1992.gada 4.marta sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Sāksim darbu! Lūdzu reģistrēties! Rezultāts: 118 deputāti.

Godātie kolēģi, visiem jums ir zināms traģiskais notikums ar vilcieniem. Ierosinu godināt bojāgājušos ar klusuma brīdi. Paldies.

Turpinām plenārsēdes darbu saskaņā ar apstiprināto darba kārtību. Vai būs papildinājumi šodien darba kārtībai?

Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Vakar, beidzot plenārsēdi, mēs vienojāmies, ka šodien no rīta nospriedīsim, kā rīkoties tālāk jautājumā par Latvijas Republikas arodbiedrību pārziņā esošā īpašuma statusu. Es liktu priekšā šodien nobalsot, ka šo jautājumu, neatliekot uz ilgu laiku, mēs izskatītu otrdien kā pirmo. Tā kā ir dažādi viedokļi, līdz tam laikam varētu tikt apkopoti visi rakstiskie priekšlikumi. Otrdien mēs varētu šo jautājumu izlemt. Atlikšana tiešām nav pieļaujama tīri no saimnieciskā viedokļa.

Priekšsēdētājs: Paldies, Vaivada kungs! Tādā gadījumā tas būs iekļauts darba kārtībā otrdien kā pirmais, jo nobalsojuši mēs jau esam. Šobrīd mums nevajag vairs balsot. Vakar nobalsojām par iekļaušanu darba kārtībā, nenoprecizējot, kurā dienā.

Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Atgādinu, ka vakar mēs vienojāmies plenārsēdes noslēgumā par 208.dokumenta nobalsošanu. Mēs par to jau bijām nobalsojuši pa punktiem, bet diemžēl nebija tik daudz deputātu uz vietas, tāpēc būtu lūgums nobalsot par to tagad.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krūmiņa kungs! Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Gadījumā, ja mēs šodien nokļūstam līdz 225. un 238.dokumentam šīsdienas darba kārtībā, kas ir 4. un 5.punkts, tad es komisijas vārdā lūgtu neapstiprināt ne Medicīnas akadēmijas Satversmi, ne arī rektoru sakarā ar lielām neskaidrībām finansiālās darbības jomā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krastiņa kungs! Ir saņemts arī valdības priekšlikums.

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamo priekšsēdētāj, sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Valdība griežas pie jums ar lūgumu izskatīt jautājumu par satiksmes ministra kandidatūru, kuru mēs gribētu iesniegt jums šodien un lūgt izskatīt. Būtu lūgums arī apstiprināt.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, tātad liekam uz balsošanu jautājumu par satiksmes ministra kandidatūras apstiprināšanas iekļaušanu šodienas darba kārtībā. Lūdzu balsošanas režīmu.

Godmaņa kungs, es gribētu precizēt. Vai Gūtmaņa kungs ir jau šeit? Paldies.

Rezultāts: 94– par, 3– pret, 4– atturas. Jautājums ir iekļauts darba kārtībā. Paldies.

Godājamie kolēģi, saskaņā ar vakardienas lēmumu ir priekšlikums vispirms nobalsot par Raimonda Krūmiņa aizsākto jautājumu par izmaiņām lēmumā par likuma “Par Latvijas Republikas lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju” spēkā stāšanās kārtību. Pēc tam, Laķa kungs, jūsu jautājums ir darba kārtībā. Tad balsosim par Gūtmaņa kungu.

Krūmiņa kungs, lūdzu, īsi atgādiniet, jo deputātu skaits zālē bija ļoti mazs! Vispirms vēl Škapara kungs. Lūdzu.

J.Škapars: Tomēr vēl par darba kārtību. Vakardien būtībā Normunds Beļskis iesāka ziņojumu. Es piekrītu, ka vajadzētu apstiprināt šo lēmuma projektu, taču būtu nelāgi, ja atkal šis jautājums aizietu kaut kur uz šīsdienas beigām un atkal izjuktu, tāpēc vajadzētu vienoties, kad ies radio un televīzijā.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, kādi būtu jūsu ierosinājumi?

J.Škapars: Mans ierosinājums būtu izlemt jautājumu par ministru un pēc tam– par radio un televīziju.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, man būtu ierosinājums skatīt pēc kārtas saskaņā ar darba kārtību. Mēs tiksim pie šā jautājuma tieši pēcpusdienā. Tas ir otrais lasījums, un, es domāju, būtu pareizāk, ja mēs sekotu mūsu apstiprinātajai darba kārtībai.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es gribētu atgādināt, ka arī 5.lēmuma punkts, kas prasa formalitāti par atbrīvošanu no ieņemamā amata, būtu jāizlemj.

Priekšsēdētājs: Jā, Endziņa kungs, mēs skatīsim tagad pēc apstiprinātās darba kārtības.

Punovska kungs!

A.Punovskis: Es arī gribētu aicināt skatīt pēc apstiprinātās darba kārtības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds Raimondam Krūmiņam.

R.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi! Vakardien jūsu priekšā tika likts 208.dokuments, es nenosaukšu to garo nosaukumu, jūs paši varat to izlasīt. Principā tie deputāti, kuri bija klāt, ja tā var teikt, balsojot pa punktiem, akceptēja šo dokumentu. Te ir, īsos vārdos runājot, atrunāta tā procedūra, kurai faktiski vajadzētu būt ieliktai likumā, tas ir, lēmumā par šā likuma spēkā stāšanos jau tanī laikā, kad tika pieņemts likums. Bet tikai tagad, praktiskā darba rezultātā, Tieslietu ministrijai un Uzņēmumu reģistram strādājot pie reģistrācijas, atklājās atsevišķas problēmas šinī procedūrā. Tāpēc jūsu priekšā ir likts šis dokuments, kurš atrisina šo problēmu.

Te ir runa par to, ka likums neparedz dibinātāja institūtu kā tādu, un līdz ar to nav nepieciešami tie dokumenti, kuri izriet no dibinātāju institūtiem un no dibinātāju rīcības, kas saistās ar uzņēmumu dibināšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krūmiņa kungs! Kolēģi, vai ir jautājumi? Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godājamajam referentam tāds jautājums…

Priekšsēdētājs: Kolēģi, tikai neaizmirsīsim, ka mēs par 1. un 2.punktu esam nobalsojuši, mums jābalso tikai par lēmumu kopumā.

A.Plotnieks: Jā, tātad šinī sakarībā. Jūs zināt, līdz kuram mirklim ir jāpārveido saimniecības saskaņā ar šo likumu? Kad ir robeža, laika robeža?

R.Krūmiņš: Pārveidošanai nav noteikts termiņš, bet ir noteikts termiņš šo pārveidoto uzņēmumu reģistrācijai. Tas ir 15.marts.

A.Plotnieks: Tātad 15.marts. Sakiet, lūdzu, vai jūsu komisijā ir informācija par to, kādā apjomā šis darbs ir veikts?

R.Krūmiņš: Šobrīd precīzas informācijas nav, šobrīd ir pats intensīvākais pārveidošanas periods, un visos rajonos notiek privatizācijas un pārveidošanas sapulces.

A.Plotnieks: Šodien ir 4.marts. Palikušas 10 dienas. Es jums varu teikt, ka pirms pāris dienām biju Jelgavas rajona Lielvircavā. Analoģisks stāvoklis ir vēl dažās saimniecībās. Viņi nespēj līdz 15.martam iekļauties. Ja mēs tagad pieņemsim lēmumu šajā jautājumā un kaut ko tomēr vairāk vai mazāk precizēsim, vai nevajadzēja mums dot vēl kaut mēnesi laika, lai nerastos tāda situācija, ka saimniecības vienkārši paliks neprivatizētas un bez rēķina bankā? Ko tad mēs darīsim?

R.Krūmiņš: Situācija ir šāda: šie ir absolūti nepieciešami papildinājumi lēmumā, kuri nodrošinātu normālu reģistrācijas gaitu, reizē ar to jau būtu liela daļa problēmu noņemta pie reģistrācijas. Kas attiecas uz pārveidošanu, uz to, ka uzņēmumi netiek laikus pārveidoti, tā jau būtībā ir lielā mērā šo uzņēmumu pašu problēma, jo laiks, kurš ir no likuma spēkā stāšanās brīža aizritējis, šobrīd jau ir astoņi mēneši. Tā ka visas iespējas šiem uzņēmumiem bija to veikt. Te varbūt kā izņēmums varētu būt specializētās saimniecības, par kurām arī mums šeit bija diskusijas.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, lūdzu!

J.Škapars: Es par procedūru. Mēs taču vakar vienojāmies, nobalsojām par punktiem, un šobrīd debates par jaunu nevajadzētu sākt. Tad jau par visiem jautājumiem naktī radīsies jaunas idejas, pēc nākamās nakts vēl būs jaunas idejas, un tā mēs turpināsim bezgalīgi. Es domāju, ka tagad to mēs… Dzīve ir tāda, bet es domāju…

Priekšsēdētājs: Paldies, Škapara kungs! Vai Grūbes kungs, Endeles kungs un Apinīša kungs uzstāj uz jautājumiem vēl? Mēs tiešām pārkāpjam procedūru. Škapara kungam ir taisnība.

Par balsošanas motīviem? Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Bez šaubām, jautājumu par termiņiem mēs izskatīsim uz 15.datumu, tad arī iesniegsim Augstākajai padomei konkrētu lēmuma projektu, kādā veidā rīkoties tālāk. Bet šodien šis lēmuma projekts ir par to, lai atvieglinātu šo procedūru un lai patiešām, kā saka, veicinātu šo darbu. Tas ir saskaņots arī ar Juridisko pārvaldi, Tieslietu ministriju. Par šo dokumentu vakar ir nobalsots. Tāpēc es lūgtu balsot par šo dokumentu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Grūbes kungs! Lūdzu, Endeles kungs, par balsošanas motīviem!

J.Endele: Es lūdzu kolēģus neatbalstīt deputāta Plotnieka ierosinājumu, jo tas ir pavisam cits jautājums. Daļa vainas par to, ka šīs privatizācijas sapulces notiek tik vēlu, ir privatizācijas komisijai. Ir, protams, gadījums, ka vēl pirmo sapulci noturēs tikai 13.datumā. Bet tas galīgi neattiecas uz šo balsojumu. Tā ka, lūdzu, atbalstiet!

Priekšsēdētājs: Paldies, Endeles kungs! Deputātu kustība ir bijusi ļoti liela. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 129.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 208.dokumentu– par lēmuma projektu kopumā. Rezultāts: 103– par, 2– pret, 14– atturas. Lēmums pieņemts.

Laķa kungs, lūdzu tribīnē! 207.dokuments.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Es gari nerunāšu. Tas ir dokuments, kurš saistīts ar Lucāna kunga pāriešanu no Lauksaimniecības komisijas uz Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju. Mēs vienreiz jau mēģinājām balsot, ja atceras tie, kuri bija klāt. Deputātu niecīgā skaita dēļ zālē mēs toreiz nenobalsojām. Tādēļ abas ieinteresētās komisijas atkārtoti iesniegušas šo jautājumu. Gan tā, no kuras aiziet, gan tā, kurā ienāk, abas ir izteikušas savu piekrišanu. Man tas būtu viss. Ja ir jautājumi, tad acīmredzot tie būtu veltāmi pašam vaininiekam.

Priekšsēdētājs: Jautājumu nav? Paldies. Balsosim pa punktiem. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 207.dokumenta 1.punktu. Rezultāts: 58– par, 21– pret, 20– atturas.

Balsosim par 2.punktu. Rezultāts: punkts nav pieņemts.

Tādējādi praktiski mums šis lēmums tālāk nav balsojams.

Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Es, protams, saprotu šā lēmuma valstisko svarīgumu un tāpēc ierosinu šo jautājumu apspriest komisijās un detalizēti izlemt, kā darīt šinī jautājumā. Tas tiešām ir ļoti nopietns valstisks jautājums. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājums tiek atgriezts komisijā.

Lūdzu, Kurdjumova kungs!

L.Kurdjumovs: */Par motīviem. Es, protams, saprotu Lucāna kunga sarkasmu, tomēr lūdzu turpmāk parlamentu nepieņemt tādus lēmumus. Lucāna kungs tomēr ir augsti kvalificēts lauksaimniecības speciālists, mūsu apstākļos viņa darbība Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā ir daudz vairāk no svara nekā jebkurā citā. Paldies./

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Es tomēr gribētu izteikt repliku, ka parlamentārieši rīkojas ne visai ētiski, jo šis jautājums ir saskaņots starp komisijām. Pats Lucāna kungs ir izvēlējies strādāt mūsu komisijā, un mūsu komisijai nav nekas pretī. Ja mūsu komisijā var sekmīgi visu laiku strādāt Aleksejeva kungs, tad domāju, ka arī Lucāna kungs to varēs sekmīgi darīt. (Zālē smiekli un aplausi.)

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, lūdzu!

J.Lucāns: Es, protams, esmu ļoti pateicīgs par brīnišķīgo salīdzinājumu, bet es varbūt varētu motivēt savu aiziešanu, ja kādam ir vēlēšanās to dzirdēt.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, jūs esat gatavi uzklausīt Lucāna kungu? Lūdzu, Lucāna kungs, īsi!

J.Lucāns: Tribīnē vai šeit pat?

Priekšsēdētājs: Tribīnē, lūdzu!

J.Lucāns: Cienījamie kolēģi, es, protams, saprotu šīs situācijas komiskumu, bet tajā pašā laikā negribu atzīt savas rīcības komiskumu. Ja jūs reiz esat mani dabūjuši tribīnē, tad, ļoti atvainojos, būšu spiests teikt ļoti skarbus vārdus. Pēc tam jūs varēsit lemt, kā jums patīk.

Es gribētu teikt tā, ka manas aiziešanas pamatiemesls ir trīs ļoti rupjas kļūdas, kuras mēs pieļāvām lauksaimniecības privatizācijā un pret kurām es visu laiku karoju un neko nebiju spējīgs panākt. Šīs trīs rupjās kļūdas ir sekojošas.

Pirmkārt, mēs uzsākām lauksaimniecības privatizāciju bez ekonomiski pamatotas programmas. Tā ir pirmā lieta. Mēs vēl šodien nezinām, cik izmaksās lauksaimniecības privatizācija, un šeit zālē nav neviena, kurš varētu to pateikt. Un neviens nezina, cik mēs esam spējīgi viena gada laikā nopietni privatizēt no lauksaimniecības. Šis process ir sācies stihiski. Tas ir pirmais.

Otrais. Mēs lauksaimniecības privatizāciju esam atstājuši pilnībā bez atbildīgas vadības, uz ko, starp citu, norādīja arī mūsu ārzemju eksperti rūpniecības privatizācijas programmā. Šīs pašas kļūdas turpinās arī nākamajā privatizācijas programmā.

Un trešais. Laukos mēs nepadomājam par to, kā pašreizējo lielsaimniecību kapitālu transformēt nākamo privātīpašnieku kapitālā. Rezultātā kapitāls jau šodien iet bojā, un valstī nav nekādu resursu, kādā veidā veicināt šo objektu privatizāciju, lai kapitāls savu ražotspēju nezaudētu.

Lūk, šie ir trīs iemesli, par kuriem es arī esmu runājis visu laiku gan šeit, no tribīnes, gan komisijās un neesmu varējis panākt nekā. Kādas būs sekas, to mēs redzēsim vēlāk. Tie ir pamatmotīvi, kuru dēļ es uzskatu par neiespējamu tālāk strādāt Lauksaimniecības komisijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Lucāna kungs! Tālāk runāsim par dokumentu Nr.…

A.Aleksejevs: */Lūdzu piedošanu, man mazs paskaidrojums./

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Es atbalstu Lucāna kunga vēlēšanos un lūdzu jūs visus nedomāt, ka visiem mūsu komisijas locekļiem kultūras līmenis ir tāds kā Ābiķa kungam./

Priekšsēdētājs: Paldies. 254.dokuments. Lūdzu tribīnē Godmaņa kungu!

