Saeima ir pieņēmusi

un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Nacionālās drošības likums

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Nacionālā drošība

(1) Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte.

(2) Nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums.

2.pants. Likuma mērķis

Likums nosaka nacionālās drošības sistēmu un tās uzdevumus, nacionālās drošības sistēmas subjektu kompetenci, to darbības saskaņošanas, nodrošināšanas un kontroles principus un kārtību.

3.pants. Nacionālās drošības sistēma un tās uzdevumi

(1) Nacionālās drošības sistēmu veido valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas un Latvijas pilsoņi, kam likums deleģē pienākumus un tiesības nacionālās drošības jomā noteiktas kompetences ietvaros.

(2) Nacionālās drošības sistēmas uzdevumi ir šādi:

1) savlaicīgi prognozēt un novērst valsts iekšējo un ārējo apdraudējumu, garantēt valsts aizsardzību, sabiedrības drošību un tās demokrātisku attīstību;

2) izstrādāt vienotu, sistēmisku valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju nacionālās drošības politiku un saskaņoti un mērķtiecīgi visos valsts pārvaldes līmeņos izpildīt tās noteiktos tiesiskos, ekonomiskos, sociālos, militāros, drošības un citus pasākumus;

3) nodrošināt efektīvu vadību valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanai.

II nodaļa

Nacionālās drošības sistēmas

subjektu kompetence

4.pants. Nacionālās drošības sistēmas subjektu kompetences sadalījuma principi

Nacionālās drošības subjektu kompetences sadalījuma pamatā ir Latvijas Republikas Satversmē noteiktā valsts iekārta, parlamentārā demokrātija un valsts varas dalīšanas princips, kā arī principi, saskaņā ar kuriem tiek veikta parlamentārā un civilā kontrole pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Iekšlietu ministrijas sistēmas un valsts drošības iestādēm.

5.pants. Latvijas pilsoņu pienākums un tiesības

Katra Latvijas pilsoņa pienākums ir aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu. Tikai Latvijas pilsoņi ir tiesīgi:

1) piedalīties nacionālās drošības un valsts aizsardzības plānu izstrādē;

2) pildīt militāro dienestu;

3) ieņemt amatus valsts drošības iestādēs.

6.pants. Saeimas kompetence

Saeima:

1) pieņem likumus nacionālās drošības jomā;

2) apstiprina Nacionālās drošības koncepciju un Valsts aizsardzības koncepciju;

3) veic parlamentāro kontroli pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Iekšlietu ministrijas sistēmas un valsts drošības iestādēm;

4) nosaka Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu pamatstruktūru un apjomu, kā arī personāla komplektēšanas principus;

5) nosaka valsts drošības iestāžu personāla komplektēšanas principus;

6) nosaka nacionālās drošības vajadzībām nepieciešamos budžeta līdzekļus un kontrolē šo līdzekļu izlietojumu;

7) lemj par Nacionālo bruņoto spēku vienību izmantošanu ārpus valsts teritorijas likumā noteiktajā kārtībā;

8) ieceļ amatā un atbrīvo no amata likumā noteiktās aizsardzības institūciju un valsts drošības iestāžu amatpersonas;

9) lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu;

10) izvērtē izsludinātās ārkārtējās situācijas, izņēmuma stāvokļa vai mobilizācijas pamatotību;

11) izskata Ministru prezidenta gadskārtējo ziņojumu par nacionālo drošību.

7.pants. Saeimas Nacionālās drošības komisijas kompetence

(1) Saeimas Nacionālās drošības komisijas sastāvā ir viens deputāts no katras Saeimas frakcijas. Šajā komisijā ievēlē tikai tos deputātus, kuri ir saņēmuši pirmās kategorijas speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam.

