Es, sakūris dvēseles ugunskuru, Saucu katru: — Nāc apsildīties!

23.decembrī dzejniekam, māksliniekam un režisoram Antonam Kūkojam pienāk 60. dzimšanas diena

Cilvēks šai pasaulē nodzīvoto laika sprīdi iezīmē savā vidē un vēstures plūdumā. Mana vide, mana telpa ir Latgale!

Tuvāk dzimšanas dienai Antona Kūkoja jubilejas sarīkojums notika Rēzeknē, bet Rīgā viņš ciemojās jau mēneša sākumā. Kopā ar Annu Rancāni un Pēteri Jurciņu. Tas bija Latgales dzejas vakars Rakstnieku namā, ar kuru tika pabeigts Andreja Miglas iecerētais novadu dzejas sarīkojumu cikls.

Antons tikšanās dalībniekiem dāsni dāvāja autogrāfus, jo tieši tai dienā tika atvērtas divas viņa jaunākās grāmatas, ko laidis klajā apgāds "Garā pupa". Viņa stāsti, tēlojumi un esejas par dzimtā novada ļaudīm un notikumiem apkopoti grāmatā "Laiks katram iezīmēties", kas bagātināta ar Jura Soikana Ludzas mākslas skolas audzēkņu zīmējumiem. Un viena no visskaistākajām esejām — par pašu Ludzas Goda pilsoni Juri Soikanu, kas Otrā pasaules kara beigās kopā ar daudziem tūkstošiem bēgļu devās trimdā, Rietumu pasaulē iemantoja visplašāko atzinību kā gleznotājs, grafiķis, tēlnieks un mākslas pedagogs, taču ne mirkli nezaudēja ticību Latvijas atdzimšanai un vienmēr bija līdzās tur, kur trimdas apstākļos notika kas latgalisks. Visu laiku viņš sadarbojās ar Andrīva Jurdža fondu un Latgaļu izdevniecību un līdz ar pirmajām Atmodas bezdelīgām atgriezās dzimtenē. Lasīja lekcijas Latvijas Universitātē un citās augstskolās, bet savu 75.dzimšanas dienu nosvinēja dzimtajā Ludzas pilsētā, kur profesors kopā ar mākslas skolas audzēkņiem sarīkoja izstādi, loloja nākotnes plānus. Diemžēl viņa dzīves pavediens pēkšņi aprāvās. Ar 1991.gadu mākslas skolas vadību uzņēmās Antons Kūkojs, ik jaunu mācību gadu uzsākdams ar atgādinājumu saviem jaunajiem draugiem: "Esiet stipri uzticībā savai dzimtenei, zemei, tāpat kā mūsu skolas patrons — pasaules un Ludzas izcilais vīrs Juris Soikans!"

Pats autors saka, ka grāmatā ir trīs latgaliskās dominantes: bez Jura Soikana, kam šogad būtu 80, arī Pīters Miglinīks, kura 150.dzimšanas diena tika svinēta ar Ausekļa 150 gadu jubileju, ievadot Rīgas Latviešu biedrības namā kultūrvēsturisko sarīkojumu ciklu "Gaismas saucēji", un vēl pāragri aizgājušais mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, kam šogad apritēja 75.dzimšanas diena. Pīteram Miglinīkam veltīto tēlojumu "Miglā pamodies vējš" autors nobeidz ar viņa dzejoļa citējumu:

Zalta teļam nasaklonit,

Cytu laimes naskaudit,

Pret vareigīm šo pasauļa

Nacylojit capures!

Un pats izsaucas: "Tās taču tiešas, aktuālas, pat pravietiskas rindas! Ak, ja arī šodien mēs būtu tik neiekārdināmi, tik patiesi, tik kvēli savā taisnības izjūtā!"

Bet tēlojums "Mālu čemodāni", kura žanru autors iezīmējis kā "gandrīz patiesu stāstu", itin vienkārši ir jāizlasa — visiem tiem, kas pazina Jāni Pujātu, šo nenogurstošo un nenogurdināmo Latgales podniekmākslas glābēju, skolotāju un gaismā cēlēju, un vēl jo vairāk tiem, kas varbūt nebūs par viņu nekā dzirdējuši.