J.Vaivads: Drīkst par šo jautājumu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Cienījamie kolēģi! Mani pārsteidz tas meteorītātrums, ar kādu mēs ķeramies klāt pie jautājuma izlemšanas par valdības iecelšanu. Klasiskā parlamenta darbībā parlamentam ir četras prioritātes: pirmā– jānoformē vairākums; otrā prioritāte– jāieceļ valdība; trešā prioritāte– jākontrolē valdība, un ceturtā– jāpieņem likumi. Mēs faktiski bez pirmā uzreiz ķeramies pie otrā un tādā ātrumā.

Man ir konkrēts priekšlikums. Tā kā mums pusdivpadsmitos ir frakcijas sēde, jautājumu par ministra iecelšanu atlikt pēc šīs sēdes, tas ir, uz pulksten 12, lai varētu frakcijā apspriest attieksmi pret šo jautājumu. Tas tomēr ir otrs svarīgākais parlamenta jautājums.

Priekšsēdētājs: Tā kā frakcijai tādas tiesības saskaņā ar reglamentu ir, tad mums nekas cits neatliek kā pieņemt Vaivada kunga priekšlikumu. Tādējādi Gūtmaņa kunga jautājums tiek skatīts pulksten divpadsmitos.

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Es gribēju tikai nelielu komentāru. Sakarā ar reglamentu, ja tas tā ir, neapšaubāmi tā acīmredzot būs arī jārīkojas. Vienkārši mēs rīkojamies pietiekami spiedīgos apstākļos– tas ir pirmais punkts. Es arī gribēju pirms runāšanas par manis izvirzīto kandidatūru patērēt vismaz 15 minūtes, lai apmēram raksturotu situāciju šinī sfērā.

Otrkārt, lai frakcija “Satversme” nedomā, ka šeit ir notikusi kaut kāda vienpusīga rīcība, ka šī kandidatūra nav skatīta arī citās frakcijās. Šinī gadījumā es izvirzu šo kandidatūru parlamentam vispār bez iepriekšējas izskatīšanas frakcijās. Ja tas neiet cauri, labi, tādā gadījumā skatīsim atsevišķi frakcijās. Es vienkārši gribēju pateikt, ka situācija ir pietiekami asa.

Vai man ir atļauts šeit pavisam īsi raksturot pāris lietas?

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, frakcijai tomēr ir tiesības savu prasību realizēt, jo mēs šajā jautājumā dosim jums vārdu pulksten divpadsmitos.

I.Godmanis: Labi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Es domāju, ka šādu informāciju mēs varētu arī uzklausīt, pirms frakcijā turpinām apspriešanu. Nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kurdjumova kungs!

L.Kurdjumovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Es gribu atgādināt, ka nekādi frakcijas lēmumi nevar būt augstāki par Augstākās padomes lēmumiem. Augstākā padome šo jautājumu iekļāva darba kārtībā, pēc mūsu nolikuma frakcijai ir tikai tiesības pieprasīt pusstundas pārtraukumu savai apspriedei. Bet nevienai frakcijai nav tiesību ietekmēt situāciju, kas radusies augstākajā varas orgānā, pat ja tā ir pati cienījamākā frakcija./

Priekšsēdētājs: Laikā no pusdivpadsmitiem līdz divpadsmitiem būs tieši šis pusstundas pārtraukums. Tā kā “Satversmes” vadītājs ierosina noklausīties, pirms “Satversme” lems šo jautājumu, tad, lūdzu, Godmaņa kungs, tribīnē! Cik minūtes?

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Pavisam īsi. Atļaujiet man burtiski 10 minūtes! Varētu lūdzu?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

I.Godmanis: Man tiešām ļoti jāatvainojas, ka šeit nav izieta klasiskā situācija un ka mums tā būs jāiziet. Acīmredzot tad man abās frakcijās (vai, ja pieprasīs, vēl kādā frakcijā) vajadzēs raksturot situāciju tieši attiecībā uz kandidatūru. Es gribu izmantot to brīdi, ka esmu šeit, un pateikt vienkārši vairākus momentus, lai jūs būtu pilnīgi lietas kursā. Diemžēl informācija presē nesniedz precīzu un adekvātu situācijas atspoguļojumu. Tas šinī brīdī neskar Gūtmaņa kungu, tomēr es uzskatu to par ārkārtīgi svarīgu, lai deputāti precīzi zinātu, kāds ir stāvoklis.

Pirmais jautājums ir attiecībā uz lauksaimniecības iepirkuma cenām. Pagājušajā nedēļā situācija izvērsās tādā stāvoklī, ka proporcija, kādā lauksaimniecības produkcija tika iepirkta valsts rezervēm un kādā tika realizēta tirdzniecības tīklā, sasniedza 9 pret 1. Sakarā ar to, ka lauksaimniecības produkcija ir ieguvusi “atsitiena cenu”, pamatā visās lielajās pilsētās, nerunājot nemaz par laukiem, valsts turpināja iepirkt šo produkciju tikai savām rezervēm. Tirdzniecībā par šādām cenām preci vairs pretī neņem.

No turienes ir sekojoša situācija. Sakarā ar to, ka vēl līdz pagājušajai nedēļai nebija noslēgts precīzs līgums ar Krieviju, kādos apjomos lauksaimniecības produkcija tiks pārdota Krievijai, rēķinot dolāros (24 tūkstoši tonnu gaļas un 50 tūkstoši tonnu piena, 29,8 miljoni olu, 11 tūkstoši tonnu kartupeļu, apmēram 50 miljoni zivju produkcijas), dabiski, ka mēs turpinājām iet pretī lauksaimnieku prasībām un paaugstināt iepirkuma cenu, ko realizējām apmēram praktiski no 10.decembra līdz pat pagājušajai nedēļai.

Sakarā ar to, ka nevarējām šo produkciju realizēt un ka tirdzniecība ņem pretī tikai desmito daļu, visa šī produkcija, kura ir valsts rezervēs, tiek kreditēta no banku puses. Kredīta apjoms pagājušajā nedēļā sastādīja 1 miljardu rubļu. Sakarā ar asu kredīta resursu trūkumu mums nav citas iespējas kā noteikt zināmu limitu produkcijas cenai, ko turpinām iepirkt rezervei. Tas neizslēdz iespēju, ka laucinieks savu produkciju var nodot gaļas kombinātā, to pārstrādāt, samaksājot par šo pārstrādi naudu pārstrādes uzņēmumam, un pārdot pēc saviem ieskatiem par augstāku cenu. Protams, diez vai tas viņam izdosies, jo Latvijā šī cena ir sasniegusi “griestus”.

Tāpēc mēs rīkojāmies atbilstoši situācijai. Mēs ņēmām pēdējo augstāko cenu un novirzījām to kā minimālo iepirkuma cenu. Dabiski, ka lauciniekus tas nevar apmierināt. Bet, ņemot vērā stāvokli ar kredītiem, mums vienkārši nav citas iespējas.

Tagad esam sākuši produkciju pārdot uz Krieviju, daļu produkcijas. Saņemot atpakaļ naudu par šo produkciju, mēs spēsim šo kredītu samazināt un acīmredzot spēsim arī pārskatīt cenas turpmāk. Vienīgais, ko skaidri un gaiši paziņojam, ka, lai saistītu laucinieku cenas produkcijai, ko pērk valsts savām vajadzībām, mēs liekam pretī fiksētu dīzeļdegvielas cenu 10 rubļi litrā. Un mēs turam šo saiti. Ja nevaram šo dīzeļdegvielas cenu izturēt, kā esam domājuši, visu sējas periodu, tad automātiski nevarēsim izturēt arī šīs minimālās iepirkuma cenas. To es saku arī žurnālistiem, kuri mēģina atspoguļot situāciju absolūti ne tā, kāda tā ir reāli.

Nākamais. Mēs nespēsim lauciniekus nekādā gadījumā noturēt stāvoklī, lai viņi nevestu savu produkciju ārpus Latvijas. Vēl vairāk. Mēs mēģināsim stimulēt šīs produkcijas izvešanu ārpusē. Bet mums ir jābūt arī ļoti uzmanīgiem šinī brīdī, kad nosakām patēriņa apjomu Latvijā, kad mēs nosakām to, cik mums ir vajadzīgs apmaiņas fondam ar Krieviju, jo par to mēs saņemam klīringā jau parakstītā dokumentā attiecīgo benzīna daudzumu, dīzeļdegvielu un visus šos energoresursus. Tur bez laucinieku produkcijas vēl ir arī rūpniecības produkcija, kas no Latvijas ir pietiekami nozīmīga. Saliekot visu to kopā, ja mums paliek pāri šī produkcija, es personīgi iestājos par brīvu šīs produkcijas eksportu. Bet nekādā gadījumā nedomāju, ka šeit tālāk vajadzētu būt licencēšanai. Šeit būtu runa par eksporta tarifa nodokli. Bet situācija ir tāda, ka mēs nevaram pilnīgi palaist visu brīvā vaļā. Mēs varam sākt ar vienu konkrētu lauksaimniecības produktu, piemēram, ar sieru, un sekot līdzi, kas notiek, ja siers iet brīvi pāri robežai uz austrumiem. Vai pilnīgi neizzudīs šis siers Latvijas veikalos? Cienījamie deputāti, tas ir viens.

Otrs. Vakar man bija tikšanās ar bankas vadību. Cienītie deputāti! Jautājums ir ļoti nopietns. Es ļoti lūdzu jūs koncentrēties. Es nerunāju tagad kaut kādas apkārt esošas lietas. Mēs vakar tikāmies ar bankas vadību. Bankas vadība nākusi klajā ar priekšlikumu, kas man šķiet ārkārtīgi bīstams. Sakarā ar smago kredītresursu stāvokli bankas vadība ir ieplānojusi rīcību, un šodien mēs valdības sēdē izteiksim attieksmi pret to. Bet mēs nekomandējam banku, mēs varam tikai pateikt savu attieksmi.

Plāns, ko ir izdomājusi banka, ir apmēram šāds. Viņi pilnīgi atbrīvos kredīta procentu. Ko tas nozīmē? Visās valsts bankās, to filiālēs, tajā skaitā bijušajā “Agrobankā”, Rūpniecības, celtniecības bankā, tajās bankās, kuras kreditē tirdzniecību, sakarā ar kredītu resursu trūkumu viņi pilnībā atbrīvos procentu. Ja tagad šis procents var būt 20, tad tas nozīmē, ka stabili pēc pieprasījuma un piedāvājuma šis procents var būt arī 70 un 80. Kāds no tā var iznākt rezultāts?

No tā var iznākt: pirmkārt, tirdzniecība mums sabruks pilnīgi; tirdzniecība nekad neiekļausies 25 procentu uzcenojumā, jo tā kreditējas, tā iepērk produkciju un nevar uzreiz to pārdot. Rūpniecības objektiem tas būtu labi, jo tas neļautu rūpnīcām turēt pie sevis visu to produkciju, ko tās ir saražojušas, tas ir, uzvalkus, kurpes un tā tālāk, jo viņi šo produkciju tur pie sevis tikai uz bankas kredīta pamata. Ja šis kredīta procents būs milzīgi augsts īstermiņa kredītam– 70 un 50 procenti, kāds nu tirgū izveidosies pieprasījums, rūpniecība būs spiesta tikt no produkcijas vaļā. Tas būtu pozitīvs moments.

Bet viss, kas saistās ar pārtikas tirdzniecību, mums principā izdarīs vienu lietu. Pārtikas tirdzniecība nespēs atdot parādu par šādu procentu, apgrozot pārtikas preces. Viņi vienīgi pateiks, ka pārstāj tirgot vai ka grib tikt ārā no šīm 25 procentu skavām. Jūs labi saprotat, ka otrajā gadījumā cenas “lēks” nenormāli.

Mums budžetā patlaban nav resursu, lai mēs varētu uzreiz pacelt minimālo algu, pacelt attiecīgi, lūk, šo izdzīvošanas minimumu, tādējādi es to uzskatu par vienu no iespējām, kā šeit uzspridzināt ļoti daudz ko, nerunājot jau par rūpniecības aktivitātēm, tajā skaitā arī lauksaimniecības. Ja šis kredītu procents aiziet tik milzīgs, tad faktiski apstājas jebkāda aktivitāte ražošanā.

Es piedāvāju bankas vadībai izskatīt situāciju. Ja tā ir tik kritiskā stāvoklī, varbūt var fiksēti izmainīt šo procentu. Es ārkārtīgi baidos. Vispār man nav zināma prakse, ko nozīmē, ka šie procenti tiek noteikti pilnīgi brīvi. Es neesmu dzirdējis. Mēs šodien tiksimies valdības sēdē, bet es varu derēt, ka valdības attieksme pret šo procesu būs negatīva. Banka nepakļaujas valdībai un var pieņemt lēmumus pilnīgi patstāvīgi. Tikai es jūs, deputāti, gribu informēt, ka, ja šis process tā aizies un ja banka šādu lēmumu pieņems, tad sekas būs trejādas.

Pirmkārt, mums būs pilnīgi citas cenas pārtikas produktiem, mums būs pilnīgi cits uzcenojums tirdzniecības tīklā un praktiski neatradīsies arī laukos cilvēki, kuri būtu ar mieru ņemt īstermiņa procentu aizdevumus vairāk nekā uz 50, 60 un tā tālāk procentiem. Nemaz nerunājot par to, kas notiks ar pašvaldībām, kuras ņem aizdevumus energoresursu iepirkšanai. Respektīvi, apgrozāmo līdzekļu tām patlaban nepietiek, jo vēl nav visi budžeti apstiprināti rajonu un pagastu līmenī. Viņi būs spiesti ņemt kredītu. Ja šis kredītu procents ir brīvs, tas “peld”. Tādā gadījumā nav nekādu izredžu saprast, kā pašvaldības varēs iegādāties energoresursus, lai uzturētu pie dzīvības komunālo sfēru.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, jūsu laiks ir beidzies!

I.Godmanis: Es aicinu deputātus par to padomāt. Mēs, valdība, šodien lēmumu noteikti par to pieņemsim un savu attieksmi atsūtīsim uz Augstāko padomi. Man ir lūgums. Tādā gadījumā, ja banka neatsakās no savas idejas, palūgt bankas prezidentu tomēr plenārsēdē pateikt savu pozīciju ar visu ekonomisko pamatojumu, kā viņš stādās priekšā, kas notiks pēc procentu atbrīvošanas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Tātad Gūtmaņa kungs uzstāsies pulksten 12.00 ar 15 minūšu tēžu izklāstu.

Nākamais jautājums sakarā ar darba kārtību ir par Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesneša Agejeva pirmstermiņa atbrīvošanu. Vai likumdošanas komisija ir gatava ziņot par šo jautājumu?

Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Jūsu rīcībā ir 237.dokuments par Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesneša Oļega Agejeva atbrīvošanu pirms termiņa. Sakarā ar to, ka tā ir tikai parlamenta prerogatīva un ka viņš ir izteicis šādu vēlēšanos, ir ierosinājums šo lēmumu pieņemt un atbrīvot viņu no tiesneša pienākumiem. Projektiņš jums visiem ir.

Priekšsēdētājs: Jautājumu Plotnieka kungam nav. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 109 deputāti.

Balsosim par 237.dokumentu. Rezultāts: par– 82, pret– 4, atturas– 16. Lēmums pieņemts.

Saskaņā ar darba kārtību nākamais jautājums ir 7.punkts– lēmuma projekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 30.oktobra lēmumā “Par Latvijas Republikas likumu “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” un “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību””.

Lūdzu, Punovska kungs! 215.dokuments. Cik minūtes jums vajadzīgas? Desmit. Lūdzu.

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Es vispirms atgādināšu, kā skan spēkā esošā lēmuma “Par Latvijas Republikas likumu “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” un “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību” 1.punkts.

Tātad nelielam atgādinājumam 1.punkts: “Līdz namīpašumu atdošanai likumīgajiem īpašniekiem aizliegta namīpašumu atsavināšana, rekonstrukcija un nojaukšana, kā arī jaunu īrnieku iemitināšana atbrīvotajās dzīvojamajās un nedzīvojamajās telpās.” Minētais aizliegums ir spēkā no šā lēmuma pieņemšanas brīža līdz brīdim, kad izbeidzas prasības vai pieteikuma iesniegšanas noilguma termiņš.

Šā pašreizējā 1.punkta darbības rezultātā ir radušās diezgan nopietnas problēmas ar namīpašumu izmantošanu un uzturēšanu. Jāievēro, ka lielākā daļa namu Rīgas centrālajā daļā un arī citās pilsētās ir nacionalizēti vai nelikumīgi atsavināti un tiem ir bijušie īpašnieki.

Tātad, pirmkārt, ir aizliegta šo ēku rekonstrukcija un pārbūve. Tas nozīmē, ka nevar veikt šāda nama kapitālo remontu, kaut arī nams draud sabrukt. Nevar veikt dzīvokļu pārplānošanu, likvidējot mākslīgi radītos komunālos dzīvokļus. Uz trim gadiem ir aizliegta namu neapdzīvojamās daļas (parasti tie ir pagrabstāvi un pirmie stāvi) pārbūve, tādējādi liedzot iespēju izbūvēt tur veikalus. Jāpiebilst, ka šis aizliegums nenāk par labu arī bijušajiem īpašniekiem, jo, pašvaldībai neļaujot šo namu remontēt, pēc trim gadiem īpašnieks saņems atpakaļ graustu, ja vispār šis īpašnieks pieteiksies. Ja īpašnieks nepieteiksies, tad pašvaldībai paliks šis nams vēl sliktākā stāvoklī nekā patlaban.

Otrkārt, ir aizliegta jaunu īrnieku iemitināšana. Tas nozīmē, ka, īrniekam atbrīvojot dzīvokli, ja tas aizbrauc no šīs dzīvesvietas, šajā dzīvoklī nevienu citu īrnieku iemitināt nevar. Dzīvoklim ir jāpaliek tukšam līdz īpašnieka pieteikšanās brīdim vai, ja tas nepiesakās, tātad visus šos trīs gadus. Tas nozīmē, ka vismaz 80 procentos gadījumu šajos dzīvokļos ieies patvaļīgi. Nodrošināt dzīvokļu neaizskaramību diemžēl šobrīd nav iespējams. Es nekomentēšu, kādēļ nav iespējams.

Man liekas, ka visiem ir pietiekami skaidrs, ka ar pašvaldības un policijas spēkiem apsargāt šos dzīvokļus šo ilgo periodu mēs nevaram. Šķiet, ka arī bijušajam īpašniekam saņemt mantojumā namu ar pat­varniekiem nav patīkami. Es domāju, ka bijušajam īpašniekam daudz labāk būtu, ja namā atrastos godīgi īrnieki. Nav jāuztraucas, ka bijušais īpašnieks varētu nesaņemt sev brīvas dzīvojamās telpas šajā namā. To pašvaldībai uzliek par pienākumu likums. Kā atceraties, likumā ir noteikts: “Ja īpašnieks piesakās un izsaka vēlēšanos saņemt dzīvojamo telpu savā bijušajā namā, pašvaldībai šādas iespējas jānodrošina”.

Analoga situācija ir arī ar neapdzīvojamo fondu. Tā vietā, lai kāda firma vai persona varētu saņemt nomā pagrabu un to savest kārtībā, ir aizliegums. Neapdzīvojamais fonds turpina pakāpeniski sabrukt. Nav iespējams arī reorganizēt esošos veikalus un atvērt jaunus. To aizliedz arī šā minētā lēmuma 1.punkts.

Neredzu arī iemeslu uztraukties par bijušo namīpašnieku interesēm, jo nomas līgumi par neapdzīvojamo fondu izmantošanu parasti tiek slēgti uz laiku līdz pieciem gadiem. Pēc šā termiņa beigām bijušais īpašnieks pats varēs izdarīt izvēli, ko darīt ar neapdzīvojamo fondu, atstāt tur pašreizējo nomnieku vai pārņemt savā aprūpē šīs neapdzīvojamās telpas. Šī situācija ir tik kritiska, ka Rīgā pašreiz stāv pilnīgi tukšs daudzdzīvokļu nams, kurā tikko pabeigts kapitālais remonts. Tas kādreiz ir bijis nacionalizēts, bet šobrīd vēl nav pieteicies īpašnieks. Ja par šāda nama esamību patlaban uzzinātu Rīgas iedzīvotāji, esmu pārliecināts, ka rīt atkārtotos Tereškovas ielas 25.nama gadījums.

Tātad kā izeja no situācijas un kā kompromiss pašvaldību interesēm (būtībā ne tikai pašvaldību interesēm, jo tās ir arī visas valsts intereses) un bijušā īpašnieka interesēm tiek piedāvāts 1.punkta labojums. Tas ir 215.dokumentā. Tātad viennozīmīgi tiek aizliegta namu atsavināšana un nojaukšana. Par to nav nekādu domstarpību. Namus nedrīkst atsavināt un nojaukt līdz brīdim, kamēr nav pieteicies bijušais īpašnieks vai arī kamēr beidzas šīs prasības pieteikuma termiņš, bet rekonstrukciju un pārbūvi var atļaut tikai ar pašvaldības piekrišanu. Tas nodrošinātu iesākto kapitālo remontu pabeigšanu un nam­īpašumu saglabāšanu.

Nākot pretī likumīgajiem īpašniekiem, tiek pilnīgi pārtraukta jaunu nomas līgumu slēgšana, bet ar ierobežotu termiņu– līdz 20.jūnijam. Šis ierobežotais termiņš stimulēs īpašniekus pasteigties saņemt atpakaļ savus namus, jo šobrīd ir tāda situācija, ka ir zināms, ka īpašnieki ir dzīvi, bet vēl joprojām nepiesakās, jo zina, ka viņiem ir iespēja pieteikties vēl trīs gadus. Viņi gaida šo trīs gadu termiņa beigas dažādu apsvērumu pēc. Bez tam jāatzīmē, ka īpašnieku tiesības ne ar ko netiek ierobežotas. Tātad, ja pieņemam šādu termiņu, ka līdz 20.jūnijam pārtraucam nomas līgumu slēgšanu, bet pēc 20.jūnija nomas līgumus uz īstermiņa laiku atļaujam slēgt, īpašnieku tiesības ne ar ko netiek ierobežotas.

Pēdējais ir sakarā ar ārkārtīgi smago stāvokli dzīvokļu jomā. Ar šo lēmumu mēs atļautu pašvaldībām iemitināt tukšajos dzīvokļos jaunus īrniekus, tādējādi saglabājot dzīvojamo fondu, kas tajā atrodas likumīgi, nekā cīnīties ar tiem, kuri ir ieņēmuši dzīvokļus patvarīgi. Turklāt var gadīties, ka tad, ja netiek pieņemts šāds variants, ka mēs atļaujam iemitināt īrniekus jau šobrīd, uzvarētāji būs tie, kuri dzīvokļus ieņems patvarīgi, jo, atgriežoties bijušajiem īpašniekiem, šie patvaļnieki var atrast kādu kompromisa vienošanos ar bijušo īpašnieku. Bijušais īpašnieks bieži vien ir gados vecs cilvēks, kurš negribēs tiesāties, un šie patvarnieki ar bijušā īpašnieka svētību var palikt savos nelikumīgi ieņemtajos dzīvokļos. Tādu variantu arī mēs pieļaujam. Tādēļ ir ierosināts, ka īrnieku iemitināšana dzīvojamās telpās varētu notikt jau šobrīd, bet pēc tā brīža, kad būs pieteicies īpašnieks,– neapšaubāmi, tikai saskaņojot ar šo īpašnieku.

Priekšsēdētājs: Paldies, Punovska kungs! Jautājumus uzdod Repšas kungs.

R.Repša: Punovska kungs, jūsu piedāvātajā projektā ir minēts šis termiņš– 1992.gada 20.jūnijs. Tas faktiski ir gada vidus. Lai paātrinātu mazās privatizācijas procesu, lai neievilktu to pārāk tālu, lai tas varētu sākties, kāpēc mēs nevarētu šo termiņu, teiksim, padot vēl par pāris mēnešiem atpakaļ. Un noteikt to 20.aprīlī? Kāpēc mums vajag praktiski līdz gada vidum iestiept šo lietu? Divi mēneši mūsu laikos arī ir svarīgi.

A.Punovskis: Šis ir būtībā kompromisa variants starp galējiem priekšlikumiem. Viens galējais priekšlikums ir– atļaut nekavējoties nomas līgumu slēgšanu, jaunu nomas līgumu slēgšanu. Otrs galējais priekšlikums ir– neatļaut šo jauno nomas līgumu slēgšanu visu šo periodu– trīs gadus. Jūs redzat 255.dokumentā, kuru iesniedza kolēģis Grūtupa kungs, ka viņš piedāvā šo termiņu noteikt vēl garāku. Es uzskatu, ka 20.jūnijs ir optimāls termiņš, bet, ja plenārsēde tā uzskata, šo termiņu var arī samazināt. Man principā iebildumu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Ēlerta kungs.

I.Ēlerts: Punovska kungs, mans jautājums sasaucas ar Repšas kungu. Kā jūs tomēr uzskatāt, ja 1.punkta trešo rindkopu vispār izslēgtu, tad telpu iznomāšana būtu iespējama uzreiz? Būtiskas atšķirības faktiski nav, vai tagad vai 20.aprīlis, vai 20.jūnijs, vai 20.septembris. Un tad tie nav tie trīs gadi.

A.Punovskis: Manuprāt, bijušo īpašnieku intereses varbūt tomēr ir jāievēro, kaut gan šīs intereses arī ir dažādas. Vienu īpašnieku intereses ir tādas, ka viņi vēlas, lai šajos namos jau šobrīd atrastos labiekārtoti veikali. Citi īpašnieki varbūt vēlas, lai šajos namos nekas netiktu darīts. Tā ka šādu termiņu noteikšana būtu kompromiss starp dažādu īpašnieku interesēm un arī stimulētu šos īpašniekus laikus iesniegt pieteikumus. Varbūt tiešām varētu piekrist Repšas kunga priekšlikumam, proti, saīsināt termiņu līdz 20.aprīlim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Batarevska kungs.

O.Batarevskis: 1.punkta pirmajā teikumā jūs rakstāt, ka arī pārbūvi drīkst veikt ar pašvaldības atļauju. Pārbūve praktiski ir nama konstrukcijas maiņa. Līdz ar to var arī funkcionāli mainīties šā nama nozīme. Es uzskatu, ka tas jāmet ārā. Nekāda pārbūve nevar būt. Namīpašnieks pēc tam var izteikt pretenzijas par finansēšanu.

Otrs jautājums ir attiecībā uz pēdējo teikumu, kuru jūs motivējat, ka īpašnieki it kā esot ieinteresēti, lai šīs telpas atbrīvotos, lai tās tiktu izīrētas citām personām, un līdz ar to esot nepieciešama viņu atļauja. Kādā veidā šī atļauja izpaudīsies?

A.Punovskis: Es varbūt nedaudz jūs nesapratu. Es teicu, ka īpašnieka atļauja, pēc viņa pieteikuma reģistrācijas iemitinot šajā namā jaunus īrniekus vai nomniekus, ir nepieciešama.

O.Batarevskis: Bet kādā veidā šī atļauja izpaudīsies?

A.Punovskis: Es domāju, ka šo kārtību, kādā veidā īpašnieks dod šo atļauju, kamēr vēl nav pilnīgi formulētas īpašuma attiecības, var noteikt acīmredzot Ministru padome. Tā šādu nolikumu gatavo.

O.Batarevskis: Tātad mēs gaidīsim atkal Ministru padomes lēmumu. Jūs zināt, kā bija decembrī ar šo kārtību.

A.Punovskis: Otrs variants, protams, ir tas, ka jūs paļaujaties uz pašvaldību godprātību. Ja vispār kaut nedaudz uzticamies pašvaldībām, tad pašvaldības, ievērojot to, ka šeit rakstīts, ka notiek tikai ar bijušo īpašnieku atļauju, var saskaņot. Acīmredzot nepieciešams divpusēji parakstīts saskaņošanas līgums.

O.Batarevskis: Katrā ziņā ierakstiet, ka rakstiska atļauja!

A.Punovskis: Lūdzu. Attiecībā uz otru jūsu jautājumu par pārbūvi. Pārbūve ir pietiekami plašs jēdziens. Es to saprotu tā, ka, piemēram, namā tiek veikta pārbūve, nama remonts ar pārbūvi, likvidējot komunālos dzīvokļus. Mēs no viena liela dzīvokļa gribam uztaisīt daudzus mazus dzīvokļus. Bet šajos bijušajos komunālajos dzīvokļos bieži vien ir savā laikā iebūvētas šķērssienas, kas sadala lielās halles, un tajos tagad ir iemitināti īrnieki. Tātad ar pārbūvi mēs saprotam arī šo komunālo dzīvokļu likvidāciju. Bez tam ar pārbūvi es saprotu arī šo konflikta gadījumu, kurš patlaban ir izveidojies ar viesnīcu “Metropole”.

Priekšsēdētājs: Jautā Marjašas kundze.

R.Marjaša: Mans jautājums tieši turpina to, ko jūs nupat pateicāt. Sakiet, lūdzu, ja tagad, šajā pēdējā laikā, tiks veikta pārbūve, kā jūs sakāt, ieguldot lielus pašvaldības līdzekļus, kā pēc tam jūs domājat atrisināt kompensācijas jautājumu, ja tas nākamais, tas faktiskais īpašnieks pateiks: “Es jūs neesmu lūdzis iztaisīt no lieliem, skaistiem dzīvokļiem mazus kambarīšus?” Es tā drusku primitivizēju, bet problēma ir skaidra. Kā pēc tam tieši varētu izlemt šo jautājumu, ja pārbūve ir veikta tieši tagad, pēdējā laikā, kad jau ir pieņemts likums par denacionalizāciju?

A.Punovskis: Godājamā Marjašas kundze! Patiešām neredzu atšķirību starp to pārbūvi, kura ir veikta līdz pagājušā gada 30.oktobrim, un to pārbūvi, kura tiek veikta šobrīd. Abos gadījumos šīs pārbūve tiek veikta galvenokārt namu saglabāšanas interesēs un to iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanas interesēs, kuri šajos namos dzīvo. Ir pietiekami daudz namu, un tādu ir laikam lielākā daļa, ja nemaldos, kuri ir nacionalizēti un kuros ir veikta pārbūve, tas ir, ierīkota centrālapkure, ievietotas vannas un tamlīdzīgi. Kompensācijas jautājums par šiem namiem, es atvainojos, tiešām nav manā kompetencē. Es domāju, ka tā tiešām ir valdības kompetence– noteikt kompensāciju par tiem namiem, kuri atrodas sliktākā stāvoklī vai labākā stāvoklī nekā 1940.gadā. Mums ir dažādi nami.

R.Marjaša: Bet visu laiku tiek motivēta šā labojuma pirmās rindkopas nepieciešamība, kur teikts, ka nami jāglābj no sagrūšanas. Bet jūs ievērojami paplašināt šo jēdzienu. Praktiski rekonstrukcija un pārbūve jau tālu aiziet no jēdziena “uzturēt un glābt no bojāejas”. Vai nevajadzētu te tomēr drusku konkrētāk norobežot, ko drīkst pašvaldības turpināt darīt tā, kā tās ir darījušas līdz likuma pieņemšanai. Te jau nekādu novāciju nav. Agrāk jau arī visa rekonstrukcija un pārbūves tika veiktas tikai ar pašvaldības atļauju, bez pašvaldības jau neko nedrīkstēja darīt arī pirms tā likuma. Tātad varbūt te tomēr vajadzētu ierobežot ar kādu terminu, piemēram, kapitālo remontu vai kārtējo remontu, nevis rekonstrukciju un pārbūvi?