(2) Saeimas Nacionālās drošības komisija:

1) nosaka valsts drošības iestāžu pamatstruktūru un apjomu;

2) izvērtē un akceptē valsts drošības iestāžu budžetu projektus;

3) veic valsts drošības iestāžu darbības un budžeta līdzekļu izlietošanas parlamentāro kontroli;

4) noklausās valsts drošības iestāžu ziņojumus un pārskatus, izskata šo iestāžu darbības pārbaudes rezultātus;

5) izvērtē un akceptē Satversmes aizsardzības biroja iesniegtos priekšlikumus par tā struktūru, amatiem un darba samaksu;

6) apstiprina Satversmes aizsardzības biroja nolikumu;

7) izskata priekšlikumus par Satversmes aizsardzības biroja direktora iecelšanu amatā un atbrīvošanu no amata.

8.pants. Valsts prezidenta kompetence

(1) Valsts prezidents:

1) veic Nacionālo bruņoto spēku augstākā vadoņa pienākumus;

2) vada Nacionālās drošības padomi;

3) ieceļ Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieku kara laikam;

4) izveido Valsts prezidenta militāro padomi;

5) iesaka apstiprināšanai Saeimā Nacionālo bruņoto spēku komandieri;

6) ierosina Saeimai izlemšanai jautājumu par kara pasludināšanu un uzsākšanu.

(2) Valsts prezidentam ir tiesības pēc sava pieprasījuma saņemt valsts institūciju un iestāžu rīcībā esošo informāciju, ievērojot likumā paredzētos informācijas izmantošanas noteikumus.

9.pants. Ministru prezidenta kompetence

Ministru prezidents:

1) vada valsts apdraudējuma situāciju novēršanas un pārvarēšanas pasākumus;

2) sniedz Saeimai gadskārtējo ziņojumu par nacionālo drošību;

3) saskaņo ministru darbību nacionālās drošības jomā;

4) nodrošina nacionālās drošības, valsts aizsardzības un tautsaimniecības mobilizācijas koncepciju un plānu izstrādi un izpildi.

10.pants. Ministru kabineta kompetence

(1) Ministru kabinets:

1) nodrošina valsts institūcijas ar nepieciešamo finansējumu tām noteikto uzdevumu izpildei nacionālās drošības jomā;

2) ieceļ amatā un atbrīvo no amata likumā noteiktās aizsardzības institūciju, Iekšlietu ministrijas sistēmas un valsts drošības iestāžu amatpersonas;

3) apstiprina nacionālajai drošībai svarīgu valsts objektu kopumu un realizē drošības pasākumus;

4) likumā noteiktajos gadījumos izsludina ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli un mobilizāciju;

5) lemj par Nacionālo bruņoto spēku vienību piedalīšanos starptautiskajās glābšanas un humānajās operācijās, kā arī militārajās mācībās (manevros) ārpus Latvijas teritorijas.

(2) Ministru kabinetam ir tiesības:

1) pieprasīt un saņemt valsts drošības iestāžu rīcībā esošo informāciju, ievērojot likumā paredzētos informācijas izmantošanas noteikumus;

2) uzdot atsevišķu uzdevumu izpildi valsts drošības iestādēm to kompetences ietvaros.

11.pants. Aizsardzības ministrijas kompetence

(1) Aizsardzības ministrija:

1) izstrādā un īsteno valsts aizsardzības politiku;

2) plāno valsts aizsardzībai nepieciešamos līdzekļus un iesniedz Ministru kabinetam ar to saistītos priekšlikumus;

3) nodrošina valsts aizsardzībā iesaistītā personāla pārvaldi un militāro izglītību.

(2) Aizsardzības ministrs veic civilo kontroli pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un citām ministrijas pakļautībā, pārraudzībā un pārziņā esošajām institūcijām.

12.pants. Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieka kompetence

Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks:

1) vada valsts militāro aizsardzību;

2) mobilizē Nacionālo bruņoto spēku rezerves un tautsaimniecību valsts aizsardzības vajadzībām;

3) izdod personu tiesības un brīvību ierobežojošus rīkojumus.

