atrodas šeit, Latvijā. Mēs esam saņēmuši arī tajā pašā lidostā visu mums nepieciešamo aparatūru, bez kuras mums praktiski nebūtu iespējams uzsākt robežkontroli lidostā, jo tā ir importa aparatūra. Mēs esam saņēmuši telpas gan lidostā, gan arī daudzos citos robežapsardzības punktos, kurus vēl pilnībā robežsargi nav atstājuši, bet mums jau ir iespējas pakāpeniski pārņemt šīs funkcijas. Lidostā šī pārņemšana notika civilizēti, un mūsu robežsargi tika iepazīstināti ar to sistēmu, kāda tur ir bijusi, un ar funkcijām, kādas padomju robežsargi veica. Neapmācītus, tikai teorētiski sagatavotus cilvēkus tūlīt likt pie darba nemaz nav tik vienkārši. Bet attiecībā uz šā karaspēka izvešanu ģenerālis Gapoņenko paziņoja, ka viņiem ir bijušās PSRS robežapsardzības karaspēka pavēlnieka pavēle nekur tālāk nekustēties. Zināma daļa robežapsardzības bruņojuma jau tika izvesta. Tagad ir pavēle līdz šā jautājuma atrisināšanai sarunu ceļā palikt uz vietas.

Attiecībā uz jūras robežu es jau esmu ziņojis, ka tas ir nākamais etaps, kuru mēs, Latvijas Republikas robežsargi, pārņemsim no padomju robežsargiem savā apsardzībā. Rīgas jūras ostu mēs plānojam pārņemt no 1.marta. Kas attiecas uz Ventspili, tad, ņemot vērā, ka esam dabūjuši telpas, tur arī cerība tuvākajā laikā pārņemt kontrolē robežu.

Par sauszemes robežu es jau teicu, ka ir izveidoti septiņi bataljoni, kuru pamatkodols izvietojas gar visu Latvijas Republikas robežu. Mēs turpinām apmācīt cilvēkus. Tiklīdz mācību centri viņus būs sagatavojuši, mēs pakāpeniski nokomplektēsim līdz pilnam štatam sauszemes robežas bataljonus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Batarevskis uzdod jautājumu.

O.Batarevskis: Jūs teicāt, ka nezināt, kam pakļaujas šis karaspēks. Bet kas to finansē?

T.Jundzis: Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Tā kā pagājušā gada beigās visu karaspēku sāka finansēt Krievija, tad es domāju, ka tā ir Krievija, kas joprojām finansē. Tāpat kā visu bijušās Padomju Savienības karaspēku, kas atrodas Latvijas teritorijā.

O.Batarevskis: Vai jūsu izpratnē vēl joprojām pastāv PSRS robeža?

T.Jundzis: PSRS robeža, protams, pastāv, tikai jautājums – kur tā pastāv. PSRS robeža kā tāda acīmredzot vairs nepastāv, jo neatkarīgās valstis ir paziņojušas, ka tām ir savas robežas.

O.Batarevskis: Man vēl viens jautājums. Kur Latvijas robežsargi ir pārņēmuši robežapsardzību Latvijā?

T.Jundzis: Es tikko ziņoju, ka…

O.Batarevskis: Jūras robežu, sauszemes robežu, gaisa robežu?

T.Jundzis: No padomju robežsargiem mēs esam pārņēmuši lidostu, kā es šeit ziņoju. Jūras robežu nevaram pārņemt, jo mums līdz šim nebija kuģu. Mēs ceram, ka jūras robežu varētu sākt kontrolēt pavasarī vai vasarā, vēlākais. Mēs esam vienojušies ar Jūras lietu ministriju, ka tiks iedoti četri kuģi, viens kuģis, kuru mēs iepirkām decembrī, jau ir remontā. Tā ka mēs praktiski varētu jūras robežu sākt nopietni kontrolēt pavasarī. Jūras koledžā ir sagatavoti pirmie 60 kadri. Gaisa robežu vēl neesam sākuši pārņemt, tā ka reālus termiņus man grūti nosaukt.

Par sauszemes robežu ar visām tām valstīm, kas ir ap Latviju, es teicu, ka ir septiņi bataljoni, kurā vidēji pašreiz katrā ir 30–40 cilvēku. Ir nopirktas ēkas, kur veidot šos bataljonus. Protams, tie ir objekti, kuri ir jāremontē. Šis darbs pašreiz rit pilnā sparā.

O.Batarevskis: Sakiet, lūdzu, vai mums pastāv vienošanās ar kādu valsti, ka mēs uzņemamies aizsargāt tās teritoriju vai tās robežu?

T.Jundzis: Droši vien labāk to zinātu Ārlietu ministrija. Tā ir starp­tautiski atzīta procedūra, kādā veidā tiek iezīmētas robežas. Protams, robežu atjaunošanas funkcijas būtu jāveic mūsu valsts delegācijai kopā ar attiecīgās valsts delegāciju, ar kuru šī robeža tiek atjaunota. Pašreiz jautājums vistālāk atrisināts ar Igauniju un Baltkrieviju. Diemžēl ar Krieviju vēl nav pat sākts.

O.Batarevskis: Ja mums tādas vienošanās nav, tad kāpēc atļaujam veikt kontroli mūsu teritorijā?

T.Jundzis: Tāpēc, ka viņiem, es jau teicu, ieroču diemžēl ir vairāk nekā mums. Mūsu aizsardzības koncepcijas projekts, pēc kura mēs cenšamies jau tagad vadīties, paredz visus konfliktus, kuri rodas, vai strīdīgos jautājumus starp aizsardzības struktūrām risināt ar politiskām metodēm. Es jau teicu: ja parlaments mums uzliks par pienākumu bruņotā ceļā pārņemt visas pozīcijas lidostā vai kādā citā objektā, kur atrodas karaspēks, tad, protams, mēs mēģināsim to izdarīt, bet tad arī atbildība būs jāuzņemas tam, kas šādu lēmumu pieņēmis.

Priekšsēdētājs: Deputāts Grūbe uzdod jautājumu, gatavojas Ābiķa kungs.

G.Grūbe: Komentējot jūsu teikto, Jundža kungs, man ir bijušas visādas darīšanas ar ieročiem, bet es nebūt neuzskatu, ka mums būtu jākaro. Bet tā, bez šaubām, jūsu kompetence. Jūs minējāt, ka ir izvērsti šie septiņi robežapsardzes bataljoni, katrā pa 30 cilvēkiem, un tas kopā ir 210 cilvēku, tātad pakāpeniski notiek apmācības. Mēs esam presē lasījuši, kādā situācijā atrodas jaunie robežsargi, cik šo mācību centru ir iekārtots un tā tālāk. Vai tas ir valdības līmenī pieņemts, teiksim, policijas vai Iekšlietu ministrijas sistēmā un Aizsardzības ministrijas sistēmā, ka mēs absolūti nerēķināmies, ka pastāv Zemessardze kā teritoriāla organizācija ar pietiekami apmācītiem cilvēkiem, ar pietiekami nokomplektētām vienībām un tā tālāk. Tātad abas šīs institūcijas – gan Iekšlietu ministrija, gan Aizsardzības ministrija – absolūti nevēlas domāt par to, lai izmantotu arī šīs struktūras.

Un tagad jautājums pēc būtības: cik ilgi pāri Latvijas interesēm stāvēs resoru intereses? Es gribētu dzirdēt precīzu atbildi.

T.Jundzis: Cienījamais kolēģi, pirmām kārtām es gribētu, lai jūs saprastu, ka robežas sargāšana un robežsargi nevar tā rasties, kā dažs labs diemžēl iedomājas, ka mēs iziesim Rīgā uz ielas, savāksim labi daudz cilvēku, kas tur gadīsies, aizsūtīsim uz robežu un teiksim: sargājiet! Tātad bija jāsāk ar to, ka jāatrod cilvēki, mēs to sākām diemžēl darīt tikai septembrī un oktobrī, jo agrāk mūsu valdība par to nerūpējās. Mēs atradām cilvēkus, kuriem ir kaut kāda sajēga par robežu un kuri varētu kaut ko sagatavot, kuri varētu sargāt robežu.

Nākamais etaps bija saistīts ar to, ka bija jāatrod telpas, par kurām jūs tik emocionāli runājāt, kur šos robežsargus mācīt. Tas arī tika izdarīts, un tagad šajos četros robežapsardzības centros (runa tātad ir par Mālpili, Rīgu, Vārvi un Liepājas Jūras koledžu) situācija ir normāla, visi ir apģērbti un visi ir paēduši. Un nekādu problēmu, nekādu materiālu un sociālu problēmu nav. Šobrīd, lūk, tātad šie cilvēki bija arī jāatrod, kuri būtu gatavi stāvēt, un viņi bija jāapmāca. Pirmā plūsma ir apmācīta, kopumā mums ir ap 1000 robežsargu. Jūsu aprēķins, Grūbes kungs, nav precīzs, jo es nepateicu, ka mums tagad ir arī robežapsardzības bataljons, kurš izvietojies Rīgā. Mums ir arī jūras robežsargi, kuri stāv tieši uz sauszemes robežas. Apmēram 300–350 pirmie cilvēki, un arī Liepājas jūras robežsargi, kopējais skaits ir ap 1000 robežsargu. Tā ka mēs tagad tūlīt ķersimies pie nākamās plūsmas šajos mācību punktos un sagatavosim nākamos 1000 cilvēkus.

Šodien valdībā pieņēmām lēmumu, ka izveidosim Militāro akadēmiju jeb Aizsardzības spēku akadēmiju. Uz bijušās Birjuzova kara­skolas bāzes mums būs iespējams pavasarī jau vienlaikus apmācīt nevis dažus simtus cilvēku kā tagad, bet jau daudz lielāku skaitu. Un te vajadzētu saprast, ka atšķirībā no zemessargiem ar robežsargiem tā lieta ir daudz sarežģītāka, jo zemessargi dzīvo savās mājās, viņi ir apģērbti, un te nav problēmu, bet robežsargi vispirmām kārtām ir jāaizsūta uz šo robežu, visi kaut kur jāizmitina, jāpabaro, jāapģērbj. Un te ir arī tās problēmas, kuras neļauj šo jautājumu atrisināt vienas dienas, dažu nedēļu vai mēneša laikā. Ņemot vērā, ka šis darbs ir sācies oktobrī (tagad ir februāris), es pat teiktu, ka šis temps ir bijis ļoti straujš, mīksti sakot. Un šeit runāt par kaut kādām resoru interesēm… Es nezinu, kādas te varētu būt resoru intereses? Mēs esam sākuši risināt jautājumu ar zemessargiem par iespējamām kopējām dežūrām uz robežas.

G.Grūbe: Paldies par atbildi. Es lūgtu kolēģus pēc tam pārlasīt stenogrammu par šo klasisko atbildi. Bet gribētu precizēt, kad tomēr Latvijas robeža tiks apsargāta? Uz 1995.gada Jāņiem vai mazliet agrāk, vai varbūt 2000.gadā? Es ļoti atvainojos par rupjību, bet man patiešām gribas to pateikt.

