Par kādu ieguldījumu valsts tiesību zinātnē

Dr.theol. Joanns Miroļubovs, vecākais garīgais mācītājs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālās padomes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Aizvadītā 2000.gada (nu jau arī 20.gadsimta) pēdējā ceturksnī iznākusī Ringolda Baloža grāmata "Valsts un Baznīca", par kuru savu vērtējumu snieguši vairāki lietpratēji, kā profesors tiesību doktors Ilmārs Bišers ( "LV. Jurista vārds", 17.10.2000. ), tā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Dr.Divin. Jānis Vanags un LU Teoloģijas fakultātes dekāns asoc.prof. Juris Cālītis ( "LV. Jurista vārds", 21.11.2000 ), pievērsusi arī citas konfesijas — vecticībnieku mācītāja Dr.theol. Joanna Miroļubova uzmanību. Šoreiz — viņa vērtējums par plašo monogrāfiju.

Jūsu "LV"

Latvijas valstiski tiesiskās apziņas veidošanās ir problēma ar lielu sabiedrisko skanējumu. Bez pārspīlējuma var sacīt, ka pozitīvai pieredzei šajā nozarē ir ne tikai nacionāla, bet arī pasaules mēroga nozīme. Mūsu valsts juristiem ir unikāla iespēja radoši izmantot izvērtēto citu valstu praktisko un zinātnisko pieredzi, vispirms ievērojot to valstu pieredzi, kurās ir attīstītas demokrātiskās tradīcijas un noturīga pilsoniskā sabiedrība. Valsts nacionālās kultūras un vēsturiskās attīstības īpatnību ievērošanai ir sevišķa nozīme ne tikai Latvijas valstiskuma pamatu sekmīgā un drošā veidošanā, bet arī tiesību zinātnes globālā attīstībā.

Liela sociāla nozīmība valsts un sabiedrisko attiecību jomā ir valsts un baznīcas savstarpējo attiecību tiesiskajai regulēšanai. Tieši šajā valsts tiesību nozarē ir parādījies jauns zinātnisks darbs, kurā ne tikai pamatotas teorētiskās koncepcijas, kas jau ir ārkārtīgi nozīmīgi jaunās valsts attīstībai, bet kurā ir arī ietverta nacionālās likumdošanas jaunrades apjēgsme un atklāta likumu piemērošanas prakse baznīcas un valsts attiecību sistēmā. Monogrāfijas "Valsts un Baznīca" autors Ringolds Balodis veiksmīgi sasaistījis teorētiskos vispārinājumus ar konkrēto praktisko problēmu izstrādi. Autora zinātnisko darbību sekmīgi veicināja iespēja nekavējoties aprobēt darbā gūtās teorētiskās atziņas, jo pēdējos piecus gadus viņš vadīja Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentu.

Šā jaunā zinātniskā darba lappusēs pamatīgi izpētīta visa sarežģītā valsts institūciju un reliģisko organizāciju un apvienību savstarpējo attiecību sistēma gan vēsturiskajā aspektā, gan teorētiski pamatojot jaunradušās aktuālās problēmas. Monogrāfijā ievērojama vieta ierādīta valsts politikas juridiskajam pamatojumam apziņas brīvības īstenošanā, vienlaikus rūpīgi izpētīti problēmjautājumi, pamatojot robežas, kas baznīcu atdala no valsts. Nozīmīgs pētījuma objekts ir reliģisko organizāciju darbības izpausmes ne tikai juridiskās personas, bet arī publisko tiesību subjekta kvalitātē, bet Romas Katoļu baznīcas gadījumā tās darbības izpausmes atklātas arī starptautisko tiesību jomā.

