1992.gada 18.februāra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Pulkstenis ir trīs. Lūdzu, reģistrēsimies. Ir priecīgs brīdis, jo zālē ir daudz sen neredzētu deputātu. Rezultāts! Šobrīd ir reģistrējušies 118 deputāti, bet vēl arvien nāk klāt, tā ka, es domāju, uz jautājumu apspriešanas beigām mums būs diezgan ievērojams kvorums.

Tātad saskaņā ar mūsu balsojumu par plenārsēdes darba kārtību pulksten 15.00 sākam izskatīt 167.dokumentu – lēmuma projektu “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietniekiem līdz Saeimas ievēlēšanai”, ko ierosina Likumdošanas jautājumu komisija.

Endziņa kungs tiek aicināts tribīnē. Godājamie deputāti, lūdzu, pierakstieties sekretariātā jautājumu uzdošanai un debatēm.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Ierosinu jums izskatīt Augstākās padomes lēmuma projektu “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietniekiem līdz Saeimas ievēlēšanai”. Jūs zināt, ka Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns iesniedzis atlūgumu par demisiju no šī posteņa, kā arī to, ka Augstākā padome šo iesniegumu apmierināja. Jūs zināt, ka 1991.gada 21.augustā Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu, saskaņā ar kuru pašreizējais Latvijas Republikas juridiskais pamats tiek veidots, balstoties uz 1922.gada Satversmi. Latvijas PSR 1978.gada Konstitūcija arī vairs nav spēkā. Līdz ar to nebūtu juridiski korekti atjaunot šādu amatu pēc tām normām, kuras vairs nav spēkā.

Tāpēc, lai mums būtu juridisks pamats, arī tiek ierosināts izdarīt grozījumus 1990.gada 3.maija lēmumā par Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka, vietnieka un sekretāra vēlēšanām. Konkrēti, tiek ierosināts likvidēt pirmā vietnieka posteni kā tādu, bet Augstākās padomes priekšsēdētājam līdz Saeimas sanākšanai saglabāt divus vietniekus. Šajā sakarībā tad arī minētais lēmuma projekts tiek ierosināts. Vēl varētu motivēt arī šādi: proti, 1922.gada Satversme paredzēja Saeimas priekšsēdētāja posteni un priekšsēdētāja divus līdzbiedrus. Tātad praktiski varētu teikt, ka vajadzētu būt Augstākās padomes priekšsēdētājam un diviem vietniekiem.

Vēl gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka 1990.gada 3.maija lēmuma 3.punkts tiek izteikts jaunā redakcijā. Jums ir dota izziņa, kāds šis punkts bija 1990.gada 3.maijā. Gribu paskaidrot vēl vienu lietu, proti, ka šis grozījums saistās ar to, ka 3.maijā bija spēkā Latvijas PSR Konstitūcija, kura tajā laikā paredzēja, ka Augstākā padome ir tiesīga risināt jebkuru jautājumu tikai tad, ja plenārsēdē bija nepieciešamais kvorums. Un kvorums tika noteikts tāds, ka jābūt ir vairāk nekā pusei, proti, tātad bija jāpiedalās 101 deputātam. Patlaban sakarā ar tām izmaiņām, kādas tika izdarītas, kvoruma mums nav, mums darbojas norma, kas paredz kārtību, kādā tiek pieņemti Augstākās padomes likumi un lēmumi. Proti, jautājums tiek saistīts ar balsojošo vairākumu. Taču, pieņemot lēmumus un likumus, šim balsojumam ir jābūt ar ne mazāk kā vienu trešdaļu no Latvijas Republikas tautas deputātu kopskaita. Tāpēc arī šāds grozījums ir ierosināts.

Vēl gribu jūs informēt par to, ka vakar, apspriežot šo lēmuma projektu Tautas frontes frakcijā, tika ierosināts no preambulas izsvītrot tekstu, sākot no ceturtās rindas, proti, no vārdiem: “kā arī lai tuvinātu Augstākās padomes vadības struktūru Latvijas Republikas Satversmes noteiktai Saeimas vadības struktūrai”, kā lieku un nevajadzīgu, kas varbūt vienam otram arī šķiet divdomīgi, ka Augstākā padome it kā mēģina un grib saglabāt sevi uz nenoteiktu laiku. Tāpēc, izsvītrojot tekstu aiz vārda “struktūras”, paliktu – “vadības struktūras… Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj”, un tālāk kā tekstā. Tas man būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies, Endziņa kungs! Pirmais jautājumu uzdod deputāts Bērzs. Gatavojas deputāts Zaļetajevs.

A.Bērzs: Mana jautājuma pirmo pusi jūs noņēmāt, jo paziņojāt, ka iesakāt svītrot demagoģisko palīgteikumu – “lai tuvinātu Latvijas Augstākās padomes struktūras Saeimas vadības struktūrai”. Taču mana jautājuma otra puse paliek. Proti, saskaņā ar Latvijas Satversmi, valsts galvas funkcijas pildīja prezidents un Saeimas priekšsēdētājs ar saviem vietniekiem, nodrošinot likumdošanu. Mums valsts galvas un Augstākās padomes priekšsēdētāja funkcijas ir saplūdušas vienā amatā un vienā personā. Tagad šis lēmuma projekts ierosina viņam iecelt divus vietniekus. Jebkurā institūcijā, pat padomju iekārtas laika kolhozos, nerunājot jau par tādu iestādi kā kuģi, kur nu vēl valsti, pastāv kārtība, ka automātiski ir zināma tā persona, kura stājas pirmās personas vietā, ja pirmā persona kaut kādu ārkārtēju apstākļu dēļ atiet no pienākumu pildīšanas. Ja saskaņā ar šo lēmumu patlaban priekšsēdētājam būs divi vietnieki, tad šis jautājums paliek atklāts, jo ārkārtējā situācijā, kad priekšsēdētājs, iepriekš neplānojot, nevar nozīmēt, kurš viņa prombūtnes laikā vai kaut kādos citos apstākļos pildīs šīs pirmās personas funkcijas valstī, rodas jautājums, kura persona, kurš no vietniekiem pārņems šīs funkcijas?

A.Endziņš: Cienījamais Bērza kungs! Jūs pats minējāt Satversmi. Lūk, šajā Satversmē tad arī ir noteikts, ka Satversmes priekšsēdētājs un divi viņa līdzbiedri. Neviena vārda nav teikts par to, ka viens no viņiem ir līdztiesīgāks par otru. Tā ir viena lieta.

Otra lieta. Ja mēs paskatāmies 1922.gada Satversmi attiecībā uz Ministru kabinetu (arī mums ir Ministru kabineta prezidents), redzam, ka nav neviena vietnieka. Rodas līdzīgs jautājums tam, kādu jūs uzstādījāt, proti, kas notiks tad, ja šā Ministru prezidenta pēkšņi nav. Likums vienkārši noteica, ka Ministru prezidents savā prombūtnes laikā vienu no ministriem nozīmē par savu vietnieku. Acīmredzot arī šī situācija ir līdzīga, proti, ka nebūt obligāti un ne visur ir vajadzīgs šāds izteikts postenis – “pirmais vietnieks”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev! Gatavojas deputāts Rikards.

S.Zaļetajevs: */Mans jautājums ievērojamā mērā ir analoģisks tam jautājumam, kuru uzdeva deputāts Bērzs. Runa ir par to, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs tiešām izpilda funkcijas, kas ievērojamā mērā atšķiras no tām funkcijām, kādas pildīja Saeimas priekšsēdētājs. Viņam ir noteikti arī tādi valstiski pienākumi, kādus Saeimas priekšsēdētājs nepildīja. Tāpēc pamatojums, lai atteiktos no pirmā vietnieka un vienkārši vietnieka, rada lielu neizpratni. Rodas vēlēšanās uzzināt, kādā veidā tiks reglamentēts šo divu vietnieku darbs, kāda būs pienākumu sadale viņu starpā, kādā veidā deputāti uzzinās par šo pienākumu sadali starp viņiem?/

A.Endziņš: Uz jūsu jautājumu es varu sniegt analoģisku atbildi, kādu es jau sniedzu deputātam Bērza kungam, proti, ka šajā gadījumā Augstākās padomes priekšsēdētājs ir tiesīgs noteikt šo kompetences sadali un attiecīgi par to informēt visus deputātus. Es domāju, ka līdz ar to šeit nekādas problēmas nevar rasties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Rikard! Gatavojas deputāts Kiršteins.

R.Rikards: Man ir tīri formāls jautājums. Lēmuma 2.punkta 2.apakš­punktā ir rakstīts šādi: “izslēgt vārdus “pirmo vietnieku””. Taču, ja mēs skatāmies oriģinālā, tas ir, 3.maija lēmuma 1.punktu, un ja mēs formāli izslēdzam pirmo vietnieku, tad paliek tikai priekšsēdētāja vietnieks un sekretārs. Nevienā vietā 3.maija lēmumā neparādās, ka ir divi vietnieki. Vai 1.punktu nevajadzētu izteikt tādā redakcijā, ka izvirza kandidatūras ievēlēšanai Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja divu vietnieku un sekretāra amatā? Tad būtu skaidrs, bet, ja izslēgs formāli, tad pēc tā teksta ir tikai viens vietnieks.

A.Endziņš: Principā varētu arī jums piekrist un šos divus vietniekus var ierakstīt, kaut gan arī Augstākā padome ir kompetenta izlemt šo jautājumu arī bez šāda… jo tas lēmums ir domāts, nevis lai noteiktu štatu sarakstus, kādi ir šie amati, bet arī šo amatu izveidošanas kārtību, tā kā lēmuma tekstā, ko mēs grozījām, figurē pirmais vietnieks un vietnieks.

R.Rikards: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kirštein! Ja vēl kāds vēlas uzdot jautājumus, lūdzu pierakstīties!

A.Kiršteins: Šeit faktiski ir radusies tāda neliela juridiska blēdība. Mums ir viens vietnieks, kas ir ievēlēts ar pusi no balsīm. Tagad tiek piedāvāts ievēlēt vietnieku ar trešdaļu balsīm. Preambulā ir teikts, ka visas šīs manipulācijas tiek taisītas, lai pietuvinātu vadības struktūru noteiktai Saeimas vadības struktūrai. Taču jautājums ir tāds: ja Satversmē ir ierakstīts, ka prezidents tiek ievēlēts Saeimā ar 51 balsi, tātad ar vairāk nekā pusi no klātesošo balsīm, tad vajadzētu atcerēties, ka Saeimā dalīja varu starp prezidentu un Saeimas priekšsēdētāju un priekšsēdētāja līdzbiedrs automātiski nekļuva par valsts prezidentu. Šajā gadījumā, ja, piemēram, Augstākās padomes priekšsēdētājs saslimst, tad viens no viņa vietniekiem uzņemas valsts galvas pienākumus, kurus nekādā ziņā nevar uzņemties cilvēks, kas ir saņēmis mazāk par pusi balsu. Tāpēc man nav skaidrs, kāpēc šeit pēkšņi parādās labojums “ar 1/3 balsīm”.

A.Endziņš: Jau pašā sākumā es paskaidroju, kāpēc ir šāds labojums. Cienījamais Kiršteina kungs, ja jūs tagad runājat par blēdībām, tad man arī rodas vairāki jautājumi jums, jo 21.augusta likums, kas pasludināja 1922.gada Satversmi kā valsts tiesisko bāzi, tajā pašā laikā noteica, ka līdz Saeimas vēlēšanām vienīgais likumdošanas institūts ir Augstākā padome, valdība ir Ministru padome un ka Satversme savu darbību atjaunos par tik, par cik radīsies visi šie priekšnoteikumi, lai šos Satversmē paredzētos institūtus varētu atjaunot. Bet tagad jūs gribat savienot divas būtībā patlaban nesavienojamas lietas. Mēs skatāmies uz Satversmi, skatāmies uz Saeimu, bet tajā pašā laikā neesam ne viens, ne otrs. Mēs speram tikai tos soļus, lai pakāpeniski radītu šos priekšnoteikumus. Un, ja mums pašreiz ir visi likumdošanas akti, jo tikpat labi jūs varat izvirzīt jautājumu arī tā: kāpēc arī Ministru padomes priekšsēdētājs, Augstākās padomes priekšsēdētājs, arī viens no Augstākās padomes priekšsēdētāja vietniekiem, kuru ievēlēšanas kārtība bija citāda? Bet pēc tam mums likumdošana tika transformēta, un tas tika darīts nevis Latvijas PSR laikā, bet Latvijas Republikas laikā, kad 21.augusta Konstitucionālajā likumā mēs tos atzinām par spēkā esošiem. Tāpēc patlaban mums pēc tiem ir jāvadās.

A.Kiršteins: Es tam visam, Endziņa kungs, piekrītu, bet es vēlreiz atkārtoju: ja mēs preambulā rakstām, ka pietuvojamies, tad kāpēc aizejam prom?

A.Endziņš: Es jau tāpēc pateicu, ka mēs tos noņemam nost.

A.Kiršteins: Ļoti labi.

A.Endziņš: Ka tie tiek noņemti nost?

A.Kiršteins: Bet mani neapmierina jūsu atbilde. Es saprotu, ka visus lēmumus mēs pieņemam, bet, teiksim, šeit, kur ir runa par to, ka viens no vietniekiem nākotnē dažādu apstākļu dēļ var kļūt par valsts galvu… Taču valsts galvu nekur nepieņem ar trešdaļu balsīm. Tas ir izņēmuma gadījums. Arī Satversmē ir ierakstīts par prezidentu. Kāpēc tas ir vajadzīgs?

A.Endziņš: Mums vispār nav neviena likumdošanas akta, kas reglamentētu kārtību, kādā kāds no vietniekiem automātiski var kļūt par valsts galvu. Mūsu likumdošana pašreiz nosaka tikai to, ka šī amatpersona var tikt aizvietota, tāpat kā Ministru padomes priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā var aizvietot viens no ministriem, ko viņš pats nozīmē. Tāpat arī Augstākās padomes priekšsēdētājs savas prombūtnes laikā (teiksim, rīt viņš dodas uz Eiropas Padomi Strasbūrā) vienu no saviem vietniekiem nozīmē par pirmo personu. Tas ir tāpat kā jebkurā uzņēmumā, iestādē, organizācijā, kur nav pirmā vietnieka, vietnieka, bet ir vairāki vietnieki, kad tiek izdots speciāls rīkojums, ar kuru pirmā persona nosaka, kurš viņa prombūtnes laikā pildīs attiecīgās funkcijas.

Tā ir visa mūsu prakse, jo arī visi ministri, notiekot reorganizācijai, tika iecelti, vadoties pēc šīs kārtības. Manuprāt, arī šajā gadījumā izņēmumi mums nav jātaisa. Pēc tam, kad būsim izveidojuši Saeimu un Satversme darbosies pilnā apjomā, tad būs cita runa.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi? Nav. Man Endziņa kungam ir jautājums par šo strīdīgo frāzi preambulā, kura it kā ir ieteikta svītrot, bet šajā dokumentā tā laikam ir. Šajā lietā laikam vajadzētu dzirdēt jūsu domas: vai šī frāze ir jāsvītro vai nav? Tas ir, par to tuvināšanos Satversmei un Saeimai.

A.Endziņš: Man būtu priekšlikums darba grupas vārdā piekrist tam ierosinājumam, kas tika izteikts vakar Tautas frontes frakcijas sēdē, tas ir, minēto frāzi izsvītrot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ņemsim to vērā un svītrosim.

Lūdzu, Endeles kungs! Jums ir jautājums?

J.Endele: Es domāju, ka bija arī vēl otrs ierosinājums, proti, Rikarda kunga ierosinājums par diviem vietniekiem. Tātad, precizējot 2.punkta 2.apakšpunktu, ierakstīt, ka vajag divus vietniekus. Es domāju, ka Rikarda kungs nenoņēma savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs, kāds ir jūsu komentārs?

A.Endziņš: Es varbūt atkārtošu vēlreiz, ka šo labojumu var ieviest un var arī neieviest, jo mēs ar šo lēmumu par izveidošanas kārtību nenosakām šo skaitu, tā kā mums šāda akta nav. Mēs šeit vienkārši, kā saka, paredzam un Augstākā padome nosaka, ka mums ir divi vietnieki. Jo šis nav tas lēmums, kurš nosaka to, kāda ir Augstākās padomes vadības struktūra, bet lēmums ir tieši par šo viņu ievēlēšanas kārtību.

Priekšsēdētājs: Rikarda kungs varbūt pats pateiks, kāds bija viņa priekšlikums?

R.Rikards: Tātad, ja mēs pieņemam lēmumu pašreizējā redakcijā, tad var būt viens vietnieks. Te ir teikts tikai par kārtību. Vadoties pēc teksta, kāds ir patlaban, var būt viens vietnieks. Pēc tam, kad ieviesīs to labojumu, iespējams, ka būs divi, trīs vai pat pieci līdz desmit vietnieki. Vietnieku skaits nevienā vietā nav noteikts. Kāpēc mēs gribam vēlēt tieši divus? Mēs tagad ievēlēsim vienu, pēc tam ievēlēsim trešo, pēc tam ceturto, jo nekur nav noteikts neviens lēmums. Līdz šim tajā lēmumā bija uzskaitīts, ka ir pirmais vietnieks, vietnieks un sekretārs. Bet tagad nebūs skaidrs, jo vietnieks ir ierakstīts tikai vienskaitlī. Ja mēs 1.punktā vienkārši ieliktu vārdus “divu vietnieku” un 3.maija lēmuma preambulā arī ierakstītu, ka ir divi vietnieki, tad absolūti viss būtu savās vietās. Bet tā, kā tas ir rakstīts tagad, nebūs skaidrs, kaut kas atkal paliks gaisā karājoties.