T.Jundzis: Cienījamais kolēģi, es ļoti lūgtu iztikt bez emocijām šajā nopietnajā jautājumā, jo jūs un mūs klausās, arī stenogrammas tiek fiksētas. Man liekas, ka nebūtu sevišķi pareizi šos jautājumus tādā lozunga līmenī izvirzīt. Es jau centos iezīmēt virzienu, kādā šie jautājumi jārisina. Mēs nevaram neapmācītus, nesagatavotus un nepārbaudītus cilvēkus sūtīt uz Latvijas mežiem, uz robežas un teikt: lūdzu, pildiet uzdevumu! Tad rezultāts būs vēl bēdīgāks, daudz bēdīgāks, nekā tas bija ar muitu, kad tā sāka savu darbību. Es domāju, ka no šādas avantūras mums, deputātiem, vajadzētu aicināt atturēties un izskaidrot cilvēkiem, ka tas jautājums nav risināms vienas nedēļas vai dažu mēnešu laikā, ka šis jautājums ir jārisina ar ļoti lielu atbildību, ka ne tikai tie ir dzīvi cilvēki, kuri dzīvo šajā teritorijā, bet arī tie, kuri stāv uz šīs robežas.

Un visbeidzot attiecībā uz šiem termiņiem es varu teikt, ka mūsu programma paredz, neskatoties uz visām grūtībām, kuras mums vēl būs ne mazums, līdz gada beigām kontrolēt visu tipu robežas. Man ir ļoti grūti solīt, bet es tomēr to solu, jo mēs darīsim faktiski arī neiespējamo, lai tas tā būtu. Protams, būs problēmas, it īpaši ar gaisa robežu, acīmredzot šī kontrole vēl nebūs pienācīgi stipra un noteikta, iespējamas problēmas arī ar jūras robežu. Taču katrā ziņā mēs šo robežu tāpat kā, protams, sauszemes robežu kontrolēsim. Ar sauszemi mums ir vislabāk, jo, kā es jau teicu, pavasarī un vasarā mēs sagatavojām bāzi, mēs nesteidzamies iesaukt lielu skaitu šajā sākuma periodā, bet gribam sagatavot nopietnu bāzi šiem robežsargiem un apmācīt viņus, lai rudenī varētu jau masveidā nosegt sauszemes robežu. Tātad mēs to sāksim kontrolēt, protams, ne sevišķi stingrā režīmā.

Es gribu kolēģiem atgādināt, ka Latvijas robežas garums ir 1865 km. Tas ir attālums no Rīgas līdz Parīzei. Ja jūs domājat, ka šo attālumu no Rīgas līdz Parīzei var nosegt dažu mēnešu laikā, tad, lūdzu, pasakiet, kā to izdarīt. Es esmu gatavs jebkuram novēlēt savu ministra krēslu, lai viņš parāda, kā to var izdarīt dažu nedēļu vai dažu mēnešu laikā.

G.Grūbe: Paldies Jundža kungam. Man jāatzīstas, ka esmu ļoti maldījies, domādams, ka kaut ko sajēdzu no valsts un tās uzbūves. Es līdz šim domāju – ja ir robeža, tad ir valsts, bet, ja robežas nav, tad nav valsts. Man jāatvainojas, ka manās zināšanās ir robi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ābiķi! Gatavojas deputāts Freimanis.

Dz.Ābiķis: Es jau vienreiz jums šo jautājumu uzdevu, tikai mazliet citā aspektā. Sakiet, lūdzu, kāda bija Aizsardzības ministrijas reakcija uz jūsu darbinieka Elmāra Zapoļska, kas janvārī ieņēma Sabiedriskās drošības departamenta Ventspils pārvaldes priekšnieka amatu, apgalvojumu intervijā laikrakstam “Diena”, ka jauniesaucamo ierašanās no bijušās PSRS ir saskaņota starpvalstu līmenī, jo bijušās padomjzemes robežsargi Latvijā neesot pilnībā nokomplektēti? Tā viņš teica. Un pēdējā laikā strādājot ar pārslodzi. Kas tas ir par starpvalstu līmeni? Vai jūs, būdams aizsardzības ministrs, kaut kādā veidā reaģējāt uz šādiem, pēc maniem apsvērumiem, galīgi absurdiem jūsu redzamu darbinieku apgalvojumiem presē?

T.Jundzis: Jā, diemžēl ir jāatzīstas, ka mūsu darbinieki (to es centos arī pierādīt Grūbes kungam) ir savākti diezgan straujā tempā un ne visi ir pietiekami informēti. Starp citu, arī sakaru līdzekļi ir vesela problēma. Mums notiek sistemātiski semināri, un arī attiecībā uz šo gadījumu, protams, ne tikai Zapoļska kungam, bet arī bataljona komandierim un aktīvam, kas nodarbojas ar robežapsardzības organizēšanu, visas šīs lietas ir izskaidrotas. Protams, tā bija vienkārši viņa improvizācija. Diemžēl arī pēdējās avīzēs figurē tamlīdzīgi izteikumi, kuri neatbilst ne ministrijas koncepcijai, ne programmai. Tā ir arī mūsu vaina, ka mēs pietiekami nestrādājam ar saviem darbiniekiem.

Dz.Ābiķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani! Gatavojas deputāts Kalniņš. Deputāts Freimanis savu jautājumu atsauc. Lūdzu, deputāt Kalniņ! Gatavojas deputāts Kristovskis.

I.Kalniņš: Jūs teicāt, Jundža kungs, par tranzītpasažieriem. Bet vakar visa Latvija varēja redzēt, kā padomju robežsargs pārbauda mūsu premjerministra pasi pirms iekāpšanas lidmašīnā. Vai tas nenozīmē, ka reālā situācija lidostā tomēr ir citāda, nekā jūs mums stāstījāt?

T.Jundzis: Es jau teicu, ka šī situācija pastāv faktiski trīs dienas – svētdien, pirmdien un otrdien. Pirmdien mēs vienojāmies ar Gapoņenko, ka šie jautājumi tiks atrisināti bez starptautiska skandāla. Ja tas tā nenotiks, tad, protams, mēs gatavosim tās pašas notas projektu, kuru svētdien jau sākām rakstīt, un nodosim ar Ārlietu ministrijas starpniecību.

Jā, kas attiecas uz šo stāvēšanu pie lidmašīnas, tad kategoriskā veidā ir norunāts un panākta vienošanās, ka nekādi robežsargi pie lidmašīnas nestāvēs. Lidostā atradīsies trīs četri padomju robežsargi formā, kuri reģistrēs šos tranzītpasažierus un pārbaudīs vīzas. Tāda pašreiz ir noruna. Ja tas neapmierina deputātus, esmu gatavs pildīt jebkuru lēmumu, kas tiks šajā jautājumā pieņemts.

Priekšsēdētājs: Man ir tāds ierosinājums, jo pasaulē ir tāda prakse, ka vienas valsts robežsargi atrodas citas valsts teritorijā. Piemēram, Amerikas Savienoto Valstu emigrācijas dienesta robežsargi sēž Kanādas lidostā un pārbauda tos, kas brauc uz Amerikas Savienotajām Valstīm, un no tā brīža cilvēks skaitās Amerikas teritorijā, kad viņš ir iekāpis Amerikas lidmašīnā. Nekādā gadījumā šiem kungiem nevajadzētu pāriet uz citu terminālu un tur, kur tie maišelnieki brauc projām, arī kontrolēt tās iebraukšanas likumības Krievijā, nevis otrādi – iebraukšanu Latvijā.

T.Jundzis: Krastiņa kungs, diemžēl ārkārtīgās šaurības dēļ lidostā tas nav realizējams. Bet es domāju, ka tas jau arī tā būs, ja no četrām kabīnēm viena būs speciāli iezīmēta ar uzrakstu “tranzītpasažieri”, kā es teicu, divās valodās. Man liekas, ka tad šī problēma arī būtu praktiski atrisināta, ja tāds variants ir pieņemams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kristovski! Gatavojas deputāts Ēlerts.

Ģ.Kristovskis: Man pašam pagājušajā nedēļā gadījās izbraukt šos muitas punktus un robežu. Jāteic, kā ir, man neradās priekšstats, ka šobrīd uz robežas robežsargi būtu pietiekamā daudzumā. Ņemot vērā to, cik daudz es tajā naktī saskatīju trīs rajonu teritorijā, man liekas, ka faktiski būs par maz ar visu karaskolu vai robežapmācības skolu viena gada izlaidumiem, lai daudzmaz šo robežu nodrošinātu ar vajadzīgo robežsargu daudzumu. Šeit izskanēja doma, ka zemessargi ir palīgspēks, es negribu apgalvot pretējo, es tieši to arī gribētu teikt, ka tā tam ir jābūt un mums kopā būtu jāstrādā. Bet diemžēl nu jau vairāk nekā mēnesis ir pagājis, kopš nāca šis paziņojums, ka tiek izvietoti septiņi robežapsardzības bataljoni, bet līdz šim nevienu uzaicinājumu mēs neesam saņēmuši, ka Iekšlietu ministrija vai Aizsardzības ministrija mūs aicinātu palīgā robežapsardzībā. Tā ka te īsti nevar saprast. Vai tad mums ir vērts ierasties uz robežas vai nav vērts? Mēs neesam saņēmuši aicinājumu, kā tas ir rakstīts likumā, ka jāiet palīgā.

Vēl es tikai gribētu piebilst, ka mēs otrajā dienā pēc šī robežapsardzības bataljona izvietošanas esam saņēmuši no Jelgavas robežapsardzības vēstuli, ka šiem bruņotajiem cilvēkiem, tas ir, zemessargiem, ir jāizvācas no turienes, jo robežapsardzība negarantē mūsu drošību. Es vēl gribētu piemetināt, ka tie robežsargi lielākoties ir bez ieročiem. Kā tiek risināts jautājums par viņu apgādi ar ieročiem? Viņi faktiski ir neapbruņoti cilvēki. Viņi paši sūdzējās – redziet, tie zemessargi tomēr apbruņoti.

T.Jundzis: Attiecībā uz mūsu robežsargiem jāteic, ka atbilstoši tam, kad mēs pieņēmām valdības lēmumu (tas, manuprāt, bija 28.janvāris), mēs bijām pabeiguši pirmo apmācības kursu šajos minētajos mācību centros un tikai piektajā nedēļā, sākot no 30.janvāra, reāli izgājām uz robežas. Tā ka šis sākums ir tik tikko aiz muguras. Protams, šiem robežsargiem vispirms vajag šo robežu apzināt dabā. Tas ir zināms process. Es domāju, ka šīs divas nedēļas vienkārši ir bijušas par šķērsli tam, lai mēs tūlīt varētu būt tik stipri, ka jau iekļautu zemessargus robežu apsargāšanā. Mēs esam uzsākuši darbu pie pavēles projekta, kopīgas pavēles ar zemessargiem, tātad par robežas apsardzību ar zemessargu spēkiem. Robežapsardzības dienests būs ar zemessardzes spēkiem. Rajonos jau šī sadarbība ir izveidojusies, arī tajā pašā Jelgavas rajonā tā tomēr nav tik bēdīga, kā izskanēja no Kristovska kunga teiktā. Bet, Kalniņa kungs, varbūt tas, par kuru jūs runājāt, no Jelgavas izteica neizpratni par tām metodēm, ar kādām zemessargi cenšas realizēt muitas režīmu uz robežas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ēlert! Gatavojas deputāts Berklavs.

I.Ēlerts: Cienījamais Jundža kungs, vai ar Gapoņenko kungu ir runāts par to, lai viņš pārceļ kontroli par iebraukšanu Krievijā tur, kur tai nāktos būt, tas ir, Sebežas un pagaidām Pitalovas stacijā, Pleskavas stacijā, pievienojot Bigosovas staciju. Lidmašīnas, protams, jākontrolē Šeremetjevas lidostā. Vai Neatkarīgo Valstu Sadraudzība negrib apsargāt savas robežas par brīvu ar Latvijas robežsargu spēkiem? Tā tas patlaban izskatās.

T.Jundzis: Jā. Es viņam tādu jautājumu esmu uzdevis ne vienu reizi vien, un pirmdien viņš atbildēja ļoti skaidri un konkrēti, ka Krievijā diemžēl absolūti neviens nav domājis par Latvijas – Krievijas robežas sargāšanu. Tur nav nekā. Mūsu presē dažreiz izskan paziņojumi, ka tur bezmaz vai tiek celti nocietinājumi no Krievijas puses, bet nekā no tā nav. Tur labākajā gadījumā uz ceļa ir viens milicis no Krievijas puses uz Latvijas pusi, un tas ir viss. Viņš arī izteica nožēlu, ka neviens ar šiem jautājumiem nenodarbojas.

Tas pats, protams, attiecas arī uz lidostām. Tā ka tur, protams, vēl visi reisi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un tā tālāk iet caur parastajām lidostām, nevis caur starptautisko lidostu. Te jau arī rodas tā problēma. Ja mēs šeit veiktu radikālus pasākumus, es baidos, ka tad varētu arī rasties problēmas ar mūsu pārvietošanos uz to pašu Maskavu vai Pēterburgu.

I.Ēlerts: Es atļaušos komentēt, ka muita uz Krievijas robežām darbojas lieliski.

T.Jundzis: Jā, tikpat lieliski kā Latvijā vai mazāk lieliski, bet muitas kontrole, protams, notiek. Arī ieroču un radiācijas kontrole, kas ir lidostā, ir mūsu interesēs, un to mēs kontrolējam neatkarīgi no tiem pasažieriem, vai viņi brauc tranzītveidā vai kā citādi.

Priekšsēdētājs: Jundža kungs, ir tikai viena piezīme. Mūsu lidosta jau tāpat ir starptautiskā, jo mums ir tikai viens iekšzemes reiss uz Liepāju. Visi pārējie ir starptautiskie lidojumi. Tā ka problēmu nav.

Lūdzu, Berklava kungs!

E.Berklavs: Kāds ir jau sagatavoto robežsargu un to, kurus pašlaik sagatavo, nacionālais sastāvs? Kaut vai procentos… Cik ir latviešu? Kādā valodā notiek mācības tajā jūsu akadēmijā vai kursos?

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi, man ļoti žēl, ka šādi jautājumi vispār izvirzās. Tā ir ne tikai deputātu vaina, bet diemžēl arī preses vaina, kura reizēm šos jautājumus ne sevišķi delikāti pasniedz. Es lūdzu šādus jautājumus vairs neuzdot. Ar pilnu atbildības izjūtu varu skaidri un gaiši pateikt: valoda ir tikai latviešu, ne par kādu citu valodu pagaidām runas nav. Varbūt rudenī, kad atvērsim akadēmiju, varētu vēl būt runa par angļu valodu, ne par kādu citu mācību valodu vai pat par sazināšanās valodu runas nav. Tikai latviešu valoda.

Es gribētu, lai jūs nejaucat divus dažādus resorus un divas dažādas mācību iestādes. Iekšlietu ministrijas Garkalnes mācību centrs nav mūsu pakļautībā. Kādā valodā tur notiek mācības – diemžēl ir viņu problēma. Mūsu sistēmā ir tikai latviešu valoda.

Bet kas attiecas uz nacionālo sastāvu, tad, atklāti runājot, šo jautājumu neesmu analizējis. Taču fakts ir tāds, ka citu tautību cilvēku nav daudz mūsu robežapsardzības dienestā.

E.Berklavs: Paldies. Otrs jautājums. Vakardienas avīzēs bija ziņas, ka tomēr vairākos garnizonos atkal ir ievesti armijas cilvēki. Vai ministrijai ir kaut kāda kontrole pār to?

T.Jundzis: Ar to kontroli nu ir tā, kā ir, jo gaisa robežu mēs nekontrolējam, jūras robežu arī nekontrolējam. Un tad, kad sākam kontrolēt pirmām kārtām ar muitas palīdzību muitas robežu, tad Mironovs tā arī paziņo: bet man taču ir lidmašīnas, es tās pacelšu gaisā un nogādāšu visu, ko vajag. Šī kontrole mums ir, bet nekādi citi reāli ietekmēšanas pasākumi no mūsu puses laikam nav iespējami, kā vien notas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Simsons uzdod jautājumu, un gatavojas deputāts Andrejevs.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Man nav jautājums, bet daži priekšlikumi, jo to, ko es gribu teikt, to nevar teikt tāpēc, ka to nedrīkst ierakstīt stenogrammā, lai man pēc tam nebūtu jāatskaitās Mandātu un deputātu ētikas komisijai par to, ko es domāju par jūsu jautājumiem un par jūsu kompetenci. Tas ir pilnīgi saprotams, jo jūs visi lasāt mūsu avīzes, un tā, kā avīzēs ir rakstīts, jūs arī šeit jautājat.

Man būtu ierosinājums. Varbūt mums nevajadzētu visu spektru uzstādīt aizsardzības ministram, bet arī uzaicināt jūsu pašu atbrīvoto Gapoņenko kungu, kurš jums varētu kompetenti atbildēt, mums noteikti vajadzētu ārlietu ministru, varbūt vajadzētu arī Dineviča kungu un kultūras ministru, jo, piemēram, mani tāpat kā kolēģi Bojāru, interesē, kāpēc uz Latvijas lidmašīnu astēm ir sarkanais karogs, kāpēc Latvijas lidmašīnās atskaņo krievu vai kaukāziešu dziesmas, kāpēc Rīgas lidostā lielā daudzumā ir Latvijas PSR laikā izdotie prospekti par Padomju Latviju, par Padomju Baltiju un tamlīdzīgi. Es domāju, ka tie nav aizsardzības ministra jautājumi. Ja nemaldos, tad kolēģim Batarevskim ir tāds romāns par Ivanu Čonkinu, kas stāsta par cilvēku, kurš sargāja to, kur sen vairs nebija ko sargāt, jo padomju robežsargs nevar aiziet projām no posteņa, kamēr viņam augstāks komandieris to nav pavēlējis. Es ierosinu izdalīt plintes deputātiem un iet viņus patriekt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pēc sēdes, Simsona kungs, pārtraukumā… Lūdzu, deputāt Andrejev! Gatavojas deputāte Seile.

G.Andrejevs: Cienījamais Jundža kungs! Man ir ļoti īss jautājums. Ja mēs pagaidām nevaram nomainīt cilvēku, kurš iespiež to zīmogu, vai mēs nevaram nomainīt zīmogu? Arī manā diplomātiskajā pasē, ko es kā lielu relikviju aizvakar saņēmu. Es esmu šķērsojis Bundesrepublikas robežu un esmu šķērsojis SSSR robežu. Vai mēs varam jaukt ģeogrāfiskus jēdzienus, kas neeksistē vairs pat Krievijā? Vai tiešām nevar iespiest tam krievu robežsargam Latvijas zīmogu? Lai tad viņš spiež to zēģeli, ja cits nedrīkst zīmogot.

T.Jundzis: Profesora kungs, runa ir par to pašu pārpratumu, kā to Gapoņenko kungs nosauca, kurš ilga trīs dienas, aizvadītās trīs dienas. Nekādi zīmogi krievu valodā un ar attiecīgajiem atribūtiem jūsu pasē un jebkura mūsu Latvijas iedzīvotāja pasē nedrīkstētu parādīties. Es ceru un gribu solīt, ka tā arī būs.

A.Seile: Cienījamais ministra kungs! Pagājušajā piektdienā mums Talsos bija tikšanās ar iedzīvotājiem un mēs ar Dobeļa kungu un Cupruna kungu trijatā dabūjām “atsist” visus jautājumus, kuri attiecas uz robežapsardzības jautājumiem. Simsona kungs nebija ieradies, starp citu…

Es gribu jums jautāt, kā var komentēt tādu faktu, ka robežsargu dienestā ir iesaukti puiši, bet tūlīt pēc īsas apmācības atlaisti mājās uz nezināmu laiku bez kāda uzdevuma. Šis laiks pēc dažām nedēļām vēl ir pagarināts. Tas ir iedzīvotāju jautājums, uz kuru man jādod atbilde rajona laikrakstā, tāpēc es ļoti gaidu jūsu atbildi. Vai līdz rudens iesaukumam šie jautājumi tiks nokārtoti? Varbūt vienkārši var laist uz mājām, lai strādā zemi un neākstās?

T.Jundzis: Ziniet, kolēģe, es atkal lūgtu mazliet praktiskāk pieiet šiem jautājumiem. Mēs sagatavojām puišus Mālpilī un Vārvē. Bet kā iznāca ar Vārvi? Mēs pārcēlām vienu daļu, lai tiešām Rīgā pārņemtu ostu un lidostu. Taču citos robežapsardzības punktos vajadzīgi cilvēki, arī Apsardzes dienestā, tātad mums ir virkne objektu, kuri jāapsargā. Tur visur šie puiši ir vajadzīgi. Mēs konstatējām, ka mums viņus nav kur izvietot, tāpēc bija jāizvēlas, vai šo apsardzi un šos dienestus nodrošināt ar daļu šo puišu vai vienkārši ļaut viņiem, kamēr mēs dabūsim un iekārtosim kazarmas, dzīvot mājās. Tā ir reālā situācija. Mēs Rīgā gājām pa šo otro ceļu, un obligātā dienesta puiši iet uz mājām, nakšņo mājās un nāk otrā dienā uz darbu. Tā ir nenormāla situācija, bet tā ir daudz labāka un pieņemamāka situācija, nekā puišus ielikt neapkurinātās aukstās kazarmās, kā tas bija vienā otrā mūsu resorā.