13.pants. Iekšlietu ministrijas kompetence

Iekšlietu ministrija un tās pakļautībā un pārraudzībā esošās institūcijas:

1) izstrādā un īsteno valsts iekšlietu politiku;

2) sargā sabiedrisko kārtību un drošību;

3) aizsargā personu tiesības un likumīgās intereses;

4) reģistrē fiziskās personas, kā arī nodrošina un kontrolē personu likumīgu uzturēšanos valstī;

5) īsteno ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās aizsardzības pasākumus;

6) likumā noteiktās kompetences apjomā apsargā un kontrolē Latvijas valsts robežu;

7) koordinē valsts un pašvaldību institūciju un sabiedrisko organizāciju darbību sabiedriskās kārtības uzturēšanas jautājumos;

8) prognozē un novērš valsts un sabiedrības drošības, kā arī tautsaimniecības apdraudējumus.

14.pants. Ārlietu ministrijas kompetence

Ārlietu ministrija:

1) īsteno valsts ārējās drošības politiku;

2) koordinē Latvijai saistošu starptautisko līgumu slēgšanu nacionālās drošības jomā;

3) analizē ārvalstu ārējo un iekšējo politiku.

15.pants. Valsts drošības iestādes

(1) Valsts drošības iestādes ir valsts institūcijas, kuras nacionālās drošības sistēmai noteikto uzdevumu īstenošanā veic izlūkošanas (pretizlūkošanas) darbības un operatīvās darbības pasākumus.

(2) Valsts drošības iestāžu kopumu veido:

1) Satversmes aizsardzības birojs;

2) Nacionālo bruņoto spēku Militārās pretizlūkošanas dienests;

3) Drošības policija.

(3) Valsts drošības iestāžu kompetenci nosaka speciāli likumi.

16.pants. Citu ministriju un valsts iestāžu kompetence

Citas ministrijas un valsts iestādes nacionālās drošības jomā pilda likumā un Ministru kabineta noteikumos paredzētos pienākumus, lai garantētu ar nacionālo drošību un valsts aizsardzību saistīto koncepciju un plānu, kā arī operatīvo drošības pasākumu un valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanas pasākumu izpildi.

17.pants. Pašvaldību kompetence

Pašvaldības:

1) nodrošina sabiedrisko kārtību attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā;

2) veic valsts pārvaldes funkcijas, kuru izpilde likumā noteiktajā kārtībā nodota attiecīgajai pašvaldībai;

3) izpilda ārkārtējo situāciju pārvarēšanas plānos noteiktos pasākumus;

4) sniedz palīdzību valsts drošības iestādēm un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nacionālās drošības pasākumu veikšanā.

18.pants. Sabiedrisko organizāciju kompetence

(1) Nacionālās drošības pasākumos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā var iesaistīt sabiedriskās organizācijas un to apvienības.

(2) Aizliegts izveidot, apmācīt un apbruņot militāras brīvprātīgo sabiedriskās organizācijas vai to apvienības.

III nodaļa

Nacionālās drošības padome

19.pants. Nacionālās drošības padomes sastāvs

(1) Nacionālās drošības padomes locekļi ir:

1) Valsts prezidents;

2) Saeimas priekšsēdētājs;

3) Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs;

4) Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs;

5) Ministru prezidents;

6) aizsardzības ministrs;

7) ārlietu ministrs;

8) iekšlietu ministrs;

9) Satversmes aizsardzības biroja direktors.

(2) Ģenerālprokuroram ir tiesības piedalīties Nacionālās drošības padomes sēdēs.

(3) Nacionālās drošības padomes un tās sekretariāta darbību nodrošina Valsts prezidenta kanceleja.

20.pants. Nacionālās drošības padomes kompetence

(1) Nacionālās drošības padome:

1) saskaņo augstāko valsts institūciju un amatpersonu īstenotu vienotu valsts politiku nacionālās drošības jomā un izskata tās pilnveidošanas gaitu un problēmas;

2) izskata likumā noteiktos ar nacionālo drošību saistītos plānus un koncepcijas.

(2) Nacionālā drošības padome iesniedz priekšlikumus Saeimai par Satversmes aizsardzības biroja direktora iecelšanu amatā un atbrīvošanu no amata.

(3) Nacionālās drošības padomes lēmums, izņemot šā panta otrajā daļā minēto gadījumu, ir rekomendējošs un neatbrīvo atbildīgās amatpersonas no atbildības par to pieņemtajiem lēmumiem.

