Ar gaišumu un pavasara sajūtu lai domājam par savu vērtību

Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas Valsts prezidente, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV", 18.12.2000.

— Mūsu intervija notiek Ziemassvētku ieskaņā. Kuri Ziemassvētki jums visvairāk iekrituši dvēselē?

— Gadiem ejot, katri Ziemassvētki it kā pašķir jaunu lappusi atmiņu albumā. Katru gadu taču esam rotājuši eglīti, dziedājuši Ziemassvētku dziesmas. Tas vienmēr atsauc atmiņā arī iepriekšējos Ziemassvētkus. Ik gadu tie atkārtojas atšķirībā no mūsu dzīves. Tā ir laika cikliskās un lineārās attīstības atšķirība. Cikliskais laiks ir Saules gads, kas allaž atkārtojas, un Ziemassvētki atkal, ik gadu atgriežas savā vietā. Šie svētki ir mūžīgi, kaut arī tie ik gadu mainās savā izpausmē. Taču visvairāk mainās katra cilvēka mūža gājums, jo tas ir lineārs un neatgriezenisks. Tāpēc Ziemassvētku atgriešanās man ir arī pārdomu laiks. Tā atdoties pārdomām bija pasākusi mana māte, un arī man tas ir pielipis. Doma, ka Ziemassvētki ir arī laiks, kad atskatīties atpakaļ uz savu dzīvi un atsaukt atmiņā veselu virkni visdažādāko Ziemassvētku. Gan pašai no savas bērnības, gan no laika, kad mani bērni bija mazi. Jo Ziemassvētki ir arī ļoti centrēti uz bērniem, un visi aspekti, kas saistās ar bērniem, Ziemassvētkos ir ļoti svarīgi.

— Vai nav zīmīgi, ka pašlaik pilī ir arī ekskursantu grupa no Dobeles rajona bērnunama. Ir patiešām aizkustinoši redzēt, cik saviļņoti bija šie mazie latvieši, ienākot vēsturiskajā celtnē, kur strādā viņu prezidente.

—Vai, cik skaisti! Jā, tas ir tiešām aizkustinoši.

— Gribu jūs lūgt šoreiz Ziemassvētku gaisotnē atskatīties uz aizvadāmo 2000.gadu. Kāds tas bijis Latvijai?

— Mēs esam veiksmīgi turpinājuši virzīties uz priekšu savā attīstībā. To gluži objektīvi pierāda Eiropas Komisijas atzinīgais vērtējums, kas jau trešo gadu pēc kārtas mūsu valstij ir pozitīvs. Un ir ļoti svarīgi mums pašiem apzināties, ka Latvijā notiek lielas pārmaiņas un mūsu valsts iet pareizā virzienā. Es arī no ārvalstu amatpersonām, žurnālistiem un daudzām privātpersonām ārzemēs, kas bijuši Latvijā ar vairāku gadu atstarpi, bieži esmu dzirdējusi pārsteigumu par to, cik ļoti straujš bijis mūsu zemes progress. Varbūt ne katrs, kas dzīvo tepat Latvijā, to izjūt tik uzskatāmi, jo pārmaiņas, kaut straujas, tomēr notiek pakāpeniski. Tās notiek nemitīgi, un mēs tām varbūt nepievēršam pietiekami lielu uzmanību. Bet, ja kāds ārzemnieks Latvijā bijis, teiksim, 1993. gadā un atgriežas tagad vai pēc trim četriem gadiem, tad viņi visi kā viens saka: jūsu zemes progress ir acīmredzams. Rīga uzplaukst kā Eiropas mēroga galvaspilsēta. Ļoti daudzi cilvēki, kas šogad bija ieradušies Rīgā uz Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas konferenci, mums pauda savu lielo pārsteigumu par to, cik augstu attīstīta un kulturāla ir Latvija. Viņi līdz šim Latviju maz bija pazinuši, un tas arī saprotams. Mēs taču pusgadsimtu bijām izsvītroti no pasaules kartes. Un nav brīnums, ja dažs labs ārzemēs domā, ka te, Latvijā, ir kaut kādi džungļi un tuksneši. Kad viņi Rīgā redz šo astoņsimt gados veidoto augsto kultūru, tad saprot, ka mūsu zemei ir dziļi eiropeiska pagātne. Un ka mēs tagad strauji atgriežamies Eiropā.