A.Punovskis: Godājamā Marjašas kundze! Ja namam tiek nomainīta sapuvusī koka sija pret metālisku siju, tā ir rekonstrukcija. Ja namā tiek nostiprināts pagrabs, vai, atvainojos, pamati, tā ir rekonstrukcija ar jauniem materiāliem, jaunu tehnoloģiju. Tā ir rekonstrukcija. Par pārbūvi es jums jau minēju. Tas ir plašs jēdziens, kas ietver sevī arī tiešām šo komunālo dzīvokļu likvidāciju. Tas ietver sevī arī būtībā pagrabu telpu dzīvojamā fonda pārbūvi tādiem mērķiem, lai tas pagrabs nestāvētu tukšs. Lai tas tiktu lietderīgi izmantots.

R.Marjaša: Labi, es sapratu jūsu pozīciju šādos apstākļos. Jūs esat izlasījis Grūtupa kunga priekšlikumu par to, lai tomēr arī šeit gadījumā, ja bijušais īpašnieks jau ir pieteicies, pajautātu viņa domas un piekrišanu.

A.Punovskis: Grūtupa kunga piedāvātās redakcijas 1.punkta pirmajai daļai es piekrītu un domāju, ka to mēs varētu apspriest šeit balsojot.

R.Marjaša: Jā, paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs.

J.Bojārs: Sakiet, lūdzu, vai jūs nepiekristu, ja mēs iestarpinātu tā, kā es iesniedzu rakstiskā veidā labojumu jūsu lēmumam: pēc vārda “atsavināšana” likt arī vārdus “izlikšanu no tiem”. Ja jau mēs esam atraduši īsto īpašnieku, tad īrniekam ir daudz ērtāk runāt ar īsto īpašnieku, nevis ar pašvaldībām, kuras, kā mēs zinām, ļoti bieži pašreizējos apstākļos ir korumpētas, grib izspiest kukuļus vai jau ir sarunājušas kādus īrniekus, turklāt vēl ārzemniekus par valūtu. Aizsargāt vajag šajā gadījumā gan privātīpašnieka tiesības, gan īrniekus, kuri tur atrodas. Aizsargāt vajag jebkura īrnieka tiesības.

A.Punovskis: Es saprotu jūsu domu…

J.Bojārs: Ja nedrīkst vienu, otru, trešo darīt, kāpēc tad var izmest, ko grib, laukā. Izmet veselas savrupmājas iedzīvotājus tagad. Izmet un pasaka, ka māja ir pārdota itāļiem, atvainojiet.

A.Punovskis: Bojāra kungs…

J.Bojārs: Kaut gan mana māja ir privāta.

A.Punovskis: Pret likumu izmest nevienu nedrīkst nelikumīgā kārtā, bet notiek arī likumīga izlikšana. Ja jūs šeit vēlaties iestarpināt frāzīti “izlikšana no tiem”, ar to jūs viennozīmīgi pasakāt, ka nevar notikt likumīgā kārtā izlikšana no šiem namiem. Un pret to es, protams, iebilstu.

J.Bojārs: Tam es varētu piekrist. Mēs šajā sakarā varētu atrast apmierinošu formulu. Var būt tāds variants, ka īrnieks nemaksā īri vai īrnieki ir vardarbīgi iemitinājušies mājā. Bet man ir konkrēts gadījums. Mežaparkā izmeta kādas mājas iedzīvotājus laukā un pateica, ka māja pārdota itāļiem. Tāds princips.

A.Punovskis: Bojāra kungs, jums vajadzētu…

J.Bojārs: Kaut vai tā ir viņa privātā māja.

A.Punovskis: Bojāra kungs, jums vajadzētu mēģināt pārformulēt, jo šādā variantā neies cauri, lai gan priekšlikums ir lietderīgs.

J.Bojārs: Zināt, man ir priekšlikums visai mūsu cienījamajai auditorijai. Mēs acīmredzot šim likumam patērēsim ļoti daudz laika. Es liktu priekšā izveidot darba grupu, saskaņot viedokļus no visām ieinteresētajām pusēm un balsot par dokumentu pēc pusdienas. Tāds modelis ir lietots vairākkārt agrāk, un tas ir bijis ļoti sekmīgs. Mēs tagad iegrimsim bezgalīgās diskusijās un tikai zaudēsim laiku. Es liktu priekšā šajā darba grupā iekļaut Punovski, Grūtupu, Plotnieku un Marjašas kundzi. Dominēs juristi, līdz ar to juridiski varbūt būs līdzsvarots lēmums. Tā es gribētu likt priekšā. Redzesviedokļi jau ir izteikti.

A.Punovskis: Paldies.

J.Bojārs: Es atteiktos no savas runas par labu šādam risinājumam.

Priekšsēdētājs: Jautā Zaļetajeva kungs.

S.Zaļetajevs: */Jautājums par pēdējo rindkopu. Tur ir tāds moments kā bijušā īpašnieka reģistrācija. Šai reģistrācijai ir zināmas juridiskas sekas. Bet, no otras puses, pats reģistrācijas fakts, tas, ka viņš ir uzrakstījis iesniegumu, manuprāt, vēl neko nenozīmē. Viņš var arī netikt atzīts par bijušo īpašnieku. Starp citu, šeit droši vien ir domāti ne tikai bijušie īpašnieki, bet arī bijušo īpašnieku mantinieki, jo arī viņu reģistrācija droši vien ir paredzēta. Taču tas tikai vienkārši precizēšanai. Bet no tiesiskā redzesviedokļa– vai tas jums neliekas nepieļaujami, ka bijušo īpašnieku un viņu mantinieku reģistrācija rada kaut kādas juridiskas sekas?/

A.Punovskis: Tātad šeit patiešām pēdējā rindkopā ir domāta reģistrācija. Ir domāts tas brīdis, kurā bijušais īpašnieks vai viņa mantinieks iesniedz pieteikumu sava bijušā īpašuma atgūšanai. Es domāju, ka šis laika posms starp pieteikuma reģistrāciju un īpašuma atdošanu faktiski nedrīkst būt pārāk garš. Visu to procesu, kādā veidā notiek īpašuma atdošana, reglamentē, ja nemaldos, valdības izstrādātais nolikums. Bet es domāju, ka šajā brīdī ir jāņem vērā tas, ka šis bijušais īpašnieks ir pieteicies, un jārespektē viņa viedoklis, kaut arī īpašuma tiesības vēl nav atjaunotas. Ar to mēs nākam pretī šim bijušajam īpašniekam jau tajā periodā, kad viņš vēl nav nokārtojis savas īpašuma tiesības.

S.Zaļetajevs: */Es šaubos, ka tas ir pieļaujams./

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Freimaņa kungs.

J.Freimanis: Kolēģi, man bija tikai ierosinājums, es gribēju procedūras jautājumā.

Priekšsēdētājs: Jā. Lūdzu.

J.Freimanis: Lūdzu, nenovirzīsimies no mūsu parastā reglamenta un nedibināsim uzreiz visādas komisijas, apspriedīsim šo jautājumu kā parasti! Te mums rodas nesaprotama rosība.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Debatēs ir pierakstījušies seši cilvēki, seši deputāti. Tātad jautājums ir tāds– pulksten 12.00 sakarā ar mūsu vienošanos mēs klausīsimies Gūtmaņa kungu. Pēc tam seši cilvēki debatēs. Tas nozīmē, ka būs jau pusdienas pārtraukums. Ja Bojāra kungs uzstāj uz sava priekšlikuma balsošanu, tad, protams, par to vajadzēs balsot, bet, ja ne, tad šī darba grupa varētu saskaņot pusdienas pārtraukumā visus viedokļus. Trijos mēs turpinātu.

J.Bojārs: Es neuzstāju uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bojāra kungs! Ja jautājumu vairāk nav, tādā gadījumā debatēs pirmajam vārds Grūtupa kungam.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Par procedūru. Tā kā jautājums ir ļoti šaurs un faktiski tiek pārrunāti tikai viens, divi punkti, vai mēs nevarētu vienoties, ka debatēs runātu nevis desmit minūtes, bet piecas minūtes? Tādā veidā ietaupītu laiku.

A.Punovskis: Bet man būtu tomēr lūgums– desmit minūtes.

Priekšsēdētājs: Saskaņā ar reglamentu desmit minūtes var runāt visi debatētāji! Es tikai tādā gadījumā lūgtu visus runātājus ņemt vērā Preinberga kunga ierosinājumu un runāt maksimāli īsi.

Lūdzu, Grūtupa kungs!

A.Grūtups: Godājamie kolēģi! Es gribētu runāt par trim dokumentiem. Cienījamā kolēģa Punovska iesniegtās lēmuma projekta izmaiņas ir 215.dokumentā. Es gribētu runāt arī par cienījamā Bojāra kunga iesniegto priekšlikumu. Tas ir 253.dokuments. Neapšaubāmi, ka runāšu arī par manis iesniegto redakciju 255.dokumentā. Jums visiem dokumenti ir izdalīti, es domāju, tas vienkārši atvieglos sekošanu līdzi visai šai problēmai.

Man jāsaka, ka šis jautājums par termiņiem un ierobežojumu atcelšanu tiek izvirzīts priekšplānā jau apmēram no decembra. Pie manis faktiski ir griezušās divas pilsoņu vai interesentu grupas nepārtraukti. Es tās nosaukšu. Pirmajā grupā ir tie, kuri grib privatizāciju, kuri veidojas kā īpašnieki. Otrajā grupā– tie, kuriem kāda apstākļa dēļ ir izjukusi dzīvokļu apmaiņa. Tātad divas grupas: privatizētāji un tie, kuriem nav izdevusies dzīvokļu apmaiņa. Neviens īrnieks pie manis šajā sakarā nav griezies un nekādas pretenzijas nav izteicis. Bez šaubām, es saprotu, ka privatizācijas intereses pret bijušā īpašnieka un mantinieka interesēm veidojas kā objektīva pretruna. Šī pretruna ir jāatrisina, kompromiss ir jāatrod.

Es ļoti rūpīgi iepazinos ar Punovska sagatavoto dokumentu, kuram, kā jau viņš pareizi pateica, ir zināms kompromisa spiedogs. Tomēr nevaru pievienoties visām šīm tēzēm, kaut arī kompromisa tēzēm. Tāpēc lieku priekšā savu redakciju.

Pirmkārt, ja runājam par 215.dokumentu, kā jau to pareizi Punovska kungs norādīja, tad nav strīda par to, ka šos namīpašumus trīs gadu laikā nevar atsavināt. Tas ir, pašreizējais valdītājs nevar tos pārdot, uzdāvināt, apmainīt, iznomāt ar izpirkuma tiesībām un tā tālāk. Vēl var būt dažādi komplicēti vai kompleksi līgumi. Par to vispār nevar būt ne runas, tāpat kā nevar būt runa par nojaukšanu. Šeit, es saprotu, nekādu strīdu nav, un deputāti mazāk vai vairāk ir vienisprātis.

Sarežģītāks ir jautājums par namu rekonstrukciju un pārbūvi. Es apmēram varu jums pateikt, kādas situācijas veidojas. Ir gadījumi, kad šī nama rekonstrukcija un pārbūve ir uzsākta vēl pirms šo likumu pieņemšanas. Šādos gadījumos ir jārīkojas tā, kā paredz likums par nam­īpašumu atdošanu un denacionalizāciju. Tur ir savs mehānisms ielikts, kas aizstāv gan to, kurš ir veicis pārbūvi, gan bijušo īpašnieku.

Es nedaudz pieskaršos arī “Metropoles” jautājumam, bet tam varētu kādreiz tuvākā nākotnē veltīt īpašu laiku.

Otri ir gadījumi, ko mēs vērojām agrārreformas gaitā. Tad, kad agrārreforma un zemes pieprasīšana ritēja pilnā sparā, pēkšņi zemes gabalos sāka parādīties buldozeri, steigā pa naktīm, lietū, salā un tā tālāk tika likti pamati. Tā kā šeit ir jautājums par pārbūvi un rekonstrukciju, es gribētu teikt, ka šim jautājumam ir jāpieiet ļoti uzmanīgi. Man absolūti nekas nav pretī, ja nama pārbūve un rekonstrukcija ir uzsākta pirms likuma spēkā stāšanās. Tagad, piesakoties bijušajam īpašniekam, jautājumi tālāk jāsaskaņo ar bijušo īpašnieku. Ja viņš nepiekrīt, tad likumā ir paredzēts mehānisms, kādā veidā šīs sarunas var tālāk risināties un kā šis konflikts tiek atrisināts. Bet es domāju, ka jūs piekritīsit, ka nav pieņemama situācija, ja šāda pārbūve vai rekonstrukcija tiek izdarīta vai uzsākta tanī laikā, kad nams jau ir pieprasīts vai likums stājies spēkā. Tāpēc es šeit piedāvāju zināmā mērā kompromisa formulu: ja īpašnieks ir pieteicies, tad vispār bez viņa ziņas tālāk rekonstrukcijas darbus turpināt nevar.

Es labi apzinos arī, ka tad, ja pārbūve un rekonstrukcija, kā to vislabākajā nozīmē domāja Punovskis, saistīta ar nama saglabāšanu (piemēram, ir noņemts jumts, un šis jumts ir jāuzliek laikam steigā, jo tas ir izdarīts ziemā sakarā ar rekonstrukciju), šeit ir jādara kaut kas. Bet es absolūti nevarētu piekrist dažādiem falsificētiem vai inspirētiem pārbūves un piebūves variantiem, kuri var radīt tikai sarežģījumus arī kompensāciju likuma aspektā. Tāpēc šeit būtu nepieciešama šā bijušā īpašnieka, kurš ir jau pieteicies, bet kuram īpašums vēl nav atdots, piekrišana. Starp atdošanu un pieteikšanos var būt zināms laiks. No Punovska kunga redakcijas izriet, ka tikai pēc atdošanas es varu izteikt savu viedokli. Bet es domāju, ka no pieteikšanās brīža. Šeit nav nekādu domstarpību. Es uzmanīgi klausījos cienījamo Zaļetajeva kungu, ka, lūk, tas varbūt nav īstais mantinieks vai īstais īpašnieks. Jā, 10 procentos vai 5 procentos būs tādu gadījumu. Tad arī iestāsies likumā paredzētās sekas. Bet 5 procentu dēļ mēs nevaram liegt tiesības 95 procentiem. Tas tā ir bijis vienmēr.

Tālāk jautājums ir par 20.jūniju. Jā, tik tiešām, 20.jūnijs arī ir zināms kompromisa datums. Šo datumu es pats kādreiz arī izvirzīju apspriešanai, lai tādā veidā varbūt pēc analoģijas ar pilsētas zemju reformas likumu meklētu šo kompromisu attiecībā uz termiņu. Bet situācija ir tāda, un es tūlīt paskaidrošu, kāpēc lieku priekšā 20.septembri.

Pirmām kārtām nolikums par denacionalizācijas kārtību tika nokavēts vairāk nekā par divarpus mēnešiem. Tas, kam bija jābūt 10.decembrī, tika parakstīts 25.februārī. Varbūt kāda pašvaldība ir saņēmusi, bet man ir aizdomas, ka lielākā daļa vēl nav saņēmusi, spriežot pēc tās informācijas, kura ir manā rīcībā. Ja šis nolikums ir nokavēts par divarpus mēnešiem, tātad nav radīta normāla tiesiska situācija, lai pieteiktos, tādējādi mēs nevaram arī pastāvēt uz 20.jūniju. Lūdzu, pieskaitīsim vēl šos divarpus vai trīs mēnešus un paliksim pie 20.septembra. Tas ir viens. Ja valdība runā, ka likums par denacionalizāciju kavē privatizāciju, tad pati valdība ar savu divarpus mēnešu ilgo vilcināšanos ir kavējusi privatizāciju. Būsim atklāti!