Tikšanos Rakstnieku namā vadīja Andris Vējāns, varbūt vissmalkākais latgaliešu kultūras pazinējs. Un viņš kā visu trīs vakara viesu kopīgas iezīmes minēja viņu dzejas muzikalitāti, reliģisko ievirzi, dramaturģisko nervu un drastiskumu ("Viņi ātri var saiet ragos, viņiem ir stipri dialogi un ne vāji monologi, bet viņi visi tiks debesīs, jo nekad ilgi nedusmojas."). Visai trāpīgi viņš tos arī individualizēja: Anniņas dzeja — par māti, par mājas sajūtu, tā ir kā rasā izbiris rožukronis. Pēteris — tā ir tēva līnija, viņš stāv goda sardzē pie rudzu stiebra. Bet Antonam tas viss ir kopā, viņš ir mīlestības dzejnieks. "Šis draiskais Ziemassvētku svilpaunieks! Viņa dzeja dzirksteļo un kvēlo kā jāņuzāles sniegā. Ja salīdzina ar Latgales keramiku, kas viņam tik ļoti mīļa, tad viņš dzejā nogājis ceļu no Ādama Kāpostiņa mazliet robustajām krūzēm, kuru spēks ir to pirmatnējā vienkāršībā, līdz Čerņavska smalkajām vāzēm, kas pasauli pārsteidz ar savām filigrāni nostrādātajām formām un krāsu niansēm. Viņš mūs pārsteidzis ar savu gaišo, tīrskanīgo mīlas dzeju. Tā ir arī liela uzdrīkstēšanās. Latgaliešiem tādas nav bijis. Dzejoļu grāmatā "Klēpis" — sensuālas rotaļas dzejā un gleznās uz tūkstošgades sliekšņa, kā to apakšvirsrakstā teicis viņš pats, dzejnieks un mākslinieks reizē. Bet tā ir tik laba dzeja, ka tā arī jaunam baznīckungam vai klostera māsai nesagrozīs ceļu uz debesu valstību."

Dzeju atstāstīt nevar, bet izspēlēt var un izdziedāt var. Neaizmirstot to, ka Antons piecpadsmit gadus bijis viņu teātra režisors un mākslinieks, Rēzeknes Tautas teātra aktieri rādīja viņa dzejas uzvedumu, bet pašas siltākās notis vakara kopskaņai deva Antona dēls. Viņš komponējis vairākas dziesmas, bet par to vienu viņš klusu teica: "Šajā dziesmā ir mana tēva dvēsele." Un tikpat klusu iesāka: "Ļaudis aruši zemi ar lemešiem,/ Es aparu zemi ar glāstiem..."

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

No dzejoļu grāmatas "Klēpis"

**

Nokāpj laiks,

Nokāpj no debesīm laiks,

Un pārvēršas Tevī —

Visdārgākā laikā

Pasaulē šajā — Tevī.

**

Daudz, ļoti daudz spēka ir vajadzīgs

— Cilvēkam cilvēku mīlēt!

Daudz, ļoti daudz vajaga mīlestības,

Lai spētu sevī ziedoties citam!

Vispār

Tikai tāpēc jau pasaule staro kā rīts,

Ka sieviete vīrieti mīļo!

Vispār

Tikai tāpēc jau viņa sevi spēj atjaunināt,

Ka vīrietis sievietei

Mūžības atslēgu vīlē.

**

Ļaudis aruši zemi ar lemešiem,

Es aparu zemi ar glāstiem;

Ļaudis sējuši zemi ar turnepšiem,

Es apsēju zemi ar skūpstiem.

Ļaudis, piekliedzot Jāņzāļu vakaru,

Papardes santīmus kaltē,

Es zaķauzā lokanā iekāris

Savu cerību šūpulīti.

Ļaudis rudenī ražu vākuši —

Tiem klētis, pagrabi pilni;

Man arī visi sirds kambari

Pilni ar mīlestību:

— Kas bagātāks? — jautā ja ceļinieks:

— Tie, kam nauda vai mīlestība?

Es, sakūris dvēseles gunskuru,

Saucu katru: — Nāc apsildīties!

Dāvinājums

Ai mīlestība!

No saules pieskāriena

Bērza pumpurītim,

No lietus šaltiņas,

Kas diedzē tīrumus,

No lazdas skariņas,

No apšu pūku vēja,

No vārpas smaguma,

No maizes iejaviņa,

Un divu siržu

Baltās kvēlošanas!

Ai mīlestība!

Tu vienīgā,

Kas visu mazo

Lielu pārvērst spēj,

Kas prātu sabango

Kā vētra okeānu,

Bet mirklī nākamā

Ar maigu pieskārienu

Pat gaužu sāpi

Cerēšanā vērt!

Ai mīlestība!

Tu paša Dieva lielais dāvinājums!

Cilvēk,

Esi sētā,

Esi tautā!

Sēta un tauta —

Vienība nedalāma!

Cilvēk, tu tauta!

Bet tautai ko vajag —

Desmitiem šūpuļīkšu,

Simtiem šūpuļu, šūpuļdziesmu!

Bērniņš kā pumpurs,

Bērniņš kā žvurgsdens,

Bērniņš kā suguļs

Sētā ar saules staru

Rotaļo, rigitkojas!

Jā, maziņš vēl viņš! —

Te circeņus aizceplī gana,

Te kaķēnam ūsiņas griež,

Te no zaķauzām

Salasa dievgosniņas

Un saujiņā sīkā

Tam diendārzu uzdāvina!

Vien mēs to nesaprotam;

Viņš maziņš,

Bet jau sētas svētumu zina!

Sēta un svētums —

Cik vienkārši vārdi;

Sēta un svētums —

Mūsu mūžīgie sargātāji!