1992.gada 4.marta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet vietas! Sāksim darbu pēcpusdienas sēdē! Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 73 deputāti.

Saskaņā ar darba kārtību runās Freimaņa kungs. Vai Freimaņa kungs ir ieradies? Pēc tam– Leonīds Alksnis.

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Man tikai sāp sirds, ka šeit nav Bojāra kunga. Bet nu nekas. Es domāju, ka šis dokuments ir radies īstajā laikā. Mums visiem ir jāatzīst: jo gludāk un taisnīgāk nokārtosim šo sāpīgo jautājumu, kas saistās ar namīpašumu atdošanu īpašniekiem un ar visu šo problēmu kompleksu, jo labāk būs. Un tieši tādēļ šis dokuments principā ir atbalstāms.

Es gribētu izteikt tikai divas piezīmes, kuras būtu jāapsver. Pirmais– 253.dokuments, manuprāt, ir pilnīgi nepieņemams, un tieši par to man sāp sirds. Es brīnos, ka šo dokumentu ir sacerējis kvalificēts jurists, ja jau mums, pārējiem profāniem, ir skaidrs, ka, ietverot šo labojumu dokumentā, mēs to padarām pretrunīgu. Tātad jurists var rīkoties pēc šā dokumenta sākuma daļas, un jurists var rīkoties pēc šā dokumenta beigu daļas. Ja 1.punktā pēc vārda “atsavināšana” ieliekam vārdus “izlikšanu no tiem”, tad, izlasot līdz pēdējai rindkopai, ir skaidrs, ka bijušais īpašnieks var iebilst pret to, kas mitinās viņa mājā. Tas ir pēc pēdējas rindkopas, turpretim pēc pirmās rindkopas iznāk, ka viņš nevar to darīt. Pēdējā rindkopa pilnīgi atceļ pirmo rindkopu un otrādi. Es domāju, ka šis mazais papīra gabaliņš ir labi notēmēta mīna.

Otrs jautājums ir attiecībā uz bijušajiem īpašniekiem. Kolēģi, es domāju, ka mums šis dokuments ir jāpieņem tieši bijušo īpašnieku dēļ un arī tādēļ, ka tas bijušais īpašnieks nepavisam nav kaut kāds agresors, kas iet uz priekšu un, tā sakot, “spaida” šos tagadējos īpašniekus, bet gluži otrādi. Viņš faktiski ir bijis bijīgs gaidītājs, kas ar savu izstiepto cepuri gaida, kad viņam būs tiesības kaut ko teikt par savu namu. Es uzskatu, ka mums bijušajam īpašniekam pēc tam, kad viņš ir pieteicies un pretendē, tātad ir parādījies pie apvāršņa, jādod tiesības veikt kaut kādu efektīvu politiku attiecībā uz to, kas šajā mājā notiek. Tas ir pilnīgi nepieciešams.

Manuprāt, galīgais dokuments varētu būt iepriekšējā teksta sintēze, kuru mums piedāvā Punovska kunga un Grūtupa kunga labojumi. Proti, preambulu vajadzētu atstāt Punovska kunga redakcijā. Man liekas, tā ir ļoti pārdomāta. 1.punktu mēs varam in toto likt Grūtupa kunga redakcijā. 2.punkta pēdējā rindkopā varam atgriezties pie Punovska kunga varianta, jo tam punktam obligāti ir jābūt. “Īpašnieku iemitināšana dzīvojamās telpās, nedzīvojamo telpu iznomāšana nam­īpašumos pēc bijušā īpašnieka pieteikuma reģistrācijas var notikt tikai ar bijušā īpašnieka atļauju.” Šim punktam obligāti ir jābūt. Grūtupa kunga labojumā ir vai nu aizmirsts, vai tiešām ir runa tikai par šo 1.punktu.

Kolēģi, aizejot uz jebkuru dzīvojamo rajonu, jūs tūlīt redzēsit, kas tur dzīvo. Un ne tikai uz tā sauktajiem guļamistabu rajoniem. Pēc namu durvīm vien var noprast, kas tur par “brāļiem” dzīvo iekšā. Ja šā nama īpašnieks uzrodas, viņam ir jābūt tiesībām panākt, lai šie “brāļi” pēc kāda laika no turienes izvācas. Varbūt mēs varētu nobalsot, ka preambula ir Punovska kunga redakcijā, 1.punkts– Grūtupa kunga redakcijā un 2.punkts– Punovska kunga redakcijas pēdējā rindkopa. Es domāju, ka šis dokuments ir visai savlaicīgs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Leonīdam Alksnim. Gatavojas Muciņš.

L.Alksnis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Es arī gribu runāt, lai aizstāvētu bijušo īpašnieku tiesības. Mani personiski visvairāk uztrauc Punovska kunga redakcijā iesniegtā lēmuma projekta 1.punkta pirmā rindkopa, kurā viņš, manuprāt, ļauj vai liek priekšā ļaut pašvaldībām izlemt, pirms bijušie īpašnieki pieteikušies, vai šajos namos veikt rekonstrukciju. Viņš gan lieto vārdu “pārbūvi”. Viņš uzskata, ka šīs operācijas varētu veikt ar pašvaldību atļauju. Es šeit redzu bijušo īpašnieku īpašuma tiesību apdraudējumu. Praksē ir bijis daudz tādu gadījumu, kad, uzzinot vai pat neuzzinot (mēs jau faktiski visu zinām pēc vecajām zemes grāmatām un reģistriem), kurām ēkām ir bijuši īpašnieki, pašvaldības sāk šos namus pārbūvēt, rekonstruēt, tādā veidā mainot nama kapitalitāti, radot būtiskus apgrūtinājumus nākamajam namīpašniekam, kad viņš pieprasa un saņem šo namu atpakaļ savā īpašumā. Tādēļ attiecībā uz visiem tiem namīpašumiem, kurus bijušie namīpašnieki vēl pagaidām nav pieprasījuši, mēs nedrīkstam atļaut to, ko savā variantā liek priekšā Punovska kungs.

Manuprāt, rekonstrukcija ir tāds celtniecības darbu jēdziens, kurš pieļauj apjoma maiņu, ļoti būtisku šā nama kapitalitātes maiņu, šā nama funkcionālo maiņu. Par pārbūvi runājot, es gribu teikt, ka celt­niecības terminoloģijā faktiski šāda jēdziena nav. Šim jēdzienam ir stipra politiska nokrāsa, mēs šo pārbūves periodu visi esam laimīgi pārdzīvojuši, bet celtniecībā šāda tehniska apzīmējuma nav. Celtniecībā ir jauna būvniecība, ir rekonstrukcija, ir kapitālais remonts, ir kārtējais remonts, ir kosmētiskais remonts, ir restaurācija. Man pilnībā jāpiekrīt Marjašas kundzei, ka, aizsedzoties ar šo “pārbūvi”, pieļaujot šo “pārbūvi”, pašvaldība varēs, teiksim, nojaukt vienstāva namu un uzcelt desmitstāvu namu. Es uzskatu, ka mums jāpaliek pie mūsu vecā likuma un attiecībā uz namīpašumiem, kuru īpašnieki pagaidām vēl nav pieteikušies, mēs nedrīkstam ļaut pašvaldībām veikt šīs transformācijas. Es šeit saskatu zināmu ieinteresētību. Gribu piekrist Bojāra kungam, ka pašvaldības šajā gadījumā uzņemas sava veida starpnieka funkcijas, lai kaut ko iegūtu, respektīvi, lai iegūtu to, kas vēl iegūstams pēdējā brīdī.

Šajā sakarībā esmu sagatavojis arī attiecīgu priekšlikumu. Tas ir ļoti vienkāršs. 1.punkts būtu šāds: “Noteikt, ka līdz namīpašuma atdošanai likumīgajam īpašniekam, šo namīpašumu atsavināšana, nojaukšana, rekonstrukcija un pārbūve (ja gribam, varam arī minēt šo terminu, kaut gan es uzskatu, ka tas nav tehniski lietišķs) ir aizliegta.” Manuprāt, mēs varētu atļaut vienīgi šo namu kapitālo vai kārtējo remontu to esošajos gabarītos likumā noteiktajā kārtībā. Ļoti būtiski, manuprāt, būtu rakstīt nevis “ar pašvaldības atļauju”, bet “likumā noteiktajā kārtībā”, jo ir ļoti daudz gadījumu, kad pašvaldības, neievērojot likumā noteikto kārtību, kā jāizstrādā un jāsaskaņo tehniskā dokumentācija, faktiski nodarbojas ar nelikumīgu būvniecību. Es varbūt pārāk asi runāju, bet tādi gadījumi ir.

Ko gribu teikt par Grūtupa iesniegto variantu? Es domāju, ka attiecībā uz tiem namiem, kuru īpašnieki jau būs pieteikušies, pašvaldību interese mirklī noplaks. Es, piemēram, domāju, ka tas zināmā mērā tāds utopisks punkts, ko iesaka Grūtupa kungs, jo, kur būs pieteicies īpašnieks, tur pašvaldībām vairs šīs intereses nebūs, tā būs laimīga, ka tikusi no nama vaļā.

Vēl gribu piebilst, ka mūsu nabadzības periodā, kad mums viss ir tik dārgs, kad mums trūkst naudas un materiālu, šī vēlēšanās ir mazliet nereāla.

Attiecībā uz trešo rindkopu, par kuru runāja Rolands Repša un arī citi kolēģi, jāteic, ka šo termiņu varētu tuvināt. Jebkuros laikos, apbūvējot pilsētu, pilsētas apbūvei bija jābūt sabiedriski orientētai, respektīvi, tai bija jākalpo sabiedrības interesēm. Un, ja īpašnieks ieguva zemes gabalu un saņēma atļauju būvēt dzīvojamo namu, pašvaldība bija tiesīga viņam pateikt, ka ēkas pirmajā stāvā vai pirmajos divos stāvos ir jābūvē veikals vai grāmatnīca. Vārdu sakot, jābūvē telpas, kuras kalpotu sabiedrības interesēm. Šajā sakarībā es gribu teikt, ka šo telpu izmantošanas pietuvināšana, kā teica Repša, nebūtu krimināla, nebūtu pāridarījums bijušajam namīpašniekam, jo tā jau viņam savā laikā bija kā zināma nasta uzlikta. Viņš, manuprāt, varētu priecāties, ka šajās telpās varbūt pirms viņa jau ir parādījies īrnieks, kas tās saved kārtībā un izmanto tiešām visas sabiedrības interesēs.

Nobeidzot gribētu izteikt nelielu aizrādījumu savam kolēģim Punovskim. Arturs Punovskis ir manas komisijas loceklis, tas ir, Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijas loceklis. Mums līdz šim bija tāda kārtība: ja nākam ar savu iniciatīvu, tad vispirms savā komisijā izstrīdamies un pārrunājam, pēc tam vai nu dodam akceptu, vai nedodam. Šoreiz ir iznācis tā, ka viņš mums visiem ir aizgājis garām. Es vienkārši viņam gribētu lūgt, ka turpmāk tā nevajadzētu rīkoties, jo rezultātā mēs kavējam laiku, un tas pie laba gala neved.

Rezumējot visu, gribu akcentēt vēl to, ko teicu pašā sākumā, ka ļoti precīzi jānosaka pašvaldības tiesības attiecībā uz šo namu pārbūvi. Un vēlreiz atkārtoju, ka, manuprāt, pietiktu, ja mēs ierakstītu, ka atļauts vienīgi šo namu kapitālais un kārtējais remonts, nemainot ēku gabarītus, kas jau pats par sevi izriet no šiem diviem terminiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Muciņa kungam.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Šodien faktiski tiek izteikti trīs viedokļi par šo priekšlikumu. Viens ir tas, kuru iesniedza Punovska kungs. Tas ir centrēts uz to, ka privatizācijas ceļā nepieciešams ātrāk šīs mājas nodot to cilvēku rokās, kuri varētu tās apsaimniekot. Otru viedokli pauž Grūtupa kungs, cenšoties to ierobežot, bet arī vienlaikus tomēr ejot pretim šim viedoklim. Trešais ir Simsona kunga viedoklis, kuram es pievienojos. Es uzskatu, ka nekāds labojums mums nav jāpieņem un ir jābalso pret visiem šodien ierosinātajiem labojumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka Augstākā padome vienreiz šo jautājumu jau ir izlēmusi. Mēs pietiekami korekti esam noteikuši gan pieteikšanās termiņus, gan visu pārējo. Es atgādināšu cienījamiem kolēģiem, ka vienreiz jau skatījām līdzīgu lēmuma projektu, kuru bija iesniegusi Likumdošanas jautājumu komisija, balstoties uz pašvaldību ierosinājumiem (ja nemaldos, tas bija Rīgas pilsētas ierosinājums), un noraidījām to. Es toreiz aicināju balsot pret šādu grozījumu. Tagad man ir jāatkārto tie motīvi, kurus izteicu jau toreiz, kad tika mēģināts grozīt lēmumu par likuma stāšanos spēkā, un atkal jācenšas oponēt kolēģim Repšam un arī visiem pārējiem, kuri centās ar vienu vai otru kompromisu pārliecināt, ka šādu lēmumu ir iespējams pieņemt.

Es uzskatu, ka šāds lēmums nav pieņemams. Pirmām kārtām jau tas, ka tiek mēģināts saīsināt šo trīs gadu termiņu. Tātad tas varētu būt, kā Repša teica, 20.aprīlis, tas varētu būt 20.septembris, un visbeidzot tas varētu būt 20.jūnijs. Es domāju, ka visām šīm manipulācijām ar datumiem nav absolūti nekāda pamata.

Es, būdams jurists, tomēr uzskatu, ka parlamenta lēmumiem un likumiem vispār ir jābūt stabiliem. Mēs nevaram šodien nospriest tā, bet rīt izkāpt ar kreiso kāju no gultas un spriest gluži otrādi. Es neuzskatu, ka visi šie argumenti, kuri šodienas diskusijā tika izvirzīti, būtu kaut cik saprātīgi. Man gan vairāk prāts sliecas uz tiem Bojāra kunga argumentiem, ka pašvaldības nez kādēļ ir briesmīgi ieinteresētas šajos jautājumos. Kur tad tās bija visus šos 50 gadus? Kāpēc neremontēja? Kāpēc nerekonstruēja? Kāpēc šos namus neizīrēja? Kāpēc neiekārtoja tos brīnišķos veikalus, kuri nu tagad glābs mūsu tautu? Tad bija viens vienīgs klusums un nekādu uztraukumu, bet, tiklīdz ir iespējams kaut ko par valūtu izīrēt, tiklīdz ir iespējams kaut drusku dabūt valūtu vai naudu, lai palielinātu vienas dienas algu, lai pašvaldības aparātam būtu ko momentā iztērēt, tā tūlīt ir interese.

Par privatizāciju. Jau toreiz, apspriežot šo grozījumu, es izteicu savu viedokli privatizācijas jautājumā, bet šodien man atkal jāoponē kolēģim Repšam. Nu nenesīs svētību tas īpašums, kas iegūts pretrunā ar Civillikuma normām! Nenesīs svētību! Ir naivi cerēt, ka tagad kaut kādu manipulāciju rezultātā pašvaldības tomēr iegūs tiesības izrīkoties ar šo ēku un tādā gadījumā, ja kaut kāda iemesla dēļ nebūs pieteicies īpašnieks vai viņa mantinieks, to nodos kādam jaunam uzņēmējam. Esmu pārliecināts, ka jaunajam uzņēmējam šī ēka nenesīs svētību. Es jūs vēlreiz mēģinu pārliecināt, ka nenesīs svētību. Atcerēsimies Civillikuma ievaddaļā teikto, kā un kādā veidā jāizmanto civilās tiesības. Īpašums, kas iegūts ar šādiem ne tikai pretlikumiskiem, kā es uzskatu, bet arī morāli apšaubāmiem paņēmieniem, nevar nest svētību. Lai šie jaunie uzņēmēji padomā par to, ko viņi liks šajās īrētajās telpās, jo tur tāpat ir vajadzīgas letes, kosmētiskais remonts, ir vajadzīga nauda, lai iegādātos preces, svarus un tā tālāk. Mums nav tik milzīgas summas, lai šie jaunie tirgoņi, jaunie uzņēmēji, jaunie sabiedriskās ēdināšanas iestāžu vadītāji uzreiz sagrābtu savās rokās nekustamo īpašumu, respektīvi, ēku un zemi. Lai viņi padomā par to, ka nav šo summu, lai tūlīt varētu samaksāt par ēkām un zemi. Tā kā naudas nav, viņi domā, kā dabūt šo ēku un šo zemi par sviestmaizi. Es jau iepriekšējā reizē teicu, ka pirmām kārtām šī nauda, šie padomju rubļi nav maksāšanas līdzeklis, par ko varētu iegūt šādu īpašumu. Otrām kārtām, ja noteiksim arī valūtā, kā vakar lēmām, tad arī lielas jēgas nebūs. Nav jau mums tirgus, kas šodien novērtētu, vai tas nekustamais īpašums ir 1000 dolāru vai 500 dolāru vērts. Šis tirgus var izveidoties un īstā vērtība var parādīties tikai ar laiku. Manuprāt, šiem argumentiem attiecībā uz to, ka ir jāsteidzas un jāprivatizē šādā apšaubāmā veidā iegūts īpašums, nav nekāda pamata.

Runājot par Punovska kunga argumentiem, jāteic, ka viņš pats nonāca ar sevi pretrunā. Viņš teica, ka pret likumu nevienu nevar izlikt, domādams laikam Demokrātisko darba partiju, bet tajā pašā laikā viņš teica, ka tik daudzi bez likuma un bez ordera ir sagājuši šajos dzīvokļos. Bet ir taču prokurors, ir iespēja administratīvā kārtā šādus bezordera īrniekus izlikt. Ir tiesas izpildītājs, ir policija. Ja nepieciešams, likumīgā kārtā policija var lūgt palīgā zemessargus. To visu var izdarīt, ja tas ir nepieciešams. Viens no debatētājiem teica, ka izmantotājiem, respektīvi, pašvaldībai, ir tiesības tad, ja māja vai dzīvoklis tiešām ir atstāts, aizsist logus un durvis ciet, saglabājot šo māju, lai tā nesabruktu, nenodegtu un tur neapmestos šaubīgi tipi, kuri tai var nodarīt kaitējumu.

Es uzskatu, ka visi šie argumenti, kuri šodien tika izteikti, ir nepamatoti un apšaubāmi. Es, protams, negribu nostāties uz Bojāra kunga argumentācijas pamatiem, bet katrā ziņā neviens nevar aizliegt ne viņam, ne arī man domāt, kādi ir iemesli.

Es aicinu, cienījamie kolēģi, tomēr skatīties uz saviem likumiem nopietni: ja reiz esam lēmuši par trim gadiem, tad tā lai arī paliek. Ja reiz pasaulei esam pateikuši, ka triju gadu laikā var pieteikties, tad tam tā ir jānotiek. Visas šīs manipulācijas ar datumiem, pirms neesam atjaunojuši un palaiduši darbībā Civillikuma mantojuma tiesību sadaļu, kur faktiski katram īpašumam būs pirmās, otrās, trešās vai ceturtās kārtas mantinieks, katrs īpašums atradīs kādu cilvēku tuvākā vai tālākā radniecības pakāpē ar mirušo īpašnieku, tā ka pašvaldībai nepaliks ne melns aiz naga, kā arī mēģinājums veikt šo privatizāciju, pirms stājusies spēkā un sākusi darboties šī mantojuma tiesību sadaļa, manuprāt, nav nekas cits kā centieni atņemt likumīgajiem īpašniekiem viņu īpašumu. Es negribētu, lai kāds vēlāk mūs nosauc par noziedzniekiem. Es aicinu balsot pret.

Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs! Debatēs vairāk neviens nav pieteicies, Grūtupa kungs lūdz vārdu dažu minūšu replikai.

A.Grūtups: Cienījamie kolēģi! Bez šaubām, pēdējo vārdu šajā jautājumā teiks Arturs Punovskis kā lēmuma projekta autors. Bet, vērīgi noklausījies visus viedokļus, es tomēr domāju, ka mēs šodien diez vai varam lēmumu pieņemt, ja atsevišķās detaļās ir dažādi viedokļi. Piemēram, mēs respektējam un mums nav nekas pret Leonīda Alkšņa viedokli, arī Pēteris Simsons izteica svarīgu argumentu. Ir dažādi šo datumu piedāvājumi. Es domāju, ka būtu lietderīgi tomēr visiem sanākt kopā, sagatavot un nākamnedēļ apspriest variantu, kurā varētu būt alternatīvi varianti attiecībā uz termiņiem, lai būtu skaidrība, par ko balsot. Jo diez vai šodien būtu prātīgi, ņemot vērā viedokļu daudzveidību, balsot par šo lēmumu. Līdz 25.februārim, kamēr valdība nebija izlēmusi un apstiprinājusi nolikumu par denacionalizāciju, es principā atteicos piedalīties šādā darbā, bet tagad, kad tas ir pieņemts, man nekas nebūtu pretim piedalīties. Es domāju, ka šodien vajadzētu pārtraukt izskatīšanu un turpināt darbu nākamnedēļ.

Priekšsēdētājs: Paldies, Grūtupa kungs! Punovska kungs, lūdzu!

A.Punovskis: Cienījamais Birkava kungs, es gribētu izmantot savas tiesības uz galavārdu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Punovskis: Es gribētu vēl pāris minūtes parunāt par tiem priekšlikumiem, kuri tika izteikti debatēs. Varbūt nedaudz tos komentēt un izteikt savu priekšlikumu, kādā veidā no šīs situācijas izkļūt.

Es gribētu sākt no beigām un vēlreiz akcentēt to, ko daži kolēģi, arī pēdējais runātājs– Muciņa kungs, diemžēl nav galīgi sapratuši. Nekādi termiņu samazinājumi absolūti nav paredzēti. Pieteikšanās termiņš paliek trīs gadi. Ja šeit ir tāda izpratne, ka termiņš tiek samazināts, tad tas ir pārpratums. Netīšs vai tīšs, to es, protams, nevaru zināt. Pieteikšanās termiņu netiek piedāvāts samazināt. Tiek piedāvāts noteikt termiņu, pēc kura pašvaldības brīvajās dzīvojamās un nedzīvojamās telpās varēs ielikt īrniekus un nomniekus. Diskusija bija par šo termiņu– vai tas ir 20.aprīlis, 20.jūnijs vai 20.septembris. Īpašnieka tiesības uz trīs gadu pieteikšanās termiņu nekādā veidā netiek samazinātas.

Tālāk vēl gribētu teikt, ka Augstākā padome, 30.oktobrī pieņemot šo lēmumu, diemžēl nav pieņēmusi visu, kas tai bija jāpieņem. Tā nav noteikusi, kas ir atbildīgs par tiem tukšajiem dzīvokļiem, kuri paliek šajā trīs gadu periodā. Augstākā padome nav noteikusi, kā veikt privatizāciju galvaspilsētā, ja 80 procentus no tās centrālās daļas aizņem bijušais īpašums. Tāpat neesam noteikuši, kā saglabāt jau daļēji izvietotos namus– tos namus, kuru īrnieki ir daļēji izvietoti un kuros ir paredzēts tuvākajā laikā iesākt kapitālo remontu, ko mēs diemžēl nevaram iesākt. Ja to nevarēsim iesākt, ir jāveic konservācijas darbi, kas izmaksās dārgi, lai šo namu saglabātu vēl trīs gadus. Diemžēl uz šiem jautājumiem Augstākā padome nav devusi atbildi. Protams, es to saku, pārmetot arī pats sev. Tādēļ patlaban ierosinu izeju no šīs kritiskās situācijas.

Tālāk par konkrētajiem priekšlikumiem, kas tika izteikti. Nolikums par denacionalizācijas kārtību Ministru padomē tiešām tika aizkavēts par divarpus mēnešiem, bet tas nav iemesls, lai termiņu no 20.jūnija varētu pārcelt uz 20.septembri. Tādējādi šie divarpus mēneši, kurus iekavēja Ministru padome, nav iekavējuši bijušo īpašnieku pieteikšanos. Pieteikšanās ir notikusi un joprojām notiek. Tas, ka vasarā šeit ieradīsies daudz ārzemnieku, ir tiesa. Arī nākamgad vasarā ieradīsies daudz ārzemnieku. Un es jau teicu, ka viņu tiesības uz bijušajiem īpašumiem netiek apdraudētas. Absolūti ne. Dzīvojamās platības jārezervē. Tas ir Grūtupa kunga teiktais šiem bijušajiem īpašniekiem. Līdz ar to būs zaudējumi un zudumi. Tomēr gribu uzsvērt, ka tam, kurš nosaka, ka būs zaudējumi un zudumi, ir jāpasaka, kas šos zaudējumus cietīs. Uz kā rēķina radīsies šie zaudējumi? Nevis radīsies, bet uz kā rēķina tie tiks segti? Ja pašvaldībām patlaban ir jāmaksā par tukšo dzīvokļu apsildīšanu, ja pašvaldībām ir jāmaksā un jāsedz izdevumi par to, lai nodrošinātu šo dzīvokļu neaizskaramību, tad kāpēc tas ir jādara no pašvaldību budžeta? Acīmredzot tādā gadījumā, ja šie dzīvokļi ir jāatstāj tukši, ir jāizdara attiecīgi grozījumi tajos likumos, kas nosaka, uz kā rēķina šie dzīvokļi tiks saglabāti trīs gadus.

Tas, ka pašvaldības var noslēgt durvis un tādējādi saglabāt šos namus neskartus, atvainojiet, tas tomēr ir diezgan naivi. Noslēgtas durvis nav nekāds šķērslis, lai tās nevarētu uzlauzt. Pašvaldības nevar nolikt un Iekšlietu ministrija arī nevar nolikt pie katrām aizslēgtajām durvīm policistu, lai viņš sargātu.

Pašreizējā likumdošana, kas nosaka izlikšanas kārtību no nelikumīgi aizņemtajiem dzīvokļiem, ir pietiekami sarežģīta, lai šo izlikšanu varētu operatīvi un ātri veikt. Pašreizējais Civilprocesa kodekss un arī pārējie likumi, kuri paredz izlikšanas kārtību, noteic, ka nevienu nedrīkst izlikt uz ielas, ka nedrīkst izlikt, ja dzīvoklī ir mazi bērni, invalīdi, slimi cilvēki un tamlīdzīgi. Es varētu vienīgi aicināt mūsu cienījamos juristus izdarīt attiecīgus grozījumus likumdošanā, lai izlikšanu varētu veikt bez šīm formalitātēm.

Un vēl nedaudz. Es tomēr aicinātu neabsolutizēt bijušo īpašnieku tiesības. Par viņu pienākumiem mēs nezin kāpēc esam aizmirsuši. Jau tagad pašvaldībās griežas īrnieki ar jautājumiem, pareizāk sakot, ar sūdzībām par tekošiem jumtiem. Saņēmis atbildi: “Griezieties pie sava īpašnieka par šo tekošo jumtu,” īrnieks jautā, kur viņu var atrast. Izdzirdis atbildi, ka viņš ir Kanādā, īrnieks slavē Dievu un Augstāko padomi, kura ir pieņēmusi likumu par to, ka ir devusi viņam īpašnieku ar visām tiesībām, bet nav devusi īpašniekam pienākumus.

Un vēl par dzīvokļiem. Patlaban ir simtiem cilvēku, kas vēlas aizbraukt, un pirmām kārtām viņi mainās ar tiem Latvijas pilsoņiem Krievijā, kuri vēlas braukt atpakaļ. Grūtupa kunga piedāvātajā variantā šāda maiņa tiek pilnīgi izslēgta. Līdz ar to ne mēs varam atbrīvot dzīvokļus tiem, kuri vēlas atbraukt, ne mēs varam izlaist no republikas, neielaist republikā tos Latvijas pilsoņus, kuri vēlas šeit atgriezties.

Otrkārt, ir iebraucēji, kuri, atstājot dzīvokli, vēlas saņemt kompensāciju. Ir valdības lēmums par kompensācijas izmaksām, mēs viņiem maksājam kompensāciju. Bet šī nauda faktiski tiek izsēta vējā, jo dzīvoklis paliek tukšs. Pašvaldības pat nevar šajā dzīvoklī izvietot kaut vai sociāli maznodrošinātos, kuriem tās, kā saka, šo dzīvokli uz laiku uzdāvinātu, uzdāvinātu tiesības uz laiku apmesties šajā dzīvoklī tiem cilvēkiem, kuri patlaban dzīvo graustos un jau 15–20 gadus stāv rindā. Faktiski šādas tiesības šobrīd ir liegtas un tiek uzsvērts, ka tā tam arī jāpaliek.

Tagad par to, kādā veidā, es domāju, mums vajadzētu atrisināt situāciju. Grūtupa kungs jau piedāvāja ņemt par pamatu viņa variantu. Domāju, ka šie abi projekti pēc struktūras ir līdzīgi un nebūtu lietderīgi tos pretstatīt vienu otram. Freimaņa kungs piedāvāja tos sintezēt, es arī piedāvātu šos projektus sintezēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka dažiem priekšlikumiem, kurus piedāvā Grūtupa kungs, piekrītu. Domāju, ka tos varētu apvienot, bet nevajadzētu tādēļ šos priekšlikumus konfrontēt un balsot par katru atsevišķi.

Es piedāvātu ņemt par pamatu projektu Nr.215 un klāt balsot par tiem priekšlikumiem, ko piedāvā Grūtupa kungs. Es piekrītu Grūtupa kunga piedāvājumam pirmo rindkopu papildināt šādi: “ar bijušā īpašnieka piekrišanu, ja tas ir pieteicies”. Tas būtu lietderīgi. Varētu piekrist arī Grūtupa kunga priekšlikumam attiecībā uz pēdējo rindkopu, proti, ka termiņš, kuru patlaban nosakām īres un nomas līgumiem, nevar būt garāks par prasības vai pieteikuma iesniegšanas noilguma termiņu. Tam es arī varētu piekrist, tas nozīmē, ka mēs noslēdzam šo termiņu līdz 1994.gada beigām un pēc tam atkarībā no vajadzības vai nu pagarinām, vai pārtraucam. Bet es nekādā gadījumā nevaru piekrist Grūtupa kunga ierosinājumam pārtraukt jaunu īres līgumu slēgšanu, arī dzīvokļu apmaiņu.

Un vēl par neskaidrību attiecībā uz rekonstrukciju. Rekonstrukciju katrs tulko citādāk. Tas varētu tā būt. Es, piemēram, ar to saprotu sapuvušas koka sijas nomaiņu ar metāla siju, citi to saprot kā ēkas funkcionālo pārbūvi. Abiem viedokļiem var piekrist. Tādēļ es ierosinātu pirmo rindkopu papildināt šādi: “Rekonstrukciju un pārbūvi drīkst veikt tikai ar pašvaldības atļauju, ja tas ir nepieciešams nama saglabāšanai ekspluatējamā stāvoklī.” Būtībā ar to tiek domāti kapitālie remonti, tas varētu būt arī kompromiss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Punovska kungs! Tādējādi, šķiet, esam nonākuši pie vienota viedokļa, ka balsot par šo dokumentu tūdaļ nevaram. Es lūgtu Punovska kungu kopā ar Grūtupa kungu izveidot vienotu dokumentu ar variantiem, par kuriem varētu balsot nākamajā plenārsēdē. Bojāra kungs ir atkārtoti iesniedzis priekšlikumu izveidot speciālu darba grupu šo dokumentu saskaņošanai, bet, ja divu dažādo projektu autori var vienoties, tādā gadījumā viņi varētu, pieaicinot Alkšņa kungu, kura priekšlikumu abas puses uztvēra, izveidot variantu balsošanai.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es pat piekristu samazināt šo darba grupu, pieliktu klāt profesoru Plotnieku un ne vairāk. Grūtupa kungu… Tā kā mums ir iesniegti divi dokumenti, ar to pilnīgi pietiktu. Jo mazāk cilvēku, jo vieglāk vienoties.

Priekšsēdētājs: Godātais Bojāra kungs! Lēmuma projektus ir iesnieguši divi deputāti– Punovska kungs un Grūtupa kungs. Grūtupa kungs, vai jūs varētu vienoties par viena dokumenta izstrādāšanu, pieaicinot ieinteresētos cilvēkus?

J.Bojārs: Vienu, tikai vienu cilvēku…

A.Grūtups: Jā, es jau savā priekšlikumā teicu, ka vajadzētu mums ar Arturu kopā pastrādāt un sagatavot vienu dokumentu. Varbūt kādā punkta daļā varētu būt alternatīva, bet tas tomēr būtu pārskatāms un balsojams dokuments.

Priekšsēdētājs: Vai jūs varat izpildīt arī Bojāra kunga lūgumu un pieaicināt Plotnieka kungu? Ja Bojāra kungs uzstāj, ka mums jābalso par darba grupas izveidošanu vai speciāli par Plotnieka kungu, mēs to nevaram šobrīd darīt, jo Plotnieka nav klāt.

J.Bojārs: Viņš piekrita, piekrita personiski man… Man bija priekšlikums– Marjašas kundzi, Plotnieka kungu …

Priekšsēdētājs: Marjašas kundze met ar roku, ka viņa nepiekrīt.

J.Bojārs: Tad es samazinu savas pretenzijas, paliekot pie Plotnieka kunga. Es arī šajā jautājumā nāku pretī…

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, mēs iztērēsim vairāk laika, darba grupu izveidojot nekā dokumentu sagatavojot…

J.Bojārs: Cienījamais priekšsēdētāj, es tomēr esmu tāds pats deputāts kā visi pārējie klātesošie. Es samazināšu savas pretenzijas, bet viena cilvēka pārstāvību tomēr lūgšu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es tikai gribu paskaidrot, ja jūs man atļautu…

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

J.Bojārs: Profesors Plotnieks ir Zinību biedrības vadītājs. Zinību biedrību var kritizēt, bet tā nav politiska biedrība, cienījamie kungi! Zinību biedrību un arī Grāmatu draugu biedrību met ārā. Es lūgtu tomēr pieaicināt profesoru Plotnieku.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bojāra kungs! Lūdzu, Punovska kungs!

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka mums šobrīd nevajadzētu lauzt šķēpus par to, kas ir šajā darba grupā. Te ir ieinteresētās puses, kuras acīmredzot savstarpēji sadarbosies un projektu izstrādās, bet, manuprāt, mums vajadzētu vienoties par to, ka mēs šo projektu izskatām nākamajā otrdienā, un šobrīd par to vajadzētu nobalsot, lai tas netiktu aizmirsts.

Priekšsēdētājs: Paldies, Punovska kungs! Tātad, ja Bojāra kungs tomēr uzstāj, mums būs jābalso par to, ka darba grupai, kurā ir divu dokumentu autori– Grūtupa kungs un Punovska kungs, pievienojas trešais– Plotnieka kungs.

J.Bojārs: Jā, kā Zinību biedrības priekšsēdētājs.

Priekšsēdētājs: Labi, kolēģi! Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 86.

Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Par balsošanas motīviem. Es uzskatu, ka nekādi labojumi šim likumam nav vajadzīgi, tāpēc nekāda komisija lēmuma sagatavošanai nav vajadzīga. Aicinu balsot pret šādas komisijas veidošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bērza kungs! Tātad mēs balsojam par to, ka neveidojam darba grupu, kaut arī profesors Bojārs uzstājīgi ierosina uzaicināt arī Plotnieka kungu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsojam. Lūdzu rezultātu. 28– par, 21– pret, 30– atturas. Plotnieka kungs netiek uzaicināts, viņš tieši arī ierodas… Bet tas neatņem viņam citas deputāta tiesības.

Godātie kolēģi! Ir vēl divi priekšlikumi, par kuriem mēs varētu nobalsot, lai Grūtupa kungam un Punovska kungam būtu vieglāk strādāt. Tas ir Bojāra kunga priekšlikums par izlikšanu– 253.dokuments. Vai Bojāra kungs uzstāj uz balsošanu par šo dokumentu?

J.Bojārs: Ņemot vērā, ka man tur ir tikai divi vārdi, nedomāju, ka tā būtu briesmīga uzstājība prasīt divu vārdu iestarpināšanu.

Priekšsēdētājs: Tātad ir jābalso vai nav jābalso?

J.Bojārs: Es tomēr lūgtu balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Kolēģi, es domāju, ka mums nevajag te taisīt juridiskus lēcienus. Mēs esam jau vienojušies par to, ka divi speciālisti izstrādā galīgo dokumentu, bet tad mēs te sākam kaut ko mudžināt un gribam kaut ko iešmugulēt iekšā. Es esmu pilnīgi pret.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, neviens te neko negrib iešmugulēt, bet ir divi dokumenti un vēl ir Repšas kunga priekšlikums. Tātad mēs atliekam balsošanu līdz tam brīdim, kad būs galīgais dokuments. Paldies. Tādā gadījumā šā dokumenta apspriešanu beidzam. Ja Bojāra kungs uzstās par savu priekšlikumu, viņš varēs to atkārtoti izvirzīt balsošanai nākamajā reizē.

J.Bojārs: Cienījamie kungi un dāmas! Jūs labi atceraties no iepriekšējās nedēļas mūsu iesniegumu pēc visa tā zemessargu gājiena… Mēs šo priekšlikumu pilnīgi noņemam, ja jūs atļaujat mums iekomponēties šajā lēmumā. Tad mēs noņemam iepriekšējo priekšlikumu un līdz ar to taupām jūsu laiku. Es negribu šajā auditorijā pārāk uzstāt. Es iepriekšējo priekšlikumu ar diviem punktiem pilnīgi noņemu, ja jūs atļaujat mums ar profesora Plotnieka līdzdalību piedalīties lēmuma sagatavošanā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bojāra kungs! Lūdzu, Punovska kungs!

A.Punovskis: Es noteikti apsolītu izskatīt visus priekšlikumus, kuri tiek iesniegti sakarā ar šo lēmuma projektu. Ne tikai tos, kurus iesniedzat jūs, Bojāra kungs, bet arī visus pārējos, kuri šeit tika izteikti mutvārdos un vēlāk tiks iesniegti rakstveidā. Bet es lūdzu, Birkava kungs, nobalsot par to, ka mēs šo jautājumu iekļaujam nākamās otrdienas darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Punovska kungs! Vai ir vajadzīgs reģistrācijas režīms? Nav vajadzīgs. Balsojam par to, ka šo jautājumu iekļaujam otrdien plenārsēdes darba kārtībā dienas pirmajā pusē. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsojam. Lūdzu rezultātu. Par– 47, pret– 18, atturas– 11. Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums– par 1922. gada dibinātās Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu. Ziņo Vēciņa kungs. Lūdzu. Cik ilgs laiks jums būtu vajadzīgs?