Tālāk otrs arguments. Ja paliekam pie 20.jūnija, tad tas var radīt ļoti nopietnas sekas. Jūs zināt, ka vasarā, kā tas katru vasaru ir bijis sevišķi pēdējos gados, ieradīsies ārkārtīgi daudz mūsu tautiešu. Viņi ieradīsies kā parasti uz Jāņiem un būs nepatīkami šokēti, ka parlaments, pieņemot vienu likumu, kura tekstu viņi droši vien ir izlasījuši, un lēmumu arī, pēkšņi ir to mainījis. Ierodoties viņi ir zināmā mērā nolikti pie salauztas siles, jo par visām brīvajām telpām ir noslēgti līgumi uz tādiem noteikumiem, ar kuriem viņi tiek piespiesti vienkārši pie sienas. Vai tas būs solīdi? Tā ka, es domāju, 20.septembris tomēr būtu tas kompromiss. Tie nav trīs gadi, tie ir mēneši, kas tomēr būtu jāievēro.

Tālāk jautājums par aizliegumu, ko tad noņemt no šā 20.septembra. Es domāju, ka varētu noņemt aizliegumu attiecībā uz dzīvojamo un nedzīvojamo telpu īri un nomu. Punovska kungs ir tikai iekļāvis šo domu. Bet es domāju, ka arī dzīvojamās telpas ir jāiekļauj. Kāpēc? Ja gribam dot bijušajiem īpašniekiem tiesības iemitināties kaut vai vienā dzīvoklī, kaut nedaudz viņu aizstāvēt, mums tomēr tās platības ir jārezervē. Ja to nedarīsim, atkal radīsim augsni tiesas strīdiem un sociālam spriegumam. Es pilnīgi piekrītu, ka varbūt kādā daļā telpu patvarīgi ievāksies kādi deklasēti elementi un tā tālāk. Bet atcerēsimies vienu: neviena reforma vēl mūžā nav īstenota bez zaudējumiem un zudumiem. Vienīgais, ko mēs varam, ir atrast maksimālo variantu, lai šo zaudējumu un zudumu būtu mazāk. Viens spilgts piemērs, it kā sevišķs gadījums, kā šajā gadījumā ar “Metropoli”, tomēr nevar kalpot vēl par pierādījumu, lai izvirzītu jautājumu, turklāt ne visai pareizi, par līguma revīziju, tas ir attiecībā uz šiem nomas un īres līgumiem.

Priekšsēdētājs: Laiks, Grūtupa kungs!

A.Grūtups: Daži vārdi vēl ir, ja atļausit. Tagad daži vārdi par cienījamā Jura Bojāra priekšlikumu. Ja mēs esam konsekventi un gribam, lai bijušais īpašnieks un mantinieks no pieteikšanās brīža pamazām pārņem visas tiesības, tad mums jābūt konsekventiem arī attiecībā uz izlikšanu. Tad es piedāvātu, ka no tā brīža, kad bijušais īpašnieks vai mantinieks ir pieteicies, prasījuma tiesības kādu izlikt tiek dotas bijušajam īpašniekam. Es absolūti abstrahējos no konkrētās situācijas ar partijas telpām un īres līgumiem, bet būsim konsekventi. Tāpēc, es domāju, šajā gadījumā, ja bijušais īpašnieks ir pieteicies, dosim viņam šīs tiesības, ja pašvaldībām nav šaubu par to, ka tas ir bijušais īpašnieks. Vienīgi sēde vēl nav pienākusi, kad viņam to lēmumu iedod. Dosim tādas tiesības! Man tiešām nav saprotams, kāpēc atstāt kādā brīdī tādu divvaldību no tiesiskā viedokļa? Es gribētu, lai jūs abstrahētos no konkrētā gadījuma, tomēr ir priekšlikums ievērot šo konsekvenci. Man būtu priekšlikums šo kompromisa variantu ņemt par pamatu.

Priekšsēdētājs: Vārds Bojāra kungam.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es šoreiz gribētu runāt par īrnieku tiesību aizsardzību, jo šis projekts tās atstāj drusku malā. Kāda pašlaik izveidojas situācija? Ņemsim to pašu bijušo Kirova rajonu, tagad Rīgas centru, kur praktiski visas mājas bija privātās, tikpat kā visas, izņemot atsevišķas, kuras piederēja pilsētai. Tagad notiek brīnumātra un veikla darbība. Zinot, ka tās mājas agri vai vēlu visas tiks privatizētas, pašvaldības cenšas “iekāst”, ko tikai nu var pēdējā brīdī. Turklāt šī “kāšana” notiek pa divām līnijām.

Lai es nebūtu galīgi tukšvārdīgs, es gan neminēšu jums konkrētus piemērus, bet šos dokumentus es varētu atnest un parādīt deputātiem. Ir šokējoši revīzijas komisijas materiāli par bijušā Kirova rajona, tagad Centra rajona izpildkomitejas darbību un par to, kāda tur pastāv korupcija. Šos materiālus es jums atsevišķi kopijās iedošu, cienījamie deputāti.

Bet situācija ir tāda, ka pašlaik izpildkomitejām rodas iespēja iztirgot šīs ēkas un telpas dažādiem nolūkiem, gan tirdzniecībai, gan privātiem ofisiem un privātām firmām. Ir iespēja paņemt naudu pat valūtā. Saņemt patiesībā par telpu pēdējā brīdī, sagrābt šo naudu par telpu, kura viņam nepieder, par kuru viņi skaidri zina, ka tā tiks atdota privātīpašniekam. Turklāt šī kukuļņemšana notiek divos līmeņos. Viens līmenis, kad patiesībā tiek maksāts pašvaldībai. Labi, tā kļūst par pašvaldības naudu, it kā tiek izmantota sabiedriskiem mērķiem. Tam es vēl varētu piekrist. Bet tiek ņemta arī nauda, tiek ņemts kukulis tieši kabatā. Atbildīgais lēmējs ņem un bāž to tieši kabatā. Piemēram, tas pats izpildkomitejas priekšsēdētājs braukā ar mersedesu, ko viņam par simbolisku maksu (redziet, neviena tiesa nevar piesieties) ir iedevusi firma “Auseklītis”, kas ir ieguvusi vairākas telpas no izpildkomitejas. Jūs nevarat pierādīt šo lietu nevienam nevienā tiesā, jo viņš par šo mersedesu maksā īres naudu. Bet tā ir izmantošanas nauda, lietošanas nauda, noma, šī summa ir absolūti simboliska. Tas ir tikai viens mazs piemērs.

Es nerunāju par manu partiju. Skaidrs, ka es šajā gadījumā uzstājos kā savas partijas ieinteresētā puse. Bet šajā gadījumā no mājas, par kuru es runāju, izmet arī Grāmatu draugu biedrību. Cienījamie kolēģi, tur nav nekādas partijas un partijiskas būšanas. Tie vispār ir pliki un neaizsargāti, viņiem nav nekādas naudas. Mums arī nav, bet viņiem arī nav itin nekā. Met ārā Zinību biedrību tādā pašā veidā.

Es jums izskaidrošu modeli, kā tas notiek izpildkomitejā. Ar jums vispār nerunā. Es saku tā: “Cienījamie kungi, jūs mums nevienu reizi neesat atsūtījuši rēķinu par šo īri, kur mēs dzīvojam, atvainojiet, kā LKP tiesību pārmantotāji. Labi vai slikti, bet jūs apzināti nesūtāt mums šo īres maksas piedāvājumu. Mēs būtu ar mieru jums maksāt vairāk, divreiz, trīsreiz, desmitreiz vairāk, bet jūs pat nerunājat ar mums. Tādējādi vienīgais slēdziens, ko varam izdarīt, ir tāds, ka jūs no mūsu ārā izmešanas gribat iztaisīt politisku kapitālu, jūtot, ka jūsu lietas piedeg un ka celsies augšā obligāti jautājums par jūsu korumpētību, tādējādi jūs gribat kaut kā atpelnīties, teikdami, ka izmetāt boļševikus ārā. Paskatieties, tas viss, kas tagad notiks, un visus tos tiesas procesus ir ierosinājuši boļševiki caur saviem sakariem.”

Saprotiet, kādā situācijā mēs esam! Mēs būtu daudz vairāk ieinteresēti runāt ar privātīpašnieku, jo privātīpašnieks neprasītu no manis kukuli. Viņš man pateiktu skaidri un gaiši: “Es tevi metu ārā, jo es tevi negribu turēt kā rožaino komunistu vai LDP, tās telpas ir vajadzīgas man pašam,” vai arī viņš man pateiktu skaidri un gaiši, ka grib tik un tik lielu īres maksu, jo viņam tik daudz piedāvā itāļi, kaut kāda banka vai vēl kaut kas. Un man ir “skaidri papīri”, runājot ar šo cilvēku.

Turpretī, runājot ar šīm pašvaldībām, atvainojiet, es vēlreiz saku– korumpētām, kur ir dubultā grāmatvedība un trīskāršā, es nezinu, ko viņi grib, ko viņi no manis grib. Acīmredzot viņi jau paņēmuši to kukuli par tām telpām un tikai grib tagad izmest ārā vai arī nopelnīt politisko kapitālu vienlaikus. Ko es varu piedāvāt?

Te nav runas par mums vien. Jebkuru var izmest ārā kā grāmatdraugus. Vai arī… Te tagad nav, nē, ir zālē konservatīvā partija. Jūs esat kaut ko dabūjuši? No jums nekā nedabūs tā pašvaldība, tāpēc tā jums neko nedos, tā ielaidīs iekšā firmu, no kuras dabūs valūtā, atrakstīsies, ka pašvaldība ir saņēmusi naudu, bet paņems šeit tieši. Un to neviens neuzzinās. Šāda situācija nebūs ar privātīpašnieku. Jo te būs skaidri papīri, cienījamie kolēģi.

Es uzstājos pret visu šo privatizāciju, jūs zināt. Bet šeit man situācija būtu daudz vienkāršāka. Tāpēc es liktu tomēr priekšā aizsargāt tagadējos īrniekus, kuri atrodas šajos dzīvokļos. Nav runas par manu un mūsu partiju, runa ir par daudziem citiem. Ja mēs esam vienojušies, ja mēs zinām, ka īpašnieks ir pieteicies, tad īrnieku nedrīkst izmest.

Šobrīd īrnieks ir pilnīgi neaizsargātā situācijā iepretim pašvaldībām, kuras var atvest zemessargus. Turklāt tie tiktu atvesti pilnīgi prettiesiski. Atveriet vaļā zemessargu likumu! Zemessargiem nav tiesību piedalīties šāda konflikta risināšanā, viņu uzdevums nav nodarboties ar šādām lietām, ar privātkonfliktu risināšanu. Es vēlreiz pārbaudīju zemessargu likumā.

Lūk, atvedīs zemessargus, atvedīs policistus un izmetīs jebkurus neaizsargātus cilvēkus un organizācijas no turienes ārā. Tāpēc, ja mēs esam jau piereģistrējuši īpašnieku, likumīgo šo telpu īpašnieku, tad jebkurš, kas dzīvo šajā dzīvoklī, būtu ieinteresēts, vai nu tas ir privāts īrnieks, juridiska persona, firma, partija vai organizācija, risināt jautājumu tālāk ar šīs telpas varbūtējo īpašnieku.

Es liktu tāpēc priekšā nelielu papildinājumu. Tas jums ir izdalīts 1.punktā– pēc vārda “atsavināšana” iestarpināt “izlikšanu no tiem”. Es pilnīgi piekrītu Grūtupa kungam, ka te vajadzēja šo formulu papildināt. Arī Zeltkalnes kundze teiks: “izņemot tos, kuri ir patvarīgi iemitinājušies”. Šādu precedentu ir ļoti daudz. To varam atrisināt darba grupā, un tas absolūti neprasīs daudz laika.

Šeit, cienījamie kolēģi, Grūtupa kungs aizskāra, bet nepaspēja attīstīt šo domu par vienu ļoti svarīgu jautājumu. Tas ir “Metropoles” precedents. Mūsu likumdošanā ir galīgi neatrisināta kolīzija starp ārvalstu investoru tiesībām un privātīpašnieka tiesībām, pirmskara īpašnieka tiesībām. Šis konflikts obligāti ir jāatrisina mūsu likumdošanā, saskaņojot, lūk, šo namīpašumu atdošanas likumu un denacionalizācijas likumu ar ārvalstu investīciju likumu. Es uzskatu, ka tam nevajag daudz laika, mums pietiktu ar pāris pantiem vienā un otrā likumā. Mēs varētu izveidot ļoti kompetentu un nelielu juristu grupiņu, kura samērā īsā laikā, varbūt divās nedēļās atrisinātu šo jautājumu.

Bet gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka mēs burtiski atraidīsim savus valūtas investorus, ja rīkosimies ar viņiem tā kā tagad. Ja zviedri ir ieguldījuši 10 miljonus šajā “Metropolē”, tad viņi grib, lai šī investīcija tiktu aizstāvēta, un pasaules praksē viņu investīcija arī tiktu aizstāvēta. Es uzskatu, ka investīciju likumā un arī namīpašumu atdošanas likumā mums ir zināmi piesaistes punkti. Zviedru pozīcija varbūt būtu diezgan stipra, ja jautājums nonāktu tiesā. Tas laikam nonāks tiesā.

Taču kolīzija starp šiem diviem likumiem nav atrisināta līdz galam, tāpēc es tomēr lieku priekšā varbūt izveidot grupu, kurā būtu deputāti: Grūtups, Plotnieks, Marjaša, Muciņš, ja Muciņa kungs nav pret šādas darba grupas izveidošanu, kura, atvainojiet, nodarbotos nevis ar manas partijas lietām, bet ar namīpašumu atdošanas likuma un investīciju likuma saskaņošanu. Divu šo likumu saskaņošanu.

Apmēram tas arī man būtu viss. Esmu mierā ar jebkuru elastīgu šā jautājuma risināšanu tādā veidā, lai arī tagadējo īrnieku tiesības tiktu aizsargātas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Viena minūte, kolēģi, palikusi. Tātad Simsona kungam vārds būs pēc Gūtmaņa kunga apstiprināšanas vai neapstiprināšanas. Tagad laiks uzziņām.

I.Bērziņš: Cienījamā Tautas frontes frakcija! Es domāju, ka mums arī vajadzētu sapulcēties uz īsu laiku, izmantot šo pusstundu, lai nebūtu jāprasa pārtraukums 12.00, ja rodas kādi jautājumi, lai darbs ietu veiksmīgāk uz priekšu. Pulcēsimies tur, kur spriedām jautājumu par šo privatizācijas programmu, trešajā zālē!

Priekšsēdētājs: Starpbrīdis.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Tautas frontes frakcijas vadītājs pieprasa vēl pusstundas pārtraukumu. Tādas ir frakcijas tiesības. Tātad atsākam darbu 12.30.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas! Laiks sākt darbu. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: reģistrējušies 112 deputāti.

Saskaņā ar procedūru 15 minūtes tēžu izklāstam tiek dotas Gūtmaņa kungam, jautājumiem– līdz 30 minūtēm, galavārdam– piecas minūtes, deputāti var uzstāties pa piecām minūtēm.

Lūdzu, Gūtmaņa kungs!

