Ar Latviju — no pirmā vārda līdz pēdējai elpai

Par Jāni Seski — vienu no mūsu diplomātijas celmlaužiem

Dr. habil. hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Jānis Seskis kļuva par diplomātu jau 1917. gada rudenī, vēl pirms neatkarīgās Latvijas proklamēšanas. Ārpolitiskajā dienestā viņš bez pārtraukuma nostrādāja gandrīz gadsimta ceturksni — līdz pat valsts okupācijai 1940. gadā. Augstākās virsotnes viņa diplomāta karjerā bija Latvijas sūtņa postenis Tallinā (1921–1929) un Maskavā (1929–1932). Viņam nebija sveša arī publicista un memuārista spalva.

Nākamā diplomāta dzīves ceļš sākās 1877. gada 16. maijā Cēsu apriņķa Vaives pagasta Lejaspiekūnās lauksaimnieku Jāņa un Annas Sesku ģimenē. Pēc attiecīgā eksāmena nokārtošanas 1897. gadā sākās viņa darba gaitas Lejasciema pagasta Kalna skolā, Straupes draudzes un Lielstraupes pagasta skolā. Kā gandrīz visi latviešu tautskolotāji, arī J.Seskis bija Piektā gada revolūcijas dalībnieku pulkā. Lai izvairītos no aizmuguriski piespriestā nāvessoda, viņam neatlika nekas cits kā emigrēt uz Rietumeiropu. Nokļuvis Šveicē, jaunais latviešu censonis Bāzeles un Bernes universitātē studēja (1907–1910) vācu, franču un angļu valodu, kā arī pedagoģiju. Viņš pietiekami apguva arī itāļu valodu, ar vārdnīcu varēja lasīt spāņu un itāļu mēlē un, strādājot Igaunijā, kā teikts kādā anketā, "pa bišķem arī igauniski". Tad jauno valodu pedagoga darbs gandrīz četru gadu garumā Parīzē, Augsto tirdzniecības zinātņu skolas priekšskolā.

Vēl strādādams Parīzē, J.Seskis sāka korespondēt Rīgā iznākošajam literārajam žurnālam "Druva". Tas ievietoja viņa filozofiskās ievirzes rakstus "Anrī Bergsona idejas" (1913, 5.nr.), "Apcerējums iz intuitīvās filozofijas" (1913, 6.–8.nr., 1914, 2.–3.nr.), "Sievietes psiholoģija" (1914, 9./12.nr.) u.c. To sīkāka analīze ir īpašas publikācijas vērta.

J.Seskis, labi iepazinis Rietumu kultūru un valodas, izmantojot Krievijā izsludināto amnestiju revolūcijas dalībniekiem, 1913. gada beigās devās mājup. Tēvzeme nesagaidīja viņu atplestām rokām. Savās 1938. gadā Rīgā izdotajās atmiņās "Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē" J.Seskis raksta: "Atgriezies dzimtenē, jutos kā no maizes klaipa atgriezts rieciens. Daži no bijušajiem darbabiedriem, pat revolucionāri, bija kļuvuši "prātīgi pilsoņi", atmetuši pārdrošās politiskās idejas un karstgalvību, samierinājušies ar reālajiem apstākļiem, labi iedzīvojušies pastāvošā kārtībā, nolikuši eksāmenus un, sekmīgi kāpdami pa sabiedrības iekārtas kāpnēm, ieguvuši "činas" un ordeņus. Ja ar šādu bijušo biedru sarunājos, tad īsā brīdī noskaidrojās, ka garīgi esam gājuši katrs savu ceļu un atsvešinājušies. Pēc pusstundas nevienam vairs nebija nekā, ko varētu stāstīt vai prasīt. Ceļi šķīrušies… Rets emigrants, kas to pašu nav izjutis pēc pirmās izrunāšanās ar veciem draugiem" (10.lpp.).

