Valsts prezidentes uzruna ebreju tautas genocīda upuru piemiņai veltītajā piemiņas brīdī Rīgas sinagogas drupās 2006.gada 4.jūlijā
Augsti
godājamie ebreju kopienas Latvijā pārstāvji, augsti godājamais
rabīn, goda viesi, ekselences, dāmas un kungi, dārgie ebreju
kopienas pārstāvji, mīļie latvieši!
Mēs esam pulcējušies traģiska notikuma vietā, kas ir kļuvis par
simbolu tām necilvēcībām, kuras burtiski iznīcināja pirmskara
ebreju kopienu Latvijā – kopienu, kas Latvijā bija dzīvojusi
mierā un saticībā ar saviem kaimiņiem jau garus gadu simtus, kas
bija iekļāvusies latviešu sabiedrībā, tur atradusi savu vietu un
ar ko latvieši sadzīvoja bez naida un bez grūtībām. Tad nāca
okupācijas vara ar savu iznīcības un rasisma ideoloģiju, kas visu
pārvērta. Sākās mūsu tautas asiņainās iznīcināšanas akcijas gan
no viena okupācijas spēka, gan no otra. Bet tieši nacistu
organizētais ebreju genocīds Latvijā izcēlās ar to, ka tas bija
ar visļaunāko un sistemātiskāko nolūku. Tā nolūks bija vienkārši
iznīcināt, noslaucīt no zemes virsas visus ebreju tautībai
piederošos. Un mums tās ir dziļas sēras un sāpes, ka mēs,
Latvija, Latvijas sabiedrība, zaudējām šo vērtīgo sabiedrības
daļu. Mēs dalāmies savās sērās ar ebreju tautu, kuras pārstāvji
tagad ir dažādās pasaules malās, bet Latvijā pazaudēja savus
radus un tuviniekus. Mēs dalāmies ar jums jūsu sērās, arī mēs
sērojam jums līdzi un sērojam arī par tiem, ko sveša vara ieveda
mūsu zemē, lai mūsu zemi traipītu ar viņu nevainīgajām asinīm.
Mēs nevēlamies nekad neko tādu vairs piedzīvot, tamdēļ darām un
darīsim visu, lai demokrātiskā, neatkarīgā Latvijā katrs cilvēks
vienādi tiktu cienīts, katram cilvēkam būtu vienādas tiesības, un
mēs nedrīkstam pieciest un attaisnot nekādas, pat ne mazākās,
neiecietības, aizspriedumu vai rasisma pazīmes.