Latvija būs droša, pārticīga un pievilcīga

Eiženija Aldermane, Naturalizācijas pārvaldes priekšniece,— "Latvijas Vēstnesim"

— Jūsu vadītā iestāde daudz dara sabiedrības integrācijā. Saistībā ar šo integrāciju veidojas Latvijas tēls. Kāds, jūsuprāt, tas ir šodien? Vai citāds nekā, teiksim, pirms gada vai diviem?

— Manuprāt, Latvijas valsts izskatās tāda, kā tas ir raksturīgi valstīm, kas tikai nedaudz vairāk nekā pirms desmit gadiem atguvušas neatkarību. Par Latvijas valsti es varu teikt, ka, manuprāt, tā neapšaubāmi iet kalnup. Protams, gadās kritieni un mazi bezdibenīši, nogāzes. Bet tad atkal viss iet uz augšu. Domāju, tas ir likumsakarīgi. Jo nevar gribēt, lai, sabrūkot visai sistēmai, kas piecdesmit gadus bijusi Latvijā, mēs uzreiz visu perfekti sakārtotu. Un lai visiem tas būtu pieņemami un varētu teikt, ka pavisam drīz dzīvosim laimes zemē.

Agrāk vai vēlāk jau tas būs. Vai nu tieši laimes zeme, nezinu, taču nešaubīgi ticu, ka Latvija būs droša, pārticīga un pievilcīga valsts, uz kuru cilvēki brauks un skatīsies, kā mums klājas. Iepazīsies ar mūsu neparasto kultūru, redzēs mūsu Dziesmu svētkus, ieraudzīs mūsu fantastisko Rīgu. Un es ceru, ka attīstīsies arī infrastruktūra laukos. Latvijā ir neiedomājamas perspektīvas tūrismam. Protams, attiecīgi attīstoties infrastruktūrai un sadzīves pakalpojumiem. Jo Latvijā cilvēkus pievelk bioloģiski tīrā vide, kas, par laimi, mums vēl ir. Pievelk tas, ka cilvēki Latvijā var ieraudzīt stārķi un vakarā dzirdēt sisinām sienāzi. Daudzās Eiropas valstīs tas viss jau ir pilnīgi iznīdēts, un, ja cilvēks iziet klajā laukā, viņš tur ir gandrīz vai vienīgā dzīvā būtne. Protams, vēl arī mājdzīvnieki, kas ir un būs. Bet pie mums tik ierastās dzīvās dabas tur nav. Es ļoti ceru, ka mēs nesabojāsim to, kas mums patiešām ir unikāls. Un tāda mums ir daudz. Arī prasme uzņemt viesus tā, kā tikai mēs to protam.

Mums varbūt pietrūkst prasmes par sevi stāstīt. Šajā ziņā mums ir jābūt drošākiem un pārliecinošākiem.

Es bieži vēroju igauņus. Viņi daudzās lietās ir par mums tālāk, atsevišķos jautājumos atrodas kādu soli aiz mums. Bet viņi prot par sevi tā pastāstīt, ka daudziem šķiet — lūk, paskatieties, kas tur notiek. Un nereti mums saka: jūs taču arī varētu tā kā igauņi. Bet, kad dziļāk analizē, izrādās, ka mēs gluži vienkārši neesam pratuši sevi parādīt.

Sevi parādot, it īpaši mūsu potenciālajiem Eiropas Savienības partneriem, ir jāmāk sevi piepacelt un arī runāt par nākotnes skatījumu. Un ne tikai par mūsu šķautnēm, uz kurām laiku pa laikam uzduramies, ne tikai par gružiem, kurus laiku pa laikam slaukām. Ir jāmāk runāt par nākotni.

Manuprāt, tiem cilvēkiem, kas veido Latvijas tēlu, runājot ar mūsu valsts viesiem vai mūsu potenciālajiem partneriem ceļā uz Eiropas Savienību, ar jebkuru cilvēku no jebkuras valsts, kas Latviju nepazīst, pašiem ir jābūt pārliecinātiem, ka, neraugoties uz diezgan daudzajām problēmām, mēs neapšaubāmi ejam kalnup un ka Latvija būs droša, pievilcīga, interesanta un laimīga valsts. Cilvēkos pašos ir jābūt tādai iekšējai pārliecībai. Citādi viņi nemaz nedrīkst runāt ar saviem sarunu partneriem.

— Ko, jūsuprāt, mēs katrs atsevišķi un valsts kopumā varētu darīt, lai Latvijas tēlu veidotu pievilcīgu, lai mēs prastu sevi parādīt? Lai nepilsoņi nejustos kā svešinieki un sabiedrībā mazinātos nevajadzīgās plaisas?

