Gadsimtam un gadu tūkstotim aizejot

Latvijas Universitāte — latviešu nacionālās inteliģences veidotāja

Ilgars Grosvalds, Dr.sc.ing., — "Latvijas Vēstnesim"

Latviešu inteliģences zieds — Latvijas Universitātes mācībspēki un studenti — stāvēja pie mūsu valsts šūpuļa, palīdzēja izkarot brīvību, nostiprināt tās institūcijas, tautsaimniecību un kultūru. Tā faktiski ir aksioma, bet tajā, liekas, der ieskatīties arī dziļāk.

1919.gada 23.septembrī svinīgi atklāja Latvijas Augstskolu — Universitas Latviensis — ar izglītības ministra Dr. Kārļa Kasparsona atklāšanas runu, prorektora Eižena Laubes svinīgo solījumu un profesora Kārļa Baloža, agrākā Berlīnes universitātes mācībspēka, akadēmisko runu "Mūžīgā miera ideja". E.Laubes solījumā augsti turēt Latvijas godu un slavu izskanēja: "Ienaidnieks vēl no visām pusēm apdraud mūsu valsti, bet par to stāv nomodā mūsu tēvijas sargi. Pateicoties mūsu karavīru pašaizliedzībai, ir iespējams šodien atvērt augstskolas durvis. Viņu rindās ievērojamu vietu ieņem mūsu studējošā jaunatne" [1].

Nepagāja desmit dienas no mācību sākuma, kad jau 8.oktobrī Rīgai no Jelgavas uzbruka Bermonta karaspēks, kas sastāvēja no vācu un krievu algotņiem. Studenti un mācībspēki ķērās pie ieročiem, arī "mūžīgā miera" sludinātājs, sirmais profesors Kārlis Balodis. Daudzi studenti nolika galvas par Latvijas brīvību. 18 studentu vārdi ir iemūžināti Mazās aulas marmora piemiņas plāksnē [2], arī jaunās Tautsaimniecības un tieslietu fakultātes studentes Elzas Žiglēvicas vārds. Bermonta uzbrukuma laikā viņa pašaizliedzīgi strādāja Latviešu sieviešu palīdzības korpusā, piegādāja karavīriem pusdienas Daugavas krastmalā. 10.oktobrī E.Žiglēvicu smagi ievainoja. Viņa mira 20.oktobrī Rīgas pilsētas slimnīcā. Pēc nāves viņa apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni [3]. Tikai pēc Bermonta karaspēka padzīšanas no Rīgas 11.novembrī, kad skanēja pilsētas visu baznīcu zvani, un pēc Kurzemes atbrīvošanas 22.novembrī Universitātē varēja atsākties mācības. Tomēr daudzu studentu karavīru gaitas vēl nebeidzās: viņi varēja atgriezties auditorijās tikai 1920.gadā pēc Latgales atbrīvošanas un miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju [2].

Universitātes mācībspēku kodolu, kuru sākumā veidoja Rīgas Politehniskā institūta [4], Tērbatas universitātes un Krievijas augstskolu docētāji, ar laiku papildināja Latvijas Universitātes absolventi. Laikā no 1919. līdz 1939.gadam no 629 mācībspēkiem 382 jeb 44,9% bija LU absolventi, tai skaitā no 167 profesoriem 7 (4,2%), no 113 docentiem 37 (32,7%), no 106 privātdocentiem 64 (60,4%), no 202 asistentiem 165 (81,7%), no 31 lektora 8 (25,8%), no 10 instruktoriem 2 (20%) [2]. Pirmie 7 profesori — Latvijas Universitātes absolventi — bija ķīmiķi Gustavs Vanags (1921.gada absolvents), Eižēns Rozenšteins (1921), filologs Pauls Jurēvičs (1921), mežzinātnieks Rūdolfs Markuss (1923), vēsturnieks Arveds Švābe (1925), veterinārmediķis Miķelis Rolle (1923) un teologs Eduards Zicāns (1926) [5,6]. Ceļš uz "Alma Mater" augstākām virsotnēm nebija viegls. Pat tāds izcils, starptautiski atzīts zinātnieks kā Mārtiņš Straumanis, kas iesāka studēt 1920.gadā un studijas beidza 1925.gadā, pirmais Ķīmijas fakultātē aizstāvēja doktora disertāciju 1927.gadā, apsteidzot savus vecākos kolēģus, tai skaitā divus nākamos Universitātes rektorus Jūliju Auškāpu un Mārtiņu Prīmani, par profesoru kļuva tikai 1941.gadā [7].

Liels ir Universitātes mācībspēku devums zinātnei, bet ne mazāks — tēvzemei. Ar savu praktisko darbību viņi likuši mūsu valsts pamatus. Pirmais Latvijas Valsts prezidents (1922—1927) un Satversmes sapulces priekšsēdētājs (1918—1922) Jānis Čakste, kas Universitātē darbojās kā starptautisko tiesību profesors, valstsvīra darbā turējās pie principiem, ko izteica 1920.gada 1.maijā, atklājot Satversmes sapulci: "Es centīšos gādāt par to, ka mūsu zeme attīstās pareizā ceļā, ka pie mums rodas likumība, kārtība, ka pie mums rodas saticība. Mūsu pienākums ir strādāt visiem kopā." [7] J.Čakste aicināja: "Darbinieki, sargiet mūsu valsti, izkopiet to, jo ziniet, ja nebūs Latvijas, nebūs arī jūs."

