Runa Vēsturnieku komisijas sēdē 17. komisijas rakstu sējuma atvēršanā Rīgas pilī 2006.gada 3.jūlijā:

Augsti godājamais Caunes kungs [Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs prof. Andris Caune], dārgie vēsturnieku komisijas locekļi.
Ministri, deputāti, diplomāti, ekselences, dāmas un kungi!
Vēsturnieku komisija tiešām var būt lepna par saviem sasniegumiem, jo īsā laika sprīdī šis ir jau 17.sējums, ko viņi ir spējuši publicēt. Darbs turpinās vairākos ļoti būtiskos virzienos, un mēs varam sagaidīt nākotnē tikpat aktīvu un tikpat veiksmīgu šā darba turpinājumu. Tas ir ļoti vajadzīgs un nepieciešams darbs, jo par 20.gadsimta vēsturi Eiropā un pasaulē vēl joprojām ir nepietiekamas zināšanas un nepietiekama informācijas bāze.
Otrais pasaules karš un tā sekas aukstā kara laikā sadalīja pasauli divās atšķirīgās nometnēs, atšķīra vienu Eiropas daļu no otras ar dzelzs priekškaru. Tas galvenokārt ieviesa informācijas plūsmas apstāšanos un pie tam divu dažādu informatīvo telpu veidošanos divu pretēju ideoloģiju iespaidā. Tādos apstākļos, protams, visas tās traģēdijas un notikumi, kas saistās ar Otro pasaules karu un tā sekām tajās teritorijās, kurām tas gāja pāri, nebija gadu desmitiem iespējams nedz objektīvi savākt informāciju, nedz arī kādā objektīvā veidā to apstrādāt. Tamdēļ tas ir ļoti steidzams, neatliekams un svētīgs darbs, ko veic mūsu Vēsturnieku komisija. Viņi dara to ar starptautisku līdzdalību, un tas ir ļoti svarīgi.
Mēs vēlamies pēc iespējas plašāku, profesionālu redzējumu uz šiem jautājumiem, mēs priecājamies, ka komisijas darbā piedalās ne tikai Latvijas vēsturnieki un vēsturnieki no kaimiņu zemēm, bet arī no tālām zemēm pāri okeānam, no Izraēlas, un priecājos, ka arī Krievijas Zinātņu akadēmijas loceklis akadēmiķis Čubarjans (prof. Aleksandrs Čubarjans) ir piedalījies šī pēdējā sējuma tapšanā. Tā ir laba zīme, ka paplašinās areāls, kur vēsturnieki saprot, ka mums ir jāstrādā kopā, lai izvērtētu pagātnes notikumus, lai censtos tos izprast pēc iespējas vēsi un objektīvi, jo tikai ar pareizu un objektīvu vēstures izpratni kā pamatu ir iespējams būvēt drošu nākotni, uz kuru mēs varam paļauties, ka tā neatkārtos pagātnes kļūdas.
Vēstures skolotājiem es gribētu minēt, ka šie materiāli, ko zinātnieki mums sagatavo, protams, ir būtiski ne tikai vēsturei kā zinātnei, ne tikai mūsu vēstures skaidrošanai pasaules mērogā, bet arī mūsu jauniešiem un bērniem ir jābūt skaidrai idejai un izpratnei par to, kāda ir mūsu vēsture. Tamdēļ es pateicos visiem vēstures skolotājiem un skolotājām par viņu pūlēm iepazīties ar zinātniskiem materiāliem, kādus mēs saņemam un censties pēc labākajām spējām un sirdsapziņas tos nodot tālāk. Aicinu skolotājus, ja jums ir kādi ieteikumi un lūgumi Vēsturnieku komisijai vai prezidentam, nevilcinieties tos izteikt. Paldies!