— Godīgi jāstrādā. Nupat atgriezos no Briseles, kur bija tikšanās ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem. Kādu secinājumu es varu izdarīt? Ne tikai mums, bet droši vien katras valsts iestādes vadītājam un, protams, absolūti noteikti mūsu valdībai un ministriju atbildīgajiem darbiniekiem ir jāpatur prātā, ka Eiropā arvien parādās darba ar nepilsoņiem jautājuma nezināšana un zināma neticība mūsu stāstītajam. Jo dažu cilvēku sejās, ar viņiem runājot, redzēju, ka viņi domā: stāstiet, stāstiet, bet gan jau jūs uz šiem cilvēkiem, uz nepilsoņiem, iedarbojaties nomācoši un viņi jums ir neinteresanti, jūs risināt tikai savas lietas utt., utt. Un valsts pārvaldē Latvijā strādā gandrīz tikai etniskie latvieši, bet pārējie ir atstumti, viņiem nav nekādu iespēju.

To, ka ar Rietumeiropas ierēdņiem ir vajadzīgs nepārtraukts dialogs, es pārliecinājos absolūti simtprocentīgi. Bet šie cilvēki taču pašlaik zināmā mērā izlemj Latvijas likteni. Man, piemēram, gandrīz no paša sākuma bija jāstāsta, kas ir nepilsonis Latvijā, kādēļ, piemēram, visi nevarēja kļūt par pilsoņiem, kāpēc deviņdesmito gadu sākumā tika atjaunots pilsonības institūts, uz ko attiecas šī atjaunotā pilsonība. Un es redzēju ļoti lielo interesi, kad sāku stāstīt, ka l995. gadā, naturalizācijas procesa sākumā, Latvijā bija 735 tūkstoši nepilsoņu, bet tagad viņu ir 554 tūkstoši. Un ka nepilsoņu skaits mēnesī vidēji samazinās par trim tūkstošiem. Un ka mēs redzam ļoti lielo interesi par latviešu valodas mācīšanos, lielo interesi mūsu informācijas dienās, tāpat lielo interesi tajā mēnesī, kad mēs cilvēkiem piedāvājam nākt uz testēšanos un pārbaudīt pašiem savas latviešu valodas zināšanas. Tas viss pierāda, ka tuvākajos gados ir iespējama vēl zināma nepilsoņu skaita samazināšanās.

To visu mēs stāstījām un tajā pašā laikā redzējām, ka ir cilvēki, kas tevi dzird, kas ir tavi sarunas partneri, bet ir arī tādi, kam jau nostiprinājies savs noteikts viedoklis. Un šie pēdējie pēc sarunas vienalga aizies ar to pašu viedokli, ar kādu atnākuši.

Taču mums Naturalizācijas pārvaldē ir arī ļoti labi piemēri. Savulaik vienā no pirmajām tikšanās reizēm ar diviem Eiroparlamenta pārstāvjiem bija tieši tāpat. Viņi gandrīz neļāva mums runāt, nedzirdēja mūs. Viņi sēdēja un uz mums skatījās, bet viņu acīs es lasīju: stāsti vien... Tiekoties ar viņiem trešoreiz, kad viņi ir redzējuši Naturalizācijas pārvaldes darbu, iepazinušies ar mūsu pētījumiem un pārliecinājušies, kāda bijusi Naturalizācijas pārvaldes loma sabiedrības integrācijas programmas izstrādāšanā — un tā ir vadošā loma —, viņi jau klausās mūsos ar interesi un cieņu. Viņi iepazīst, kādus projektus esam iecerējuši nākotnē. Var redzēt, ka attieksme pret mums neapšaubāmi mainās.

Mans uzdevums ir veidot arī Latvijas tēlu, un, ja es runāju par nepilsoņu kopu, par nepilsoņu skaita samazināšanos, par cilvēku informēšanu un izglītošanu, par viņu ciešāku piesaisti Latvijas valstij un redzu, ka mani nesaprot un it kā psiholoģiski mēģina aizvērt sapratnes durvis, mans pienākums ir pēc brītiņa atkal klauvēt pie šīm durvīm. Jo zinu, ka esmu par to atbildīga. Man ir jāveido Latvijas tēls, un man ir argumenti, lai to darītu un pierādītu. Par mūsu Naturalizācijas pārvaldes darbu līdz šim nekādu sūdzību nav bijis. Gandrīz sešu gadu laikā, kopš darbojas pārvalde, mūsu darbs ir nepārtraukti meklējumi, kā rast kontaktu un dialoga iespēju ar cilvēkiem. Mums ir arvien jauni projektu piedāvājumi. Pašlaik, piemēram, "Phare" projekts informācijas centrā. Mēs piepildīsim informācijas telpu ar īpašiem bukletiem par Latvijas pilsonību, par Eiropas Savienības pilsonību, par cilvēktiesību jautājumiem, par eksāmenu norisēm utt. Mēs sniegsim informāciju par to, kas notiek Latvijā un arī citviet pasaulē.