Lai atkal nenokļūtu policijas nagos, J.Seskis nedrīkstēja strādāt, īpaši jau savā pusē, ne par skolotāju, ne par avīžnieku, lai gan žurnālistika viņu interesēja, ne kādā citā sabiedrībai redzamā vietā. Tāpēc vidzemnieks devās uz Kurzemi, lai ar Aša Ķeniņa ieteikumu kļūtu par divas reizes nedēļā iznākošā sabiedriski politiskā un literārā laikraksta "Ventspils Apskats" redakcijas locekli un autoru.

Tā kā autori tālaika presē bieži neparakstīja savas publikācijas, zināmi ir tikai seši J.Seska raksti Ventspils avīzē. Tajos varēja lasīt galvenokārt par morāles jautājumiem. Bijušais piektgadnieks cenzūras atļauto iespēju robežās kritizēja arī vācu baronus par zemnieku apdzirdināšanu. Iespējams, ka zināms pieteikums viņa turpmākai virzībai bija laikraksta 1914. gada 8. februāra numurā ievietotais raksts "Politiskā krīze Zviedrijā", kurā autors stāstīja par domstarpībām starp karali un parlamentu valsts drošības jautājumos. Taču viņš uzskatīja, ka nav pamata "gaidīt uz kādu revolūciju Zviedrijā", ka gan jau labējās un kreisās partijas sapratīsies.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, arī J.Seskim vajadzēja uzvilkt pelēko karavīra šineli. Gandrīz trīs gadus viņš nodienēja Petrogradā slavenā Preobraženskas gvardes pulka rezerves bataljonā. Kā labi izglītotam cilvēkam Seskim uzticēja skrīvera pienākumus. Kādreizējam politemigrantam ceļš uz karaskolu, protams, bija slēgts. Taču reflektantu sagatavošanai iestāju eksāmeniem viņš derēja.

Ziemeļu Palmīrā Seskis sagaidīja arī 1917. gada Februāra revolūciju. Kā savas vienības delegāts viņš piedalījās pilsētas garnizona pārstāvju pirmajā sapulcē Taurijas pilī. Ne tikai piedalījās, bet arī runāja. Viņš bija demokrāts, bet ne sociāldemokrāts, tāpēc viņam neļāva pabeigt uzstāšanos, jo aicinājumu turpināt karu līdz galīgai uzvarai vienkāršie kareivji nevarēja pieņemt.

"Pieredzējumi un pārdzīvojumi revolucionāro kareivju starpā mani pārliecināja," raksta J.Seskis (cit. grām., 27.lpp.), "ka Krievijas armija neizbēgami sagrūs, ka Krievijā būs haoss, ka Krievija nav vairs spējīga līdzi darboties pasaules karā. Ar to uzmācās secinājums, ka Latvijas likteņa izšķiršana atkarāsies no Antantes uzvaras un pašas latvju tautas rīcības".

Kroņa maize acīmredzot tomēr nebija bijusi salda, tāpēc 1917. gada vasarā komisija atzina J.Seski par nederīgu kara dienestam. Īsi pirms Jāņiem viņš atgriezās dzimtenē, savu militāro karjeru beidzis, ironiski atzīmējot — "pat bez jefreitora činas".

Dienot Petrogradā, J.Seskis bija laiku pa laikam iegriezies Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā un iepazinies ar tādām izcilām personībām kā Jānis Čakste, Arveds Bergs, Vilis Olavs, Jānis Goldmanis u.c.

1917. gada oktobra sākumā viņš saņēma vēstuli no Goldmaņa ar aicinājumu ierasties Krievijas galvaspilsētā. Savu vienīgo mantu — dažus simtus grāmatu — nodevis Cēsīs mācītāja V.Maldoņa uzglabāšanā, J.Seskis devās ceļā.

Pirmā skola diplomātijā

Petrogradā J.Goldmanis viņam pastāstīja par nodomu dibināt informācijas biroju atbraucēja vadībā, lai meklētu un nodibinātu sakarus ar Antantes un neitrālo valstu pārstāvjiem. Viņi jāiepazīstina ar laviešu tautas tagadējo stāvokli un politiskajām prasībām.

