Oda talantam, skartam ar mūžības mērauklām

20.decembrī Rakstnieku namā Rīgā notika Regīnas Ezeras jubilejas sarīkojums "Zvaigžņu lietus" un viņas Rakstu 1.sējuma atvēršanas svētki

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pa divi lāgi aicināta teikt savu vārdu daudzbalsīgajā jubilejas runu korī, Regīna Ezera bēdājās, ka nav laikus padomājusi, cik grūti būs tā uzreiz improvizēt. Varējusi taču paņemt līdzi kādu no tām lapiņām, uz kurām pamazām veidojas viņas nākamā grāmata — Odas skumjām. Tā kā lapiņu nebija, rakstniece tikai teica vislielāko paldies visiem, kas viņai apliecinājuši tik daudz cieņas un mīlestības.

Un vakars Ērika Hānberga omulīgajā vadībā skanēja ne kā skumju, bet prieka oda rakstniecei, kas ar savu talantu tur augstu latviešu prozas debesis un jau labu laiku tiek godāta par klasiķi. "Tik pāri stāvoša un neatkarīga savā daiļradē, ka viņai nav skauģu, nav nenovīdības rakstnieku vidū. Milzīgs talants, skarts ar mūžības mērauklām, ar pagātnes un rītdienas ētikas un estētikas mērauklām," — saka vakara vadītājs.

Kultūras ministre Karina Pētersone pasniedz jubilārei ministrijas augstāko apbalvojumu — Atzinības rakstu līdz ar dienišķo aploksni svētku kuplināšanai un izsaka pārliecību, ka Kultūrkapitāla fonda piešķirtā mūža stipendija noderēs tālākam darbam. Tā ir laba sakritība: rakstniece savu jubileju svin Grāmatas gadā un pašā šī grāmatas godināšanas gada izskaņā tiek atvērta viņas Rakstu pirmā grāmata.

Raksti tiek izdoti trīs sējumos, un tos laiž klajā apgāds "Nordik". Apgāda vadītājs Pēteris Zirnītis cerīgi saka, ka šie trīs sējumi būs tikai sākums: "Rakstniece strādā. Būs vēl grāmatas. Domāsim uz priekšu!"

Pirmajā sējumā ietverti romāni "Aka", kuras varoņi dzīvo arī mākslas filmā "Ezera sonāte", un "Zemdegas", par kuru Ēriks Hānbergs teica: "Man Regīna sākās ar "Zemdegām". Lasīdams es viss rezonēju. Pēc tam esmu izlasījis visu, ko Regīna uzrakstījusi, visu līdz pēdējai rindiņai." Jānis Baltvilks savukārt atzinās: "Esmu jūsu talanta cienītājs no mūžīgiem laikiem!" Mazliet citādiem vārdiem to apliecināja arī jubilāres tuvākie kaimiņi Daugavas krastos — Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks (mutiski) un Gunārs Priede (rakstiski), dzejnieki Lija Brīdaka un Andris Vējāns, grāmatizdevēji un preses ļaudis. Ilgonis Bērsons sauca atmiņā septiņdesmito gadu kopīgos cīniņus par jaunām vēsmām un jaunu garu rakstnieku saimē. Aija Lāce kā pašu piemērotāko apzīmējumu visu cienītajai un apbrīnotajai Regīnai Ezerai atzina Tautas rakstnieces vārdu ("Šis goda nosaukums tagad tiek aizmirsts, bet saturs jau nav vainīgs, ka forma šķība."). Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks, mazliet pārfrazēdams pazīstamā zooloģisko noveļu krājuma nosaukumu, no sirds apgalvoja: "Cilvēkiem vajag Regīnu Ezeru! Kā Dieva tapu pasaules sakārtošanai. Kā talanta iespēju un ētiskā dziļuma apliecinātāju. Bez viņas mēs būtu daudz nabagāki, mūsu garīgā pasaule daudz seklāka."

Rakstu otrajā sējumā ietverta mozaīka "Nakts bez mēnesnīcas" un tetraloģijas "Pati ar savu vēju" romāni "Varmācība" un "Nodevība". Trešajā sējumā būs stāstu izlase, arī no grāmatām "Slazds", "Princeses fenomens", "Pie klusiem ūdeņiem" un ‘Pūķa ola". Un Gunta Bereļa apcere "Regīnas Ezeras grāmatas" — īss daiļrades pārskats par katru izdevumu atsevišķi. Kā romānu romāna var lasīt pirmā sējuma ievadā ievietoto Gunta Bereļa apceri "Regīna Ezera, prozas vecene, jeb Apmātība". Par prozas veceni rakstniece sevi kādreiz nosaukusi pati, bet kāpēc viņš tā raksta, autors skaidro šādi:

Gadu gadiem viņa ir domājusi tikai par to, kā uzrakstīt to, ko tik ļoti vajag uzrakstīt, ka to nemaz nedrīkst neuzrakstīt. Un šajā nemitīgajā koncentrēšanās procesā ir dzimusi kaut kāda īpaša zināšana, kas patiesi varētu būt radniecīga raganas, reģes, redzētājas zināšanai. Radīšana joprojām ir noslēpums — un jo sevišķi mūsu pragmatiskajā laikmetā. Man ir lielas aizdomas, ka Ezera to ir atšifrējusi un zina arī to, kas ir proza, bet nevienam neko nesaka — pati sev arī ne. Vismaz nav dzirdēts, ka viņa teoretizētu, kritizētu vai vispār noņemtos ar konceptuālām būšanām. Jo — to nemaz nav iespējams pateikt, to var tikai zināt, redzēt ar kādu trešo aci, izjust ar kādu sesto maņu. Un, starp citu, ļaužu attieksme pret Ezeru ir gluži kā pret raganu. Grūti iedomāties, ka Ezera, manuskriptu žūksni padusē, klejotu pa izdevniecībām un žurnālu redakcijām, piedāvādama savus darbus. Gluži pretēji — izdevēji un redaktori dodas pie viņas un lūdz manuskriptus — apmēram tāpat, kā ļaudis dodas pie raganas pēc padomiem vai vēl kā cita, ko no raganas mēdz prasīt. Tā nu pie Regīnas Ezeras daudzajām godalgām un tituliem, tostarp arī Trīszvaigžņu ordeņa, mēs varam pievienot arī vēl šo. Īsi, precīzi un ļoti cienījami: prozas vecene. Vienīgā.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore