Un nākotne ir mūsu pašu rokās

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, sniedzot interviju "Latvijas Vēstnesism" 2000.gada 18.decembrī

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga atbild uz Latvijas Radio redaktora Ata Skalberga jautājumiem. Intervijas ieraksts Latvijas radio skanēs 2000.gada 29.decembrī pulksten 9.31

— Šodienas Krievijas politiķiem gauži nepatīk 1920.gada 11.augustā Rīgā Latvijas un Padomju Krievijas noslēgtais miera līgums, kura 2.pantā teikts, ka Padomju Krievija "...bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi...". Kad pirms dažiem gadiem Latvijas un Krievijas politiķi gatavoja abu valstu robežlīgumu, Krievija nevēlējās, lai jaunajā robežlīgumā būtu kāda atsauce uz minēto līgumu. Vai jūs parakstītu ar Krieviju šādu līgumu, kurā nebūtu minēts 1920.gada miera līgums?

V.Vīķe–Freiberga: — Jautājums ir par to, vai patlabanējā valsts, kas mums ir kaimiņos, tas ir, Krievija, tās valdība, atzīst Latvijas suverenitāti. Tas jau ir mūsu mērķis. Tai brīdī, kad tā noslēgs robežlīgumu ar Latviju, jau pēc definīcijas tā būs šīs valsts suverenitāti un neatkarību atzinusi. Pats robežlīguma parakstīšanas akts ir šāda veida atzinība. Latvijas puse ir gatava ar sava līguma redakciju, bet Krievijas pusei ilgāku laiku nebija sarunu vedēja. Starpvaldību sarunas nenotika līdz pagājušā gada augustam. Vēl mēs neesam tiktāl tikuši, lai varētu runāt par šāda līguma ratificēšanu. Tajā brīdī, kad tas notiks, man kā prezidentei ir būtiski, lai šis līgums garantētu Latvijas valsts suverenitāti.

Pašlaik mūsu suverenitāte ir garantēta, jo esam Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle, Krievija ir atzinusi Latvijas Republiku. Tas viss ir iegūts, par to vairs nav jāraizējas. Akcents ir pavisam citur — lai mums būtu ratificēts robežlīgums ar mūsu kaimiņzemi Krieviju, jo mūsu austrumrobeža pēc pāris gadiem, kad iestāsimies Eiropas Savienībā, kļūs par Eiropas Savienības ārējo robežu. Un Eiropas Savienību katrā ziņā ļoti interesē, lai šī robeža būtu sakārtota.

Laimīgā kārtā viņi nav cēluši iebildumus par to, ka nav ratificēts šis robežlīgums, kas varētu būt ļoti nopietns šķērslis mūsu virzībai uz Eiropas Savienību. Eiropas Savienība ir teikusi, ka mums vajag tikai fiziski nodrošināt savu robežu. Pie tā patlaban tiek strādāts. Un tā mums ir prioritāte. Mums ir svarīgi atbildēt uz Eiropas Savienības bažām par savām ārējām robežām.

— Ženēvas konvencija, ko parakstīja arī Krievija 1949.gada 12.augustā Ženēvā, 2.daļas 3.nodaļas 49.pantā aizliedz okupētājvalstij pārvietot savus iedzīvotājus uz okupēto teritoriju. Un Ženēvas konvencijas 3.daļas 3.paragrāfa 9.nodaļas 134.pants paredz nelikumīgi iegūto iedzīvotāju aiziešanu no ieņemtās teritorijas. Bet pie mums Latvijā runā par integrāciju un naturalizāciju. Kā var, piemēram, 30% Rīgā dzīvojošo latviešu integrēt 70% nelatviešu? Vai šāda integrācija būtībā nav latviešu tautas pakāpeniska iznīcināšana?

