Latvijas ZA akadēmiķe Maija Kūle:

Cilvēka vērtības izpratne sabiedrībā un nākotnes vīzijā

Referāts Latvijas ZA sēdē Rīgā 2000. gada 15. decembrī

Attieksme pret cilvēku — katru, vienu, atsevišķu būtni — ir kā lakmusa papīrs, kas parāda kultūras ievirzi un valsts ideoloģijas noskaņas. Konservatīvisma teorētiķis Bērks kādreiz teicis, ka, viņaprāt, visa cilvēces attīstība ir virzījusies vienā pamatvirzienā: cilvēka kā atsevišķas individuālas būtnes izdalīšanās ārā no sugas kopības. Tā ir tendence, kas sev līdzi nes tādas vērtības kā brīvība, patstāvība, atbildība, individuālā pašpietiekamība . Cilvēks sevi apzinās kā darbīgu, morālu, ar pašapziņu apveltītu būtni. Cilvēks ir vērtība. Ticība šādai cilvēka izpratnei ir raksturīga Jaunlaiku filosofijai, kuras ietekmē Eiropā aizsākās galvenie mūsdienu gara dzīves virzieni — Apgaismība, liberālisms u.c. Šī nostādne sekmēja zinātņu attīstību, jo izzinošais cilvēks kļuva par nozīmīgu būtni, kas pārvalda pasaules norises. Kopš šī laika filosofiskajām nostādnēm Eiropā radās mācība par cilvēktiesībām, kas patlaban pasaulē iegūst politisku aktualitāti.

Filosofijā tolaik parādās tādi koncepti kā Ego, subjekts, subjektivitāte. Raksturīgi, ka, runājot par cilvēka spējām, tās tiek diferencētas un sabalansētas, piemēram, klasikas laikmeta dižākā filosofa I.Kanta izpratnē, vienlīdz būtisks ir prāts, zināšanas un brīvā griba, tikumība, kā arī spriestspēja, patikas un nepatikas jūtas. Kantam tās ir trīs Kritikas, trīs sistēmas daļas, kas parāda cilvēku veselumā. Cilvēka vērtība ir sabalansētībā, visu triju sfēru līdzsvarotībā. Cilvēks nekad nedrīkst būt līdzeklis, bet tikai mērķis. Tolaik filosofija pat nepieļauj domu, ka cilvēka vērtība var būt zināšanās bez tikumības un skaistā izjūtas.

Varbūt jūs teiksit, ka tas ir vecmodīgi! Tā tas šķiet tajās kultūrās, kas nav spējušas pamatīgi iesavināt klasikas mantojumu. Daudzas savdabīgas parādības mūsdienu Latvijā liecina par to, ka nav tieksmes nopietni uztvert klasikas mantojumu. Ar skubu tiek pārlēkts tam pāri, cenšoties pārņemt ietekmes no Rietumiem un ielēkt postklasicisma situācijā, kurā atļaujas ironizēt par Eiropas klasiskajām vērtībām. Spilgts piemērs tam ir žurnāls "Rīgas Laiks" — foto, kur attēloti izkārnījumi un mēslu muša un uzraksts "Kants". Taču Rietumiem Kants ir bijis, tas ir kļuvis par tik dziļu un stabilu pamatu, tā ka ironiska attieksme to nesagrauj.

Latvijā Kants "ir bijis" tikai tik, cik pastāv vēsturisks fakts, ka Kanta visu trīs Kritiku pirmizdevumi ir iznākuši Rīgā (precīzāk, viens — Liepājā) 18. gadsimta beigās. Cilvēka kā vērtības konceptuālie pamati nav iesakņoti Latvijas kultūrā un neatainojas mūsdienu domāšanā. Nav vēlmes tos apgūt, bet ir vēlme tos sagraut. Tā, piemēram, Kultūrkapitāla fonds jau trīs reizes konsekventi atsaka palīdzību izdot Kanta Kritikas, lai gan šie darbi ir tie, kas Rīgu ierindo Eiropas kultūras vēstures enciklopēdijās. Atteikumu saņem arī Broces kopoto rakstu izdošanas projekts un citas klasiskās vērtības.