A.Gūtmanis, ekonomisko reformu ministra vietnieks, satiksmes ministra amata kandidāts: Cienījamie deputāti! Latvija atrodas tādā situācijā, ka ceļā uz politisko neatkarību ļoti svarīgi ir tie pasākumi, kuri vērsti uz ekonomiskā pamata stiprināšanu. Manā uztverē, mēs atrodamies krīzes situācijā. Lai kā arī dalītu un pārdalītu to, kas mums šodien ir, ir jādomā par to, kāda būs rītdiena.

Manā uztverē, blakus tam darbam, ko jūs veicat šinī telpā, blakus tam darbam, ko veic Latvijas Banka un finansu institūcijas, Latvijā ir jādara trīs lietas.

Latvijā ir jāiegulda zināšanas. Prioritāra tātad ir izglītība.

Latvijā ir jāatrisina enerģētikas jautājumi.

Trešais fundaments, uz kura jāveidojas Latvijas tautsaimniecībai nākotnē, ir sakari un telekomunikācijas. Šodien Latvijas nacionālajā ienākumā šī nozare aizņem 8 procentus, bet šeit nav runas par procentiem, šeit nav runas par naudu, šeit ir runa par to, ka bez šā fundamenta mēs nevaram gaidīt rezultātus nākotnē.

Stājoties šodien jūsu priekšā, man varbūt nebija laika ilgi gatavot šo uzstāšanos, jo priekšlikumu premjers man izteica pagājušajā nedēļā. Es savu runu balstu uz tām zināšanām, kādas man ir šodien, strādājot kopā pie Latvijas tautsaimniecības attīstības problēmām.

Jāsaka, ka mani visvairāk šodien uztrauc (un uztrauks, ja jūs mani apstiprināsit šinī amatā), tāda lieta, ka Latvijas ceļus, kurus mēs būvējam, šogad pirmajā pusgadā nevaram būvēt, jo mums budžetā nav līdzekļu. Šodien jādomā, ko darīt tālāk– vai būvēt ceļus Tjumeņā, vai būvēt ceļus Pleskavā armijai, vai būvēt ceļus Latvijā. Es iestājos par to, ka ceļi ir jābūvē Latvijā. Šodienas grūtības pāries, un pienāks nākotne, mums ir jāvairo nacionālā bagātība.

Kā vienu no saviem svarīgākajiem pienākumiem es saprotu uzdevumu atrast ārpusbudžeta iespējas, lai šo darbu Latvijā varētu risināt un lai mēs nesagrautu to kolektīvu, tos celtniekus, kuri mums Latvijā ir, un lai mēs ātros tempos veiktu Latvijas ceļu modernizāciju. Es domāju, ka tādas iespējas (ar jūsu atbalstu) no valdības puses ir. Es šeit domāju gan kredītus, gan arī ārpusbudžeta līdzekļus, kurus var iegūt, privatizējot to vai citu objektu.

Nākamais jautājums un pārdomas, kuras mani šodien moka, ir jautājums, kur mums tērēt enerģiju un kur mums likt līdzekļus, vai tikai benzīna pirkšanā vai tikai graudu pirkšanā, vai mums ir jāpērk šodien zināšanas un jāpērk motori, kuri tērē mazāk degvielas. Es kategoriski iestājos par to, ka mēs nevaram domāt tikai šīsdienas kategorijās, risinot jautājumus, kā apgādāt Latvijas tautsaimniecību ar enerģiju. Mums līdztekus jādomā par to, ka varbūt daļa no līdzekļiem un daļa no enerģijas jālieto tam, lai mums būtu citi motori, kuri tērētu mazāk degvielas. Tas attiecas gan uz lauksaimniecību, gan uz transportu, gan arī uz aviāciju.

Trešais svarīgais jautājums un problēmas, kādas es redzu šodien, ir ļoti svarīgas– kādi cilvēki strādās šinīs nozarēs. Te es redzu, ka ārkārtīgi svarīgs ir jautājums par Latvijas iedzīvotāju gatavošanu šīm nozarēm, proti, Latvijas transporta izglītības veicināšana uz tās bāzes, kura mums šodien ir. Šodien mums ir ļoti labi speciālisti autotransportā, ļoti labi speciālisti ceļu būvē, citās jomās, bet tā situācija, kāda ir izveidojusies, liecina par to, ka mums arī šajās nozarēs pietrūkst zināšanu pasaules apritē, mārketingā, cik un kurā vietā kas maksā, kādas ir prioritātes un kādā secībā tie jautājumi ir jārisina.

Lai arī impērija ir sabrukusi, mums nav atrisināti īpašuma jautājumi. Šodien ārkārtīgi svarīgi ir atrisināt īpašuma problēmas Latvijas dzelzceļā un nosargāt Latvijas īpašumu Latvijas kuģniecībā, jo pēdējā laikā izskan lielas pretenzijas pret to īpašumu, kas šodien pieder Latvijas Republikai. Ārkārtīgi svarīgi ir pārņemt mūsu kontrolē Liepājas ostu un visas pārējās komunikācijas, kuras ir saistītas ar transporta un sakaru infrastruktūru, kas šodien diemžēl atrodas Ziemeļrietumu karaspēka grupas un Baltijas flotes iespaidā.

Es domāju, ka ļoti sarežģīti un principiāli jautājumi blakus trans­portam ir jautājumi, kas saistīti ar sakaru sistēmu un telekomunikācijām. Jāteic, ka tā informācija un tās zināšanas, kuras man šobrīd ir par sakaru sistēmas attīstību, liek domāt, ka šodien mums jāturpina darbs, izstrādājot pilnu sakaru koncepciju un veicot jaunu partneru izvēli. Tie darbi, kuri aizsākti šodien, skar optisko kabeļu izbūvi uz Gotlandes salu un atklātās, publiskās telefonsakaru līnijas.

Bet vēl ir jāizvērtē jautājumi, kuri saistīti ar satelīta sakariem, ar valsts speciālajiem sakariem, aizsardzības, gaisa sakariem un tā tālāk. Šeit acīmredzot ir jāturpina darbs, izvērtējot tālākos attīstības ceļus. Tā kā es Ekonomisko reformu ministrijā biju atbildīgs par antimonopola lietām, gribētu, ja tāda iespēja tiks dota, vērst uzmanību sakaru jomā un arī citās jomās uz monopola problēmām. Nav svarīgi, vai tas ir privātais vai valsts monopols, bet šodien monopola situācija trans­portā un sakaros ir, un tur šis darbs prasa speciālu izvērtējumu.

Man jāsaka tā, ka mana iepriekšējā dzīves pieredze nav saistīta varbūt ar transporta un sakaru lietām. Mana pieredze ir veidojusies, strādājot uzņēmumā par galveno inženieri. Es saprotu sakarus un transportu uzņēmuma līmenī, taču stādos priekšā, ka, ejot šinī amatā, es neeju par konstruktoru, es neeju par ceļu būvētāju, es eju, lai mēģinātu koordinēt atsevišķo transporta bloku darbību Latvijā, lai veidotu to kā vienu veselu, lai veidotu Latviju kā tranzīta zemi, lai veidotu Latviju kā pievilcīgu ārzemju investīcijām, lai veidotu pamatu Latvijas rītdienai.

Pašreiz, protams, ir jārisina jautājumi, kas saistīti ar aviācijas apgādi ar degvielu, jo šodien mēs gādājam par degvielu pilsētas satiksmei, gādājam par degvielu lauksaimniecībai, bet, es domāju, nevar būt viena vissvarīgākā nozare, ir vajadzīga harmoniska un proporcionāla attīstība. Jāgādā, lai degviela būtu aviācijai, lai degviela būtu zivju flotei.

Es uzskatu, ka viens no tuvākajiem un operatīvākajiem jautājumiem ir jautājums, kas saistīts ar naftas produktu saņemšanu par klīringu, par kompensāciju, par tiem darbiem, ko Latvijas ceļinieki veic Tjumeņā, būvējot 40 kilometru ceļu Tjumeņā. Krievija mums ir parādā par pagājušo gadu 200 tūkstošus tonnu naftas, un šogad tur jādabū 300 tūkstoši tonnu naftas. Šie jautājumi nav atrisināti. Ja man būs dota iespēja, es sākšu tieši ar šiem darbiem.

Domāju: ja liktenis būs lēmis, tad tie jautājumi, par kuriem man būs jāatbild, būs tik svarīgi, nevis būs, bet ir tik svarīgi, ka acīmredzot gan sakari, gan transports, gan aviācija, gan osta ir specifiski jautājumi, par kuriem būs jāgriežas pie jums pēc atbalsta, lai Latvija plauktu tādā virzienā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Gūtmaņa kungs! Jautājumus uzsāk Ābiķa kungs.

Dz.Ābiķis: Cienījamais pretendent, kā jūs vērtējat šā trijstūra– pašvaldības, kam it kā pieder mūsu lielās ostas, Jūras lietu ministrijas un jūsu ministrijas (es ceru, ka jūs to vadīsit)– iespējamo sadarbību, tātad iespējamo peļņas sadali starp pašvaldībām un valsti? Kā vērtējat funkciju sadali starp jūsu ministriju, Satiksmes ministriju un Jūras lietu ministriju? Vai šeit nebūs iespējama tāda it kā nepareiza sadale?

Un otrs. Kā jūs kā ekonomists, kas daudz esat sadarbojies ar Krievijas ekonomistiem, vērtējat Krievijas perspektīvas tuvākajā laikā izbūvēt vai paplašināt ostas Kaļiņingradas un Leņingradas apgabalā? Cik ātri tas perspektīvā var risināties un vai vispār tas tuvākajā laikā ir iespējams?

A.Gūtmanis: Par pirmo jautājumu. Es pasaku savu principu: esmu par decentralizāciju. Bet mums ir viena liela nelaime. Es varu minēt arī muitu. Mums ir jāveido vienota informācijas un statistikas sistēma. Nav svarīgi, kurā ministrijā kas atrodas un kurā pašvaldībā kas atrodas, bet ir jābūt informācijai un jābūt situācijas prognozei. Mums ir jāstrādā Latvijas interešu labā. Tā ka, lai atrisinātu šo trijstūri un varbūt vēl arī klāt muitu un Finansu ministriju, mums ir jāstrādā pie vienotas datu bankas, pie vienotas informācijas. Ja tāda ir, es iestājos par to, ka ostas ir pašvaldībām. Manas domas ir tādas.

Kas attiecas uz otro jautājumu par Krievijas perspektīvām, tad, manuprāt, vērtējot pēdējās konsultācijas, kas notika sarunās ar Krieviju, un to informāciju, kura man ir, Sanktpēterburgas ostas izbūve izmaksās apmēram 6 miljardus dolāru. Tam ir vajadzīgs laiks, un tas maksās.

Es domāju, ka tas ir politisks žests. Ja arī tā osta būs izbūvēta, tīri ģeogrāfiski sakarā ar to, ka Latvijas ostas neaizsalst, to efektivitāte ir par 30 procentiem lielāka. Tā ka Rīgas, Liepājas, Ventspils ostas ekonomiski ir konkurētspējīgas. Kas attiecas uz Kaļiņingradas ostu, protams, Kaļiņingradas osta šodien Baltijā veic 24 procentus no Krievijas pārvadājumiem. Tā ir ārkārtīgi svarīga osta, un tā ir konkurente gan ģeogrāfiski, gan izvietojuma ziņā. Manuprāt, veselīgā konkurencē arī jāstrādā un jāveido mūsu ostas un pakalpojumi, lai mēs būtu konkurētspējīgi ar Kaļiņingradas ostu.

Dz.Ābiķis: Kā jūs skatāties uz iespējamo ostu privatizāciju? Daļēji vai…?

A.Gūtmanis: Es jums pateikšu tā, ka šodien privatizācija ir process. Ja jūs man tā prasāt, tad es sāktu ar privatizāciju autotransportā. Privatizācijas process ir jāsagatavo. Teiksim, aviācijā privatizācijas process ir sarežģītāks, arī dzelzceļā un ostu lietās. Tā ka, es domāju, secībā ir autotransports, kravu pārvadāšana. Tur ir jāstrādā… Es nākotnē neizslēdzu kaut kādas atsevišķas noliktavas un atsevišķus privātus blokus, bet jāsāk ir ar autotransportu.

Priekšsēdētājs: Jautā Kurdjumova kungs.

L.Kurdjumovs: */Pretendenta kungs! Man ir tāds jautājums. Neskatoties uz visiem sarežģījumiem, kurus jūs atainojāt savā nākamajā saimniecībā, ir vēl viena problēma, par kuru neieminējāties. Tā gan, tiesa, ir daudz mazāka par tām, kuras nosaucāt, tomēr… Mums šodien kā mantojums no pagātnes ir palicis ārkārtīgi liels dokumentu daudzums visos transporta veidos, bet it īpaši autotransportā. Vai jūs paredzat republikāniskajās struktūrās ar šo problēmu nodarboties? Lai ieviestu kārtību dokumentu apgrozībā, vienkāršotu to, ievērojot tās iespējas, kas mums radušās, īpaši šos procesus datorizējot?/

A.Gūtmanis: Es atvainojos, es atbildētu uz šo jautājumu kā uz jautājumu, kas saistīts ar grāmatvedības uzskaiti un statistiku. Tas ir ne tikai autotransportā un satiksmē, tas ir visā Latvijas tautsaimniecībā tanī aspektā, kā pilnveidot statistikas sistēmu Latvijā. Tādā aspektā arī ministrijai būtu jāstrādā. Bet es domāju, ka tās ir kontūras. Pamatā autotransportam un ministrijai jādarbojas privatizācijas jomā. Jāvienkāršo. Saimnieks pats to noteiks.

L.Kurdjumovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Jautā Zaļetajeva kungs.

S.Zaļetajevs: */Cienījamais Gūtmaņa kungs! Man jums ir jautājums ne tik daudz kā nākamajam sakaru ministram, bet kā pašreizējam ekonomisko reformu ministra vietniekam. Runa ir, lūk, par ko. Augstākās padomes Prezidijs ir uzdevis Ministru padomei līdz 1.martam noteikt viena cilvēka iztikas minimumu. Kas jums ir zināms par šā uzdevuma izpildi? No vienas puses, runa ir par konkrēto saturu, bet, no otras puses, ko jūs domājat vispārējā plānā par uzdevumu izpildes disciplīnu no Ministru padomes puses?/

A.Gūtmanis: */Es jums atbildēšu to, kas man ir zināms, bet nekomentēšu Ministru padomes darbu./

Es atbildēšu to, kas man ir zināms par izdzīvošanas minimumu. Jūs redzat, ka mēs strādājam rubļa ekonomikā un mūsu cenu sistēma ir ārkārtīgi cieši saistīta ar norisēm Krievijā. Tur notiek dinamisks process, tiek atlaistas cenas un tuvākajā laikā tiks atlaistas cenas uz naftas produktiem, atkal notiks liels lēciens, un visi tie darbi, kas tiek veikti, statistiskie un socioloģiskie pētījumi par izdzīvošanas minimumu nokavējas, nepanākot to reālo situāciju, kāda ir šodien. Visnotaļ jautājums nav saistīts ar to, ka valdība nesaprot un negrib, bet jautājums saistīts ar to, ka mums nav ko pārdalīt, tā ka izdzīvošanas minimums ir lielāks nekā 670 rubļi, kas šodien ir noteikti minimālajā algā.

S.Zaļetajevs: */Tas ir, Ministru padome tomēr tuvākajā laikā šo Prezidija uzdevumu nepildīs, tikai tas ir zināms…/

A.Gūtmanis: Es nekomentēšu šo lietu, jo tā nav manā kompetencē.

Priekšsēdētājs: Jautā Bērza kungs.

A.Bērzs: Padomju sistēma radīja nomenklatūras vadītājus, tas ir, direktorus, kuri varēja būt direktori jebkurā vietā, vidusskolā vai sovhozā. Viņi bija direktori. Kam jūs dodat priekšroku– nomenklatūras vadītājiem vai vadītājam, kas ir speciālists?