Man pašlaik ir pamats teikt, ka mūsu valsts augstākās amatpersonas dod pozitīvu impulsu nepilsoņu kopā. Valsts prezidente otro gadu pēc kārtas aicina nepilsoņus būt lojāliem un nākt Latvijas pilsoņu pulkā. Kad Rīgas mērs bija Andris Bērziņš, viņš ieviesa kārtību, ka Rīgas domē izsniedza Ministru kabineta izrakstus par pilsonības piešķiršanu. Daugavpilī l5. decembrī Ministru prezidents Andris Bērziņš pats personīgi piedalījās trīstūkstošā pilsoņa apsveikšanā. Viņš teica arī uzrunu, kas ļoti plaši izskanēja Latgales reģionā. Nupat aizsākām jaunu pētījumu — "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību 2000". Īpašs pētījums būs par Ventspili. Ir lielo pilsētu sindroms — astoņdesmit procentu nepilsoņu ir lielajās pilsētās un tikai divdesmit — Latvijas laukos. Arī tas ir īpašs pētījums. Gribam aptaujāt jaunpilsoņus (tas ir mūsu ieviests termins tiem, kas naturalizējušies no 1995. gada), jo mums bieži jautā, kas viņi tādi ir, ko domā, par ko viņi varētu nosvērties pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās, kāda būs viņu politiskā griba. Mēs ar šiem cilvēkiem pašiem parunāsim.

Protams, mums ir problēmas. Bet, ja visu laiku tikai čīkstēsim un teiksim, ka nevaram problēmas atrisināt, tad, iespējams, pēc trijiem četriem gadiem mums pateiks: tad arī risiniet savas problēmas. Ja, piemēram, es kā Naturalizācijas pārvaldes priekšniece redzu problēmas, man ir jādomā, kā tās atrisināt. Respondenti lauku rajonos man saka, ka viņiem ir ļoti smagi samaksāt valsts nodevu. Lauku cilvēkam atrast šos trīsdesmit latus tiešām ir problemātiski. Tad kādēļ es nevaru mēģināt īstenot ideju, kas man pašlaik ir izstrādāta, piemēram, paredzēt, ka no sabiedrības integrācijas fonda īpašiem līdzekļiem var palīdzēt atsevišķām iedzīvotāju grupām nomaksāt nodevas, piemēram, vientuļiem pensionāriem, cilvēkam, kurš aprūpē daudzbērnu ģimeni (kurā vecākiem ir pieci seši bērni), tāpat cilvēkam, kuram ir tikai dažu latu vairāk par noteikto iztikas minimumu, līdz kuram viņš skaitās maznodrošinātais. Tāpat studentiem, kas pašlaik maksā pilnu summu. Kāpēc arī studentiem šī summa — trīsdesmit latu — nevarētu tikt samazināta? Ja cilvēks saka, ka viņam tā ir problēma, tad mans pienākums ir domāt, kā piedāvāt ar valsts starpniecību šo problēmu atrisināt.

— Kāda, jūsuprāt, varētu būt Latvija pēc gadiem pieciem?

— Es ticu, ka tiksim pāri visiem negludumiem un gružiem. Ļoti ceru, ka, būdama jau pensijā, bez nožēlas, bet ar lepnumu atskatīšos uz laiku, ko esmu šajā darbā pavadījusi. Savulaik vienā no laikrakstiem vesels atvērums bija par sabiedrības integrācijas programmu, un bija tāda piebilde: vai tiešām autori, kas strādā pie šīs programmas, uzskata, ka Latvija būs laimes zeme? Bet kāpēc gan ne? Kādēļ, strādājot pie šīs programmas, pieņemt, ka Latvija visu laiku būs problēmu zeme, ka mēs visu laiku nelaimīgi čīkstēsim par kaut ko. Kāpēc neielikt kādā savas sirds kambarītī domu, ka Latvija varētu būt laimes zeme. Jo mūsu senči taču saka, ka Latvija ir laimes zeme. Jo Latvija ir Māras zeme. Un, ja Latvija ir Māras zeme, tas nozīmē, ka tā ir it kā īpašā aizsardzībā.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"