A.Endziņš: Cienījamais Rikarda kungs! Es vēlreiz gribu atgādināt, ka šo konkrēto amatpersonu skaitu – priekšsēdētājs, pirmais vietnieks, vietnieks, sekretārs un Prezidija sastāvs un tā tālāk – noteica Latvijas PSR 1978.gada Konstitūcija. Šis lēmums paredz tikai priekšsēdētāja, pirmā vietnieka, vietnieka un sekretāra ievēlēšanas kārtību. Ja gribam būt konsekventi, tad pēc jūsu ierosinājuma vajadzētu pieņemt. Mums, starp citu, viens tāds variants bija sagatavots, ka jāpieņem speciāls akts par Augstākās padomes vadības struktūru. Tad atkristu jautājums, ko jūs mums izvirzāt, proti, cik būs vietnieku – divi, trīs vai desmit. Kā arī, ka, lūk, Augstākās padomes vadības struktūras jautājums pašreiz mums nav atrisināts. Bet ar šo lēmumu par šīm izmaiņām izveidošanas kārtībā šie grozījumi būtu jāizdara. Ir vajadzīgs speciāls akts, kas noteiktu šo vadības struktūru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Man ir jautājums Rikarda kungam: jūs pastāvat uz balsojumu?

R.Rikards: Es nepastāvu, tāpēc ka tad šis teksts ir mazliet jāgroza, jo patlaban tie divi vietnieki parādās divās vietās.

Priekšsēdētājs: Tātad jūs nepastāvat uz balsojumu? Paldies.

R.Rikards: Es nepastāvu, jo man ir skaidrs, ka var būt viens, divi un trīs priekšsēdētāji, ka nav noteikts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Vai nešķiet, ka lēmuma nosaukumā frāze – “līdz Saeimas sanākšanai” – ir lieka, jo acīmredzot pēc Saeimas sanākšanas priekšsēdētāja vietnieka vispār nebūs. Un tāpēc man liekas, ka minētā frāze neko neizsaka.

A.Endziņš: Cienījamais Eglāja kungs! Pēc Saeimas sanākšanas nebūs arī Augstākā padome, būs Saeima. Bet acīmredzot Augstākās padomes vadības struktūra, proti, priekšsēdētājs, vietnieki, kā arī Prezidijs, darbosies arī laikposmā no Saeimas ievēlēšanas brīža līdz tās sanākšanai, kad visas funkcijas tiks nodotas Saeimai. Jautājumu par savas vadības struktūrām Saeima jau risinās pati.

V.Eglājs: Es vienkārši nesapratu, ja šo vārdu “līdz Saeimas sanākšanai” nebūtu, ar ko lēmums tad būtu sliktāks? Taču ir skaidrs, ka tie priekšsēdētāji būs līdz Saeimas sanākšanai.

A.Endziņš: Eglāja kungs, es jums varu pateikt tikai to, ka mēs šo frāzi “līdz Saeimas sanākšanai” likām tāpēc, lai skaidri un gaiši parādītu, ka Augstākā padome šajā mājā nedomā sēdēt mūžīgi, jā, proti, savas funkcijas mēs saistām tikai ar Saeimas vēlēšanām un jaunās Saeimas sanākšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādi jautājumi? Nav. Debatēs arī neviens nav pieteicies. Endziņa kungam ir jāpaliek tribīnē, jo lēmums, kā izsakās deputāti, ir jāpieņem pa punktiem. Un laikam ir jāsāk ar nosaukumu gadījumā, ja Eglāja kungs pastāv uz balsojumu. Varētu, ja? Lūdzu, tikai vispirms reģistrēsimies! Varbūt, izņēmuma kārtībā, kāds no kaimiņiem varētu nospiest pogu Endziņa kunga vietā, lai viņš būtu reģistrēts un pēc tam varētu piedalīties balsošanā. Paldies. Rezultāts: 122 deputāti ir reģistrējušies.

Tātad deputāts Eglājs ierosināja no lēmuma nosaukuma svītrot vārdus “līdz Saeimas sanākšanai”. Lūdzu, balsosim par šo deputāta Eglāja ierosinājumu. Viena balss papildus “pret”. Rezultāts: 64 – par, 16 – pret un 20 – atturas. Deputāta Eglāja labojums ir pieņemts. Tātad vārdi “līdz Saeimas sanākšanai” tiek svītroti.

Par preambulu. Viens svītrojums ir izdarīts bez balsojuma, proti, ir svītroti vārdi “lai tuvinātu” un tā tālāk. Vai par preambulu godājamiem deputātiem ir vēl kādi ierosinājumi? Nav. Lūdzu, balsosim par preambulu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 91 – par, 1 – pret, 16 – atturas. Preambula ir pieņemta šādā variantā.

Par 1.punktu. Vai ir kādi ierosinājumi, papildinājumi, labojumi? Nav. Lūdzu, balsosim par 1.punktu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 85 – par, 2 – pret, 17 – atturas. 1.punkts ir pieņemts šādā redakcijā.

Par 2.punktu kopā ar šiem apakšpunktiem. Laikam nevajag balsot atsevišķi par apakšpunktiem? Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Man tādā gadījumā ir iebilde par 3.apakšpunkta redakciju, jo šeit vienkārši drusku ir klibojusi loģika. Ir rakstīts, ka kandidāts uz to un to un uz to un to atzīstams par ievēlētu. Es ierosinu rakstīt, ka kandidāts ir uz Latvijas Republikas Augtākās padomes priekšsēdētāja vietnieka amatu, kā arī Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretāra amatā ievēlēts, ja par to nobalso vairākums. Vai sapratāt manu domu?

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, šis ir redakcionāls labojums.

A.Endziņš: Var piekrist, jo citādi kandidāts ir ievēlēts.

Priekšsēdētājs: Tā kā tas ir redakcionāls labojums, par to mēs nebalsosim. Tas ir acīm redzami. Tātad par 2.punktu kopumā nav citu labojumu? Lūdzu, balsosim par 2.punktu. Rezultāts: par – 87, pret – 1, atturas – 15. 2.punkts ir pieņemts.

Par 3.punktu. Te ir tādi formāli punkti. Vai līdz šā lēmuma beigām pa punktiem ir kādi labojumi? Nav. Lūdzu.

A.Endziņš: Es atvainojos. Šeit vienkārši ieviesusies tehniska kļūda – ir 1.punkts, ir 2.punkts ar apakšpunktiem, līdz ar to, teiksim, 4.punkts ir 3. un 5. ir 4.punkts.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Tas vienkārši ir tehniski. Vai par šiem tehniskajiem punktiem nav jautājumu? Nav. Paldies. Vai kopumā par visu lēmumu ir kādas pretenzijas, iebildumi un labojumi? Nav. Lūdzu, balsosim par lēmumu kopumā ar izdarītajiem labojumiem! 122 deputāti ir reģistrējušies. Rezultāts: par – 95, pret – 1, atturas – 13. Lēmums ir pieņemts. Tādējādi Augstākajā padomē ir nodibināts jauns amats un ir radusies vakance.

Lūdzu, ierosinājums par turpmāko procedūru! Par to izteiksies Endziņa kungs.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Ja lēmums ir pieņemts, tas ir stājies spēkā ar pieņemšanas brīdi. No šā lēmuma izriet, ka kandidatūras ievēlēšanai izvirza Augstākās padomes priekšsēdētājs. Mēs varētu aicināt Augstākās padomes priekšsēdētāju Gorbunova kungu to arī darīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad vārds kandidatūras izvirzīšanai Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam. Iebildumu nav? Nav. Lūdzu.

A.Gorbunovs: Godātie deputāti! Atļaujiet man izvirzīt Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieka amatam deputāta Birkava kandidatūru. Šīs izvirzīšanas iemeslu es gribētu paskaidrot šādi: pirmkārt, Tautas frontes frakcijā deputāts Birkavs attiecīgajā nobalsošanā ir guvis balsu vairākumu; otrkārt, es personīgi gribētu pasvītrot, ka deputāts Birkavs ir profesionāls jurists ar lielu darba pieredzi. Un tieši šī profesionalitāte un darba pieredze Augstākās padomes vadības darbā mums ir ļoti vajadzīga; treškārt, varbūt tīri cilvēciski un saistībā ar mūsu deputātu darbu, cik es atceros, deputāts Birkavs sarežģītās situācijās ir izturējies konsekventi, proti, nav atkāpies no saviem principiem, bet tajā pašā laikā arī sarežģītajās situācijās viņš ar saviem kolēģiem nebūt nav bijis konfrontācijā. Es, protams, varu vēl turpināt šādu pārskaitījumu, bet tie ir galvenie principi, kuri man ļāva izvirzīt jums deputāta Birkava kandidatūru priekšsēdētāja vietnieka amatam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Šajā procedūrā jautājumi priekšsēdētājam nav paredzēti, bet es jums atgādināšu, godājamie kolēģi, turpmāko procedūru. Proti, šī amata pretendentam ir tiesības 15 minūtēs izklāstīt savu platformu jeb programmu. Pēc tam pusstundu jums ir ļauts viņu “pratināt”, uzdodot jautājumus, kā arī vēl var izteikties par un pret kandidatūru. Galarezultātā notiek vēlēšanas.

Tā ka aicinām tribīnē Birkava kungu, un, ja viņam ir vēlēšanās, viņš 15 minūtēs var mums izklāstīt savu platformu. Lūdzu.

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Nebija viegli izšķirties dot piekrišanu šim postenim. Bet, ja tas ir noticis, atļaujiet izklāstīt dažas pamattēzes, kā es redzu šodienas situāciju.

Laika posms, kurā mēs patlaban dzīvojam, ir Satversmes atjaunošanas laiks. Tas ir šķietamas brīvības laiks, taču atbildība, mūsu atbildība par notikumu gaitu nav šķietama. Šī Augstākā padome, būdama it kā brīva no Latvijas PSR Konstitūcijas važām, vienlaikus ir arī šķietami brīva no Satversmes stingrā tvēriena. No konstitucionālo tiesību viedokļa gandrīz vai taisnība būtu deputātiem, kuri apgalvo, ka Augstākā padome var visu. Taisnība, jo nav konstitucionālo orientieru, nav robežstabu. Taču tieši tas mums uzliek īpašu, vēsturiski izšķirīgu atbildību.

Mūsu konstitucionālais fundaments – Satversme – atrodas it kā zem lielas okupācijas perioda gružu kaudzes, kura jānovāc, pirms sākam restaurēt mūsu valsts ēku uz Satversmes fundamenta.

Satversmes atjaunošanas periodam ir savi šī perioda diktēti uzdevumi, no kuriem par galveno es gribētu uzskatīt uzdevumu amortizēt tos triecienus, kurus saņems atjaunotā Latvijas valsts pēc Saeimas vēlēšanām, ja mēs neatšķetināsim virkni politisku, ekonomisku un juridisku samezglojumu.

Kritika un triecieni, adresēti šai Augstākajai padomei, ir kritika un triecieni vecajai sistēmai. Turpretī, atstājot visus smagos neatrisinātos jautājumus Saeimai, nesaudzīgie sociālpolitiskie un ekonomiskie triecieni vērsīsies pret jaunievēlēto Saeimu un uz Satversmes pamata veidoto republiku – tātad pret 1.Republiku. Te arī slēpjas mūsu atbildības smagums.

Kādi ir šie politiskie, ekonomiskie un juridiskie samezglojumi? Vakar LTF frakcija uzsāka diskusiju par tēmu “Kas mums jāpagūst izdarīt līdz Saeimas vēlēšanām”? Tajā izkristalizēsies būtiskākais.

Pēc savas ievirzes daudzās, bet ne visās detaļās kopumā man ir pieņemamas “Neatkarīgajā Cīņā” publicētās demokrātisko spēku platformas pamattēzes. Tomēr man ir arī savs šo problēmu redzējums, kurā, kā man šķiet, atslēgvārdi ir līdzsvars, tolerance, likumība un atbildība.

Man kā juristam, radušam analizēt interešu sadursmi konkrētās lietās, uzklausīt visas ieinteresētās puses, nav pieņemams vienpusīgs viedoklis. “Audiatur et altera pars” – “Jāuzklausa arī otra puse” – ir princips, pēc kura līdz šim savā dzīvē esmu centies vadīties. Tas paliek mans princips arī turpmāk. Šis princips caurstrāvo arī manu šodienas problēmu redzējumu.

Politika – tā ir demokrātija caur likumību. Šim Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes komisijas nosaukumam un darba virzienam jābūt mūsu politiskajam moto cīņā pret jebkādām autoritārisma un totalitārisma tendencēm, vienalga, kāda politiskā spektra daļa šīs tendences izstaro.

Un tieši parlaments ir tā vieta, kur šo uzdevumu var un vajag realizēt vispirms. Tas, ka mums bieži pārmet: “Ko jūs tur tik daudz runājat, ko tik daudz strīdaties”, liecina ne tik daudz par neizpratni par to, ko mēs šeit darām, bet gan par nepacietību, par vēlmi ātrāk virzīties uz priekšu. Mūsu ieroči šajā zālē ir doma un vārds, mūsu darba rezultāts – likums. Tādēļ no šīs tribīnes skan un skanēs runas, argumenti, arī tukšvārdība. Tomēr es prezumēju, ka visi šeit, zālē sēdošie, grib novērst ekonomisko sabrukumu, tautas grimšanu postā un nabadzībā, stabilizēt tautsaimniecību, radīt demokrātisku, parlamentāru republiku – visi grib redzēt Latviju ziedošu. Tikai daudziem no mums ir dažādas izpratnes par to, kā šis mērķis sasniedzams. Parlaments reflektē to, kas notiek apkārt, tādēļ interešu sadursme ir neizbēgama, strīdi bija un būs, tiem ir jābūt. Taču ietērpsim tos tolerantā formā, kura apliecina augstu politisko kultūru. Tādu es redzu to cilvēku uzdevumu, kuri sēž aiz šī paaugstinājuma.

Ekonomikā jeb tautsaimniecībā nepieciešama konceptuāla izšķiršanās par Latvijas ekonomisko nākotni, kurā es redzu Rīgu kā pasaules tirdzniecības, finansu, biznesa un kultūras centru, bet Latvijas laukus – kā latviešu nacionālās mentalitātes, tradīciju un kultūras glabātāju. Turklāt modernus laukus, kuros sabalansēts tradicionālisms ar augstu tehnoloģiju. Bet tā ir nākotne, nākotne, par kuru runājam pārāk maz, jo nomāc ikdienas krīze, ikdienas nabadzība un posts.

Taču aiz šodienas nelaimēm nevajag pazaudēt orientierus. Krīze jāpārvar, būvējot stabilu ekonomisko fundamentu. Sabalansētība starp valdības tieksmi visu kontrolēt un uzņēmēju vēlmi atbrīvoties no visāda veida važām ir iespējama, tikai līdz minimumam samazinot valdības administratīvās iejaukšanās tiesības un paaugstinot līdz maksimumam izpildes disciplīnu nodokļu piedziņas sfērā un cīņā ar ekonomiskajiem noziegumiem, mafiju un korupciju.

Mūsu likumdošanas darbu reāli ietekmē deputātu korpusa duālisms un dubultstatuss, proti, ka ir pastāvīgi strādājošie un pastāvīgi nestrādājošie deputāti, kā arī deputātu iesaistība uzņēmējdarbībā. Ir vajadzīgs likums par dubulto interesi, par ko vakar sākām debatēt LTF frakcijā. Civilizētā formā jāievirza lobisms. Šie divi momenti ir nozīmīgi likumdošanas darba būtiskai uzlabošanai. Šajā sfērā es redzu arī savu jurista profesionālo uzdevumu un parlamenta kā likumdevēja uzdevumu. Nevis haotisku neatliekamu vai šķietami neatliekamu likumu pieņemšanu, bet gan virzību uz sistematizāciju un kodifikāciju kā nepieciešamību.

Taču vispirms mums jāsakārto konstitucionālais pamats. Nekā pārmērīgi sarežģīta te nav – ir tikai jāatgriežas pie Kārtības ruļļa un tas jāpabeidz.

Savā uzrunā es apeju daudzus jautājumus, par kuriem šeit ir diskutēts. Apeju tos ne tāpēc, lai slēptu savu nostāju, bet gan lai taupītu laiku. Taču atļaušos pateikt vēl dažus vārdus nobeigumā. Mēs zinām, ka mums ir vajadzīga stabilitāte un līdzsvars, sapratne un saskaņa, likumība un atbildība. Bet bez visām šīm svarīgajām lietām mums vēl ir vajadzīga ticība.

Mēs ienācām šajā namā ar ticību, ka spēsim kaut ko izdarīt. Mēs ticējām un mums ticēja. Laiki ir mainījušies, un, man šķiet, nepacietība un neticība ir atspērusies uzbrukumam. Bet, pirms ļauties neticībai un nepacietībai, vajadzētu paskatīties atpakaļ. Juris Podnieks nesen pir­moreiz demonstrēja 1921.–1922.gada kinomateriālus, kuros bija redzams neiedomājams posts un gruveši, kuri pārklāja Latviju tajos tālajos gados. Mēs sava kāpiena sākotnē nestāvam gruvešos, lai gan sapostīts un piedrazots ir ļoti daudz. Mums ir vajadzīga ticība saviem spēkiem. Viens no arhīva kadriem Podnieka filmā rāda zemnieku, kurš, iznācis no zemnīcas, pirms sējas lauka malā, nometies ceļos, lūdz svētību. Viņa acīs varēja redzēt ticību.

