LZA prezidents Jānis Stradiņš:

Redzam profesora un ģenerāļa Pētera Sniķera vēsturisko lomu

Lekcija P. Sniķera 125 gadu jubilejas starptautiskajā konferencē LU Lielajā aulā 2000.gada 8. decembrī

Šajās Adventes dienās mēs godinām izcilā latviešu ārsta, augstskolu mācībspēka, sabiedriskā darbinieka, pirmā medicīnas ģenerāļa un mākslas mecenāta Pētera Sniķera piemiņu. Viņš piedzima pirms 125 gadiem — nupat bija notikuši I Vispārējie latviešu dziesmu svētki, nodibinājusies Rīgas Latviešu biedrība, Fricis Brīvzemnieks bija nodevis Krišjānim Baronam lielo tautasdziesmu kārtošanas darbu, arī šī augstskolas, toreiz Rīgas Politehnikuma, ēka tikko bija uzcelta, Rīga strauji industrializējās, par Latvijas valstisko neatkarību vēl neviens nedomāja, Kārlis Ulmanis vēl nebija dzimis.

Latviešu paaudze, kura toreiz veidojās un kuras uzdevums bija iznēsāt valsts neatkarības ideju, nāca galvenokārt no zemnieku sētām. Ja mēs šodien sev vaicājam, kādēļ 1918.gada 18. novembrī varēja tikt pasludināta Latvijas valsts un turpmākajās brīvības cīņās arī reāli izcīnīta neatkarība, tad jāmin trīs iemesli. Pirmais — labvēlīgā starptautiskā situācija, Pirmā pasaules kara un lielo revolūciju rezultāts, kad sabruka lielās impērijas — Krievija, Vācija, Austroungārija, Otomaņu impērija. Otrais — latviešu nācijas brīvības alkas, spēja reāli iegūt 18. novembrī deklarēto neatkarību. Trešais — Latvijas pietiekami augstais intelektuālais, garīgais speciālistu potenciāls, pašu inženieri, ārsti, skolotāji, agronomi, potenciālie augstskolu mācībspēki, potenciālie ģenerāļi, potenciālie valstsvīri; tas ļāva izveidot Universitāti, Konservatoriju, Mākslas akadēmiju, veidot civilizētu, Eiropas prasībām atbilstošu nelielu valsti pēc drausmīgiem kara postījumiem. Daudzi latviešu jaunekļi bija skolojušies Tērbatas, Krievijas un arī rietumvalstu universitātēs, papildinājušies ārzemēs, studējuši Rīgas Politehniskajā institūtā un nu varēja kļūt celmlauži savās nozarēs, aizstājot līdzšinējo Baltijas vācu vai krievu eliti visās dzīves jomās. Bez šādiem speciālistiem (jānožēlo, ka ļoti daudzi toreiz palika padomju Krievijā) jaunā valsts nebūtu dzīvotspējīga. Viens no viņiem, gan samērā specifiskās nozarēs — dermatoveneroloģijā un militārmedicīnā — bija profesors Pēteris Sniķers. Taču viņa sūtība bija plašāka, — viņš bija arī viens no Latvijas Universitātes un tās Medicīnas fakultātes rosinātājiem un izveidotājiem, viņš bija kultūrvēsturiski nozīmīgas studentu korporācijas "Fraternitas Metropolitana" dibinātājiem, viņš bija seksuāli transmisīvo slimību apkarošanas un prostitūtu rehabilitēšanas galvenais stratēģis un īstenotājs gados, kad šīs problēmas bija ārkārtīgi aktuālas, pazīstams sabiedrisks darbinieks.