V.Vīķe–Freiberga: — Jūs te skarat veselu rindu jautājumu vēsturiskā attīstības ķēdē. Latvijai, atjaunojot savu neatkarību, bija svarīgi juridiski nostiprināt situāciju attiecībā uz cilvēkiem, kas tajā dzīvoja. Ja Latvijas valsts būtu vēlējusies atsaukties uz šo paragrāfu, tad tas būtu bijis jādara neatkarības pašā sākumā. Bet, kā jūs paši atceraties, bija pietiekami lielas grūtības, lai panāktu padomju armijas izvešanu no Latvijas. Un tas bija iespējams tikai ar ASV starpniecību un iejaukšanos. Ja tas būtu izdevies, tad tam būtu bijis jānotiek pirmajos piecos neatkarības gados līdz tam brīdim, kad tika izvesta padomju armija. Tad varēja būt runa par repatriāciju vai citu risinājumu.

No humānā viedokļa starptautiskā praksē ir pieņemts respektēt cilvēka tiesības tajā vietā, kur viņš atrodas. Piemēram, kad Latvijas iedzīvotāji kara laikā devās bēgļu gaitās, viņi tika pieņemti tajās zemēs, kur viņi atradās, un par viņiem tika gādāts, neraugoties uz to, vai juridiski viņiem būtu tiesības tur atrasties vai ne. Tāpat ar tiem ļaudīm, kas nonāca Latvijā okupācijas seku rezultātā. Ja toreiz, tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, nekas netika darīts, lai to jautājumu risinātu citādi, tad mums jāpieņem kā fakts tas, ka viņi šeit dzīvo, daudzi no viņiem Latvijā ir dzimuši, un mums ir jārisina jautājums par viņu tiesībām un integrāciju sabiedrībā. Mēs nevaram viņus vienkārši ignorēt. Viņi šeit ir, un mums jārēķinās ar viņu klātbūtni. Kā viņu klātbūtne iespaido Latvijas nākotni, tas ir risināms jautājums. Tāpēc mums ir būtiski izstrādāt sabiedrības plānveida integrāciju. Paldies Dievam, tagad Latvijas valdība tādu ir izstrādājusi. Tas ir pieņemts, un tam ir vesela rinda projektu, kas gādās par tās īstenošanu.

Problēma nepazudīs, vienkārši to ignorējot, nedz vēloties atgriezt atpakaļ to, kas pagātnē ir noticis. Mēs esam traģisku Otrā pasaules kara seku un ilgo padomju gadu seku priekšā. Mums ir jādzīvo ar tām sekām, kas ir radītas. Mums ir jācenšas pēc iespējas pozitīvāka risinājuma.

Manās acīs šis pozitīvais risinājums ir tāds, ka mēs Latvijā uzņemam kā pilntiesīgus sabiedrības locekļus visus tos, kas ir gatavi deklarēt savu lojalitāti Latvijai un strādāt Latvijas attīstības labā. Tas ir tas, kas patlaban panākts ar mūsu pilsonības un valodas likumiem. Iespēja panākt šo nepilsoņu skaita samazināšanu ir, iekļaujoties sabiedrībā un kļūstot par pilsoņiem. Protams, mēs pieņemam, ka pilsoni interesē šīs valsts labklājība un nākotne, tātad Latvijas nākotne.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, sniedzot interviju "Latvijas Vēstnesim" 1999.gada 27.decembrī

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Rubika–Jurkāna partija steidzina Latvijas iedzīvotājus ātrāk naturalizēties, lai iegūtu Latvijas pilsonību un varētu piedalīties nākamajās Saeimas vēlēšanās. Latvijas Sociālistiskās partijas 5.kongresā (tas bija pirms gada) Rubiks paziņoja: ir jāiegūst 45 mandāti Saeimā un jābloķē visas likumdošanas iniciatīvas; ir jāmaina visi likumi Latvijā. Vai šīs sarkano aktivitātes nedraud ar Latvijas valstiskuma zaudēšanu?

V.Vīķe–Freiberga: — Rubika kungs pārstāv vienu politisko grupējumu, un viņa izredzes iegūt 51 deputātu nākamajā Saeimā man nešķiet reālas. Tas drauds varētu pastāvēt no brīža, kad Rubika kunga vadītā Sociālistu partija nākamās, 8.Saeimas vēlēšanās būtu spējīga ievest Saeimā 51 deputātu. Es būtu ļoti pārsteigta, ja tas tā notiktu.

— Norvēģijā par godu jums godasardzē stāvēja 1250 norvēģu karavīru. Tāds gods, liekas, nekad šajā gadsimtā nevienam latviešu politiķim nav izrādīts. Ar ko tas izskaidrojams?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas būtu jums jāprasa pašiem norvēģiem (Smejas). Katrā ziņā skats bija ne tikai impozants, bet aizkustinošs. Ne tikvien Latvijas delegācija, kas pavadīja prezidenti šajā vizītē, bet arī Norvēģijā dzīvojošie latvieši, kas bija atnākuši nolūkoties šajā pieņemšanā, bija dziļi aizkustināti. Tas bija dziļi aizkustinošs un skaists skats.

— Dodoties vizītē uz Norvēģiju, jūsu lidmašīnu Norvēģijas gaisa telpā pavadīja divi norvēģu iznīcinātāji, tādējādi izrādot sevišķu uzmanību un godu jums personīgi un Latvijas valstij. Kādas bija jūsu izjūtas tai brīdī?

V.Vīķe–Freiberga: — Un atkal jāsaka — tas skats bija tiešām iespaidīgs. Visi, kas sēdēja lidmašīnā, paskatās pa kreisi, paskatās pa labi — šīs divas lidmašīnas pavada mūs. Man nekad kaut kas tāds nebija atgadījies un kopš tā laika arī nav atgadījies. Tas bija kas īpašs un unikāls. Te var tikai izcelt to, ka norvēģi pēc visām zīmēm ir mums izcili draudzīga valsts, kas no mūsu neatkarības pašiem sākumiem īpaši interesējusies par Latvijas likteni. Mēs varam priecāties par šo gara radniecību, kas mūs vieno ar norvēģu tautu. Viņi to izjūt arī savas vēsturiskās pagātnes dēļ, viņiem ir īpašas simpātijas pret Latvijas neatkarības centieniem, pret Latvijas tautu. Es ceru, ka latvieši paši ir tikpat ieinteresēti par Norvēģiju. Viņi ir pelnījuši, lai mēs viņus dziļāk iepazītu un izprastu.

— Kad jūs šovasar Berlīnē atklājāt jauno Latvijas vēstniecību, tur ieradās arī Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Politiskie komentētāji atzīmē, ka tas ir sevišķas labvēlības žests no kanclera. Kā jūs to vērtējat?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas noteikti ir vērtējams ļoti augstu, tā ir. Parasti valsts kanclers neierodas uz vēstniecību atvēršanām. Mūsu gadījumā tā bija vēstniecības atjaunošana. Bija pagājis viss šis posms kopš 1939. gada, kopš Otrā pasaules kara sākuma, un mūsu vēstniecības atjaunošana bija savā ziņā zīme tam, ka tā tiek atjaunota apvienotā Vācijā, pavisam citā Eiropā. Un tajā kontekstā kanclers bija vēlējies pasvītrot šo notikumu. Katrā ziņā tas ir iztulkojams kā īpašs labvēlības žests pret Latviju. Viņa priekštecis kanclers Helmūts Kols nebija izrādījis interesi par Latviju. Mēs varam vienīgi priecāties, ka no Vācijas šis bundeskanclers ir izrādījis daudz lielāku interesi. Mēs domājam, ka tas ir ļoti svarīgs atbalsts Baltijas valstu centieniem.

— Jūs 2000. gadā esat bijusi ASV, Kanādā, Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Norvēģijā, Čehijā, Somijā un vēl citās valstīs. Kuras valsts politiķi vislabāk izprata Latvijas un visas Baltijas stāvokli?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka izpratne starp politiķiem ir diezgan laba, nevaram par to īpaši sūdzēties. Vienīgās, kas atzinās, ka nav bijusi īpaša interese par šo reģionu, bija Francijas augstākās amatpersonas. Viņi apzinās, ka vēsturiski arī pirms kara nebija saites ar šo reģionu. Viņiem nav lielas intereses par visu Ziemeļeiropu vispār. Un manas vizītes laikā viens no secinājumiem bija, ka tā varbūt ir kļūda. Ka ir laiks tagad situāciju mainīt. Un man nācās dzirdēt, ka viņi priecājas, ka esmu pastāstījusi par Latviju, par tās centieniem un nākotnes iespējām. Tika sadzirdēts mans aicinājums Francijai vairāk interesēties par šo reģionu un Francijas uzņēmējiem braukt uz šejieni. Un 18. novembrī šeit bija franču uzņēmēju delegācija, kas interesējās par iespējām darboties Latvijā. Un ir konkrētas sekas šai vizītei tieši saimnieciskā plāksnē. Man gribētos cerēt, ka šī vienaldzība pret šo Eiropas daļu mainīsies, atmodinās interesi par mums arī tiem, kas nav tradicionāli ieinteresēti par šo reģionu. Lielākām valstīm bijušas savas iemītas taciņas un savas valstis, kuras viņi ņem savā aizbildniecībā, par kurām vairāk interesējas. Ja mēs gribam šo situāciju mainīt, tad pie tā ir jāpiestrādā. Es kā prezidente esmu centusies to darīt. Un tas jau ir nesis rezultātus. Un nesīs arī nākotnē.