Mums pašiem ir skaidrs, ka šobrīd mūsu līmenis vēl nav tāds, kādu mēs vēlētos un kāds tas ir daudzām citām valstīm, kuras nav pārdzīvojušas totalitāru lielvaru okupāciju. Kas gadu desmitiem baudījušas demokrātisku iekārtu. Mums, protams, vēl ir ļoti daudz darāmā. Vispirms jau mūsu administratīvās kapacitātes paaugstināšanai, lai pārslēgtos no ļoti smagnējās, milzīgās impērijas birokrātijas uz ļoti saspringtu, precīzu darbu, kāds būs nepieciešams, mūsu valstij iestājoties Eiropas Savienībā (ES), kad mūsu ierēdniecībai nāksies būt ļoti efektīvai, spējīgai apstrādāt milzum daudz likumu un reglamentējošo dokumentu. Būt ļoti operatīviem. Viņiem būs jātiek galā ar ļoti svarīgiem un grūtiem uzdevumiem.

Protams, dažās valstīs arī tagad ir milzīgas ierēdņu armijas, bet Latvija ir maza zeme, un liela ierēdņu armija mums gluži vienkārši nekad nevarēs būt. Tas arī nav vajadzīgs. Ir tikai jāstrādā maksimāli efektīvi. Tas ir liels izaicinājums, ko Latvijai vajadzēs pieņemt un atrisināt. Daudz kas vēl jāsakārto arī mūsu likumdošanā. Gan Komerclikums, gan daudzi citi likumi, kam jāstājas spēkā tuvākā laikā. Mums jānodrošina savas muitas labāka darbība. Jālikvidē kontrabanda un ēnu ekonomika. Mums šī ēnu ekonomika ir patiešām liela, un tā mēs nevaram turpināt. Ēnu ekonomika nozīmē, ka valstij trūkst līdzekļu, lai nodrošinātu pensionāriem cilvēka cienīgas vecumdienas, lai atbalstītu jaunās ģimenes, kam jāaudzina bērni. Trūkst naudas visdažādākajiem sociālajiem mērķiem. Ēnu ekonomika, kontrabanda un korupcija mums to visu nozog.

— Cik zīmīgi, ka jūs pati sākāt runāt par vissāpīgākajām Latvijas problēmām. Taču aizvadāmajā gadā bijuši arī daudzi gaiši notikumi. Piemēram, Latvijas sportistu sasniegumi Sidnejas olimpiskajās spēlēs. Ir gan dzirdēti arī skeptiski vērtējumi, ka medaļu bijis par maz.

— Vairāk medaļu būtu pilnīgi nereāli mazai valstij, kāda ir Latvija. Pasaulē pat daudzās pilsētās ir vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā. Mēs taču Sidnejā ieguvām pilnu olimpisko medaļu komplektu — zeltu, sudrabu un bronzu. Es domāju, tas ir ļoti augsta līmeņa sasniegums. Mēs tādu nemaz nedrīkstam obligāti gaidīt katrā olimpiādē. Mums jāpriecājas par šo spožo sasniegumu 2000. gadā. Tas bija patiesi skaists notikums šajā apaļajā gadā. Es domāju, sportā šis bija ļoti veiksmīgs gads, jo Latvijas sportisti izcīnīja daudzas uzvaras. Mūsu sportistu sasniegumi nebeidz mani pārsteigt ar savu kvalitāti. Tāpat mūsu mākslinieku uzvaras starptautiskos konkursos. Mūsu skolēnu uzvaras dažādās starptautiskās zināšanu olimpiādēs. Šonedēļ mēs pilī rīkojām pieņemšanu šiem Latvijas talantīgajiem jauniešiem, un es ceru, ka tā kļūs par tradīciju. Jo Latvijā ir ļoti daudz spējīgu jauniešu, kas var sacensties ar labākajiem līdzaudžiem no citām zemēm un uzvarēt. Un šie uzvarētāji iedvesmo arī citus jauniešus attīstīt savas spējas un talantus. Jaunajā gadā es vairs negribētu dzirdēt tādas frāzes, ka "mēs nākam no laukiem" vai "no mazas zemes" un "ko nu mēs varam". Tie ir ļoti aplami vārdi! Katrs ir cilvēks, un mums katram ir sava vērtība un talants, kas jāattīsta.