Ieskicēsim šīsdienas gaviļnieka mūža gājuma un veikuma pamatmetus. Pēteris Sniķers ir dzimis Skultes pagastā, Kazbuļos, Vidzemes jūrmalā, astoņu bērnu ģimenē kā vecākais dēls (viņa jaunākais brālis Reinholds Sniķers arī kļuva par medicīnas profesoru — ausu ārstu, Reinholda meita ir pazīstamā dzejniece un jogas speciāliste Velta Sniķere). Abi vecāki piederēja brāļu draudzei — hernhūtieši, tēvs bija Skultes pagasta vecākais 37 gadus no vietas. Tāpēc dēls Pēteris izpelnījās privilēģiju mācīties Skultes baroneses Lokas Freitāgas fon Loringhofenas dibinātajā un vadītajā privātskolā kopā ar baronu bērniem, kur guva vispusīgu izglītību un labas svešvalodu zināšanas. Tas ļāva Pēterim absolvēt Nikolaja ģimnāziju Rīgā ar zelta medaļu un iestāties Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā, kas tolaik skaitījās labākā medicīnas augstskola cara Krievijā. Tajā uzņēma uz stingra konkursa pamata (ģimnāzijas absolventi ar visaugstākajām sekmēm, caurmēra atzīme virs 4, 75), ar labu veselību, varēja studēt "uz kroņa rēķina", ar paprāvu stipendiju. Mazturīgiem latviešiem, zemnieku, amatnieku, skolotāju dēliem, tas bija no liela svara, turklāt profesoru izlase bija ar visaugstāko raudzi (Nobela laureāts fiziologs Ivans Pavlovs, farmakologs Kravkovs, psihiatrs Behterevs, ķirurgi Fjodorovs, Veļjaminovs, Opelis, histologs Maksimovs, terapeits Čistovičs u.c.). Šīs īpatnības pievilka mazturīgos, bet centīgos latviešu studentus, sākot ar Pēteri Sniķeru, kuram sekoja jau minētais viņa brālis R. Sniķers, anatoms un antropologs J. Prīmanis, kurortologs un militārmediķis J. Lībietis, ķirurgi J. Jēgermanis, P. Mucenieks, P. Stradiņš, J. Bune, bioķīmiķis A.Šmits, terapeits K. Rudzītis, tiesu mediķis M. Veidemanis (arī ķirurgs J. Alksnis bija doktorants PKMA) — tātad īsta latviešu mediķu izlase, kas vēlāk (kopā ar bij. tērbatniekiem) izveidoja LU Medicīnas fakultāti, augstāko medicīnas izglītību Latvijā.

P. Sniķers jau pirmajā studiju gadā iesaistījās latviešu studentu novadniecības — korporācijas "Fraternitas Petropolitana" dibināšanā. Tās pirmais seniors bija no Tērbatas ieradies letonis Kārlis Skrapstis — mežkopis, bet P. Sniķers bija pirmais sekretārs, drīz vien seniors. Korporāciju dibināja 12 latviešu studenti 1896.gada 18. decembrī, Nikolaja dienā, tai bija sava vērtību un uzvedības sistēma, kas dažā ziņā atšķīrās no Tērbatas un Rīgas studentu korporācijām, piemēram, letoņiem un seloņiem. Te bija kosmopolītiskāka vide ar lielpilsētas vērienu, eiropeiska, "pēterburdziska", bet ne krieviska vide, un šīs īpatnības savijās ar dziļu latviskumu. Ne velti korporācijas krāsās zelts simbolizē sauli, violets — Latvijas brīvības ilgas un zaļš — Latvijas krāšņo dabu. Korporācijas devīze bija un ir: "Vienotiem spēkiem — par godu, draugu, tēvzemi".