Ticēsim arī mēs, ticēsim savas tautas spēkam, jo pat tad, kad tauta politiķiem netic, politiķiem jātic tautai. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Saskaņā ar mūsu reglamentu, kandidāts 30 minūtes var atbildēt uz deputātu jautājumiem. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Aleksejevs. Gatavojas deputāts Bērzs.

A.Aleksejevs: */Sakiet, lūdzu, vai jūs atzīstat visu šeit zālē esošo opozīcijas deputātu klātbūtni par likumīgu, un vai jūs savā darbībā ievērosit viņu viedokli?/

V.Birkavs: Līdz tam laikam, kamēr nav pierādīts pretējais, tam ir jāpiekrīt. Bet te ir vēl nepabeigts darbs.

A.Aleksejevs: */Vai jūs uzskatāt, ka opozīcija ir parlamenta sastāvdaļa, ka tai jāpiedalās mūsu valsts problēmu atrisināšanas ceļu meklējumos?/

V.Birkavs: Opozīcija ir parlamenta sastāvdaļa.

A.Aleksejevs: Pateicos jums!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz! Gatavojas deputāts Kramiņš.

A.Bērzs: Godājamais Birkava kungs! Mans jautājums izskan lūguma formā: vai jūs nebūtu tik laipns un neatgādinātu mums, kuri no mūsu pieņemtajiem likumiem ir jūsu izstrādāti vai izstrādāti jūsu vadībā?

V.Birkavs: Sākotnējie likumi, kuri bija izstrādāti manā vadībā, ir saistīti ar Darba likumu kodeksa grozījumiem. Viss pārējais ir Likumdošanas jautājumu komisijas darba ietvaros. Virkne likumprojektu ir izstrādāti Juristu biedrības ietvaros kopā ar kolēģiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kramiņ! Gatavojas deputāts Zaļetajevs.

A.Kramiņš: Birkava kungs! Jūs savā uzrunā jau mazliet tam pieskārāties, bet es gribētu, lai jūs konkretizētu, proti, būdams šajā amatā, kādu likumprojektu izstrādāšanu parlamentā jūs veicināsit, ņemot vērā politisko, ekonomisko situāciju mūsu valstī?

V.Birkavs: Es redzu pirmām kārtām nepieciešamību pabeigt likuma kompleksu, kas saistīts ar tautsaimniecību. Tas ir pirmais un neatliekamais. Caurskatot iknedēļas darba kārtību, teikšu atklāti, es redzu jautājumus, kurus mēs varam atlikt, un redzu jautājumus, kuriem vajadzētu būt jau darba kārtībā. Šķiet, ka tieši ekonomiskie jautājumi var izšķirt arī politisko situāciju. Tādēļ tajos es redzu prioritāti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Cienījamais Birkava kungs! Es gribētu zināt, kā jūs vērtējat parlamenta līdz šim spēkā esošo reglamentu vai tos likumus, kas mums aizvieto reglamentu? Kā tas līdz šim ir ievērots mūsu darbā, plenārsēžu gaitā? Kā jūs rīkosities, ja kāds no sēžu vadītājiem reglamentu pārkāps? Šiem gadījumiem mums ir viens likums – lēmums par kārtību, kādā tiek pieņemti likumprojekti, es domāju par to, kā šis dokuments tiek izpildīts. Ko jūs turpmāk darīsit, ja arī turpmāk būs šī lēmuma pārkāpumi?/

V.Birkavs: Mana dziļākā pārliecība ir tā, ka reglaments ir mūsu darba pirmais likums, kas ir jāievēro. Tādēļ pirmais, ko es ierosinātu, lai katram deputātam šis reglaments būtu uz galda, tādējādi viņš arī pats varētu sekot līdzi, vai tiek pārkāpts vai ne. Skaidrs ir viens, ka reglaments ir jāievēro.

S.Zaļetajevs: */Bet vai jūs nevarat novērtēt, kā tas tiek pildīts līdz šim?/

V.Birkavs: Uz šo jautājumu, Zaļetajeva kungs, jūs pats arī varat atbildēt, tikai katram no mums būs dažāds redzējums.

Priekšsēdētājs: Vairs jautātāju nav. Paldies deputātiem, kas jautāja, un Birkava kungam, kas atbildēja.

Saskaņā ar mūsu nolikumu patlaban seko nevis debates, bet izteikšanās par un pret kandidātu. Katrs deputāts piecas minūtes drīkst izteikties par vai pret. Pagaidām pieteikušies ir četri deputāti. Pirmajam vārds deputātam Silāram. Gatavojas deputāts Vaivads.

I.Silārs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Apspriežot Augstākās padomes priekšsēdētāja izvirzīto mūsu kolēģa Birkava kandidatūru, es runāšu par savu pieredzi, kāda man ir bijusi saskarē ar juristu Valdi Birkavu.

1988.gada agrā pavasarī, dienā, kad pēc Latvijas Komunistiskās partijas ierosinājuma Latvijas PSR Prokuratūrai tika uzdots izskatīt Latvijas Nacionālās neatkarības kustības pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, LPSR Augstākā padome izveidoja 30 cilvēku lielu komisiju, kurai bija jāizskata Latvijas Nacionālās neatkarības kustības darbība, tās saskaņa ar likumu. Latvijas Nacionālās neatkarības kustības valde toreiz uzticēja man nodibināt sakarus ar šo Augstākās padomes komisiju, kuras priekšsēdētāja vietnieks bija Juristu biedrības priekšsēdētājs Valdis Birkavs. Augstākajai padomei tātad bija viens uzdevums – aizliegt šo kustību kā antikonstitucionālu. Es jums vārds vārdā varu nolasīt komisijas atzinumu: “Komisija atzīst: 1) LNNK darbības aizliegšanai nav juridiska un faktiska pamata; 2) politiskie uzskati un idejas ir apstrīdamas tikai ar politiskās cīņas metodēm.”

Tas man personīgi ir pietiekams pamats, lai novērtētu Valdi Birkavu kā profesionālu juristu. Un arī šīs atbildes, kuras izskanēja uz viņam uzdotajiem jautājumiem, apliecina to, ka mana pārliecība paliek iepriekšējā. Es Valdī Birkavā saskatu cilvēku, kuram pirmajā vietā ir likums, nevis konjunktūra. Man nav citas dzīves pieredzes, un arī iepriekšējais pusotrs gads šeit, Augstākajā padomē, man uzliek personīgu pienākumu aicināt balsot par Valdi Birkavu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Vaivad! Gatavojas deputāts Endziņš.

J.Vaivads: Cienījamo priekšsēdētāj – sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Es gribētu teikt to, ka ir situācijas, kad ir jābūt ļoti principiāliem, kad faktiski kompromisi jau ir nepieļaujami, kad politisko koalīciju veidošana zināmā mērā robežojas ar nodevību. Tādas situācijas mēs labi atceramies. Tās bija janvārī un augustā. Un toreiz mums pietika spēka izturēt, lai neieslīgtu tādās koalīcijās, kas mums apdraudētu šodienu – to, kur mēs esam. Tagad ir pavisam cita tipa jautājums, manuprāt, patlaban mums ir jāiemācās nākamais solis, apgūstot jau citu demokrātijas pakāpi un parlamentārā darba metodes.

Ja ir runa konkrēti par šo darba kārtības jautājumu, par šo kandidatūru, tad es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka tas viss, ko es teicu, absolūti nebūtu jāsaista ar personālijām. Es gribu tikai uzsvērt, ka tagad, kad veidojas jau vairākas frakcijas (divas frakcijas), kas pamatā ir uz Latvijas Tautas frontes bāzes, acīmredzot ir jāiemācās arī sastrādāties ar šīm frakcijām. Un šeit varbūt ir tie piemēri, kad mēģināja sākt sastrādāties, mēģināja veidot normālu koalīciju. Bet faktiski pirmais piemērs rādīja, ka šī sadarbošanās izrādījās nesekmīga.

Kāda ir situācija? Mēs tātad savā frakcijā izvirzījām savu kandidatūru – visiem tā ir zināma. Mēs to arī neslēpām un neturējām to kā politiski slepenu ieroci. Tā bija mūsu kandidatūra. Līdzīga iespēja bija otrai frakcijai. Tautas frontes frakcija arī apsprieda šīs kandidatūras un izvirzīja savu. Redzot, ka mūsu izvirzītā kandidatūra varbūt pat netiek apspriesta jeb nav izvirzīta, otrajā frakcijā par viņu netiek balsots. Mēs arī spērām tādu soli, ka neizvirzām to kā vienīgo. Un tātad arī Tautas frontes frakcijai pastāv zināma varianta iespējas, lai sadarbotos ar frakciju “Satversme”. Vēl jo vairāk tādēļ, ka balsošanas rezultāti Tautas frontes frakcijā abām mums zināmajām kandidatūrām, varētu teikt, bija gandrīz līdzīgi. Es konkrēti runāju par Birkava kungu un Apsīša kungu.

Savukārt sarunās ar Augstākās padomes priekšsēdētāju tika piedāvāts, lai frakcija “Satversme” dod savu oficiālo viedokli arī par Apsīša kungu. Es paļāvos uz to, ka tas ir solis, lai jau veidotu saskaņošanas procedūru, un, ņemot vērā balsojumu, kāds bija Tautas frontes frakcijā, mēs bijām gandrīz vai pārliecināti, ka pašlaik tiešām ir konstruktīvs moments veidot šādu normālu koalīciju, izvirzot kandidatūru, kurai ir liels atbalsts. Ka tas saistās ar konkrētu amatu, es domāju, tas ir tikai otršķirīgs jautājums. Šeit ir runa tieši par politiskā darba metodēm un par politisko procedūru. Manuprāt, šāda iespēja bija. Un es uzskatu, ka esmu vairākkārt aicinājis iet šo koalīcijas veidošanas ceļu, turpmāk iedarbinot arī šādas koalīcijas biroju, kas regulāri varētu apskatīt un saskaņot jautājumus, bet diemžēl situācija liecina par pretējo. Proti, arī tad, kad mēs esam snieguši savu viedokli par Apsīša kunga kandidatūru, faktiski tā ir ignorēta. Kā var veidoties turpmākā situācija, ja frakcija “Satversme” tādā veidā tiek atstumta no iespējas veidot šādu dialogu, šādu koalīciju tīri objektīvi dažādu jautājumu izlemšanā? Var rasties citas koalīcijas, tas ir, formāla koalīcija, kāda jau mums ir bijusi. Un es domāju, ka tas nav ne Tautas frontes frakcijas, ne frakcijas “Satversme” galvenais uzdevums.

Tādēļ, apsverot šādu situāciju, ka, neturpinot dialogu par šo jautājumu, jau tika izvirzīta kandidatūra konkrētajam amatam, frakcija “Satversme” nolēma šajā balsošanā nepiedalīties. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endziņ! Gatavojas deputāts Godmanis.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj. Cienījamie kolēģi! Tikko mēs noklausījāmies mūsu jaunās frakcijas “Satversme” līdera priekšlikumu – aicinājumu saviem frakcijas biedriem nepiedalīties balsošanā, tāpēc ka, lūk, nav ievēroti spēles noteikumi. Bet acīmredzot spēles noteikumi ir tādi, ka šie jautājumi laikam ir jārisina ārpus plenārsēdes, bet šeit, manuprāt, tas vairāk izskan jau kā ambīcijas, kā politiska spēle, nevis nopietna runa par to kandidatūru, kuru pašreiz izvirza Augstākās padomes priekšsēdētājs, proti, par mūsu kolēģa Valda Birkava kandidatūru.

Es tāpēc gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka man ir bijis tas gods gan ne vienlaikus mācīties Universitātē, bet mēs studējām gandrīz blakus – Valdis Birkavs klātienē, es neklātienē, tā ka es viņu pazīstu ļoti sen. Tādēļ varu viņu vērtēt vispusīgi, gan kā cilvēku, gan kā speciālistu, arī kā sabiedrisku darbinieku ar pieredzi, kā arī zināmā mērā ar radoša darba pieredzi. Un arī es varētu liecināt, ka Birkavs ir no tiem cilvēkiem, kurš ir ļoti zinātkārs. Acīmredzot jūs atradīsit maz tādu studentu, kuri iedomātos vienlaikus studēt jurisprudenci un vēl otru specialitāti – filozofiju. Man liekas, ka tieši tas raksturo viņa būtību, ka viņš cenšas visur iedziļināties, visur atrast notikuma jeb priekšmeta būtību. Un to sevišķi es jūtu tagad, strādājot kopā ar viņu vienā komisijā – Likumdošanas jautājumu komisijā, kad es pilnīgi pārliecinājos par Birkava kunga ļoti plašo redzesloku.

Mums diemžēl ir tā, ka ārsts, protams, ir ārsts. Taču diez vai viens un tas pats ārsts var būt speciālists gan ginekoloģijā, gan neiroķirurģijā vai vēl kādā citā šaurākā specialitātē. Tāpat ir arī mums – juristiem. Mēs arī likumdošanu varam it kā pārzināt vispār, bet tajā pašā laikā mēs varam būt profesionāļi kādā konkrētā, šaurākā tiesību nozarē. Taču man jāsaka, ka Birkava kungs ir no tiem retajiem izņēmumiem, kad redzesloks neaprobežojas tikai ar to jurisprudences jomu, kurā viņš augstskolā studentiem lasa lekcijas, proti, ar kriminoloģiju vai, teiksim, ar tiesu ekspertīzi, bet viņa interešu loks ir daudz plašāks. It sevišķi es to jūtu arī tagad, kad Birkava kungs labprāt mīl iedziļināties mūsu ekonomiskajos likumos, kuriem jāiegūst juridiska forma.

Manuprāt, tieši tāda vispusīga persona, kura ir gatava meklēt arī dialogu ar opozīcijas frakcijām, ir tieši tāda figūra, kāda vajadzīga Augstākās padomes vadības struktūrām. Jo Augstākās padomes vadības struktūrai laikam jau ir jābūt tādai, kura nevis šķeltu parlamentu, bet acīmredzot kalpotu kā garants tam, ka parlaments tomēr darbotos vienā ritmā. Es aicinātu balsot par Valda Birkava kandidatūru. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds deputātam Godmanim. Gatavojas deputāts Rikards.

I.Godmanis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Atļaujiet man izteikt pāris vārdu attiecībā uz kandidatūru. Es esmu pārliecināts, ka Birkava kungs šajā laikposmā vislabāk atbilst tam postenim, uz ko viņš patlaban pretendē. Un es gribu minēt iemeslus, kāpēc tas tā ir.

Man, kas reizē pilda deputāta un arī izpildvaras struktūras pārstāvja funkcijas, nav bijis viegli. Gan no Juristu biedrības, gan no Birkava kunga arī es saņemu daudz publiskas, kā arī personiskas kritikas, īpaši tad, kad, izejot no grūtajiem apstākļiem, valdībai ir vēlme pieņemt tādus lēmumus, kuri principā nav pilnīgi un neiekļaujas esošajā likumiskajā struktūrā.

Savā laikā valdība bieži vien darbojās tādā virzienā, ka līdz Augstākās padomes likuma izstrādāšanai pieņēma valdības lēmumu, kas būtu spēkā līdz laikam, kad tiks pieņemts Augstākās padomes likums vai lēmums. Birkava kungs ir viens no tiem, kas pierādīja, ka šāda sistēma valdības turpmākajā darbībā nav pieļaujama. Mēs to praktiski arī esam atcēluši.

No otras puses, es domāju, ka ir ārkārtīgi svarīgi, kāda būs Augstākās padomes vadības loma to svarīgo jautājumu pieņemšanā, kas mūs gaida nākotnē.

Šodien pat, tiekoties ar Eiropas Padomes pārstāvjiem, mums bija samērā ilga saruna, kura galvenokārt bija par ekonomiskajiem jautājumiem. Un tomēr ir trīs jautājumi, kurus mums pārmet, ka tie nav veikti. Un šie jautājumi saistās ar to, ka mums, pirmkārt, nav likuma par pilsonību, otrkārt, likuma par partijām un, treškārt, nav vēlēšanu likuma. Es runāju par citiem likumiem, bet šo triju pamatlikumu mums nav. Eiropas Padomes pārstāvji tā arī teica, ka, neskatoties uz visām pozitīvajām īpašībām, kuras ir Latvijai, lai tā varētu ieiet Eiropas Padomes sastāvā, bez šiem trim likumiem šo procesu būs ļoti grūti uzsākt. Pārstāvji teica arī to, ka, iespējams, vēlēšanas arī būs tās, kas noteiks attieksmi pret Latvijas Republikas iekļaušanos Eiropas Padomē.

Tāpēc es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Augstākās padomes vadība ir jānostiprina ar kvalificētu juristu, kurš ir pietiekami objektīvs un spējīgs paškritiski skatīties uz lietām. Neskatoties uz to, ka arī viņš asi kritizēs valdību, domāju, ka šī kritika būs ļoti konstruktīva. Tāpēc es uzskatu, ka Birkava kungs atbilst tam amatam, uz kuru viņš pretendē.

Un man nez kādēļ ir tāda pārliecība, ka šajā sarežģītajā posmā, kad bieži vien arī deputātu vidū sāk valdīt panika, ko diemžēl esmu novērojis gan zālē, gan arī ārpus šīs zāles, Birkava kungs ir viens no tiem, kas šai panikai nekad nav pakļāvies.

Tajā pašā laikā, atbalstot Birkava kunga kandidatūru, es gribu izteikt visu savu dziļo cieņu arī Apsīša kungam, kuru es pazīstu no darbības laika Tautas frontes Politiskajā komitejā kā principiālu, ļoti augstas ētikas un morāles cilvēku. Nekādā gadījumā nedomāju, ka šo personīgo sadursmi kaut kādā veidā šeit vajadzētu attīstīt.