21.pants. Nacionālās drošības padomes sēžu sasaukšana

Nacionālās drošības padomes sēdes sasauc Valsts prezidents.

IV nodaļa

Valsts apdraudējuma pārvarēšana

22.pants. Valsts apdraudējums

(1) Atkarībā no valsts apdraudējuma veida, tā intensitātes un rakstura, kā arī apdraudētās teritorijas lieluma likumā noteiktajā kārtībā var izsludināt ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli vai karastāvokli.

(2) Ārkārtējo situāciju izsludina dabas katastrofu vai avāriju, epidēmiju, epizootiju, epifitotiju, sabiedrisko nekārtību, terorisma un bruņota konflikta gadījumos, ja apdraudēta sabiedrības, vides un saimnieciskās darbības drošība.

(3) Izņēmuma stāvokli izsludina valsts iekārtu apdraudošu iekšēju nemieru vai ārēju draudu gadījumā.

(4) Karastāvokli izsludina, ja valstij pieteikts karš vai izdarīts militārs iebrukums tās teritorijā. Kara vai tā pieteikšanas gadījumā par nacionālo drošību un valsts aizsardzību atbildīgajām amatpersonām nav tiesību atteikties aizsargāt valsti un sabiedrību.

(5) Ārkārtējās situācijas, izņēmuma stāvokļa vai kara gadījumā var izsludināt mobilizāciju, lai risinātu ar nacionālo drošību un valsts aizsardzību saistītos uzdevumus, kā arī likvidētu ārkārtējās situācijas un to sekas.

23.pants. Ministru kabineta atbildība un ministriju pienākumi

(1) Ministru kabinets atbild par valsts apdraudējuma pārvarēšanu un tā seku likvidēšanu.

(2) Ministrijas prognozē to kompetencē esošo tautsaimniecības nozaru apdraudējumus un izstrādā to novēršanas un likvidēšanas pasākumus, kas noteikti nacionālās drošības, valsts aizsardzības un mobilizācijas plānos. Šos pasākumus apstiprina un to izpildi nodrošina Ministru kabinets.

(3) Apdraudējuma novēršanas pasākumus vada par attiecīgo nozari atbildīgā ministrija.

(4) Krīzes situācijā valsts apdraudējuma pārvarēšanas operatīvo vadību veic Krīzes kontroles centrs, kas tieši pakļauts Ministru prezidentam. Krīzes kontroles centrs koordinē valsts pārvaldes institūciju preventīvo plānu izstrādi un operatīvos pasākumus krīzes novēršanā un likvidēšanā. Krīzes kontroles centrs darbojas saskaņā ar Ministru kabineta piešķirtajām pilnvarām, ievērojot normatīvo aktu prasības.

(5) Valsts apdraudējuma gadījumā Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt lēmumu par Nacionālo bruņoto spēku iesaistīšanu sabiedriskās kārtības uzturēšanā un apdraudējuma izraisīto seku likvidēšanā.

24.pants . Valsts prezidenta pilnvaras kara vai militāra iebrukuma gadījumā

(1) Valstij pieteikta kara vai militāra iebrukuma gadījumā Valsts prezidents nekavējoties:

1) rīkojas saskaņā ar Valsts aizsardzības plāna noteikumiem, izdod pavēles un rīkojumus Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, valsts, pašvaldību institūcijām un valsts iedzīvotājiem;

2) sasauc Saeimu karastāvokļa izsludināšanai;

3) ieceļ Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieku.

(2) Ja Valsts prezidents konstatē, ka Saeima nevar sanākt, lai pieņemtu lēmumu par kara pasludināšanu, viņš virspavēlnieka funkcijas pilnā apjomā uzdod pildīt Nacionālo bruņoto spēku komandierim.