Ē.Vēciņš, Latvijas Bankas prezidenta konsultants: Četras minūtes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

Ē.Vēciņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Augstākās padomes lēmums, ar kuru mums, Latvijas Bankai, tika uzlikts par pienākumu iesniegt Augstākajai padomei ziņojumu par bijušās Latvijas Bankas zelta un citu vērtību stāvokli, no mūsu puses ir izpildīts. Jūs esat saņēmuši ziņojumu un arī mūsu iesniegto lēmuma projektu par to, lai Augstākā padome ar savu lēmumu atjaunotu 1922.gadā dibinātās Latvijas Bankas likumīgās tiesības un tās pārņemtu 1990.gadā no jauna nodibinātā Latvijas Banka. Šāds lēmums ir nepieciešams, lai visās tajās ārvalstīs, kurās ir mūsu zelta avuāri un valūtas krājumi, mēs varētu iesniegt šādu oficiālu dokumentu un lai uz šā dokumenta pamata starptautiski tiesiski tiktu atzītas mūsu jaunās Latvijas Bankas tiesības uz šīm vērtībām. Es ceru, ka jūs ar lēmuma projektu esat iepazinušies, un lūdzu pieņemt lēmumu, lai mēs juridiski noformētu tiesību pārmantojamību un šai lietai dotu virzību, kāda mums nepieciešama, lai faktiskajā īpašumā pārņemtu tos avuārus, kuri mums šodien ir ārvalstu bankās: Francijas bankā, Anglijas bankā, Šveices bankā un Amerikas Savienoto Valstu Federālajā rezervju bankā.

Lūdzu, ja ir jautājumi …

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai būs jautājumi Vēciņa kungam? Celmiņa kungs, lūdzu!

J.Celmiņš: Man būtu šāds jautājums. Ja Latvijas Banka kļūs par tiesību pārmantotāju, tad aktuāls kļūs jautājums par tiem noguldījumiem, kas ir bijuši 1922.gadā dibinātajā Latvijas Bankā, bet vēlāk nacionalizēti. Vai bijušajiem īpašniekiem neradīsies iespēja prasīt, lai liktu atjaunot arī viņu tiesības uz viņu noguldījumiem, un vai jūs būsit spējīgi to nodrošināt?

Ē.Vēciņš: Jā, jautājumu saprotu. Šodienas situācijā mēs uzskatām, ka visupirmais jautājums ir noskaidrot tiesību pārmantojamības juridisko pusi. Katrā ziņā, ja Augstākā padome šādu lēmumu pieņems, Latvijas Banka šo cilvēku prasības savā turpmākajā darbībā būs spējīga izpildīt, saņemot attiecīgu kompensāciju no to valstu valdībām, kuras mūsu avuārus bija nacionalizējušas. Es saprotu, ka jūs nedomājat šīs četras bankas, kuras es nosaucu, tās visas ir piekritušas simtprocentīgi atdot mūsu avuārus. Es saprotu, ka jūsu jautājums ir saistīts ar PSRS Valsts banku, kura zināmu vērtību daļu konfiscēja, respektīvi, okupācijas rezultātā sagrāba un izveda. Jūs domājat tieši šo daļu?

J.Celmiņš: Jā, tieši šo daļu.

Ē.Vēciņš: Tātad par pirmo daļu jums jautājumu nav. Jautājums ir par šo daļu. Es uzskatu, ka Latvijas Banka šādu kompensāciju būs spējīga izsniegt starpvalstu sarunu rezultātā, ja vērtības mums tiks atdodas. Ja šīs vērtības starpvalstu sarunu rezultātā netiks kompensētas, acīmredzot jautājums var ievilkties, nu… uz ļoti ilgu laiku, jo šajā brīdī apmierināt šīs prasības Latvijas Banka nav spējīga. Runa ir par juridiskā statusa atjaunošanu un par starpvalstu sarunu rezultātiem. Ja tie būs labvēlīgi, Latvijas Banka nekavējoties kompensēs šīs vērtības, bet, ja tie nebūs labvēlīgi,– tad tikai tad, kad banka būs spējīga šīs vērtības atdot.

J.Celmiņš: Bet vai mums tādā gadījumā to nevajadzētu arī īpaši paredzēt? Mans priekšlikums ir šobrīd šo jautājumu neskart un aprobežoties tikai ar mūsu tiesību atjaunošanu uz tiem ārvalstu avuāriem, par kuriem mums domstarpību nav. Īpaši ietvert dokumentā šo jautājumu, es uzskatu, šobrīd nevajadzētu. Starpvalstu sarunu rezultāti parādīs, cik lielā mērā būsim spējīgi šos jautājumus kārtot. Tādas ir manas domas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Lagzdiņa kungs.

J.Lagzdiņš: Lēmuma projektā nepārprotami redzams, ka tas ir akceptēts Ekonomikas komisijā. Bet jautājums ir tāds: vai šo lēmuma projektu ir akceptējusi arī Finansu ministrija, vai tas ir izskatīts arī Ministru padomē, un kāds ir abu šo institūciju viedoklis? Jo Ministru padome un attiecīgās tās amatpersonas konkrēti risinās jautājumus, kas atspoguļoti šajā lēmuma projektā.

Ē.Vēciņš: Man šķiet, ka šo jautājumu risināšana Ministru padomē un Finansu ministrijā nav saistīta ar izskatāmo lēmuma projektu šāda iemesla dēļ. Mēs lēmuma projektā tādā veidā, kādā tas formulēts, atjaunojam tiesības. Tad, kad pēc lēmuma pieņemšanas šīs tiesības būs juridiski stājušās spēkā, pārējie jautājumi, kas saistīti ar Finansu ministrijas interesēm par zeltu un citām vērtībām, būs atrisināmi automātiski. Iekams nav tiesību, nevar sākt risināt šo jautājumu. Man liekas, ka šodien iestrādāt projektā vēl papildu punktus par Finansu ministrijas un valdības kompetenci nebūtu vajadzības.

J.Lagzdiņš: Bet sakiet tomēr, vai šo svarīgo jautājumu ir izskatījusi valdība un Finansu ministrija vai nav izskatījusi un kāds ir viņu viedoklis? Jā vai nē.

Ē.Vēciņš: Mēs Finansu ministrijas un valdības viedokli uzklausījuši neesam. Mēs uzskatām, ka šis viedoklis tika noskaidrots šeit, Ekonomikas komisijā.

J.Lagzdiņš: Tad jūsu pienākums bija to darīt, pirms iesniedzāt šo lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Paldies, jautā Bukas kungs.

S.Buka: */Kā saprotu, šī dokumenta galvenais uzdevums pateikts punktā, ar kuru Latvijas Bankai šodien uzdots būt par to noguldījumu pārmantotāju, kuri atrodas citās valstīs. Bet pārmantotības atjaunošana nav tikai aktīvu, bet arī pasīvu pārņemšana. Vai Latvijas Bankai bija arī pasīvi? Kādā veidā mēs būsim atbildīgi arī par tiem? Vēl jo vairāk tāpēc, ka lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi. Vai tas neizsauks veselu rindu sabiedrisku procesu citās valstīs? Un no tā izrietošais Muciņa kunga jautājuma turpinājums: vai jūs esat konsultējies ar tām ārvalstu bankām, ar kurām Latvijas Bankai bija attiecības līdz 1940.gadam?/

Ē.Vēciņš: */Jā. Ar visām bankām./ Ar visām bankām, kurās bija Latvijas Bankas zelta un citu vērtību noguldījumi, mēs esam konsultējušies, un visas šīs bankas, es vēlreiz atkārtoju, tās ir četras bankas– Francijas banka, Šveices banka, Anglijas banka un Amerikas Savienoto Valstu Federālā rezervju banka–, bez iebildumiem ir piekritušas mums šos ieguldījumus atdot. Tāpēc runa ir par to, lai mēs juridiski varētu šo jautājumu formulēt un minētajām bankām būtu juridisks pamats piekrist šo avuāru atdošanai pašreizējai Latvijas Bankai. Ir vajadzīgs lēmums, kas akceptē pārmantojamības faktu, proti, ka šodienas Latvijas Banka ir vienīgā likumīgā bijušās Latvijas Bankas mantiniece. Citu pretenziju vai kontrpretenziju pret Latvijas Banku nevienai no minētajām ārvalstu bankām nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk jautājumu nav. Vai kāds ir pieteicies debatēs? Debatēs neviens nav pieteicies. Paldies, Vēciņa kungs! Lūdzu zvanīt. Godājamie kolēģi, tagad mums būs jābalso par šā lēmuma četriem punktiem– par katru atsevišķi, pēc tam– par lēmumu kopumā.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: 92 deputāti ir reģistrējušies. Balsosim par lēmuma 1.punktu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 61– par, 1– pret, 20– atturas.

Lūdzu, balsosim par 2.punktu.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: 2.punktā ir šāds teksts: “Noteikt Latvijas Bankai tiesības pārņemt līdz 1940.gadam pastāvējušās Latvijas Bankas noguldījumus un citus īpašumus.” Kādus īpašumus? Kad mēs komisijā skatījām lēmumu, kas tika rakstveidā iesniegts Ekonomikas komisijai, bija priekšlikums ierakstīt– “tās īpašumus”. Jo runa ir par banku.

Priekšsēdētājs: Vai godātais referents atbildēs uz šo jautājumu? Aizstāt vārdu “citus” ar vārdu “tās”.

E.Krastiņš: Ekonomikas komisijā mēs šo priekšlikumu skatījām. Atļaušos atgādināt Endziņa kungam, ka toreiz teksts bija citāds. Šis teksts sagatavots, ņemot vērā arī Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikumus. Ja te ir vēlēšanās vēl iespraust vārdu “tās”, tad… Es būtiskus grozījumus te neredzu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krastiņa kungs. Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, es ļoti lūdzu atvainot, ka drusku nokavēju šo iebildi. Jūs varbūt lasījāt manu rakstu “Avotā” gadus divus atpakaļ. Latvijas Bankai piederēja ļoti lielas sudraba valūtas rezerves, kuras atradās bankā un kuras nolaupīja un aizveda uz Padomju Savienību padomju vara vēl pirms Latvijas oficiālās pievienošanas Padomju Savienībai. Dokuments nenosaka, kas notiks ar šo sudrabu– mēs to pieprasīsim atpakaļ vai ne. Es tomēr gribētu skaidrību šajā jautājumā, jo tā tomēr ir valūtas vērtība, cienījamie kolēģi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vēciņa kungs! Kolēģi, lūdzu, runājiet mikrofonā, nevis savstarpēji diskutējot. To jūs varējāt izdarīt citā laikā.

Lūdzu, Vēciņa kungs!

Ē.Vēciņš: Es atvainojos, ka vēlreiz pieskaršos šim jautājumam. Bojāra kungs, jūs varbūt neuztvērāt manu pirmītējo piebildi– šobrīd mēs gribētu, lai jūs ar savu lēmumu atrisinātu jautājumu par tiesisko statusu. Bet konkrētā problēma par valūtas vērtībām, kā arī sudraba un zelta avuāriem, kurus okupācijas rezultātā pārņēma PSRS varas iestādes, ir risināma starpvalstu sarunu ceļā. Kā es saprotu, šis jautājums šodien nebūtu tieši saistāms ar tiesiskās pārmantojamības jautājumu.

J.Bojārs: Saprotiet, es pilnīgi piekrītu šai ievirzei. Bet mani tomēr neapmierina tas, ka šeit nav pateikts neviens vārds par valūtas vērtībām, kuras Padomju Savienība nolaupīja Latvijai pirms tās pievienošanas Padomju Savienībai. Es tomēr būtu ietvēris dokumentā frāzi, ka tās arī ir mūsu vērtības. Tādējādi rastos precedents vai normatīvs pamats tam, ka mēs varētu pieprasīt Padomju Savienībai atdot šīs vērtības, šo sudrabu. Mēs līdz šim neesam dabūjuši atpakaļ ne tikai šīs vērtības, bet arī apmēram 70 tūkstošus vagonu ar iekārtām, kurus mums vajadzētu saņemt atpakaļ saskaņā ar 1930.gada līgumu. Un, atvainojiet, saskaņā ar minēto līgumu viņiem nācās atdot Latvijai 80 miljonus zeltā, zelta rubļos. 80 miljonus! Ja maldos, lūdzu, nosauciet summu! Saskaņā ar līgumu Padomju Savienībai bija jāatdod 80 miljonus lielas Latvijas Bankas valūtas vērtības zeltā, kuras 1915.gadā tika pārvestas uz Krieviju un palika Padomju Savienībā. Arī šie 80 miljoni zeltā, atvainojiet, 80 miljoni cara rubļos, nav 80 miljoni dolāru, tas ir drusku vairāk! Tātad arī šīs vērtības mani interesē.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bojāra kungs, bet saskaņā ar procedūru mēs diemžēl par jūsu priekšlikumu nevaram balsot. Tādējādi uz balsošanu tiek likts 2.punkts ar grozījumu, kurš nekādas būtiskas domstarpības neizraisīja,– aiz vārdiņa “citus” ielikt vārdiņu “tās”. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim par 2.punktu. Rezultāts: 58– par, 4– pret un 15– atturas.

Nākamais, 3.punkts. Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godājamie deputāti, ja jau mēs kaut ko šeit sākotnēji nosakām un runājam par zeltu, bet 3.punktā savukārt paredzam tikai noguldījumus un citus īpašumus, tad varbūt vajadzēja tomēr šajā punktā nosaukt arī zeltu un sudrabu. Mēs varam rezumēt, ka šīs vērtības atrodas vai nu PSRS dārgmetālu fondā, vai PSRS Valsts bankas pagrabos. Ierakstīsim– bijušās PSRS, šobrīd Krievijas. Tad ierakstīsim 3.punktā divus vārdiņus “zelta, sudraba” un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu, vēlreiz precizējiet šā punkta redakciju.

A.Plotnieks: “Uzdot Latvijas Bankai veikt visus nepieciešamos pasākumus ārvalstīs esošo zelta un sudraba noguldījumu un citu īpašumu pārņemšanai Latvijas Bankas bilancē.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Kolēģi, es nesaprotu, kāpēc mēs atkal mudžinām vienkāršu un skaidru dokumentu. Tīrā latviešu valodā rakstīts “citu īpašumu pārņemšanai”. Kāpēc mēs nerakstām palādiju, irīdiju un citus dārgmetālus? Mēs tikai runājam par tiem metāliem… Lūdzu, nemudžināsim! Nobalsosim par šo dokumentu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Freimaņa kungs! Tā kā citi īpašumi aptver zeltu un sudrabu, ierosinu balsot par 3.punktu šajā redakcijā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Rezultāts: 56– par, 1– pret un 17– atturas.

4.punkts. Redakcija nemainīga. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Rezultāts: 55– par, 1– pret un 14– atturas.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, es vēlreiz vēršu jūsu uzmanību uz 3.punkta tekstu. Kā pareizi teica profesors Plotnieks, šeit ir tikai noguldījumi, bet nevis nozagtais sudrabs un zelts, ko izdeva tieši. Kādi īpašumi? Tie nav noguldījumi.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bojāra kungs! Godātie kolēģi! Kvorums ir tāds, ka balsošana par šo lēmumu kopumā acīmredzot novedīs pie tā, ka šis lēmums netiks pieņemts, kaut gan par visiem punktiem ir nobalsots. Balsojam par visu lēmumu? Lūdzu sekretariātu vēlreiz zvanīt. Vai ir zināms, kuras komisijas tuvumā strādā?

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Birkava kungs, jums tagad pa translācijas tīklu būtu jāataicina godājamā Lauksaimniecības komisija, kas cītīgi strādā citās vietās. Lauksaimnieki pagājušo reizi nenobalsoja, šoreiz viņu atkal nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Celmiņa kungs!

J.Celmiņš: Es uzskatu, ka šajā lēmumā nav atrisināti vairāki ļoti būtiski momenti.

Pirmkārt, šeit nav atrisināts jautājums par to, kas būs ar Latvijas Bankas parādiem.

Tālāk. Nav atrisināts jautājums, ko no saviem noguldījumiem un kādā kārtībā likumīgie īpašnieki varēs atprasīt bankai, ja šī banka kļūs par tiesību pārmantotāju. Tāpēc es aicinu par šo lēmumu nebalsot, jo uzskatu to par negatavu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Celmiņa kungs! Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es gribētu oponēt Celmiņa kungam. Kaut arī Vēciņa kungs to izskaidroja savā runā. Šis lēmums nav paredzēts noguldījumu atgūšanai. Tā jārisina pilnīgi ar citiem likumdošanas aktiem, ar tiem, kur mēs runāsim par īpašuma tiesību atjaunošanu, ja mēs atjaunosim īpašuma tiesības. Tas ir viens.

Otrs, šeit nav runa ne par kādiem pasīviem. Valstu savstarpējās pretenzijas ir risināmas starpvalstu sarunās. Tajās četrās bankās, ar tām četrām valdībām mums ir vienošanās, ka šie pasīvi netiks ņemti vērā, bet mēs nevaram zināt, kāds būs iznākums sarunās ar Krieviju. Tāpēc es aicinu pieņemt šo lēmumu, kas ir izskatīts gan Ekonomikas komisijā, gan Likumdošanas jautājumu komisijā un kas nozīmē Latvijas Bankas tiesību atzīšanu.

Priekšsēdētājs: Pirms dodu vārdu Lagzdiņa kungam: vai no Lauksaimniecības komisijas nav nekādu ziņu? Lūdzu sekretariātu nokārtot jautājumu par Lauksaimniecības komisijas ataicināšanu uz zāli.

Vārds Lagzdiņa kungam.

J.Lagzdiņš: Kopumā teicamais un vajadzīgais lēmums tomēr, manuprāt, nav pieņemams, jo Celmiņa kungam kā juristam ir taisnība, ka tiesību pārņemšana konkrētā izpratnē nozīmē gan pienākumu, gan tiesību pārņemšanu. Tādā gadījumā es kā bijušā noguldītāja mantinieks, ja mēs pieņemsim lēmumu par to, ka ir tiesības saņemt šādus noguldījumus, varēšu tos pieprasīt. Par to būs cits lēmums. Tendence ir uz to, ka mēs iesim uz visu šo noguldījumu atdošanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Atšķirībā no Celmiņa kunga un Lagzdiņa kunga es lieku priekšā balsot par šo lēmumu, jo tas principā mums kā republikai ir vajadzīgs. Tomēr es pilnīgi piekrītu Lagzdiņa kungam un vēl dažiem iepriekšējiem runātājiem, ka, atzīstot bankas avuārus, mēs nevaram neatzīt arī parādus. Tas būtu pareizi. Tāpēc kompromisa lēmums būtu tāds, ka tagad mēs balsojam “par” un pēc tam papildinām šo lēmumu. Jo, atvainojiet, cienījamie kolēģi, ja Rikarda kungam ir zemes īpašums mantojumā un māja mantojumā, tad mani vecāki laimēja galveno Sarkanā Krusta vinnestu. Man tas pazuda tāpat kā viņa zemes īpašumi. Es savu kustamā īpašuma mantojumu nekādā ziņā neuzskatu sliktāku par Rikarda nekustamo īpašumu. Tāpēc šis jautājums būs jāatrisina, ja mēs tik tālu, cienījamie kolēģi, aizejam. Tomēr aicinu balsot par šo lēmumu, pēc tam to papildinot un labojot. Tas darbs mums jāizdara. Nevar beigu beigās atzīt tiesības uz pirmskara nekustamo īpašumu un neatzīt tiesības uz kustamo īpašumu. Tieši uz šo sudrabu, kas gulēja bankās un kas piederēja arī maniem vecākiem. Atvainojiet, cienījamie kolēģi, par manu partijas piederību. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bojāra kungs! Vai no Lauksaimniecības komisijas ir kādas ziņas? Lūdzu reģistrācijas režīmu. Ir ziņas, ka Lauksaimniecības komisija tūdaļ ieradīsies, tādēļ nedaudz pagaidīsim.

Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 102 deputāti. Lūdzu, balsojam par dokumentu Nr.202 kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsojam. Tā kā ieradās Lauksaimniecības komisija, lūdzu rezultātu dzēst vai pacelt roku tos kolēģus, kas ir ieradušies. Lūdzu, paceliet roku tie, kas nav reģistrējušies. Četri papildus. Lūdzu rezultātu. Par– 63 un 3 balsis papildus, pret– 3, atturas– 27. Lēmums pieņemts. Tie, kas pacēla roku, lūdzu, vēlreiz paceliet roku un nosauciet uzvārdu, lai būtu fiksēts stenogrammā. Tātad Eniņa kungs, Grūbes kungs, Krastiņa kungs, Berķa kungs, Ābiķa kungs, Saliņa kungs.

Nākamais darba kārtības jautājums– par darba grupas izveidošanu vienotas grāmatvedības uzskaites izstrādāšanai Latvijas Republikā. Lūdzu Černaja kungu tribīnē un kolēģus lūdzu neaiziet, jo domāju, ka tūdaļ būs jābalso par šo lēmumu.

R.Černajs: Augsti godātais plenārsēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Tā kā viena plenārsēdes minūte maksā apmēram 700 rubļu, es jūsu uzmanību lieki neaizkavēšu. Jautājums par grāmatvedības uzskaiti ir iztirzāts lēmuma projekta anotācijā. Es ceru, ka jūs visi esat ar to iepazinušies. Tāpēc ieteiktu tūlīt pāriet pie jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies, Černaja kungs! Vai būs jautājumi?

R.Černajs: Ja jautājumu nav, tad par personālijām.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungam ir jautājums.

L.Muciņš: Man ir jautājums. Jau vienreiz mēs to cilājām, bet nekādā skaidrībā es ar to netiku. Finansu ministrija ir uzrakstījusi tādu instrukciju, ka ar 1.janvāri grāmatvedības uzskaite ir jāsāk veidot pēc kontu sistēmas. Tātad ļoti daudzi bijušie kooperatīvi vai pārveidotie kooperatīvi, kuri līdz šim grāmatvedības uzskaiti veica pēc vienkāršotas sistēmas, nevis pēc kontu sistēmas, no šā gada sākuma ir spiesti pāriet uz daudz sarežģītāko un ne vienmēr ar kvalificētiem kadriem nodrošināto kontu grāmatvedības sistēmu. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai tas ir pareizi tagad, kad šie kooperatīvi ir pārveidojušies par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību? Vai tas ir nepieciešams un vai mēs šajā lēmumā nevarētu atrisināt šo jautājumu, jo, kā es saprotu, nedz valdība, nedz Finansu ministrija uz šiem maniem jautājumiem nav reaģējusi un nezin kādēļ iedomājas, ka Latvija ir pilna ar kvalificētiem grāmatvežiem, kas spēj pēc kontu sistēmas veidot šādu sarežģītu grāmatvedības uzskaiti diezgan vienkāršos uzņēmumos, kuri gan šobrīd nav kooperatīvi, bet pārreģistrēti par SIA.

R.Černajs: Protams, grāmatvedības uzskaitei ir jābūt maksimāli vienkāršai, tomēr tai ir jāaizstāv uzņēmēju darbība, jāsargā komercnoslēpumi, bet tajā pašā laikā jāsniedz pietiekama informācija par uzņēmuma bilanci, par nodokļu aprēķināšanu. Es domāju, ka šajā lēmuma punktā neko nevajadzētu rakstīt par to, kas tur varētu būt. Tāpēc jau tiek izveidota darba grupa likumdošanas izstrādāšanai, ņemot vērā Eiropas Kopienas pieredzi, kur šis kontu plāns pastāv, bet kontu plānam ir rekomendējošs, nevis obligāts raksturs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Rikarda kungam jautājums.

R.Rikards: Man ir jautājums par personāliju. Tātad cilvēks Nr.5– Gatis Porietis, akciju sabiedrība “Software House”. Vai tas nozīmē, ka šai akciju sabiedrībai tiks dots pasūtījums kompjuterizēt šo grāmatvedības sistēmu? Vai to izstrādās darba grupa un tad izsludinās konkursu? Vai šeit jau iepriekš ir sarunāts, kas paņems šo pasūtījumu? Kāpēc tieši no “Software House” ir cilvēks?

R.Černajs: Tas ir tāpēc, ka mūsu valstī, kā zināms, katrā konkrētā iestādē, arī Finansu ministrijā, kurai tas būtu jādara, vienkārši nav šo cilvēku. Nevienā iestādē, nevienā ministrijā nav vajadzīgo cilvēku, kas varētu veikt šo likumdošanas darbu. Tāpēc no dažādām iestādēm ir savākti kopā šajos jautājumos kompetenti cilvēki, kuri šo darbu var veikt. Tas, ka šeit ir Gatis Porietis, nekādā ziņā nenozīmē, ka iestādei vai organizācijai, pie kuras viņš pieder, būs kaut kādas prioritātes šo jautājumu risināšanā. Es domāju, ka droši vien mums būs arī valsts programmu grāmatvedība un tur būs konkursi, izsoles un tā tālāk.

R.Rikards: Tomēr no desmit cilvēkiem deviņi pārstāv valsts institūcijas, bet viens– privātuzņēmumu. Tas ir ļoti jocīgi.

R.Černajs: Jāņem vērā arī privātuzņēmēja intereses attiecībā uz to, kad būs šie kontu plāni, kādi tie ir viņam vajadzīgi, kā šo bilanci sastādīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bērza kungs jautā.

A.Bērzs: Pēc pienākumu piekritības dokumentāras stratēģijas izstrāde ir viens no Valsts arhīva ģenerāldirekcijas uzdevumiem. Vai jūs uzskatāt, ka šā resora speciālisti šajā komisijā nebūtu vajadzīgi?

R.Černajs: Ja ir vēlēšanās– lūdzu. Es neiebilstu. Šeit cilvēki ir tādēļ, lai strādātu, nevis lai pārstāvētu resorus, iestādes un tā tālāk. Tie ir konkrēti cilvēki, kas izstrādās likumdošanas aktus. Ja ir vajadzība– lūdzu.

Priekšsēdētājs: Jautā Bukas kungs, pēc tam– Felsa kungs.

S.Buka: */Černaja kungs! Pēdējā laikā caur Ekonomikas komisiju ir izgājuši desmitiem konceptuālu likumprojektu, kuru izstrādāšanā piedalījušies kā deputāti, tā ministriju un resoru darbinieki, privātfirmu pārstāvji. Lielāko tiesu viņi ir strādājuši bez atalgojuma. Kāpēc šodien jūs uzskatāt, ka šī likumprojekta izstrādāšanai jāiedala vairāk nekā 300 tūkstoši rubļu? Šī projekta izpildītāji būs kā deputāti, tā valsts iestāžu darbinieki. Ja nu tā, tad ar rītdienu mēs visi sāksim ar to vien nodarboties, kā izstrādāt līdzīgus dokumentus un saņemt miljonus par savu tiešo pienākumu pildīšanu. Vai jūs no tā nebaidāties?/

R.Černajs: Nekur šajā dokumentā nav rakstīts, ka deputātiem un valsts institūciju darbiniekiem būtu jāmaksā kaut kāda papildu atlīdzība. Tas ir likumprojektā. Tas ir lēmuma projektā. Ir tāme klāt, kādām vajadzībām šī nauda paredzēta. Tie ir tehniskie darbi, tulkošanas darbi, zinātniskās izstrādnes un tā tālāk. Es domāju, ka tas laiks ir pagājis, kad arī uz tīri sabiedriskiem pamatiem varēja nopietni strādāt. Tas acīmredzot būtu jāaizmirst. Kas attiecas uz deputātiem, tad deputāti saņem algu par to, ka viņi piedalās likumdošanas izstrādāšanā, un tāpēc viņiem nekāda papildu atlīdzība nebūtu jāsaņem. Tas ir vienkārši demagoģisks jautājums.

Priekšsēdētājs: Jautā Felsa kungs, pēc tam– Ozola kungs.

A.Felss: Cienījamais Černaja kungs! Sakiet, kas ir sastādījis šo cilvēku sarakstu un kas šos cilvēkus ir ieteicis šai komisijai, darba grupai?

R.Černajs: Ekonomikas komisija.

A.Felss: Paldies. Un otrs jautājums. Vai jums nešķiet, ka šeit ir par maz tādu cilvēku, kas līdz šim ir praktiski nodarbojušies ar šo grāmatvedības sistēmu? Vai jums nešķiet, ka situācija atkal būs tāda, ka šo grāmatvedību izstrādās tie, kas prasa izejas datus tikai tādēļ, lai kaut ko apkopotu, kaut ko rēķinātu un mums pasviestu kaut kādu statistiku?

R.Černajs: Grāmatvedība nav tādēļ, lai kaut ko apkopotu, kaut ko rēķinātu. Šis lēmuma projekts ir vērsts uz to, lai Latvijas valstī būtu grāmatvedības sistēma, kas atbilst Eiropas standartiem.

A.Felss: Ļoti patīkami, ka gribam atbilst Eiropas standartiem. Bet es zinu, kāda šobrīd ir praktiskā situācija vismaz lauksaimniecības nozarē.

R.Černajs: Kāda tā ir?

A.Felss: No lauksaimniecības šeit ir atkal viens universitātes darbinieks, kas varbūt entos gadus jau nav bijis kolhozā vai saimniecībā, vai velns viņu zina vēl kādā uzņēmumā, kur praktiski ar to nodarbojas. Ir ļoti liela starpība starp to, kas notiek praktiski un ko mēģina skaitīt un pārskaitīt statistika.

R.Černajs: Es būtu ļoti priecīgs, ja nāktu šie praktiskie darbinieki, pieteiktos un strādātu šajās grupās. Ļoti grūti bija savākt jau šos cilvēkus. Jums būs iespējams jebkuru likumprojekta normu noraidīt, kad šī darba grupa liks jums priekšā konkrētos likumprojektus.

A.Felss: Diemžēl nebija informācijas par to, ka tāda grupa vispār sastādīta.

Priekšsēdētājs: Paldies, Felsa kungs! Jautā Ozola kungs.

I.Ozols: Es atļaušos, Černaja kungs, atgādināt jautājumu, ko uzdevu finansu ministram Siliņa kungam, kad pēc jūsu komisijas priekšsēdētāja Kehra kunga priekšlikuma iepazinos ar šīs vienotās grāmatvedības izstrādes faktisko situāciju. Izstrāde ir sākta jau 1990.gada februārī, kad tika asignēti 100 tūkstoši rubļu, kuri par daļēji pabeigtiem darbiem faktiski 1991.gadā ir izmaksāti Latvijas Universitātes Grāmatvedības katedrai. Finansu ministrijai gatavi ir nodoti septiņi likumprojekti, un šiem dokumentiem ir dots pozitīvs novērtējums. Kur ir šis Dānijas grāmatvedības sistēmas tulkojums latviešu valodā? Es to pats savās rokās turēju.

Man ir jautājums. Vai tiešām mums vajadzētu atkārtot, iet to pašu ceļu, ko jau reizi veikusi Finansu ministrija, ja finansu ministrs paskaidroja, ka šis jautājums ir iekļauts Finansu ministrijas darbu tematiskajā plānā, un ja mums lietišķās zinātnes asignējumos ārpus šiem tāmes līdzekļiem ir iedalīti līdzekļi vienotas grāmatvedības sistēmas izstrādei Latvijas Finansu ministrijas sistēmas ietvaros.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, mums tūdaļ ir pārtraukums, tādēļ es lūgtu Černaja kungu īsi atbildēt, pēc tam būtu Ziediņa kunga un Krastiņa kunga replikas un tad pārtraukums.

R.Černajs: Tieši tāpēc, ka finansu ministra vietniece Andrejevas kundze ziņoja, ka Finansu ministrijā nav cilvēku, kas šo darbu varētu veikt, Ekonomikas komisija bija spiesta šādu darba grupu izveidot. Atgādināšu, Ozola kungs, ka vēl nesen piedāvāju jums šajā grupā strādāt. Jūs atbildējāt piekrītoši, ka jūs tādā grupā strādāsit un tādu grupu vajag izveidot.

I.Ozols: Es domāju, ka tur cilvēki, kas ir patiešām profesionāli speciālisti, bet es šeit redzu cilvēkus, kuri, kā jau Felsa kungs teica, no praktiskās grāmatvedības darbības un praktiskās grāmatvedības pielietojuma dzīvē ir ļoti tālu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ozola kungs! Ziediņa kungs, lūdzu!

Z.Ziediņš: Pilnīgi atbalstu Ozola kunga un Felsa kunga izteiktās domas. Ja ir vajadzīgs karogs, lai tas ir Raits Černajs, bet visi pārējie kandidāti šajā komisijā viennozīmīgi ir jānoraida. Un, ja tā tas nenotiek, tad man ir īpašs lūgums atsevišķi nobalsot par Broņislava Džeriņa iekļaušanu jūsu grupā, jo otra tāda cilvēka republikā laikam nav, no kura grāmatvedības uzskaites darbinieki būtu tik daudz cietuši kā Džeriņš. Ja jūs gribat būt karogs šai komisijai, tad tiešām komisija jāveido no praktiķiem, nevis no šiem institūta darbiniekiem.

Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs, cik saprotu, jums atbilde nav vajadzīga.

Lūdzu, Černaja kungs!

R.Černajs: Es negribu būt nekāds karogs, vienkārši situācija ir tāda, ka šī likumdošana mums vajadzīga, jo visi šie cilvēki ir jau izstrādājuši likumprojektus.

Kas attiecas uz Džeriņa kunga kandidatūru, tad visā Finansu ministrijā diemžēl citas kandidatūras nebija. Tā ir Finansu ministrijas kandidatūra. Ne mūsu iesniegta.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs – replika.

E.Krastiņš: Kolēģi, mani mazliet pārsteidz jūsu attieksme pret šo jautājumu. Ja Ziediņa kungam ir priekšlikums visus izmest, es brīvprātīgi noņemu savu kandidatūru. Man darba pietiek, man maksā standartalgu, neko vairāk par šo darbu neviens nemaksā. Mani pārsteidz Felsa kunga īpatnējais apgalvojums par teorētiķiem. Es nezinu, vai Felsa kungs pazīst Benzas kungu, kurš Latvijas laikā ir beidzis Franču liceju. Viņš ir speciālists, kas gadu desmitiem Lauksaimniecības universitātē ir mācījis visus šos jūsu minētos praktiķus. Man ir iznācis ar šo kungu kopā strādāt, man ir iznācis strādāt kopā arī ar daudziem praktiķiem. Un es redzu, ka diemžēl lielākā daļa šo praktiķu ir tā ieaugusi pastāvošajā sistēmā, ka viņi vispār nav spējīgi redzēt pāri tai, viņi nespēj paskatīties plašāk, viņi nespēj atteikties no esošajām sistēmām. Tāpēc diemžēl bankrotēja šis Finansu ministrijas pagājušā gada darbs, ka viņi nespēja iesaistīt pasaulē atzītos starptautiskos standartus. Savu kandidatūru no šīs komisijas noņemu. Man šis darbs nav vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krastiņa kungs!

Pārtraukums. Turpināsim pēc starpbrīža.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Ieņemiet vietas! Lūdzu reģistrāciju. Paldies, Kramiņa kungs, par garo zvanu. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu reģistrēties tos kolēģus, kuri ienāca pēc garā zvana. Lūdzu rezultātu: 70 deputāti. Pirms Černaja kungs kāpj tribīnē, Laķa kungam ir ierosinājums par procedūru sakarā ar to, ka mēs šodien nepaguvām izskatīt ļoti daudz personāliju.

Lūdzu, Laķa kungs!

P.Laķis: Man ir priekšlikums nākamās otrdienas plenārsēdē pulksten 12.00 iekļaut šīsdienas darba kārtības jautājumus no 1. līdz 6.punktam, tas ir, sākot ar 222.dokumentu, jo mums visos šajos jautājumos ir uzaicinātas personālijas, kuras šodien ir godīgi nosēdējušas. Domāju, ka divas dienas diezin vai vajadzētu likt gaidīt. Tādēļ man ir ierosinājums noteikt konkrētu laiku, kad šis jautājums tiks izskatīts, nākamo otrdien pulksten 12.00.

Priekšsēdētājs: Paldies, Laķa kungs! Līdzšinējie balsojumi to atļauj darīt, jo pulksten 10.00 saskaņā ar vakardienas balsojumu mēs izskatām arodbiedrību īpašumu, pēc tam– Grūtupa kunga un Punovska kunga kopīgi sagatavoto lēmumu. Pulksten 12.00 varam izskatīt personālijas.

Tā kā ienāca vēl deputāti, lūdzu vēlreiz reģistrācijas režīmu. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu: 77. Balsojam par Laķa kunga ierosinājumu– otrdienas plenārsēdē pulksten 12.00 izskatīt personāliju jautājumus un Universitātes Satversmes jautājumus. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam! Lūdzu rezultātu. Par– 59, pret– 1, atturas– 10.

Lūdzu Černaja kungu tribīnē. Vai vēl ir jautājumi? Endziņa kungs, lūdzu!

A.Endziņš: Pēc Ozola kunga paziņojuma es nesaskatu jēgu tālāk izskatīt šo jautājumu. Kā tas var būt, ja ir jau 100 tūkstoši iedalīti vai izlietoti un ir jau vairāki projekti, bet tagad ir jauna darba grupa un ir runa vairāk nekā par 300 tūkstošiem rubļu. Man liekas, šī situācija ir jānoskaidro, un tikai pēc tam varam atgriezties pie šāda jautājuma izskatīšanas.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi citi jautājumi vai priekšlikumi? Debatēs ir pierakstījies deputāts Ozols. Varbūt noklausīsimies deputāta Ozola uzstāšanos un pēc tās balsosim.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Jūs atceraties, ka pagājušā gada decembrī es ierosināju pieņemt Augstākās padomes lēmumu, ar ko uzdot valdībai līdz 31.janvārim iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei vienotas grāmatvedības sistēmas ieviešanas kalendāro plānu, to programmu, kura nodrošinātu līdz nākamā finansu gada sākumam, tas ir, 30.jūnijam, šīs programmas realizāciju.

Pēc Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja Kehra kunga priekšlikuma, kurš uzaicināja mani iepazīties ar reālo situāciju, un jūs viņu atbalstījāt, neatbalstot manu lēmuma projektu, es to izdarīju. Es iepazinos ar to darba apjomu, kas tiek veikts Ekonomikas komisijas ietvaros. Tur tiek izstrādāta budžeta ieņēmumu daļas grāmatvedība, kura nodrošinātu budžeta izpildi. Tajā pašā laikā izdevumu daļa palikusi ārpus redzesloka. Tā ka nevar būt runas par vienotu sistēmu. Es arī iepazinos ar darbu, kuru pēc Finansu ministrijas pasūtījuma ir veikusi Latvijas Universitātes Ekonomikas, tas ir, Grāmatvedības katedra docentes Paupes vadībā. Es toreiz turēju rokās septiņas likumdošanas normas mašīnrakstā, kuras bija iesniegtas Finansu ministrijai, un Finansu ministrijas komisijas atzinums, kā es izlasīju, bija pozitīvs, lai gan atcerēsimies, ka, atbildot uz manu jautājumu, toreiz, kad Siliņa kungs atskaitījās pie mums, viņš apgalvoja, ka konceptuāli nostādnes esot mainījušās un ka pašreizējā mirklī tas darbs vairs neesot pieņemams. Grāmatvedības katedras darba gaitā ir veikts ļoti liels tulkošanas darbs, ir veikti tulkojumi no dāņu valodas.

Paralēli es sastapos ar interesantiem cilvēkiem Rīgas Tehniskās universitātes Ekonomikas fakultātē, kuri jau ir ieviesuši praktiski lauksaimniecības sistēmā Rietumeiropas, tas ir, Eiropas kopvalstu grāmatvedības sistēmu. Viņi bija pie mums Budžeta komisijā un tā palēnām mēs noskaidrojām, ka vienlaikus vairāki kolektīvi viens no otra šķirti strādā vienā un tajā pašā virzienā. Tad es iesniedzu šo lēmuma projektu, kuru jūs pēc tam arī akceptējāt, un tagad es gribētu atzīmēt, ka valdība nav devusi atbildi uz šo lēmuma projektu, kaut gan termiņš jau ir notecējis. Mana doma bija šāda: veidosim darba grupu, kura inventarizēs, kas tad ir veikts par tiem 100 tūkstošiem rubļu, kuri pagājušogad ir iedalīti Finansu ministrijai un par kuriem ir pieņemts šis darbs no Latvijas Universitātes, kāda informācija ir Tehniskajā universitātē, kas praktiski ir mūsu atsevišķajās komisijās.

Ja jau valdība nav varējusi sastādīt kalendāro plānu un grafiku, tad, apzinot šo problēmu kopumā, varbūt mēs varam sastādīt reālu darbības plānu. Starpbrīdī es zvanīju Finansu ministrijas Budžeta pārvaldes priekšniekam un noskaidroju, ka patiešām praktiskās zinātnes finansēšanai 1992.gadā ir palikuši 400 tūkstoši rubļu vienotās grāmatvedības finansēšanai. Ikaunieka kungs Ekonomisko reformu ministrijā plāno šos līdzekļus iedalīt, ja šī programma tiek apstiprināta un realizēta. Tā ka es neredzu nekādu nepieciešamību šo tāmi pašreizējā mirklī izskatīt. Bet tajā pašā laikā uzskatu, ka patiešām autoritatīvu mūsu darba grupu izveidot vajag. Tikai ne tādēļ, lai konkrēti izstrādātu šo vienoto grāmatvedības sistēmu, bet pirmām kārtām tādēļ, lai apsekotu un praktiski izvērtētu, kas tad ir jāizstrādā. Jūs zināt, vienota grāmatvedības sistēma– tas ir tāds abstrakts jēdziens, nenovērtējot to, kas jau ir gatavs, kas ir pieņemams, kas nav pieņemams, kas faktiski ir jāpārstrādā. Bet nevar būt tā, ka pagājušogad 100 tūkstošus rubļu samaksā par līgumu un izrādās, ka šis darbs par 100 tūkstošiem rubļu paliek bez rezultāta. Tāpēc man ir priekšlikums šajā redakcijā šo lēmuma projektu šodien neizskatīt.

Černaja kungs patiešām mani lūdza piedalīties šajā darbā, un es piekritu, lai gan šo darbību sapratu citā kontekstā. Es sapratu, ka tiks izveidota 2–3 cilvēku darba grupiņa, kura savāktu un apkopotu visu informāciju un tad izvirzītu konkrētus priekšlikumus, konkrētus atbildības un izpildes termiņus. Tad mums būtu skaidrs, kas ir jāveic un kas strādā ar šo programmu. Pēc tam sanāktu vienreiz kopā visas ieinteresētās personas, kas pašreiz republikā ar šo problēmu reāli strādā. Tāds ir mans priekšlikums, un es aicinātu šo lēmuma projektu šajā redakcijā šodien neizskatīt.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ozola kungs! Debatēs neviens vairs nav pieteicies, tādēļ, Černaja kungs, lūdzu jūsu galavārdu un jūsu priekšlikumus.

R.Černajs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Necerēju, ka jautājums par grāmatvedības likumdošanas izstrādāšanu gūs tik aktīvu atbalstu deputātu vidū. Tas ir ļoti patīkami, katrā ziņā gribētos, lai tam sekotu arī reāls darbs.

Ņemot vērā Ozola kunga priekšlikumus, es domāju, ka tie nav pretrunā ar šā lēmuma projekta koncepciju. Darba grupu bija paredzēts izveidot ne jau tādēļ, lai radītu kaut ko pilnīgi jaunu, atsakoties no tā, kas jau ir izdarīts. Protams, ir jāveic šī inventarizācija, lai noskaidrotu, kas jau ir izdarīts. Arī šie cilvēki, kas iekļauti darba grupā, jau ir zināmu darbu veikuši, likumprojektu tulkojot un adaptējot Latvijas vajadzībām. Iespējams, ka ir kāda grupa, kura arī ir strādājusi un kuru vienkārši mēs vēl nezinām. Ja tas tik tiešām tā ir, tad iespējams, ka šo lēmumu mēs varētu uz kādu laiciņu atlikt.

Mani šajā gadījumā uztrauc tikai tas, ka vesela virkne deputātu ceļas un uzstājas pret personībām un grāmatvedības dokumentu izstrādāšanu. Bet es tik tiešām baidos, kā Augstākās padomes deputāts, ka deputāti vadās no savām šaurajām uzņēmējdarbības interesēm, nevis no Latvijas valsts interesēm. Uzskatu, ka ir deputāti, kuri ir ieinteresēti, lai Latvijā turpinātos šīs nekārtības, lai nebūtu nekādas grāmatvedības uzskaites, jo, strādājot pēc šiem PSRS likumiem, peļņu ir daudz vieglāk gūt. Ja tā ir, tad tas lai paliek uz šo deputātu sirdsapziņas.

Kas attiecas uz deputāta Ozola priekšlikumu, domāju, ka mēs varētu šā lēmuma pieņemšanu uz kādu laiku atlikt, ja Ozola kungs un arī Ekonomikas komisijas deputāti piedalītos, šo inventarizāciju nedēļas laikā izdarīt, bet pēc nedēļas pie šā lēmuma projekta atgriezties.

Priekšsēdētājs: Paldies, Černaja kungs! Ja es pareizi saprotu, nepieciešamības balsot mums šobrīd nav, jo dokumenta autors noņem to no balsošanas un atkārtoti atgriezīsies pie tā, kad būs izstrādāts jaunais dokumenta variants. Paldies, Černaja kungs!

Nākamais darba kārtības jautājums– Latvijas Republikas likums “Par radio un televīziju” otrajā lasījumā. Es gribētu kolēģus vēl brīdināt, ka sēdes beigās Druvis Skulte, kurš ir atgriezies no dzelzceļa avārijas vietas, sniegs īsu informāciju par tur konstatēto.

Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Man ir prieks, ka mēs vēl tik lielā pulkā esam palikuši, lai gan šodien ir trešā prognoze un ritēja diezgan karstas diskusijas. Mans priekšlikums atbilst reglamentam– es ierosinu izskatīt otrajā lasījumā pa pantiem un pēc diskusijām, kas šodien jau bija arī kuluāros, balsojot vai nu atsevišķus pantus izslēgt, vai vēl papildus iesniegt kādus labojumus trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Ja mani atmiņa neviļ, mēs nobalsojām attiecībā uz šo likumu, ka izņēmuma kārtā otrajā lasījumā var iesniegt konceptuālus priekšlikumus. Es pareizi atceros?

N.Beļskis: Jā, pilnīgi pareizi, tā tas ir.

I.Ozols: Ņemot vērā to, ka pirmā lasījuma redakcijā ir iekļautas konceptuāli jaunas ļoti būtiskas normas, kuras pirmajā lasījumā mēs neizdiskutējām, uz kurām mēs nesaņēmām atbildes, neuzskatu par iespējamu otrajā lasījumā šo likumu izskatīt vispārpieņemtajā kārtībā, jo mēs attiecībā uz to pieņēmām speciālu lēmumu.

Tāpēc man ir priekšlikums: ja ne par visu likumu kopumā, tad katrā ziņā par šīm jaunajām konceptuālajām normām, kuras parādījušās otrajā lasījumā, atļaut uzdot jautājumus likuma autoriem, lai mēs saņemtu atbildes, un arī diskutēt, jo attiecībā uz vienu šā likuma daļu šis ir tikai pirmais lasījums. Ja jau tas tā nebūtu, mēs nebūtu nobalsojuši, ka otrajā lasījumā izņēmuma kārtā varam iekļaut konceptuālus priekšlikumus.

N.Beļskis: Es tam pilnīgi piekrītu, tomēr uzskatu, ka šī daļa nemaz nav tik liela un šie atsevišķie panti nav paši izšķirīgākie. Par tiem diskutējot, mēs varētu tos vai nu izbalsot, vai arī pieņemt. Ja ir kādi konkrēti priekšlikumi, jums ir tiesības tos iesniegt. Turklāt gribu atgādināt, ka toreiz visi tika aicināti iesniegt priekšlikumus, taču diemžēl atsaucība nebija tik liela kā aktivitāte tieši diskusijā. To komisiju, arī Eiropas Komisijas iesniegtie priekšlikumi, kuras likumprojektu izskatīja, un citi priekšlikumi tika ņemti vērā un rūpīgi iestrādāti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Tomēr, Beļska kungs, nebija iespējams konceptuāli izvērtēt priekšlikumus, kas parādījušies tikai otrajā lasījumā. Jāsaka atklāti, ka arī šodien, atsevišķos momentos neizprotot šo konceptuālo nostādņu autoru pozīcijas, nevaru kvalificēti iesniegt savus priekšlikumus, iekams neesmu saņēmis atbildes uz saviem jautājumiem un iekams šie momenti nav izvērtēti.

N.Beļskis: Es nezinu…

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungam vēl kas sakāms? Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Par procedūru. Pašvaldības komisija pēc pirmā lasījuma rakstveidā nesaņēma nevienu konceptuālu priekšlikumu, tādēļ Pašvaldības komisijai nebija iespējams tos izskatīt. Tik tiešām pēc pirmā lasījuma mēs pieņēmām lēmumu, ka varētu otrā lasījuma gaitā konceptuālus jautājumus izdiskutēt, bet, tā kā tādi nav iesniegti, aicinu priekšsēdētāju uzsākt balsošanu pa pantiem. Ja ir kāda svarīga norma, un tādas tik tiešām, Ozola kungs, ir, jūs tāpat kā jebkurš cits deputāts varēsit izteikt konceptuālos priekšlikumus par atsevišķiem pantiem. Mēs varēsim balsot un debatēt par tiem neierobežotu laiku.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu? Beļska kungs, sākam!

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi, es jums atgādināšu, ka pirmajā lasījumā pieņemtā likumprojekta numurs bija 105, tagad mēs izskatām otrajam lasījumam sagatavoto dokumentu Nr.233. Dokuments Nr.235– tie ir papildinājumi.

No Ekonomikas komisijas saņemts priekšlikums izslēgt 1.pantu, kur bija dalījums tehniskajos un radošajos uzņēmumos, un saskaņot likumprojektu ar likumu “Par uzņēmējdarbību” un ar likumu “Par valsts uzņēmumu”. Viss arī tika rūpīgi saskaņots un ir iestrādāts. 1.pants tika izslēgts. Tātad ņemsim tagad pēc jaunā varianta 1.pantu.

Priekšsēdētājs: Vai par 1.pantu ir jautājumi? Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Man, godājamie deputāti, jāsaka, ka izveidojusies ļoti savdabīga situācija– sauksim to par optimistisku vai pesimistisku–, bet tā ir tāda: viena komisija kaut ko ierosina, priekšlikums tiek iestrādāts projektā, projekts šeit, zālē, veiksmīgi virzās uz priekšu, bet tad otra komisija iesniedz diametrāli pretēju priekšlikumu, kurš tiek iestrādāts, ar pirmo komisiju nekonsultējoties, un tagad mēs saņemam tekstu, kurš, no juristu viedokļa, ir pilnīgi nesaprotams un neko neizsaka. Tagad, otrajā lasījumā, esam nonākuši faktiski tādā situācijā, ka Likumdošanas jautājumu komisijas ierosinājumi ar vieglu roku ir izsvītroti… Tad man jājautā, vai Likumdošanas jautājumu komisija vispār ir vajadzīga un vai vispār ir vērts strādāt?

Ja jūs uzmanīgi lasīsit tagadējo tekstu, tad redzēsit, ka atšķirībā no tiem likumprojektiem, ar kuriem esam darbojušies līdz šim, šajā projektā ir vesela virkne speciālu terminu. Ko tie nozīmē– neviens nesaprot. Palasiet par tiem tehniskajiem līdzekļiem: vienā gadījumā figurē viens nosaukums, citā– otrs… Kā var tā rakstīt, nesaskaņojot ar Likumdošanas jautājumu komisiju? Turklāt es izteicu gatavību aiziet un piedalīties izstrādāšanā! 1.pantu tādā veidā, kāds tas bija pirmajā lasījumā, nedrīkstēja tik vienkārši izmest! Ja mums nepatika vecie termini, ieviesīsim citus! Šobrīd nepavisam nav skaidrs, ko kurš termins nozīmē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Kolēģi, es domāju, ka mēs pagājušoreiz pilnīgi precīzi vienojāmies par vairākām lietām. Piemēram, par to, ka pie tiem pantiem, kuru sakarā bija visbūtiskākie strīdi, mēs atgriezīsimies, vēlreiz tos izskatīsim, apspriedīsim un ka par šiem pantiem notiks balsošana.

Kas attiecas uz priekšlikumiem, es domāju, ka termiņš bija pietiekams, es domāju pat individuāli par atsevišķiem deputātiem, konkrēti, par Ozola kungu– viņš lūdza divas nedēļas laika. Un mēs vairākas reizes atgādinājām Ozola kungam. Mēs komisijā esam strādājuši ar visiem saņemtajiem priekšlikumiem, turklāt saskaņojuši tos ar vairākām komisijām. Tā ka, es domāju, likumprojekts ir sagatavots tādā stadijā, lai to šodien varētu normāli izskatīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ozola kungs!

I.Ozols: Nu, pirmām kārtām man jāatvainojas. Es diemžēl nevaru piekrist Škapara kunga teiktajam, ka būtu speciāli aicināts uz kādu no komisijas sēdēm, gluži otrādi– atceros, ka Škapara kungs mani noraidīja, kad es patiešām izteicu vēlēšanos piedalīties, paskaidrojot, ka tā esot slēgta komisijas sēde, kurā mana piedalīšanās neesot vēlama. Tādu faktu gan es atceros, bet, ka es būtu aicināts,– neatceros.

Es tūlīt jums minēšu ilustratīvu piemēru gan Plotnieka kunga, gan arī manis teiktajam.

1.pants. Mēs agrāk konceptuāli skatījām terminu “uzņēmums”, bet tagad 1.pantā pēkšņi tā vietā parādās termins “līdzeklis”. Es speciāli konsultējos pie mūsu redaktoriem. Ko mēs saprotam ar vārdu “līdzeklis”? Vai vārds “līdzeklis” ir sinonīms vārdam “uzņēmums”? Tas ir ļoti nopietns konceptuāls jautājums, jo, paskatoties uz šo terminu, tālāk būs jārisina jautājumi par saimnieciski ekonomisko darbību un finansiālo darbību, bet pagaidām es šādā terminoloģiskā izpratnē, jāsaka atklāti, to neizprotu. Varbūt vienkārši savas nekompetences dēļ neizprotu.

Tieši šā iemesla dēļ, es domāju, mums vajadzētu gan saņemt atbildi par šīs konceptuālās nostādnes grozījumu. Pat ja man būtu četras nedēļas laika, man nekad nebūtu ienācis prātā šāds konceptuāls priekšlikums– jēdzienu “uzņēmums” aizstāt ar jēdzienu “līdzeklis”. Šis jautājums nav izdiskutēts, nav saņemta atbilde– vai tas ir sinonīms? Kādā veidā tas atbilst pārējām likumdošanas aktu normām? Arī likumiem “Par uzņēmējdarbību” un “Par valsts uzņēmumu”? Nu, piedodiet, nevienā pašā likuma normā līdz šim es tādu jēdzienu neatradu! Var būt, ka kaut ko nezinu. Tāpēc vēlētos saņemt atbildi uz šo jautājumu. Tā jau ir konceptuāla nostādne.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Kas attiecas tieši uz radio un televīzijas definīciju… Es apskatījos arī Vācijas un citu valstu likumdošanas aktos, precīzas definīcijas tur nav. Kas attiecas uz uzņēmumiem un uzņēmējdarbību, jebkurā gadījumā, kad veidojas šie uzņēmumi, tie darbojas kā uzņēmējsabiedrības, un, kad veidojas valsts uzņēmumi, tie darbojas kā valsts uzņēmumi. Tāpēc man personiski ir iebildumi pret šiem tehniskajiem uzņēmumiem. Tā ir Ungārijas pieredze, kur tika nošķirti radošie valsts uzņēmumi un izveidoti tehniskie uzņēmumi. Un tas noveda pie radio radošo darbinieku vispārējā streika. Tāds mākslīgs sadalījums, kad mēs nošķiram abas sfēras– īpaši tas attiecas uz valsts uzņēmumiem–, faktiski var novest pie tā, ka drīz paliksim bez radio un televīzijas, ne tikai bez preses. Tas novedīs pie tā. Tāda ir reālā situācija.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, lūdzu!

J.Lagzdiņš: Es gribētu Ozola kungam atgādināt, ka ir stājies spēkā likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kurš jau gadu ir spēkā. Un šajā likumā ir 2.pants– ļoti garš un izsmeļošs–, kurā precīzi definēts, kas ir masu informācijas līdzekļi. Mūsu komisija uzskatīja, ka nav lietderīgi apspriežamajā likumā atkārtot visu šo uzskaitījumu un šīs normas. Tā ka nav īsti pareizi teikt, ka likumdošana par šo jautājumu klusē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Beļska kungs, es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka jūsu tikko teiktais ir pretrunā ar normu, kas iestrādāta 1.pantā, kurā ir runa par līdzekļiem, “kuri sagatavo un ar specifiskiem tehniskajiem līdzekļiem izplata vai tikai izplata informāciju”. Tie jau ir tie paši autonomie tehniskie līdzekļi (pirmajā redakcijā– tehniskie uzņēmumi), kuri ir pilnīgi neatkarīgi no radošajiem.

Attiecībā uz Lagzdiņa kunga teikto… Jā, arī šo jautājumu mēs tieši apskatījām, redakcionāli izvērtējām likumu par masu informācijas līdzekļiem, un jāatzīst– tā uzskata mūsu likumdošanas speciālisti, tāpat arī redaktori, ar kuriem es konsultējos–, ka tas ir ne sevišķi veiksmīgs redakcionāls risinājums. Pat tajā laikā, kad tika pieņemts likums. Un tagad tas rada vēl lielāku sajukumu. Paskatīsimies tālāk– 16.pantā šie “līdzekļi” jau kļūst par “televīzijas un radio uzņēmumu” un beigās šis pats “līdzeklis” pārtapis par “valsts radio” un “Latvijas televīzijas valsts uzņēmumu”! Šis pats “līdzeklis”! Tā ka pavērojiet, kāda dinamika piemīt šim terminam– “līdzeklis” kļūst par “uzņēmumu”! Ar laiku paši pāraugsiet tajā likumā!

Priekšsēdētājs: Paldies, Ozola kungs! Kinnas kungs, lūdzu!

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Man ir tāda sajūta, ka es atrodos kaut kādā ne īsti prātīgu cilvēku saietā. Varbūt vajadzētu izlemt, vai strādāsim konstruktīvi un ar konstruktīviem priekšlikumiem vai arī turpināsim vārdu ekvilibristiku, un tad, kas grib to turpināt, lai paliek un turpina, bet kas negrib klausīties, lai iet mājās. Atvainojiet, bet pašreiz tas nav nopietni.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi, es nezinu! Es tomēr esmu pētījis un lūdzis konsultācijas arī Eiropas Kopienas valstu speciālistiem un likumdevējiem. Projekta apspriešana ieilgusi apmēram gada garumā. Mūsu likums faktiski nav pretrunā ar to, kas tradicionāli izveidojies piecdesmito gadu Eiropas likumdošanā. Cits jautājums ir par atsevišķu radio un televīzijas grupu interesēm, kuras ar savu deputātu starpniecību mēģina izsist, tā teikt, labāka vai sliktāka šā likuma pieņemšanu. Diemžēl tā tas ir.

Priekšsēdētājs: Paldies, Beļska kungs! Neviena rakstveida priekšlikuma par šo pantu nav, nekādu rakstveida labojumu arī nav. Tādēļ lieku uz balsošanu 1.pantu. Lūdzu balsošanas režīmu.

Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Man nav skaidrs, kāpēc tā redakcija, kas bija pirmajā lasījumā, vispār ir pazudusi? Pirmajā lasījumā mēs vienojāmies, ka 1.pantā būs jēdzienu skaidrojums. Tātad šeit bija jābūt vismaz diviem variantiem. Tas, kuru apspiedām pirmajā lasījumā, un jaunais. Tad mēs varētu izvēlēties. Tagad pirmā redakcija izmesta, mēs apspriežam otro un automātiski par to balsojam. Tad kāpēc mēs vispār strādājam?

Priekšsēdētājs: Man nav citu priekšlikumu, tādēļ lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 1.pantu šajā redakcijā. Lūdzu rezultātu. 27– par, 9– pret, 15– atturas. Pieņemts.

N.Beļskis: Kas attiecas uz 2.pantu, te ietverts deputāta Freimaņa priekšlikums. Viņš gan to neiesniedza oficiāli un rakstveidā. Mēs to atjaunojām pēc vienas no redakcijām, kādas mums bija likuma izstrādāšanas gaitā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zaļetajeva kungs jautā.

S.Zaļetajevs: */Man ir priekšlikums par procedūru. Es pārlūkoju to deputātu skaitu, kas ir piedalījušies šī likumprojekta apspriešanā, salīdzināju to ar projekta svarīgumu, kas tūlīt tiks pieņemts. Bez tam mēs vēl gaidām deputāta Skultes ziņojumu. Un vēl galvenais secinājums. Šis ievērojamā mērā atrediģētais un formā izmainītais likumprojekts mums tika izsniegts tikai vakar. Mani vispār ļoti pārsteidz, kā var prasīt priekšlikumus rakstiski, ja šo likumprojektu nav bijis iespējams pat lāgā izlasīt, un, pamatojot ar to, ka rakstisku priekšlikumu nav, to pat neizskatīt pa pantiem. Tas ir ļoti svarīgs apstāklis. Es negribētu, lai šis jautājums tiktu izskatīts tādā situācijā un ar tādu kvorumu.

Tāpēc man ir šāds priekšlikums: likumprojekta izskatīšanu pārcelt uz nākamās otrdienas pulksten 15, lai apspriešanā varētu piedalīties ne tikai deputāti, bet arī radio un televīzijas pārstāvji. Esmu pārsteigts, ka tagad mēs apspriežam tik svarīgu jautājumu, bet zālē neredzu nevienu atbildīgu darbinieku. Bet pašlaik es ierosinu uzklausīt tikai deputātu Skulti. Šo priekšlikumu lūdzu likt uz balsošanu. Citādi var iznākt tā, ka mēs šeit stundu nosēžam, bet jautājums paliks līdz galam neatrisināts. Tas jau ir skaidrs, ka šodien šo jautājumu līdz galam atrisināt nevar. Apspriešana tiks saraustīta gabalos un turpināta citā laikā. Ievērojot visus šos apsvērumus, lūdzu nobalsot par šo manu priekšlikumu./

Priekšsēdētājs: Paldies, Zaļetajeva kungs! Mucenieka kungs, lūdzu!

V.Mucenieks: Es domāju, ka 2.pantu vajadzētu svītrot, jo tas iznācis stipri sociālistisks– aizstāv neatkarīgas un tā tālāk, demokrātiskas, tiesiskas valsts ideju, un tas arī ir viss. Faktiski tā jau arī varētu būt, bet tas viss ir atkārtots vēl 3.pantā. Tāpēc es domāju, ka šis pants ir pilnīgi lieks un to varētu svītrot. Priekšlikums tāds.

N.Beļskis: Es jums piekrītu, ka pants ir diezgan deklaratīvs, bet tādas domas vairāki deputāti pirmajā lasījumā izteica.

V.Mucenieks: Vairāki deputāti izteica?

N.Beļskis: Tas bija modē pirms dažiem gadiem, tagad mēs ar to vairs nenodarbojamies.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Es saprotu, ka esmu tas lielākais sociālists, bet tomēr gribu pateikt, ka mums nav vienalga, kā tā lieta iet. Un, piedodiet, valsts funkcijas tomēr kaut kur ir jāformulē. Tas ir pirmkārt.

Un, otrkārt, kolēģi, es gribētu pateikt, ka visi deputāti iedalāmi divās daļās: tie, kas grib strādāt, un tie, kas negrib strādāt,– tie pašlaik gari runā. Es atvainojos, tāpēc es beidzu.

Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!

Ģ.Krūmiņš: Ja jau runājam par svītrošanu, es ierosinātu vēlreiz atgriezties pie 1.panta un svītrot to ārā. Jo tas, kas tur ir sarakstīts,– tās ir galīgas aplamības. Šā likumprojekta uzdevums nav radīt latviešu valodas skaidrojošo vārdnīcu. Kas ir radio un kas ir televīzija, mēs zinām. Bet teikt, ka radio un televīzija ir masu informācijas līdzekļi,– tas nav pareizi. Tie var arī nebūtu tādi. Tie var arī neizplatīt informāciju. Tie var izplatīt izklaidējošas programmas, dezinformāciju un tamlīdzīgi. Tā ka šā 1.panta jēga un nozīme ir galīgs absurds. Tas ir jāsvītro nost. Tas nemaz nav vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krūmiņa kungs! Lagzdiņa kungs, lūdzu!

J.Lagzdiņš: Mēs jau esam nobalsojuši par 1.pantu. Es lieku priekšā apspriest un balsot pa pantiem. Bet Krūmiņa kunga ierosinājumu es atbalstu– tiešām definīcijas likumā nevajag ietvert. Līdz trešajam lasījumam komisija izvērtēs šo priekšlikumu, it īpaši– ja tas tiks iesniegts rakstveidā, un sniegs savu atzinumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Lagzdiņa kungs! Godātie kolēģi, vispirms man uz balsošanu jāliek Zaļetajeva kunga priekšlikums– pārtraukt šā dokumenta apspriešanu un pārcelt to uz otrdienu, uz pulksten 15.00.

Ābiķa kungs, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Par balsošanas motīviem. Es tomēr uzskatu, ka mums vajadzētu atteikties no šīs prakses– automātiski visus šodien izskatāmos jautājumus pārcelt uz nākamo nedēļu, ja nezinām, cik ilgā laikā atliktos jautājumus izskatīsim, un tad būs tāds pats ķīselis. Piemēram, man gribētos, lai nākamajā nedēļā tiktu izskatīts Valodu likums. Mierīgi skatīsim projektu tālāk, es te neredzu nekādu problēmu. Laika vēl ir diezgan.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ābiķa kungs! Tātad balsošanai tiek likts Zaļetajeva kunga priekšlikums– šodien pārtraukt šā dokumenta izskatīšanu un atlikt to uz nenoteiktu laiku. Par iekļaušanu darba kārtībā ir jābalso atsevišķi. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: priekšlikums nav pieņemts. Turpinām apspriešanu.

2.pants. Divi priekšlikumi. Pirmais priekšlikums– svītrot šo pantu. Tas ir Mucenieka kunga priekšlikums. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 23– par, arī Beļska kungs, 10– pret un 16– atturas, priekšlikums nav pieņemts.

Balsosim par 2.pantu iesniegtajā redakcijā. Rezultāts: Beļska kungs, jūsu balsi ieskaitot, ir 24– par, atturas– 14, pret– 10. Panta otrā redakcija nav pieņemta. 3.pants. Par 3.pantu nav priekšlikumu.

Lūdzu, Zaļetajeva kungs!

S.Zaļetajevs: */Man jautājums par 3.pantu. Uz kāda pamata šajā likumā tiek atcelta cita likuma norma? Kā to var pamatot? Kas tā par normu? Un kāpēc… Sākumā: kas tās par normām, kuras šis likums atceļ?/

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi, tās ir normas, kas specifiskas tikai izdevējdarbībai, tās saistītas ar presē publicējamiem materiāliem. Es parādīšu tos punktus. Šīs normas nedrīkst attiecināt uz radio. Tas nav iespējams.

Priekšsēdētājs: Vārds Lagzdiņa kungam.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Visu masu informācijas līdzekļu– gan žurnālu, gan radio, gan televīzijas, gan avīžu– darbību pamatā regulē preses likums. Nav vajadzības šajā speciālajā likumā vēlreiz atkārtot biezo preses likumu, vārds vārdā pārrakstīt tā normas. Faktiski šajā likumā ir ietvertas tikai tās normas, kas attiecas tieši uz specifisko radio un televīzijas darbību. Tāpēc ir šī sistematizācija, Zaļetajeva kungs. Tā ir visā pasaulē likumdošanas praksē bieži izplatīta.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Lagzdiņa kungs zināmā mērā izprovocēja mani uzdot jautājumu. Likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” nav noteikts laika periods, cik ilgi jāsaglabā attiecīgo publikāciju apstiprinoša informācija. Pašreiz apspriežamajā likumā arī šāda norma nav ietverta. Cik ilgi ir jāsaglabā tā informācija, kura tiek publicēta? Mēs ļoti bieži saskaramies, it īpaši televīzijā, ar to, ka, piemēram, tiek montēti videosižeti ar attiecīgiem izgriezumiem. Mēs klausāmies radio informācijas par valdības un Augstākās padomes darbību. Tiek paziņots, ka ir tieša izeja ēterā. Bet nekas no tā nav paliekošs. Ja ieraksts kaut kur nav fiksēts, tad jau pēc pusstundas ir neiespējami restaurēt konkrēto situāciju.

Kā jūs, Beļska kungs, uzskatāt– vai nevajadzētu iestrādāt vai nu likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, vai šajā likumā attiecīgu normu, ar kuru tiktu noteikta tā oficiālā informācija, kura būtu jāsaglabā kaut vai trīs vai piecas dienas, ņemot vērā magnetofona lenšu deficītu, lai būtu iespējams to restaurēt un, ja nepieciešams, izmeklēt konkrēto situāciju.

N.Beļskis: Praktiski dokumentāli tiek saglabāta visa informācija, izņemot, protams, videofilmas. Visus informatīvos raidījumus nav iespējams saglabāt pietiekamu laiku, kā to prasītu civiltiesiskie akti. Tehniski nav iespējams. Tad televīzijai jāpārtrauc darbs.

I.Ozols: Kāpēc?

N.Beļskis: Nav līdzekļu, nav lenšu, un tas tehniski nav iespējams.

I.Ozols: Nav iespējams saglabāt trīs līdz septiņas stundas pēc publikācijas?

N.Beļskis: Lagzdiņa kungs varbūt juridiski precizēs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godātais Ozola kungs! Uz radio un televīzijas darbību attiecas preses likuma 20.panta noteikumi. To jūs zināt. Šobrīd šeit diskutējamā panta redakcija par to liecina. Un šā panta redakcija preses likumā skan šādi: “Masu informācijas līdzekļu redakcijām ir pienākums trīs gadus pēc informācijas, ziņas izplatīšanas dienas glabāt attiecīgos materiālus, manuskriptus, televīzijas un radio raidījumu sagatavošanas materiālus.” Kolēģi Ozol, izlasiet, lūdzu, likumu, kas ir spēkā…

I.Ozols: Es šo likumu izlasīju, man jūs pats paskaidrojāt savā laikā…

Priekšsēdētājs: Jums vārds vēl netika dots, Ozola kungs. Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Kolēģi Lagzdiņ, es jūs, arī jūs, cienījamie kolēģi, jau iepriekš informēju, ka nereti šis materiāls jau pirms tā ir tiešā pārraide bez materiāla saglabāšanas. Es atļaušos atgādināt Ābiķa kunga teikto pēc mūsu diskusijas par benzīna jautājumiem, kad nākamajā dienā Ābiķa kungs sacīja: “Bet mans teiktais nebija tādā redakcijā pasniegts.” Atcerieties, Ābiķa kungs!

Esmu Latvijas televīzijā centies burtiski ar divu stundu intervālu noskatīties un noklausīties raidījumu, lai ierakstītu diktofonā konkrētu tekstu. Piedodiet, es šo materiālu neesmu tur atradis. Likumā par masu informācijas līdzekļiem ir noteikts, ka ir jāsaglabā manuskripts, sagatavotā informācija, bet nav konkrēti fiksēts, ka audio režīmā jāsaglabā kaut vai tikai tekstuālā daļa, lai to varētu noklausīties. Nekur nav. Es septiņas vai astoņas reizes neesmu varējis saņemt ierakstu televīzijā, lai varētu noklausīties kaut vai tekstuāli to pārraidīto informāciju. Tāpēc jautāju, vai to nebūtu mērķtiecīgi iestrādāt likumā?

Priekšsēdētājs: Vārds Gavara kungam.

J.Gavars: Es ļoti gribētu lūgt beidzot sākt apspriest likumu. Ozola kungs, ja jūs kaut ko piedāvājat, tad, lūdzu, konkrēti! Bija laiks, līdz kuram mēs gaidījām jūsu priekšlikumus. Nevienu pašu nesagaidījām. Tagad atkal jūs mutvārdos mēģināt mums kaut ko iestāstīt, bet neviena jūsu priekšlikuma rakstveidā nav. Beidzot sāksim strādāt. Man ir jājautā, vai jums ir cieņa pret deputātiem, kas ir zālē, vai nav?

Priekšsēdētājs: Paldies, Gavara kungs! Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 3.pantu 233.dokumenta redakcijā. Lūdzu, balsojam. Lūdzu rezultātu: 32– par, 4– pret, 15– atturas. Pants pieņemts.

4.pants. Ja jautājumu nav, lūdzu balsošanas režīmu. Nebalsojam? Atvainojos. Nebalsojam.

5.pants. Nav piezīmju.

6.pants. Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Man šķiet, ka var izveidoties gandrīz kurioza situācija. Nav saprotams, vai šeit ir runāts par valsts radio un televīzijas raidlaiku vai par kādu citu raidlaiku, jo man bail, ka uz šā panta pamata var gadīties, ka jāslēdz radiostacija “2A”. Ja saskaitīs visas stundas un ja šī radiostacija sāks raidīt 24 stundas diennaktī, vai nevar izveidoties tāda situācija, ka tā ir jāslēdz?

N.Beļskis: Izskanēja vairāki priekšlikumi iestrādāt kādus pantus par radio un televīzijas kā masu informācijas līdzekļu demonopolizāciju. Šeit šāds mēģinājums bija, un komisijā tas tika pieņemts, kaut gan es personiski neesmu pilnīgi pārliecināts par šā panta nepieciešamību pašreizējā situācijā.

E.Krastiņš: Tādā gadījumā mans priekšlikums būtu svītrot šo pirmo daļu vai arī rakstīt, ka tas ir no valsts radio vai televīzijas programmu raidlaika, jo tādā gadījumā radiostacija “2A” būs spiesta mākslīgi raidīt mazāku stundu skaitu diennaktī. Domāju, ka klausītāji nebūs ar to sevišķi apmierināti.

N.Beļskis: Viņi nebūs spiesti mazāk raidīt, tas ir aprēķināts praktiski. Bet te bija runa par to, lai vienai uzņēmējsabiedrībai nerastos pārāk liels monopols šo frekvenču saņemšanā.

E.Krastiņš: Bet saprotiet…

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, vai jums ir rakstveida priekšlikums?

E.Krastiņš: Man ir priekšlikums svītrot šo daļu, tur nekas rakstisks nav vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Visu pantu vai daļu?

E.Krastiņš: Pirmo daļu.

Priekšsēdētājs: Pirmo daļu svītrot– tāds ir jūsu priekšlikums. Es atvainojos, es neievēroju, kurš bija pirmais pie mikrofona: Ozola kungs vai Batarevska kungs.

Lūdzu, Batarevska kungs!

O.Batarevskis: Cienījamie kolēģi, lai noteiktu procentus no kaut kā, mums ir jāzina kas tas ir, kur ir tie 100 procenti. Tā kā nav iespējams to noteikt, tad nav nekādas loģikas rakstīt šos 10 procentus. Es aicinu tos izsvītrot.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Man šajā jautājumā ir pretējs viedoklis. Radio un televīzijas demonopolizācijas pants ir vajadzīgs, bet tam ir jābūt korekti formulētam. Vai tas attiecas uz vienu uzņēmējsabiedrību un valsts uzņēmumu, vai uz Latvijas valsts radio un televīzijas raidlaiku tieši pašas organizācijas ietvaros? Ja paliek tā, kā pašlaik ir formulēts, viena raidstacija var viena pati aizņemt visu šo reāli atļauto laiku no visu pārējo raidstaciju raidlaiku kopsummas vai televīzijas raidlaika. Šis demonopolizācijas pants ir noteikti vajadzīgs, tikai citā redakcijā. Domāju, ka mums nevajadzētu lemt par tā svītrošanu, acīmredzot ir jāiesniedz konceptuāls labojums tādā veidā, kā mēs esam nobalsojuši.

N.Beļskis: Es varu pateikt, ka, piemēram, Francijā šis skaitlis ir 15 procenti.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, lūdzu!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Šo demonopolizācijas ideju izteica deputāts Plotnieks, kurš arī tagad izteiksies. Un komisija vienprātīgi pieņēma, ka šāda norma par demonopolizāciju ir vajadzīga. Bet es pilnīgi pievienojos tiem kolēģiem, kuri to kritizēja. Šai normai ir jābūt ļoti precīzi un nepārprotami formulētai. Tādēļ man par procedūru ir ierosinājums– 6.pantu šodien neizskatīt otrajā lasījumā un likt priekšā deputātiem iesniegt uz trešo lasījumu konkrētus priekšlikumus par šā panta redakciju, jo, kā deputāts Ozols pareizi teica, svītrot to nedrīkstētu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ulmes kungs, lūdzu!

A.Ulme: Es piekrītu Lagzdiņa priekšlikumam, jo runa ir par to, ja, piemēram, “2A” paņem vienu frekvenci, vai tie ir 10 vai 12 procenti? Ja 12 procenti, tad tajā frekvencē ieliks kādu citu raidījumu. Kāds būs rezultāts? Ja raidītājam nav savas frekvences un ja uz vienu frekvenci ir vairākas sabiedrības, sāksies haoss un juceklis. Šo pantu tiešām vajadzētu atlikt un izdomāt. Šeit ir arī atšķirības starp radio un televīziju. Varbūt televīzijā tie 10 procenti ir saprotami, bet radio? Es nemaz nezinu, cik procenti no raidlaika ir viena frekvence. Vajadzētu atlikt šo jautājumu un pārdomāt vēlreiz.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu!