Es vēlreiz aicinātu nobalsot par Birkava kungu, jo man ir tāda sajūta, ka tad Augstākās padomes vadība nostabilizēsies, kam ir liela nozīme. Jo man kā valdības vadītājam jāteic, ka dažreiz es izjūtu to, ka Augstākajā padomē tomēr nav monolītas vadības. Ar monolītu vadību es saprotu priekšsēdētāja un viņa abu vietnieku kolektīvu vadību. Es domāju, ka vietnieka ievēlēšana šo monolītumu pastiprinās, kas ir ļoti cerīgi arī valdībai. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Rikard! Gatavojas deputāts Bērziņš.

R.Rikards: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Tātad Saeimas vēlēšanas tuvojas. Vai tās būs pēc gada vai pusotra, vai pēc diviem gadiem, Saeimā katrā ziņā būs pārstāvētas ļoti dažādas grupas. Protams, neviena no šīm grupām neiegūs vairākumu – 51 procentu. Tātad Saeimā noteikti būs jāveido koalīcija vismaz no trim, četrām, varbūt pat piecām grupām. Tādējādi jau šodien mums ir jāmācās veidot šīs koalīcijas principus.

4.maijā mums bija viena – LTF frakcija, kas faktiski arī bija koalīcija. Tagad ir LTF frakcija un LTF deputātu frakcija “Satversme”. Tātad divas frakcijas. Vai šodien ir frakcijas “Satversme” un LTF frakcijas koalīcija? LTF ir lielākā frakcija, bet tā vairs nav vairākums. Tātad šī frakcija viena pati nevar sastādīt valdību un faktiski arī viena pati nevar diktēt, jo tajā augstākais ir tikai 76 cilvēki. Frakcija “Satversme” LTF frakcijai vienmēr ir piedāvājusi sadarbību. Un biedru starpā šī sadarbība ir ļoti laba. Frakcijas vadītāja vietnieka līmenī šī sadarbība arī ir ļoti laba. Bet diemžēl frakcijas vadītājs kategoriski atsakās no šādas sadarbības. Grūti pateikt, vai tas ir personīgu ambīciju dēļ, vai arī ir kas cits, bet šī sadarbība jau tika piedāvāta tad, kad mēs vēlējām Ārlietu komisijas priekšsēdētāju, respektīvi, Prezidija locekli. Un jāsaka, ka Ārlietu komisijas priekšsēdētājs ir pirmais Augstākās padomes pastāvīgās komisijas priekšsēdētājs, pirmais Prezidija loceklis, kas pārstāv Interfrontes frakciju, tā ka no LTF frakcijas tikai 56 cilvēki balsoja par šo kandidatūru. Tātad ar Interfrontes frakcijas 22 deputātu palīdzību Bērziņš ir kļuvis par Prezidija locekli. Tātad, lūk, minētajā gadījumā ir izveidojusies (zālē aplausi) LTF frakcijas un frakcijas “Līdztiesība” koalīcija. Bet es uzskatu, ka tā nav koalīcija, bet tas ir nejaušības rezultāts, vienkārši pārpratuma rezultāts, kad nav meklēts kompromiss. Ja mēs meklēsim kompromisu, tad šādi gadījumi, protams, neatkārtosies. Bet, ja kompromiss netiks meklēts, tad var būt, ka priekšsēdētāja vietnieks būs jau otrais deputāts, kas pārstāv Interfrontes frakciju. Un pēc tam būs arī kādas valdības ministru vietas. Tad rezultātā būs tas, ko gribēja “Līdztiesība”, proti, koalīcijas valdību.

Tātad LTF deputātu frakcija “Satversme” piedāvāja savu kandidatūru – juristu Oļegu Batarevski. Protams, runājot ar daudziem LTF frakcijas biedriem, likās, ka šī kandidatūra tomēr nevar iegūt vairākuma atbalstu. Mūsu frakcija bija ar mieru piekrist kompromisa kandidatūras izvirzīšanai, tas ir, deputāta Apsīša kandidatūrai. Deputātam Apsītim uzticas vairākums. Arī mūsu frakcijas lielākais vairākums viņam uzticas.

Kā tiek veidota koalīcija? Koalīcija tiek veidota tad, ja kandidātam var uzprasīt, teiksim, ja Birkavs būtu atnācis frakcijā un mēs viņam varētu uzprasīt, vai viņš bija fakultātes partorgs aiz pārliecības vai aiz karjerisma, vai tika piespiests, vai kāda cita iemesla dēļ? Bet tagad to vienkārši nav iespējams izdarīt. Tāpēc es uzskatu, ka frakcijai “Satversme” vienīgā pieņemamā kompromisa kandidatūra pašlaik ir Apsītis. Un jāapsver, vai ir pieņemams, ka 31 deputāts aizietu opozīcijā un vai valdība šajā gadījumā noturēsies? Vai nav jāmeklē koalīcijas iespējas? Tad, kad tika balsots par valdību, mēs bijām nodibinājušies, bet nebijām reģistrējušies, taču mēs visi nolēmām, ka balsosim par Godmaņa priekšā liktajām valdības jaunā sastāva kandidatūrām. Tātad mēs uzskatām, ka mēs esam it kā šīs koalīcijas valdības dalībnieki.

Tātad es aicinātu tos LTF frakcijas locekļus, kuri atbalstīja Apsīša kandidatūru, atturēties, tā kā frakcija “Satversme” balsošanā nepiedalās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērziņ! Lūdzu, deputāts Krūmiņš vēlas vēl ko iebilst.

J.Krūmiņš: Es nezinu, cik vēl ir pierakstījušies debatēs, bet, manuprāt, diemžēl netiek runāts par lietu, proti, par šīm cienījamām kandidatūrām, bet mēs te spēlējam politiskas spēles. Es ierosinu varbūt pēc Bērziņa kunga uzstāšanās, vai arī pirms tās, debates pārtraukt un balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ir ierosinājums pēc Bērziņa kunga uzstāšanās pārtraukt debates. Atvainojamies Bērziņa kungam, bet viņš mazliet gaidīs, kamēr mēs nobalsosim par debašu pārtraukšanu. Lūdzu, reģistrēsimies. Kamēr notiek reģistrācija, es varu paskaidrot par debatēm. Līdzko izskan kāds asāks vārds, tā deputāti uzreiz piesakās debatēs, lai atbildētu pretī ar vēl asāku vārdu. Tā ka tam gala nebūs. Pieteikšanās debatēs notiek nepārtraukti. Rezultāts: 130 ir reģistrējušies. Paldies.

Lūdzu, balsosim par deputāta Krūmiņa ierosinājumu – pēc deputāta Bērziņa uzstāšanās pārtraukt debates, pareizāk sakot, pārtraukt kandidatūras apspriešanu. Rezultāts: par – 63, pret – 18, atturas – 38. Debates pēc Bērziņa kunga uzstāšanās tiek pārtrauktas.

Lūdzu, vārds deputātam Bērziņam.

I.Bērziņš: Cienījamie kolēģi! Es aicinu balsot par Birkava kunga kandidatūru, bet tomēr gribētu paskaidrot kaut ko tādu, ko nezina pārējās frakcijas, ko zina tikai tā frakcija, kurā darbojos arī es. Diemžēl divi, kas uzstājās no mūsu draudzīgās, es joprojām gribu tā teikt, frakcijas, jo no atsevišķu frakcijas vadītāju uzstāšanās es negribu izdarīt secinājumus, atkal pieļāva dažas neprecizitātes.

Jā, jūs izvirzījāt savas kandidatūras. Pajautājiet jebkuram no mūsu frakcijas locekļiem un viņi pateiks, ka šīs kandidatūras mēs apspriedām, turklāt apspriedām godīgi. Lai pirmais met akmeni manā virzienā tas, kurš saka, ka es biju negodīgs vai aizstāvēju kādu kandidatūru. Uzprasiet Apsīša kungam, cik korekti es centos, lai visa vairākuma frakcija nobalsotu un izvēlētos vienu no diviem, kā jau es tad teicu, ka no diviem ļoti labiem cilvēkiem ir jāizvēlas labākais. Pēc tam, kad tika pieņemts lēmums, es aģitēju, protams, par to, kā bija nobalsojusi tā frakcija, kuras biedrs es esmu. Un šeit, protams, mēs varam atcerēties un atrast gan baļķus, gan visu ko citu otra acī. Un es negribētu atcerēties, cik cilvēku bija klāt, kad cienījamā frakcija “Satversme” balsoja pret mani, jo šoreiz tam nebūs nozīmes, šoreiz būs tikai tās balsis, kas balso par.

Cienījamās frakcijas “Satversme” biedri un arī vadība, es vēlreiz gribu teikt, tagad gan es gribu jūs lūgt, jo neko citu es nevaru izdarīt, uzprasiet Dīmaņa kungam, ja neticat, kaut arī tagad es runāju sev pretī, jo jūs apgalvojat, ka bez Dīmaņa kunga mēs nevaram iebalsot, taču es tomēr gribu pavisam atklāti pateikt – uzprasiet viņam, ja jūs neticat, kā beidzās taktika, kura sākās ar to, ka mēs nepiedalāmies balsošanā. Jo visbīstamākais, kas šobrīd ir mūsu valstī, ir atteikties no atbildības. Ja jūs uzskatāt, ka Birkava kungs nav cienīgs kā deputāts ieņemt šo posteni, balsojiet pret, jo katrs var domāt arī tā, un uzspiest jums balsot par es nevaru. Bet es vēlreiz lūdzu palikt zālē un balsot, jo, ja mēs sāksim šīs spēles, un es uzskatu, ka tagad pēc Latvijas neatkarības, bet vēl ne brīvības iegūšanas, tās būs tikai spēles, lai celtu savu popularitāti. Ne pie kā laba tas nevar novest.

Es vēlreiz aicinu, es lūdzu visus jūs piedalīties balsošanā. Un pats es iestājos par Birkava kunga kandidatūru un aicinu visu frakciju pārstāvjus balsot par Birkava kunga kandidatūru. Paldies jums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kandidatūras apspriešana ir beigusies. Zvans ir skanējis. Lūdzu, visādam gadījumam vēlreiz reģistrēsimies. Kamēr notiek reģistrācija, atgādināšu, ka Augstākās padomes priekšsēdētāja vēlēšanas notiek atklāti, tas ir, nospiežot elektroniskās balsošanas sistēmas attiecīgo podziņu.

Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Varbūt, lai nebūtu kļūdu, pēc tam nolasīsim sarakstu, jo tā mums ir pieņemts. Jautājums ir nopietns.

Priekšsēdētājs: Par to mums ir jābalso, jo tā jau skaitās personālā balsošana, kam vajadzīgs 20 deputātu iesniegums. Pēc balsošanas būs pārtraukums, un balsošanas rezultātus mēs varam izlikt priekšā, lai katrs varētu iepazīties. Problēmu nav? Nav. Reģistrācija nav beigusies. Dobeļa kungs tūlīt sameklēs kādu no deputātiem, kas izvairās no reģistrācijas. Tas bija deputāts Lembergs, kuram Dobeļa kungs atgādināja, ka jāreģistrējas. Rezultāts: 133 deputāti ir reģistrējušies. Paldies.

Godājamie kolēģi! Tātad mums ir 190.dokuments – lēmuma projekts “Par deputāta Birkava ievēlēšanu par Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieku”. Teksts ir absolūti vienkāršs un korekcijas neprasa, arī punktu tajā nav, tā ka vienīgais variants ir balsot par visu šo lēmumu kopumā. Citu variantu nav.

Lūdzu, balsosim par lēmuma projektu par Birkava kunga ievēlēšanu par Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieku. Rezultāts: par – 85, pret – 3, atturas – 17. Lēmums ir pieņemts. Apsveicam Birkava kungu ar ievēlēšanu šajā amatā! (Aplausi.)

Līdz ar to Birkava kungs tiek aicināts ieņemt vietu pie Augstākās padomes prezidija galda. Jā, es atvainojos, es pārkāpu reglamentu, par ko Birkava kungs aicināja tik ļoti iestāties. Viņam vēl ir piecas minūtes, lai uzstātos ar galavārdu. Lūdzu.

V.Birkavs: Kolēģi, es saku paldies un lūgšu atļauju šo dienu man pavadīt nevis aiz barjeras, bet gan savā vietā, un pie prezidija galda sākt sēdēt rīt.

Priekšsēdētājs: Reglamentā par to, kur jāsēž, nekas nav teikts. Tā ka, lūdzu, Birkava kungs!

Cienījamie kolēģi! Mums ir septiņas minūtes laika. Ja jūs atceraties, tad, spriežot par šīs plenārsēdes darba kārtību, tika lemts jautājums par Latvijas Republikas Zemessardzes štāba priekšnieka iecelšanu, jo likums saka, ka viņu ieceļ un atbrīvo no amata Latvijas Republikas Augstākā padome.

Tātad šajā jautājumā vārds tiek dots Latvijas Republikas Zemessardzes priekšniekam, Augstākās padomes priekšsēdētājam Gorbunova kungam. Lūdzu.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Kā jūs atceraties, lemjot jautājumu par Zemessardzes štāba priekšnieku, Augstākā padome pieņēma lēmumu iecelt deputātu Kristovski par štāba priekšnieka vietas izpildītāju. Pagājis jau diezgan liels laiks, kurā esam strādājuši. Man liekas, ka situācija patlaban ir tāda, ka, Zemessardzei turpinot savu darbu, jāieceļ Zemessardzes štāba priekšnieks.

Jautājumu par to, ka Ģirts Kristovskis varētu turpināt darbu nevis kā vietas izpildītājs, bet kā štāba priekšnieks, es izvirzīju Aizsardzības un iekšlietu komisijā. No komisijas vadītāja es saņēmu atbildi, ka komisija, atbalstot Ģirta Kristovska darbu, savā sēdē vienbalsīgi izlēmusi, ka turpmāk viņš varētu strādāt kā štāba priekšnieks. Tāpēc arī es aicinātu šo jautājumu izskatīt Augstākās padomes plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi? Nav. Debatēs arī neviens nav pieteicies. Vai mums vēlreiz būtu jāklausās Kristovska kungs? Es domāju, ka ne. Visi viņu ir dzirdējuši ļoti daudzas reizes.

Godājamie kolēģi! Tātad ir tikai balsojums par deputāta Ģirta Kristovska iecelšanu par Latvijas Republikas Zemessardzes štāba priekšnieku. Lūdzu, balsosim par Ģirta Kristovska iecelšanu Zemessardzes štāba priekšnieka amatā. Divas balsis papildus “par”. Rezultāts: par – 99, pret – 3, atturas – 15. Lēmums ir pieņemts. Apsveicam Kristovska kungu ar iecelšanu šajā amatā! (Aplausi.)

Godājamie kolēģi! Patlaban būs pārtraukums, bet pēc pārtraukuma pulksten 17.00, kā iepriekš nolemts, klausīsimies Einaru Repši par bankas lietām.

Tātad pārtraukums līdz pulksten 17.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemsim vietas, ir jau divas minūtes pāri pieciem.

Godājamie kolēģi! Savstarpēji apmainoties viedokļiem par to, kādi jautājumi tagad būtu jāskata un jāapspriež, ir ierosināts tomēr cieši turēties pie mūsu noteiktās darba kārtības. Ja jau pulksten piecos aicinājām Latvijas Bankas prezidentu un viņa vietnieku, tad mēs viņus arī klausīsimies, bet tādu arī ļoti būtisku jautājumu par delegāciju sarunām ar Krieviju labāk apspriest rīta agrumā, kad visiem ir daudz enerģijas un spēka. Turklāt te jau mums nupat notika karstas vēlēšanu batālijas. Lai darbā būtu mazliet daudzveidības, tad ierosināts tagad klausīties bankas prezidentu, bet jautājumu par delegācijas sarunām ar Krieviju papildināšanu lemt rīt no rīta pulksten 10.00 pirms visiem pārējiem jautājumiem.

Zeiles kundze no savas vietas rāda un krata ar pirkstu un draud man. Tas laikam nozīmē, ka, viņasprāt, to nevajadzētu. Dobeļa kungs tagad ar viņu noturēs pārrunas.

Lūdzu, kādas deputātiem ir domas par šādu jautājumu risināšanas kārtību? Lai situācija būtu skaidrāka, lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: teorētiski 83 deputāti ir reģistrējušies, praktiski zālē ir mazliet citādāks skaitlis, tā ka es domāju, ka sāksim vien ar bankas prezidenta un viņa vietnieka ziņojumu, un jautājumu par delegāciju sarunām ar Krieviju atstāsim vēlākam laikam.

Tātad aicinām tribīnē Repšes kungu. Viņš ir piedāvājis šādu jautājuma noklausīšanās kārtību, proti, ar īsu ziņojumu uzstāsies Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, pēc tam uzstāsies viņa vietnieks Bergs-Bergmaņa kungs. Noslēgumā viņi abi atbildēs uz deputātu jautājumiem. Vai ir iebildumi? Nav.

Lūdzu, vārds Einaram Repšem!

E.Repše, Latvijas Bankas prezidents: Labdien, godātie kolēģi! Tā kā tas ir pirmais ziņojums par šajā laikā Latvijas Bankas padarīto darbu, tad sākumā varbūt neilgi pakavēsimies pie minētajā periodā paveiktā.

Pirmām kārtām ir izveidota Latvijas Banka un ir nodrošināts tās darbs. Latvijas Banka ir izveidota, pārņemot, kā jūs labi atceraties, bijušo PSRS Valsts bankas Latvijas republikānisko kantori un pārņemot visas bijušās Valsts komercbankas struktūras – Rūpniecības un celtniecības valsts komercbanku, Dzīvokļu un sociālās attīstības banku, Agrobanku. Ir pārņemta arī bijušās PSRS Ārekonombankas Latvijas Republikas nodaļa. Protams, vēl arvien ir problēma ar Krājbanku, kas šodien vairs ir vienīgā valstij piederošā bankas struktūra ar vēl līdz galam nenokārtotu statusu. Sakarā ar šo banku ir ļoti daudz politisku problēmu, kuras saistās faktiski ar bijušās PSRS Krājbankas likvidāciju un jautājumu, kam tad ir jāpārņem šīs likvidētās Krājbankas aktīvs un pasīvs.

Šajā laikā galvenais izdarīts tas, ka ir izveidota Latvijas Bankas centrālā struktūra, lai mēs turpmāk par mums uzticētajiem jautājumiem patiešām varētu atbildēt kā Latvijas Banka. Savā bankā esam organizējuši centrālo aparātu, proti, Latvijas Bankas centrālo aparātu un nodaļas. Turklāt domājams, ka nodaļas, kas šobrīd ir mūsu Latvijas Bankas nodaļas rajonos, nākotnē iegūs arvien lielāku patstāvību savā tiešajā darbībā, savukārt Latvijas Bankas centrālais aparāts arvien vairāk pārvērtīsies par centrālās bankas funkciju veicošu aparātu un arī atbildēs par šīm lietām.

Tātad bankas centrālajā aparātā ir izveidota Lietu pārvalde, Juridiskā pārvalde, Kadru pārvalde, Grāmatvedības pārvalde, Naudas apgrozības pārvalde, Investīciju pārvalde, Resursu un finansu pārvalde, Komercbanku un citu kredītiestāžu regulēšanas pārvalde, Kreditēšanas pārvalde, Banku darba uzraudzības pārvalde, Ārējo sakaru pārvalde, Banku darba automatizācijas un kompjuterizācijas pārvalde, Kases operāciju pārvalde un Saimniecības pārvalde.

Protams, ne ar visu šo pārvalžu darbu šodien mēs esam apmierināti. Kā jau tas vienmēr gadās, dažas no tām strādā labāk, dažas sliktāk, taču skaidri ir redzams, kas būtu darāms turpmāk.

Latvijas Bankai republikā ir 48 nodaļas, kurās kopējais darbinieku skaits ir apmēram 3400 cilvēku. Centrālajā aprātā, kas nākotnē varēs pilntiesīgi saukties par Latvijas centrālo emisijas banku, ir aptuveni 220 cilvēku.

Lai arī šobrīd līdz galam vēl nav atrisināts jautājums par likumdošanu, tātad par Latvijas Bankas statūtiem jeb likumu par Latvijas Banku… Kāpēc minētais jautājums nav atrisināts, arī ir skaidrs. Projektu mēs iesniedzām tajā laikā, kad tas tika no mums prasīts, bet faktiski mēs paši no komisijas to saņēmām atpakaļ, lai piestrādātu, jo mums šodien likums par Latvijas Banku nav tik ļoti nepieciešams, kā tas būs vajadzīgs, sākot no tās dienas, kad mēs izlaidīsim savu nacionālo naudu. Šodien mēs varam sekmīgi strādāt, balstoties jau uz šodienas spēkā esošo nolikumu.

Taču nekādā gadījumā tad, kad mums būs jārūpējas pašiem par savu nacionālo naudu, mēs nedrīkstētu pieļaut, ka kaut vai uz brīdi Latvijas Bankas statūti neatbilstu veicamajam uzdevumam. Tāpēc mēs ne tikai paši esam vēlreiz skatījuši šo likumu cauri, bet esam lūguši arī Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijas. Ļoti cieši un konkrēti pie šā likuma ir strādājuši Vācu centrālās bankas – “Deutsche Bundesbank – juristi, kuri šajā nolūkā bija speciāli ieradušies Latvijā. Var pateikt, ka beidzot mēs uzskatām, ka patlaban šis likums no mūsu puses ir pabeigts. Pagājušajā ceturtdienā bija Latvijas Bankas darbinieku pēdējā apspriede, kurā tika pieslīpēti pēdējie redakcionālie grozījumi. Faktiski jau šobrīd šim likumam ir jābūt pārdrukātam (es vēl neesmu paskatījies), un tas tiks iesniegts.

Taču, neskatoties uz to, ka šī likumdošanas puse vēl nav līdz galam atrisināta, Latvijas Banka sekmīgi strādā. Un vismaz ar tādiem uzdevumiem kā naudas apgrozība Latvijā savu iespēju robežās līdz šim mēs esam tikuši galā. Proti, Latvijā nav bijis tāda katastrofāla stāvokļa, kāds ir pat Krievijā. Neskatoties uz to, ka Krievijai pieder naudas spiestuves, mēs esam varējuši izmaksāt algas un varēsim to veikt arī turpmāk, vismaz to var apgalvot par tuvākajiem mēnešiem.

Esam panākuši arī to, ka situācija krājbankās ir vairāk vai mazāk stabila, un cilvēki gan nogulda naudu Krājbankā, gan izņem no tās naudu, un nekāda panika nav vērojama. Tātad šobrīd neviens neprasa izsniegt tos 3,5 miljardus depozītu, kas ir Krājbankā. Latviski sakot – noguldīto naudu, nemaz nerunājot vēl par 40 procentiem, ko savā laikā pielika klāt Gorbačovs. Tātad šobrīd panikas un naudas izņemšanas no krājbankām nav. Vēl vairāk – cilvēki nes naudu uz krājbankām un nogulda. Šim jautājumam vēl pieskarsimies, kad runāsim par dažādiem paņēmieniem, kā Latvijas Bankai pašreizējā kreditēšanas situācijā palielināt savus resursus.

Runājot par Latvijas Bankas turpmāko veidošanu, jāsaka, ka acīmredzot mums būs jāvadās pēc Starptautiskā valūtas fonda ļoti konkrētām prasībām un rekomendācijām. Turpmāk Latvijas Banka nevarēs turēt lielu komercnodaļu tīklu. Ar laiku mums ir jāorientējas uz divpakāpju banku sistēmu, kurā centrālās bankas funkcijas ir atdalītas no komercbanku funkcijām. Tāpēc arī šobrīd mēs esam gatavi mierīgi uz to virzīties, proti, kā jau teicu, dodot nodaļām arvien lielāku patstāvību, lai tās mācītos. Patlaban ne visas Latvijas bankas nodaļas ir spējīgas darboties kā neatkarīgas komercbankas. Taču, ļaujot tām strādāt kā patstāvīgām bankām, mēs ceram, ka ar laiku tās tiešām gūs gan pieredzi, gan iespējas atbildēt pašām par savu rīcību, par saviem izsniegtajiem kredītiem un vispār par bankas darbību.

Mēs esam ar mieru iet pat tik tālu, ka ļaut tām atvērt tiešos sakarus ar ārzemju bankām, kā tas arī notiek pasaulē, kur komercattiecības ar ārzemju bankām veido ne tikai centrālās bankas. Centrālā banka šajā nozīmē pat necenšas konkurēt ar komercbankām.

Ceru, ka nodaļās viss attīstīsies labvēlīgi. Savukārt, kā jau teicu, centrālais Latvijas Bankas aparāts arvien vairāk koncentrējas uz tādiem jautājumiem kā naudas apgrozība, naudas reformas sagatavošana, kredīta resursu ieguve un izlietošana. Tātad būtībā uz to, kas saistās ar naudas kā stabila maksāšanas līdzekļa uzturēšanu Latvijā.

Runājot par naudas reformu un ar to saistītajiem jautājumiem, jāsaka, ka Latvijas Banka ir strādājusi pie dažādiem iespējamiem attīstības variantiem. Proti, kā jau tas ir arī ziņots, mēs strādājam gan pie avārijas varianta, pie Latvijas rubļa ieviešanas gadījumā, ja no mums neatkarīgu iemeslu un apstākļu dēļ rublis Latvijas teritorijā vairs nevarētu tikt lietots kā maksāšanas līdzeklis, gan arī mēs strādājam pie naudas reformas koncepcijas.

Koncepcija, protams, jums tiks iesniegta, kā tas arī ir jūsu lēmumos paredzēts. Varēsim diskutēt galvenos konceptuālos jautājumus. Protams, ka tos materiālus, kas jau tiek ļoti konkrēti izstrādāti un kas ir iesniegti tikai Naudas reformas komitejai, bez šīs komitejas piekrišanas arī banka plašākai publikai neizsniegs.

Taču galvenos konceptuālos jautājumus, protams, šodien garāmejot varu pateikt. Tie ir divi. Pirmais jautājums – vai ar starpnaudu vai bez starpnaudas? Tātad vai ieviest latu tieši vai ar Latvijas rubļa starpniecību. Un otrs konceptuālais jautājums – vai ļaut lata apmaiņas kursam pret ārzemju valūtām peldēt vai stingri tās fiksēt. Tātad ir šie divi pamatjautājumi, kuru atrisināšanā Latvijas Banka nepārtraukti cenšas kontaktēties ar atsevišķiem ekspertiem un grupām.

Arī šodien es nupat atgriezos no Briseles, kur piedalījos konferencē, kurā galvenokārt tika aplūkoti divi jautājumi – preču apgrozība rubļa teritorijā un naudas reformas rubļa teritorijā. Konferenci rīkoja Sorosa fonds un atbilstošās Eiropas kopienas ekspertgrupas. Tika izteikti patiešām ļoti interesanti viedokļi gan par vienu, gan par otru iespējamo risinājuma variantu. Par to varbūt sīkāk pastāstīšu tad, kad tiks izskatīts šis jautājums.

Galvenokārt es gribu dot vārdu Bergam-Bergmaņa kungam, jo viņš tomēr gatavojās. Es nebiju pārliecināts, vai šodien atgriezīšos, vai paspēšu līdz pulksten pieciem. Tāpēc galveno faktisko materiālu par jums interesējošo jautājumu, proti, par kreditēšanas situāciju, par kreditēšanas resursiem, ziņos Bergs-Bergmaņa kungs. Es tikai vēl varu pateikt, ka Latvijas Bankai ir izskanējuši dažādi pārmetumi, jau sākot ar to, ka Latvijas Banka nemonopolizē valūtas tirgu Latvijas Republikā. Šķiet, ka ir aizmirts tas, ka ir bijis Augstākās padomes lēmums, kurš nosaka brīva valūtas tirgus veidošanu. Protams, ja toreiz Latvijas Republikas deputāts Repše cīnījās par to, lai tāds lēmums tiktu pieņemts, tad nevar no viņa gaidīt, ka, kļūstot par bankas vadītāju, viņš sāks domāt tieši pretēji, apkarojot šajā jomā jebkuru brīvību un ieviešot valsts monopolu.

Valdības iesniegtajā tautsaimniecības stabilizācijas neatliekamo pasākumu programmā ir arī mazliet skumji lasīt dažas rindas, kas veltītas it kā bankai. Taču faktiski cilvēkam, kas to ir rakstījis, vajadzēja gan mazlietiņ kaut vai painteresēties un padomāt par lietu patieso stāvokli. Joka pēc es mazliet palasīšu. Tātad no tā, ka mēs Latvijā izsludinājām ideju konkursu, faktiski mēs šo konkursu izsludinājām vairāk nolūkā atrast speciālistus, nevis lai smeltos tās idejas, tiek secināts, ka acīmredzot mums pašiem nekā nav. Jāsaka, ka presē ik pa brīdim katrs, kuram nav tikai slinkums, ziņo par to, ka, lūk, valdības un bankas rīcībā esošās programmas nekam nederot, tikai viņam gan esot interesantas idejas. Tātad viens no mūsu mērķim bija, lai nerunā apkārt, bet atnes un parāda tās idejas. Konkrēts piemērs ir visu cienītā un labi pazīstamā, sekmīgi strādājošā firma “Parex”, kurai esot zinātniski pamatots un nezin kāds vēl izstrādāts pasākumu plāns un programma. Mēs divas reizes oficiāli lūdzām, lai šo programmu mums kaut vai parāda. Taču rezultāta nav nekāda.

Bet ir vēl nopietnāka lieta, proti, valdības programmā ir pārmests, ka Augstākās padomes Naudas reformas komiteja nav oficiāli informējusi par savu darbību. Acīmredzot šī dokumenta autors ir aizmirsis, kurš ir šīs Naudas reformas komitejas priekšsēdētājs. Es domāju, ka Godmaņa kungs varētu pats zināt, kad un kādā veidā viņš šā dokumenta autorus informē par Naudas reformas komitejas darbību.

Minētajā dokumentā trešām kārtām Ministru padome raksta, ka tikai tās aktivitātes beidzot palīdzēja atrisināt jautājumu par lata iespiešanas uzsākšanu. Jā, ar šo iespiešanu patiešām gāja grūti, jo iepriekšējā Latvijas Bankas vadība neizrādīja pietiekamu enerģiju šā jautājuma atrisināšanā. Tikai valdību gan es tur neredzēju. Kā Ekonomikas komisijas pārstāvis es pats toreiz piedalījos un varu teikt, ka Imants Daudišs gan izdarīja ļoti daudz, lai tas jautājums pavirzītos uz priekšu.

Visbeidzot pāris vārdos par kreditēšanas situāciju, par ko galvenokārt ziņos Bergs-Bergmaņa kungs. Saprotiet, lai banka kādam aizdotu naudu, ir nepieciešamas divas lietas – lai tā gribētu aizdot šo naudu un lai tai šī nauda būtu. Tā ir līdzīga situācija, ja jūs kādam gribētu aizdot naudu, proti, tādā gadījumā naudai ir jābūt. Un, starp citu, konflikts starp politiskajām aprindām un starp banku šajā jautājumā pasaulē nav nekas jauns. Šajā situācijā Latvijas Bankai varbūt pat ir vieglāk nekā tad, ja mums būtu sava nauda. Šobrīd Latvijas Banka godīgi var pateikt un ar skaitļiem parādīt, ka naudas nav. Un šobrīd Latvijas Bankai nav tiesību izlaist apgrozībā rubļus. Mums ir, var teikt, aizmugure. Bet, ja gadījumā mums tas naudas iespiešanas darbagalds būtu pie rokas, es varu iedomāties, kā pieaugtu spiediens, lai tas tiktu iedarbināts, tādējādi atrisinot kārtējās ļoti nopietnās problēmas.

Es saprotu, ka agrārās reformas realizēšanā šie ilgtermiņa kredīti ir vajadzīgi. Ja palasa Aizsilnieka “Latvijas tautsaimniecības vēsturi”, tad uzzinām, ka Latvijas pirmās agrārās reformas laikā ir bijušas gluži tādas pašas grūtības, tas ir, ilgtermiņa kredīta grūtības. Un nav nekādu šaubu, ka šī nauda būtu nepieciešama. Bet, kā jau mēs tūlīt dzirdēsim, Latvijas Banka un vispār bankas Latvijā jau sen ir izdevušas vairāk ilgtermiņa kredītu, nekā tām vispār bija tiesības to darīt, pamatojoties uz to, cik ir naudas ilgtermiņa depozītos. Protams, uzreiz varētu teikt, ka tādā gadījumā šie ilgtermiņa depozīti ir jāpalielina. Bet uz tā rēķina nekavējoties samazināsies mūsu īstermiņa kreditēšanas bāze. Un, ja jūs televīzijā kārtējo reizi dzirdat informāciju, ka ir bijis jāsamaksā simt miljonu, lai varētu nopirkt gāzi vai kaut ko citu, tad tādā gadījumā īstermiņa kreditēšanas bāzes pēkšņa sašaurināšana draud ar ļoti nopietnām sekām Latvijas tautsaimniecībā. Turklāt šī ilgtermiņa kreditēšanas bāze nav nemaz tik vienkārši palielināma.

Protams, mums būs savi priekšlikumi par to, kā risināt situāciju, bet cik tās naudas Latvijā ir, tik tās ir. Rekomendāciju vairāk piesaistīt iedzīvotāju krājnoguldījumus… Es domāju, ka nekas cits kā naudas reformas draudi šos noguldījumus nav mobilizējuši. Līdz pēdējai iespējai aizņemties no Krievijas – arī tas tiek ieteikts, taču pirmām kārtām Krievija dos tikai termiņa kredītu, otrām kārtām – nav skaidrs, vai dos. Šobrīd mūsu banku darbinieki par šo tēmu speciāli runā Maskavā. Trešām kārtām nauda, kas ir iedota par 21 procentu, pašreizējos inflācijas tempos ir dāvana. Par to runāja arī konferencē, kurā es nupat piedalījos. Krievija noteikti nedalīs šīs dāvanas pa labi un pa kreisi. Mēs vienīgi varam sagaidīt to, ka, ja Krievijas bankas piešķirs īstermiņa kredītu, tad limits būs proporcionāls mūsu nacionālajam kopproduktam. Tā ir viena iespējamā ideja, kā normāli atrisināt stāvokli rubļa zonā.

Otra iespējamā ideja, par ko bija runa arī tajā konferencē, – pārdot kredītus par reālo cenu, tas ir, par cenu, kas pārsniegs inflācijas līmeni. Šobrīd es jums nevaru pateikt, kāda būs procentu likme, bet noteikti drīzāk tā tuvosies simtam, nevis 12, un iespējams, ka vēl pārsniegs. Taču arī šie divi risinājumi būtu uzskatāmi par ļoti labiem variantiem. Es baidos, ka nenotiek vēl sliktāk, ka kredīta resursu piešķiršanā nesākas haoss un karš.