Es domāju, ka tomēr derētu atcerēties arī Latvijas vēsturi un to, kā veidojās Latvijas Republikas armija, kādā veidā tika risināti šie materiālie jautājumi. Nevar tomēr šajā ekonomiskajā haosā cerēt, ka tie paši robežsargi vai viens resors visām šīm ekonomiskajām problēmām pārlēks un tur būs ideāli siltumnīcas apstākļi. Apstākļi ir normāli. To es ar pilnīgu atbildības izjūtu gribu teikt. Protams, var dažādi spriest. Vai tas ir normāli, ka viņi ir spiesti kādu laiku un vēl būs spiesti iet mājās gulēt un nākt no rīta kā parastie cilvēki uz darbu, bet katrā ziņā nav tāda situācija, ka kāds nebūtu paēdis, normāli paēdis, ka nebūtu ko ziemas laikā vilkt mugurā. Visas šīs problēmas tomēr šobrīd mūsu sistēmā ir atrisinātas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ģirts Krūmiņš, un noslēdz mūsu jautājumu uzdošanu deputāts Briedis. Godājamie kolēģi, mēs bijām norunājuši 15 minūtes uzdot jautājumus, mēs uzdodam jau 45 minūtes. Protams, var, tas ir ļoti svarīgi…

Ģ.Krūmiņš: Pirms divām nedēļām sestdienas avīzē “Diena” bija publicēts raksts par to, ka kāds no Aizsardzības ministrijas atbildīgajiem darbiniekiem pāri Lietuvas robežai centies pārvest kontrabandas preces 28 tūkstošu rubļu apmērā. Šīs preces muitnieki bija konfiscējuši, taču vēlāk bijuši spiesti atdot atpakaļ, jo bijusi Aizsardzības ministrijas vēstule par šo atdošanu atpakaļ šiem preču pārvedējiem. Es gribētu zināt tuvāk lietas apstākļus. Vai tāda vēstule tiešām ir bijusi? Tos paskaidrojumus, ko jūs sniedzāt “Dienai”, es absolūti nesaprotu.

T.Jundzis: Tāds gadījums ir bijis. Notika dienesta izmeklēšana, kurā tika noskaidrots, ka vēstule ir bijusi, ka tas ir Aizsardzības ministrijas īpašums, pēc tam tika izdarītas pārbaudes. Tā faktiski bija rajona – Tukuma rajona – valsts dienesta pārvalde. Tā ir juridiskā persona, un tā atbild par savu īpašumu. Tātad, pamatojoties uz šīs pārvaldes informāciju, mēs arī tādu vēstuli sniedzām, ka tas ir Aizsardzības ministrijas īpašums. Tika izdarīta attiecīga pārbaude, bet jāteic, ka nekas krimināls visā šajā lietā netika konstatēts. Sīkāk es vēl varu pēc tam sniegt atbildi, ja tas ir nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Briedi! Gatavojas deputāts Felss.

I.Briedis: Godātais Jundža kungs! Klausos jūsos gan kā deputāts, gan kā skolas direktors. Ja jūs būtu skolas direktors, tad, manuprāt, jūs būtu slikts direktors, jo jūs vairāk prātojat, nevis aktīvi darbojaties, kā tas nāktos aizsardzības ministram. Es katrā ziņā domāju, ka jūs, būdams aizsardzības ministrs, aktīvāk darbosities. Šajā sakarībā es lūdzu, es aicinu, pat pieprasu šodien nobalsot jautājumu par to, ka jaunnedēļ otrdienas plenārsēdē Aizsardzības komisijai ir jāizstrādā lēmums jautājumā par to, lai lidosta simtprocentīgi nonāk Latvijas Aizsardzības ministrijas rokās.

Otrkārt, es domāju, ka ir pēdējais laiks izbeigt šo latviešu “saldāko ēdienu”, šo savstarpējo nīšanos jautājumā par to, ka Aizsardzības ministrija un zemessargi nevar atrast kopīgu valodu mūsu robežas apsardzībā. Lūdzu, izstrādājiet konkrētus pasākumus kaut 24 stundas dienā, bet lai šī sadarbība ir! Lai viens otrs netiktu pakļauts briesmām.

Treškārt, jūsu pakļautībā dienē arī mani bijušie skolnieki. Sestdien, tiekoties skolā ar saviem bijušajiem absolventiem, kuri mācās gan Rīgā, gan Mālpilī, man bija kauns klausīties, ka apmācības notiek tik sliktā kvalitātē, ka disciplīna ir tik slikta, ka ir savākušies tādi kadri, kuri vispār nevarētu strādāt Latvijas Aizsardzības ministrijā, nemaz jau nerunājot par jauno kadru sagatavošanu. Man ir priekšlikums Aizsardzības komisijai veikt konkrētu pārbaudi šajos četros apmācību centros un ziņot plenārsēdē, kā notiek mūsu jauno robežsargu, mūsu aizsardzības pārstāvju apmācība.

Un divi jautājumi. Kad beidzot tiks nosprausta dabā Latvijas austrumu robeža? Vai starp jūsu vietniekiem pienākumi ir sadalīti? Viens no jūsu vietniekiem – Dainis Turlajs – ir mans skolnieks.

T.Jundzis: Ļoti daudz problēmu, kaut gan bija tikai divi jautājumi. Protams, pienākumi ir sadalīti. Dainis Turlajs ir mans vietnieks un vienlaikus aizsardzības spēku komandieris. Viņš pilnībā atbild tieši par aizsardzības spēkiem, arī par robežsargiem. Šodien valdība apstiprināja otru vietnieku – Valdi Pavlovski no Amerikas Savienotajām Valstīm, kurš pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Mums savā starpā būs jāsa­skaņo pienākumi attiecībā uz ministrijas struktūrām, kuras funkcijas veikšu es un kuras – viņš.

Kas attiecas uz šo disciplīnu, tad jāsaka tā, ka faktiski to, ko es dzirdu no jums, es dzirdu pirmo reizi. Ja man nebūtu nācies jau vienu līdzīgu signālu (starp citu, par šo pašu Mālpili) decembrī pārbaudīt, personīgi izbraucot uz vietas, tad es tiešām būtu ļoti satraukts. Es negribu piekrist, ka Mālpilī ir slikta disciplīna un nav kārtības. Es jau teicu, ka Rīgā ir tā problēma, jo puiši mācās Fiziskās kultūras institūtā, dzīvo meiteņu kopmītnēs un viena daļa profesionāli tehniskās skolas kopmītnēs. Tāda ir dzīve, un otra daļa, kā jau teicu, daži vienkārši pēc dienesta dodas mājās. Te, Rīgā, ir problēmas, respektīvi, tā pati telpu problēma. Mēs ceram šo problēmu atrisināt līdz ar bijušās Birjuzova karaskolas korpusa pārņemšanu. Cerams, ka aprīlī to reāli izdarīsim. Tur mēs varēsim izvietot visu šo Rīgas bataljonu.

I.Briedis: Par Rīgas apmācības centru man ir konkrēts priekšlikums. Valmieras garnizonā ir palikuši 24 karavīri. Lūdzu, risiniet jautājumu par to, lai bijusī Kaugurmuiža vai tagadējais garnizons nonāk jūsu rokās.

T.Jundzis: To vajadzētu risināt Ārlietu ministrijai. Tieši tāda pati situācija ir ar Birjuzova skolu, kur no 1800 cilvēkiem ir palikuši 150 cilvēki. Skola mums ir piešķirta. Es gribētu dzirdēt no jums, kā šo jautājumu lai atrisina? Vai mums tomēr miermīlīgā ceļā un sarunu ceļā nav jārisina problēmas? Šis jautājums jārisina starpvalstu sarunās. Vai jūs domājat, ka jārīkojas citādi?

Un visbeidzot attiecībā uz jūsu priekšlikumu par Aizsardzības komisiju es gribu teikt, ka tas ir jādara nevis Aizsardzības komisijai, bet Ārlietu komisijai. Ja Ārlietu komisija uzskata, ka šie jautājumi jārisina bez starpvalstu līguma, kā jūs piedāvājat, tad tai arī šādu priekšlikumu, manuprāt, vajadzētu sagatavot.

Priekšsēdētājs: Pirms deputāts Felss uzdod jautājumu, es arī gribu pajautāt, kamēr neaizmirstas. Sakiet, lūdzu, uz kādu likumu pamata pulkvedis Dainis Turlajs ir iecelts par Latvijas aizsardzības spēku komandieri, tas ir, faktiski par virspavēlnieku miera laikā?

T.Jundzis: Viņš ir iecelts saskaņā ar Augstākās padomes Prezidija lēmumu, kas nosaka, ka pulkveža dienesta pakāpi piešķir Latvijas Republikas Ministru padome.

Priekšsēdētājs: Runa ir nevis par pulkveža dienesta pakāpi, bet par aizsardzības spēku pavēlnieku. Jā, tas ir arī presē un visos lēmumos.

T.Jundzis: Nenoliedzami.

Priekšsēdētājs: Bet uz kāda likuma pamata viņš ir iecelts par augstāko virspavēlnieku visiem Latvijas aizsardzības spēkiem?

T.Jundzis: Tātad ir Augstākās padomes Prezidija lēmums, kurā ir paredzēts, kas ieceļ aizsardzības ministra vietniekus. Viņš ir iecelts tikai par vietnieku. Un funkcijas ir sadalītas tā, ka viņš ir aizsardzības spēku komandieris.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, bet es nesaprotu, Jundža kungs. Paldies. Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Cienījamais ministra kungs! Jūs teicāt, ka jums ir problēmas ar dzīvojamajām telpām. Man vēl svaigā atmiņā ir tie nesenie laiki, kad pat dažādos kolhozos rīkoja mačus par Līvānu māju celtniecību. Ja nemaldos, viena mūsu kolēģa (vai pat divu) vēlēšanu apgabalā tapa veseli ciemati nedēļas laikā. Es nesaprotu, vai tā tik tiešām atkal ir resoru nesaprašanās vai Ministru padomes neizdarība? Vai tad mēs esam tiešām tik vārgi, ka nevaram šīs ēkas sabūvēt attiecīgos reģionos un nokārtot jautājumu kaut vai mēneša laikā?

T.Jundzis: Cienījamais kolēģi! Attiecīgajos reģionos, kā es jums ziņoju, robežsargi ar ēkām ir nodrošināti. Runa ir par Latvijas Republikas sauszemes robežu. Šīm ēkām ir nepieciešami remonti, kapitālie, kosmētiskie un tā tālāk. Bet zināma daļa jau ir veikta. Protams, vēl jāceļ ēkas, bet sākumam mums pietiek. Šī problēma attiecas tieši uz Rīgu. Kāpēc Rīgā celt jaunas ēkas, ja kuru katru brīdi padomju armijai ir jāiet ārā. Tā ka šī situācija nebūs, es ceru, ilgu laiku. Man liekas, ka jau pavasarī šī situācija atrisināsies. Runa ir par Rīgu.

Priekšsēdētājs: Lai kā arī būtu, jautājumu laiks ir beidzies. To, ko deputāts Briedis ierosināja par iekļaušanu dienas kārtībā, mēs beigās nolemsim, kādā formā.

Godājamie kolēģi! Mums ir iespēja arī noklausīties Aviācijas departamenta direktoru Ozoliņu. Viņš ļoti īsi informēs par lidmašīnu krāsojumu un par to mūziku, par tām šovinistiskajām dziesmām, kuras spēlē, lidmašīnām nolaižoties Rīgā.

Lūdzu, Ozoliņa kungs, ļoti īsi. Es ceru, ka jautājumi būs minimāli, jo te galvenais ir informācija.

P.Ozoliņš, Aviācijas departamenta direktors: Cienījamie deputāti! Lai Latvijas gaisakuģi varētu lidot…

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, lūdzu klusumu!

P.Ozoliņš: Lai Latvijas gaisakuģi varētu lidot ar mūsu valsts reģistrācijas zīmēm, Sakaru departaments pēc Aviācijas departamenta ierosinājuma ir iesniedzis Vispasaules elektrosakaru organizācijai Madridē pieprasījumu atjaunot gaisakuģiem tās Latvijas valsts reģistrācijas zīmes, kuras bija līdz 1940.gadam, tas ir, XL. Šie divi burti būtu “CCCP” un lidmašīnas numura vietā. Tur nebūtu tikai divi burti, šiem diviem sekotu vēl trīs, bet tās jau ir detaļas. Šis pieprasījums tika iesniegts pašās janvāra beigās. Kāpēc tik vēlu?