Šajā korporācijā bija vismaz desmit Pēterburgas augstskolu studentu — latvieši, dažādu profesiju pārstāvji, tādi kā izcilais inženierzinātnieks un hidrologs, vēlākais Ķeguma celtniecības konsultants Alfrēds Vītols, hidrologs Pēteris Stakle, radio celmlauzis Latvijā inženieris Jānis Linters, agrārpolitiķis Pēteris Starcs, pianists profesors Pauls Šūberts, arhitekts Ernests Štālbergs (kas projektējis šo aulu), pedagogi Arturs Lesnieks, Pēteris Aivars, Longins Ausējs, Latgales atmodas rosinātāji Francis Kemps un Antons Skrinda, Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā Kārlis Ducmanis, daudzi citi ievērojami cilvēki. Tieši saskare ar viņiem varēja veidot Pētera Sniķera plašo redzesloku. Pēterburgā bija arī plaša latviešu kolonija, ap 10 000, tur tapa latviešu profesionālā mūzika un tēlotāja māksla, strādāja Baumaņu Kārlis, Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Vilhelms Purvītis, Jānis Roberts Tilbergs, mākslas studentu pulciņš "Rūķis"(kurus neuzņēma korporācijā). Mazliet agrāk te bija studējis Rainis, sacerēta mūsu himna "Dievs, svētī Latviju", "Gaismas pils", iznāca "Pēterburgas Avīzes", darbojās Auseklis un Krišjānis Valdemārs, Visendorfs, Jānis Sanders u.c. Vārdu sakot, latviešu nācijas kultūra sākotnēji veidojās lielā mērā kā "trimdas kultūra", ārpus Latvijas, un Pēterburgas loma šajā procesā bija īpaša.

Īpaši jāatzīmē, ka ap 1880.–1890.gadu no Tērbatas bija pārnākuši uz Pēterburgu vairāki latviešu zinātnieki, kas darbojās mikrobioloģijas un farmācijas jomā. Vispirms te jāatzīmē Eižens Zemmers un Kristaps Helmanis, diagnostiskā baciļu ekstrakta maleina atklājējs (zirgu ļaunajiem ienāšiem) un pirmās Pastēra stacijas dibinātājs Krievijā, arī tuberkulīna ražošanas aizsācējs, kopā ar Zemmeru. Viņu darbība koncentrējās Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūtā. Zemmeru un Helmani Sniķers gan vairs nesastapa, toties viņš kļuva tuvs abu līdzgaitniekam — latviešu farmaceitam un praktiskās bakterioloģijas celmlauzim Kārlim Krēsliņam no Raunas. Tas bija izcils farmaceits, lielākās Pēterburgas aptiekas īpašnieks, bakterioloģijas laboratorijas dibinātājs un reizē arī mākslas mecenāts, tuvs Rozentālam, Šķilteram, Jāzepam Vītolam.

Un tā nu iznāca, ka Krēsliņš palīdzēja Sniķeram veikt viņa doktora disertāciju, kas savā ziņā bija saistīta arī ar Helmaņa un Zemmera interesēm, proti, ar tuberkulīnu, kuru praktiski izdalīja un gatavoja Helmanis, Zemmers un Krēsliņš vienlaikus ar slaveno Robertu Kohu. Pēc PKMA beigšanas P. Sniķers 1901.gadā konkursa kārtā bija atstāts pie Akadēmijas uz trim gadiem papildināties dermatoveneroloģijā pie profesora Timofeja Pavlova, slavenā fiziologa uzvārda brāļa, kas pats bija visai autoritatīvs zinātnieks savā nozarē. Pavlovs gribēja noskaidrot, vai tādām ādas slimībām kā Lichen scrofulosorum (mezgliņēde) un Lupus vulgaris (vilkēde) ir tuberkulozes izcelsme. Tuberkulīna raudzi veica ar injekcijas palīdzību, bet Sniķers nāca pie domas, ka diagnosticēt varētu, arī ierīvējot tuberkulīnu ādā. Proti, Krēsliņš viņam pagatavoja 5–10% tuberkulīna ziepes, kuras ieberzējot slimajam pēc kāda laika tika novērota spēcīga lokāla reakcija. Toties, ieberzējot šīs ziepes veseliem cilvēkiem (sev un klīnikas kalpotājam), reakcijas nebija. Šis atklājums tika veikts 1903. gadā, un tas aprakstīts P. Sniķera doktora disertācijā "R djghjce j ceoyjcnb Lichenis scrofulosorum (kbifz pjkjneiys[)", kas aizstāvēta 1904.gadā.

Taču literatūrā šo metodi ar Sniķera vārdu nesaista, bet rokasgrāmatās un mācībgrāmatās tiek runāts par "Moro raudzi" pēc vācu pediatra Ernsta Moro uzvārda. Jāatzīst, Moro savus vērojumus pirmoreiz publicēja "Wiener Klinische Wochenschrift" un "Muenchener Mediziniesche Wochenschrift" tikai 1907., 1908.gadā, četrus gadus vēlāk. Sniķers gan ārzemēs nav uzstājies savas prioritātes aizstāvībā, taču vecumdienās lekcijās sūkstījies, ka Moro viņam šo atklājumu nozadzis. Diez vai ir īsti pamats tā apgalvot; ticams, ka Moro Sniķera disertāciju nebūs lasījis, bet Sniķers pats rezultātu nav publicējis pieejamos ārzemju žurnālos. Tas ir žēl, jo būtībā šis bija Sniķera ievērojamākais zinātniskais sasniegums. Savā disertācijā Sniķers patiešām aprakstīja tuberkulozei līdzīgu vairāku ādas slimību izcelsmi — šo slimību grupu Darjē vēlāk nosauca par ādas tuberkulīdiem, un te nu latviešu pētniekiem šī atklājuma atzīšana bija gājusi secen. Zinātnes vēsturē diemžēl tā gadās.

Savā turpmākajā darbībā Pēteris Sniķers īsti zinātnisku problēmu risinājumam vairs nepievērsās, kaut arī ir publicējis kādus 15 zinātniskos rakstus. Viņu vairāk saistīja prakses jautājumi, un arī mūžs uz ilgiem gadiem ievirzījās vairāk militārmediķa gaitās. Jāpiezīmē, ka gan 1902., gan 1914.gadā Sniķers zinātniskos komandējumos apmeklēja labākās Berlīnes, Parīzes, Vīnes dermatoveneroloģijas un uroloģijas klīnikas, iepazinās ar ievērojamākajām pasaules autoritātēm un kļuva par augstas kvalifikācijas speciālistu savā nozarē.

Pēc disertācijas uzrakstīšanas Sniķeram bija jāatkalpo militārā resorā, 1904. gada beigās viņš tika nosūtīts par Daugavgrīvas strēlnieku pulka ārstu, bet 1905.gadā kļuva par Rīgas kara hospitāļa ordinatoru, vēlāk bija ādas un venerisko slimību nodaļas priekšnieks, uzdienēja līdz pulkveža dienesta pakāpei (1912), te nostrādāja gandrīz desmit gadus. Tālaika Sniķera darbi saistās ar jaunu diagnostikas metodiku un preparātu lietošanu sifilisa ārstēšanā — jau gadu pēc attiecīgajiem atklājumiem viņš lieto Vasermaņa reakciju un Ērliha salvarsānu (1910), pirms tam aprakstīja jodipīna lietošanu. Aktīvi piedalās Rīgas krievu ārstu biedrības sēdēs, bet sava skolotāja I. Pavlova jubilejas krājumam iesūta rakstu par spermatozoīdu dažādu iekrāsošanu (divējādu krāsu), kurā parāda, ka spermatozoīdu dažāda krāsa atkarīga nevis no dažādiem to tipiem, bet no to funkcionālā stāvokļa un patoloģiskajām izmaiņām. Vispār gan Sniķera pamatintereses saistās ar sifilisu.

Karam sākoties, Sniķers kļūst par karalauka hospitāļa priekšnieku Austrumprūsijā, pēcāk Petrogradā, bet 1916. gadā tiek nozīmēts par 2. latviešu strēlnieku brigādes vecāko ārstu, piedalās kaujās Ložmetējkalnā, pie Ropažiem, Inčukalna, Nītaures un Siguldas. Ziemassvētku kauju laikā Sniķers personiski sniedz pirmo medicīnisko palīdzību ievainotajam pulkvedim F. Briedim. Sniķera dienesta pienākumos ietilpst ne tikai viņa profesijas jautājumi, bet strēlnieku brigādes aprūpe visplašākajā aspektā, ieskaitot potēšanu pret lipīgām slimībām, kas ļāva aizkavēt epidēmiju izplatīšanos latviešu strēlnieku pulkos. 1918. gadā Sniķers demobilizējas no krievu armijas un atgriežas Rīgā, ko okupējuši vācieši, kļūst par Rīgas 1. pilsētas slimnīcas ādas un venerisko slimību nodaļas vadītāju. Ar šo nodaļu saistīts viņa tālākais mūžs.

