Lai atkal godā nāk latviskums

Gunārs Meierovics, politiķis, sabiedriskais darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, — "Latvijas Vēstnesim"

Sabiedriskais darbinieks Gunārs Meierovics, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni

1995.gada 17.novembrī

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Parunāsim par mūsu Latviju. Par jūsu izsapņoto, iedomāto. Kādu Latviju jūs, gandrīz pusgadsimtu dzīvojot Amerikas Savienotajās Valstīs, cerējāt atkal ieraudzīt?

— Garus gadus dzīvojot ārzemēs, jo īpaši Amerikā, mēs, latvieši, kas bijām no dzimtenes kara gados izceļojuši, vienmēr runājām par Latviju, cerējām, ka tā atkal kādreiz būs brīva. Ausīs mums visu laiku skanēja vārdi: "Ja Latvija būtu brīva, mēs kaut basām kājām aizietu uz tēva mājām." Esmu ļoti vīlies savos tautiešos. Jau cik gadus atkal dzīvoju Latvijā, bet tik maz latviešu ir atgriezušies dzimtenē. Un nav atbraukuši pat tie cilvēki, kuri mums toreiz, svešumā dzīvojot, deva spēku un cerību, ka Latvija būs brīva un visi atkal būsim šeit kopā. Šķiet, viņi pat nedomā braukt atpakaļ.

Iespējams, ka te vainojami ģimenes apstākļi. Vīrs varbūt grib pārcelties uz Latviju, bet sieva ne. Tāpat visiem ir bērni un mazbērni, kurus negribas atstāt. Jā, protams, arī manas meitas ir precējušās ar amerikāņiem, un viņām braukt uz manu tēvzemi būtu ļoti sarežģīti. Jo katrs domā par savu darbu, par savas nākotnes veidošanu. Turklāt, atbraucot uz šejieni, latviešiem viena no galvenajām problēmām ir dabūt dzīvokļus. Var jau, protams, dzīvokli nopirkt. Bet varētu šos jautājumus risināt arī citādi.

Desmit gadus esam patstāvīga, neatkarīga valsts, taču daudz kas diemžēl vēl nav sakārtots, lai gan mēs taču esam spējīga tauta. To savulaik pierādīja Kārlis Ulmanis, kas mācīja mūs būt patriotiem un labi veikt savu darbu. Es pašlaik vairs neredzu latviešu centību un kārtības mīlestību, vēlēšanos ko sasniegt. Agrāk tas mūsos bija. Toreiz, kad es augu. Arī dzīvojot trimdā, Kārļa Ulmaņa gars mūsos bija saglabājies — strādāt Latvijas labā un par naudu nedomāt. Uzskatījām, ka jādara, jāuzupurējas.

Problēmas jau ir mums visiem. Bērni man vēl tagad pārmet, ka sestdienās un svētdienās nekad neesmu bijis mājās, lai varētu vairāk laika pavadīt ar viņiem. Bet man tolaik galvenais bija strādāt, lai mierīga sirdsapziņa. Tādēļ varbūt man bija samērā labi panākumi.

— Jūs strādājāt Pasaules brīvo latviešu apvienībā (PBLA), bijāt arī tās priekšsēdis. PBLA bija kā tilts, kas vieno Latvijā un Rietumos dzīvojošos latviešus.

— Pirmā organizācija, ko trimdā nodibinājām, bija Amerikas latviešu apvienība (ALA), kurā es arī darbojos. Tas mums deva tādu kā līdzsvaru un jēgu dzīvot. Priecājāmies, ka kaut ko darām.

Nodibinājām baltiešu organizācijas, veidojām sadarbību. Liels svars bija Pasaules brīvo latviešu apvienībai. Mums bija panākumi, Vašingtonā varējām runāt ar paralmentu, ar valdību un atgādināt par sevi. Mums bija pat sauklis: kamēr Baltijas valstu jautājums netiks atrisināts, tikmēr Eiropā miera nebūs. Tā mēs gājām, runājām un virzījām lietas.