—Maijā, kad virmoja hokeja kaislības un Latvijas komanda uzvarēja Krievijas izlasi, Rīgā jaunieši paši, neviena neorganizēti un nemudināti, gāja pa ielām ar Latvijas karogiem un pie Brīvības pieminekļa nodziedāja "Dievs, svētī Latviju".

— Es domāju, viņos atdzimst pašapziņa. Vienu laiku jau bija kļuvis gandrīz par modes lietu uzskatīt, ka patriotisms ir kas vecmodīgs un nevajadzīgs. Tā teikt, padomju laikos to uzspieda, bet tagad ir brīvība un patriotisms vairs nav vajadzīgs. Taču patriotisms ir dvēseles vajadzība. Savas piederības un savas pašcieņas izpausme — apliecināt, ka esi šai nācijai piederīgs. Un tas bija arī lielisks integrācijas paraugs. Jo latvietis ir tas, kurš dzīvo Latvijā, ir šīs valsts pilsonis un ir šai valstij lojāls. Mēs vairs neskatāmies, no kādiem senčiem nācis, ar kādām asinīm ir katrs konkrētais cilvēks. Viņi visi pārstāv Latviju. Un arī jaunieši jūsu minētajā gājienā nāca no dažādām ģimenēm. Gluži tāpat kā mūsu sportisti. Gan hokeja komandā, gan mūsu valsts olimpiskajā izlasē taču bija gan latviešu, gan krievu tautības cilvēki. Bet viņi visi spodrinājuši Latvijas vārdu. Man šķiet, tas ir ļoti spožs paraugs integrācijai, ko mēs attīstām mūsu zemē. Atzīt katru cilvēku kā līdzvērtīgu, līdztiesīgu. Kā vienādi vērtīgu savai valstij. Tas ir ļoti būtiski, un Latvijas sportistu sasniegumi lieliski parādīja sabiedrības modeli, ko mēs veidojam Latvijā. Viss, kas noticis pagātnē, nedrīkst atstāt nekādu iespaidu uz šodienu. Nekādi pagātnes pāridarījumi nedrīkst iekrāsot mūsu skatienu uz nākotni, kādu to savai zemei vēlamies redzēt.

— Šobrīd, 18. decembrī, kad notiek mūsu intervija vēl nav zināms, kurš būs šī gada Eiropas cilvēks Latvijā, taču drošākie šī titula pretendenti esat jūs un "Prāta vētras" solists Renārs Kaupers.

—Vai, es to nemaz nezināju! Es no sirds vēlos, lai viņš būtu uzvarētājs. Viņš tiešām ir ļoti pelnījis šo Eiropas cilvēka titulu. Ļoti pelnījis. Es viņā redzu šo nākotnes latvieša modeli. Latvieša, kurš ir spējīgs iziet Eiropā un pasaulē. Iziet un parādīt sevi. Izcīnīt Latvijai godapilnu vietu, izpelnoties cittautiešu apbrīnu un mīlestību. Ļoti svarīgi, ka daudzie vilinājumi, kas Kauperam pēc pirmā lielā starptautiskā panākuma parādījušies, viņam "nesakāpj galvā" un nerada necieņu pret savu valsti. Tieši otrādi — Kaupers savu popularitāti izmanto, lai atkal un atkal apliecinātu savu piederību šai tautai, un spodrina Latvijas tēlu pasaulē.

— Būtu labi, ja daudziem Rietumu cilvēkiem Latvijas vārds tagad saistītos ar Renāra gaišo smaidu.

— Jā, viņš ir ļoti sirsnīgs un atvērts, un tā ir liela bagātība.

— Jūs savās runās un intervijās allaž uzsverat Latvijas drošības aktualitāti. Vai aizvadāmais 2000. gads ir vairojis mūsu valsts drošību?