Tā kā J.Seskis perfekti pārvaldīja vairākas svešvalodas, viņa darbs "Latviešu informācijas birojā" 5. oktobrī sākās ar ārzemju laikrakstu žurnālistu apmeklēšanu, lai saņemtu viņu atbalstu latviešu politisko prasību propagandā aiz Krievijas robežām. Domājams, latviešu strēlnieku varonīgo cīņu dēļ, secināja Seskis, "bija nomanāma diezgan liela interese par latviešu tautu (..), memorandus pieņēma labprāt, un es guvu iespaidu, ka to nedara tikai laipnības dēļ" (cit. grām., 55.–56.lpp.).

1917. gada 17. novembrī Valkā nodibinājās Latviešu pagaidu nacionālā padome — vēlākās Tautas padomes sava veida prototips. Par tās ārlietu nodaļas priekšsēdētāju ievēlēja J.Goldmani, par locekļiem — J.Rancānu, O.Nonācu, A.Bergu un Ā.Dobeli. Šajā nodaļā iekļāva arī informācijas biroju. Ā.Dobelim un J.Seskim uzticēja nodaļas sekretāru pienākumus.

Ārlietu nodaļas darbības programma bija plaša: vajadzēja informēt Antantes valstu pārstāvjus par latviešu tautas politiskajiem mērķiem, saimniecisko stāvokli un kultūru, atspēkot latviešu lielinieku un vācu okupācijas varas izkropļojumus un viltojumus par latviešu tautas politisko gribu; informēt Antantes un neitrālo valstu presi par latviešu tautas stāvokli okupācijas režīmā un lielinieku slogā; noskaidrot ārvalstu pārstāvjiem lieliniecizēto latviešu strēlnieku pozīciju attiecībā pret latviešu tautu un krievu lieliniekiem; izdot propagandas brošūras un ziņojumus par Latviju; gatavot sabiedroto domu Latvijas neatkarības atzīšanai; glābt un kopot latviešu tautas dzīvos spēkus eventuālai vēlākai cīņai par Latvijas brīvību.

J.Seska pienākums bija nodibināt un uzturēt sakarus ar ārvalstu pārstāvjiem un piegādāt propagandas materiālus ārzemju presei. Viņš atceras, ka krievu prese pret lūgumu ievietot Latvijas materiālus izturējās atturīgi, pat nevērīgi. Galvenais cēlonis bija latviešu strēlnieku pāriešana lielinieku dienestā.

Labākas sekmes bija pie nekrievu preses. Rakstus par Latviju publicēja Francijas vēstniecības oficiālais izdevums "Le Journal de Russie" un dienas avīze "L’Entente", kā arī Petrogradā iznākošais laikraksts angļu valodā.

Ārlietu nodaļa veica visus priekšdarbus LPNP otrās sesijas sagatavošanai, kura vairs nevarēja notikt latviešu lielinieku pārvaldītajā Valkā, bet mājvietu atrada Latgales bēgļu apgādāšanas komitejas telpās Petrogradā, sēdes noturot no 1918. gada 28. līdz 31. janvārim. J.Seskis bija rosmīgs šīs sesijas dalībnieks.

Papildinot J.Goldmaņa pārskatu par nodaļas darbu, viņš sīkāk informēja LPNP locekļus par nodaļas darbinieku sarunām ar ārvalstu sūtņiem. Seskis atzīmēja, ka viņu lielākā daļa maz pazīst latviešus. Viņus interesē, vai latviešiem ir savs karaspēks un kur tas atrodas. Vislabāk pret Latviju izturas Francijas sūtnis. Ārzemju diplomātiem jāiesniedz īss memorands par Latvijas stāvokli. Runātājs konstatēja, ka ārzemju preses attieksme pret latviešiem ir labvēlīga. Viņš aicināja visus, kas gib un var, nākt palīgā ar rakstiem, kurus ārvalstu izdevumi labprāt uzņem. "Cenšanos pēc Latvijas patstāvības," uzsvēra Seskis, "mēs nedrīkstam izlaist no acīm. No vakariem šai cīņā mums gaidāms pabalsts."

