Labi nokārtoto neder pārkārtot: Advents ir Advents

Nerimst jautājums valodniekiem, kā latviešu valodā lietojams latīniskais baznīcas termins adventus ‘(Kristus) atnākšana’. Patiesībā tas ir jau sen izspriests un brīvvalsts laika vārdnīcās uzrādīts, bet vēlāk, 50 gadu pretreliģijas periodā, likts novārtā.

Vēsture īsumā šāda. Latīņu vīr.dzimtes u –celma lietvārds adventus , ģen. –ūs ir vācu valodā pārņemts tāpat ar priedēkli ad– un vīr.dzimtē: der Advent . Bet latviešu valodā pārņemts sagrozīts, vēlāk palabots, izlabots, taču labojums nav ņemts vērā, un — "sākas viss no gala", kā dziesmā dzied.

Apraudzīsim šo vārdu dažāda vecuma grāmatās. — Stendera 1789.g. vārdnīcā ir atvente , kam atšķirā no oriģināla ir siev.dzimte un ad– vietā at –. Svešvārds šķiet tuvināts latviskajam vārdam atnākšana , lai "tiem mīļiem latviešiem" vieglāk šo svešinieku izrunāt un saprast. Bet, ja vācieši runāja v nebalsīgi (kā f ), tad at– ar t varēja rasties fonētiski: regresīvas asimilācijas dēļ.

Tāpat atvente ir daudzkārt (pirmoreiz 1725.g.) izdotajā Bankava sprediķu grāmatā. Bet Kaktinga sprediķu grāmatā 1843.g. ir advents lietots kā siev.dzimtes i– celms (" advents dziesmas"). Ulmaņa un Bražes vārdnīcā (1880) ir advente , tāpat gadus 20 jaunākā (nedatētā) Vidiņa Svešvārdu grāmatā.

Latvijas brīvvalsts laikā nostiprinās vīr.dzimtes advents (" adventa laiks"). Šķirklis advents ir, piem., Latviešu konversācijas vārdnīcā I 62 (1927.–1928.g.) un tāpat valodas praksei veltītās dažādu autoru vārdnīcās, arī vēl Latviešu valodas krātuves sastādītā (1942, 1944), kā arī Bērziņas–Baltiņas un Bičoļa 1993.g. Amerikā izdotā vārdnīcā.

Bet — lai vārdnīcās rakstīts būtu kas būdams, veciem ļaudīm labāk patika vecu vecā atvente līdz ar ierasto "veco druku" luterāņu dziesmu grāmatās, kur, piem., 1889.g. izdevumā rakstīts atwente .

Un vēl 1933.g. 23.marta RLB valodniecības nodaļas sēdē ir jautāts par šā termina variantiem. Endzelīna atbilde protokolēta šādi: "Teologi piejēmuši advents , ģen. –ta , šī forma arī paturama."

Minētie teologi, klasiskajās valodās savulaik krietni izglītoti, ir pratuši pienācīgi atzīt formu advents par iederīgāko modernā terminoloģijā. Forma advents (tieši tāpat kā, piem., konvents ) dzimtē un struktūrā labi atbilst latīņu oriģinālam un piekļaujas pārējiem šādas cilmes svešvārdiem. Jo gan leiši, gan latvieši latīņu u– celmus adventus , conventus , cursus , conspectus u.c. pārņem baltu a– celmos (lei. adventas , konventas , kursas , konspektas : latv. advents , konvents , kurss , konspekts ), nevis piepulcē latīņu u– celmus nedaudzajiem savējiem (kā medus, tirgus). Vēl daži vārda advents līdzinieki latviešu valodā: akcents (accentus), teksts (textus), spirts (spiritus), aborts (abortus), konsenss (consensus) u.c.

Tātad jautājums par adventu jau brīvvalsts laikā bija nokārtots, no četriem variantiem pienācīgi izraugoties literārai lietošanai a– celma formu advents .

Bet, kad Latvijai uzguma okupācija, brīvvalsts laika sasniegumus, lielus un mazus, centās aizmirsināt vai ignorēt. Jo tie ideoloģiski un praktiski apgrūtināja jaunos varasvīrus, piem., rakstības un izteiksmes precizējumi — ar ® ( ba®u baru ‘rāju pūli’), ar ch ( cholagogs un holagogs ‘žultsdzinējs un visdzinējs’ medicīnā), apgrūtināja arī latviski jaunvārdi ( visuresme ‘Allgegenheit’), parallēlformu šķīrums nozīmē ( guļ ‘schläft’: gul ‘liegt’).

Tad nu arī atstumtā advente nāca atpakaļ nepienācīgi — gan 1969.g. svešvārdu vārdnīcā, gan 1972.g. latviešu literārās valodas vārdnīcā I 41, ar ko saskaņojās vēlākās Latvijā izdotās — arī vēl 1995.gada pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca.

Prātīgs pussolis vēlamā virzienā sperts 1999.g. "Jumavas" izdotā Svešvārdu vārdnīcā, kur adventei vismaz blakus piekabināts advents , kam vajadzētu atkal kļūt par īsteno literārai lietošanai ieteicamo formu.

Patlaban valda nenoteiktība un tāda kā sabiedrības šķelšanās. Piem., tikko mācītājs svētrīta raidījumā (17.dec.) ir teicis advents , diktors saka advente . Jaunajā gadsimtā ļausim atgriezties pilnā godā adventam , tāpat visam citam labam, bet aizmirstam vai novārtā liktam!

Dr.philol. Rasma Grīsle — "Latvijas Vēstnesim"