Latvijas Bankai ir arī savi priekšlikumi, kā savu iespēju robežās mēs tomēr mēģināsim mobilizēt kreditēšanas resursus. Par tiem sīkāk tad laikam būtu jādod vārds Bergam-Bergmaņa kungam. Pēc tam mēs abi labprāt atbildēsim uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies, Repšes kungs! Mums ir jāizšķir viena procedūras nianse, proti, es izskatīju mūsu apstiprināto šīsdienas darba kārtību, kurā skaidri un gaiši rakstīts – pulksten 17.00 Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes atskaite. Tātad nevis atskaite par bankas darbību, bet bankas prezidenta atskaite. Tā ka plenārsēdei formāli ir jālemj, vai mēs klausīsimies arī Berga –Bergmaņa kunga atskaiti. Par kredītiem vispār jau dzirdējām no rīta. Protams, es nezinu, cik tas ir pietiekami. Ja deputātiem ir citas domas, tad ir citas. Mums ir jānobalso, ka mēs klausīsimies arī Berga-Bergmaņa kungu.

Lūdzu, Repšes kungs!

E.Repše: Tādā gadījumā es nožēlošu, ka esmu iznācis tribīnē, jo nebiju gatavojies šodien sniegt jums ziņojumu bankas vārdā. Un šo ziņojumu ir gatavojies sniegt Bergs-Bergmaņa kungs. To, ka viņš atnāca no rīta, noteica situācija. Viņš vienkārši atbildēja uz radušamies jautājumiem. Jūs jau gribējāt mūs dzirdēt. Es tomēr ļoti lūgtu, pirms sākam uzdot jautājumus, dot vārdu Bergam-Bergmaņa kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādas ir deputātu domas? Mums praktiski ir jānobalso par darba kārtības papildināšanu. Formalitāte, bet neko nevar darīt.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 91. Paldies. Lūdzu, balsosim, vai mēs darba kārtībā papildus iekļautu arī Bankas prezidenta vietnieka Berga-Bergmaņa kunga atskaiti? Rezultāts: par –48, pret –8, atturas – 25. Tātad ar vairākumu esam nobalsojuši, ka mēs klausīsimies arī Berga-Bergmaņa kunga atskaiti.

Sakiet, lūdzu, cik jums būtu nepieciešams laiks ziņojumam?

A.Bergs-Bergmanis, Latvijas Bankas prezidenta vietnieks: Es pacentīšos noziņot ļoti īsā laikā. Es domāju – ne vairāk kā 10 minūtes.

Pirmām kārtām es gribēju papildināt Repšes kunga uzstāšanos attiecībā uz to, ka Latvijas Banka ir veikusi zināmus priekšdarbus, lai celtu mūsu banku kadru kvalifikāciju. Mēs domājam bijušo Rīgas uzskaites un kredīta tehnikumu tuvākajā laikā nodot Rīgas komercskolas rīcībā. Lai celtu mūsu banku darbinieku kvalifikāciju, mums jau ir nodibināti cieši kontakti ar ārzemju speciālistiem, kurus mēs iesaistīsim šajā darbā. Mēs esam jau kontaktējušies ar zviedru speciālistiem.

Runājot par mūsu problēmām, kas saistītas ar kredīta resursiem, šodien, uzstājoties un atbildot uz deputātu uzdotajiem jautājumiem, kopīgo situāciju es jau raksturoju. Es tikai vēl gribu pasvītrot vienu domu, ko laikam es nepateicu, bet kas ir ļoti svarīgi, lai orientētos šodienas situācijā (piedodiet, ja es kaut kur atkārtojos), proti, ka finansiālā situācija republikā ir ļoti slikta. Līdz 1.februārim tautsaimniecība nemaksāja 900 miljonus rubļu. Līdz ar to ceļi, pa kuriem mēs nolēmām iet, lai piesaistītu ilgtermiņa kreditēšanas resursus, tas ir, palaižot vaļā maksu par depozītiem, to paceļot augstāk vai piesaistot papildu resursus, nez vai dos kaut kādus ievērojamus rezultātus, tā kā daudz uzņēmumu atrodas lielās finansiālās grūtībās.

Un otrs, ko es vēl gribēju pasvītrot, ja jau mēs par šiem jautājumiem runājam, proti, ka katru dienu mums nākas sadurties ar daudzām problēmām, kas radušās tautsaimniecībā sakarā ar to, ka kolosāli ir pieaugusi arī vajadzība pēc īstermiņa kredītiem. Mums nācās atrisināt jautājumu, lai samaksātu par elektroenerģiju, iedodot kredītu 150 miljonu apmērā. Mēs bijām spiesti iedot kredītus par gāzi. Šodien mēs saduramies ar jautājumiem, ka ar degvielas iepirkšanu tagad sāk nodarboties dažādas firmas, kuras, lai šo lietu atrisinātu, griežas pie mums. Un gandrīz nevienā gadījumā vajadzība nav mazāka par 50 un vairāk miljoniem rubļu. To sakot, es gribēju vienkārši raksturot kopējo situāciju un papildināt jau no rīta jums teikto.

Īpaši svarīga un ļoti sāpīga problēma, ar kuru mēs šodien saduramies Latvijas Bankas praksē, ir norēķini. Kārtējās izmaiņas, kas tiek ieviestas norēķinos ne mūsu gribas pēc, bet vadoties pēc situācijas, kāda izveidojusies, sabrūkot bijušajai Savienībai, liek mums tagad atvērt korespondentu kontus 14 savienotajās republikās. Mēs varējām rīkoties aptuveni ar 1 līdz 1,5 miljardiem rubļu, turot šos resursus Latvijas Bankas korespondentu kontā, lai norēķinātos ar visiem piegādātājiem, arī ar Savienību. Patlaban, dalot šos resursus starp 14 republikām, protams, ka tie kļūst minimāli. Mums nāksies arī šos resursus palielināt.

Šodien mēs saduramies ar situāciju, ka pat republikas iekšienē mēs nevaram nodrošināt savlaicīgus norēķinus tikai tāpēc vien, ka trūkst degvielas, kā arī sakaru organizācijas dēļ. Tiek jau izrakstīti visi nepieciešamie norēķini, lai banka varētu normāli veikt savu darbību pat vienreiz nedēļā. No sākuma mēs no pasta pakalpojumiem atteicāmies vispār. Pārgājām uz specpastu. Tas ar mums noslēdza līgumu un garantēja, ka piegādās pastu nākamajā dienā. Pēc tam šis termiņš tika pārcelts – pasts tika piegādāts katru otro dienu. Pēc tam praktiski tikai pēc līguma – citādāk neuzņemas saistības, kā tikai ar noteikumu, ka pastu piegādās divas reizes nedēļā. Bet ir arī tādi gadījumi, kad sūtījumus saņemam tikai vienu reizi nedēļā.

Tās ir problēmas, ar kurām saduras Latvijas Banka un kuras mums ir jārisina un risināsim. Bet jebkura aizture naudas apritē, protams, izraisa arī papildu vajadzības pēc kredīta resursiem.

Tāda ir konkrētā situācija, kādā pašreiz atrodas Latvijas Banka. Tā kā par ilgtermiņa kredītiem sīkāk es jau runāju, atbildot uz deputātu jautājumiem, manuprāt, ja jums tādi jautājumi vēl radīsies, tad par visu plašo banku operāciju klāstu un mūsu darbību mēs kopīgi ar Repšes kungu esam gatavi sniegt jums atbildi uz katru jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad aicināsim arī Repšes kungu tribīnē un sāksim jautāt. Jautātāju ir ļoti daudz.

Pirmais uzdod jautājumu deputāts Buka. Gatavojas deputāts Gavrilovs.

S.Buka: */Cienījamais Repšes kungs! Ja atļausit, man ir veseli trīs jautājumi. Pirmais. Vai jūs neuzskatāt, ka Dzīvokļu un sociālās bankas, Rūpniecības bankas, Krājbankas un Ārējās ekonomikas bankas apvienošana savā laikā Latvijas Bankas paspārnē bija kļūda? Ka šo kļūdu mums šodien vajadzētu atzīt un dot tām juridisku komerciālu patstāvību, lai tās varētu normāli eksistēt konkurences ar komercbankām rāmjos?/

E.Repše: Es uzskatu, ka tajos apstākļos tā nebija kļūda. To mums diktēja nepieciešamība. Pretējā gadījumā mēs nebūtu varējuši atrisināt ļoti daudzus no tiem jautājumiem, kurus sekmīgi risinām šodien. Es arī pilnīgi piekrītu tam, ka nākotnē ir jādomā par to, lai izveidotu pasaulē pazīstamo divpakāpju banku sistēmu, nodaļas padarot arvien patstāvīgākas, līdz pat galīgai privatizēšanai. Nav teikts, ka katra nodaļa pārvērtīsies par atsevišķu komercbanku, tās varēs veidot arī apvienības, apvienojoties jau ar esošajām komercbankām. Bet es arvien vēl uzskatu, ka tajā brīdī, kad mēs septembrī pieņēmām lēmumu, ka visas valsts bankas Latvijā jāapvieno zem Latvijas Bankas jumta un no šīs situācijas jāiesāk darbs, praktiski mēs patiešām šajā virzienā esam ļoti daudz izdarījuši.

A.Bergs-Bergmanis: Es gribētu vēl Repšes kungu papildināt, ja jūs man atļausiet. Es domāju, ka vēl šodien šai apvienotajai bankai ir pozitīva loma. Kādā nozīmē? Man bija saruna ar Pasaules banku. Uzstājās Pasaules bankas pārstāvis no Slovēnijas, kur sadūrās ar šo pašu problēmu. Viņi teica, ka tagad, iegūstot valstisko neatkarību, viņi no Londonas uzaicinājuši ekspertu, lai tas novērtētu kredītportfeli. Un izrādījās (pēc viņa vārdiem), ka apmēram 10 miljardi dolāru apjomā šie kredīti “ir satrunējuši jeb sapuvuši kredīti”. Tas viņu kredītportfelī veidoja apmēram trešdaļu no visiem kredītieguldījumiem.

Šodien situācija ar mūsu kredītportfeli, atklāti sakot, mums nav spīdoša. Pastāvot tai kreditēšanas sistēmai, kāda tā bija līdz tam, kad mēs ieguvām valstisko patstāvību, šodien jau mēs saskaramies ar to, ka pie mums griežas attiecīgas nodaļas un lūdz, lai tām noraksta agrāk izsniegtos kredītus, kurus nekādā citā veidā, pat tiesu ceļā, nav iespējams piedzīt.

Pirms mēs šīs bankas privatizēsim, būs jātiek galā ar šo kredītportfeli. Kā jums zināms, ir izsniegti ilgtermiņa aizdevumi, tajā skaitā arī lauksaimniecībai, tas ir, kolhoziem, padomju saimniecībām un tā tālāk. Jau pati Augstākā padome ar savu lēmumu noteica, ka, šīm saimniecībām privatizējoties, minētie ilgtermiņa kredīti tiek norakstīti uz budžeta rēķina, kas jau apstiprina to, ka šie kredīti ir nereāli. Es atļaušos vaicāt: “Kādas mums bija tiesības šos nereālos kredītus iesmērēt, ja tā varētu izteikties, komercstruktūrā?” Tā ka es uzskatu – mēs rīkojamies pilnīgi pareizi. Tas ekonomiski un politiski bija pilnīgi pamatoti.

S.Buka: */Paldies. Otrais jautājums. Tas attiecas uz problēmu, kuru es savā laikā jau pacēlu Ekonomikas komisijā. Tas attiecas uz Latvijas Bankas 1992.gada 7.janvāra vēstuli par dolāra un citu konvertējamo valūtu kursa noteikšanu, izdarot ārvalstu investīcijas. Man Repšes kungs toreiz jau atbildēja, un tad mēs vēl speciāli griezāmies Augstākās padomes Juridiskajā pārvaldē, kas faktiski deva savu slēdzienu, ka publikācijās šis kurss var svārstīties tikai šo divu lielumu rāmjos, tas ir, dolāra vērtības mākslīga palielināšana nenotiek, un ar to pašu nenotiek Latvijas Republikas pamatfondu pārvērtēšana. Tas ir, republikas īpašuma tieša izpārdošana. Vai šajā jautājumā jūs varat dot precīzāku Latvijas Bankas izskaidrojumu?/

E.Repše: Nē, tas jau ir izdarīts. Bez tam tas noteikti ir pārpratums. Es nezinu, ko jums teica jūsu juristi. Mēs vēlreiz apskatījām savu vēstuli, tur tomēr nav… Es saprotu, bet katrā ziņā reālie lietotāji, kas noteica 1 pret 10 un tamlīdzīgi, lieliski zināja, kā tas arī ir bijis, un šādu pārpratumu nebija. Jūs mani informējāt. Bet tas ir novērsts, tagad Latvijas Banka jau ir noteikusi, kā tas ir paredzēts likumā, valūtas kursu, kā arī ir uzrakstījusi un izsūtījusi jaunu vēstuli, kurā ir precizēts, ka nosaka, pusēm vienojoties, bet ne augstāk par Latvijas Bankas kursu.

S.Buka: */Lūk, tas mani arī interesēja. Paldies. Un trešais jautājums. Arī tas prezidenta kungam. Pēdējā laikā…/

Priekšsēdētājs: Bukas kungs, es atvainojos! Bukas kungs, protams, uzdos trešo jautājumu, bet, ņemot vērā, ka ir ļoti daudz jautātāju un laiks ir ierobežots, varbūt mēs tomēr vienosimies bez balsošanas, ka turpmāk katrs uzdos vienu jautājumu, tikai Bukas kungs būs tādā privileģētākā stāvoklī. Lūdzu.

S.Buka: */Jautājums Bankas prezidentam Repšes kungam, kas pēdējā laikā daudzas reizes ir uzstājies radio un televīzijā ar apmēram šādu frāzi: “Noguldiet savu naudu krājkasē, tur tā, pārejot uz īstu naudu – Latvijas rubli vai latu, vai uz vēl kaut ko –, tiks attiecīgi saglabāta.” Vai jums neliekas, ka šādā laikā tas destabilizē situāciju republikā, ka katrs tāds jūsu paziņojums negatīvi ietekmē finansu kredītu politiku, to politiku, kas attiecas uz naudas apgrozījumu republikā?/

E.Repše: Pirmām kārtām es pats vispār labprāt nebūtu sniedzis nekādus paziņojumus. Diemžēl tie ir mūsu oficiālie masu informācijas līdzekļi, konkrēti, prese, gan arī baumas, kas klīst cilvēku vidū. Un otrām kārtām šie masu informācijas līdzekļi par katru cenu gribēja kaut kādu skaidrojumu. Tas ir viens moments. Pretējā gadījumā es labprāt vispār par naudas reformas lietām, labi saprotot, kā tas ietekmē sabiedrību, nerunātu.

Otrs jautājums. Apmēram tajā brīdī, kad pirmo reizi mums bija jāsniedz šis paziņojums, pastāvēja reālas briesmas (cik tās bija reālas briesmas – es nezinu), tā kā nav zināms pašreizējā izlūkošanas darba līmenis valdības aprindās, bet visaugstākajā līmenī bija visnopietnākās bažas, ka var notikt pēkšņas naudas reformas kaimiņteritorijās. Tādā gadījumā pāri mūsu robežai Latvijas teritorijā masveidā gāztos iekšā tas, ko Ukrainā šobrīd sauc par konfekšpapīriņiem – “fantikiem”, kurus brauc mainīt uz Latviju.

Apspriežoties Latvijas Bankā, kā arī konsultējoties ar Naudas reformu komitejas locekļiem, nolēmām, ka šāds paziņojums neturēt lieku skaidro naudu mājās, bet nodot krājkasē, būtu vajadzīgs gadījumā, ja mēs būtu spiesti pēkšņi realizēt arī aizsardzības pasākumus. Tādā gadījumā tomēr ir būtiski, vai cilvēks mājās ir paturējis savus pēdējos ietaupījumus – desmit tūkstošus rubļu, vai viņš ir atstājis tikai to, kas nepieciešams, lai izdzīvotu līdz algai. Tāpēc tas bija izdarīts pirmām kārtām tomēr domājot, lai ārkārtējas situācijas gadījumā mēs cilvēkiem varētu apmainīt viņu naudu, tā ka skaidru naudu šādā situācijā mēs nedrīkstētu mainīt.

Visbeidzot es varu teikt, ka tas Latvijas Bankā uzlaboja arī situāciju ar skaidro naudu, kas pagājušā gada beigās vienu brīdi draudēja tuvoties jau kritiskajam stāvoklim, it sevišķi ceļoties cenām un algām. Tā ka paziņojumus mēs sniedzām vispār ļoti uzmanīgi. Šķiet, ka līdz šim tie ir devuši vairāk laba nekā ļauna.

A.Bergs-Bergmanis: Varbūt jūs man atļausit piebilst dažus vārdus. Kā jau Repšes kungs teica, decembra beigās mums bija kritiska situācija. Rezerves fondi bija gandrīz tukši un mēs bezmaz stāvējām katastrofas priekšā, ka mēs nenodrošināsim ar skaidru naudu. Mēs šādu paziņojumu izdarījām janvārī, un pēc tam noguldījumi republikā pieauga par 156 miljoniem. Es domāju, ka šajā sakarībā mums nevajadzēja pirkt skaidro naudu, kura vēl ir apšaubāma, vai to varēja nopirkt, maksājot par to 21 procentu. Ja mēs būtu nopirkuši kaut vai 200 miljonus, tas bankai būtu izmaksājis 42 miljonus, kurus mēs diemžēl būtu spiesti dot iedzīvotājiem bez maksas – viens pret vienu. Uzņemties un maksāt no savas kabatas 42 miljonus par 200 miljoniem – es atvainojos, šodien mēs vēl neesam tik bagāti.

