Valsts prezidente:

— apsveikumā Ziemassvētkos 2000.gada 24.decembrī

Apsveikuma runa Ziemassvētkos Latvijas televīzijā 2000.gada 24.decembrī

Sudrabiņa lietiņš lija

Ziemassvētku vakarā;

Visi sīki žagariņi

Sudrabiņu vizināja.

Ir svētku vakars, un viss, kas tajā notiek, ir īpašs. Arī lietus, ja tas lītu, būtu sudraba lietus. Viss tiek apmirdzēts, viss iegūst citādu īpašību un kvalitāti. Svētki ir svētki, vai lietus līst vai sniegs snieg. Balts sniedziņš uz skujiņām vai lietus peļķe zem kājām, svētki ir mūsu sirdīs un mūsu apziņā. Mēs ilgi tiem gatavojamies, jo tas ir īpašs laiks, kam jābūt ārpus ikdienas. Tas ir iezīmēts laiks, lai mēs to atcerētos. Tas iezīmē ceļa stabus mūsu mūžā, tas iezīmē ceļa zīmes Saules gadā.

Kopš rudens saulgriežiem gaisma lēnām ir zaudējusi savā cīņā ar tumsu, bet tagad, ziemas saulgriežos, notiek pagrieziens. Tas ir apvērsums, gaisma no šī brīža atkal atgūst savas tiesības. Ar katru dienu tā kaut ko atkaro no tumsas, un tas mums atgādina, ka arī mums ir jāpiedalās šajā mūžīgajā cīņā starp gaismu un tumsu. Gaisma un tumsa ir arī mūsos, tā piemīt cilvēcei, tā ir cilvēka dabā, un mums mūžam ir jābūt nomodā par gaismu un jāgādā, lai tā nezaudētu savā cīņā ar tumsu. Ziemassvētki mums atgādina, ka tumšākai naktij vistuvāk ir rītausma. Ziemassvētki atgādina, ka gaisma nezaudēs savā cīņā ar tumsu.

Ziemassvētki ir arī Kristus dzimšanas svētki. Jēzus bērns piedzimst Betlēmē, un Betlēmē viņš nāk kā glābējs un pestītājs pasaulei. Viņš nenāk kā soģis, viņš nāk mācīt, mierināt un apžēlot. Viņš nenāk sakārtot cilvēku pasauli kā karavadonis vai kā valdnieks ar valdnieka zizli rokā. Ne viņa uzdevums ir pasauli sakārtot, tas ir cilvēku rokās. Mums pašiem sava pasaule ir jāsakārto, mēs paši, cilvēki, esam par pasauli atbildīgi. Jēzus nāk kā skolotājs, kā ceļa rādītājs, un ceļš, ko viņš rāda, ir ļoti vienkāršs: tā ir mīlestība. Mīlestība uz Dievu un uz savu tuvāko. Mīlēt Dievu pār visām lietām un savu tuvāku kā sevi pašu — ļoti vienkārša mācība, bet cik grūti ir to īstenot mūsu dzīvē. Un tomēr tas ir tas ceļš, kas cilvēkam paver vārtus uz to atklāsmi un uz to gaismu, ko Ziemassvētki mums sludina. Un tie ir pieejami katram. Viss, kas vajadzīgs, ir — atvērt savu sirdi, savu prātu, un tad tajā ielīst Ziemassvētku gaisma, Ziemassvēku klusums un Ziemassvētku mierinājums.

Ziemassvētki ir bagāti un dāsni svētki. Mēs dalām dāvanas, tie mirdz mūsu eglīšu gaismās, bet ne visiem viņi ir bagāti, un ne tas ir tas būtiskais. Nav tādu priekšrakstu, kas teiktu: mēs varam svinēt Ziemassvētkus un priecāties tikai tad, ja būsim tik un tik bagāti, pelnīsim tik un tik latu, mums būs tādas vai citādas dāvanas zem eglītes. Ne tā ir svētku būtība, bet gan prieks, kas mājo mūsu sirdīs, un sajūta, ka mēs spējam priecāties par šiem svētkiem. Var pietikt ar vienu svecīti galdā, var pietikt ar vienu egles zariņu, ja cilvēks izjūt svētku noskaņu, tad arī viņam ir svētki.

Es novēlu, lai šajos svētkos katrs izjustu savā sirdī to Ziemassvētku brīnumu, kas nāk pie mums kā salda rozes smarža. Es novēlu katram, lai viņš izjustu Ziemassvētku gaismu, vienalga, vai viņš būtu savu mīļo tuvinieku pulkā vai viens pats savā istabiņā, vai kaut vai cietumnieka kamerā. Šie svētki pieder visiem. Ziemassvētkus ir iespējams svētīt visiem, katrs mēs varam tos izjust savā sirsniņā, kā to saka Ziemassvētku dziesma. Es novēlu visiem izjust sirdī šo Ziemassvētku mieru, šo Ziemassvētku gaismu, šo Ziemassvētku mīlestību! Lai tā paliek ar jums šai svētku dienā, šai svētku vakarā, lai tā mājo jūsu sirdīs visā nākamajā gadā!

— uzrunā Latvijas ģimenēm 2000.gada 22.decembrī

Uzruna Latvijas ģimenēm Ziemassvētku tikšanās reizē Rīgas pilī 2000.gada 22.decembrī

Mīļie ciemiņi, māmiņas, tēvi, vecāsmātes, mīļie bērni!

Es tiešām ļoti priecājos jūs sveikt šeit, pilī, Ziemassvētku priekšvakarā un redzēt, kādas mums Latvijā ir skaistas, stipras ģimenes, kas audzina daudz ļoti skaistu, jauku, pievilcīgu bērnu. Te es redzu, ka mūsu tautai nav jāizmirst, tā var dzīvot, tā var zelt un augt. Jūs esat izvirzīti katrs no savas vides, no sava pagasta kā tādi ļaudis, kas savu līdzcilvēku, savu kaimiņu acīs iemieso savā ģimenē tās vērtības, kas mums visiem ir dārgas, kas veido ciešas, labas ģimenes. Tādas, kas ir mūsu zemes sāls, tādas, kas ir šūniņas, no kurām visa valsts pārtop vienā bagātīgā un saldā medus kārē. Ģimene — tas ir arī kā ķieģelis, kas tiek iebūvēts valsts ēkā; ja ir stipra ģimene, tad zinām, ka visai valstij ir stiprs pamats.

Vēlos izteikt jums savu apbrīnu par to, cik katrs no jums savā veidā esat spējuši atrisināt savā vidē un savā vietā iztikas un izdzīvošanas smagos jautājumus, kā dažreiz, par spīti grūtībām un slimībām, esat spējuši nodrošināt sev un savai ģimenei iztiku un vidi. Par visiem tiek arī minēts, ka jūs savās mājās un savā apkārtnē piestrādājat, lai savu vidi sakoptu. Man šķiet, tas ir ļoti sens latviešu tikums, ka, vienalga, vai tu bagāts vai nabags, tīra un sakopta vide ir katra latvieša īstenā vizītkarte. Es priecājos arī dzirdēt, cik ļoti jūs rūpējaties par saviem bērniem, ka šie bērni ne tikai kārtīgi iet skolā un mācās, bet arī dzied koros, piedalās pulciņos, arī dažādās citās nodarbībās. Man it īpašs prieks par lielām ģimenēm, par dižģimenēm, par tādām, kur kā liepai atvases aug apkārt. Šeit mums ir viena ģimene ar veseliem trīspadsmit bērniem. Tas ir jauks simpātisks ducis, kur aug mūsu nākotne. Es ceru, ka mūsu valstī turpinās viss sakārtoties un nokārtosies, lai jums būtu iespējams izkārtot un izcīnīt sev tādus dzīves apstākļus, kādus, kā man šķiet, katrs latvietis ir pelnījis.

Novēlu, lai jums visiem ir sevišķi gaiši un priecīgi šie Ziemassvētki! Novēlu, lai nākamais gads nes visai ģimenei īpašu laimi, un novēlu, lai jums viss turpmākais dzīves ceļš būtu pilns sekmēm, prieka un laimes! Man ir prieks ar jums visiem tikties, es par jums kā prezidente jūtos ļoti lepna!