Ministru kabineta rīkojums Nr.520 

Rīgā 2006.gada 12.jūlijā (prot. Nr.37 29.§)

Par Ziņojumu par progresu Tautsaimniecības vienotās stratēģijas īstenošanā

Apstiprināt Ziņojumu par progresu Tautsaimniecības vienotās stratēģijas īstenošanā.

Ministru prezidents A.Kalvītis

Ekonomikas ministra vietā – zemkopības ministrs M.Roze

(Ministru kabineta

2006.gada 12.jūlija rīkojums Nr.520)

Ziņojuma par progresu Tautsaimniecības vienotās stratēģijas īstenošanā
kopsavilkums

1. Risināmā jautājuma būtība

Ministru kabinets 2004.gada 17.augustā atbalstīja Tautsaimniecības vienoto stratēģiju (turpmāk – stratēģija). Tajā definēta valsts politika stabilas, sabalansētas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai, vienotā sistēmā saistot ilgtermiņa ekonomiskos mērķus un prioritātes (10–30 gadiem) ar vidēja termiņa (5–10 gadiem) un īstermiņa (1–3 gadiem) mērķiem un pasākumiem.

Stratēģijā definēti vairāk nekā 60 rezultatīvie rādītāji, kuri pa nozarēm sasniedzami noteiktā laikposmā, minēts to pašreizējais līmenis Latvijā un vidēji Eiropas Savienības valstīs, kā arī īstermiņā (2005.gadā), vidējā termiņā (līdz 2010.gadam) un ilgtermiņā (līdz 2030.gadam) sasniedzamais. Tas disciplinē Latvijas ekonomikas attīstību un sakārto atskaites sistēmu. Stratēģijā doti ekonomikas attīstību raksturojoši skaitļi. Ja ekonomikas attīstība īstermiņā tos sasniedz, valsts attīstības virzība ir noteikta pareizi. Savukārt, ja stratēģijā ietvertie ekonomikas attīstību raksturojošie skaitļi attiecīgajā laikposmā netiek sasniegti, tad situācija jāizanalizē, jānoskaidro attīstību kavējošie faktori, un tie jānovērš. Stratēģija ir attīstības scenārijs un monitorings vienlaikus.

2. Piedāvātais risinājums

Ziņojumā par progresu Tautsaimniecības vienotās stratēģijas īstenošanā (turpmāk – ziņojums) ir izvērtēts progress galveno stratēģisko mērķu īstenošanā, kā arī dots sociāli ekonomiskās politikas novērtējums atbilstoši ekonomiskās politikas pamatvirzieniem:

– makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana;

– uzņēmējdarbībai un ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana;

– efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošanas stimulē­šana;

– sociāli ekonomisko atšķirību mazināšana un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana.

Ziņojuma pielikumā dota tabula, kurā izvērtēti mērķu sasniegšanas rādī­tāji. Tabulā atspoguļota šo rādītāju dinamika no 2000.gada līdz 2005.gadam, kā arī stratēģijā noteiktās rādītāju mērķa vērtības 2010. un 2030.gadam.

No ziņojuma izriet šādi galvenie secinājumi un priekšlikumi:

1. Ja Latvija arī turpmākajos gados saglabās līdzšinējo izaugsmes tempu, 2010.gadā iekšzemes kopprodukta līmenis uz vienu iedzīvotāju pietuvināsies stratēģijā minētajam, tas ir, 62 procentiem no Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta vidējā līmeņa, bet nodarbinātības līmenis – 65 procentiem.

Analizējot stratēģijas mērķu rādītāju sistēmu, secināms, ka izaugsmi turpmākajos gados var aizkavēt attīstības tendences vairākās ekonomiskās politi­kas jomās, jo tās raksturojošo rādītāju attīstības dinamika neatbilst stratēģijā plānotajai.

2. Makroekonomiskās vides stabilitāte nav vērtējama viennozīmīgi. Kaut arī tā nav kritiska un neprasa ātru un kardinālu iejaukšanos, tomēr jāatzīmē augstā inflācija un lēnā uzlabošanās ārējā sektora nesabalansētības jomā.

