Viņi raugās uz gadsimtu

"Latvijas Vēstneša" un Vilhelma Mihailovska akcija — arī krāsu attēlos internetā: www.junik.lv/~wilhelm

Nataļja Petruščenko, dzimusi 1900.gadā, … 2000.gada decembrī kopā ar meitu Annu

Vecāku mājās Baltkrievijā ciemojas meita Anna un mazdēls Igors. 70.gadu foto

Petruščenko ģimene visa kopā: Nataļja ar vīru Ivanu, meitu Annu un dēliem Nikolaju un Mihailu 1950.gadā Baltkrievijā

Pirms 101. Ziemassvētkiem

Debesu un arī ikdienas rūpju pelēko smagumu, it īpaši Adventa laikā, pirms Ziemassvētkiem, bieži mēdzam kliedēt ar sveces gaismiņu. Sīkā liesmiņa to spēj — dod mieru un attīra domas. Svece izdeg, dāvādama gaišumu un siltumu. Cilvēka mūžs gūst jēgu, dāvājot labestību un mīlestību.

Nataļja Petruščenko savā garajā mūžā dāvāt ir pratusi — kā ikdienā, tā svētkos. Viņai šie būs nu jau simtpirmie Ziemassvētki. Tos viņa sagaidīs meitas Annas ģimenē Rīgā, Zolitūdes daudzstāvu nama dzīvoklī. Tā tagad ir sirmās māmuļas pastāvīgā dzīvesvieta.

Bet bērnības dienu atmiņu takas ved uz skaistu divstāvu māju Smoļenskas apgabala Kudrjavcevas sādžā. Nataša, saka: "Agrāk katrs dzīvoja savā mājā, nebija tādu daudzstāvu namu kā tagad." Arī viņas vecāki Jegors un Darja Siļuženkovi bija nopirkuši zemi, nolīduši līdumu un uzcēluši savu māju. Tā esot bijusi turīga, pat bagāta ģimene, vismaz tā ticis uzskatīts. Pie turības gan tikts tikai ar pašu darbu. Un arī visas piecas meitas — Nataša, Anna, Aļona, Marija un Vera — kopš mazotnes strādāja visus lauku darbus. Bet vakaros meitenes pievērsās rokdarbiem. Māte bija iemācījusi aust, adīt, šūt, izšūt un tamborēt. "Tas tik tagad tā ir, ka veikalā visu var nopirkt — gan kleitas, gan mēteļus. Agrāk audām un šuvām paši," viņa saka Natašai īpaši patikuši krāsainie izšuvumi — tad varēja ļaut vaļu fantāzijai un krāsu priekam.

Meita Anna neizpratnē saka: "Mēs ar brāļiem par to bieži esam sprieduši: nu kas gan viņi bija par bagātniekiem. Uz darbu tas viss balstījās. Darba tur bija daudz vairāk nekā tās turības. Paši vīzēs staigāja, pirktos apavus atļāvās uzvilkt tikai tad, kad uz baznīcu gāja, ij tad tos visu ceļu nesa rokā. Meitas nevarēja sūtīt skoloties, jo saimniecībā bija vajadzīgs darbaspēks." Lai kā ģimene, bija ieskaitīta bagāto kārtā. Un trīsdesmitajos gados, komunistiskā režīma represiju laikā, tika izvesta uz Sibīriju. Smoļenskas apgabalā palika tikai Nataša, kura tolaik jau bija precējusies un dzīvoja atsevišķi. Viņas vecāku māja, kurā tika iekārtota pionieru nometne, drīz nodega.

Kad pēc trim gadiem izdeva dekrētu, ka uz Sibīriju izvestos vecākus drīkst vest atpakaļ Ivans aizbraucis pakaļ sievas vecākiem. Atgriezties drīkstēja tikai vecāki, jauniem cilvēkiem, arī Natašas māsām, bija jāpaliek Sibīrijā.

Igors un Darja apņēmīgi sāka veidot savu saimniecību no jauna. Apmetās nodegušās mājas šķūnītī, ieklāja tur grīdu, izcirta logus. Jau bija iegādāti mājlopi — govs, zirgs, cūka —, iekopti lauki un izaudzēta sev maize. Bet liktenīgs izrādījās kāds gājiens uz pāris kilometrus attālajām dzirnavām. Jegors nesa malt maisiņu graudu. "Ceļā viņu atkal kaut kādi partijnieki saņēma ciet un nobendēja. Mēs pat nezinām viņa kapavietu," ar sāpju asarām acīs un netaisnīga pāridarījuma rūgtumu Anna stāsta par savu strādīgo vectēvu, mātes tēvu Jegoru.

Neiet secen arī citi traģiski laikmeta notikumi. Otrā pasaules kara gados Smoļensku okupē vācieši. Tiek izdota pavēle, ka visas ģimenes ar maziem bērniem jāizved uz Vāciju. Pavēle attiecas arī uz Petruščenko saimi, kurā aug astoņgadīgā Anna un trīsgadīgais Mihails.