Nav pārliecinošas tās tēzes, kas tiek atkārtotas mūsdienu Latvijas ideoloģiskajās nostādnēs, — ka cilvēks tiek atzīts par augstāko vērtību. Šādām atziņām būtu jāsakņojas kopējā vērtību sistēmā, taču praktiski Eiropas Savienības un ANO iespaidā tiek pieņemta tikai viena daļa no kopējās koncepcijas par cilvēku kā vērtību, tās ir cilvēktiesības , turklāt galvenokārt politiski juridiskā aspektā . Taču cilvēktiesību ideja ir plašāka, tās ir arī tiesības uz dzīvību, brīvību ( ne tikai politisko), pajumti un pārtiku. Tās ir eksistenciālās tiesības dzīvot pilnvērtīgas individuālas būtnes statusā.

Taču jāatgriežas pie mūsdienu realitātēm. 2000.gada nogalē sakarā ar Latvijas slimokasu finansiālo nespēju segt izdevumus tiek atteikta medicīniskā palīdzība vairākās Rīgas slimnīcās, tas ir visklajākais cilvēka tiesību dzīvot apdraudējums. Kā teica ievērojamais bērnu ķirurgs Ā.Lācis: "Jūs man neviens nevarat aizliegt izdarīt operācijas, jo jūs nedrīkstat aizskart cilvēku tiesības dzīvot!". Valsts it kā pretendē risināt cilvēktiesību jautājumus, taču sakarā ar to, ka tie tiek tverti tiesiski politiskā aspektā, fundamentālās eksistenciālās cilvēka tiesības tiek apdraudētas. Tur CT birojs neiejaucas un nav pilnvarots to darīt. Apdraudējumu pieļauj situācija, ka Latvijas kultūrā un sabiedrībā nav iestrādāta (ieaudzināta) apziņa par cilvēku kā vērtību, kaut arī ārēji tiek deklarēts, ka tā tiek aizsargāta.

Ātri piesavinātais Rietumu dažu sociālo teoriju skatījums uz cilvēku kā uz funkciju kopumu, kas realizē savu darbību sociālās grupās un sfērās, rada funkcionālistiski pragmatisku skatījumu uz cilvēku . Cilvēks tiek it kā sašķēlēts daļās, viņš/a ir profesijas, sociālās lomas pārstāvis, rodas problēma, kā savienot privāto un publisko (pie mums notiek strauja privātās dzīves publiskošana, lai gūtu publicitāti kā varas izpausmes žestu, un publiskā privatizēšana). Cilvēks kopumā pazūd, nerunāsim par to, ka pazūd ētiskās un trivializējas estētiskās dimensijas. Ievērojamais krievu profesors Sergejs Averincevs, kas tagad strādā Vīnes universitātē, atzīst: "Es saskatu kādu mūsdienu kultūras stāvokļa tendenci. Un tā ir bīstama. Ir zaudēta spēja niansēti, sarežģīti spriest, domāt un izteikties. To jau varam vērot ikdienas sintaksē un interpunkcijā — punkts un komats gandrīz izzūd no ikdienas komunikācijas. Mēs taču ik dienas mierīgi novērojam, piemēram, kā televīzija pat mediālajā pasaulē ļoti ievērotām un respektētām personībām neļauj pabeigt frāzi. Cilvēks iekārtots tā, ka viņa spriedums ir komplicēts:, jā, es saku, bet … Un lūk, to, kas seko aiz šī "bet", to, kas izskaidro viņa domāšanas mehānismu, domas būtību, TV un citi masu mediji ignorē. Kristīgajai kultūrai šāda perspektīva liekas sevišķi neiespējama, jo kristietība ir ticība, kuras būtībā jau ir ietverta kāda dievišķā sarežģītība."

Iespējams, ka šī tendence uz daudzpusības nivelēšanu, frāžu apraušana, intereses zudums par sistemātiku, valodas apslēpjošais raksturs ir viens no dziļākajiem iemesliem, kādēļ tik lielai daļai Latvijā nepieņemama liekas zinātne ar savu ievirzi tvert sarežģītību.

Taču cilvēks kā eksistenciāla būtne ir viena no vissarežītākajām parādībām pasaulē. Cilvēks nav tikai un vienīgi sociālu lomu kopums, viņš/a nav ekonomisks darbaspēks vai demogrāfiska vienība. Lai pierādītu viņa/as vērtību, jāuztver sarežģītība, nav jāatsakās no tā, kas cilvēkā ir irracionāls, unikāls. No cilvēka kā būtnes, kam ir ģimene, dzimta, dzimums, sava patstāvība, brīvība, radošais gars, ticība un priekšstati par dzīves jēgu. Ekonomika un politika nevar uzurpēt visas tiesības lemt un virzīt, jo lielā mērā tā daudzreiz izrādās tikai šķietamība. Cilvēks nav "jāietransformē" valstī, bet gan valsts ir jāattīsta cilvēka dēļ.