Jāpiezīmē, ka no 1915.gada oktobra līdz 1918.gada februārim līdztekus militārmediķa darbībai Sniķers kā privātdocents lasa lekcijas — sifilisa medicīnas kursu Tartu (Jurjevas) universitātē. Te sākas viņa tieša saskare ar augstāko izglītību. Jau 1910. gadā tika ierosināts pārcelt Tartu universitātes Medicīnas fakultāti uz Rīgu vai dibināt Rīgā īpašu medicīnas akadēmiju; šo priekšlikumu, kuru Rīgas domē izvirza tās latviešu deputāti (F. Veinbergs, K. Pēkšēns u.c.), domes vairums noraidīja. Ir norādes, ka ierosinājuma autors varētu būt bijis P. Sniķers, kaut arī, atrazdamies kara dienestā, attiecīgus avīžu rakstus pats nav parakstījis. Ierosinājums ir pirmais mēģinājums izveidot augstāko medicīnisko izglītību arī Rīgā, tātad pirms 90 gadiem; tas varbūt ir diskutabls. 1918.gadā Sniķers aktīvi iesaistījās diskusijās par Latvijas Augstskolas dibināšanu un 1919.gada jūlijā kopā ar inženieri ķīmiķi purvu pētnieku Pēteri Nomalu un psihologu Paulu Dāli izstrādā un iesniedz Ulmaņa Pagaidu valdības izglītības ministram Kārlim Kasparsonam noteikumus par Latvijas Augstskolu (Latviešu izglītības biedrības Augstskolu sekcijas vārdā). Mazliet vēlāk, 1919.gada augustā, kopā ar doktoriem Ādamu Butuli, Gustavu Reinhardu, Oskaru Voitu un Eduardu Zariņu viņš izveido ZA medicīnas fakultātes organizēšanas apakškomisiju un kļūst par vienu no pirmajiem fakultātes mācībspēkiem; 1923. gadā galīgi tiek apstiprināts par profesoru (agrāk to kavēja kolēģa — ķirurga, arī militārārsta J. Alkšņa varbūt pamatotie iebildumi, ka maz zinātnisku darbu).

Te nu Sniķera darbība gan itin kā sadalās — 1919. gada vasarā, apvienojoties Latvijas karaspēka ziemeļu un dienvidu grupējumiem, Sniķeru apstiprina par Latvijas armijas sanitārās pārvaldes priekšnieku, armijas galveno ārstu, ģenerālis J. Balodis iesaka paaugstināt Sniķeru par ģenerāli, kas gan īstenojas tikai vēlāk, 1923. gadā. Tad arī Sniķers Medicīnas fakultātē pamīšus ir gan štatā, gan ārštatā līdz 1933. gadam, kad armijā tiek ieskaitīts rezervē un kļūst par LU štata profesoru.

Medicīnas fakultātē Sniķers 1923.gadā beidzot tiek ievēlēts par profesoru, ir gan fakultātes sekretārs, gan diviem lāgiem (1933.–1935.g. un 1937.–1939.g.) — Medicīnas fakultātes dekāns. Ļoti aktīvs šai laikā Sniķers ir biedrību darbībā. 1921. gadā viņš izveido (būtībā atjauno) Baltā krusta biedrību venerisko slimību apkarošanai un bijušo prostitūtu atgriešanai dzīvē, mācot tās šūt un adīt, aprūpējot viņu bērnus; tajā piedalās arī profesors Kārlis Barons, pareizticīgo arhibīskaps Jānis Pommers, luterāņu bīskaps Kārlis Irbe, mācītājs Edgars Bergs, klavieru profesors Pauls Šūberts, pedagogs Pēteris Zālītis un citi. Sniķers piedalās Paula Stradiņa izveidotajā Vēža apkarošanas biedrībā, ir tās valdes priekšsēdētājs (1934–1936). Vēlāk abas biedrības kļūst par Veselības veicināšanas biedrības nodaļām. Sniķers dibina un vada Latvijas dermatovenerologu biedrību, viņa skolnieku skaitā ir Dr. Jūlijs Galējs, Jānis Brants, kas visi pētī sifilisu.