J.Čakstes valsts prezidenta laikā valdījuši 8 ministru kabineti [8].

Par ministriem laiku gaitā Latvijas valdībās sekmīgi darbojās Universitātes 15 mācībspēki [9]. Ārlietu ministrs kļuva Ludvigs Sēja (1924), Hermanis Albats (1925—1926), izglītības ministrs — Juris Plāķis (1920—1921), Longīns Ausējs (1921), Aleksandrs Dauge (1921—1923), Ernests Felsbergs (1924—1925), Arvīds Kalniņš (1925), Edmunds Ziemelis (1925—1926, 1928—1931), Augusts Tentelis (1928, 1935—1938), Ludvigs Adamovičs (1934—1935), Jūlijs Auškāps (1938—1940). Kara ministra posteni ieņēma Eduards Laimiņš (1929, 1931), satiksmes — Edmunds Ziemelis (1930—1931), iekšlietu — Eduards Laimiņš (1924—1926, 1928—1931), zemkopības — Arvīds Kalniņš (1932—1933), tautas labklājības (darba) — Pauls Mincs (1920—1921) un Gustavs Klaustiņš (1923—1924).

Vēlākais LU lektors Ludvigs Sēja 1920.gadā bija Latvijas delegācijas sastāvā miera sarunās ar Padomju Krieviju. Viņš 1922.gadā kā mūsu valsts pilnvarotais Amerikā panāca, ka ASV atzina Latvija de iure . Hermanis Albats apvienoja darbu Ārlietu ministrijā ar docenta (vēlāk profesora) pienākumiem Universitātē, lasīja lekcijas starptautiskās un civiltiesībās. Desmit gadus viņš bija Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs (1923—1933), izveidoja ministrijas iekšējo struktūru, kārtoja daudzus starptautiskus jautājumus.

Izglītības jomā no 18 ministriem 9 bija Universitātes mācībspēki.

Valodnieka profesora Jura Plāķa laikā (1920—1921) pieņēma likumu visās valsts iestādēs un skolās gotu burtu vietā ieviest latīņu burtus. Filozofa profesora Aleksandra Dauges vadībā Izglītības ministrija izstrādāja dažādus likuma projektus, ko iesniedza apstiprināšanai parlamentā un valdībā. 1921.gadā valdība pieņēma lēmumu, ka ierēdņiem, kas nepietiekami pārvalda valsts valodu, jāiztur pārbaudījums latviešu valodā, bet parlaments — likumu par Kultūras fondu, kura līdzekļi jāizlieto "zinātnes, mākslas, izglītības izkopšanai un izplatīšanai, kā arī pabalstiem kultūras darbiniekiem un iestādēm, prēmijām par atzītiem darbiem, izgudrojumiem un atradumiem". 1922.gadā Ministru kabinets apstiprināja trīs Latvijas augstskolu — Latvijas Universitātes, Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Konservatorijas — satversmes. LU satversmē ierakstīts: "Universitātes uzdevums ir veicināt zinātnisku pētīšanu un sniegt saviem audzēkņiem augstāko izglītību."

Turpmāk — vēl

Zinātniskās vēres:

1. Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā 1919./20.mācību gadā / Sast. P.Dāle. — Rīga, 1921. — 77 lpp.

2. Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919.—1939. — 1.d. Vēsturiskas un statistiskas ziņas par Universitāti un tās fakultātēm. / Red. L.Adamovičs. — Rīga, 1939. — XXIV, 920 lpp.

3. Es viņu pazīstu. Latviešu biogrāfiskā vārdnīca. 2.iesp. — Grand Haven Mich, USA , 1975. — 576 + 4 lpp.

4. Grosvalds I. Rīgas Politehniskā institūta audzēkņi. — Latvijas valsts un inteliģences veidotāji. // Tehnikas apskats, Nr.132, 1998. — 26.—32.lpp.

5. Latvijas Universitāte divdesmit gados. — 2.d. / Red. K.Straubergs. Rīga. 1931.— 648 lpp.

6. Latvijas Universitāte, 1919.—1929. — Rīga, 1929. — 615 lpp.

7. Grosvalds I. Mārtiņš Straumanis un Ķīmijas fakultāte // "Latvijas Ķīmijas Žurnāls", 1998., Nr.3. — 7.—18.lpp.

8. Kurmis A. Čakste Jānis // Latviešu konversācijas vārdnīca, II sēj. — Rīga: A.Gulbis, 1928.—1929. — 4054.—4062.sleja.

9. Treijs R. Latvijas valsts un tās vīri. 1918.—1940. — Rīga: "Latvijas Vēstnesis", 1998. — 544 lpp.