—Es teiktu, ka ir būtiski vairojis. Latvija savā attīstībā ir sākusi ļoti nopietnu ceļu, kurā valsts drošība ir valdības noteikta prioritāte. Tas noteikts vairāku gadu garumā. Jāatzīst, ka vēl nesen vairākus gadus mūsu drošība bija atstāta novārtā, jo valdībām bija citas prioritātes. Drošības vajadzībām netika ieguldīti nepieciešamie līdzekļi, un mēs drošības attīstībā atpalikām no Lietuvas un Igaunijas. Tāda situācija mūsu valstij nav pieņemama. Mēs nedrīkstam atpalikt no saviem tiešajiem kaimiņiem. Nedrīkstam kļūt par reģiona vājo punktu, zemi, kas nav spējīga gādāt pati par savu drošību. Gan šobrīd, gan arī ilgtermiņa perspektīvā mums jābūt valstij, kas grib un spēj sev nodrošināt nepieciešamo drošības "lietussargu" jeb aizsegu, ko spēj sniegt NATO. Valdības lēmums izvirzīt drošību un valsts aizsardzību par prioritātēm man šķiet svarīgs. Ļoti būtiski, ka šis lēmums tiek jau īstenots. Rīcības plāns dalībai NATO, kurš ik gadu tiek izstrādāts katrā NATO kandidātvalstī un kura īstenošanai NATO rūpīgi mēnesi pa mēnesim seko, ir nopietns instruments, kas Latviju ļoti strauji virzīs uz priekšu, nostiprinot mūsu valsts drošību. Sekojot līdzi šī Rīcības plāna īstenošanai, mēs arī paši varam redzēt, kā nostiprinās mūsu valsts drošība. Nākamajos gados mums tas jādara pastiprinātā tempā, lai mēs iespējami drīzāk sasniegtu pieņemamu līmeni. Tad varēsim cerēt, ka Latvijas drošība galīgi stabilizēsies, un mums jau būs ilgtermiņa ieguvumi.

— Aizvadāmajā gadā lielu rezonansi Latvijā un pasaulē izraisījušas jūsu daudzās intervijas, aizstāvot Latvijas labo vārdu un veidojot Latvijas tēlu starptautiskajos medijos. Taču jums nācies sastapties ar žurnālistu ļoti atšķirīgo profesionālās ētikas izpratni. Krievijas televīzija 20. novembrī jūsu interviju parādīja ar lieliem patvaļīgiem īsinājumiem. Savukārt BBC "Hard Talk" žurnālists acīmredzami nebija motivēts žurnālista galvenajai misijai — sekmēt sabiedrības informētību. Gluži otrādi — šis kungs centās auditorijai uzspiest pats savus aplamos priekšstatus par Latviju.

— Man jums jāpiekrīt, ka diemžēl ne visi žurnālisti pilda šo sabiedrības informēšanas misiju, ko viņiem, manuprāt, vajadzētu pildīt. Ir tomēr arī žurnālisti, kas veic politiskus pasūtījumus, un arī tādi, kas meklē tikai sensācijas un spēlē uz lētām, parasti negatīvām cilvēku jūtām. Tas manī rada diezgan nopietnas bažas, jo reizēm Rietumu medijos par Latviju joprojām tiek izplatīta dezinformācija un aizspriedumaina nostāja. Mēs jau neprasām, lai par mūsu valsti rakstītu tikai pozitīvo. Mēs prasām, lai pie mums nāktu ar atvērtām acīm un atvērtu sirdi un objektīvi novērtētu visu, kas notiek Latvijā. Daudzi žurnālisti tā arī dara, bet es esmu sastapusi arī žurnālistus ar ļoti aizspriedumainu nostāju.

Arī kāds žurnālists no Vācijas bija sagatavojis ļoti tendenciozu publikāciju. Vēlāk, pārlasot šo interviju, apstiprinājās mana intuitīvā sajūta intervijas laikā, ka burtiski katrs jautājums, ko man uzdeva, bija negatīvi formulēts un negatīvi ietonēts. Tie nebija neitrāli jautājumi, kādus prasītu intervijas žanrs, bet pilnīgi visi negatīvi ietonēti, ar īpaši piemeklētiem negatīvas nozīmes vārdiem. Viss, ko arī viņš gribēja par Latviju uzzināt, bija saistīts tikai ar negatīvām lietām. Es to uzskatu par aizspriedumainību. Tā nav objektīva profesionālā attieksme. Mums ar to jācīnās, taču tas ir ļoti grūti. Jo pret aizspriedumiem, kā zināms, ir visgrūtāk cīnīties. Šogad es esmu sniegusi jau vairāk nekā simts intervijas. Tas ir ļoti smags darbs. Mans uzdevums šādos gadījumos ir atrast veidu, kā izlauzties cauri aizspriedumu sienai. Pateikt pasaulei patiesību par Latviju. Aicināt šos žurnālistus raudzīties objektīvāk uz Latviju. Ja cilvēks jau iepriekš ir izlēmis, ka Latvijā notiek briesmīgi cilvēktiesību pārkāpumi, un intervijas laikā cenšas visiem spēkiem rast apstiprinājumu savam aplamajam pieņēmumam, tad es vispirms cenšos izprast, ko viņš vispār zina par Latviju. Vai viņš maz zina, kādi cilvēktiesību pārkāpumi mūsu zemē tiešām notikuši piecdesmit okupācijas gados. Cenšos piedāvāt viņam sarunu par cilvēktiesību jautājumu arī vēsturiskā kontekstā. Es personīgi uzskatu, ka viens no mana amata visnozīmīgākajiem pienākumiem ir izrādījusies tieši cīnīšanās pret aizspriedumiem par Latviju.

— Acīmredzot Valsts prezidentei jārēķinās ar mediju viedokli neatkarīgi no žurnālistu profesionālisma un godaprāta. Tāpat jums jārēķinās arī ar politiķu viedokli un tautas viedokli. Kādā secībā jūs sakārtotu šīs savas prioritātes — mediji, politiķi, tauta?

— Tie ir nesamērojami lielumi, un katram ir atšķirīga loma. Mediji ir ļoti nozīmīgi, īpaši ārzemēs, jo veido mūsu valsts tēlu. Mums jārēķinās, ka cilvēki ārzemēs nebūt nevada savas dienas, no rīta līdz vakaram domājot par Latviju. Viņi, protams, domā paši par savām problēmām. Un, ja Latvijas vārds ārzemēs izskan epizodiski, tad mums, protams, gribas, lai tā būtu objektīva informācija. Arī pašu zemē mēs, protams, vēlamies, lai mediji atspoguļotu to, kas Latvijā tiešām notiek. Protams, vajadzīgs arī kritisks viedoklis, taču lai tā nebūtu dezinformācija — tā ir tā lielā starpība.

Politikā situācija ir krietni labāka, jo politiķu aprindās attieksme pret Latviju ir ļoti pozitīva. Par to liecina gan vēlme paplašināt Eiropas Savienību, gan arī gatavība domāt par NATO paplašināšanu. Un ar politiķiem mums ir vairāk jārunā par Latvijas mājas darbiem. Par to, cik mēs paši esam darījuši, sakārtojot savu māju, savu valsti. Politiķu izvērtējumi atšķirībā no medijiem nav aizspriedumaini. Tie ir apbrīnojami objektīvi. Vismaz no augstākā līmeņa amatpersonām es neesmu dzirdējusi aizspriedumainus viedokļus. Ja mēs runājam, tad runājam tiešām par jomām, kurās Latvijā ir daudz darāmā, lai attiecīgo sfēru sakārtotu un uzlabotu situāciju. Mani tas iepriecina un rada optimismu, ka citas valstis palīdz sakārtot mūsu valsti. Protams, ļoti būtisks ir tautas viedoklis. Jo man kā prezidentei taču ir jāpārstāv tauta. Tā ir mana amata būtība. Tautas viedoklis man ir vissvarīgākais.

— Pirms gada intervijā "Latvijas Vēstnesim" jūs teicāt, ka okupācijas gadi latviešiem "sabēra pelnus dvēselē". Vai aizvadāmais gads šos pelnus ir kliedējis?

— Man liekas, kaut kas sāk kustēties. Man ir tāda sajūta kā kādreiz, Kanādā dzīvojot, pēc šausmīgi bargās ziemas pavasarī, kad pirmoreiz saule uzspīdēja siltāk, varēja manīt, ka zem sniega sāk tecēt sīkas urdziņas, liecinot, ka sniegs un ledus sāk kust. Tagad man ir tāda pavasara sajūta Latvijā, ka ledus mūsu cilvēku apziņā sāk kust un var jau manīt plūstam sīkas urdziņas. Es manu tautā vēlēšanos emocionālam pagriezienam. To man saka arī daudzi cilvēki. Daudzi cilvēki par to raksta, un to es jūtu arī no daudzām citām zīmēm. Tautā es manu vēlēšanos raudzīties pašiem uz sevi ar lielāku pašlepnumu un lielāku pašcieņu.

Un otrs, ko jūtu, ir tautas vēlēšanās redzēt, ka mēs darām arī labus darbus, ne jau tikai sliktus vien. Uzsvērt ne tikai vienmēr to negatīvo, bet paskatīties arī uz pozitīvo, kas Latvijā paveikts. Un pozitīvā mums ir ļoti daudz. Bet tās urdziņas vēl diemžēl ir ļoti mazas, un es ļoti vēlētos, lai tās iespējami ātrāk kļūtu par lielām straumēm. Tā ir gatavība uzņemties atbildību par to, kas notiek valstī. Pašiem ar saviem lēmumiem, ar savu darbu, savu līdzdalību. Ne tikai rādīt ar pirkstu uz citiem, ka tas un arī tas dara nepareizi, bet drīzāk paskatīties, ko es pats savā profesijā, savā amatā, savā dzīvesvietā esmu devis Latvijai kā šīs valsts pilsonis. Lai sakārtotu mūsu zemi. Nedomāt vis, ko man valsts vai citi dos vai izdarīs manā vietā, bet domāt, ko es pats varu izdarīt šai valstij. Ko es varu dot savai tautai. Tā ir radikāli citāda attieksme. Bet tā vēl ir tādā vāja asniņa līmenī.

— Jūsu vārdi daudziem lasītājiem atsauks atmiņā arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga lēmumu nevadīt valsts svētku ekumēnisko dievkalpojumu. Plašā diskusija pēc tam jūtami atdzīvināja līdz tam pieklusušo sabiedrisko domu. Kāda, jūsuprāt, ir kristīgās baznīcas loma mūsdienu Latvijā?

— Redziet, ja mēs konstatējam, ka morāles līmenis valstī nav adekvāts, tad tas nozīmē, ka šī morāle nav ieaudzināta. Tas taču ir ļoti vienkārši. Ja konstatējam, ka valstī pastāv korupcija un ka pārāk lielam procentam valsts iedzīvotāju acīmredzami trūkst adekvātu morāles standartu, lai viņi spētu rīkoties valsts interesēs un kopības interesēs kā pieauguši un morāli nobrieduši cilvēki, tad jājautā, kā viņi par tādiem kļuvuši. Viņi taču par tādiem varēja izaugt un izveidoties tikai savas vides iespaidā. Jo kas tad viņus audzināja? Vecāki. Sabiedrība. Sabiedriskās organizācijas. Un, protams, arī baznīca — jau desmit gadu, kopš katram atkal ir brīvība bez jebkādiem spaidiem piekopt to reliģiju, ko viņš izvēlējies, lai izkoptu savus morālos standartus.

— Pērn jūs savā Ziemassvētku uzrunā tautai atsaucāties gan uz dainām, gan uz kristietības svētajiem rakstiem — "divām paralēlēm, mūsu tautai vienlīdz nozīmīgiem atsauces punktiem un avotiem".

—Jā, tā tas ir. Es uzskatu, ka tā ir ļoti būtiska mūsu garīgā mantojuma daļa. Ļoti būtisks tautiskais slānis, kas saglabājies cauri garajiem gadu simteņiem. Neraugoties uz to, ka vēlāk Latvijā ienāca arī kristīgā ticība, mūsu tautas tradīcijas ir saglabājušas arī šo pirmskristīgo slāni ar visu savu īpatnējo morāles kodeksu. Kas, starp citu, nebūt nav konfliktā ar kristietību. Man šķiet, tieši tāpēc tas arī varēja saglabāties. Tur gan ir zināmas nianses, kā mūsu tautas tradīcijas formulē tikumiskās un ētiskās vērtības. Piemēram, baznīca lieto vainas konceptu, turpretim tautas tradīcijas lieto kauna konceptu kā sabiedriskās kontroles mehānismu. Psiholoģiski šī kārtība, kā ieaudzināt morālās vērtības, ir mazliet atšķirīga. Bet rezultāts ir tas pats. Un tikumi, kas galarezultātā tiek ieaudzināti, ir tie paši.

— Grāmatā "Skats uz Latviju. Millennium" jūs uzsverat, ka "...maz kas ir tāds, par ko varētu atzīties, — tas nu gan mani neinteresē" un ka mācāties katru dienu. Jūs bijāt Monreālas universitātes profesore, Kanādas Psihologu asociācijas prezidente un arī Kanādas Sabiedrisko zinātņu federācijas prezidente un Kanādas Zinātņu padomes viceprezidente. Lielu jūsu dzīves daļu aizņēma unikālie dainu pētījumi. Kāds tagad, prezidentes pienākumus pildot, ir jūsu interešu un šīs ikdienas mācīšanās vektors?