Lai uzturētu makroekonomisko sta­bilitāti, nepieciešama saskaņota fiskālā un monetārā politika. Tā galvenokārt saistīta ar pieprasījuma ierobežošanu. Svarīga nozīme inflācijas ierobežošanā ir konkurencei. Tāpēc ir jāpastiprina konkurences uzraudzība un jāveicina konkurences attīstība visās tautsaim­niecības nozarēs, ierobežojot administratīvos un citus konkurenci ietekmējošus šķēršļus.

3. Uzlabojas ekonomikas funkcionēšanas nosacījumi – līdz ar Komercli­kuma stāšanos spēkā ir noslēdzies būtisks posms uzņēmējdarbības likumdošanas reformā, samazināts nodokļu slogs, izveidotas struktūras un izdoti normatīvie akti Eiropas Savienības struktūrfondu apguvei, turpinās monopolnozaru liberali­zācija.

Tajā pašā laikā kā vispārīgs trūkums jāatzīmē zemais finansējums to jomu programmās, kuras nav kopējās Eiropas Savienības struktūrpolitikas prioritātes. Tādēļ var aizkavēties vairāku uz uzņēmējdarbības veicināšanu vērstu pasākumu savlaicīga īstenošana, piemēram, valsts informācijas sistēmu integrācija, kas nodrošina elektronisko pakalpojumu pieejamību un kvalitāti visā valsts teritorijā, vienotas valsts uguns apsardzības un glābšanas sistēmas izveide, kas nodrošina savlaicīgu un kvalitatīvu palīdzību nelaimes gadījumos.

Latvija joprojām nav sasniegusi vidējo Eiropas Savienības līmeni pēc uzņēmumu skaita uz 1000 iedzīvotājiem. Tāpēc jāturpina uzņēmējdarbībai lab­vēlīgu apstākļu radīšana, jāveicina biznesa kultūras līmeņa celšana. Attīstot uzņēmējdarbības vidi, jāparedz uzlabojumi nodokļu administrēšanā, darba attie­cību normatīvo aktu pilnveidošana, elektroniskā paraksta ieviešana, publisko pakalpojumu elektroniskas saņemšanas iespēja, kā arī ar būvniecību saistīto procesu vienkāršošana.

Svarīgs šķērslis kvalitatīvu likumdošanas un normatīvo aktu sagatavošanā un struktūrpolitikas veidošanā un īstenošanā ir nepietiekamā administratīvā kapacitāte. Lielā kadru mainība valsts iestādēs nereti liedz veidot pēctecīgu un izsvērtu struktūrpolitiku.

4. Nav izteikta progresa efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidē – augsto tehnoloģiju nozaru īpatsvars tautsaimniecībā palielinās lēnāk, nekā noteikts stratēģijas mērķa rādītājos, arī eksportā augsto tehnoloģiju produkcijas īpatsvars nepieaug tādos tempos, kādus paredz stratēģijas mērķa rādītāja sasniegšanas dinamika.

Strukturālās izmaiņas kavējošie svarīgākie trūkumi ir šādi:

– zemie valsts un privātā sektora ieguldījumi pētniecībā un attīstībā;

– izglītības struktūras neatbilstība ilgtermiņa darba tirgus prasībām;

– zems interneta pieejamības līmenis mājsaimniecībās, elektroniskā paraksta neesība (šis trūkums ir viens no galvenajiem e-pārvaldes attīstības kavēkļiem);

– nepietiekamais finansējums Latvijas eksporta veicināšanai, kas neļauj uzlabot Latvijas uzņēmēju konkurētspēju ārējā tirgū.

Nepieciešams paaugstināt izglītības un apmācības sistēmas efektivitāti, kapacitāti, kvalitāti un tās atbilstību ilgtermiņa darba tirgus prasībām. Lai arī Latvija studentu skaita ziņā uz 10 tūkst. iedzīvotāju ir trešajā vietā Eiropā, tomēr pašreizējā izglītības struktūra ir vienpusīga – tikai aptuveni piektā daļa no studējošajiem apgūst tehniskās zinātnes un dabaszinātnes. Ja netiks mainītas prioritātes izglītības politikā, nākotnē pietrūks tehnisko zinātņu speciālistu un veidosies sociālo zinātņu speciālistu pārprodukcija.