25.pants. Citu institūciju un amatpersonu pilnvaras kara vai militāra iebrukuma gadījumā

Ja likumīgās valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas likvidētas nedemokrātiskā veidā vai citas valsts militāra iebrukuma rezultātā, tad neatkarības saglabāšanas vai atjaunošanas interesēs:

1) Nacionālie bruņotie spēki, kā arī citas valsts institūcijas rīkojas saskaņā ar īpašu, situācijai atbilstošu Nacionālās drošības plānā noteiktu kārtību;

2) pilnvaras pārstāvēt likumīgo valsts varu ir Latvijas pilnvarotajam vēstniekam Apvienoto Nāciju Organizācijā;

3) ārvalstīs esošās Latvijas valsts institūcijas un amatpersonas nekavējoties veic pasākumus valsts neatkarības atjaunošanai, izmantojot starptautisko organizāciju palīdzību;

4) pilsoņi un sabiedrība vērš iespējamos pretošanās pasākumus pret nelikumīgajām pārvaldes institūcijām.

V nodaļa

Valsts apdraudējuma novēršanas

koncepciju un plānu izstrādāšana

un apstiprināšana

26.pants. Valsts apdraudējuma analīze

(1) Valsts apdraudējuma analīze ir visaptverošs izvērtējums, kura rezultātā tiek noteikti esošie un potenciālie specifiskie nacionālās drošības apdraudējumi vai riska faktori.

(2) Valsts apdraudējuma analīzi:

1) sagatavo Satversmes aizsardzības birojs;

2) izskata Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Ministru kabinets reizi gadā līdz 1.aprīlim.

27.pants. Nacionālās drošības koncepcija

(1) Nacionālās drošības koncepcija ir uz Valsts apdraudējuma analīzes pamata sagatavots dokuments, kurā noteikti valsts apdraudējuma novēršanas stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi.

(2) Nacionālās drošības koncepciju:

1) sagatavo Ministru kabinets;

2) izskata Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Saeima ne retāk kā reizi katrā sasaukumā līdz sava pirmā darbības gada 1.oktobrim.

28.pants. Militāro draudu analīze

(1) Militāro draudu analīze ir pret Latviju vērsta militāra iebrukuma iespējamības izvērtējums.

(2) Militāro draudu analīzi:

1) sagatavo Aizsardzības ministrija;

2) izskata Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Ministru kabinets katru gadu.

29.pants. Valsts aizsardzības koncepcija

(1) Valsts aizsardzības koncepcija ir uz Militāro draudu analīzes pamata sagatavots dokuments, kurā noteikti valsts militārās aizsardzības stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi miera, valsts apdraudējuma un kara laikā.

(2) Valsts aizsardzības koncepciju:

1) sagatavo Aizsardzības ministrija;

2) izskata Ministru kabinets. No jauna sastādīts Ministru kabinets Valsts aizsardzības koncepciju pārskata savas darbības perioda septītajā mēnesī;

3) apstiprina Saeima ne retāk kā reizi katrā sasaukumā līdz sava otrā darbības gada 1.oktobrim.

30.pants. Nacionālās drošības plāns

(1) Nacionālās drošības plāns balstās uz Nacionālās drošības koncepcijā noteikto stratēģiju un principiem. Tajā ietverti konkrēti valsts apdraudējuma neitralizācijas un novēršanas pasākumi un līdzekļi.

(2) Nacionālās drošības plānu:

1) izstrādā un apstiprina Ministru kabinets;

2) izskata Nacionālās drošības padome un Saeimas Nacionālās drošības komisija.

31.pants. Valsts aizsardzības plāns

(1) Valsts aizsardzības plānu izstrādā, pamatojoties uz Militāro draudu analīzi un Valsts aizsardzības koncepcijā noteiktajiem principiem. Tajā nosaka konkrētus valsts aizsardzības pasākumus, prioritātes un nepieciešamos resursus, kā arī Nacionālo bruņoto spēku, valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju, pašvaldību, fizisko un juridisko personu nepieciešamo gatavību un darbību valsts aizsardzībā.

(2) Valsts aizsardzības plānu:

1) izstrādā Aizsardzības ministrija sadarbībā ar pārējām ministrijām;

2) apstiprina Ministru kabinets.

(3) Aizsardzības ministrs ar Valsts aizsardzības plānu iepazīstina Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju.