Priekšsēdētājs: Vienu jautājumu uzdod deputāts Gavrilovs. Pēc tam vienu jautājumu uzdos deputāts Salītis.

M.Gavrilovs: */Man ir viens liels jautājums sakarā ar naudas apgrozījuma kvantitāti republikā tā klasiskajā izpratnē. Sakarā ar šo jautājumu rodas šādi aspekti. Teiksim, jaunā banku likumdošana tagad kavējas, bet ārvalstu partneri sarunās tomēr pieprasa dokumentus par mūsu banku likumiem un, tā kā mums nav plašas komercbanku sistēmas, atsakās dot kredītus un ieguldīt naudu, tas nozīmē, ka ar to mēs aizveram vienu kanālu naudas pieplūdumam iekšējā apgrozībā, tas nozīmē – tai naudai, kura var tikt nodrošināta ar preču masu no aizrobežas. 21 procents mūs neapmierina, kaut gan Gaidars savā vakardienas runā lika skaidri saprast, ka Krievija šo likmi vēl pacels. Ir vēl trešais faktors naudas masas nocenošanai – tas ir cenu kāpums. Vai naudas masas summa atbilst preču cenai, kā tam vajadzētu būt, vai arī mums ir kādi papildu avoti naudas līdzekļu iegūšanai, ja notiks strauja cenu celšana? Ja šādu avotu nav, tad ko darīs banka, ko darīs Latvija?/

E.Repše: Par naudas apgrozību. Ja es pareizi sapratu jūsu jautājumu, tad mums nav nokārtota likumdošana un tāpēc nenāk iekšā ieguldījumi, sevišķi ārvalstu ieguldījumi. Protams, tas tā nav. Ārzemniekus maz interesē likumdošana kā formāli papīri. Viņus pirmām kārtām interesē reālā situācija, proti, vai viņu nauda šeit pelnīs un vai ir garantēta tās atdošana?

Pievēršoties naudai no Krievijas, protams, ja Gaidars vakar tā ir teicis, tas būtu pat viens no saprātīgākajiem risinājumiem, ko darītu Krievijas banka, proti, celtu procentu likmi par saviem īstermiņa aizdevumiem virs 21, lai stabilizētu rubli. Es tiešām novēlu viņiem labu veiksmi rubļa stabilizācijā. Jo ar to, vai rubļa zonā būs vai nebūs stabils rublis, saistās cieši otrs jautājums: vai šajā rubļa zonā būs brīva un normāla tirdzniecība? Atkal sestdien, svētdien un arī pirmdien Briselē visu rubļa zonu valstu valdību pārstāvji un banku pārstāvji (žēl, ka mūsu valdības pārstāvji nevarēja aizbraukt) runāja par šiem diviem jautājumiem. Jo, ja apstāsies tirdzniecība, tādā gadījumā mums šeit vispār būs katastrofa, tāpēc, ka ar Rietumu pasauli mums tirdzniecība vēl ir dīglī. Tai nav nekāda pamata. Gadījumā, ja aptrūksies normāla tirdzniecība bijušās Padomju Savienības robežu ietvaros, tas draud ar ļoti nopietnām sekām. Pasaules eksperti iesaka veikt šo tirdzniecību, samazinot iespējamās muitas barjeras, vispār noņemot kvotas un licences. Šāda tirdzniecība ir iespējama tikai tad, ja ir laba nauda. Bet pašreizējā situācijā, kad rublis katrā teritorijā ir ar citādu vērtību un šī vērtība mainās, inflācija ir ļoti augsta, turklāt tā pat rubļa teritorijā nav vienmērīga. Šādos apstākļos nevar runāt par to, ka mēs spētu mierīgi pacelt savas muitas barjeras. Un šeit arī ir atbilde uz jautājumu: vai naudas daudzums Latvijā pieaugs un kā pieaugs? Vai tas ir labi vai slikti?

Cik šodien skaidrās naudas ir apgrozībā, to mēs varam vērtēt tikai aptuveni, jo nav zināma kustība pāri robežai. Turpmāk ar šo kustību pāri robežai Latvija varētu pelnīt, pārdodot savu produkciju, arī privāttirgotāju līmenī, taču tikai tad, ja šai nopelnītajai naudai ir vērtība un ar šo naudu atkal var doties pāri robežai un kaut ko pirkt, kā arī pārskaitīt to pāri robežai. Pirms nav atrisināta šī lieta, diemžēl arī jautājuma, ka mēs varētu atļaut šādu tirdzniecību, nav.

Par turpmākām rubļa piegādēm Latvijai un par kredītu piegādēm. Krievija šobrīd grib stabilizēt rubli. Tas ir tas labākais un veselīgākais, ko vispār varētu darīt un uz ko mums ir jācer. Tas, protams, nekavējoties novedīs pie tā, ka šī procenta likme vēl augs un naudu izsniegs vēl grūtāk, nekā tas ir šobrīd. Ja rubļa stabilizācija būs sekmīga, tad mēs varētu sagaidīt savu nacionālo naudu un mierīgi tai sagatavoties. Gadījumā, ja rubļa stabilizācija izgāzīsies, mēs būsim spiesti ieviest paši savu pagaidu maksāšanas līdzekli, kas nozīmēs visu tirdzniecisko sakaru pārtraukšanu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Salīti! Gatavojas deputāts Ziediņš.

B.Salītis: Ministru padomes priekšsēdētājs Godmaņa kungs 6.septembrī parakstīja rīkojumu par to, lai Latvijas Republikas uzņēmumi un organizācijas pārskaitītu līdzekļus vai atvērtu kontus mūsu republikas Ārekonombankā. Pildot šo uzdevumu, republikas uzņēmumi un organizācijas to izdarīja un atvēra kontus. Šodien minētā banka var izdarīt norēķina operācijas tikai šīs bankas ietvaros un republikas robežās.

Cienījamais Repšes kungs, man ir šāds jautājums: kad šī banka varēs strādāt normāli un spēs izdarīt norēķina operācijas ar man vajadzīgajiem klientiem? Vai šī nauda, kas ir reāli pārskaitīta, turklāt ievērojamas summas – to jūs labi zināt –, nav zudusi?

E.Repše: Lai neteiktu vārdu “zudusi”, man ir jāsaka, ka gandrīz noteikti šīs naudas izņemšana ir ierobežota. Starp citu, ja patiešām kāds no ārzemju kontiem ir pārskaitījis uz šo banku, tādā gadījumā tā ir traģiska kļūdīšanās. Nemeklēsim šeit vainīgo, bet arī Ministru padomes lēmumā tā netika teikts. Ministru padomē tā netika teikts. Tur bija runa par to, lai pārvestu naudu Latvijas Republikā Latvijas Bankā reģistrētās banku iestādēs. Minētais lēmums patiešām bija diezgan nesaprātīgs. Cik man izdevās noskaidrot, no kurienes šis lēmums ir nācis, uzzināju, it kā sākumā bijusi doma pārskaitīt naudu no “Vņešekonombankas” Maskavā uz Latvijas Banku Rīgā. Kāds tam pievienoja domu, ka uzņēmumiem, kuriem ir nauda ārzemēs – Šveicē –, tā ir jāpārskaita kaut vai uz Latvijas komercbankām. Taču minētajā lēmumā šādas domas nebija. Tā autori mutiski solīja savu kļūdu labot, bet tas netika izdarīts.

Šodien ļoti daudzi uzņēmumi galvenokārt grib, lai to kontus no Maskavas “Vņešekonombankas”, vai kas skaitījās Rīgas nodaļā, tas ir, bijušajā Latvijas Ārekonombankā, viņi varētu izņemt. Un daži, zinot, ka ir jāmaksā zināmi nodokļi arī valdībai, pārskaita šo naudu no viena sava būtībā miruša konta, kas ir Maskavā, uz tikpat mirušu kontu, kas arī faktiski ir Maskavā, bet kas reģistrēts bijušās Ārekonombankas nodaļā. Šajā nozīmē Latvijas nodaļai ir ļoti grūti kaut ko pārmest, jo Maskavas Ārekonombanka ir bankrotējusi. Mēs uz turieni nepārtraukti esam sūtījuši emisārus sarunām par to, lai ļauj… Mēs Latvijas Bankai tagad esam atvēruši jaunu korespondentu kontu, lai kontus no vecā korespondentu konta pārskaita turpat uz jauno. Pēc tam mēs nekavējoties pārplūdinātu uz ārzemēm. Latvijas Bankai ārzemēs, protams, ne bez grūtībām, ir atvērti korespondētāju rēķini vairākās bankās, kur varētu noguldīt naudu un kur mēs to varētu pārplūdināt. Diemžēl Maskava šo naudu nedod.

Ko es vēl varu pateikt? Speciāli pēc mana lūguma valdībai tika nosūtīta vēstule, kurā tika pateikts, kādi mums ir pirmie korespondentu konti ārzemēs. Ja netika izdarīts viss, lai iestādes turpmāk vairs reāli nepārskaita naudu uz bijušajiem kontiem “Vņešekonombankā” Maskavā, tad tā ir nolaidība, par ko vaina daļēji ir jāuzņemas arī mums.

B.Salītis: Paldies. Bet šis rīkojums bija kategoriskā formā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ziediņ! Gatavojas deputāte Seile.

Z.Ziediņš: Cienījamo prezident! Jūs jūtat, ka, pretēji jūsu apgalvojumam, mēs, klienti, ar Latvijas Bankas izveidoto pārvalžu darbu neesam visai apmierināti. Manuprāt, tā lielākā nelaime ir Latvijas Bankas darbības sajaukšana ar Latvijas Bankas komercdarbību. Jūs to attaisnojāt, ka tas bija labi pagātnē, patlaban sakāt, ka tas ir labi arī šodien. Vai līdz latu ieviešanai, tas ir, līdz šā gada rudenim, perspektīvā jums ir izstrādāts plāns par to, kā Latvijas Bankai atdot Latvijas Bankas darbību un kā tai noņemt šo komercdarbību? Jeb arī lata ieviešanas laikā Latvijas Banka saglabās savu komercdarbību?

E.Repše: Vispirms, ko nozīmē saglabāt komercdarbību? Patlaban Latvijas bankas centrālā nodaļa nodarbojas ar reālo, ko jūs saucat par komercdarbību, tikai tik daudz, cik tas ir absolūti nepieciešams. Tas nav mūsu galvenais uzdevums. Pēkšņi pārlēkt uz to, ka mēs pilnībā par tiem jautājumiem nerūpējamies, pastāvot tomēr vecajai naudas un kredīta līdzekļu sadales sistēmai, tas nav vienā dienā izdarāms. Mēs uz to absolūti un neapšaubāmi ejam.

Kas attiecas uz to, ka Latvijas Banka nedara to, kas centrālajai bankai pienākas – kā tad jūs tomēr nosauktu komercbanku uzraudzību, komercbanku reģistrēšanu, pārbaudi, naudas apgrozības regulēšanu, naudas līdzekļu emisiju un kasu apkalpošanu, sadali pa bankām, kā arī obligāto procentu rezervju noteikšanu? To visu mēs darām un pamazām arvien vairāk strukturējam tā, ka komercdarbība ir nodaļām, kuras atdalīsies bez sāpēm, kad reāli to varēs izdarīt. Mums ir centrālās bankas funkcijas. Ko nozīmē konkrēts perspektīvs plāns? Plāna, kas sastādīts pēc kalendāra, mums nav. Mēs visu laiku strādājam, mums nav laika rakstīt plānus.

Z.Ziediņš: Runājot par šo konkrēto plānu, es sapratu tā, ka lata ieviešanas brīdī jūs joprojām paturat monopoltiesības nodarboties ar komercdarbību. Jums šeit kungi uzdod jautājumus, atbildiet konkrēti, cik Latvijas Banka ar savu komercdarbību ir nopelnījusi? Man ir viens papildjautājums vai drīzāk, proti, lūgums: pašreiz klientiem, kas stājas sakarā ar banku nodaļām, nākas saskarties ar neskaitāmām instrukcijām, jūsu rīkojumiem, lēmumiem un pavēlēm. Klients iet uz banku, nevis lai tiktu apkalpots, bet bieži vien, lai tiktu turpat izmuļķots, nezinot, kāda kārtējā instrukcija viņu sagaida. Sakiet, lūdzu, vai jūs neesat domājis par to, ka Latvijas Bankai vajadzētu savas instrukcijas (piemēram, rīta pusē Berga–Bergmaņa parakstīto instrukciju) nopublicēt laikrakstā “Diena”, lai mēs visi zinātu, nevis noslēpt. Pat varētu iet tālāk un paziņot, ka šīs instrukcijas nav spēkā gadījumā, ja tās nav publicētas klientu zināšanai.

A.Bergs-Bergmanis: Šajā jautājumā konkrēti pārkārtojam savu kreditēšanas sistēmu. Būtībā mēs vairs nevadāmies pēc tām instrukcijām, kādas ir bijušas. Šodien nevaram pēc tām vadīties tādēļ, ka pastāvošās instrukcijas neparedzēja nekādu garantiju ņemšanu, neparedzēja neko tādu, ar ko mēs saduramies šodien, tas ir, radies riska moments. Par to, ko es paziņoju šodien no rīta, nekādas instrukcijas neesmu ne parakstījis, ne arī devis. Es atgādināju bankas nodaļā, ka tās var dot ilgtermiņa kredītus, ja tām ir ilgtermiņa resursi. Tā nav instrukcija, tas ir bankas likums, ka nevar no viena klienta aizņemties naudu uz 10 dienām un iedot to uz 10 gadiem. Tas ir atgādinājums, un es to neuzskatu par instrukciju.

Z.Ziediņš: Paldies. Es sapratu. Par to man varbūt nebūtu nekādu pretenziju. Man bija jums lūgums – bankas vadības instrukcijas darīt zināmas arī klientiem. Un, ja tas nav darīts, pieiet tik strikti, ka banka nav tiesīga… Jo mēs, klienti, esam absolūti nesaprašanā, kas mūs katru dienu sagaida, kad ejam uz banku.

E.Repše: Tā varbūt ir laba ideja. Tiesa gan, tās instrukcijas rodas, papildinot iepriekšējās. Un tiešām, neredzot visu to milzīgo dokumentu paketi, klients būs priecīgs, ka var izlasīt “Dienā”. Varbūt mēs par to padomāsim.

Kas attiecas uz apkalpošanu, man jums ir jāpiekrīt. Patiešām, tā ne tuvu nav tāda, kādai tai jābūt, bet arī vienā dienā un direktīvu pasākumu rezultātā tas neizveidosies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Seile! Gatavojas deputāte Čepāne.

A.Seile: Cienījamā Bankas vadība! Man ir jautājums: vai jums ir saistoši Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumi, tajā skaitā arī Augstākās padomes nesenais lēmums “Par zemnieku saimniecību kreditēšanu”? Kā zināms, jebkura valsts no visām savām krīzēm var iziet tikai, stabilizējot lauksaimniecību. Tomēr es vēlreiz atkārtoju šo pašu jautājumu: kādēļ rajonu banku nodaļas, balstoties uz Berga-Bergmaņa kunga rīkojumu, nedod zemniekiem šos kredītus un pat draudzīgi iesaka noformēties kaut kā citādāk – kaut vai par kooperatīvajām sabiedrībām, jo tādā gadījumā varēs dabūt šos kredītus. Rajonā kredītu resursi ir, bet, pamatojoties uz Berga-Bergmaņa rīkojumu, zemniekiem tos nevar dot.

A.Bergs-Bergmanis: Pirmām kārtām, es ļoti atvainojos, ja jūs labāk zināt, cik mums bankā ir kredīta resursu un cik to nav. Es jums atbildīgi paziņoju, ka ilgtermiņa kreditēšanas resursi ir depozīti – 70 miljoni un bankas fonds ir 70 miljoni – tātad kopā 140 miljoni. Ilgtermiņa kredīti ir izdoti 900 miljonu apmērā. Ja jūs diemžēl labāk zināt, kas mums ir un kas mums nav, tad es atvainojos…

A.Seile: Kādēļ kooperatīvajām sabiedrībām…

A.Bergs-Bergmanis: Tā ir pilna sabiedrība, un nevienai organizācijai ilgtermiņa kredīti netiks izsniegti.

A.Seile: Turpmāk netiks izsniegti? Labi, paldies par atbildi.

A.Bergs-Bergmanis: Tas tika atgādināts visām bankas nodaļām: ja jums ir ilgtermiņa kredīti – dodiet, ja nav ilgtermiņa kredīta resursu – nedodiet!

E.Repše: Turklāt nedomājiet, ka šie Augstākās padomes lēmumi mums nav saistoši, un mēs nedomājam, kā tos pildīt. Varu jums tikai pateikt, ka sanāca visu pārvalžu vadītāji un mēģināja izdomāt, ko varētu darīt. Arī rīt mums ir visu banku nodaļu pārvaldnieku sapulce. Seiles kundze, es jūs toreiz lūdzu atnākt un paklausīties. Un, ja jūs varat, tad arī rīt atnāciet uz banku. Bet diemžēl, diemžēl nodrukāt naudu tur, kur tās nav, tomēr nevar. Tas ir viens.