Anna atceras: " Mūs dzina kādus 50 kilometrus. Nonācām Jarcevā. Tur kopā ar mammu un tēti aiz dzeloņdrātīm pavadījām kādu nedēļu. Iztikām ar mammas līdzpaņemtajiem sausiņiem. Tad mums pavēlēja sakāpt vagonos, un devāmies ceļā." Pēc pāris dienu ilga brauciena pēkšņi sākās apšaude. Lodes spindza turpat blakus, rotaļājoties ar cilvēku dzīvībām. Kad viss noklusa, varēja saklausīt, ka ārpusē divi krieviski sarunājas: "Šķiet, ka vagonos nav vis lopi. Tie ir cilvēki." Ieslodzītos izlaida ārā. Tā Nataša ar vīru un bērniem nonāca Baltkrievijā, Drujā, turpat pie Latvijas robežas. Viņu liktenis nu bija atkarīgs no stacijā sapulcējušos vietējo iedzīvotāju labvēlības. Anna stāsta: " Kad izskanēja jautājums: kas ņems šos bēgļus, mūķenes pieteicās paņemt mūs abus ar brāli. Piekrita dot pajumti arī mūsu vecākiem un vēl kādai vecai sievietei, kas šī briesmīgā brauciena laikā turējās ar mums kopā. Mēs drīz atkopāmies, iedzīvojāmies un tā arī palikām Baltkrievijā." Nataša un Ivans tur nodzīvoja kādus četrdesmit gadus. Pie meitas Annas un dēliem Mihaila un Nikolaja uz Rīgu pārcēlās tikai tad, kad abiem sirmgalvjiem sāka pietrūkt spēka apkopt savu māju un saimniecību.

Jau gandrīz divdesmit gadus Nataša vada bez vīra stiprā atbalsta. Viņa, pārkāpusi sava mūža gadsimta slieksni, nu ir pilnīgā meitas aprūpē. Pat pārvietošanās pa istabu nav iespējama bez meitas un znota Franca palīdzības. Tomēr viņas acīs staro labestīgs optimisms. Un Nataša ir stipra savā labestībā, tā atslēdz durvis uz katra cilvēka sirdi. Meita paškritiski atzīst: "Gadās, ka aiz dusmām kādreiz arī sarāju mammu. Pēc tam gan pašai par to liels kauns. Bet viņa — nekad nedusmojas, tik saprotoši pasmaida."

Nataša labprāt kavējas jaunības atmiņās — kā viņas, visas māsas, gājušas uz zaļumballēm, kā visi kopā dziedājuši, jokojuši un smējuši. Dejotprieks bijis arī pirmais pavediens, kas sasējis viņas un kaimiņciema puiša Ivana likteni. Skaistajai Natašai pielūdzēju netrūka. Turklāt viņa nāca no turīgas ģimenes. Meita saka: "Viņa bija bagāta, bet tēvs, kaut no izglītotas, tomēr trūcīgas ģimenes." Nataļjas vīratēvs bija prokurors, un lielākā bagātība, ko viņš devis saviem pieciem dēliem, ir izglītība. Arī Ivans bija izskolojies par grāmatvedi. Mīlestība uz savu tēvu jaušama vai katrā Annas teiktajā vārdā: "Jā, tēvs mums bija ļoti labs. Viņš mums mācīja: cieniet citus, nedzīvojiet naidā un vienmēr dalieties ar tiem, kam klājas grūtāk nekā jums."

Uz šāda savstarpējas palīdzības, tātad došanas principa, balstījušās arī attiecības ģimenē. Anna vēl joprojām ar cieņas pilnu apbrīnu atceras tēva saudzīgo attieksmi pret māti. Reiz, aizbraukusi uz Baltkrieviju pie vecākiem ciemos, sastapusi tēvu mazgājam veļu. Neizpratnes pilna jautājusi: bet kur tad mamma, ka tu berz drēbes. Uz to viņš tik atteicis: ai, viņai jau tā tik daudz darba un rokas tik sastrādātas.

Annai un abiem brāļiem ar Rīgu saistās mūža lielākā daļa. Tā ir dzimtā pilsēta viņu bērniem, Natašas mazbērniem. Un arī dzimtas visjaunākajai atvasei, četrpadsmitgadīgajai Svetlanai, Natālijas mazmazmeitai, meitas Annas mazmeitai. Viņa savu mīlestību vecvecmāmiņai ikreiz apliecina ar daudziem skūpstiem un kādu Natālijai atnestu saldumu.

Nataļja nav ieguvusi mūsu valsts pilsonību. Taču integrēšanās problēmas šajā ģimenē nav aktuālas. Dēls Mihails ir apprecējies ar latvieti un ģimenē runā latviešu valodā. Meitai Annai vīrs ir polis. Tomēr tas nav mazinājis, bet gan stiprinājis ģimenes saskaņu. Anna ik pa brīdim velta atzinīgus vārdus brāļu atsaucīgajām ģimenēm, kas nekad neliedz palīdzību, un arī vīra optimistiskajam humoram, kas vienmēr uzdzirkstī visvajadzīgākajā brīdī. Savstarpēja cieņa un saskaņa sacementē ģimenes mājas pamatus.

Dace Bebre, "LV" nozares redaktore

Nataļju tagad aprūpē meita Anna un znots Francs

Nataļja labprāt pārcilā jaunības dienu fotogrāfijas un kavējas atmiņās

Mūsdienu foto: Vilhelms Mihailovskis.

Vēstures liecības: no ģimenes fotoalbumaa