Ar stāstu par latvieša garu un stāju

Memento. Stokholma — Rīga. 2001

Grāmatas mākslinieks prof. Tenis Grasis vecākais: "Šo Aivara Ruņģa portretu esmu zīmējis pēc fotoattēla. Vākam izmantoto portretu gleznoju 1943.gadā. Gan es, gan Aivars bijām iestājušies Latvijas jaunatnes organizācijā. Mūs, tikko ģimnāziju beigušus jaunekļus, tajā ievilināja ar solījumiem, ka varēsim studēt, bet no tā nekas neiznāca. Ādolfs Hitlers izdeva pavēli par latviešu leģiona formēšanu, un arī mēs tikām iesaukti. Aivars dienēja 15., es 19.divīzijā. Biju ieskaitīts kara ziņotājos, un mans uzdevums bija zīmēt. Kamēr Kurzemes cietoksnis vēl nebija nogriezts no ārpasaules, braucu arī komandējumos. Daudzi zīmējumi tapuši Prūsijas kara ceļos."

Tas ir stāsts par kāda deviņpadsimtgadīga latviešu jaunekļa mobilizēšanu vācu okupantu armijā un viņa skarbajiem pieredzējumiem Otrā pasaules kara pēdējā malumā 50 dienu ilgajās atkāpšanās cīņās Rietumprūsijā — tā sauktajā Polijas koridorā un Pomerānijā. Šis likteņstāsts mijas ar autora pārdomām, atsaukšanos uz cīņas biedru liecībām, dokumentiem, vēstures avotiem. Uz sīki datētu kara notikumu fona autors tēlo latviešu karavīru traģēdiju sakautās vācu armijas rindās, uz fiziskas iznīcināšanas robežas: "Ne apjūsmot, bet emocionāli piesātinātā veidā, balstoties tikai uz patiesiem notikumiem, es gribēju parādīt ka®a bezjēdzību, netieši arī norādot uz ka®u kā mazas tautas visnepiemērotāko argumentu dzīvības vai nāves, būt vai nebūt disputā."

Materiālus savai iecerei autors sācis vākt 1947.gadā, un grāmatas uzmetums tapis no 1950.gada 31.maija līdz 1951.gada 18.aprīlim Vācijā, gaidot brīdi, kad arī agrākajiem latviešu leģionāriem dos iespēju kopā ar ģimenēm ieceļot Amerikas Savienotajās Valstīs. Pierakstītas piecas rūtiņu burtnīcas — 180 lappuses. Romānu par latviešu 15.divīzijas karavīru cīņām un traģēdiju svešā zemē un svešā armijā autors iecer kā "mazu piemiņu tai brīvās Latvijas paaudzei, kas bija piedzīvojusi mūsu tēvu zemes krāšņāko laikmetu, bet no ku®as daudzi simti 1945.gada ziemā nomira svešos purvos, mežos un laukos, un ku®u kapus nezina neviens". Taču romāna manuskripts turpat 40 gadus gulējis neskarts. Autors savās piezīmēs to pamato šādi: "15.divīzijas cīņu gaitu manuskripts bija (arī manās acīs) zaudējis aktualitāti, jo 9 sējumos parādījās grāmatu sērija par "Latviešu ka®avīriem Otrā pasaules ka®a laikā". Pulkvedis Vilis Janums publicēja savu informatīvo, autoritatīvo "Mana pulka kauju gaitas". Leģiona majors Jūlijs Ķīlītis "Es ka®ā aiziedams". Latvijas armijas pulkvedis un leģiona virspulkvedis Arturs Silgailis izdeva "Leģiona vēsturi". Un tā tālāk."

Kad Latvijā sāka virmot atmodas vēsmas un jau atklāti runāja par trimdā tapušo gara vērtību piesaistīšanu tautas kodolam un kopīgam garīgajam mantojumam, autors 1989.gadā saņēma literatūras zinātnieka Viestura Vecgrāvja vēstuli ar lūgumu atļaut publicēt romānu "Vai, bāliņi, tālu jāsi" un ierosinājumu papildināt to vēl ar kādu stāstu. Kad grāmatas papildināšanai domātais dokumentālais stāsts pabeigts, Latvijā tās izdošanas iespējas diemžēl aizvirzījušās neparedzamā nākotnē. Mašīnraksta lapas atkal tiek noliktas plauktā, līdz 1990.gadā nobriest lēmums darbu pārstrādāt, no sākotnējā "papildinājuma" radīt patstāvīgu darbu — jaunu grāmatu, jo, autora vārdiem sakot:

Lai cik skolnieciski nevarīgi tverts, manuskripts tomēr glabāja ziņas par latviešu jaunekļu un vīru traģisko likteni Otrā pasaules ka®a beigu posmā ārpus savas tēvu zemes robežām svešas valsts ununiformās, ka®u zaudējušās armijas rindās.

Manuskripta uzmetumā saglabājusies daļa no tiem notikumiem, kas skāra latviešu leģionārus Vācijas austrumu frontē; tajā atrodami neizskaistināti piedzīvojumi, pārdzīvojumi un sajūtas; atainota nāve svešās vietās, ku®ām nomirēji dažkārt nezināja pat vārda un ku®as neglabā ne mazākās piemiņas zīmes tiem, kas tur "izlēja savas asinis".

Manuskriptā paslēpti stāsti par nezināmiem kapiem un par to latviešu pieredzi, ku®us (ja tas bija iespējams) ar laikrakstu palīdzību pēc ka®a beigām meklēja tuvinieki."