Latvijas valstī tiek izstrādātas dažāda līmeņa nākotnes koncepcijas, tajā skaitā par kultūras attīstību, sabiedrības integrāciju u.c. Tām piebiedrojusies vēl viena — valstiska koncepcija par Latvijas ilgtspējīgu attīstību: no vīzijas uz darbību. Koncepcija aplūko Latvijas valsts attīstības modeļus tālai nākotnei, pat 30 gadu garumā. Jāatzīst, ka modeļa ar tik tālu attīstības perspektīvu atjaunotajai Latvijas valstij vēl nav bijis. Labi, ka šīs koncepcijas radīšanā apvienojušies dažādi politiskie spēki: līdzās Tautas partijas līderim A.Šķēlem redzami teorētiķi no "Latvijas ceļa" un "Tēvzemes un brīvības", kā arī citi. Tas nozīmē, ka vismaz teorētiski ir cerība, ka atšķirīgi politiski spēki spēj sadarboties, radot Latvijas vīziju, vismaz pirms viņiem pašiem aktuālajām pašvaldību vēlēšanām.

Koncepcijā uzsvērts, ka pašreizējā pasaules un Eiropas attīstība balstās uz informācijas sabiedrības veidošanu. Tas ir izdevīgi Latvijai, jo dod iespēju neesošu resursu trūkumu kompensēt ar zināšanām un kvalificētu darbaspēku. Taču jājautā, cik lielā mērā tad līdzšinējās Latvijas valdības ir atbalstījušas zinātni un augstāko izglītību, cik procenti no nacionālā ienākuma tām tiek piešķirti. Kā zināms, pēdējos gados zinātnes finansējuma procents ir noslīdējis līdz 0,2%, un Latvija atrodas pirmspēdējā vietā Eiropā aiz Albānijas. Tādēļ šādu apgalvojumu ierakstīšana koncepcijas ievadā liecina, ka patiešām būtu jānotiek "revolūcijai" Latvijas valsts vērtību sistēmā, lai vīziju pārveidotu par realitāti un zinātne, kā arī augstākā izglītība iegūtu sev pienākošos cienījamu vietu jaunajā informācijas laikmetā.

Koncepcija ir valstisks dokuments, tādēļ tās struktūra vērsta pamatā uz lielu sociālo un ekonomisko struktūru attīstību ( rūpniecība, lauksaimniecība utt.). Taču valsts — tie ir cilvēki. Šeit būtu jāatgriežas pie jautājuma: kam gan pastāv valsts? Cilvēkiem? Vai otrādi: cilvēki pastāv valsts dēļ? Tas ir jautājums par "nošu atslēgu" visai koncepcijai, par tās filosofisko skanējumu, koncepcijas dziļāko jēgu.

"Nošu atslēga" vīzijai nepārprotami ir sociāla, ekonomiska, valstiska. Taču patlaban apspriežamā Valsts ilgtspējīgas attīstības koncepcija "Latvija: no vīzijas uz sadarbību" nav centrēta uz cilvēku . Cilvēks tajā nav galvenais subjekts, kura dēļ būtu jāattīstās Latvijai. Te ir citas galvenās lietas, lielākoties tie visi ir abstrakti koncepti: ekonomika, finanses, valsts reģioni, lauksaimniecība, konkurētspējīgs darbaspēks, vidusšķira. Cilvēks kā dzīva, atsevišķa, konkrēta būtne te neizskan, viņš/a ir tikai lielu funkcionālu konceptu sastāvdaļiņa: darbaspēks, pilsonis, Latvijas iedzīvotājs. Netiek izvērstas struktūras, kas skar atsevišķa cilvēka dzīvi, viņa patību (izņemot izglītību, kas tiek atainota valstiskā skatījumā). Pat viens no koncepcijas autoriem O. Kehris atzīst, ka ir izpalikusi tēma par ģimeni. Cilvēks te ir cilvēkkapitāls , jo paradigmā, kurā valda naudas attiecības, cilvēku pat vairs nesauc vārdā "cilvēks". Neapšaubot to, ka mūsdienu ekonomikas zinātnē pastāv jēdziens "cilvēkkapitāls" un tam ir sava funkcija, jāatzīmē, ka šī funkcija neizsmeļ visus cilvēka darbības un attieksmju tīkla raksturojumus.

Liels šīs koncepcijas ieguvums ir zinātnes dominante šajā vīzijā. Zināšanas kļūst par attīstības galveno dzinējspēku. Tam pilnīgi var piekrist, taču vajag atcerēties I. Kantu, ka cilvēka vērtība nav tikai prāts un izziņa, bet gan triju spēju kopība. Raksturīgi, ka šajā Latvijas vīzijā, ievaddaļā, kas publicēta avīzē "Diena" (14. decembrī 2000.g.) vispār neizskan vārds "morāle", prasība pēc ētiskās situācijas izmaiņas, cilvēku pašizaugsmes, un tā tas ir situācijā, kad mūsu valsti apdraud korupcija, valsts sagrābšana, prostitūcija, narkomānija un informācijas slēpšana. Cilvēks šajā koncepcijā parādās galvenokārt kā "būtne", kuru analizē ekonomika un sociālās zinātnes, kultūra ir tikai tradicionāla nacionālās idejas nesēja, kuru nevarot atstāt pašplūsmā.

Taču dziļākajā būtībā nevis kultūru var regulēt, izlemt, atstāt to pašplūsmā, vai neatstāt, bet gan tieši kultūra plašā nozīmē regulē ļoti daudzas cilvēka dzīves norises, tajā skaitā ekonomiskās. Pie šīs atziņas Rietumu humanitārās un sociālās zinātnes ir nonākušas jau pirms laba laika, patlaban tā kļūst par ES ideoloģisko nostādņu jaunu akcentu. Tādēļ ir nepamatoti tā nostumt malā kultūras sfēru Latvijas attīstības vīzijā. Kultūras paradigma, kurā dibinās mūsdienu saprašanas veids par pasauli, ir pamats zinātnei. Kultūra ar zinātni un informācijas sabiedrību ir daudz lielākā mērā saistītas, nekā tas izskan koncepcijā. Informācijas laikmets, kas tiek prognozēts, ir bezsaturīgs un haotisks, ja tajā netiek ieviestas un spēkā uzturētas kultūras, aksioloģiskās un morāles dimensijas.

Runājot par zinātņu attīstības vīziju, acīs krīt tāds fakts, ka par prioritārām tiek izvirzītas tās nozares, kas lielākoties kalpo tehnoloģiski pragmatiskajam diskursam, proti, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, biotehnoloģija, biomedicīna, koksnes ķīmija. Tās jau savulaik MK izvirzīja Latvijas zinātnes piecu prioritāšu vidū. Taču MK lēmumā savulaik kā prioritāte bija minēta arī Letonika, latviešu tautas kultūras, vēstures, identitātes, valodas apzināšana, izpēte, kopšana. Tā sacīt, humanitārās cilvēkzinātnes. Tagad tās ir pazudušas zem frāzes, ka prioritāšu saraksts varēs kādreiz mainīties. Par to varētu arī nebrīnīties, jo koncepcijas kopējā ievirze nav vērsta uz pārdomām par Latvijas kā nacionālās (kas ir apstiprināts Latvijas Satversmē) valsts savdabību, kas varētu bagātināt mūs pašus un ES kopumā. Ja kāds uzskata vārdu "nacionālās" par novecojušu (tādu, ko pārprot vai nesaprot Eiropa), tad tā vietā varētu lietot citus apzīmējumus, kas raksturo mūsu valsti, sabiedrību un tajā dzīvojošos cilvēkus viņu konkrēti vēsturiskajā specifikā, tajā savdabībā, kas ir mūsu bagātība uz Eiropas fona.

Koncepcija Latvijas intelektuālajā un politiskajā vidē atkārto daudzas mūsdienu Eiropas Savienības ideoloģiskās nostādnes. Tas nav peļami, jo, integrējoties Eiropā, tās diskursa valodai ir jāpiemērojas. Taču, no otras puses, Eiropa nav un nebūs tikai šī mirkļa sociāli pragmatiskais diskurss, kurā cilvēks tiek tverts kā funkcionāla, sadalīta vienība bez morāles un patikas jūtām. Cilvēka vērtība ir daudzpusībā, sarežģītībā, pārākumā pār elementārajām ekonomiskajām, naudas un sociālajām norisēm, kurās viņš/a tiek iekļauts. Nākotnes Latvijā, tāpat kā Eiropā, kultūras, ticības, morāles loma pieaugs un arvien vairāk iespaidos ekonomiskās un politiskās norises. Tāpēc, lai mūsu valstī cilvēks patiešām būtu vērtība, nevar apiet cilvēciskos, humanitāros dzīves aspektus.