— Ha — ha! Redziet, man, lai pildītu savus prezidentes pienākumus, tagad iznāk mācīties daudzas un dažādas lietas, par kurām es agrāk noteikti nebūtu interesējusies, piemēram, par kuģniecību. Nu, nebija, patiešām kuģniecība nebija tāds jautājums, kas būtu iekļaujams manu interešu lokā, nedz arī manā iepriekšējā pieredzē. Bet tagad sakarā ar privatizāciju man kā prezidentei jāseko līdzi, kas notiek ar Latvijas kuģniecību. Jāizprot šīs likumsakarības ar fraktu likmēm, ar kravas tilpumiem un kuģu iegrimes dziļumiem utt. Un tādā nozīmē man jāapgūst ļoti daudzi jautājumi. Piemēram, cilvēki man atraksta par mežu izciršanu Latvijā, un man nākas interesēties, kā šī mežu izciršana ir organizēta, ja tā notiek. Vai tas nes valstij labumu vai ne. Tā man ar dažādiem jautājumiem ir jāiepazīstas diezgan detalizēti. Nemaz jau nerunājot par likumiem, kuri man jāparaksta un tādēļ jācenšas izprast to būtību. Protams, es nevaru izsekot katram formulējumam un katrai niansei visās detaļās. Bet, ja atbildīgs cilvēks paraksta likumu, tad viņam šī likuma būtība ir jāiepazīst. Tas nozīmē, ka man arī par šo jautājumu ir daudz kas jāiemācās.

— Cilvēkiem ir ļoti atšķirīgi viedokļi par Valsts prezidentes ikdienu. Vieni domā, ka prezidente pati sagatavo visas runas un izpēta visus jautājumus, bet tas nebūtu iespējams milzīgā darba apjoma dēļ. Savukārt otra daļa ir pārliecināti, ka prezidentei pilnīgi visus dokumentus sagatavo padomnieki. Ir valstis, kur tā arī notiek. Un jums taču arī visus nepieciešamos datus par kuģniecību varētu sagatavot ekonomikas jautājumu padomniece, nolikt jums priekšā jau gatavus pārskatus.

— Jā, bet saprotiet, ja man noliek priekšā jau gatavu pārskatu, tad ar to vien vēl ir par maz, jo ļoti daudzi cilvēki vēlas tikties un runāt ar mani tieši un pastāstīt man savu viedokli bez starpniekiem. Padomnieku sagatavotie materiāli ir pirmais faktu apkopojums un situācijas izvērtējums, kas man sniedz vērtīgu informāciju. Dažreiz tas ir izkonspektēts pirmavots, ko izdarījis attiecīgās jomas speciālists. Taču visus šos jautājumus vai vismaz pašus svarīgākos es cenšos, cik nu laiks atļauj, apgūt arī pati. Īpaši ja viedokļi atšķiras. Tad ir svarīgi dzirdēt abus viedokļus, abu pušu argumentus un pārzināt jautājumu, lai varētu sniegt savu kompetentu viedokli. Es arī daudzas savas runas improvizēju, stāvot uz podesta auditorijas priekšā. Vienīgās runas, kas man tiek rakstītas iepriekš, ir tādas, kuras jāizsniedz kā dokuments un kuras jādod arī tulkošanai. Piemēram, Eiropas Padomes rīkotās kultūras pieminekļu saglabāšanas kampaņas noslēguma ceremonijā Nacionālajā operā. Tad es lūdzu, lai man sagatavo šīs runas tēzes. Savukārt gadījumos, kad Latvija prezentē savu viedokli ārzemēs, manu runu tēzes iepriekš, protams, tiek saskaņotas ar Ārlietu ministriju. Taču runas oratoriskā un konceptuālā organizācija, argumentācija un secība, nerunājot jau nemaz par runas stilu, — tas ir mans un tikai mans. Man palīdz dažkārt vienīgi dēls, — ja tēzes ir latviešu valodā, tad viņš pirmais pārlūko šo izejas materiālu pirms pārtulkošanas angļu vai franču valodā.

— Vai jūs vienmēr ticējāt, ka Latvija būs brīva?

— Ka Latvija būs brīva, to es zināju pilnīgi droši. Tikai, ka Latvija kļūs atkal brīva mana mūža laikā, par to nu gan es nevarēju būt droša. Jo tā impērija taču izskatījās tik spēcīga, ka likās — tā varētu mani arī pārdzīvot. Vēsture jau mums šajā ziņā nedod nekādas norādes, cik ilgu laiku šādi formējumi var dzīvot. Kad šī ļaunuma impērija sabruka, es biju patīkami pārsteigta, ka tas notika tik ātri. Taču par to, ka reiz tai jāsabrūk, es biju pilnīgi pārliecināta vienmēr.

— Vai spējāt iztēloties, ka reiz jūs varētu būt neatkarīgās Latvijas valsts pirmā persona?

—Par to, kā būtu vadīt valsti, man nācās domāt jau astoņpadsmit gadu vecumā, kad man filozofijā bija kurss, kurā gājām cauri sengrieķu filozofiem. Un man bija, protams, jāmācās Platona "Republika" un vēlāk arī Makjavelli "Valdnieks" un citi klasiskās filozofijas darbi. Tajā brīdī man radās jautājums, ko tas vispār nozīmē — vadīt valsti. Es atceros Hobsa "Leviatānu" — šausmīgi smags darbs, kuram bija jāizlaužas cauri. Kas ir šis Leviatāns? Kas ir valsts? Astoņpadsmit gadu vecumā man bija ļoti grūti šos jautājumus izprast. Bet sevišķi Platona "Republika" un doma par to karali filozofu man bija liels intelektuāls izaicinājums. Domāt, kādam patiešām vajadzētu būt valsts vadītājam. Ko nozīmē gudrība un viedums valsts vadībā, kā tas varētu reāli izpausties. Platona "Republikā" tas viss ir ļoti sarežģīti. Un tā, protams, nav nekāda republika. Taču šis darbs ir ļoti liels intelektuāls izaicinājums. Un es domāju, kā būtu, ja es pati būtu tas filozofs karalis un ko man nozīmētu šī valdīšana. Tā es jau no agriem gadiem esmu saskārusies ar šo problēmu.

— Saskārusies intelektuālā, filozofiskā aspektā. Bet kurā brīdī jūs reāli apjautāt savu aicinājumu uzņemties Valsts prezidentes pienākumus? Jūs taču nebijāt nevienas politiskās partijas biedre un nedarījāt neko, lai mērķtiecīgi virzītos uz šo amatu.

— Es domāju, ar mani notika liktenīga sakritība. Patiešām jādomā, ka tas bija zvaigznēs rakstīts. Es biju paredzējusi vēl intensīvi strādāt zinātnisko darbu Monreālas universitātē un pabeigt savu pētniecības programmu: pabeigt tetraloģiju par Saules dainām, publicēt angļu valodā grāmatu par dainu struktūru dzejas loģikā... Vārdu sakot, man bija ļoti gara zinātnisko publikāciju programma, ko biju paredzējusi līdz noteiktam termiņam izstrādāt. Man bija ļoti būtiska šī mana zinātniskā programma, kurā biju ļoti daudz ieguldījusi. Man bija jau arī manuskriptā gatava grāmata psiholingvistikā, ļoti tuvu pabeigšanai. Arī psihofarmakoloģijā bija paredzēts apkopot visu, ko es gada garumā biju mācījusi, un publicēt franču valodā divas rokasgrāmatas, kas apkopotu manu mūža devumu šajos divos laukos. Bet situācija attīstījās, un nācās mainīt visus plānus, aiziet no universitātes. Es gan biju tik ļoti iesaistīta zinātniskajā darbā, ka sākumā likās — nebūšu spējīga ne par ko citu domāt....

— Ko jūs Jaunajā gadā vēlēsit Latvijai un latviešu tautai?

— Vairāk gaišuma un vairāk prieka. Vairāk pašlepnuma. Spēju saskatīt savā dzīvē pozitīvo. Spēju saskatīt pašam savu vērtību un savas valsts vērtību. Es mūsu tautai vēlu dziļu pārliecību par to, ka mēs varam būt labāki, nekā esam. Ka mums būs labāk. Es esmu pilnīgi droša par to, ka mums būs labāka dzīve. Un līdz tam nepaies nemaz trīsdesmit gadu, tas būs jau daudz, daudz agrāk! Lai mums visiem priecīgi Ziemassvētki!

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"