Un autoram vairs neliekas svarīgi — publicēs kāds šo grāmatu vai ne: "Galvenais liekas — turpināt un skaidrot, kas bija 15.divīzijas vīru liktenis "uz tām prūšu robežām"? Kāds tas bija? Kādi bija līdz pat mūsu dienām citu tautu, pat pašu cilvēku aprietie, kritizētie, nosodītie leģionāri? Tie visi man liekas vēl pilnībā neatbildēti jautājumi, kas papildināmi ar jaunām liecībām."

Grāmatas atvēršanas svētkos piedalījās rakstnieka meita Sniedze Ruņģe, kas arī Latvijā pazīstama kā dzejniece un teātra darbiniece, apgāda "Memento" īpašnieks Vilnis Zaļkalns un profesors Valters Nollendorfs, kuru ar Aivaru Ruņģi tuvinājis kopīgais darbs žurnālu "Jaunā Gaita", "Mazputniņš" un "Mēs" izdošanā un rosīgā līdzdalība Amerikas Latviešu apvienībā un citās sabiedriskajās organizācijās. Profesors uzsvēra, ka autors nav rakstījis varonības "augsto dziesmu", bet gan iedziļinājies lielajos pamatjautājumos — par latviešu tautas situāciju Otrajā pasaules karā, par tautas izdzīvošanu un saglabāšanu.

Valters Nollendorfs atgādināja, ka Aivars Ruņģis, būdams ļoti apdāvināts un vispusīgs žurnālists un sabiedriskais darbinieks, par rakstnieku kļuvis "vajadzības dēļ". "Jaunajai Gaitai" vajadzēja kaut ko no prozas, un viņš no sava iecerētā romāna uzmetuma paņēma dažas lappuses un uzbūvēja stāstu "Vai, bāliņi, tālu jāsi", kas žurnālā tika publicēts turpinājumos no 1955. līdz 1958.gadam un 1963.gadā iznāca grāmatā. Velta Toma vēstulē autoram augstu novērtēja viņa inteliģenci, sirdsdedzi un cilvēcību, mudināja viņu rakstīt vēl un allaž: "Jums ir valoda, jums ir sirds, un tautība, kas tikpat svarīgi."

Sniedze Ruņģe par savu tēvu un viņa darbu runāja ar lielu saviļņojumu:

— Tēvs man kādreiz teica: "Meitiņ, es kopā ar jums pieaugu!" Ar to bijām domāti mēs visi trīs, es un mani brāļi. Viņš bija dzimis skolotājs un sāka arī mācīties par skolotāju. Tik jaunos gados viņam bija jāatstāj Latvija, savas mājas. Es aizbraucu uz tēva dzimto pusi, uz Vaivi, kur palikusi daļa viņa dvēseles. Tur viņš staigājis kā sapņains zēns, būdams apveltīts ar spēju apbrīnot pasaules skaistumu. To smeldzi, ko jūt viņa grāmatā, atstājusi lielā dvēseles trauma — šķiršanās no dzimtenes.

Kā sacīja Jānis Mauliņš, "šim gaišajam baltmatim zēnam visu mūžu sāpēs sirds par Latviju". Arī tāpēc, ka dažkārt ticis pārprasts, noturēts par komunistu piekritēju, jo tāpat kā viņa dzīvesbiedre, pazīstamā literatūras kritiķe un publiciste Valija Ruņģe, kā Valdis Krāslavietis, Dzintars Sodums, Valters Nollendorfs un vairāki citi trimdas rakstnieki jau piecdesmitajos gados interesējās par norisēm Latvijā un domāja par to, kā apvienot spēkus, lai ietu "tuvcīņā par tautas dzīvās dvēseles saglabāšanu". Bet to, ko Jānis Mauliņš gribējis pateikt pašam autoram, viņš 2000.gada 8.februārī uzrakstījis vēstulē, kas citēta arī grāmatā:

"Par Tevi domājot, vēlreiz pārlasīju Tavu "Vai, bāliņi, tālu jāsi", lūkoju kādā varonī saskatīt Tevi pašu. Neizdevās. Latviju un latviešus gan jutu.

Esmu lasījis vairākus trimdinieku darbus par karu, bet šis man šķiet pats spēcīgākais. Taisni garīgā ziņā. Savāda pretruna. Cik es Tevi esmu iepazinis kopējās gaitās Drabešos, Rīdzenē, Cēsīs, Rīgā, arī sarunā ar savu skolotāju, kas Tevi nosauca par maigo, baltmataino puisīti (atceries, tajā vecajā skolā!), kad man arī bija savs priekšstats, ko Tu varētu darīt frontē, kaujas apstākļos."

"Maigais puisītis" ir devis spēcīgāko latviešu leģionāru kaujas dzīves attēlojumu, kādu vispār var iedomāties. Reizē ļoti reālistisku, ticamu līdz sīkumiem un ar pilnu tautas varoņgara dvesmu. Saliktas kopā šķietami neiespējamas lietas — jauno puišu nevarība, sīkie niķi un gara skaistums bezcerīgā situācijā.

Paldies, Aivar! Es tā nevarētu. Lai tā uzrakstītu, smadzenēm spoži jāsadeg. Arī krieviņi un vācieši attēloti vienreizīgi precīzi un godīgi. Tikai nosaukumu darbam gan Tu neesi izvēlējies ejošu, tas ir, "komerciālu", atbilstošu saturam. Tas maldina, nepasaka, cik milzīgs lādiņš tajās burtu rindās. Redzi, Aivar, bez kritikas nespēju pat tavu spožo romānu aprakstīt. Tāds raksturs."

Grāmata iznākusi ar autora finansiālu atbalstu, un 500 eksemplāri tiek ziedoti Latvijas bibliotēkām un skolām.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore