Par darbaspēka apsekojuma rezultātiem

Centrālā statistikas pārvalde (CSP) 2000.gada maijā veica darbaspēka izlases apsekojumu iedzīvotāju mājsaimniecībās. Šā apsekojuma mērķis ir iegūt detalizētu informāciju par situāciju darba tirgū un iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti Latvijas pilsētās un rajonos. Aptaujā piedalījās iedzīvotāji 15 un vairāk gadu vecumā, tādēļ arī turpmāk tiks analizēta informācija par šo vecuma grupu.

Iedzīvotāji

Latvijā 1992,5 tūkstoši iedzīvotāju ir vecumā 15 gadi un vairāk, no tiem pilsētās — 1400 tūkstoši (70,3% no minētā vecuma iedzīvotāju kopskaita), laukos — 592,5 tūkstoši (29,7%). Gandrīz pusi (48,0%) no visiem pilsētu iedzīvotājiem veido Rīgas iedzīvotāji.

Katram septītajam (14,1%) iedzīvotājam ir augstākā izglītība, vairāk nekā pusei (51,7%) — vidējā izglītība un katram ceturtajam (25,7%) ir pamatizglītība. Jāatzīmē, ka sievietēm izglītības līmenis ir nedaudz augstāks nekā vīriešiem.

Atšķirības vērojamas, arī salīdzinot, kādu izglītību ieguvuši pilsētu un lauku iedzīvotāji. Pilsētu iedzīvotāju vidū augstskolu beigušo īpatsvars vairāk nekā divas reizes pārsniedz šo rādītāju laukos (attiecīgi 16,8% un 7,8%). Savukārt laukos 1,5 reizes lielāks ir tikai pamatizglītību ieguvušo īpatsvars (laukos — 34% un pilsētās — 22,2%).

Nodarbinātie iedzīvotāji

Apsekojuma rezultāti liecina, ka kopumā valstī bija nodarbināti 968,7 tūkstoši cilvēku (48,6% no iedzīvotāju kopskaita vecumā 15 gadi un vairāk). Nodarbināto kopskaitā vīriešu ir vairāk nekā sieviešu (vīrieši — 51,9%, bet sievietes — 48,1%).

Atšķirīga nodarbinātības situācija veidojas vecuma grupās pēc dzimumiem. Sevišķi izteikta tā ir vecuma grupās līdz 35 gadiem, kad nodarbināto vīriešu īpatsvars ievērojami pārsniedz sieviešu nodarbinātības līmeni. Nākamajās vecuma grupās visu nodarbināto iedzīvotāju nodarbinātības līmenis ir līdzīgāks.

Katrs piektais nodarbinātais (18,5% no kopskaita) strādāja apstrādājošā rūpniecībā, gandrīz katrs septītais (15,3%) — tirdzniecībā un arī katrs septītais (14,2%) — lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā.

Atsevišķos darbības veidos — ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē, būvniecībā, arī elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē, transporta un sakaru jomā, zvejniecībā — pārsvarā strādā vīrieši, savukārt veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē, izglītībā, viesnīcās un restorānos, mājsaimniecībās ar algotu darbaspēku, arī finansu starpniecībā galvenokārt nodarbinātas sievietes. Jāatzīmē, ka darbības veidos, kur dominē sieviešu darbs, bieži ir viszemākās algas.

Apsekojuma dati liecina, ka vīriešu īpatsvars ir lielāks armijas profesijās, iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru, kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijās, arī vadītāji pārsvarā ir vīrieši. Sievietes galvenokārt ir kalpotājas, nodarbinātas pakalpojumu un tirdzniecības sfērās, vecākās speciālistes un speciālistes.

Mazāk nekā trim ceturtdaļām (73,3%) vecāko speciālistu ir augstākā izglītība, bet no personām, kuras ieņem atbildīgus amatus un ir dažāda līmeņa vadītāji, vairāk nekā pusei (53,1%) ir augstākā izglītība. Pārējās profesiju grupās nodarbinātajiem vairākumā ir vidējā izglītība.

Apsekojumā iegūtā informācija liecina, ka liela daļa (47,8%) nodarbināto strādā likumdošanā noteikto 40 stundu darba nedēļu, tikai 19,6% strādā mazāk par 40 stundām nedēļā (pārsvarā tās ir sievietes), bet 32,6% — vairāk par oficiālo darba nedēļu (savukārt šajā grupā lielākā daļa ir vīrieši). Tas liecina, ka daudzi cenšas strādāt vairāk, lai iegūtu papildu ienākumus.

Pavisam valstī nepilnu darba laiku strādājošo (t.i., parasti strādā mazāk par 40 stundām nedēļā, izņemot tos, kuri paši uzskata sevi par pilnu darba laiku nodarbinātiem, neatkarīgi no nostrādāto stundu skaita) bija 104,8 tūkstoši, bet trīs piektdaļas (63,3 tūkstoši cilvēku) no tiem bija spiesti to darīt piespiedu kārtā dažādu iemeslu dēļ — nebija varējuši atrast darbu pilnai darba dienai, ar administrācijas rīkojumu noteiktais darba dienas ilgums neatbilda pilnam darba laikam vai nebija darba pilnai darba dienai. Galvenokārt šos iemeslus minējuši lauksaimniecībā nodarbinātie (37,6% no visiem piespiedu kārtā nepilnu darbalaiku nodarbinātiem), kā arī apstrādājošā rūpniecībā (12,3%) un tirdzniecībā (10,9%) strādājošie, bet mazākā skaitā — citās nozarēs nodarbinātie.

Šajā apsekojumā respondentiem papildus tika uzdoti jautājumi par ieņēmumiem: kādi ir nodarbināto iedzīvotāju nozīmīgākie ienākumu avoti (katrs respondents varēja norādīt vairākus ienākumu avotus).

Nodarbināto personu vidū nozīmīgākais ienākumu avots ir darba samaksa (to uzrādījuši 86,5% nodarbināto), otrais — valdības pabalsts bērniem, ģimenei (14,5%), trešais — ienākumi no privātā uzņēmuma, saimniecības (9,1%). Vecuma/invaliditātes pensija (6,8%) piektais nozīmīgākais ienākumu avots, sestais — neapmaksāts darbs ģimenes uzņēmumos (3,3%).

Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos bieži vienā darbā nopelnītā samaksa nav pietiekama, tādēļ iedzīvotāji meklē iespēju papildināt savus ienākumus, strādājot vēl kādu darbu. Aptaujas rezultāti liecina, ka 45,1 tūkstotim cilvēku (4,7% no nodarbināto kopskaita) ir papilddarbs. Taču iespējams, ka to skaits ir lielāks, jo ne katrs aptaujātais vēlas atklāt savu papildienākumu avotu un sfēru, kurā darbojoties tie iegūti.

Par iedzīvotāju ekonomiskas dabas problēmām liecina fakts, ka 45,5 tūkstoši cilvēku (4,7% no visu nodarbināto kopskaita) meklēja kādu papilddarbu, bez tam katram astotajam (12,1% no visu papilddarbu meklējošo kopskaita) vismaz viens papilddarbs jau bija.

Darba meklētāji

Par darba meklētājiem uzskatāmas personas vecumā 15 un vairāk gadu, kas apsekojuma nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba (atvaļinājums, slimība u.c.), pēdējo četru nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu un darba atrašanas gadījumā bija gatavas tuvāko divu nedēļu laikā sākt strādāt. Turklāt minētās personas varēja būt vai arī nebūt reģistrējušās Nodarbinātības valsts dienestā.

Apsekojuma rezultāti liecina, ka Latvijā ir 162,3 tūkstoši darba meklētāju jeb 14,4% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (nodarbinātajiem un darba meklētājiem). Pilsētās to īpatsvars ir augstāks nekā laukos — attiecīgi 15,7% un 11,0%. Daļējs izskaidrojums zemākam īpatsvaram laukos varētu būt tas, ka par nodarbinātām personām tiek uzskatītas arī tās personas, kurām galvenais iztikas avots ir darbs zemnieku saimniecībā, piemājas un personīgajā palīgsaimniecībā, un daudzi, kuri zaudēja darbu kolektīvo saimniecību sabrukuma rezultātā, tagad strādā savās saimniecībās.

Visaugstākais darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo skaitā ir vecuma grupā no 15 līdz 19 gadiem — 36,8%, turklāt sievietēm tas sasniedz 43,8% no šīs grupas ekonomiski aktīvajām sievietēm, bet vīriešu vidū — 32,5%.

Vairāk nekā pusei (59,0%) no visiem darba meklētājiem ir iepriekšējā darba pieredze.

Gandrīz sestā daļa darba meklētāju ar darba pieredzi agrāk bija nodarbināti apstrādājošās rūpniecības uzņēmumos (16,0%), katrs astotais bijis tirdzniecības darbinieks (11,9%) un gandrīz katrs sešpadsmitais bijis nodarbināts transporta un sakaru sfērā (6,0%), kā arī katrs deviņpadsmitais — būvniecībā (5,2%).

Vidējais laiks, cik ilgi darba meklētāji bijuši bez darba, ir 28 mēneši. Vairāk nekā puse no visiem darba meklētājiem meklē darbu ilgāk par 12 mēnešiem.

Bez darba palikušajiem tika jautāts arī, kādas darbības viņi ir veikuši, lai darbu atrastu. Atbilžu sadalījums liecina, ka vairāk nekā trešdaļa darba meklētāju reģistrējušies Nodarbinātības valsts dienestā, katrs piektais iztaujāja radiniekus, draugus un paziņas un tikpat liela daļa regulāri sekoja darba sludinājumiem presē u.c., gandrīz septītā daļa darba meklējumos devās tieši pie darba devējiem. Privātajos nodarbinātības dienestos griezušies 3,7% bez darba palikušo, sludinājumus presē ievietojuši 2,1%, bet tikai 0,7% darba meklētāju mēģināja paši izveidot savu uzņēmumu.

Centrālās statistikas pārvaldes Darba statistikas daļa