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Tajā normā, kuru es piedāvāju, bija nevis 10, bet 25 procenti. Šādu ierobežojumu es ieteiktu tomēr ieviest, jo citādi var rasties situācija, ka mums būs vieni monopoli. Man jāsaka, ka šobrīd šāda situācija lielā mērā jau ir izveidojusies, jo mums ir CNN ziņas vienu stundu un tajā pašā laikā Ostankinas vai Krievijas televīzijas raidījumi nepārtraukti visu vakaru. Es iestātos par līdzsvaru, lai mums būtu gan viena, gan otra programma pilnā apjomā. Ja mēs neko neparedzēsim, radīsies situācija, ka tas, kas būs ekonomiski spēcīgs, varēs paņemt visu raidlaiku.

Tālāk, turpinot šo pašu ideju. Es piedāvāju vēl arī trešo normu, kas paredzētu tās vai citas nelabvēlīgās sekas. Ja mēs kaut ko tikai vispār deklarējam, neparedzot nekādas sankcijas, tā, jūs atvainojiet, ir vienkārši pļāpāšana, kurai nav nekādas juridiskas nozīmes. Komisija piedāvā, ka juridiski nelabvēlīgas sekas izriet pašas par sevi jau no likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Ja mēs nopietni gribam runāt par demonopolizāciju, es ierosinātu– ierakstīsim 25 procentus un paredzēsim, ka šajā gadījumā Latvijas Republikas Augstākā tiesa var izbeigt tās vai citas stacijas darbību. Tad būs komplekss, kas varēs darboties. Citādi būs tikai kaut kāda viena fragmentāra daļa, kas pati par sevi nekādas juridiskas sekas neizraisīs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Krūmiņa kungs, lūdzu!

Ģ.Krūmiņš: Principā pievienojoties iepriekšējam runātājam, tomēr gribētu vērst uzmanību uz to, ka šā panta pirmajā daļā ir neprecīzi un izplūduši formulējumi. Šeit rakstīts “vienai uzņēmējsabiedrībai piešķirts raidlaiks”, bet tas nozīmē, ka kāda politiska partija var paņemt 100 procentus savā pārziņā, kāda privātpersona, kas nav uzņēmējsabiedrība, bet var par raidlaiku maksāt, var 100 procentus pārņemt savā pārziņā. Tā ka šis formulējums– radio vai televīzijas programmas raidlaiks– arī ir diezgan apšaubāms un izplūdis. Kas tas tāds ir? Tas ir summārais laiks no visām stacijām, kas raida, vai vienas noteiktas programmas laiks? Tādēļ gribētu atbalstīt deputāta Lagzdiņa priekšlikumu šo jautājumu šodien neizskatīt, bet komisijā pārstrādāt, lai tas būtu skaidrs un nepārprotams.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!

E.Krastiņš: Es varētu atsaukt savu priekšlikumu par pirmās daļas svītrošanu, ja šis pants tiktu atstāts otrajā lasījumā un tiktu sagatavota precīza un izsmeļoša redakcija, jo ir vēl viena piezīme. Šeit ir grūti salīdzināt ar rietumvalstīm, jo mums daudzi diapazoni nav piesātināti. Piemēram, tajā pašā ultraīsviļņu diapazonā, kurā raida radiostacija “2A”, var raidīt vēl 20 tādas stacijas. Ja mēs skaitām pēc šīs pirmās daļas, tad rēķinām tikai raidlaiku, nevis iespējamo raidlaiku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Zaļetajeva kungs, lūdzu!

S.Zaļetajevs: */Arī es pievienojos deputāta Lagzdiņa izteiktajam priekšlikumam. Bet gribētu saņemt atbildi uz šādu jautājumu: ko nozīmē termins “oriģināla programma”? Kas ietilpst šajā jēdzienā? Kādi kritēriji to noteiks?/

N.Beļskis: Oriģinālprogrammas ir tās programmas, ko sagatavo Latvijas radio un televīzija, ko paši sagatavo.

Priekšsēdētājs: Paldies Kiršteina kungs, lūdzu!

N.Beļskis: Ar saviem tehniskajiem līdzekļiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Mans priekšlikums ir tāds, ka par šo pantu mums vispār nav jēgas balsot, jo, pirmkārt, tajā nav paredzēta tāda situācija, ka ir kabeļtelevīzija, kura vispār neizmanto nekādas sistēmas. Kabeļtelevīzija ir pilnīgi neatkarīga sistēma, tā var strādāt 24 stundas diennaktī. Kāpēc kādam tā būtu jāregulē? Un līdz ar to nav jāregulē ne tās reklāmas laiks, ne arī šie 10 procenti.

No otras puses, te nedarbosies arī tie 5 procenti. Ja mums būs alternatīva privāttelevīzijas studija, kura strādās vienu stundu, tas nozīmēs, ka Latvijas valsts televīzija nedrīkstēs strādāt vairāk par divām stundām.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Es domāju, ka mēs varam beigt diskusiju par šo pantu. Un par to, ka šo pantu atstājam otrajam balsojumam uz nākamo reizi, nav jābalso. Tādēļ izskatīsim 7.panta redakciju. Lūdzu.

N.Beļskis: Attiecībā uz 7.pantu šodien ir ienācis Šteina priekšlikums šos 5 procentus neattiecināt uz uzņēmējsabiedrībām, tikai uz valsts radio un televīziju. Bet tas ir jāizdiskutē. Es varu informēt, ka valsts televīzijā kaimiņvalstīs, es domāju Eiropas kopienas valstis, šie procenti ir noteikti. Dažās pat, piemēram, Dānijā, vispār ir aizliegts valsts televīzijā rādīt reklāmu, lai ļautu attīstīties arī privātajām telestudijām. Vācijā ir noteikti 4 procenti radio un 8 procenti televīzijai. Tāda apmēram pašlaik ir reālā situācija.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Mans jautājums bija tieši tāds pats, taču es atbildi nesaņēmu. Es gribu konkrēti zināt, par ko jūs esat: par to, ka valsts televīzijai un radio ir tikai šie 5 procenti? Vai arī…

N.Beļskis: Man būtu priekšlikums šo pantu pārcelt uz sadaļu, kur runāts par valsts radio un televīzijas uzņēmumu, un pieņemt otrajā lasījumā nākamajā sēdē, kā arī neattiecināt uz uzņēmējsabiedrībām. Kaut gan mēs varam pieņemt arī tagad.

Priekšsēdētājs: Beļska kungs, kāda tādā gadījumā, lūdzu, būs panta redakcija?

N.Beļskis: “Valsts radio un televīzijas uzņēmumiem”.

Priekšsēdētājs: Tātad papildināsim tikai ar vārdu “valsts”. Balsojam par 7.pantu ar šo grozījumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam! Lūdzu rezultātu. Par– 36, pret– nav, 11– atturas.

Otrās nodaļas 8.pants. Vai ir priekšlikumi, papildinājumi? Nav.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Šeit parādās jauna kārtība, kādā veicama frekvenču reģistrācija un lēmumu pieņemšana par frekvenču un kanālu piešķiršanu. Es biju tehniskajā inspekcijā, iepazinos ar papildinājumu likumā “Par uzņēmējdarbību”, kur ir noteikts, kā radio frekvenču spektrs izmantojams Latvijas Republikas teritorijā. Un, izpildot šo lēmumu, kas ir valdības lēmums, ir izdota Sakaru departamenta pavēle par licenci bezvadu sakaru pakalpojumiem radio un televīzijas raidījumiem, izņemot kabeļtelevīzijas pakalpojumus. Šī galvenā norma prasa izdarīt grozījumus likumā “Par uzņēmējdarbību”, kur ir noteikta cita kārtība.

Un jautājums ir tāds: vai šo jau funkcionējošo un sevi attaisnojošo sistēmu, kura strādā ļoti perfekti, mēs ar šo likumu grozām un nododam mūsu institūcijas kompetencē, nenojaucot iepriekšējo, veco? Šajos divos valdības lēmumos jau praktiski mūsu likums ir izpildīts.

N.Beļskis: Cienījamo kolēģi, es uzskatu, ka attiecībā uz radio un televīziju, kas darbojas kā masu informācijas līdzekļi, tas būtībā ir arī politisks jautājums, šis lēmums jāpieņem Radio un televīzijas padomei, jo frekvenču skaits, kas mums piešķirts, ir ierobežots. Pašlaik tur strādā divas, vēl ir iespējams piešķirt trīs frekvences, bet pieteikušās ir 20 radio un televīzijas uzņēmējsabiedrības, kas reģistrējušās kā masu informācijas līdzekļi, un attiecībā uz šīm radio un televīzijas uzņēmējsabiedrībām lēmums ir jāpieņem Radio un televīzijas padomei, turklāt šajā padomē viens cilvēks būs tieši no šīs valsts elektrosakaru inspekcijas, un ir paredzēts, ka jābūt arī kādam cilvēkam, kas tieši sadarbosies ar šo sakaru inspekciju attiecīgo jautājumu lemšanā.

I.Ozols: Es atvainojos, Beļska kungs, es neiebilstu pret to, es tikai domāju, ka vienlaikus vienu un to pašu normu nevar regulēt divi atšķirīgi Augstākās padomes likumi.

N.Beļskis: Tiks sagatavoti arī nepieciešamie grozījumi.

Priekšsēdētājs: Vārds Lagzdiņa kungam. Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Godātais kolēģi Ozola kungs! Jūs šodien jau vairākkārt esat norādījis uz pretrunām, kas it kā pastāv starp šo likumu un likumu “Par uzņēmējdarbību”, bet jūs nenosaucāt pretrunas starp konkrētiem pantiem konkrētajos likumos, jūs tikai sakāt, ka šeit ir pretrunas un nav saskaņas. Bet šeit jau nav runas par to, ka juridiskā vai fiziskā persona saņem no Radio un televīzijas padomes licenci noteikta veida uzņēmējdarbības veikšanai, tā vienkārši saņem šo raidlaiku, jo Radio un televīzijas padome ir tā demokrātiskā institūcija, kurā ir cienījami, republikā pazīstami cilvēki un kura, ievērodama Latvijas intereses, piešķir raidlaiku, lai reāli varētu iziet ēterā konkrētais raidījums. Šo jautājumu nevar izlemt viens vienīgs ierēdnis kaut kur Sakaru ministrijas kabinetos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Zaļetajeva kungs, lūdzu!

S.Zaļetajevs: */Man par šo pantu ir jautājums. Reģistrācijai var būt tīri reģistrējošs vai atļaujošs raksturs. Ja reģistrējošs, tad patiesībā par atteikšanu nekādiem jautājumiem nevajadzētu būt. Bet es redzu, ka mums līdzās šim 8.pantam vēl ir 10.pants, kurš norāda iemeslus, kuru dēļ var atteikt reģistrēšanu. Tas nozīmē, ka šai reģistrācijai ir arī atļaušanas raksturs. Atvainojiet, ka esmu aizgājis tālāk, bet šie panti ir cieši saistīti cits ar citu, tāpēc jautājums ir konceptuāls. 10.pantā norādīts viens no iemesliem: ja nav izpildīti 7.panta nosacījumi. Šo pantu mēs tikko esam izrediģējuši visbūtiskākajā veidā. Tas tagad attiecas tikai uz valsts radio un televīziju, privātos uzņēmumus neskar, tas ir, šis nosacījums atkrīt./

N.Beļskis: */Šeit ir kļūda, atvainojiet! Tas ir…/ Astotais. Tā ir tehniska kļūda. To es neievēroju. Tas uz 8.pantu attiecas, kad vēl nav izpildīti reģistrācijas noteikumi, tā ka…

S.Zaļetajevs: */Tas ir, šeit jābūt šo dokumentu apjomam?/

N.Beļskis: */Jā./

S.Zaļetajevs: */Tālāk. Ja reģistrācijas momentā ir sniegtas nepareizas ziņas. Es saprotu tā, tas var noskaidroties tikai pēc tam, kad reģistrācija jau iestājusies, pēc atbilstošas pārbaudes. Es gribu iegūt pilnīgi skaidru priekšstatu, vai reģistrācijai tāpat kā pierakstam dzīvesvietā ir atļaujošs raksturs, vai vienkārši fakta konstatācija? Šis jautājums ir pilnīgi precīzi jānoskaidro./

N.Beļskis: Cienījamo kolēģi, ir noteikts termiņš, kurā Tieslietu ministrijai jāreģistrē, un, ja Tieslietu ministrija konstatē, ka kādas no šajā 8.pantā minētajām ziņām ir nepatiesas, tā var atteikt. Turklāt jebkuram masu informācijas līdzeklim, kurš reģistrēts Tieslietu ministrijā, ir tiesības pārsūdzēt, ja šis reģistrācijas atteikums ir bijis nepareizs. Principā tas ir tīri juridiska, tā teikt, tiesiska rakstura uzskaitījums, kas tiek vests Tieslietu ministrijā, tur absolūti nekas nav saistīts ne ar cenzūru, ne ar kādām citām, tā teikt, politiskām…

S.Zaļetajevs: */Redziet, kur tā lieta. 8.panta 2.apakšpunktā teikts: “Masu informācijas līdzekļu programmu uzdevumi un saturiskā virzība”. Tas ir izplūdis jēdziens, jo vienmēr var teikt, ka kaut kas tur nav pareizi teikts./

N.Beļskis: Es personiski te neredzu neko tādu izplūdušu. Par to ir jābalso.

Priekšsēdētājs: Paldies.

N.Beļskis: Tieslietu ministrija vēl nevienam, kas ir iesniedzis dokumentus likumā noteiktajā kārtībā, nav atteikusi masu informācijas līdzekļa reģistrāciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 8.panta redakciju. Lūdzu rezultātu. Par– 34, pret– 2, atturas– 10. Vai par 9.pantu ir kādas iebildes, papildinājumi? Nav. Attiecībā uz 10.pantu? Nav. Un 11.pantu?

Par 10.pantu? Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Nodrukātajā lapiņā, kur ir minēti tie priekšlikumi, kas netiek pieņemti, ir arī priekšlikums attiecībā uz 10.pantu. Saskaņā ar redakciju, kuru šobrīd piedāvā komisija, jūs varat atteikties reģistrēt vai jums ir aizliegts to darīt tikai divos gadījumos. Jo šī norma ir speciāla. Un, ja šajā likumā jūs paredzat divus gadījumus, tad, es atvainojos, uz citiem jūs atsaukties nevarat. Jebkura Latvijas tiesa vai starptautiskā tiesa jums pateiks, ka attiecībā uz radio un televīziju likumā ir minēti divi gadījumi. To, kas ir vispār par presi, uz šo gadījumu nevar attiecināt, jums ir speciāls likums, kas reglamentē radio un televīziju. Tāpēc es ierosinātu šajā pantā atkal minēt likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 10.pantu. Citādi jūs to izmantot nevarat.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Lagzdiņa kungam būs kas sakāms?

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, mēs jau pieņēmām apskatāmā likumprojekta 3.pantu, kurā ir noteikts, ka uz radio un televīziju ir attiecināmas visas preses likuma normas, izņemot 4., 9., 18. un 19.panta, kā arī 10.panta noteikumus. Plotnieka kungs, nav vērts divreiz par to runāt likumā.

Priekšsēdētājs: Vispirms, lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Biedri Plotniek, situācija ir tāda, ka reģistrs jūtami atšķiras no darbības. Kad mēs izskatījām jautājumu, biedri Plotniek, par Uzņēmumu reģistru, mēs vispār pieļāvām domu, ka nevajadzētu likt nekādus ierobežojumus darbības apturēšanai. To paredz citi likumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Lai kā tas arī būtu, es visnotaļ solidarizējos ar Lagzdiņa kungu. Tādā gadījumā no šā panta vispār jāatsakās un jāvadās tikai pēc jau minētā likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Ja mēs esam sākuši runāt speciāli par radio un televīziju, mēs nevaram kaut ko pateikt un tad teikt: visos citos gadījumos– pārējais. Tas ir speciālos, tīri, tā sakot, normu konflikta gadījumos. To nevar citādi risināt. Ja jūs gribat izmantot šeit arī likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 10.pantu, esiet tik laipni un pieminiet. Ja jūs uzskatāt, ka mēs tikai vadīsimies pēc likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, tad vispār atteiksimies no 10.panta tādā formulējumā.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu, precizējiet, kādu no balsojumiem jūs uzturat: vai svītrot 10.pantu vai priekšlikumos fiksēto 10.panta beigu redakcijas papildinājumu?

A.Plotnieks: Es piedāvāju divus variantus– vai nu pieņemt to papildinājumu, kuru komisijas noraidīja, vai arī svītrot pantu vispār.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Ir tāds teiciens, ka politika ir kompromisu māksla. Esmu pārliecināts, ka arī likumdošana ir kompromisu māksla. Ja šeit nebūtu atsauces uz 8.pantu, tad varētu svītrot, jo preses likumā ir citāda atsauču sistēma. Šeit, Plotnieka kungs, ir tādas tīri juridiskas nianses… Es atbalstu Plotnieka kunga priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Tātad 10.pants beigās tiek papildināts ar pielikumā minēto priekšlikumu: “kā arī Latvijas Republikas likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 10.pantā minētajos gadījumos”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 10.pantu ar Plotnieka kunga papildinājumiem. Lūdzu rezultātu. 38– par, 2– pret, atturas– 7. Pieņemts ar Plotnieka kunga iesniegto papildinājumu.

Vai par 11.pantu ir kādas piebildes? Par 12.pantu? Par 13.pantu? Par 14.pantu? Lūdzu.

V.Mucenieks: 14.panta otrā rinda: “lai tiktu ievērotas visas sabiedrības intereses”. Es domāju, ka tas ir pārāk daudz prasīts un nekad nebūs iespējams, jo “visa sabiedrība” ir pārāk plašs jēdziens, tāpēc šo frāzi vispār varētu svītrot. “Tiktu nodrošināta vārda un informācijas brīvība” varbūt, bet visas sabiedrības intereses tikai sociālismā spēja nodrošināt, citur nekur pasaulē tas nav izdevies.

Priekšsēdētājs: Mucenieka kungs, tad jūsu priekšlikums ir svītrot vārdus “tiktu ievērotas visas sabiedrības intereses un”?

V.Mucenieks: Jā.

Priekšsēdētājs: Paldies.

V.Mucenieks: Vai arī grozīt, ja kādam ir veiksmīgāka redakcija, bet principā svītrot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Batarevska kungs!

O.Batarevskis: Man tomēr gribētos precizēt, uz ko būs vērsta šīs padomes darbība. Vai tā būs valsts radio un televīzijas institūcija vai plašāka mēroga padome, kas nodarbosies arī ar komercprogrammām, ko veido privātpersonas? Man nav skaidrs, tāpēc arī nezinu, kā balsot par šo padomi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Jā, es varu atbildēt. Vispirms attiecībā uz Mucenieka kunga teikto… Es tomēr gribētu un piekristu, ka svītrotu visu, bet, kas attiecas uz to, lai sabiedrības intereses tomēr tiktu nodrošinātas, atstāt, jo īpaši tāpēc, ka šī pieredze pastāv praktiski visās UNESCO valstīs. Noņemot no sevis atbildību par radio un televīzijas pārraudzību, nedrīkst aizmirst situāciju, ka radio frekvenču skaits ir ierobežots, ka ir jābūt institūcijai, kura seko līdzi un kura nav tieši atkarīga no tām pārmaiņām, kas notiek parlamentā vai valdībā, bet kura tomēr rūpējas, lai tiktu ievērotas šīs sabiedrības intereses radio un televīzijas darbībā. Turklāt tā nevar aizliegt ne radio, ne televīzijas darbību, bet var tai sekot līdzi. Protams, jo īpaši šī darbība attieksies uz valsts radio un televīziju, bet attiecībā uz uzņēmējsabiedrībām, ja tās, piemēram, neievēro noteiktos standartus, var ierosināt pārtraukt darbību. To sīkāk reglamentēs likums, bet katrā ziņā tā nebūs tieši cenzūras organizācija. Šāda prakse pēckara gados tika izveidota visās Eiropas valstīs.