Īpaši jāatzīmē, ka tieši Sniķers 1922. gadā kopā ar 16 citiem filistriem atjauno "Fraternitas Petropolitana" darbību Rīgā, pārdēvējot to par "Fraternitas Metropolitana" (prof. J. Prīmaņa prepozīcija). Sniķers, kurš pats bija stāvējis pie korporācijas šūpuļa 1896. gadā, kļūst par tās galveno patronu Rīgā, ierāda tai konventa dzīvokli savā namīpašumā Brīvības ielā 39 (toreiz 15), visādi to atbalsta. Tieši viņa paspārnē Armijas sanitārās pārvaldes jauno militārmediķu vidū veidojas korporācijas jaunaudzes kodols, kas apvienojas ar veco Pēterburgas laika filistēriju, Sniķers pasūta arī korporācijas ģerboņa izveidošanu māksliniekam. Viņš pats ir mākslas darbu kolekcionārs un mākslinieku mecenāts, kura privātkolekcijā Mežaparka mītnē Visbijas ielā ir 366 pazīstamu Eiropas, Krievijas, Latvijas mākslinieku darbi (Perovs, Levitāns, Repins, Aivazovskis, Vrubelis, Vereščagins, Rozentāls, Purvītis, Ubāns, Jaunsudrabiņš, Valters, Degā un daudzi citi).

Sniķeram ir plaša privātprakse, viņš ir viens no bagātākajiem ārstiem un inteliģentiem Latvijā, viņa Ķemeru vasarnīcā ražo jauno minerālūdeni "Veselība", viņa klientūrā ir liels skaits Latvijas bagātnieku, politiķu, pat Universitātes profesoru, ļoti dažādu cilvēku, īpaši līdz 1929. gadam, kad saslimstība ar veneriskajām slimībām, ar sifilisu Latvijā bija neparasti augsta (14 tūkstoši saslimušo). Sniķera personība folklorizējās, piemēram, Dreslera rīmēs ("Rītā abi ziķeri / Meklē profesoru Sniķeri") u.tml. Lielā mērā tas ir Sniķera un viņa skolnieku nopelns, ka saslimstība ar sifilisu neatkarīgajā Latvijā samazinājās gandrīz divkārt, un tomēr tā bija gandrīz divreiz lielāka nekā pašlaik (1997), par to rodam datus Vasariņa un Miltiņa grāmatās, tā ka Pēterim Sniķeram darba netrūka.

Sniķers ir sacerējis vairākas populāras brošūras — par lipīgām slimībām, karu un veneriskajām slimībām, laulību un dzimuma slimībām, kā izsargāties no veneriskām slimībām, "mājieni jaunajiem". Viņš tika apbalvots ar daudziem Krievijas ordeņiem (Sv. Vladimira, Sv. Annas, Sv. Staņislava ordeni), II un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Lietuvas, Polijas ordeņiem. Līdz 1940. gadam bija ļoti aktīvs sabiedriskā darbā, bet politiskām partijām nepieslējās.

1941. gadā tiek deportēts viņa dēls Alfs Sniķers, kurš Usoļlagā mirst, Sniķera īpašumus nacionalizē. 1944.gadā Sniķers bija to 190 latviešu sabiedrisko, zinātnes, kultūras un saimniecības darbinieku vidū, kas parakstīja K.Čakstes LCP aicinājumu atjaunot Latvijas neatkarību un Satversmi.