Piedaloties debatēs par miera jautājumu, Seskis kritizēja vācu centienus pievienot Latviju Vācijai. Viņš norādīja, ka sabiedrotie cīnās par tautu savienību, turpretim vācieši, izņemot retas sociālistu avīzes, raksta par vietējo iedzīvotāju ģermanizāciju un kolonizāciju. "Pašas latviešu tautas stingrā griba tapt patstāvīgai, sabiedroto sekmes un demokrātijas uzvara Vācijā — tie ir mūsu vienīgie palīgi cīņās par patstāvīgu Latviju," nobeidza orators.

J.Seskis runāja vēl par dažiem citiem jautājumiem. Bez tam viņu ievēlēja vairākās sesijas komisijās un no jauna izveidotajā Latgales lietu nodaļā. Jādomā, ka viņš piedalījās arī LPNP 3. sesijas darbā, kura notika smagos terora apstākļos arī Petrogradā no 1918. gada 26. līdz 28. jūnijam, bet kuras protokoli nav saglabājušies.

Apelēt pie visām kultūras tautām, pirmām kārtām, protams, pie Antantes valstīm, vajadzēja nacionāli noskaņotajiem latviešiem, lūdzot kā morālu, tā materiālu atbalstu (gandrīz kā mūsdienās!). Gluži mūsdienīgi skan arī J.Seska norāde, ka Latvijas propagandā pirmajā laikā LPNP mēdza uzsvērt — Latvija ir slieksnis starp austrumiem un rietumiem, tā ir īsta tranzītzeme. Ar šo argumentu padome gribējusi ieinteresēt Latvijas likteņos citas valstis, jo bija saprotams, ka Vakareiropa vēlēsies nodibināt un attīstīt ekonomiskos sakarus ar Krieviju arī nākamībā. Vēl izteiksmīgāks arguments par labu Latvijai bija tas, ka Baltijas valstis varētu būt drošības josla (sanitārais kordons), kas aizsargātu Veco pasauli no lieliniecisma.

Sarunā ar jau minētā franču laikraksta "Le Journal de Russie" redaktoru Antonelli, atbildot uz viņa vaicājumu, kāds pēc latviešu domām, būtu ideāls Latvijas jautājuma atrisinājums, Goldmanis, Bergs un Seskis atbildējuši: "Neatkarīga Latvijas valsts, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali, ar sabiedroto valstu garantētu neitralitāti."

Tā paša gada 30. decembrī Goldmanis un Seskis tikās ar Zviedrijas sūtni ģenerāli Brandstromu, kas deklarēja strikti: "Es varu jūs tikai nožēlot un jums līdzi just, bet darīt mēs neko nedarīsim. Mēs esam bijuši neitrāli un tādi paliksim arī pie miera sarunām." LPNP sūtņi bija spiesti aiziet ar gariem deguniem, vien rezignēti atceroties "vecos labos" zviedru laikus.

Labāk J.Seskim, Z.Meierovicam un J.Kreicbergam neveicās arī, 1918. gada 8. janvārī apmeklējot ASV vēstnieku D.R.Frensisu. Pēdējais vispirms apjautājās, vai latviešiem ir savs karaspēks, cik tas liels un kur tas atrodas. Praktiskos amerikāņus galvenokārt interesēja, vai Latvijas pilsonības rīcībā ir spēks, ko varētu izmantot cīņā pret padomēm. Ciemiņi bija spiesti atzīt, ka karaspēks gan latviešiem esot, bet tas inficējies ar lieliniecismu. Frensiss acīmredzot tomēr bija labā omā un tālab, saņēmis arī atbildi uz jautājumu: "Kur tā Latvija ir, un cik tai iedzīvotāju?" — paziņoja trijotnei: "Ja latvieši ir atsevišķa tauta, ar savu valodu (kādas "enciklopēdiskas" zināšanas! — R.T. ) un vēl plašu inteliģenci, kāpēc viņi nevarētu nodibināt savu valsti? Mums tur nebūtu nekas pretim." Tādi vārdi apmeklētājiem, protams, gāja pie sirds. Sarūgtināja vienīgi tas, ka piesardzīgie jeņķi neatvēra naudas makus.