Un atkal gribas teikt: man tiešām ļoti žēl, ka tik ļoti maz latviešu ir atgriezušies savā dzimtenē. Varēja visa mūsu vecā paaudze atgriezties Latvijā. Poļi taču atgriezās savā dzimtenē! Atgriezās ar savu pensiju, un arī valsts ar to pelna. Ja Rietumos dzīvojošie latvieši rīkotos līdzīgi, Latvija arī saimnieciskā ziņā uzplauktu. Saeimā un valdībā neesam pārrunājuši šo jautājumu, to, ka vajadzētu veicināt latviešu atgriešanos, lai gan 5. Saeimā, kurā arī es biju, mēs runājām, ka visiem, kas atgriezīsies no Austrumiem, tāpat arī no Rietumiem, vajadzētu likumu, kas atvieglotu viņu iedzīvošanos Latvijā. Šiem cilvēkiem vajadzētu dot iespēju atrast dzīvokļus. Lai, atbraucot uz Latviju. viņiem nebūtu stundām un dienām jāstāv rindās, lai nokārtotu dzīvokļa problēmas, kuras ne vienmēr izdodas atrisināt.

— Jūs esot vīlies ne tikai latviešos, kas palikuši dzīvot Rietumos...

— Jā, arī Latvija nav izveidojusies tāda, kādu biju cerējis to kādreiz ieraudzīt. Iespējams, ka iespaidojusi pagātne, piecdesmit okupācijas gadi. Vairākkārt intervijās jau esmu teicis, ka gan valdībā, gan Saeimā ļoti reti var dzirdēt vārdus: tas ir vajadzīgs tautai, tas ir vajadzīgs valstij. Latvijā diemžēl tā nenotiek. Šeit ir vienīgi privātās intereses, kā veicināt savu personīgo labklājību. Tas nav pieņemami, domājot par valsti un tās uzplaukumu, par tautu. Pirmie gadi pēc neatkarības atgūšanas bija grūti. Vajadzēja uzupurēties, bet mēs darījām pretējo un valsts prasības neaizstāvējām, tikai savas privātās.

Kad tikko biju atgriezies Latvijā, šeit sāka darboties arī Pasaules banka. Tās vadība mani reiz uzaicināja pie sevis un vaicāja, ko viņi varētu darīt mūsu labā, un kuri ir tie, kas neļauj rīkoties. Un ne velti tagad teic, ka mēs aplaupot valsti. Tas ir bēdīgi.

Latvija pirmo reizi bija brīva divdesmit gadus, un līdz valsts uzplaukumam toreiz bijām nonākuši vienīgi ar savu darbu, ar savu labo attieksmi pret darbu. Eiropā bijām sasnieguši labāko dzīves standartu. Mūsos ir potenciāls, esam zinīgi un ļoti centīgi. Mēs pašlaik neizmantojam savas zināšanas un spējas. Strādīguma dēļ mēs, latvieši, visur Amerikā varējām dabūt darbu. Bija laba slava, ka baltieši ir darbīgi un uzcītīgi, ka uz viņiem var paļauties. Protams, te jau nav runa par ministru portfeļiem, bet par pavisam vienkāršiem, pat melnajiem darbiem. Daudzus un dažādus darbus esam Amerikā strādājuši, kamēr izsitāmies uz augšu.

— Ja runātu par Latvijas tēlu, kāds tas ir pašlaik...

— Nav šī tēla. Ojārs Kalniņš no Rietumiem ir atbraucis, lai Latvijas tēlu veidotu, bet viņam jau nav līdzekļu. Protams, arī laiks ir vajadzīgs, lai mūsu valsts tēlu izveidotu. Un vajadzīga vairāku cilvēku spēcīga grupa, kas varētu rakstīt. Uldi Gravu, piemēram, vajadzētu dabūt uz šejieni, lai viņš te strādātu. Jānoņem cepure mūsu Valsts prezidentes priekšā, jo viņa veic šo darbu, veido Latvijas tēlu. Viņa ir kā eņģelis, kas atsūtīts mūsu grūtajās dienās. Ar Valsts prezidenti mēs varam būt ļoti apmierināti. Viņa runā to, kas ir jārunā. Prezidentam ir jābūt cilvēkam, kas reprezentē valsti. Ja to visu varētu pārnest arī uz Saeimu un valdību, uz likumdošanu. Tagad mēs runājam par valdības krīzi. Varam jau mainīt valdības, taču nekas nemainās.