— Vai mēs varam ticēt, ka grūtā brīdī šīs valstis aizstāvēs Latviju?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Katrai valstij krīzes brīdī ir smaga izšķiršanās. Tā ir politiska izšķiršanās, vai tā riskēs savus dēlus, viņu dzīvības ziedot, aizstāvot mūsu valsti. Ja atceramies Kosovas krīzi un vilcināšanos, kas tanī brīdī notika.

Tā situācija nav prognozējama. Tā ir atkarīga no ļoti daudziem faktoriem.

— Intervijā "BBC World" žurnālistam Timam Sebastjanam jūs teicāt: "Man ir liela pārliecība par Krievijas cilvēkiem. Viņi sagrāva komunisma sistēmu. Es ar prieku gaidu uz viņu spēku, apņēmību un gribu radīt jaunu sabiedrību." Ko vajadzētu darīt, lai atbalstītu demokrātiskos spēkus Krievijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Kaut vai tā atzinība viņu centieniem ir viens, ko mēs varam darīt. Es esmu satikusi tādus krievus, kas ir progresīvi domājoši, kas ir gatavi rīkoties, balstoties uz racionāliem, pragmatiskiem apsvērumiem, nevis uz novecojušas ideoloģijas pamatiem. Mūsu viedoklis ir skaidrs, Latvijas viedoklis ir skaidrs — mēs atbalstām demokrātiskos spēkus Krievijā, priecājamies par viņiem. Tas nāk par labu ne tikai pašai Krievijai, bet visai Eiropas nākotnei. Te mums nav nekādu pretrunu. Mūsu vēlme ir, lai Krievija izveidotos pēc iespējas demokrātiskāka un brīvāka, modernāka un atvērtāka valsts. Tad tā būs ne tikai labs kaimiņš, bet tāda valsts, ar kuru mēs varētu labi sadarboties gan saimnieciski, gan citādi.

— Šovasar Latvijas Saeimā kreisi noskaņotie deputāti organizēja nevardarbīgu pretošanos Valsts valodas likumam. Viens no šiem deputātiem uzaicināja nacionālboļševikus ienākt Saeimā. Ir skaidri redzams, kam kalpo šie deputāti un nacionālboļševiki. Bet Latvijā dzīvojošo krievu lielum lielais vairākums neatbalsta ne šos deputātus, ne nacionālboļševikus un vēlas draudzīgas attiecības ar latviešiem un visu citu tautību cilvēkiem Latvijā. Ko vajadzētu vēl darīt, lai mūsu valstij naidīgie spēki nevarētu sarīkot dažādas provokācijas, kas sanaido tautas?