A.Gūtmanis: Jā, es sapratu jūsu mājienu. Jāsaka, ka es nekad neesmu bijis direktors un nekad neesmu bijis pirmā persona. Es esmu bijis galvenais inženieris 10 gadus un visu laiku esmu bijis vietnieks. Ja jūs man prasīsit, konkrēti es vienmēr dodu priekšroku speciālistam. Bet ir divi darbības virzieni. Ir speciālisti, un ir tādi cilvēki, kurus sauc par ģenerālistiem. Es savā darbā vienmēr esmu balstījies un meklējis speciālistus, ar kuriem var sastrādāties, jo visas lielās lietas ir tur, kur saduras dažādu nozaru intereses. Šodien nav ideāli tīra šķidruma, nav tīras ideālās gāzes, nav tīrā ideālā speciālista, kurš zinātu visus jautājumus. Es atbildu, ka dotu priekšroku speciālistam.

Priekšsēdētājs: Jautā Seiksta kungs.

A.Seiksts: Cienījamais pretendent! Jūs pie tā neesat vainīgs, bet noticis ir tā, ka ministrija, kuras šefs jūs, iespējams, būsit, es uz to pat ceru, bez parlamenta ziņas ir pieņēmusi lēmumu par Pitalovas dzelzceļa staciju. Es saprotu, ka pragmatiķi šā lēmuma dēļ mūs ir nosaukuši par “sabiedrību ar neierobežotu bezatbildību”. Tie pragmatiķi tā runā. Bet jautājums tā vai citādi būs jārisina. Kā jūs domājat, vai šī kļūda būtu jālabo, un ko jūs vispār domājat šajā sakarā darīt, ja jūs domājat?

A.Gūtmanis: Man ir nācies piedalīties Dineviča kunga vadītās delegācijas darbā, kura pagaidām risina sarunas par militāriem jautājumiem ar Krievijas Republiku. Es uzskatu, visi jautājumi ir jārisina tā, kā to ir pieņēmis parlaments. Uzskatu, ka šis jautājums ir jārisina sarunu ceļā ar Krieviju. Jautājums par īpašumu nav atrisināts. Tas ir jautājums par īpašumu, un visi jautājumi, kurus pieņem kāds resors vai kāda atsevišķa persona un kuri aizskar Latvijas intereses, ir jāskata pilnā kontekstā.

Priekšsēdētājs: Jautā Preinberga kungs.

G.Preinbergs: Cienījamais Gūtmaņa kungs! Man ir divi nelieli jautājumi. Pirmais– jūsu biogrāfijā ir “pazudis” laika posms no 1965. līdz 1967.gadam. Vai jūs par to nesniegtu informāciju?

A.Gūtmanis: Jā. Es pabeidzu augstskolu 1965.gada 31.decembrī un februārī tiku iesaukts armijā. Gadu dienēju armijā par kājnieku.

G.Preinbergs: Paldies. Otrs jautājums. Varbūt drusku sarežģītāks, bet tas izriet no vakardienas sarunas ar Sakaru departamenta direktoru Gulbja kungu. Ir zināms, ka mūsu valstī telefonsakaru tehniskais līmenis ir ārkārtīgi zems. It īpaši to var teikt par Jelgavas telefonsakaru tīkliem. Lai, piemēram, no Jelgavas sazvanītos ar Rīgu pēc pulksten 21.00, ir jāzvana 30, 60 minūtes un pat ilgāk. Tas viss ir telefonsakaru tehniskā nolietojuma dēļ, varbūt citu tehnisku iemeslu dēļ, taču situācija tāda ir. To arī apgalvoja atceltais Jelgavas sakaru priekšnieks Kalna kungs Jelgavas padomes sēdē, un vakar no šīs pašas tribīnes to apstiprināja Sakaru departamenta direktors Gulbja kungs.

Vakar pēc viņa atbildes mēs īsti pie skaidrības netikām. Bet skaidrs ir viens, ka katram no mums palika tāda sajūta, it kā mēs stāvētu pie trolejbusa pieturas, nāktu viens trolejbuss, neatvērtu durvis un aizietu, otrs trolejbuss aizbrauktu pavisam garām, trešais arīdzan, un par katru šo trolejbusu, kas mums ir aizgājis garām, mums būtu bijis jāmaksā. Lūk, šajā sakarībā man tāds jautājums: kāds ir jūsu viedoklis par Sakaru departamenta pieprasīto maksu par nenotikušajām telefona tālsarunām?

A.Gūtmanis: Man viedokļa nav nekāda, jo es no jums saņēmu šo informāciju. Visnotaļ, ja par kaut ko prasa maksu, kas nav noticis, mana attieksme ir visai negatīva. Bet man nav informācijas. Man jāiepazīstas ar šo informāciju.

G.Preinbergs: Paldies, es ceru, ka jūs to izlabosit.

A.Gūtmanis: Pakalpojums ir prece un maksā naudu, un, ja pakalpojuma nav, tad tā ir šmaukšana.

Priekšsēdētājs: Jautā Rikarda kungs.

R.Rikards: Man ir divi jautājumi. Abi jautājumi ir par Sarkano armiju. Tātad Sarkanajai armijai ir savas sakaru sistēmas, tajā skaitā kabeļi, kurus tā izmanto. Kad jūs pārņemsit savā kontrolē visus sakaru kabeļus Latvijā? Ja būs parlamenta lēmums tos pārņemt no armijas, cik ilgā laikā spēsit to realizēt? Tas ir pirmais jautājums.

A.Gūtmanis: Es nevaru konkrēti atbildēt, cik ilgā laikā mēs pārņemsim. Pirmkārt, neesmu vēl satiksmes ministrs, un, otrkārt, es domāju, mums tam nav fiziskā spēka. Tas jautājums ir jārisina sarunu ceļā ar Krieviju. Tas ir jautājums par armijas īpašumu pārņemšanu. Vienīgais, ko es varu pateikt, ka apmēram stādos priekšā, kā tas ir jādara, kā tās sarunas jārisina. Es domāju, ka skatos optimistiski uz šo jautājumu, jo Krievijas pretenzijas pret armijas klātbūtni šeit ir pārspīlētas. Es domāju, Krievijai drīz nebūs pat fizisku iespēju tos kabeļus šeit apkalpot.

R.Rikards: Otrs jautājums– par armijas transportu. Tātad armijas transports izbrauc no vienas karaspēka daļas, brauc uz otru pa dzelzceļu, brauc arī pa mūsu ceļiem, pa Rīgas ielām, bojā, izmanto mūsu ielas, mūsu šosejas, respektīvi, viņiem būtu jāmaksā par katru tonnkilometru dolāros. Kad varēs konkrēti kontrolēt armijas transportu, lai būtu uzskaite, cik tonnkilometru viņi nobrauc pa Latviju, un lai tikai ar pašvaldību atļauju viņi to varētu izdarīt, lai varētu iesniegt konkrētu rēķinu. Dolāros, protams.

A.Gūtmanis: Jāsaka, ka sarunās ir paziņots, kā jau iepriekš minēju frakciju sēdēs, mūsu skatupunkts, cik maksā tie pakalpojumi, ko Latvijas Republika ir sniegusi Ziemeļrietumu karaspēka grupai pagājušajā gadā. Aprēķins ir 2,7 miljardi dolāru. Tanī aprēķinā nav tā, ko jūs minējāt, tas jautājums ir jāpētī un jāplusē klāt, to mēs līdz šim neesam izdarījuši.

R.Rikards: Bet, pēc jūsu novērtējuma, cik lieli šie izdevumi varētu būt, ka viņi mūsu ceļus izmanto, braukājot ar savām armijas mašīnām?

A.Gūtmanis: Es varētu vērtēt tā, teiksim…

R.Rikards: 100 miljoni dolāru vai vairāk?

A.Gūtmanis: Es varētu vērtēt tā, ka apmēram vislielākā daļa, ko Krievija mums ir parādā, ir par telpām un par apdzīvojamo un neapdzīvojamo platību 20 miljoni kvadrātmetru. Tas būs vairāk par pusotru miljardu.

Otrais lielākais postenis jeb tāme ir samaksa par vairāk nekā 100 tūkstošiem hektāru zemes. Tad ir 6 km piekrastes. Šis apjoms varētu būt, kā jūs teicāt, desmitos nevis simtos miljonu dolāru. Bet tas ir būtiski.

R.Rikards: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Kinnas kungs.

J.Kinna: Gūtmaņa kungs, es jau iepriekš atvainojos, ka mans jautājums būs ļoti nepatīkams, bet man nebija iespēju to uzdot frakcijas sēdē, tādēļ to uzdošu tagad. Tātad jūs kopš 1987.gada praktiski esat ministra rangā vai ministra vietnieka rangā. Vai ir taisnība, vismaz tā tika minēts vienā no Prezidija sēdēm, ka, būdams šajā ministra rangā, jūs iesaistījāties pastāvīgā komercdarbībā un ieņēmāt vadošu vietu šajā komercstruktūrā? Man ir jautājums: vai tas ir taisnība un kādas ir jūsu domas par augstākā ranga vadītāja tiesībām, pildot šos amatus, iesaistīties patstāvīgā komercdarbībā?

A.Gūtmanis: Es sākšu ar otro pusi. Uzskatu, ka augstākā ranga vadītājs nevar piedalīties komercdarbībā, īstenojot tādu komercdarbību, kura saistīta ar viņa kompetenci tiešajā valsts darbā. Otrkārt, es tādā komercdarbībā neesmu piedalījies. Ir divi darbi, kuros esmu piedalījies, kad biju nozīmēts no valdības. Pēc tam šie pienākumi tika atcelti. Ar Ministru padomes rīkojumu tiku iecelts Latvijas “Telekom” valdē. Bet pēc tam, kad tiku iecelts par ekonomisko reformu ministra pirmo vietnieku, premjerkunga uzdevumā es uzrakstīju ziņojumu, lai mani no turienes atskaita. Par to darbību nesaņēmu nekādu atlīdzību, vienīgi man vajadzēja sestdienā un svētdienā iepazīties ar tiem jautājumiem, kuri ir saistīti ar kabeļu izbūvi uz Gotlandi. Jāteic, ka es ne mirkli to nenožēloju. Tas paplašināja manu redzesloku un deva arī kaut kādu pamatu tam, ka es piekritu priekšlikumam, ko Godmaņa kungs man izteica un kā dēļ šodien stāvu jūsu priekšā.

Otrs. Es tiku ievēlēts par novērotāju padomes locekli akciju sabiedrībā “Dzintars”. Acīmredzot tas ir saistīts ar to, ka es valdības uzdevumā vadu Latvijas nacionālās programmas biotehnoloģijā un farmindustrijā izstrādi un ka mana pamatizglītība ir ķīmiķis tehnologs. Tiku ievēlēts, ja pareizi atceros, pagājušā gada septembrī. Vienlaikus ar valdības lēmumu, tas bija janvārī, uzrakstīju iesniegumu un izstājos. Tā nav komercdarbība. Bet citas komercdarbības ārpus maniem dienesta pienākumiem man nav.

Priekšsēdētājs: Jautā Kides kungs.

E.Kide: Cienījamais Gūtmaņa kungs! Sakarā ar saspriegto budžetu, ko tikko izveidojām pirmajam pusgadam, ceļu būvei ir iedots ļoti mazs līdzekļu apjoms. Man tāds jautājums. Kā jūs skatāties, iepazīstoties ar šo budžetu, kā varēs izdzīvot ceļu organizācijas?

Otrs. Ir atsevišķas pilsētas, piemēram, Smiltene, kur lielākā iedzīvotāju daļa tieši nodarbojas (trīs ceļu uzņēmumi) ar ceļu būvi. Kā tur risināsies sociālās problēmas? Vai nebūtu lietderīgi, jo arī turpmāk budžets mums būs saspriegts, ņemt ārvalstu kredītus un izmantot ceļu būvniecībai?

A.Gūtmanis: Es sapratu jautājumu. Būtībā ir iedalīti 135 miljoni rubļu. Ministrija bija lūgusi 450 miljonus. Lietuvieši iedala ceļu būvei miljardu rubļu. Situācijā, kad veidojas bezdarba draudi, vēsture un citu valstu pieredze rāda, ka jāorganizē sabiedriski lietderīgie darbi, un ceļi ir tā nacionālā bagātība, kurā jāliek iekšā. Es uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Un mēs nevaram pieļaut, ka tiek atlaisti 3 tūkstoši cilvēku, kuri ir augstas klases speciālisti ceļu būvē. Es uzskatu, ka tieši otrādi: būtu jāpiesaista vēl cilvēki ceļu būvei. Acīmredzot tas ir struktūras jautājums. Mums jābūvē mežu ceļi. Es domāju kontaktēties ar Šļakotas kungu, rast iespēju piedalīties mežu ceļu būvē, pašvaldību ceļu būvē, mēģinot strādāt uz kredīta, mēģinot strādāt pēc bartera vai klīringa principa. Es uzskatu, ka tādi kredīti ir jāmeklē, jāveido ārpusbudžeta līdzekļi vai nu no privatizācijas, vai pārdodot kaut vai viesnīcu “Latvija”. Bet ceļi Latvijā jābūvē.

Es uzskatu, ka, izņemot to ceļu, ko būvējam Tjumeņā, lai dabūtu degvielu, mēs nedrīkstētu pieļaut domu, kas ir izskanējusi, ka, lai nesabruktu kolektīvs, vajadzētu būvēt ceļus Pleskavā. Es domāju, ir svarīgs moments– alga, lai izdzīvotu 3 tūkstoši cilvēku. Bet ceļš paliks ne jau vienu gadu un ne jau vienu gadu desmitu. Es domāju, ka ceļu būve Latvijā būs jāizvērš. Tas ir viens no smagākajiem un svarīgākajiem pienākumiem. Es ceru uz jūsu atbalstu šādu ārpusbudžeta līdzekļu veidošanā. Ceru, ka tā krīze, kas mums janvārī bija vērojama tautsaimniecībā, kad rūpniecība kritās par 21 procentu, pārvadājumi kritās turpat par pusi, pašreiz ir kulminācijā. Kas veidosies pēc cenu atlaišanas Krievijā? Pārtēriņš energoresursiem iekšpusē samazināsies, pirkšanas iespējas samazināsies un eksports pieaugs. Es domāju, ka vēl jau būs kāds kritums, bet optimistiski skatos, ka tomēr atradīsim papildu līdzekļus ceļu būvei.

E.Kide: Ja drīkst, otrs jautājums. Pagājušajā gadā Budžeta komisija ar līdzekļiem atbalstīja modernas telefonsakaru centrāles izveidošanu Latvijas vidū– Cēsīs, izmantojot iepirktās iekārtas un VEF rūpnīcas eksperimentālās iekārtas. Pēc tam šis objekts pārslēdzās, es sapratu, uz “Telekom”, uz zviedru iekārtām. Tagad, es saprotu, ir domas par franču iekārtām. Sakiet, kādā stāvoklī šādu centru attīstība un virzība ir iecerēta un vai tā vispār nepiebremzēsies?

A.Gūtmanis: Es varbūt nevaru runāt par konkrētu objektu, jo man nav informācijas. Varu pateikt savu viedokli jautājumā par “Lattelekom” un par sakaru attīstību. Es visnotaļ uzskatu, ka mēs nedrīkstam bremzēt tās lietas, kuras ir vajadzīgas. Ja kāda izbūve ir progresīva lieta un ja to var izbūvēt uz Lietuvu, Igauniju un Latviju, tas viss ir jāveicina.