1944.gadā, kad emigrācijā dodas pat profesora kundze zobārste, viņš paliek Mežaparkā, lai sagaidītu dēlu. Ir baisi momenti — krievu automātisti pieliek Sniķeru pie sienas un izšauj virs viņa galvas lodes, prof. Kirhenšteins (vecs paziņa) spiests sacīt, ka dēls ir gājis bojā (Sniķera audzēknis Dr. Galēju gan atbrīvo no ieslodzījuma). Prof. Sniķers pagūst vēl piedalīties pirmajās atjaunotās LU Medicīnas fakultātes sēdēs, bet jau 1944.gada 5. decembrī mirst. Apbedīts Meža kapos, kur fakultātes uzlikta piemiņas plāksne. Dekāna Paula Stradiņa centieni saglabāt Sniķera mākslas darbu kolekciju, nododot to jaundibinātajai Zinātņu akadēmijai, nav sekmīgi. Priekšmeti nokļūst LVU saimniecības daļā, tiek apzināti izsaimniekoti, Sniķera vārds noklusēts. Tikai 1962. gadā man izdodas (kopā ar Dr. Izabellu Gerki) publicēt rakstu par P. Sniķera nopelniem rakstu krājumā "Iz istoriji medicini", akcentējot viņa saistību ar Pēterburgas dermatovenerologu skolu, kas ir patiesība, un klusinot dažas viņa darbības puses. Tiek atrasts arī prof. Tilberga darinātais Pētera Sniķera portrets, kas pašreiz deponēts Medicīnas vēstures muzejā.

Īstā P. Sniķera atdzimšana sākas ar Trešo atmodu, kad savu darbību Rīgā atjauno Sniķera dibinātā korporācija "Fraternitas Metropolitana", kad Medicīnas vēstures muzejā atzīmē Sniķera 115. dzimšanas dienu, kad prof. Alfrēds Miltiņš sāk publicēt savus rakstus par Pēteri Sniķeru un kopā ar prof. Pāvilu Vasariņu no Kanādas klīniskās dermatoveneroloģijas grāmatu latviešu valodā veltī P. Sniķera piemiņai (II izd. — 1999.g.). Alfrēdam Miltiņam un Ventam Miltiņam ir galvenie nopelni Sniķera mantojuma popularizēšanā. Prof. Sniķeru atceras arī latviešu militārmediķi, armijā, zemessardzē, pie viņa nama Brīvības ielā atklāj piemiņas plāksni, 1996. gadā iedibina Pētera Sniķera medaļu sakarā ar "Fraternitas Metropolitana (Petropolitana)" simtgadi; tā piešķirta apmēram 20 cilvēkiem par nopelniem korporācijas, zinātnes un Latvijas labā, tajā skaitā korporācijas veterāniem Ansbergam, Lubānam, Maurītim, Baumanim, Marovskim, Reiteram, Rasmanim, Reinfeldam, Sūngailim, Vincim — Latvijā un Amerikā, tāpat prof. K. Keggi, Jānim Slaidiņam, Alfrēdam Miltiņam, Kārlim Aronam.

Ne korporācijā (vakar bija piemiņas konvents), ne militārmediķu un venerologu aprindās Sniķera devums un vārds nepavisam nav aizmirsti, bet svarīgi, ka to atceras arī plašākas sabiedrības aprindas — Universitātē, militārajā resorā, mākslinieku aprindās, jo vecais Sniķers tiešām to ir pelnījis. Šīsdienas starptautiskā konference ir pats lielākais, vērienīgākais veltījums Pēterim Sniķeram, un tādā kārtā mēs atdodam godu ne tikai profesoram, bet arī Latvijai. Pēteris Sniķers bija izcils latviešu tautas dēls, godavīrs, vispusīgs, uzņēmīgs, samierinoša rakstura, teicams savas nozares lietpratējs, plašu redzesloku, kuram nekas cilvēcīgs nebija svešs.