Priekšsēdētājs: Paldies, Beļska kungs! Vārds Seiksta kungam.

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi, mana informācija attiecas uz 14.panta 11.punktu. Mums ir vienošanās ar Škapara kungu, ka “Reliģisko lietu konsultatīvās padomes pilnvarots pārstāvis”. Tas ir tikai informācijai, ka komisija piekrīt. Bet man tomēr ir lūgums padomāt par 9.punktu: “trīs Latvijas Republikas Augstākās padomes ievēlēti deputāti”… Vai tiešām viens deputāts nevar aizstāvēt Augstākās padomes un valsts intereses? Triju deputātu likšana velk uz monopola pusi. Ja komisija nepiekrīt, es ierosinu balsot, tas nav sarežģīti– nobalsot: trīs vai viens.

Priekšsēdētājs: Seiksta kungs, jūsu priekšlikums ir balsot par vienu deputātu, ja komisija nepiekrīt? Paldies. Bukas kungs, lūdzu!

S.Buka: */Es piekrītu deputātam Batarevskim, kurš teica, ka nesaprot, kādas funkcijas būs šai padomei, lai tā ietekmētu valsts televīziju un radio vai privātās radio un televīzijas stacijas. Vai tā būs tikumības policija, kas sastāv no rakstnieku, mākslinieku, komponistu, kinemato­grāfistu savienību, teātra darbinieku un žurnālistu pārstāvjiem? Kāpēc šeit nav, teiksim, Izglītības ministrijas pārstāvniecības? Šeit viņu pārstāvis tāpat ir vajadzīgs, jo lielākajai daļai raidījumu jāiztur zināma cenzēšana atļautības līmenī. Mēs tiešām sociālistiskā, komunistiskā vai kādā citā sastāvā nevaram sastādīt visu šo struktūru. Es vienmēr esmu bijis pret šādu padomju veidošanu. Ja tāds orgāns tiešām vajadzīgs, tad varam izveidot konsultatīvo padomi pie Augstākās padomes vai Prezidija ar līdzīgu pārstāvniecību radio un televīzijas problēmu risināšanai. Es ierosinu vispār šo punktu likvidēt, jo neredzu citu iespēju šādu padomi iznīcināt./

Priekšsēdētājs: Paldies. Endeles kungs, lūdzu!

J.Endele: Sakiet, kāpēc ir īpaši izcelta viena ministrija? Tas ir 41.rindiņā– “Latvijas Republikas Kultūras ministrijas pārstāvis”, bet pārējās ministrijas nav pārstāvētas? Kāda doma tur ir? Lai kulturāli uzvestos, vai?

N.Beļskis: Mēs pagājušajā sēdē izlēmām, ka tomēr šajā organizācijā liksim akcentu nevis uz sabiedriski politiskajiem, bet gan uz inteliģences spēkiem. Un, kas attiecas uz Kultūras ministriju, tad tās darbība visvairāk saistīta tieši ar radio un televīziju, tā nu tas praksē ir izveidojies. Kas attiecas uz skaitlisko sastāvu, tad tas tiešām, kolēģi, ir diskutējams jautājums, bet atgādinu, ka tāda ir vispārpieņemtā prakse. Šādas padomes ar Augstākās tiesas lēmumu tika izveidotas, piemēram, Vācijā pēc hitleriskā režīma kapitulēšanas galvenokārt tāpēc, lai politiskās pārmaiņas valstī nevarētu ietekmēt radio un televīzijas masu informācijas līdzekļus. Tādējādi radio un televīzija darbojas kā sabiedriski tiesiskas institūcijas. Tāda prakse ir. Turklāt, ņemot vērā to, ka pie mums totalitārais režīms vēl pagaidām ir tikai formāli sagrauts, bet savā būtībā tas vēl ir dzīvs, mums ir jādod kaut kādas garantijas… Nu, tāda ir mana pārliecība.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, lūdzu!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Šis ir vēsturisks brīdis, jo mēs pirmo reizi mūsu neatkarīgās valsts uzbūvē ieviešam pavisam jaunas institūcijas modeli, proti, ar valsts pārvaldes funkcijas veikšanu nodarbojas nevis tikai valsts pārvaldes institūcijas vai amatpersonas, bet arī institūcijas, kas darbojas uz sabiedriskiem pamatiem. Šāda atsevišķu valsts pārvaldes institūciju funkciju nodošana sabiedriski izveidotām iestādēm ir ļoti plaši izplatīta rietumvalstīs, it īpaši tajās dzīves nozarēs, kas saistītas ar sabiedriskās domas ietekmēšanu, ar presi un tā tālāk. Mums šodien principiāli jāizlemj– vai varam iet šādu ceļu? Kāpēc komisija izvēlējās šo variantu? Tāpēc, ka, mūsuprāt, tas ir demokrātisks. Ja šīs funkcijas, kas minētas 16.pantā, veiktu nevis kāda Ministru padomes institūcija vai kādas ministrijas institūcija vai vecā Radio un televīzijas komiteja… Jūs saprotiet, kolēģi, alternatīva ir viena: atstāt Radio un televīzijas komiteju, kura kaut kādā kompetenču kopumā pārvaldītu šo nozari. Tātad, ja noraidām šīs sabiedriskās institūcijas izveidošanas nepieciešamību, alternatīva ir tikai vecā struktūra.

Priekšsēdētājs: Vanaga kungs, lūdzu!

D.Vanags: Es pilnīgi piekrītu Lagzdiņa kunga argumentiem, bet… 14.panta piektajā rindā mēs lasām, ka Radio un televīzijas padome ir institūcija, kas darbojas sabiedriskā kārtā, taču, uzšķirot 17.pantu un lasot tā pēdējo rindu, redzam: “Radio un televīzijas padome tiek finansēta no valsts budžeta.” Kā to saprast?

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Tieši tāda ir prakse. Lai Radio un televīzijas padome varētu darboties, tiek izveidots sekretariāts. Tas turpmākajos pantos ir minēts. Un sekretariātam ir nepieciešami kaut kādi līdzekļi, un valstij šie līdzekļi nebūs lieli. Tāda ir Eiropas Kopienas pieredze, un faktiski visur tas tā notiek. Šajā sekretariātā strādā tehniskie darbinieki un pāris augsta ranga ierēdņu, kuri sagatavo sēdes un veic pārējo nepieciešamo tehnisko darbu. Un arī eksperti, protams.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu!

A.Plotnieks: Par šo pantu tapšanu– arī es piedalījos šajā virves vilkšanā, jāsaka, ka šobrīd tas tomēr rada kaut kādu līdzsvaru. Masu komunikācijas līdzekļu darbību varēs ietekmēt, bet tā tomēr nebūs valsts institūcija.

Bet šajā sakarībā gribu minēt vēl vienu momentu. Es nejūtos sevišķi ērti, kad man jārunā par organizāciju, kuras darbībā tā vai citādi es tieši piedalos, tomēr reiz esmu spiests to darīt, jo neviens cits šo džentlmenisko funkciju nav veicis. Tātad Latvijā ir Zinību biedrība. Mēs šobrīd strādājam ar programmu, kas sauksies “Eiropas apmācības sistēma pieaugušajiem”. Es ceru, ka mums izdosies saņemt apmaiņas kārtībā programmas un mēs varēsim mēģināt tās ieviest televīzijā. Ja šajā padomē nebūs Zinību biedrības pārstāvja, tad zinātnes vai, pareizāk sakot, apgaismes darbība no radio un televīzijas programmām tiks pilnīgi izskaustas. Un man jāsaka, ka šodien tā jau ir sekmīgi izskausta– ja neskaita valodu apmācību, nekā cita nav. Tāpēc man būtu ierosinājums vienu vietu padomē saglabāt Latvijas Zinību biedrības pārstāvim.

Kas attiecas uz Augstāko padomi, es ierosinātu tās pārstāvju skaitu nevis samazināt līdz vienam, bet, gluži otrādi, palielināt vismaz līdz pieciem, lai tās politiskās nianses, kuras ir jebkura parlamenta darbībā, rastu atspoguļojumu radio un televīzijā arī zināmā līdzsvarā. Jo kurš tad būs tas arbitrs, kuram jūs uzticēsit visu politisko orientāciju šajā padomē?

Priekšsēdētājs: Karlsona kungs, lūdzu!

J.Karlsons: Cienījamie kolēģi, es aicinu pašreiz nobalsot par pantu konceptuāli un pēc tam šo sarakstu vai nu papildināt, vai grozīt. Man arī principā ir iebildumi pret trim pašvaldību radio un televīzijas uzņēmējsabiedrību pārstāvjiem. Acīmredzot šis jautājums būtu jāatrisina līdz trešajam lasījumam, ņemot vērā priekšlikumus. Es ierosinu konceptuāli nobalsot par 14.pantu un pārtraukt šā likuma izskatīšanu, jo mēs, domājams, vēlamies noklausīties informāciju.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, lūdzu!

J.Škapars: Es domāju, ka par šiem atsevišķajiem labojumiem varētu būt runa. Bet vispirms par šo pantu konceptuāli. Šāda pieredze, vēlreiz gribētu atgādināt, ir gandrīz visās Rietumu valstīs. Tas ir viens.

Otrkārt, es domāju, ka mēs varētu ātri vienoties attiecībā uz ievaddaļu– lai tiktu ievērotas sabiedrības intereses, nevis visas sabiedrības intereses. Bet to vajadzētu atstāt. Es domāju, sarežģītāks jautājums ir par sabiedriskajām organizācijām. Es varētu to sarakstu bezgalīgi turpināt. Mums komisijā bija sastādīts liels saraksts. Un, patiesību sakot, tam jau vairs nav robežu, jo sabiedrisko organizāciju ir stipri daudz.

Priekšsēdētājs: Paldies, Škapara kungs! Kiršteina kungs, lūdzu!

A.Kiršteins: Jā, es arī gribētu atbalstīt Karlsona kunga ieteikumu konceptuāli nobalsot. Šeit ir sajaukts pats princips, uz kura pamata veido šo padomi. Te ir teikts, ka jānodrošina sabiedrības intereses, kā arī vārda un informācijas brīvība, un minēts, piemēram, Valsts elektrosakaru inspekcijas pārstāvis. Es vienkārši gribu aizrādīt, ka naktssargs, šoferis un milicis te nav ierakstīti, kaut gan arī viņi nodrošina! Tas pats inspekcijas pārstāvis taču var vienkārši padomes priekšsēdētājam vai kādam citam pateikt to, ko uzskata par svarīgu attiecībā uz tehnisko līdzekļu izmantošanu. Tāpēc man īsti nav skaidrs, tieši kāda tad ir tā koncepcija, lai gan Škapara kungs runāja tieši par koncepciju. Tāpat arī par skaitlisko sastāvu man ir šaubas. Te ir trīs Latvijas Republikas Augstākās padomes ievēlēti deputāti, ir divu citu radio un televīzijas uzņēmējsabiedrību pārstāvji. Tās varētu būt privātās uzņēmējsabiedrības, tā es saprotu. Un vēl ir trīs pašvaldību radio un televīzijas pārstāvji. Jā. Vispār tas viss ir nedaudz haotiski.

Priekšsēdētājs: Seiksta kungs.

A.Seiksts: Es nevaru piekrist pašvaldību radio un televīzijas uzņēmējsabiedrību pārstāvju skaita samazināšanai vai šo pārstāvju izslēgšanai. Tā reģionālajām televīzijām pilnīgi atņemam iespējas piedalīties šajā darbā. To nedrīkst pieļaut.

Otrais. Ja Plotnieka kungs domā, ka tie, kas pārstāvēs Augstāko padomi Radio un televīzijas padomē, būs štata runātāji, tad jau vajag ievēlēt visus deputātus. Ja mēs veidojam monopolu, tad tā ir cita lieta.

Priekšsēdētājs: Paldies, Seiksta kungs! Zaļetajeva kungs, lūdzu!

S.Zaļetajevs: */Man radies tāds priekšstats, ka pašlaik tiek veidota kaut kāda sabiedriska komiteja Latvijas Republikas dabas resursu sadalīšanai bez atlīdzības, jo mums jāsaprot, ka ēters ir tāds pats dabas resurss, kā gaiss, zeme un viss pārējais. Pašlaik es likumprojektā nekur neesmu atradis normu, kas par šī dabas resursa izmantošanu uzliktu kaut kādu materiālu atbildību. Tā vietā tiek piedāvāts izveidot kaut kādu sabiedrisku komiteju šī republikas svarīgā dabas resursa sadalīšanai bez atlīdzības, es uzsveru– bez atlīdzības. Tāpēc šis jautājums jāizlemj konceptuāli, kā mēs to atrisināsim. Vienīgais, kas manī rada sāpīgas sajūtas,– tas ir pārāk mazais deputātu skaits zālē, lai varētu izlemt tik svarīgu jautājumu./

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, es domāju, ka mēs esam pietiekami diskutējuši par šo jautājumu un ir iespējami tikai divi risinājumi. Pirmais– mēs balsojam par šo jautājumu konceptuāli, un komisija līdz nākamajai reizei iestrādā atsevišķos priekšlikumus, piemēram, izslēdz attiecīgos vārdus. Otrais risinājums– konceptuālo balsojumu pārceļam uz nākamo reizi. Vai par koncepciju balsosim šodien?

Balsošanas režīmu, lūdzu! Lūdzu balsot par šā panta koncepciju. Rezultāts: 27– par, 11– pret, atturas– 9. Līdz ar to šā likumprojekta apspriešanu mēs beidzam un turpinām strādāt atbilstoši darba kārtībai.

Lūdzu tribīnē Druvi Skulti informācijai par dzelzceļa avāriju. Kolēģis Skulte lūdza, lai viņam ļautu vienīgi informēt, bet neatbildēt uz jautājumiem.

D.Skulte: Godājamais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Es centīšos piecu minūšu laikā informēt par redzēto un sniegt situācijas vērtējumu sakarā ar dzelzceļa avāriju– to katastrofu, kura notika vakardien rīta agrumā. Mēs kopā ar republikas iekšlietu ministru un viņa pirmo vietnieku ieradāmies notikuma vietā pulksten 17.00. Pulksten 20.00 ieradās arī republikas Satiksmes ministrijas Dzelzceļa pārvaldes satiksmes policijas pārstāvji, kuri arī pašlaik tur atrodas un turpina savu darbu.

Vispirms informēšu par to, kas varbūt nav izlasāms laikrakstos. Es arī pārlapoju laikrakstus, lai zinātu, kāda informācija ir mūsu rīcībā. Situācija ir šāda. Strādājot un tiekoties ar Krievijas Federācijas valdības komisiju, ar darba grupām, kuras strādāja glābšanas dienestos, un iepazinušies ar pirmajiem rezultātiem izmeklēšanas jomā, mēs savā darba grupā vienprātīgi esam nākuši pie atzinuma, ka šajā avārijā nav vainojami Latvijas Republikas dzelzceļa darbinieki. Vaina par notikušo ir jāuzņemas Krievijas Federācijas Dzelzceļa satiksmes ministrijai un konkrēti Oktobra dzelzceļam, kas bija tieši atbildīgs par šo ceļa posmu. Paskatoties uz 25.februārī parakstīto vienošanos starp Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas dzelzceļniekiem, tika precīzi izpildīti šā līguma noteikumi.

Tātad stacijā Veļikije Luki vilciena turpmāko transportēšanu pa maršrutu pārņēma Krievijas Federācijas pilsētas Veļikije Luki dzelzceļnieki, uzņemoties pilnu atbildību, kāda paredzēta līgumā. Varu informēt par šīs avārijas galveno cēloni– mašīnisti, pārkāpjot dzelzceļa satiksmes drošības noteikumus, brauca, neievērojot ne dzelteno, ne sarkano signālu, un ietriecās stāvošā vilcienā. Tas ir apstiprināts. Par bremzēšanu– tās ir detaļas, tas tiks izmeklēts. Galvenais un smagākais pārkāpums ir… Par vainīgajiem ļoti grūti runāt, jo, kā jūs zināt, abu vilcienu ekipāžas gājušas bojā. Par cietušajiem. Mēs strādājām uz vietas, precizējot sarakstus par cilvēkiem, kas ievietoti slimnīcās un kas griezušies pēc palīdzības.

Tātad no Latvijas Republikas pilsoņiem, no Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, par kuriem mēs interesējāmies pirmām kārtām, smagā stāvoklī ir pieci cilvēki. Četri no tiem atrodas vietējā slimnīcā, tas ir netālu no notikuma vietas, apmēram 15 kilometri. Ļoti smagā stāvoklī ir viena sieviete, piektā cietusī, kura ievietota Tveras slimnīcā. Pārējie pasažieri, kas laimīgā kārtā palikuši dzīvi un ieguvuši tikai lielākas vai mazākas traumas, nav hospitalizēti un turpinājuši ceļu vai atgriezušies mājās.

Par bojā gājušajiem. Šārīta pēdējā informācija: ir atrastas 33 bojā gājušo cilvēku atliekas, kuras pēc tik smagas avārijas vienkārši nav iespējams identificēt. Tādēļ man ir lūgums, es to izteicu arī masu informācijas līdzekļos. Pēc iespējas īsākā laikā ir nepieciešama informācija par visiem draugiem, radiem, paziņām, kaimiņiem, varbūt pat nejauša informācija par to, ka kāds ir izbraucis ar šo vilcienu. Nepieciešams pēc iespējas ātrāk sastādīt to cilvēku sarakstu, kuri vai nu nav aizbraukuši līdz galam, vai arī aizbraukuši uz Maskavu vai atgriezušies Rīgā un nav devuši par sevi nekādu ziņu. Ja nav šādas informācijas, rodas ļoti lielas problēmas ar šo seku smaguma konstatēšanu. Šodien no rīta, kad jau devāmies atpakaļ, tika strādāts pie vissmagāk bojātā un sadegušā vagona. Tiešām biju aculiecinieks tam, ka cilvēku mirstīgās atliekas ir pilnīgi un galīgi pārogļojušās un sadegušas, tur nav iespējama nekāda identifikācija. Tāda ir šī situācija.

Mūsu republikas attiecīgo ministriju pārstāvji strādā. Informācija būs visu laiku. Ja nepieciešams, to var saņemt Iekšlietu ministrijā un Satiksmes ministrijā, kur ir diennakts dežūras. Es domāju, ka šodien valdības sēdē iekšlietu ministrs Čevera kungs arī sniedza informāciju par mūsu darbu avārijas notikuma vietā. Arī valdība domā, kā mēs varētu maksimāli palīdzēt bojā gājušo ģimenēm, bet pirmām kārtām tie jānoskaidro. Jo pretējā gadījumā pat palīdzību sniegt ir neiespējami, nezinot cilvēkus, kuri pašlaik ir bez vēsts pazuduši un kurus nav iespējams identificēt. Un par visām lietām– ir milzīgi morālie un materiālie zaudējumi.

Mūsu priekšlikums ir šāds: nepieciešams šo jautājumu risināt tikai un vienīgi starpvaldību sarunu līmenī, jo šīs traģēdijas radīto zaudējumu apjoms ir tik liels, ka mēs nevaram šo jautājumu risināt tikai resoru vai dzelzceļa pārvalžu līmenī. Nepieciešams to risināt valdību līmenī, un arī Krievijas delegācija ir gatava iet uz to, maksimāli nākt pretī visās pretenzijās, kādas mums būs pret Krievijas Federācijas attiecīgajiem dienestiem, kas vainīgi avārijas izraisīšanā un smagajās sekās. Tā būtu visa informācija. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies Skultes kungam. Paldies par darbu. Uz redzēšanos, kolēģi!

(Sēdes beigas)