Ar zobenu un garu par savu tautu, cilti

Eseja

Viestura ordeņa zvaigzne (ar šķēpiem) un tās izgatavotāja meistarzīme

Tagad, kad Triju Zvaigžņu ordeņa dome apspriedusi jautājumu par pirmās brīvvalsts laika apbalvojuma — Viestura ordeņa — atjaunošanu (dib. 1938.g.), pēc apbalvoto saraksta publicēšanas "Latvijas Vēstnesī" (Nr.409/412 (2320/2323)) ir pieaugusi interese par Latvijas senvēsturi un izcilo Zemgales virsaiti Viesturu.

Izaugušas jaunas paaudzes, kas skolas apmeklējušas okupācijas režīmu gados, kad brīvības cīņas un to vadoņi tika noklusēti vai atspoguļoti tendenciozi. Atceros, starp citu: savos mazpulka gados, sākot literāta gaitas Annas Brigaderes, Viļa Plūdoņa, Edvarta Virzas, Jāņa Akuratera, Leonīda Breikša dzejas iespaidā, izvēlējos pseidonīmu Valdis Viesturs. Pēc kara, piedalījies skolēnu literāros konkursos un publicējis vairākus dzejoļus ("Tiltu cēlēji", "Sliežu kalējs" u.c.) presē, saņēmu vadošu iestāžu striktu norādi, ka šāds pseidonīms Viesturs esot "tautai svešs, ideoloģiski kaitīgs".

Taču latviešiem šis varoņtēls, apzīmējums vienmēr bijis tuvs: godinot senā brīvības cīņu vadoņa piemiņu, Viestura vārdā tika nosaukts augsts ordenis tēvijas sargiem, Viestura vārds ar lepnumu piešķirts dēliem, skolām, kuģiem, pilsētu parkiem un prospektiem. Zemgaliešu sīkstā, simtgadīgā pretestība svešzemju iebrucējiem iedvesmojusi vēsturniekus, māksliniekus, rakstniekus, mūziķus — tapuši patriotiski romāni, stāsti, dzejoļi, senkauju gleznojumi, muzikāli sacerējumi, lugas...

Iedziļinājušies senajos notikumos, tālā laikmeta pretrunu skaidrojuma savu mūsdienīgo versiju sniedz skolu jaunatnei ieteicamais Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas "Indriķa hronika" iestudējums Nacionālajā teātrī. Izrādē viens no spēcīgākajiem ir virsaiša Viestura un bīskapa Alberta nāves skats, kad izlīgt un aiziet mierā nespēj nedz pārspēka liekts virsaitis, nedz bīskaps. Problēma, cīņa nebeidzas.

Jau agrīnie tautas darbinieki, nesot sirdī Latvijas brīvības atjaunošanas sapni, tam saknes meklēja senatnē. Latviešu pilsonības ciltstēvs publicists Vilis Olavs — Plute (1867—1917) varmācīgas pārkrievošanas apstākļos 1892.gadā Maskavā iznākošajā žurnālā "Austrums", ko vadīja rūjienietis Jēkabs Velme (1855—1928), uzdrīkstējās slavināt zemgaliešu ķēniņu Viesturu — pazīstamāko un patīkamāko izcilo personību latviešu vēsturē, ko arī sveštautietis (vēsturnieks Rutenbergs) minējis sirsnīgiem, atzinības pilniem vārdiem. Apbrīnojami, ka toreiz, kad novadu robežas "vaļā", kad trūka karšu, mobilu saziņas līdzekļu, Viesturs teicami pārzināja situāciju Baltijā, izvēloties sabiedrotos, apliecināja tālredzību, labas diplomāta spējas. Kad leišu vadonis Svelgate 1205.gadā vedis mājup no Igaunijas karapulku ar bagātu laupījumu, Viesturs apsolījis vāciešiem savu atbalstu cīņā pret sirotājiem ceļa posmā starp Ropažiem un Ikšķili ar vienu noteikumu — lai bīskapa Alberta bruņukalpi apmāca zemgaliešus lietot šaujamieročus, akmeņu un uguns metamās ierīces. Atskaņu hronikā teikts, ka tērvetiešiem bijuši stipri vairogi, skaistas bruņas, viņu cepures bagāti zeltā izrotātas un laistījušās kā spoguļu stikls, viss, kas ap viņiem, bijis kalts no dzelzs, spīdējis sudraba krāsā. Viesturieši, saduroties ar pretinieku, nokāpuši no segliem, cīnījušies tuvkaujā ar zobeniem, šķēpiem, sitamām un sviežamām vālēm...

Starp pirmajiem Latvijas neatkarības idejas paudējiem bija dzejnieks Jānis Akuraters (1876—1937), kuru tāpat kā Vili Olavu saistījusi senās Zemgales dižcilts. Iznākot Akuratera traģēdijai 5 cēlienos "Viesturs — Zemgales virsaitis" (D.Zeltiņa un A.Golta apgāds, Rīgā, 1922), žurnālā "Jaunības Tekas" atsauksmi rakstījis Līgotņu Jēkabs. Nacionālā doma savus pirmavotus rod tautas vēsturē, atgādina cildenus darbus un tēlus, cenšas iepazīstināt ar tiem tagadnes latvju audzes, smelties parauga spēkus. Tas īpaši nozīmīgi laikā, kad pēc Latvijas valsts nodibināšanas sīkpartiju strīdu un rīvēšanās dēļ ceļas drauds nācijas pastāvēšanai. Akurateru iedvesmojis varonīgais un gudrais Viesturs. Viņa dvēseles centieni — latvju cilšu apvienošana ap Zemgali — negūst piepildījumu pa daļai vēsturisku iemeslu, pa daļai intrigu dēļ. Vadonis mirst, mērķi nesasniedzis, bet viņa ideāls mirdz cauri gadu simteņiem garajai vēstures naktij, sauc uz apvienošanos tautā un valstī dzejniekus, domātājus, brīvības cīnītājus, jaunu laiku jaunas audzes. Piecpēdu jambos sarakstītā traģēdija ar nosaukumu "Viesturs", kurā daudz lirisma un Zemgales dabas kolorīta, Jāņa Zariņa režijā iestudēta Nacionālajā teātrī 1939.gadā īsi pirms liktenīgajiem notikumiem.