Labvēlīgi Meierovicu, Kreicbergu un Seski nākamajā dienā uzņēma Anglijas pilnvarotais lietvedis Petrogradā F.O.Lindlejs. Viņš gan paziņoja, ka Baltijas dēļ vien sabiedrotie karu neturpinās, bet vienlaikus sacīja, ka "mums pret Latvijas patstāvību nekas nav. Varat ziņot latviešiem, ka Anglijas simpātijas viņiem nodrošinātas". Britu džentlmenis atzina, ka angļi mācījušies pazīt latviešus tikai no tā laika, kad cīņās piedalījušies viņu strēlnieki. Viņš labprāt apsolīja sarunas dalībniekiem vajadzības gadījumā izsniegt rekomendācijas, kā arī saņemt un nosūtīt savai valdībai LPNP memorandu. Arī vēlāk Lindlejs uzņēma Seski laipni, labprāt uzklausīja viņa informāciju un pieņēma memorandu.

Minētie LPNP pārstāvji 27. februārī atkal apmeklēja angļu diplomātu, lūdzot viņam materiālo pabalstu padomes vajadzībām. Šim nolūkam bija vajadzīgi 50 tūkstoši rubļu mēnesī. Seskis nākamajā dienā saņēma no Lindleja šīm vajadzībām 200 tūkstošus rubļu. Topošā latviešu diplomāta atcerēs lasām: "Ievietojis naudas vīstokļus portfelī, vēlreiz pateicos Anglijas pārstāvim. Viņš mani pavadīja līdz kabineta durvīm, atvadīdamies spieda man roku un teica: "Cīnieties par neatkarīgu Latviju, un es ticu, ka jūs viņas neatkarību iegūsiet!" Biju ārkārtīgi aplaimots. Arī lielās Anglijas pārstāvis tic Latvijas neatkarībai! Ka tie nav tukši vārdi vien, par to liecināja šis pirmais devums, kas tik konkrēti, reāli sajūtams portfelī jau no ārienes. Priekā starodams, iekāpu tramvajā un, portfeli cieši turēdams padusē, garā jau kavējos ārlietu nodaļas birojā pie kopēja darba biedriem" (cit. grām., 101.lpp.).

Pēc dažām stundām notika ārlietu nodaļas sēde. Seskis iepazīstināja tās dalībniekus ar savas vizītes panākumiem un uzlika uz galda četrus asignāciju žūksņus. "Tie radīja burvīgu ietekmi arī uz maniem biedriem," viņš raksta. "Likās, ka viņu vaigi noskaidrojās, un tur iekvēlojās, iedegās ticība Latvijas lietai. Dažreiz vērojamais noslēpumainais skepticisms tagad bija pazudis un nedrīkstēja vairs rādīties. Bija materiāls pierādījums, ka Antantes pārstāvju simpātijas nav tikai tukši vārdi, jo tie mums palīdz konkrēti mūsu darbā un cīņā" (cit.grām., 102.lpp.).

1918. gada augustā, kad portfelis jau bija tukšs, cits angļu diplomāts — Anglijas ģenerālkonsuls Maskavā R.Lokarts — atkal izsniedza J.Seskim 200 tūkstošus rubļu. "Mana ādas ceļasoma," viņš atminas, "kas bija pilna kā piebriedusi pāksts, vērsa uz sevi tramvaja braucēju uzmanību (..). Manā somā bija kukulis maizes, šķiņķis, dažādi kompromitējoši raksti un galvenais — 200 000 rubļu skaidrā naudā. Pēdējās lietas mani izkratīšanā būtu bez vārda runas pazudinājušas" (cit.grām., 119.–120.lpp.).