Mani šinī projektā uztrauc viena lieta. Mēs esam dzimuši deficīta ekonomikā. Mums ir jāizvēlas, jo bez optiskajiem sakariem ir vēl arī satelītsakari. Mani uztrauc tāda situācija, ka šodien jau jāzvana par valūtu gan firmai, gan valdībai vai jums. Vienu minūti ilga saruna no Latvijas ar ārzemēm maksā sešas somu markas. Ja jāzvana no Somijas uz Latviju, tas maksā divas somu markas. Es saprotu, ka mums kaut kā pietrūkst, bet nevar būt par 300 procentiem dārgāk. Tā ka, es domāju, atbalstot sadarbību ar Zviedriju, tas arī ir politisks jautājums. Mums ir jāierobežo monopoli un pieprasījumi uz to lietu un jāveicina konkurence arī sakaru sistēmā. Šeit var būt vairākas firmas.

E.Kide: Skaidrs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Gabrānova kungs.

P.Gabrānovs: Es par divām problēmām, kuras, manuprāt, radušās nevajadzīgi. Laukos ir pasta nodaļas, tajās bija arī krājkases. Kādus 40 gadus ļoti normāli strādāja, iedzīvotāji bija apmierināti. Pašreiz valdība nodarbojas ar to, lai krājkasi dabūtu ārā no pasta nodaļas. Cilvēki nesaprot, kam tas ir vajadzīgs. Es sāku interesēties. Parādīja instrukciju, kura ir nodrukāta Maskavā, ka krājkase nevar atrasties pasta nodaļā. Un tas iemesls, manuprāt, bija arī sakaru bankas veidošana. Tagad vada labāk un labi strādā. Pasta nodaļā galvenā problēma un cīņa notiek par krājkases izsviešanu. Ar mieru slēgt ciet pasta nodaļu, bet lai tur nebūtu krājkases. Kā jūs skatāties uz šādu jautājumu?

A.Gūtmanis: Es skatos tā, ka mēs strādāsim pēc Latvijas likumiem un Latvijas kārtības. Tā ka tas, ko 1.punktā jūs teicāt, nav spēkā, otrais jebkurā darbībā ir veselais saprāts. Viss, kas ir labs, viss ir jāpilnveido, viss, kas lieks, jāmet ārā. Es esmu gatavs tikties ar krājbanku un šo jautājumu izskatīt. Domāju, neloģismam nevajadzētu būt mūsu sabiedrībā.

P.Gabrānovs: Tad man otrs jautājums par rajona sakaru mezglu. Rajona sakaru mezglam pat mājas makets iztaisīts, kur izvietots sakaru mezgla priekšnieks un visa vadība. Pašreiz tajā sakaru mezgla mājā tiek ievietots pasta priekšnieks un laikam sakaru priekšnieks. Divas štata vietas nezina, kā tagad izvietoties pa to telpu. Vārdu sakot, štatu skaits jāpalielina. Pilnīgi nebija noslogoti, kad vienā nosaukumā bija viss, kad viens priekšnieks. Tagad veidojas divi priekšnieki. Vai tas ir ārkārtīgi progresīvi? Varbūt agrāk bija regresīvi šis jautājums, ka vajag divreiz vairāk šo kadru? Kā jūs skatāties uz šo jautājumu?

A.Gūtmanis: Mums gan pastā, gan sakaros ir jāmodernizē tehnika, struktūra un visas pārējās lietas. Mēs varam likt vienu priekšnieku vai divus priekšniekus, viņi nenodrošina tos sakarus. Katrā ziņā par konkrēto gadījumu, par to māju es arī jums neko nevaru atbildēt. Bet uzskatu, ka lielām struktūrām nav jābūt.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs.

J.Bojārs: Cienījamais Gūtmaņa kungs! Es vakar iedevu sūdzības kopiju, kuru saņēmu kā deputāts no kopuzņēmuma, kurš izveidots Latvijā un kurā piedalās dāņu kapitāls. Precedents ir šāds. Dāņi ir nopirkuši ogļu koncentrātu Krievijā un ved uz Dāniju. Kamēr viņi ar šo lietu nodarbojas, dzelzceļš par saviem pakalpojumiem ir pacēlis cenu četrdesmitkārtīgi. Rietumu biznesmeņiem tas ir pilnīgi neiespējami un fantastiski. Bez visa tā vēl pieprasa apmēram dolāru par tonnu par šo ogļu uzglabāšanu Latvijā stacijā, kamēr slimnīcā bija šīs firmas direktors. Kā jūs rīkotos šajā situācijā? Sūdzība ir pie Godmaņa kunga.

A.Gūtmanis: Es, pirmkārt, par tiem četrdesmitkārtīgajiem tarifiem. Domāju, ka tie nav subjektīvi gājieni no Latvijas dzelzceļa puses. Tā ir tā objektīvā realitāte, kurā mēs atrodamies, ka cenas ceļas uz energonesējiem. Bet tas viss attiecas uz līgumu. Ja ir noslēgts līgums un tajā nav atrunāts, man liekas, jāskatās no juridiskās puses. Ja ir noslēgts līgums, tas ir jāpilda. Bet nākotnē acīmredzot, slēdzot līgumus, mums ir jāinformē klienti par noteikumiem un par tādām situācijām. Kas attiecas uz vienpusīgu rīcību, proti, kaut ko kādam atņemt un eksportēt uz vienu pusi vai otru pusi, es skatos negatīvi. Ir jāvienojas.

J.Bojārs: Acīmredzot tā mēs nevaram sekmēt savas līgumattiecības. Jūs mani atvainojiet, bet ir vēl viena sīkāka sūdzība par dzelzceļa līniju, to es jums iedošu personīgi.

Priekšsēdētājs: Jautātāju vairs nav. Paldies, Gūtmaņa kungs! Debatēs pieteikušies divi deputāti, Kinna un Ābiķis, kurš lūdz vienu minūti. Kinnas kungs atsakās. Sekretariātu lūdzu zvanīt.

Ābiķa kungs, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es centīšos runāt ļoti īsi, jo man ir nevis uzstāšanās, bet tipisks novēlējums stagnācijas laiku garā, novēlējums ministram. Varbūt daudziem šī problēma liekas mazsvarīga, bet, manā uztverē, tas īsti tā nav. Proti, katras valsts, katras pilsētas vizītkarte ir centrālā stacija un centrālā lidosta. Tāpēc, manā uztverē, ir nepieņemami, ka joprojām, ieejot centrālās lidostas telpās, liekas, ka mēs esam nonākuši Krievijas provinces lidostā, jo praktiski neviens uzraksts nav valsts valodā. Stipri līdzīga situācija ir arī dzelzceļa stacijā, kur lielais gaismas tablo arī ir praktiski tikai krievu valodā.

Tāpēc man ir novēlējums ministram– līdz 5.maijam un, ja iespējams, pat agrāk, dot rīkojumu, lai, šajās stacijās iebraucot viesiem no citurienes, viņiem liktos, ka viņi tiešām ir iebraukuši Latvijas Republikā, nevis kaut kādā Krievijas provincē.

Priekšsēdētājs: Vai Gūtmaņa kungs vēlas galavārdu? Paldies. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 118 deputāti.

Balsosim par 254.dokumentu. Rezultāts: 94– par, 6– pret, atturas– 6. Lēmums pieņemts. Apsveicam Gūtmaņa kungu. (Aplausi.)

Turpinām darba kārtības 7.jautājuma izskatīšanu. Vārds debatēs Simsona kungam.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Ja man būtu pārliecība, ka kolēģa Grūtupa teiktie argumenti jūs pārliecina, tad es tribīnē nekāptu. Bet man tādas pārliecības nav. Es saprotu, ka par īpašnieku interesēm cīnās liberāļi, cīnās pilsoņi. Īrnieku intereses aizstāv leiboristi. Bet demokrātiskais centrs kautrīgi klusē un galu galā nobalso. Līdzšinējā pieredze rāda, ka rezultātā īpašnieks tiek apkrāpts.

Es redzu tādu īpatnēju sakritību jautājumos gan attiecībā uz zemi, gan attiecībā uz namiem, proti, kad parādās īpašnieki, tad pēkšņi izrādās, ka šie objekti grūst kopā un ir ārkārtīgi bīstamā stāvoklī, meži netiek kopti, mājas netiek remontētas. Šajā brīdī obligāti ir jāparedz iespēja pašvaldībām kaut ko lietas labā darīt, lai, nedod Dievs, nesabruktu mūsu saimniecības un visi šie objekti. Parādās tādas bažas, ka īpašnieki negribēs pietiekami īsā laikā pieteikties, ka viņi nez ko gaidīs, skatīsies, kā viņu īpašums iet bojā. Tāpēc šie pieteikšanās termiņi ir jāsamazina, lai viņus piespiestu ātrāk pārņemt savu īpašumu un valdīt.

Es domāju, ka pašreizējo valdītāju pienākums ir saglabāt šos objektus neatkarīgi no tā, vai tur dzīvo kāds iekšā vai nedzīvo. Acīmredzot durvis ir jānoslēdz un ēkas ir jāapkurina, jumti ir jāuzliek un jāremontē, ja tas ir vajadzīgs. Domāju, ka pašreizējo valdītāju pienākums ir šos īpašniekus meklēt, ne vien gaidīt, kad viņi pieteiksies.

Es varu piedāvāt pašvaldībām visu brīvās pasaules latviešu juristu sarakstu. Ja jūs viņiem dosit informāciju, ka, lūk, tādi un tādi īpašnieki tiek meklēti, tad ļoti īsā laikā atradīsies šie cilvēki, kuri ir izmētāti pa visu pasauli. Tāpēc arī domāju: ja mēs Grūtupa variantā, kurš ir ļoti labs, pirmajā rindkopā paredzam bijušā īpašnieka vai mantinieka piekrišanu, tad nevis no tā brīža, kad viņš ir pieteicies, bet no tā, kad viņš ir kļuvis zināms. Ja pašvaldībai ir zināms, ka šādam objektam ir īpašnieks, šis īpašnieks ir jāsameklē un jādabū no viņa piekrišana, nevis jāsagaida, kad viņš pieteiksies, vai kā citādi.

Ja runājam par rekonstrukciju un pārbūvi, ko drīkst veikt, ko piedāvā veikt ar pašvaldību atļauju, neprasot piekrišanu īpašniekam, tad būs tāpat kā ar mežiem, ko pašvaldības var iznomāt apkopšanai citiem, pareizāk sakot, arī gan paredzot īpašnieka informēšanu par to, bet ciršana notiek nebūt ne kopšanas nolūkā.

Vēl viena lieta, ja runājam par to, ka vajadzētu aizsargāt īrnieku intereses. Īrnieku interešu apdraudējums, manuprāt, ir fikcija. Es saprotu, ka tas ir viens no punktiem partijas programmā. Tas ir atbalstāmi. Bet pašreiz situācija rāda, vismaz manā rīcībā esošie trīs gadus vecie dati rāda, ka milzīgs daudzums dzīvokļu ir aizņemti pat­vaļīgi.

Protams, gribētos jautāt arī Centra rajonam tajā skaitā, vai šo trīs gadu laikā ir kas mainījies, vai šie nelikumīgie dzīvokļu aizņēmēji ir izlikti no šiem dzīvokļiem? Tāpat pārbaudes rezultātā ir konstatēts, ka arī līdz šim ir stāvējuši tukši dzīvokļi, ka arī līdz šim dzīvojamā fonda vietā ir iemitināti vai iemitinājušies kādi citi uzņēmēji vai organizācijas. Diez vai tas, ka, lūk, mēs sāksim turpmāk rīkoties, vadoties no īpašnieku interesēm, pasliktinās šo situāciju? Drīzāk uzlabos, jo īpašnieks tomēr sekos līdzi, cik likumīgi viņa mājā ir iemitinājies kāds īrnieks vai cik likumīgi kāda telpa tiek nodota vienam vai otram lietotājam. Tāpēc es sliecos uz Grūtupa kunga variantu un aicinu arī jūs uz to. Šeit man ir mazākas aizdomas, ka īpašnieks varētu tikt piekrāpts. Varbūt tiešām vajag apsvērt šo manu piedāvājumu, ka, lūk, īpašnieka piekrišana ir jādabū ar to brīdi, kad ir zināms, ka šim objektam ir īpašnieks vai mantinieks. Paldies.

Priekšsēdētājs: Repšas kungs, vai jūs līdz 13.30 tiksit galā? Ja ne, tad es… Labi, lūdzu!

R.Repša: Mans sakāmais ir pavisam īss. Rīgas pilsētā ir izveidota privatizācijas komisija sakarā ar šo mazo privatizāciju. Visi dokumenti praktiski ir gatavi, palicis pēdējais dokuments– par attiecīgā inventāra novērtēšanu. Tas būs gatavs vistuvākajā laikā, acīmredzot marta vidū. Tātad šis privatizācijas process Rīgā reāli varētu sākties, protams, ja atrisinām šo problēmu, kas ir šajā projektā. Tāpēc es ierosinātu šo 20.jūnija termiņu, kurš te ir minēts (Punovska kunga projektā un citos projektos ir minēti vēl vēlāki termiņi), noteikti paredzēt ne vēlāk par 20.aprīli. 20.jūnijs– tie ir veseli divi pilnīgi nelietderīgi izmantoti nogaidīšanas mēneši.

Mēs vakar sīvi cīnījāmies par dažādiem termiņiem, kuros uzdodam Ministru padomei bezmaz 24 stundu laikā izstrādāt veselu kaudzi likumprojektu. Es šeit neredzu loģikas. Lēmuma pieņemšanas procesā mēs diktējam šausmīgus ātrumus, bet paša procesa realizācijai pilnīgi nepamatoti ejam uz novilcināšanu par veseliem diviem mēnešiem. Tas nav pieņemams. Tāpēc es šo noteikti liktu uz balsošanu, kad tas brīdis pienāks.

Runājot par visu to kopumā, par šo bijušo īpašnieku problēmu, visai sabiedrībai šobrīd ir grūti. Bijušajiem īpašniekiem ir grūti, grūti tiem, kuri tagad dzīvo tajos īpašumos, un visiem pārējiem tāpat. Pensionāriem, vientuļajām mammām šobrīd gandrīz nav ko ēst, jo nav naudas, par ko nopirkt. Es uzskatu, ka šinī situācijā mums ir morāliskas tiesības.

Kad visiem ir grūti, kad visiem ir jāpieliek pūles, lai eksistētu un virzītos uz priekšu, mēs esam morāliski tiesīgi arī no bijušajiem īpašniekiem prasīt papildu pūliņus– interesēties par saviem īpašumiem, negaidīt trīs gadus, bet tūlīt pat vākt visus nepieciešamos dokumentus un šīs problēmas risināt. Es domāju, uz šādu uzaicinājumu– pasteidzināt bijušo īpašnieku darbību– mums noteikti ir morāliskas tiesības. 1.punkts varētu būt Grūtupa kunga redakcijā, es domāju. Tas ir ļoti pieņemams. Attiecībā uz termiņu– 20.aprīlis. Tad bijušo īpašnieku rīcībā būs vēl mēnesis, lai šajā procesā iejauktos.

Priekšsēdētājs: Paldies, Repšas kungs! Pirms pārtraukuma vārds Gorbunova kungam paziņojumam.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Rīt es dodos uz Rēzekni sakarā ar mūsu Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas lūgumu. Kopā ar mani būs kolēģi Kinna un Apinītis. Dosies arī Bēniķa kungs, lauksaimniecības ministra vietnieks, un Skultes kungs, meža ministra vietnieks. Mums būs tikšanās ar Latgales novada vadību, ar Lauksaimniecības departamenta vadību un pārstāvjiem, Zemnieku federācijas vadību vai pārstāvjiem, LLS pārstāvjiem, pagastu pārstāvjiem, kā arī ar pārstrādājošo uzņēmumu vadītājiem vai tiem, kuri viņus pārstāvēs. Es šo informāciju sniedzu to deputātu zināšanai, kuri ir no šīs zonas un kuriem ir iespēja rīt pulksten 12.00 būt Rēzeknes rajona izpildkomitejas zālē. Laipni lūdzu!

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)