32.pants. Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns

(1) Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu izstrādā, balstoties uz Valsts aizsardzības plānu. Tas nosaka Nacionālo bruņoto spēku strukturālā nodrošinājuma, personāla, bruņojuma un materiāltehniskā nodrošinājuma perspektīvo četru gadu attīstību un šā plāna izpildei prognozējamos valsts budžeta līdzekļus.

(2) Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu:

1) izstrādā Aizsardzības ministrija;

2) apstiprina Ministru kabinets.

33.pants. Valsts aizsardzības operatīvais plāns

(1) Valsts aizsardzības operatīvais plāns ietver operatīvās situācijas izvērtējumu, Nacionālo bruņoto spēku operatīvās kaujas gatavības izvērtējumu un darbības plānu. Tas nosaka operatīvās situācijas vadību, uzdevumus, pienākumus, to izpildes kārtību, paredzamo atbalstu, iespējamos sakarus un materiāltehnisko nodrošinājumu.

(2) Valsts aizsardzības operatīvo plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku komandieris;

2) apstiprina aizsardzības ministrs.

(3) Valsts aizsardzības operatīvā plāna izpildi nodrošina Nacionālo bruņoto spēku komandieris vai — kara laikā — Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks.

34.pants. Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas plāns

(1) Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas plānu sagatavo izņēmuma stāvokļa vai karastāvokļa gadījumam. Tas ietver Nacionālo bruņoto spēku izvēršanu daļējai vai pilnai kaujas gatavībai, nosaka mobilizācijas vadību, pienākumus, kārtību un materiāltehnisko nodrošinājumu.

(2) Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas plānu:

1) izstrādā Aizsardzības ministrija;

2) apstiprina Ministru kabinets.

35.pants. Tautsaimniecības mobilizācijas plāns

(1) Tautsaimniecības mobilizācijas plāns ietver valsts materiālo rezervju un tautsaimniecības objektu sagatavošanu un izmantošanu izņēmuma stāvokļa vai karastāvokļa laikā.

(2) Tautsaimniecības mobilizācijas plānu izstrādā un apstiprina Ministru kabinets.

36.pants. Valsts civilās aizsardzības plāns

(1) Valsts civilās aizsardzības plāns ietver valsts civilās aizsardzības sistēmas nodrošināšanas pasākumus, kā arī ārkārtējām situācijām paredzētus preventīvus, gatavības un reaģēšanas pasākumus un šādu situāciju seku likvidēšanas pasākumus, kā arī nosaka civilās aizsardzības sistēmas darbību militāra iebrukuma vai kara gadījumā.

(2) Valsts civilās aizsardzības plānu:

1) izstrādā Iekšlietu ministrija sadarbībā ar pārējām ministrijām;

2) apstiprina Ministru kabinets.

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par valsts aizsardzību" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 2., 21.nr.; 1996, 6.nr.; 1997, 6.nr.; 1999, 24.nr.).

2. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu pieņemšanai, bet ne ilgāk kā līdz 2001.gada 31.decembrim, ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti saskaņā ar likumu "Par valsts aizsardzību":

1) 1997.gada 21.janvāra noteikumi nr.37 "Militārpersonu dienesta gaitas nolikums";

2) 1997.gada 11.marta noteikumi nr.91 "Karavīru militārās disciplīnas reglaments".

3. Likuma 7.panta pirmā daļa stājas spēkā līdz ar 8.Saeimas sanākšanu.

4. Likuma 7.panta otrā daļa un 20.panta pirmā un trešā daļa stājas spēkā līdz ar attiecīgiem grozījumiem Valsts drošības iestāžu likumā un Satversmes aizsardzības biroja likumā.

5. Likuma 19.panta trešā daļa stājas spēkā 2002.gada 1.janvārī.

6. Saskaņā ar likuma 27.pantu sagatavotā Nacionālās drošības koncepcija un saskaņā ar 29.pantu sagatavotā Valsts aizsardzības koncepcija ir apstiprināma 7.Saeimas pilnvaru laikā līdz 2001.gada 1.oktobrim.

Likums Saeimā pieņemts 2000.gada 14.decembrī.

 

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2000.gada 29.decembrī