Nepieciešams palielināt gan valsts, gan privātā sektora ieguldījumu pētniecības attīstībā. Jānodrošina valsts atbalsts inovatīviem uzņēmumiem un infrastruktūrai – pētniecības un zināšanu centru, tehnoloģisko centru, biznesa inkubatoru, zināšanu ietilpīgo tehnoloģiju uzņēmumu attīstībai.

Straujš interneta lietotāju skaita pieaugums kā pilsētās, tā lauku rajonos nav iespējams bez ievērojama finansējuma palielinājuma un papildu pasāku­miem. Jāievieš elektroniskais paraksts.

Lai turpmāk nodrošinātu efektīvu valsts atbalsta sniegšanas sistēmas dar­bību, nepieciešams izvērtēt esošo valsts atbalsta programmu ietekmi uz Latvijas konkurētspēju. Pēc izvērtēšanas nepieciešams noteikt valsts atbalsta program­mas prioritātes nākamajam plānošanas periodam, veikt izmaiņas atbalsta sniegšanas nosacījumos, lai novirzītu līdzekļus pasākumiem, kur valsts atbalsts būs nepieciešams visvairāk, pilnveidot esošās valsts atbalsta programmas un padarīt tās par efektīvu instrumentu Latvijas uzņēmēju ilgtermiņa konkurēt­spējas stiprināšanai.

5. Nav progresa sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšanā – palielinās reģionālā noslāņošanās, pieaug nevienlīdzība ienākumu sadalē.

Reģionos ekonomiskās aktivitātes pieaug lēnāk nekā Rīgā un tās apkārtnē. Nevienmērīgā reģionu attīstība lielā mērā nosaka arī pieaugošo noslāņošanos sabiedrībā. Augstā bezdarba līmeņa un zemo sociālo pabalstu dēļ liela daļa iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam.

Līdz šim ir bijis pārāk lēns teritoriālās reformas īstenošanas process, tādēļ Latvijā ilgstoši pastāv liels skaits ekonomiski un administratīvi vāju pašvaldību, kas nespēj nodrošināt visu pašvaldības funkciju veikšanu un nestimulē ekonomiskās aktivitātes reģionā.

Lai sekmētu minēto disproporciju mazināšanos, svarīgākie un neatlieka­mākie uzdevumi ir šādi:

– jāpaātrina administratīvi teritoriālās reformas īstenošana;

– jāpilnveido esošie un jāattīsta jauni aktīvie nodarbinātības pasākumi;

– jārevidē nodokļu un pabalstu sistēma, jāpaaugstina sociālo izdevumu efektivitāte un jāpalielina ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā summa.

6. Lai īstenotu stratēģiju un sasniegtu tajā izvirzītos mērķus, svarīgi turpināt ekonomiskās politikas koordinācijas uzlabošanas darbu valstī.

Pirmkārt, ir jāizstrādā kvalitatīvs nacionālās attīstības plāns (NAP) (darbs pie tā izstrādes tuvojas beigām). Nacionālās attīstības plānam kā vidēja termiņa stratēģiskajam dokumentam ir jākonkretizē stratēģijā paredzētais valsts modelis un jānosaka valsts investīciju prioritātes vidējam termiņam.

Otrkārt, lai nodrošinātu mērķtiecīgu, tālredzīgu, koordinētu, pārskatāmu un uz rezultātu vērstu pieejamo resursu izmantošanu, kā arī stratēģijas, nacionālā attīstības plāna (NAP) un ministriju stratēģisko plānu sasaisti ar budžetu, ir konsekventāk jāievieš vidēja termiņa budžeta plānošana. 

3. Politikas dokumenta īstenošanai nepieciešamais papildu finansējums un paredzētais finansēšanas avots

Atbilstoši valdības lēmumam ziņojums būs viens no pamatdokumentiem, ko Ministru kabinets ņems vērā, lemjot par valsts budžeta prioritātēm.

Ekonomikas ministra vietā – zemkopības ministrs M.Roze