Monogrāfijā lasāmi daudzi jauni aspekti jauno reliģisko kustību, sektu un jauno kultu izpētes metodoloģijā, pamatīgi izstudēta problēma, kā valsts kontrolē reliģisko organizāciju darbību, teorētiski pamatotas valsts institūciju iejaukšanās iespējas un nepieciešamība reliģisko organizāciju darbībām, ja tās pārkāpj valsts likumdošanu vai apdraud atsevišķu pilsoņu personas brīvību. Liela uzmanība pievērsta reliģijas un politikas savstarpējo attiecību problēmai, kā arī iespējamiem līgumu un likumu modeļiem, kas regulē konfesiju un valsts attiecības. Zinātniski pamatīgi analizētas īpašās valsts un reliģisko organizāciju attiecību puses — brīvdienu statuss reliģisko svētku gadījumos, valsts kapelānu dienests, laulību noslēgšana baznīcā utt. Visās analizētajās problēmās piedāvāts konkrēts praktisks risinājums.

Kopumā to vai citu secinājumu teorētiskais pamatojums un autora praktiskie priekšlikumi ir nopietnas uzmanības vērti, un tos var novērtēt pozitīvi zinātniskā aspektā, jo to pamatā ir tikai pasaules pieredze valsts un baznīcas attiecībās, bet arī autora konkrētā pieredze. Piemēram, dziļi pamatots ir autora priekšlikums nepieciešamības gadījumā, praksē laicīgām tiesām izskatot lietas, kur prasītāja vai atbildētāja kvalitātē ir reliģiska organizācija, ņemt vērā arī tās vai citas konfesijas baznīcas kanoniskās tiesības.

Tieši baznīcas kanonisko tiesību pārkāpšanas gadījumā laicīgai tiesai jāvairās izskatīt šādas lietas, jo pretējā gadījumā var rasties (Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzē arī radās!) pilnīgi absurda situācija, ka saskaņā ar kanoniskām tiesībām atlaisto darbinieku (kurš pārgājis citā konfesijā, izdarījis pārkāpumu pret ticību vai baznīcas likumiem utt.) ar laicīgās tiesas lēmumu un saskaņā ar laicīgo darba tiesību normām atkal atjauno darbā.

Iespējams, būtu nepieciešami papildu pētījumi un diskusijas, apspriežot tādas problēmas kā iespēja sniegt valsts materiālo (to skaitā arī finansiālo) palīdzību tai vai citai konfesijai vai valsts finansējuma piešķiršana sabiedriski nozīmīgām baznīcas programmām, to skaitā konkrētās konfesijas ticības mācības mācīšanai skolā.

Lai arī šajā sakarībā formāli var saskatīt Satversmes 99.panta — par valsts atdalīšanu no baznīcas — pārkāpumu, šai problēmai bez juridiskās puses tomēr ir arī citi nozīmīgi — politiskie, kulturoloģiskie, tikumiskie utt. — aspekti. Konstitūcija ir augstākais valsts likums, taču tā nav pašmērķis vai kulta parādība. Ar konstitūcijas pieņemšanu likumdošanas jaunrade tikai gūts dzīvīgumu, un kādas tiesiskās normas konkretizācijai var būt paplašināts skaidrojums, jauns traktējums. Demokrātiskas valsts politiskajā sistēmā ir labi jāfunkcionē atgriezeniskajai saiknei — tai ir adekvāti un laikus jāreaģē uz sabiedrības vajadzībām. Postkomunistiskā mantojuma apstākļos, kas daļēji izpaužas arī dziļā tikumiskā krīzē, runāt par baznīcas izolāciju no vispārizglītojošās skolas būtu vismaz pāragri. Var minēt arī citas sabiedriski nozīmīgas nozares, kurās valsts (vismaz tuvākajos gados) varētu sniegt materiālu palīdzību reliģiskajām organizācijām — kultūras mantojuma (arhitektūras pieminekļu, mākslas darbu utt.) saglabāšanā.

Tātad sarežģītākajā valsts tiesību nozarē ir parādījies darbs, kurā apkopota mūsdienu praktiskā pieredze Latvijas Republikā. Novēlēsim monogrāfijas autoram turpmākus radošus meklējumus un veiksmes, jo daudzus grāmatā izteiktos priekšlikumus nāksies vēl īstenot.