V.Vīķe–Freiberga: — Varbūt mūsu valsts varētu būt aktīvāka, izplatot informāciju tieši krievvalodīgo iedzīvotāju vidū. Te mēs sastopamies ar pretrunu, ka Valsts valodas likumā vēlamies piesaistīt ļaudis valsts valodas lietošanā, bet, lai izplatītu politiskas idejas, lai cilvēkam dotu informāciju, ļoti bieži šī informācija būtu jāsniedz viņu dzimtajā valodā, lai viņi visu labāk saprastu. Te būtu svarīgi izplatīt informāciju, ko valodas likums tiešām nozīmē. Tajā laikā parādījās klaja dezinformācija par to, ko valodas likums prasīs no krievvalodīgajiem. Ka viņi vairs nedrīkstēs krievu valodu lietot. Tās ir pilnīgas muļķības. Ka notiks iejaukšanās viņu privātajā dzīvē un biznesā. Nekas tamlīdzīgs nav paredzēts. Ka viņu bērni nevarēs izglītoties krievu valodā. Mums taču ir pamatskolas krievu mācībvalodā. Lai cīnītos pret dezinformāciju, ir jāprot sniegt informācija. Šai pārejas posmā zināmam iedzīvotāju skaitam jāsniedz informācija krievu valodā. Radio programmas krievu valodā objektīvā un saprotamā veidā varētu debatēt par šiem jautājumiem. Tādā veidā varētu rasties šis dialogs, lai mēs justos kā vienas valsts, kā saka, akciju turētāji, un ka mums jāatrod kopēji risinājumi un veidi visām problēmām.

— Ko Latvijas labā varētu darīt Austrālijas, ASV, Kanādas, Vācijas, Anglijas un Zviedrijas latvieši un ko — Krievijā dzīvojošie latvieši?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņi var ļoti daudz. Un to jau viņi arī dara! Viņi iesaistījušies visos iespējamajos veidos. Cits ir repatriējies, ir bijuši Saeimas deputāti un ministri. Darījuši ir daudz un turpina darīt. Latvieši, kas dzīvo minētajās zemēs, ļoti atbalsta Latviju materiāli, vai tie būtu savi radi vai draugi vai dažādas organizācijas — skauti, gaidas, draudzes saņem ievērojamus devumus no trimdas latviešiem. Krievijā situācija ir citāda, jo tur nav tāds labklājības līmenis. Latvijas valstij ir jāmeklē ceļi un veidi, kā viņiem palīdzēt.

— Nav noslēpums, ka latviešu jaunatni daudzās skolās neaudzina patriotiskā garā, ka lielākās vērtības ir valsts neatkarība, brīvība, latvietība. Vai valsts mēroga latviešu skolās nevajadzētu organizēt Daugavas vanadzēnu organizāciju, kas sekmētu patriotisku audzināšanu?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka pats pirmais, kas jādara, ir gādāt par to, lai oficiālo mācību programmu saturs veidotu demokrātisku, atvērtu, pilnvērtīgu pilsoni, kas izaug par savas valsts patriotu. Uz to būtu jāvirza visai programmai kopumā. Mācību grāmatām pēc to satura, skolotāju attieksmei, skolas direkcijai, sarīkojumiem, pasākumiem, kas skolā notiek, — tam visam kopumā jāveido šī patriotiskā gaisotne. Daugavas vanadzēni varētu būt viena no sabiedriskām organizācijām, kas papildus skolas parastai darbībai vēl nāktu ar kādu pienesumu. Lielāku akcentu vajadzētu likt uz oficiālo darbību pašā mācību procesā, kas skolā notiek. Tam vajadzētu par šo patriotismu gādāt.

— Kā jūs kā latviete vērtējat aizvadīto 20. gadsimtu, kad mūsu tauta ļoti cieta divos karos, trijās okupācijās un tomēr divas reizes izcīnīja neatkarīgu Latvijas valsti?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas bija izcili traģisks gadsimts Latvijai. Bet tas ir arī vienīgais, kad divas reizes Latvija kļuvusi neatkarīga. Tas ir unikāls sasniegums. Pirmo reizi pasaules vēsturē parādās Latvijas valsts.

— Mēs esam vairāk ieguvuši nekā zaudējuši.

— V.Vīķe–Freiberga: Galvenais, kā mēdz teikt, ir — lai iznākums būtu labs. Nākotne ir mūsu pašu rokās.

— Kāds būtu jūsu vēlējums latviešu tautai 21. gadsimtā?

V.Vīķe–Freiberga: — Pastāvēt un pārvērsties. Gluži kā Rainis teica, jo pastāvēs, kas pārvērtīsies.

— Prezidentes kundze! Lai jums laimīgs nākamais gads un arī viss gadsimts!

V.Vīķe–Freiberga: — Paldies!