Pirmkārt, tāpēc, ka mūsu Sakaru ministrija atjaunoja savu līdzdalību šajā Vispasaules elektrosakaru organizācijā tikai novembrī. Zināmā mērā varbūt ir vainojama arī mūsu neizdarība. Bet jautājumu sarežģī tas, ka, saņemot savas reģistrācijas zīmes, lidmašīnas ir jāiekļauj republikas gaisakuģu reģistrā. Tas prasa, lai mēs uzņemtos šo lidmašīnu un arī pasažieru apdrošināšanu, lai mēs ārzemēs uzņemtos aģentūras pakalpojumus biļešu izplatīšanas sistēmā un arī norēķinu sistēmā.

Decembrī “Latvijas aviolīnijas” parakstīja vienošanos ar organizāciju */“Padomju aviolīnija”/, kura pārmantoja “Aeroflotes” tiesības, par aģentūras pakalpojumiem, norēķinu sistēmu, biļešu rezervēšanas sistēmu ārzemēs un apdrošināšanu.

Ko mēs varētu izdarīt jau tagad? Ko mēs varējām jau izdarīt vakar? Mēs varētu lielā uzraksta “Aeroflot” vietā uzrakstīt “Latvijas aviolīnijas” un karoga vietā uzlikt aviokompānijas pazīšanās zīmi. Bet izslēgt – “CCCP” pagaidām nevar, kamēr republikai nav piešķirtas valsts reģistrācijas zīmes, jo tādā gadījumā jebkurā lidostā ārzemēs mūs var apstādināt un arestēt.

Es gribētu darīt zināmu cienījamajiem deputātiem, ka viss, kas attiecas uz prospektiem, mūziku un citiem atribūtiem lidostā, protams, ir “Latvijas aviolīniju” neizdarība vai arī Aviācijas departamenta neizdarība. Pašreiz mēs lidojumus izpildām tikai uz rietumlīnijām, jo degvielu mēs saņemam tikai par valūtu. Lidot uz Austrumiem, saņemot degvielu par valūtu un biļetes pārdodot par rubļiem, nav iespējams. Ir izdarīti aprēķini, ka vienai biļetei uz Maskavu jāmaksā 1800 rubļu, Valdības līmenī šis jautājums netiek risināts un faktiski, kā es saprotu, arī netiks risināts.

Kādēļ mēs ātrāk neesam uzraksta “Aeroflot” vietā uzlikuši “Latvijas aviolīnijas” un karoga vietā – aviokompānijas pazīšanās zīmes? Es domāju, ka svarīgāk tomēr būtu uzlabot mūsu servisu, pārbūvēt lidmašīnas, atrisināt jautājumu par ārzemju lidmašīnu līzēšanu, lai neieietu ar savu firmas zīmi tādā līmenī, kādā mēs esam pašreiz. Arī par tām dziesmām, uzrakstiem un prospektiem. Bet tas ir mūsu darbs, tomēr nevaru teikt, ka tas līdz šim ir labi veikts, taču jāņem vērā, ka stāvoklis Latvijas aviokompānijā un Latvijas aviolīnijā ir diezgan traģisks.

Priekšsēdētājs: Ozoliņa kungs, man būtu viens jautājums, pirms jautā deputāts Bojārs, kurš vienīgais ir pierakstījies. Es pats savām acīm redzēju Šenonas lidostā Lietuvas avio, tā ir, Airlaines lidmašīnu ar visām pazīšanās zīmēm un ģerboņiem un bez jebkādiem CCCP – TU-154. Lidmašīna bija zaļā un baltā krāsā ar visām Lietuvas pazīšanās zīmēm. Kā lietuvieši ir tikuši tālāk?

P.Ozoliņš: Lietuvieši ir tikuši tālāk tāpēc, ka viņi ir bijuši mazliet izdarīgāki un lielāki avantūristi. Viņi ir savas zīmes, kuras bija Lietuvas Republikai līdz 1940.gadam, paņēmuši patstāvīgi un paziņojuši, nevis pieprasījuši, lai saņemtu, bet paziņojuši Vispasaules elektrosakaru organizācijai, ka viņi tās atjauno, pārtraukuši jebkādas attiecības ar Aerofloti un ir ļoti smagā finansiālā stāvoklī, jo viņi no visām biļešu nobroņēšanas sistēmām ir ārā, neviens viņus ārzemēs nesagaida, viņiem lido cilvēks līdzi, jo biļetes viņi ārzemēs nepārdod, cik viņi pārdod Viļņā, tik viņi arī tos pasažierus vadā. Es nezinu, kurš ceļš ir labāks, bet viegli nav arī viņiem.

Priekšsēdētājs: Bet viņus neviens nav arestējis ārzemju lidostās?

P.Ozoliņš: Nē, viņus nav arestējis.

Priekšsēdētājs: Paldies.

P.Ozoliņš: Viņi ir paziņojuši par to, ka viņiem ir tādas zīmes, un punkts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Bojāra kungs, jums jautājums.

J.Bojārs: Bijušajā Rīgas Aeroflotes aviogrupā bija dažādas lidmašīnas. Sakiet, lūdzu, vai jūs nevarat atrisināt vienu vienkāršu jautājumu – vismaz atrast vienu tīru lidmašīnu daudzmaz tehniskā kārtībā? Jūs atvainojiet, bet, tikko mēs lidmašīnā spērām kāju pār slieksni, tūdaļ sajutām atejas smaku. Tas nav pieļaujams. Tā ir mūsu republikas vizītkarte. Visu ko var neizdarīt un uz visu ko var atsaukties, bet tīrību taču var ieviest lidmašīnā. Tas ir pirmais.

Otrkārt, acīmredzot lidmašīnas tehniskais stāvoklis nebija kārtībā, jo visu laiku bija šausmīgs troksnis un caurvējš vilka pa visām šķirbām. Vajag taču vismaz ārzemju līnijām atlasīt pieklājīgu lidmašīnu no tām, kas tur ir. Vai to nevar izdarīt? Paklājs netīrs, saplēsts. Bez tam ir zināmi apkalpošanas standarti, kas varbūt nav nemaz tik dārgi, bet kuri kaut kā tomēr ir jāpilda. Lai varētu lidmašīnā padzirdīt ar kafiju, būtu pieticis ar vienu Frankfurtē nopirkto kafijas ķieģelīti. Bet, ja jūs ārzemniekus iesēdināt lidmašīnā un nedodat viņiem kafiju, tad viņiem tas liekas diezgan apšaubāmi. Tā kafijas paciņa tur maksā trīs nabaga markas. Cik feniņu iznāk uz cilvēku?

P.Ozoliņš: Diemžēl ir jāpiekrīt jums, ka tā tās mūsu aviolīnijas strādā, bet aviācijas bizness nekad nav bijis sevišķi ienesīgs. Tās lidmašīnas, kuras lido uz ārzemēm, ir speciāli atlasītas, tādas nu mums ir tās lidmašīnas.

Priekšsēdētājs: Man liekas, ka situācija ir skaidra, kolēģi. Domāsim visi kopā. Paldies, Ozoliņa kungs!

P.Ozoliņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Uzstāšanās un atbildes uz jautājumiem beigušās, debates nav paredzētas.

Ir iesniegti divi lēmuma projekti. Vienu mutiski ierosināja mūsu kolēģis Briedis. Tātad nākamās otrdienas darba kārtībā ir iekļauts jautājums par lidostas robežas pārņemšanu, bet tur ir vajadzīgs rakstisks iesniegums. Es domāju, ka, to ievērojot, mēs plenārsēdē varēsim nobalsot, tiklīdz tāds ierosinājums būs.

Deputāts Grūbe ir iesniedzis ļoti īsu projektu: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei atzīt Latvijas valsti un apsargāt tās robežu.” Tas ir tā ļoti precīzi, taču pārlieku emocionāli. Ja Grūbes kungs to iesniegs un virzīs tālāk un ja deputāti nobalsos, tad, protams, tāds lēmuma projekts arī tik pieņemts. Paldies, kolēģi!

Mēs esam beiguši šo noklausīšanās stundu. Mums ir jāturpina tas, ko mēs sākām, – par autoceļiem. Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Cienījamie kolēģi!

Priekšsēdētājs: Pagaidiet mazliet, Caunes kungs, tūlīt deputāti izies no zāles, un tad mēs turpināsim. Paliks interesenti un viesi. Pagaidīsim, kamēr Muciņa kungs beigs konsultācijas. Viņš ir beidzis. Paldies.

Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Mēs beidzām ar 12.pantu. Tur ir Ziediņa priekšlikums. Tas ir pieņemts. Tālāk 13.pants.

Priekšsēdētājs: Jūs par 12.pantu? Par kuru pantu?

I.Čepāne: Cienījamais Caunes kungs! Man tomēr jautājums par 11.pantu. Par otro rindkopu. Pirmais jautājums: ko jūs saprotat ar “vietējām pašvaldībām”? Otrais jautājums: kā jūs saprotat šo saskaņošanu? Vai ir jābūt pašvaldību lēmumam? Kādā veidā tas ir domāts?

I.Caune: Ja tas ir ceļa posms, kas iet pa attiecīgā pagasta teritoriju, tad tā projektēšanas un izbūvēšanas darbi ir jāsaskaņo ar šo ciema padomi vai pagasta padomi.

I.Čepāne: Tad pagasta, nevis rajona?

I.Caune: Jā, pagasta.

I.Čepāne: Kā jūs saprotat šo saskaņošanu? Varbūt ar sesijas lēmumu?

I.Caune: Šī saskaņošanas kārtība pastāv uz laiku. Arī jums laikam tā ir zināma. Ja pagasta vecākajam vai priekšsēdētājam ir zīmogs un viņš ir pilnvarots saskaņot, tad viņš to saskaņo. Ja viņš uzskata, ka nav pilnvarots, tad virza sesijas izlemšanai, un sesija pieņem lēmumu. Bet es domāju, ka viņš kā vadītājs ir tiesīgs saskaņot.

I.Čepāne: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājums skaidrs. Tātad 12.pants. Kolēģa Ziediņa ierosinājums pieņemts. 13.pantā bija deputāta Ēlerta labojums, kas nav pieņemts.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Caunes kungs, 13.pantā ir runa par valsts ceļu fondu. Man nav skaidrs, kādēļ šā panta ceturtajā daļā pēkšņi valsts ceļu dienesta organizācijas saņem zaudējuma atlīdzību, acīmredzot arī soda naudas, kā te var saprast, ārpus šī ceļu fonda. Vai jūs nepaskaidrotu, kāda te ir jēga un ko tas dod? Es domāju, ja reiz valstij ir ceļu fonds, tad ir.

I.Caune: Ēlerta kungs, jēdziens “ceļu fonds” ir plašs, un tas aptver gan ceļu būvniecību, gan ceļu ekspluatāciju un uzturēšanu kārtībā. Bet šeit ir runa par ceļu ekspluatācijas līdzekļu lietošanu un par soda naudu iekasēšanu, par ceļu ekspluatācijas noteikumu neievērošanu. Un šie zaudējumi tiek nodarīti ceļu ekspluatācijas dienestam, tādēļ arī šim dienestam tā atlīdzība ir jāsaņem, nevis fondam kā tādam.

I.Ēlerts: Es gan domāju citādi. Es tomēr lūgtu balsot.

Priekšsēdētājs: Nav problēmu. Lūdzu, reģistrēsimies.

I.Caune: Konsultāciju vēl var sniegt Autoceļu departamenta direktors Kronlaka kungs. Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies, kolēģi! Kronlaka kungs, lūdzu, atvainojiet! Mēs reģistrēsimies, un tad jūs izklāstīsiet Ēlerta kungam šo problēmu. Notiek reģistrācija. Kolēģi, lūdzu, reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu. 58 deputāti reģistrējušies.

Lūdzu, Kronlaka kungs, tuvāk pie mikrofona!

O.Kronlaks, Autoceļu departamenta direktors: Te ir runa par tām soda naudas summām, kas tiek uzliktas par izdarītajiem ceļu bojājumiem, piemēram, ar smago tehniku tiek aizgrūsti ciet grāvji, ja brauc pāri grāvjiem, nevis pa nobrauktuvēm, salauztas ceļazīmes. Par to tiek uzlikta soda nauda. Šīs soda naudas tad iekasē ceļu organizācijas, un nauda tiek novirzīta ceļa uzturēšanai, remontam, būvniecībai. Tas pašā beidzamajā teikumā ir fiksēts.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, vai ir nepieciešams balsot? Ir. Lūdzu, godājamie deputāti, sagatavosimies balsošanai. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Ēlerta iesniegumu attiecībā uz 13.pantu. Lūdzu rezultātu. Par – 22, pret – 3, atturas – 16, labojums pieņemts. Lūdzu, Caunes kungs, izdariet attiecīgo atzīmi.

I.Caune: Man lūgums Ēlerta kungam iesniegt rakstiskā veidā.

Priekšsēdētājs: Viņš jau ir iesniedzis rakstiski, pat nodrukāts ir.

I.Caune: Nav konkrēti pateikts, kā tas ir risināms.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Lūdzu, Ēlerta kungs, iesniedziet komisijai pilnu panta tekstu.

Nākamais labojums attiecas uz 16.pantu. To arī iesniedzis Ēlerts. Labojums nav pieņemts.

I.Ēlerts: Runa ir par 16.panta trešo daļu, kur ir teikts, ka autoceļa aizsardzības zonā bez valsts ceļu dienesta rakstiskas atļaujas ir aizliegts veikt dažādus darbus. Tas ir ļoti normāli, ka šādas rakstiskas atļaujas šādu darbu veikšanai ir jāsaņem, taču likumā jau ir ielikta iespēja katram darba veicējam pašam novērtēt, vai viņa veiktie darbi apgrūtinās ceļu ekspluatāciju un drošību vai neapgrūtinās. Tātad viņš var domāt, vai ņemt to atļauju vai neņemt. Ja šos palīgteikumus svītrotu, tad būtu skaidri un gaiši pateikts, ka uzskaitīto darbu veikšanai ir jāsaņem atļauja, un viss. Priekš tam jau šis ceļu dienests ir, lai tas izlemtu – dot atļauju vai nedot. Es ierosinu balsot par to, lai šos pilnīgi liekos palīgteikumus izslēgtu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Caunes kungs, komentējiet!

I.Caune: Komisija nepieņēma šo ierosinājumu tāpēc, ka tad būtu vajadzīgas ļoti daudzas atļaujas un arī tādos gadījumos, kad nav nekādu domstarpību. Konkrēts piemērs. Taisns ceļa posms, kas nevar traucēt ne satiksmei, ne drošībai. Kāda atļauja šeit būtu vajadzīga? Kāpēc jāievieš šī birokrātiskā sistēma, lai katrā gadījumā būtu jāizņem šī atļauja? Ja Ēlerta kungs vēlas, lai spriež deputāti.

I.Ēlerts: Cienījamais Caunes kungs! Es nebūt neiebilstu pret šīs daļas svītrošanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Caunes kungs, jūsu komentārs?

I.Caune: Komisija savu domu ir izteikusi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad Ēlerta kungs ierosināja balsot par šo palīgteikumu svītrošanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Ēlerta ierosinājumu, kas ir rakstiski iesniegts attiecībā uz 16.pantu – svītrot palīgteikumus. Lūdzu rezultātu. Par – 22, pret – 1. Deputāta Ēlerta labojums pieņemts. Paldies.

Nākamais labojums ir 18.pantā. Atkal deputāts Ēlerts. Šoreiz tas ir pieņemts daļēji. Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Es gribu izteikt lielu pateicību šā likumprojekta sagatavotājiem otrajam lasījumam, jo ir ņemti vērā faktiski visi mani ieteikumi un precizēts termins “ļoti intensīvi”.

I.Caune: Es palūgtu Kronlaka kungu atbildēt par to intensitāti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kronlaka kungs, komentējiet 18.pantu!

O.Kronlaks: Sakaru ierīces gar autoceļiem ikvienā gadījumā ir jā­skata ļoti individuāli, jo pirmām kārtām sakaru ierīces, kuras ierīko uz ceļiem, ir ļoti dārgas un ir lieli ekspluatācijas izdevumi. Es domāju, nevajadzētu noteikt likumā tieši, kurā vietā būtu tā likuma spēks un kurā ne. Manuprāt, tas būtu lieki. Šeit ir vienkārši raksturots, uz kādiem ceļa posmiem būtu nepieciešams.

E.Krastiņš: Man ir vienkāršs priekšlikums – svītrosim šo pantu, kas neuzliek nevienam nekādus pienākumus un neprasa ne no viena nekādu atbildību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Komisijā, apspriežot šo jautājumu, izkristalizējās tāda doma, ka ir intensīvi noslogots ceļa posms, ko nosaka, uzskaitot plūsmu, kāda ir visā ceļā, bet ir arī tādi ceļi, kuru atsevišķi posmi ir noslogoti un atsevišķi nav. Tādēļ tas tā ir izdalīts. Šo intensitāti nosaka, uzskaitot kustību attiecīgā ceļa posmā vai visā ceļā. Un tur ir zināmas tehniskās kategorijas, pēc kurām nosaka, vai tas ir intensīvs vai nav. Ja šeit atsevišķi deputāti ir lielāki ceļu speciālisti…

E.Krastiņš: Es, Caunes kungs, neesmu lielāks speciālists, tāpēc es nezinu, ko nozīmē ļoti intensīvi un intensīvi. Un cilvēks, kas lasīs šo likumu, diemžēl arī nekur neredzēs, ko nozīmē termins “intensīvi noslogots ceļš”. Kur tas šeit ir izlasāms? Parādiet man, lūdzu! Nē, nevajag nekādu mācību grāmatu, bet vajag pateikt, kas nosaka to kārtību, kuri ir intensīvi noslogoti ceļi un kuri nav intensīvi. Vai tie ir 1.kategorijas ceļi? Vai ir kāda kārtība? Ja šīs kārtības nav, tad šis pants absolūti neko nereglamentē.

I.Caune: Es domāju, Krastiņa kungs, ka mēs jūs uzaicināsim uz komisijas sēdi un iedosim šo grāmatu, lai jūs varētu to izlasīt, jo visas instrukcijas un tehniskos noteikumus nevar pielikt likumā klāt.

E.Krastiņš: Lūdzu, ierakstiet šajā pantā, kas nosaka, kuri ir intensīvi noslogotie ceļi. Kā tiek noteikti intensīvi noslogotie ceļi vai ceļu posmi? Kāda ir šī kārtība? Ja tas nav ierakstīts, tad šis pants neko nedod.

Priekšsēdētājs: Paldies! Man radās tāda doma. Varbūt kolēģis Edmunds Krastiņš, ejot uz komisiju, varētu painteresēties, kāpēc tieši ļoti intensīvos posmos, jo man no autovadītāja pārliecības liekas, ka tieši tajos mazintensīvajos posmos vajag dot kādu iespēju izsaukt palīdzību. Jo intensīvajos jau tāpat to var izdarīt. 18.pantu trešajam lasījumam precizēs deputāts Edmunds Krastiņš un deputāts Ēlerts kopā ar komisiju un izlems, vai paplašināt šo pantu nozīmi vai svītrot un tamlīdzīgi. Pagaidām mēs vienkārši nevaram nokļūt pie kopsaucēja.

Par 19.pantu ir deputāta Ēlerta iesniegtais labojums, kurš nav pieņemts. Lūdzu.

I.Ēlerts: Man tomēr nav skaidra norma, kas fiksēta šā panta ceturtajā daļā. Ja ceļa nodalījuma joslā atrodas komunikācijas un ceļu rekonstrukcijas vai remonta gadījumā tās ir jāpārbūvē, vai tad to ir spiesti darīt šo komunikāciju īpašnieki? Un absolūti bez kaut kādu zaudējumu vai izdevumu atlīdzinājuma un pēc ceļu dienesta pieprasījuma. Tomēr ceļu rekonstrukcija nevarētu būt uz citu īpašumu rēķina. Un, ja kāda īpašuma pārbaudes dēļ citiem īpašumiem tiek radīti zaudējumi, tad ir pilnīgi normāli, ka tie tiek atlīdzināti. Un ceļiem nevar būt nekāds izņēmuma stāvoklis. Protams, nevar būt runas, ka jautājums par komunikāciju uzturēšanas kārtību nebūtu šā likuma jautājums. Par pārbūvi un rekonstrukciju es ierosinu tomēr balsot, lai ceļu rekonstrukcijas un remonta gadījumā tas nebūtu jādara īpašniekiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Caunes kungs, jūsu komentāru!

I.Caune: Ceļa dienesta speciālisti jautājumu skaidro tā, ka komunikācijas, kas izbūvētas… Ēlerta kungs, lūdzu, klausieties! Ja komunikācijas, konkrēti, telefona kabeļi, dažādas sakaru un citas līnijas, ir izbūvētas par valsts līdzekļiem un notiek ceļu rekonstrukcijas darbi, kurus arī finansē no valsts līdzekļiem, tad gadījumā, ja šeit neiestājas zināma viņu materiālā atbildība, tad ceļu rekonstrukcijas projektēšanai tiek uzstādīti nesamērīgi augsti attiecīgie tehniskie parametri. Tā kā gan viena, gan otra ir valsts nauda, bija tāda doma, lai paliktu no šo komunikāciju īpašnieku budžeta.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, vai jūs pastāvat uz balsojumu? Lūdzu balsošanas režīmu. Kaut gan, paskatoties atpakaļ, jūs redzēsit, ka diez cik pārliecinošs šis balsojums, protams, nebūs. Mēs balsojam, Kronlaka kungs, par deputāta Ēlerta ierosinājumu. Caunes kungs, jūs tik ilgi runājāt. Caunes kungs, ļoti lūdzu atsaukt šo balsojumu un dot vārdu Kronlaka kungam.

Lūdzu, Kronlaka kungs!