Gribu lasītājus iepazīstināt ar Jāņa Akuratera publicistisko tēlojumu "Ar zobenu un garu" (tāda bijusi Viestura vairoga devīze) no jau minētā jaunatnes žurnāla "Jaunības Tekas", ko Andrejs Jesens dibinājis pirms 90 gadiem. Vēsture minējusi daudzas kaujas, notikumus, kuros spoži iezīmējies Viestura — liela politiķa, latviska valdnieka, brīvības karotāja — tēls. Autors apcerē vēlējies runāt tikai par vienu Viestura īpatnību — par viņa nacionālā gara, kultūras apziņu. Par to spilgti liecinot Indriķa hronikā minētais notikums 1224. gadā, kad pāvests Honorijs III sūtījis uz Rīgu savu legātu Modenas bīskapu Viļumu ar ārkārtējām pilnvarām. Visi apkārtnes valdnieki vai viņu sūtņi, arī Rēveles un Sāmsalas bīskapi, Jersikas ķēniņš Visvaldis (Vsevolods), Novgorodas lielkņazs un citi steigušies apsveikt augsto varasvīru. Neieradies vienīgi zemgaliešu Viesturs. Tikai pēc pāvesta legāta īpaša lūguma viņš ar pavadoņiem posies uz Rīgu. Disputs izvērties varen karsts, ildzis vairākas dienas, beidzies apmēram tādiem Viestura vārdiem: "Palieciet jūs pie sava, es palikšu pie mūsu senču ierašām, ar kurām esam bijuši brīvi un laimīgi!"

Apsverot toreizējos vēsturiskos apstākļus, šajā ziņā rodama dziļa patiesība. Strikti noraidāmi pārmetumi virsaitim Viesturam: it kā viņš gribējis palikt pie tumsonības un mežonības. Izrakumi Zemgales un Kurzemes pilskalnos gan liecina par ko gluži citu: jau izsenis šeit bijusi pazīstama īpatnēja rakstu valoda ar rakstu zīmēm, kas vēl saglabājušās uz veciem ieročiem, vairogiem, latvju koklēm, kur iegriezti tautasdziesmu panti, reliģijas atziņas, tikumi. Par augstu, savdabīgu kultūru stāstot arī senie audumi un adījumi, būves, rotas lietas ar meistarīgiem ornamentiem. Kā dārgas drupas, kā sapni par tautas dvēseli gadu simteņi izmetuši malā brīnumainas tautas dainas, dziesmu un deju melodijas, pasakas, teikas un parunas, kurās elpo mūsu tautas senā valoda, varoņgars, tautas saules gaišā kultūra, vizošais morāliskais spēks un skaistums.

Tagadējās paaudzes pienākums esot nest tālāk seno tautas garu, uzņemties atbildību par varmācīgi pārtrauktas kultūras tālākattīstību. Ar neatkarīgās Latvijas vārdu uz lūpām, ar seno varoņu spīvumu rokās atrakti, atjaunoti senie avoti, mūsu pienākums — tos padziļināt, smelties no tiem spēkus nākotnei. Palikt pie mūsu ieražas nenozīmējot palikt noslēgtiem no cilvēces. Vispārējas kultūras saturs jāietverot mūsu īpatnējā formā, jāsalejot mūsu sudraba biķeros.

Virsaiša Viestura zobenu viņa pēcteči nesuši varonīgi, ar godu, iegūstot tautas neatkarību. Ar godu tālāk jānes arī virsaiša politiskā doma, nacionālais gars: "Pēc zobena uzvaras nāk gara uzvara, kura tikai vienīgā kronē zobena uzvaras!" Jāpazīst savas tautas dvēsele, lai to varētu iemīlēt ar tādu mīlestību, ar kādu to mīlēja Viesturs. Būsim savu varoņu cienīgi! Nesīsim uz mūsu karogiem Viestura nacionālās cīņas devīzi "Ar zobenu un garu!" Jāņa Akuratera pārdomās der ieklausīties arī šodien.

Par to, ka mūsu senču pozitīvā parauga spēks nav sevi izsmēlis, liecina ne tikai plašie Saules un Durbes senkauju atceres sarīkojumi vien. Pieminot leģendāros latviešu strēlniekus, atbrīvošanas cīņu dalībnieku — kalpakiešu, ziemeļnieku, nacionālo karavīru un partizānu varoņgaitas: Pirmā un Otrā pasaules kara Ziemassvētku lielkaujas Tīreļpurvā un pie Ložmetēju kalna, Džūkstē un Lestenē, svētbrīžos Skrundā, Cēsīs, Balvos, Litenē, Kabilē, pie Sudrabkalniņa Rīgas pievārtē, Brāļu kapos, aizvien vairāk gados vecākiem ļaudīm piepulcējas jaunatne, skolēni. Tā ir iepriecinoša zīme: domājot par nākotni, svētīgi ieklausīties vēstures soļos.

Valdis Rūja — "Latvijas Vēstnesim"