Un otrs. Labi, ja pat ar pavēli mēs kaut kur varētu mobilizēt, ja tādas iespējas būtu, taču jūs redzat, ka te ir divas pretējas tendences. No vienas puses, atturēšanās no komercdarbības. Un tādā gadījumā Latvijas Banka vispār ne ar vienu individuālu uzņēmumu vai zemnieku kā personu nerunās. Tikai par bankām un valdību, ja? Tad mēs vispār par to nerunātu. Un komercbankas skatās pirmām kārtām, cik bankai ir resursu, jo no tā nekur nevar atkāpties. Otrām kārtām, cik zemnieks maksās bankai? Kāda garantija, ka viņš atdos? Šodien šos divus jautājumus uzstāda vēl tikai pusjokojot, es gribētu apgalvot. Tāpēc diemžēl izdarīt vairāk… Un, ja mēs, neskatoties ne uz ko, atkal sāksim kampaņveidīgi dot pavēles kreditēt noteiktas nozares pat tad, ja nav resursu, tādā gadījumā darīsim to pašu, ko visus 70 gadus ir darījusi PSRS valdība, tas ir, nepārtraukti bankai ir diktējusi nodrukāt naudu, lai ar to allaž lāpītu caurumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Čepāne! Gatavojas deputāts Grūbe.

I.Čepāne: Cienījamais Repšes kungs! Es esmu iepazinusies ar paskaidrojumu Latvijas Republikas valūtas budžeta projektam 1992.gada pirmajam pusgadam. Un tāpēc, turpinot Salīša kunga uzdoto jautājumu, es šo projektu gribētu citēt. Tajā teikts, ka nepieciešams atzīmēt, ka 1991.gadā galvenā Valdības valūtas fonda ienākumu daļa iemaksāta Latvijas Ārekonombankā un PSRS “Vņešekonombankā”. Tā kā PSRS “Vņešekonombanka” praktiski atsakās novirzīt tur ienākušo valūtu republikas vajadzību segšanai, nepieciešams risināt jautājumu par republikas Valdības valūtas fonda konta slēgšanu šajā bankā. Cik es zinu, tad beidzot tas ir atrisināts. Bet, pilnīgi nepiekrītot jūsu paskaidrojumam, ka nemeklēsim šeit vainīgo un ka tas viss mums gandrīz ir zudis, es paskatījos, ka tas ir apmēram trešdaļa no valūtas ieņēmumiem Latvijas Republikā.

Es jums gribu tomēr pajautāt: sakiet, lūdzu, kad jūs personīgi uzzinājāt, ka ir šāda prakse, ka minētā banka praktiski atsakās no šīm finansu operācijām. Un vēl otrs: sakiet, kas sagatavoja Godmaņa kungam 1990.gada 6.septembra lēmuma projektu, par kuru runāja Salīša kungs?

E.Repše: Cik man zināms, šis lēmuma projekts, vismaz daļēji, ir nācis no bijušās Ārekonombankas Latvijas nodaļas vēl pirms tās pārņemšanas Latvijas Bankas struktūrā un pakļautībā. Tas ir viens. Un otrs, es uzzināju, ka ar Maskavas “Vņešekonombanku” viss nav kārtībā, jāsaka, ka septembrī – tūlīt pēc tam, kad mēs sākām pārņemt banku.

Trešām kārtām, kas attiecas uz valdības līdzekļu galveno daļu ieplūšanu šajā bankā tieši valdības kontā, es jums pateikšu – ir viens mehānisms, ka uzņēmumi no saviem mirušajiem kontiem, kas ir tajā bankā, ļoti labprāt pārsūta naudu, pārskaita to uz savu mirušo kontu, valdības kontu. Tādējādi tie skaitās nomaksājuši, lai gan ir paņēmuši no faktiski bloķētiem līdzekļiem un nolikuši bloķētajos līdzekļos. Ja ir bijis kāds uzņēmums, kas vēl arvien no ārzemēm reāli ir pārsūtījis uz Maskavu reālu naudu, tad tādā gadījumā tas ir izdarīts ļoti nepareizi. Ko es par to varu teikt? Jā, protams, es negribu noņemt atbildību un, sakot – nemeklēsim vainīgos, vienkārši negribēju pateikt, ka ar savas ārzemju operāciju nodaļas, kura ir bijusī Latvijas Ārekonombanka, darbu mēs šobrīd esam ļoti, ļoti neapmierināti. Bet, tā kā tie bija vienīgie cilvēki, izņemot tos, kas bija savākti Rīgas Komercbankā un citās veiksmīgās komercbankās, kuri vispār zināja, kā tās lietas ir jādara, un kuri zināja, kādā stāvoklī ir šī Ārekonombanka, mēs toreiz pieņēmām, manuprāt, vienīgo iespējamo lēmumu – ļaut viņiem turpināt strādāt, iespēju robežās viņus kontrolējot. Taču es vēlētos, lai šī darbība būtu labāka.

Pēc mana personiska rīkojuma valdībai tika nosūtīta vēstule ar jaunatvērtajiem kontiem ārzemēs. Tas tika izdarīts. Es nezinu, kur tas ir palicis. Varbūt, ka toreiz to vajadzēja izlaist plašāk masu informācijas līdzekļos vai uzņēmumiem izsūtīt konkrētu aizliegumu pārskaitīt naudu uz Maskavu. To mēs patiešām neizdarījām, taču, iespējams, ka tas arī mums nebija jādara.

Trešām kārtām, jau pirms Latvijas Bankas reorganizācijas un pirms neatkarības atjaunošanas prātīgi cilvēki un valdība tomēr zināja, kur jāglabā nauda. Valdībai nav rēķina Maskavā, jo tai rēķins ir reālā bankā. Tātad zināja, kā tās lietas ir jādara.

I.Čepāne: Bet es tomēr atļaušos jautāt: vai par to kāds disciplināri ir sodīts? Nerunājot jau par neizdarību un nolaidību. Ja jūs septembrī uzzinājāt, ka tāds lēmums tika pieņemts, vai nevarējāt apturēt šīs operācijas?

E.Repše: Operācijas aptur Maskava. Mēs visu laiku mēģinām no tiem kontiem dabūt ārā līdzekļus.

A.Bergs-Bergmanis: Es vēl gribēju papildināt to, ka Repšes kungs nepateica, ka, pirmkārt, Ārējo ekonomisko sakaru banka ir paziņojusi moratoriju, pārtraukusi jebkādas operācijas. Neviena no 11 valstīm, kuras piekrita pārņemt valsts ārējo parādu, šajā kontā neieskaita nevienu dolāru. Šajā sakarā uz visiem tiem līdzekļiem, kuri ir Ārējo ekonomisko sakaru bankā, ir uzlikts moratorijs.

Otrkārt, šī banka ir bankrotējusi. Tās korespondentu kontā nav neviena dolāra. Ko tas nozīmē? Patlaban tā ir ar mieru mūsu korespondentu kontā ieskaitīt šo naudiņu, bet šis korespondentu konts uz ārzemēm var iziet tikai caur Ārējo ekonomisko sakaru banku – korespondentu konts, kurā ir nulle.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūbe! Gatavojas deputāts Godmanis. Jūs gribat sniegt paskaidrojumus? Lūdzu, Godmaņa kungs! Tā kā te vairāk izvēršas diskusijas, nekā tiek jautāts.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs. Jā, es zināmā mērā piekrītu visam tam, ko teica abi bankas pārstāvji, ka situācija ar kredītiem diemžēl ir tāda, kā viņi saka. Un, ja tās naudas nav, tad to nevar izspiest. Tā vienkārši ir jāpārdala. Protams, es domāju, ka bankas vadībai Kerzas kunga rīcība ir jāizanalizē, jo informāciju, ka burtiski aptuveni 10 dienu atpakaļ 1 miljons 700 tūkstoši tomēr nokļuva Maskavā tikai tāpēc, ka nav korespondentu rēķina, mēs vakar saņēmām valdības sēdē. Finansu ministram es uzdevu sagatavot vēstuli bankai. Pie tam mēs tūlīt pieņēmām lēmumu, ka šie valdības konta naudas rēķini valdībai ir slēgti, ka uzņēmumi to vairs nedrīkst pārskaitīt, ka jāpārskaita tikai Zemes bankā, Komercbankā, kā arī privātajās bankās. Minētā summa – 1 miljons 700 tūkstoši – diemžēl ir nokļuvusi Maskavā, respektīvi, tā ir zaudēta. Un Kerzas kungs finansu ministram ir atbildējis apmēram tā, ka, redziet, mums nav korespondētāju rēķina un rēķins ir citur, tāpēc mēs arī nevaram…

E.Repše: Tas nevar būt patiesi. Es domāju, ka tur ir kāds pārpratums.

I.Godmanis: Mēs šo jautājumu atrisināsim. Un es domāju, ka Augstākās padomes deputāti par Kerzas rīcību dabūs zināt arī tīri personāli.

E.Repše: Jā, mums savukārt ir vajadzīgs cilvēks, kas spētu tās lietas noorganizēt. Mēs diemžēl līdz šim Latvijā tādu neesam atraduši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūbe! Gatavojas deputāts Ozols.

G.Grūbe: Cienījamais Repšes kungs! Es gan šorīt pie jums griezos kā pie Latvijas Bankas prezidenta, nevis kā pie Latvijas Komercbankas prezidenta. Tātad tā atšķirība. Bez šaubām, jūs var neinteresēt lauksaimnieciskā ražošana, pārtikas produktu cenas, iedzīvotāju pirktspēja un tā tālāk. Tur es jums piekrītu, ka tas jūs var arī neinteresēt. Bet man liekas, droši vien nepareizi liekas, ka kredīta resursu meklēšana, piesaistīšana un arī ziņošana par šādu katastrofālu situāciju, kāda tā pašreiz izveidojusies, ir jūsu pienākums. Taču, iespējams, ka tas tā nav.

Bet man ir šāds jautājums: ko man patlaban paziņot latviešu zemniekam, kurš taču noticēja parlamentam, iesāka darbu, bet jūsu iestāde to pārtrauca – es gribu pateikt ne vairāk un ne mazāk – pārtrauca. Varbūt uz banku durvīm jāuzraksta: “Ieeja suņiem un zemniekiem aizliegta.” Varbūt varam tā turpināt.

A.Bergs-Bergmanis: Uz šo jautājumu es gribētu atbildēt, ka lauksaimnieciskajā kompleksā ir novirzīta vairāk nekā viena trešā daļa no visiem kredīta resursiem, tajā skaitā no ilgtermiņa kredītiem – 60 procenti.

Priekšsēdētājs: Vai Repšes kungam ir kas sakāms?

E.Repše: Man ir sakāms tikai viens. Tātad es pilnīgi piekrītu, ka par kredītu resursiem un tādā nozīmē, cik tālu šie kredīta resursi nonāk līdz bankām un kā tie Latvijā tiek iesaistīti, arīdzan ir jārūpējas centrālajai bankai. Bet mēs jau jums paskaidrojām, ko mēs esam darījuši un ko domājam darīt, lai šos kredīta resursus piesaistītu. Nekur taču nav tāds labais tētiņš, kas ir ar mieru tos izņemt no savas kabatas un iedot. Mums nav drukājamās mašīnas. Varbūt tā ir laime, ka nav. Kā zināms, Krievija ilgtermiņa resursus nedod vispār un ar īstermiņa kredītiem arī nemētājas. Tā ka es varu atbildēt tikai to, ka mēs meklēsim. Mēs saprotam, ka agrārajai reformai šie kredīti ir nepieciešami, bet šobrīd apsolīt, pirms tie reāli nav dabūti, es to konkrēti arī neņemos.

G.Grūbe: Repšes kungs, tātad es ceru, ka jūs to arī paziņosit visiem Latvijas zemniekiem, lai vairāk neko necer un ceļ cenas, kādas pašreiz prasa pacelt Darba partija, proti, līdz 15, 20, 50 rubļiem par piena litru un tā tālāk. Tātad jūs šādu atbildību uzņematies?

E.Repše: Es uzņemos tikai to, ko es jums teicu. Ja būs vajadzīgs paziņot, ka ar naudu patiešām ir tāds stāvoklis, tādā gadījumā es to arī uzņemšos paziņot. Vēl mēs meklējam iespējas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Cienījamais Repšes kungs! Jūs teicāt, ka jums Augstākās padomes lēmumi ir saistoši. Pagājušā gada 7.decembra Augstākās padomes lēmums Latvijas Bankai uzdeva līdz 31.janvārim sniegt pārskatu par Latvijas valsts avuāru statusu un to stāvokli, jo no preses mēs zinām informāciju, ka ar šiem avuāriem tiek veiktas finansu operācijas. Kad mēs varēsim šo informāciju saņemt?

E.Repše: To jūs esat saņēmuši. Pirmkārt, 31.janvārī, kā tas bija noteikts valdības lēmumā, šī informācija tika parakstīta un oficiāli nosūtīta uz Augstāko padomi. Šajā gadījumā tieši uz Augstāko padomi, jo tā bija minēts lēmumā. Cik es varu spriest no dažādām sarunām Ekonomikas komisijā, šis materiāls patiešām ir saņemts – vismaz Ekonomikas komisijā. Tātad ir kaut kāda nesaskaņotība aparātā.

I.Ozols: Paldies, es pārbaudīšu, es atvainojos, bet līdz manīm, līdz valūtas komisijai minētā informācija nav nonākusi.

E.Repše: Tiešām, jūsu komisijas vārds tieši nebija minēts, bija prasīts iesniegt Augstākajai padomei. Tas arī ir izdarīts.

Priekšsēdētājs: Padedzes jaunkundze – mūsu Organizatoriskās nodaļas vadītāja – paskaidroja, ka ar Prezidija starpniecību šis dokuments ir nosūtīts visiem adresātiem. Ja Ozola kungs interesējas par šo dokumentu, viņš ar to tiks iepazīstināts.

Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Man ir jautājums attiecībā uz budžeta grozījumu projektu. Jums visiem laikam vajadzētu būt atmiņā, ka pirms divām nedēļām šeit bija Siliņa kungs un sacīja kvēlas runas par 35 miljoniem, kas būtu izdalāmi kredītu procentu starpības dzēšanai. Šodien Zeiles kundze man paziņoja, ka šie 35 miljoni ar mīnusa zīmi parādījušies tāpēc, ka tie tiek pārskaitīti kopējos kredīta resursos, nevis procentu dzēšanai, jo, ja nav kredīta resursu, tad nav arī vajadzīgi šie procentu starpības dzēšanai nepieciešamie skaitļi. Bergs-Bergmaņa kungs no rīta apgalvoja, ka par šiem 35 miljoniem bankai nav zināms, un tie nav parādījušies. Ja tie būtu, tad būtu labi un jautājumu varētu kaut kā risināt.

Viņš apgalvoja arī to, ka iepriekšējā gadā dotajiem kredīta resursiem 48 miljonu apmērā aptuveni 5 miljoni būtu vajadzīgi šī kredītu procenta starpības dzēšanai. Ja ir iespējams 1992.gadā atrast 50 miljonus kredīta resursu, tad vismaz 5 miljoni vēl būtu vajadzīgi. Varbūt pat vairāk, ja radīsies iespējas. Tātad var būt runa par 15 miljoniem. Es piekristu, ja mīnusa zīme parādītos uz 20 miljoniem un tie tiktu pārskaitīti kredīta resursos, bet pārējie paliktu tā, kā šeit ir 15–35 vietā.

Es vēlētos, lai Bergs-Bergmaņa kungs par šiem skaitļiem sniegtu nelielu komentāru, kā arī pateiktu, vai viņš paredz, ka zemnieki pēc šī ieraksta varētu saņemt vismaz šo nelielo kredīta resursu daudzumu ar procentu starpības dzēšanu?

A.Bergs-Bergmanis: Pagājušajā gadā Latvijas Banka, izpildot Augstākās padomes norādījumus, zemniekiem izsniedza ilgtermiņa kredītus 48,1 miljona rubļu apmērā, vadoties pēc tās procentu likmes, kura paredzēja, ka mēs nedrīkstam ņemt vairāk kā līdz 7 procentiem. Līdz ar to katru gadu, kamēr šie kredīti tika dzēsti, būs radusies procentu starpība, kuru nāksies nodzēst, kā tas bija paredzēts attiecīgajā Augstākās padomes lēmumā.

Šodien pēcpusdienā man rādīja Lauksaimniecības ministrijas projektu, kurā ir paredzēts no Privatizācijas fonda Latvijas Bankai izdalīt ilgtermiņa kreditēšanas resursus, ja nemaldos, apmēram 48 miljonus rubļu. Ja šie kredīta resursi tiks izdalīti, tad, protams, ņemot vērā to, ka ar Augstākās padomes lēmumu tomēr ir noteikts, ka mēs nedrīkstam no zemniekiem ņemt augstāku procentu likmi par 7 procentiem, tad arī tiem resursiem, kuri tiks izsniegti zemniekiem, vajadzēs paredzēt līdzekļus procentu dzēšanai.

Ja mums izdosies piesaistīt no Savienības vai kādā citā veidā caur depozītiem papildu kreditēšanas resursus, tad, protams, arī šo procentu dzēšanai būs nepieciešams budžetā paredzēt attiecīgus līdzekļus. Tādēļ uzskatu, ka šo vajadzību segšanai noteikta summa budžetā tomēr ir jāparedz.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Līdz plenārsēdes beigām ir palikušas deviņas minūtes. Vairāk jautātāju nav pieteikušies. Paldies Repšes kungam, paldies Bergam-Bergmaņa kungam! Deputātiem, kā arī komisijām lūdzu izdarīt attiecīgus secinājumus un tā joprojām, jo par šo ziņojumu mums nekāds lēmums nav sagatavots un nav arī iesniegts.

Atlikušajās deviņās minūtēs mēs laikam nevaram no ieplānotā neko vairs paspēt izdarīt. Vienīgi Geidāna kungu gan es lūgtu uzreiz neskriet projām, jo man viņam kaut kas ir jāpastāsta. Bet pārējiem deputātiem es saku paldies, līdz rītdienai pulksten 10.00.

(Sēdes beigas)