O.Kronlaks: Šis punkts jau ir vecajā Latvijas laika likumā. Tas ir punkts par zemes ceļiem. Tātad runa ir par līnijām, kurās komunikācijas tiek novietotas paralēli ceļiem, tās novieto paralēlā ceļa joslā tāpēc, lai sakarniekiem un elektriķiem būtu vieglāk apkalpot šīs līnijas. Un mēs viņiem to atļaujam. Bet, tiklīdz ir nepieciešams ceļu rekonstruēt, sakarnieki vai elektriķi tehniskajos noteikumos izvirza pārmērīgas prasības. Piemēram, telefona līnijai vai elektrolīnijai vajadzīgs desmitdzīslu kabelis, bet viņi, zinādami, ka tie kabeļi jādabū ceļiniekiem un ka ceļinieki no ceļu fonda arī maksās, izvirza pārmērīgas prasības un vienkārši ļoti sadārdzina. Otrkārt, visi materiālie resursi parasti ir to ministriju rokās, kuras pārceļ. Lai būtu samērīgas prasības, ir nepieciešams, lai pats saimnieks, pats īpašnieks to dara, jo viņš katrā ziņā šos kabeļus pārliks ekonomiskāk un lietderīgāk.

Priekšsēdētājs: Jūs dzirdējāt komentāru, dzirdējāt arī Ēlerta kunga pamatojumu un lūgumu balsot par šo viņa priekšlikumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Ēlerta priekšlikumu attiecībā uz 19.pantu. Tas ir izlasāms. Lūdzu rezultātu. 13 – par, 6 – pret, 12 – atturas. Šis labojums, ko iesniedza Ēlerta kungs, nav pieņemts.

Nākamais labojums ir 29.pantā, un līdz ar to arī labojumi beidzas. Par 29.pantu ir deputāta Ēlerta priekšlikums.

Es atvainojos, Caunes kungs, mēs vēl neesam nobalsojuši. Vai Ēlerta kungam ir kaut kas ko bilst? Tas ir pieņemts, bet nav pieņemts par visu likumu. Tātad deputāts Ēlerts nevēlas neko paskaidrot. Paldies. Vai par citiem šā likumprojekta pantiem ir deputātiem kas bilstams?

Deputāts Emsis vēlas ko teikt. Lūdzu.

I.Emsis: Man ir ļoti liels lūgums. Ja likumu tas nebojātu, tad vajadzētu precizēt 21.pantu, kur jūs runājat par autoceļu tuvumā izvietotajiem… Tātad tā būtu 7.lappusē trešā rindiņa, ka aizsardzības zonā var izvietot dažādus ēdināšanas un citus objektus, saskaņojot ar valsts ceļu dienestu. Tur vajadzētu likt komatu un turpināt: “Latvijas Republikas likumu noteiktajā kārtībā”, jo es baidos, ka pretējā gadījumā šeit var vienkāršoti saprast, ka šī problēma jārisina tikai ar ceļiniekiem.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, kādas ir jūsu domas?

I.Emsis: Varbūt to var pieņemt? Es gan rakstiski neesmu iesniedzis.

I.Caune: Emša kungs, mēs komisijā apspriedīsim. Bet jums nav prioritāro tiesību, jo jūs neesat iesniedzis rakstiski.

Priekšsēdētājs: Caunes kungam ir pilnīga taisnība. Tā ka, Emša kungs, lai nodrošinātos, lūdzu, iesniedziet rakstiski līdz trešajam lasījumam. Kas vēl sakāms par likumu?

I.Caune: Līdz trešajam nevar, Krastiņa kungs, iesniegt…

Priekšsēdētājs: Kā tad nevar, Caunes kungs!

I.Caune: Trešajā lasījumā var tikai svītrot.

Priekšsēdētājs: Nevar gan. Var redakcionāli labot, Caunes kungs. Pretējā gadījumā iznāk, ka trešajā lasījumā visi likumi tiks nosvītroti, un tad būs cauri. Var arī labot trešajā lasījumā. Var iesniegt rakstiski arī papildinājumus, redakcionālas dabas, protams. Lūdzu, vēl par šo likumu? Nav nekā ko teikt.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likuma “Par autoceļiem” akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 36, pret – 1, atturas – 4. Likums akceptēts.

Godājamie kolēģi, ir tieši puspieci, un mums ir jāiet pārtraukumā. Vairāki deputāti saka, ka nemaz nav vērts iet pārtraukumā. Bet tas ir katra personīgs jautājums.

Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, reģistrēsimies, lai izdruku varētu nogādāt grāmatvedībā. Lūdzu, reģistrēsimies katrs pats par sevi! Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu rezultātu. 46 deputāti. Beļska kungs paliks bez algas… Kolēģi paši vainīgi, neko nevar darīt. Paldies. Vēlreiz pārreģistrēsimies tad, kad vajadzēs balsot.

Godājamie kolēģi, kā mēs paši nolēmām, tad komplektā ar likumu “Par autoceļiem” mēs arī izskatām otrajā lasījumā likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā”, kas ir saistīts ar autoceļiem. Otrais lasījums. Lūdzu, Caunes kungs! Es redzu, ka ir divi labojumi – viens nav pieņemts, otrs ir pieņemts, abu autors ir deputāts Birkavs, kura nav uz vietas.

I.Caune: Cienījamie kolēģi! Pirmais priekšlikums ir apvienot 140., 141. un 142.pantu vienā un tos likt kā apakšpunktus. Komisija nolēma, ka tas nav vajadzīgs. Šādi ir pārskatāmāk.

Un otrais Birkava kunga priekšlikums bija 5.punkta 2.apakšpunktā soda naudas apmēru neparedzēt 500 rubļus, bet paredzēt vienu tūkstoti rubļu. Komisija to pieņēma. Citu labojumu nebija.

Priekšsēdētājs: Birkava kungs nav ieradies, lai par pirmo labojumu aizstāvētu savu viedokli, otrs labojums ir pieņemts, tur jautājumu nav. Godājamie kolēģi, izsakieties par pārējiem pantiem! Nav neviena ierosinājuma? Ir? Lūdzu.

V.Biķis: Caunes kungs, manuprāt, ne tikai minētajā Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kuru mēs šodien izskatām par autoceļiem, bet arī pārējos būtu laiks atteikties no rubļiem, jo drīz vien mums būs tūkstošu vietā jāraksta miljoni un pastāvīgi jālabo. Vai jūsu komisijai būtu pieņemams, ja mēs rubļus izteiktu minimālajā algā? To es izvirzu jautājuma veidā. Teiksim, viena puse minimālās algas un tā tālāk, tad šis kodekss pēc pusgada nepārvērstos par izsmieklu.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, kāds ir jūsu viedoklis? Tas ir tāds teorētisks jautājums.

I.Caune: Biķa kungs, iesniedziet savu priekšlikumu. Ja mums atļaus trešajā lasījumā, tad labosim. Es personīgi domāju, ka to vajadzētu pieņemt, bet tās algas un tie rubļi jau ir ne tikai vienā vien Administratīvo pārkāpumu likumā. Kā domā Likumdošanas jautājumu komisija, un kā domājat jūs, cienījamie kolēģi? Es domāju, ka mums, komisijai kā tādai, nevarētu būt nekas sevišķs pretim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs no Likumdošanas komisijas.

A.Endziņš: Tikai vienā sadaļā ielikt “izejot no minimālās algas” nav iespējams, bet par šo ideju, kuru nupat izvirzīja kolēģi, arī mēs daudz domājam un lauzām galvu, jo būtībā visam Administratīvo pārkāpumu kodeksam ir vajadzīga vienota struktūra. Bet kā to izdarīt? Taču es šaubos, vai to var izdarīt, kā jūs sakāt, varbūt pat līdz trešajam lasījumam, jo šajā sodu struktūrā ir vajadzīga vienota sistēma. Mēs un arī Juridiskā pārvalde patlaban domā tieši par to, kā, izstrādājot tagad jauno Administratīvo pārkāpumu kodeksu, kurš arī ir vajadzīgs, mēs tikai liekam ielāpus šajā kodeksā. Šis jautājums ir jārisina tālāk, jo agri vai vēlu būsim spiesti atgriezties pie tā, bet uzreiz momentā to nevar izdarīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Šķiet, jautājums ir skaidrs. Paldies, Caunes kungs! Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz. Reģistrācijas režīmu! Lūdzu, reģistrēsimies. Seiles kundze, nospiediet, lūdzu, to pogu, Čepānes kundze sēž, viņa to lūdza. Paldies. Lūdzu rezultātu. 59 deputāti ir reģistrējušies.

Lūdzu, Grūbes kungs! Jūs par balsošanas motīviem?

G.Grūbe: Jā, par balsošanas motīviem. Es ar tādu pašu problēmu saskāros, kā jau teica, arī tad, kad mēs izskatījām iepriekšējos labojumus. Man būtu lūgums – patiešām pievērst šim jautājumam nopietnu uzmanību, arī Likumdošanas jautājumu komisijai vajadzētu padomāt par to, lai mēs katru dienu nelabotu likumus, jo šī problēma attiecas uz visiem kodeksiem.

Priekšsēdētājs: Paldies, Grūbes kungs! Tikko gan Endziņa kungs teica, ka viņi ne tikai domā, bet jau ir pat sākuši strādāt. Tā ka Likumdošanas jautājumu komisija rīkosies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā” akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 49 – par, pret – nav, atturas – 3. Akceptēts otrajā lasījumā.

Un mūsu darba kārtības pēdējais punkts – Latvijas Republikas likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā vides aizsardzības jautājumos”. Atvainojiet par nekompetenci, bet es ne darba kārtībā, ne projektā neredzu, kurā lasījumā tas ir. Pirmajā? Paldies. Lūdzu godājamos deputātus pierakstīties jautājumu uzdošanai un debatēm.

Apsīša kungs, tribīnē! Cik laika jums vajadzētu, Apsīša kungs?

R.Apsītis: Centīšos ļoti īsi un lakoniski.

Priekšsēdētājs: Paldies.

R.Apsītis: Godātie deputāti! Saskaņā ar šīsdienas plenārsēdes darba kārtības pēdējo, 9.punktu man ir uzdots īsi ziņot par 148.dokumentu. Tas ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā vides aizsardzības jautājumos”, pirmais lasījums.

Kāpēc bija vajadzīgi šie Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumi un papildinājumi? Ir vairāki argumenti. Pirmais, tāpēc, ka ir pieņemti vairāki jauni Latvijas Republikas likumi. Piemēram, likums “Par Vides aizsardzības komiteju”, likums “Par Vides aizsardzības valsts inspekciju”, likums “Par vides aizsardzību”, kuros ir noteikta vides aizsardzības inspektoru kompetence, tas ir, viņu tiesības un pienākumi.

Es gribētu norādīt, ka šajā grozījumu un papildinājumu projektā ir ietvertas vairākas jaunas normas, kas nosaka administratīvo atbildību par vides aizsardzības pārkāpumiem. Agrāk šīs normas galvenokārt bija ietvertas PSRS attiecīgajos likumdošanas aktos, kuri bija spēkā arī Latvijas teritorijā. Tagad šīs jaunās normas it īpaši ir akcentētas trijos pantos – 62., 82.pantā un 82.¹ pantā. Šajos grozījumos un papildinājumos tiek palielināta administratīvā atbildība, tātad galvenokārt naudas sods un tā apmēri.