Varbūt var pieņemt, ka piecdesmit gadi Latvijai bijuši par grūtu, ka tautai tas bijis par smagu. Vairāk vajadzētu runāt par ideoloģiju, stāstīt, kādēļ mums jābūt tādiem, kādēļ mums jādara tas. Ka mums ir dainas un tā ir liela mūsu gudrība, bagātība, ka mums ir zināšanas. Mums tas viss ir jāizceļ, jāpierāda, ka neesam sliktāki par citām tautām. Latvieši tik ļoti atšķiras. Bet mēs neprotam sevi parādīt. Piemērojamies piecdesmit gados iedibinātajam laika ritumam. Cilvēkiem, kas atgriežas no Rietumiem, ir sāpīgi to visu redzēt. Un ne mazāk sāpīgi tas ir Latvijā dzīvojošiem latviešiem, kas gaidīja lielas pārmaiņas, bet piedzīvoja vilšanos.

Daudz runā par Rīgas astoņsimtgades svinībām. Būs salūts, par ko mazi bērni, protams, priecāsies. Astoņsimtgade drīz jau būs klāt, bet nekas nav izdarīts. Joprojām neredzam, kas ir svarīgākais, ko vajadzētu darīt. Tā ir visur un visās lietās. Ārlietu ministrijai, kamēr par ministru kļuva Indulis Bērziņš, nekad nav bijis izstrādāts mūsu ārpolitikas plāns, nav bijusi īsta koncepcija. Mēs, trimdā dzīvojošie latvieši, savulaik mēģinājām atdzīvināt mana tēva kādreiz iesākto mēģinājumu sadarboties ar baltiešiem. Un tie bija pirmie panākumi. Ne Amerikā, ne Eiropā neviens mūs nesauca par latviešiem, bet gan par baltiešiem. Jo, kā es sākumā sacīju, mēs vienmēr valdībā uzsvērām: kamēr netiks atrisināts Baltijas jautājums, tikmēr miera Eiropā nebūs. Bija laba sadarbošanās. Ja mēs, latvieši, vieni Amerikā gājām runāt par sevi, tas neko nedeva. Bet, kad darījām to apvienoti ar igauņiem un lietuviešiem, — pavisam cita lieta. Mēs runājām trīs miljonu vēlētāju vārdā.

Arī šeit mums jārīkojas līdzīgi. Bet mēs nodarbojamies ar visādiem reņģu kariem un neprotam rast kopīgu valodu. Var ar visiem sarunāties, ja vien ir vēlēšanās to darīt. Tā ir neapšaubāma nepieciešamība, lai mēs, trīs Baltijas valstis, turētos kopā. To tagad atzinušas arī Ziemeļvalstis. Ja mēs panāktu šo vienotību, zināmā mērā būtu drošība un arī Austrumu kaimiņš sāktu mūs vairāk respektēt. Ziemeļvalstis mums vēl labu un ļoti atbalsta šo vienotību — pieci plus trīs. Priecājos, ka mūsu pašreizējais ārlietu ministrs to visu atbalsta un enerģiski strādā.

Atkal par Latvijas tēlu runājot... Skaisti jau izskatās Melngalvju nams, tiks atjaunots arī Rātsnams. Bet galu galā vēsturiskie septiņsimt gadi arī bija okupācija, tāpat kā nesenie piecdesmit gadi padomju okupācija. Tad jau arī šī, piecdesmit gadu okupācijas, perioda pieminekļi jāizceļ, kā to darām ar Melngalvju namu un Rātsnamu. Vai mūsu bērniem tas patiks? Esmu par to, lai mēs vairāk celtu godā latviskumu. Jau desmit gadus esam neatkarīga valsts, bet Pārdaugavā ir piemineklis, pie kura notiek pulcēšanās un piedalās arī Saeimas deputāti.

Es to nesaprotu. Pēc visiem smagajiem gadiem, pēc tam, kad esam zaudējuši trešo daļu savas tautas... Ko tas nozīmē skaitliski mazai tautai! Tā jau mēs ar laiku zaudēsim savu identitāti. Ejot tādu ceļu, mēs stiprāki nekļūsim, bet drīzāk gan vājāki. Mums ir jāskatās, kā saglabāt savu latvisko identitāti, un saglabāt to arī nākamajām paaudzēm.

Uzskatu sevi par Ulmaņlaiku puiku. Toreiz ticēju visam. Mēs palīdzējām laukos saimniekiem, braucām ar traktoriem. Bija burvīgi! Jutām, ka kaut kas veidojas, ka mēs kaut ko panākam, ka lietas virzās. Zemnieki mums pateicās. Visā bija jēga. Šodien mums ir stingri jāpiestrādā pie latviskuma, jāsāk radīt Latvijas tēlu. Un pēc iespējas ātrāk.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente