Par koncesijas līgumu reģistrāciju Uzņēmumu reģistrā

Mag. iur. Jānis Neimanis, Uzņēmumu reģistra Juridiskās nodaļas vadītājas vietnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Jau gandrīz gadu Latvijā ir spēkā Koncesiju likums1, kas regulē valsts vai pašvaldības pakalpojumu sniegšanas tiesību vai īpašuma nodošanu Latvijā vai ārvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) uz noteiktu laiku.

Šajā laikā preses slejās gan nav parādījusies informācija par to, vai valsts vai pašvaldība būtu izmantojusi Koncesiju likuma normas un noslēgusi kādu koncesijas līgumu.

Neraugoties uz iepriekšminēto, šā gada 27.decembra Ministru kabineta Komitejas sēdes darba kārtībā izskatīšanai ir iesniegts projekts Ministru kabineta noteikumiem ar likuma spēku, kas paredz noteikt koncesijas līgumu reģistrāciju Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.2

Projekta anotācijā norādīts, ka pašlaik likumi neparedz koncesijas (valstij un pašvaldībām piederoši infrastruktūras objekti, piemēram, ēkas, tilti un ceļi, uz kuru pamata sniegtie pakalpojumi uz laiku tiek nodoti privātsektoram) un to darījumu reģistrāciju, uzskaiti un kontroli.3 Ekonomikas ministrijas Investīciju departamenta direktore Gaļina Kaņejeva, kura ir arī projekta ziņotāja Ministru kabineta Komitejas sēdē, paredz, ka ar nākamo gadu tiks slēgti pirmie koncesiju līgumi, tāpēc laikus jārada tiem nepieciešamā bāze. Viņa norāda, ka par koncesijas līgumu reģistrāciju tiks noteikta arī attiecīga samaksa.4

Kaut gan Uzņēmumu reģistrs ir paudis viedokli, ka principā tam nav iebildumu uzņemties koncesijas līgumu reģistrāciju,5 tomēr šā raksta autors uzskata, ka ir jāizvērtē gan pieteiktā projekta konstitucionalitāte un atbilstība Latvijas tiesību sistēmai, gan arī paredzamās jaunās funkcijas atbilstība Uzņēmumu reģistra būtībai.

Vai projekts atbilst Satversmei?

Koncesiju līgumu reģistrācijas funkciju plānots ieviest steidzamības kārtā, izmantojot Satversmes 81.pantā piešķirtās tiesības Ministru kabinetam izdot noteikumus ar likuma spēku. Šādas tiesības Ministru kabinets var izmantot laikā starp Saeimas sesijām, ja to prasa neatliekama vajadzība.

Izskatot Koncesiju likuma normu piemērošanas praksi un projekta autoru domas, redzams, ka koncesiju līgumi nepilna gada laikā nav slēgti; iespējamību šādus līgumus noslēgt valsts amatpersonas paredz tikai nākamajā gadā. Pat neveicot Satversmes un pietiekami sarežģītā augstas abstrakcijas jēdziena "neatliekama vajadzība" izsmeļošu interpretāciju, redzams, ka koncesiju līgumu valstiska reģistrācija nav steidzama (vai arī šī steidzamība nav argumentēti pamatota), tādēļ Ministru kabineta noteikumu ar likuma spēku "Grozījumi likumā "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru"" projekts neatbilst Satversmes 81.pantam.

Vai projekts atbilst Koncesiju likumam?

Minētais projekts paredz likumu "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" papildināt ar jaunu 24.pantu šādā redakcijā: "Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra valsts notāri koncesiju reģistrāciju veic saskaņā ar likumu "Koncesiju likums" un citiem normatīvajiem aktiem."

Izskatot Koncesiju likuma normas un "citus normatīvos aktus", šā raksta autors neatrada nevienu tiesību normu, kura paredzētu koncesiju līgumu valstiskas reģistrācijas funkciju, kārtību un tiesiskās sekas, ja šāda reģistrācija netiek veikta.

Citādi ir gadījumos ar masu informācijas līdzekļu, sabiedrisko organizāciju un komercķīlu reģistrāciju, kur attiecīgie likumi paredz gan reģistrācijas pienākumu, iesniedzamos dokumentus, gan reģistrācijas ierakstu nozīmi. Te rodas būtisks jautājums — vai šā gada janvārī likumdevējs apzināti nav iekļāvis Koncesiju likumā normas, kas paredz koncesiju līgumu reģistrāciju, vai arī tomēr tā ir bijusi likumdevēja kļūda?

Pēc autora ieskata, koncesiju līgumu reģistrācija Uzņēmumu reģistrā nav paredzēta, jo trūkst šādas nepieciešamības. To paskaidro gan Uzņēmumu reģistra funkcionālā vieta pārējo valsts institūciju vidū, esības mērķis un pildāmie uzdevumi, gan likumdevēja skaidri izteikts viedoklis.

Koncesiju likuma 15.pants paredz iespēju koncesiju līgumu atsevišķos gadījumos ierakstīt zemesgrāmatā, tad, ja koncesijas priekšmets ir nekustams īpašums vai lietu tiesība uz to. Tātad likumdevējs, pieņemot Koncesiju likumu, nav vēlējies paredzēt koncesijas līgumu reģistrāciju.

Šādos apstākļos ir saprotams arī minēto Ministru kabineta noteikumu projekta autoru mērķis grozīt tieši likumu "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru", negrozītu atstājot Koncesiju likumu, kaut gan pastāv loģiska nepieciešamība saskaņā ar projekta normām to darīt. Iemesls — Satversmes 81.pants liedz grozīt pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus. Tādēļ rodas vēl pamatotākas šaubas par iecerētā projekta konstitucionalitāti.

Vai projekts atbilst Uzņēmumu reģistra esenciālai būtībai?

Uzņēmumu reģistrs līdzīgi zemesgrāmatai ir īpašuma tiesību reģistrs, kurš fiksē personai visbūtiskākās tiesības — īpašuma tiesības. Atšķirība pastāv tikai reģistrējamo objektu vidū, jo zemesgrāmata reģistrē darbības ar nekustamiem īpašumiem, bet Uzņēmumu reģistrs — darbības ar uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), biedrībām u. tml. Katram ierakstam tiek piešķirta zināma nozīme (efekts), kurš ir būtisks tiesiskajā apgrozībā. Uzņēmumu reģistra vieta valsts institucionālajā sistēmā un nozīme tirdznieciskajā apgrozībā skaidri norāda, ka tam nav jāpilda "makulatūras pieņemšanas punkta", statistikas pārvaldes filiāles vai visu reģistru reģistra funkcijas. Žēl, ka projekta autoriem un virzītājiem nerodas jautājums, kādēļ Uzņēmumu reģistrs nereģistrē, piemēram, kuģus, zemi, traktorus, dzīvojamo telpu īres līgumus, visus pirkuma līgumus, kā arī nepilda notariāta vai zemesgrāmatas funkcijas utt. Šādā skatījumā dīvaina šķiet Uzņēmumu reģistra vadības vēlme (pat ja būtu finansējums) koncesijas līgumus tomēr reģistrēt.

Zinātniskajā literatūrā atzīts, ka saimnieciskās dzīves tiesisko drošību spēj nodrošināt tikai sakārtota un pārskatāma katra tiesiskā fakta dokumentācija, tāpēc tirdzniecības reģistra (Uzņēmumu reģistra) esenciālā būtība ir tirdznieciskās apgrozības drošības un publisko interešu aizsardzība.6 Reģistra uzdevums ir atklāt nozīmīgākās uzņēmēju tiesiskās attiecības.7 Uzņēmumu reģistra uzdevuma izpilde var tikt panākta ar šādām pamatmetodēm:

1) iekļaujot reģistrā tirdznieciskajā apgrozībā tiesiski nozīmīgus faktus;

2) pārbaudot reģistrā iekļaujamo faktu pareizību un atbilstību likumam;

3) darot reģistra ierakstus zināmus sabiedrībai;

4) nodrošinot reģistra ierakstu aktualitāti un vieglu pieejamību.

Ja reģistra ierakstu aktualitātes un vieglas pieejamības jautājums ir atkarīgs ne tik daudz no likumdošanas mākslas, cik no mērķtiecīgas organizācijas, tad reģistra ierakstu pareizība, pilnīgums un ierakstu efekts — no likuma regulējuma.

Lai reģistra darbības rezultāti tirdznieciskajā apgrozībā iegūtu noteiktu nozīmi, reģistra ierakstiem ar likumu tiek piešķirts efekts un regulēta šī efekta izpausme. Attiecīgā efekta piešķiršanas izvēli nosaka efekta saturs un likumdevēja griba. Saskaņā ar tiesību teorijā valdošo viedokli reģistra ierakstam tiek piešķirts deklaratīvs efekts, ja ierakstam ir vienkārši jāapliecina zināma fakta pastāvēšana, bet konstitutīvs efekts — ja ieraksts nepieciešams, lai nodibinātu zināmu stāvokli vai faktu, un bez šī ieraksta tas nevar izcelties.8 Ieraksta deklaratīvā efekta būtība ir apliecināt tādus tiesiski relevantus faktus, kas būtu pierādāmi arī citiem līdzekļiem un kas arī citādi kļūst zināmi, bet konstitutīvā efekta būtība ir noteikt tādus faktus par tiesiski relevantiem vai speciāli raksturotiem, kas bez atzīmes reģistrā par tādiem nebūtu uzskatāmi vai būtu uzskatāmi nepilnīgi.9

Izskatāmajā gadījumā likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" grozījumu projekts paredz tikai noteikt Uzņēmumu reģistra žurnālā ierakstāmo ziņu loku, taču nesniedz atbildi uz vairākiem būtiskiem jautājumiem:

1) kā koncesijas līgumu reģistrācija aizsargās trešās personas;

2) kā reģistrācija ietekmēs paša koncesijas līguma spēku;

3) kādu atbildību nesīs valsts notārs, kurš izlems jautājumu par koncesijas līguma reģistrāciju;

4) kurš iesniegs pieteikumu par koncesijas līguma reģistrāciju;

5) kā reģistrēs koncesijas līguma grozījumus;

6) kāda būs koncesijas līguma reģistrācijas piekritība un pārbaudāmo ziņu loks;

7) vai koncesijas līguma reģistrācija ir izsludināma oficiālajā laikrakstā utt.

Vai šāda reģistrācija būtu pašmērķis?

Jā, jo šāds secinājums rodas, nerodot projektā atbildi uz svarīgāko jautājumu — kā koncesijas līguma reģistrācija ietekmēs pašus līgumslēdzējus un trešās personas.

Grozījumu izdarīšana spēkā esošajos normatīvajos aktos jeb tiesību normu kopumā ir atbildīgs un komplicēts darbs, kurā steiga nav pieļaujama. Kā rāda prakse, normatīvo aktu un to grozījumu sagatavošanas un izdošanas ātrums ir cieši saistīts ar izdoto normatīvo aktu kvalitāti. Steiga pārsvarā gadījumu noved pie nepieciešamības pieņemto normatīvo aktu labot.

Daudzi var iebilst — ja būs nepieciešams normatīvo aktu vēlāk grozīt, tad grozīsim! Šāda pieeja ir kļūdaina un pat bīstama, jo steiga normatīvo aktu izdošanā vistiešāk ietekmē Latvijas tiesību sistēmas stabilitāti un monolītumu, kas savukārt sekmē tiesiskās apziņas celšanos un juridiskās kvalitātes nostiprināšanos.

Protams, pastāv liela iespēja, ka Ministru kabinets tomēr akceptēs grozījumus likumā "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru", paredzot koncesijas līgumu reģistrāciju Uzņēmumu reģistrā, taču šādā gadījumā grozījumi neatbildīs Satversmei, esošai Latvijas tiesību sistēmai (tiesību normu kopumam) un Uzņēmumu reģistra konceptam. Koncesijas līgumu reģistrācijas izmaksas gulsies uz nodokļu maksātāju pleciem, bet valsts iegūs sev atkal jaunu ienākumu avotu iespējamu valsts nodevu veidā no totālas "visas valsts reģistrācijas (pārreģistrācijas)".

1 Koncesiju likums: LR likums // Latvijas Vēstnesis, 2000, nr.32

2 Projekts nr.4887-k, skat. www.mk.gov.lv/lat/ministrukabinets/default.htm

3 Prokopova E. Satversmes 81.panta kārtībā grib grozīt divus likumus // Diena, 2000.gada 20.decembris

4 turpat

5 turpat

6 Zib C., Auer H. Vom Handelsregister zum Firmenbuch. Schriftenreihe des Bundesministeriums fūr Justiz. Wien, Bundesministerium fūr Justiz, 1993, S.II

7 Sammlung der Entscheidungen des Bayerisches Obersten Landgerichts in Zivilsachen, 1997, 76 (78); 1978, 182 (186); Citēts pēc: Keidel H., Stöber K. Handbuch der Rechtspraxis. Band 7. Registerrecht. Mūnchen, C.H.Beck’sche Verlagsbuchhandlung, 1991, S.1

8 Čakste K. Tirdzniecības tiesības. Rīga, [b.i.], 1940., 41.lpp.

9 Grinbergs J. Jaunie Latvijas tirdzniecības likumi // "Jurists", Rīga, 1934., nr.8/9 (60/61), 261.lpp.