Sakarā ar Vides aizsardzības komitejas un Meža ministrijas izveidošanu šo jauno valsts pārvaldes institūciju amatpersonām ir dotas tiesības saukt vainīgās personas pie administratīvās atbildības. Un arī tas bija jāfiksē šajos jaunajos kodeksa grozījumos un papildinājumos.

Visbeidzot daži panti šajā kodeksā ir apvienoti, piemēram, 59.pantā ir ietvertas tās normas, kuras agrāk bija izkaisītas pa atsevišķiem pantiem.

Kādas ir konceptuālas problēmas, pie kurām mums īsumā būtu jāpakavējas pirmajā lasījumā? Manuprāt, pirmā problēma saistīta ar to, kādam jābūt šim naudas sodam, kādam ir jābūt naudas soda apmēram, vai tas jānosaka rubļos. Daži iesaka, ka varbūt var atrast kādas citas vienības, piemēram, ir izskanējusi doma, ka tā varētu būt minimālā darba alga. Ir izteikta arī tāda koncepcija, ka varbūt atsevišķos gadījumos tā varētu būt brīvi konvertējamā valūta vai tamlīdzīgi.

Šodien mūsu kolēģis deputāts Grūbe pat vairākkārt izteica priekšlikumu, ka nevajadzētu šajos Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantos noteikt sodus absolūtos skaitļos rubļos, jo inflācijas procesā šīs summas strauji zaudēs savu nozīmi un acīmredzot visā drīzumā nāksies no jauna pārskatīt visus pantus. Tā ir tiešām problēma, par kuru jāpadomā. Varbūt līdz otrajam lasījumam mēs varētu izstrādāt kaut kādu koeficientu sistēmu. Pagaidām šajā pirmajā lasījumā mēs esam paredzējuši naudas sodus tāpat kā līdz šim – absolūtās rubļu summās.

Nākamā problēma attiecas galvenokārt uz 88.3.pantu, kuru mēs varam atrast 13.lappusē iepriekšminētajā dokumentā.

Skaidrības labad es nolasīšu šā panta otro daļu, kur ir teikts tā: “Par nepakļaušanos Vides aizsardzības valsts inspekcijas vai valsts sanitārās uzraudzības institūciju amatpersonu likumīgam rīkojumam vai prasībai, tām pildot dienesta pienākumus, uzliek naudas sodu no 200 rubļiem līdz 1000 rubļiem.” Esmu konsultējies arī ar Juridiskās pārvaldes darbiniekiem, protams, mēs paši komisijā vairākos seansos apspriedām šo projektu. Tāpēc arī ievilkās šā projekta apspriešana plenārsēdē. Ir izteikta tāda doma, ka paši inspektori nevarētu uzlikt administratīvos sodus personām par to, ka šīs personas nepilda viņu likumīgos rīkojumus. Mūsu ieskats ir tāds, ka, bez šaubām, tā nedrīkstētu rīkoties šīs personas, taču augstākās personas, viņu priekšnieki, šie inspektori varbūt to varētu darīt. Otrs variants, ka šādus sodus varētu uzlikt tiesa. Arī tāda doma ir izteikta.

Nākamā problēma galvenokārt attiecas uz 211.pantu. Šā panta otrajā daļā ietverta norma, kas zināmā mērā ir pat pretrunā ar 211.panta pirmo daļu, jo šis pants galvenokārt regulē līdzšinējo izpildkomiteju priekšsēdētāju un viņu vietnieku kompetenci administratīvo pārkāpumu izskatīšanā, un viņiem ir tiesības uzlikt administratīvos naudas sodus līdz 200 rubļiem. Valdei faktiski par šiem sodiem nav nekādas darīšanas. Pašreizējā redakcijā paredzētas arī valdes tiesības šajā jomā. Varbūt vajadzētu paplašināt šo izpildkomiteju vai tagadējo valžu priekšsēdētāju tiesības uzlikt lielākus administratīvos naudas sodus.

Attiecībā uz 223.pantu ir izteikts priekšlikums, ka pagaidām nevajadzētu grozīt šo pantu, ka nevajadzētu vispār to aiztikt, jo valdības, tas ir, Ministru padomes, reorganizācija zināmā mērā skar arī valsts rūpniecības darba drošības un uzraudzības iestādes, un valdība jau esot izstrādājusi projektu šim pantam. Mūsu komisija to nav izskatījusi, acīmredzot tas nav vēl saņemts. Bet, ja mēs tagad gribam pieņemt kaut vai pirmajā lasījumā šo pantu, var gadīties, ka pēc nedēļas mums šis jautājums ir vēlreiz jāizskata.

Es pieskāros tikai dažām konceptuālajām problēmām, par kurām vajadzētu (un arī, protams, par citām problēmām, ja tādas rodas) izteikties mūsu deputātiem. Starp citu, šā pirmā lasījuma izskatīšanā piedalās arī Vides aizsardzības komitejas galvenais juriskonsults Bergmaņa kungs, viņš šeit sēž un ir gatavs atbildēt uz jautājumiem, varbūt arī papildināt mani par dažiem citiem jautājumiem, kuri attiecas uz šā likumprojekta pirmo lasījumu. Tas man īsumā viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi ziņotājam? Viens jautātājs – deputāts Silārs. Lūdzu.

I.Silārs: Es atklāti pateikšu, ka es visu projektu neesmu izlasījis, bet man rodas neizpratne par salīdzinošajiem sodiem. Piemēram, 69. un 70.pants. Te vienāds naudas sods (līdz 200 rubļiem) tiek paredzēts par patvaļīgu siena pļaušanu vai lopu ganīšanu mežos un valsts fonda zemēs un par riekstošanu un sēņošanu. Man atausa atmiņā viens gadījums no laikiem, kad drīkstēja turēt govslopu…

R.Apsītis: Jā.

I.Silārs: Es tolaik pazinu vienu uzņēmīgu mežsargu, kurš uzturēja astoņus govslopus, izmantojot valsts fonda zemi un mežu. Bet tagad mēs uzliekam 200 rubļus sēņotājam un riekstotājam. Man tā liekas ļoti nesamērīga vienādošana.

R.Apsītis: Es domāju, ka jums ir daudz taisnības, tas ir diskutējams jautājums. Ja man jāizsaka savas subjektīvās domas, tad šādus strīdīgus jautājumus attiecībā tieši uz naudas sodu apmēriem, uz šīm sankcijām, mēs varam atrast ne tikai šajos divos pantos vien, jo pagaidām ne Likumdošanas jautājumu komisija, ne arī parlaments kopumā nav atradis kaut kādus noteiktus kritērijus, pēc kuriem vadīties, lai par dažādiem administratīvajiem pārkāpumiem precīzi noteiktu naudas sodus. Nav tādu. Tā ka par to var strīdēties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jūsu priekšlikumu, Silāra kungs! Deputāts Koroševskis uzdod jautājumu. Lūdzu. Gatavojas deputāte Seile.

P.Koroševskis: Man tāds jautājums par 59.pantu. Tagad mēs bieži sastopamies ar tādu situāciju, ka ciematos nav uzbūvētas attīrīšanas iekārtas, bet mājas ir uzceltas. Tagadējās paju sabiedrības šīs mājas nodod pašvaldībām, bet pašvaldības neņem pretī. Vides aizsardzības inspekcija bieži par to soda, bet tagad var sodīt paju sabiedrību priekšsēdētājus ar 2000 rubļiem. Būtībā viss ir it kā pareizi.

R.Apsītis: Es domāju, ka atbilde būtu pārliecinošāka, ja to sniegtu mūsu kolēģis no Vides aizsardzības komitejas. Kādas ir jūsu domas?

Priekšsēdētājs: Laikam kolēģi neiebilst. Lūdzu.

J.Bergmanis, Vides aizsardzības komitejas jurists: Cienījamie deputāti! Šis pants, par kuru jūsu kolēģis uzdeva jautājumu, attiecas uz resursu piesārņošanu…

No zāles: Mikrofonā! Mikrofonā!

Priekšsēdētājs: Mikrofonā!

J.Bergmanis: Tas attiecas uz dabas resursu piesārņošanu ar notekūdeņiem, ķīmiskām vielām, kā arī ar ražošanas, komunālās saimniecības vai sadzīves atkritumiem, atlikumiem vai sārņiem, nevis uz kaut kādām mājām.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, jautātājs laikam bija domājis to, kas iztek no tām mājām, nevis pašas mājas.

I.Emsis: Te ir ļoti vienkārša lieta. Tātad, ja ir nokārtota vides piesārņošana oficiāli… Jautājums ir par to, vai visi dokumenti ir oficiāli nokārtoti vai nav. Ja viņiem attīrīšanas iekārtas nav uzbūvētas, tad viņi maksā nodokli – dabas resursu nodokli. Bet, ja viņi neko negrib maksāt, tad viņi maksā šo sodu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas atkal būs nedēļas citāts par oficiālo vides piesārņošanu. Tā ka, cienījamie kolēģi, piesārņosim vidi tikai oficiāli.

Lūdzu, deputāte Seile!

A.Seile: Cienījamais Apsīša kungs! Man vajag vienu praktisku padomu, jo Slīteres rezervātā mēs esam saskārušies ar šo administratīvā soda uzlikšanu. Līdz šim to administratīvo sodu vajadzēja noformēt tajā administratīvajā komisijā, kur dzīvo pārkāpējs. Nācās viņus meklēt pa visu republiku un arī ārpus republikas.

Vai tagad šo sodu varēs uzlikt Vides aizsardzības komitejas institūcija rajonā vai pati rezervāta vadība? Kā tas būs? Vai viņi visi ir Vides aizsardzības komitejas darbinieki?

R.Apsītis: Jā. Lūdzu, Bergmaņa kungs!

A.Seile: Tātad uz vietas? Paši?

R.Apsītis: Viņš atbildēs.

A.Seile: Jā.

R.Apsītis: To mēs esam runājuši.

J.Bergmanis: 231.pantā ir paredzēts, ka par visiem šiem administratīvajiem pārkāpumiem vides aizsardzības institūciju darbiniekiem ir tiesības uzlikt un iekasēt naudas sodus. 230.pants paredz, ka šīs tiesības ir arī Latvijas Republikas vides aizsardzības institūcijām, kā arī rezervātiem.

A.Seile: Tādā sakarībā man viens papildu jautājums. Piemēram, Gaujas parks nav vides aizsardzības institūcija. Vai tas pieder Meža ministrijai? Tātad viņu inspektoriem būs…

J.Bergmanis: Jā.

A.Seile: Vai šajā gadījumā tā ir dubultpakļautība?

J.Bergmanis: Tas ir paredzēts 233.pantā, kur ir runa par Meža ministrijas amatpersonām.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautātāji? Nav jautātāju. Paldies, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai kāds deputāts ir pierakstījies debatēs? Nav.

Lūdzu, reģistrēsimies. Reģistrācija. Lūdzu rezultātu. 59 deputāti reģistrējušies. 60.deputāts ierodas, un tas ir deputāts Līgotnis. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likuma akceptēšanu pirmajā lasījumā. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 52 – par, pret – nav, atturas – 3. Akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies, kolēģi!

Plenārsēde beigusies. Prezidija locekļi, rīt pulksten četros Prezidija sēde.

(Sēdes beigas)