1918. gada aprīlī Seskis devās ceļā uz Vologdu, uz kurieni bija pārcēlies Francijas vēstnieks padomju Krievijā Ž.Nulanss. No viņa atbraucējs saņēma vēstuli franču vēstniecības pārvaldniekam Petrogradā ar norādījumu izmaksāt lūdzējam 100 tūkstošus rubļu. Tos Seskis arī dabūja. Dažus mēnešus vēlāk LPNP saņēma no Francijas diplomātiem jaunu aizdevumu.

Pēc Seska vērtējuma, "latviešu tautas vēsturiskais naids pret svešajiem apspiedējiem un franču–vācu asais antagonisms še apvienojās kopīgā frontē pret vāciešiem". Tādēļ nav brīnums, ka atsaucīgie franču diplomāti latviešu tautas bažas par eventuālo vācu virskundzību saprata labāk nekā citi diplomāti (vēlāk gan viņu pozīcija mainījās par sliktu Latvijai. — R.T. ) (cit. grām., 71–72.lpp.).

Kādas gan diplomātisko misiju durvis nevirināja LPNP darbinieki! Seski vairākas reizes pieņēma Itālijas vēstnieks marķīzs de la Toreti, kas jau cara laikā bija dažas reizes piedalījies medībās pie barona Volfa Raunā un mazliet prata krievu valodu. Arī Beļģijas sūtnis gribēja uzzināt, "kas latvieši par tautu un rasi"(!) un ar lielu interesi apjautājās par latviešu strēlniekiem. Tikpat laipni latviešu politiķus un viņu iesniegtos memorandus uzņēma Brazīlijas un Japānas vēstniecībā.

LPNP 1918. gadā izdeva vairākas brošūras suverēnas Latvijas idejas un programmas popularizēšanai. Seskis uzrakstīja grāmatiņu "Maximalisme et Tirailleurs Lettons". Tā pirmajā nodaļā bija aplūkota latviešu strēlnieku bataljona nodibināšanas vēsture, to varonīgā cīņa Rīgas frontē 1916. gadā un cara ģenerāļu nerēķināšanās ar latviešu karavīru dzīvībām, kas virzīja viņus uz lielinieku nometni. Otrajā nodaļā Seskis parādīja strēlnieku gaitas pēc Februāra revolūcijas, bet pēdējā iedaļā apskatīja Latvijas sociālos un saimnieciskos apstākļus, kuri sekmēja tautas radikālo elementu nostāšanos lielinieku pusē.

LPNP ārlietu nodaļas iekšzemes propagandas izdevums bija periodisks rakstu krājums "Ziņas no Latvijas". Acīmredzot ar tādu nevainīgu nosaukumu varēja cerēt ilgāk izvairīties no čekas spaidiem. Pārvarot arī lielas tehniskās grūtības, sarkanā terora apstākļos no 1918. gada aprīļa līdz jūlijam sekmējās Petrogradā laist klajā šā izdevuma sešas burtnīcas, kuras popularizēja Latvijas valsts ideju, galvenokārt latviešu bēgļu vidū Krievijā.

"Ziņu" 2. numurā bija publicēts Seska ievadraksts "Atpakaļ uz Latviju". Viņš tajā uzsvēra, ka latvieši tikai Latvijā var cīnīties kā tauta par savām pilsoniskām un politiskām tiesībām, tikai tur viņi varēs iegūt garīgo un materiālo labklājību. "Tikai Latvijā dzīvojot un cīnoties, izveidojas tautas spēks un apziņa, gars un dvēsele. Katrs latvietis, kas aizklīst un paliek Krievijā, ir latvju tautai zudis — viņš nogrims krievu pelēkās masas muklājā." Raksta autors aicināja lasītājus atbalstīt LPNP programmatisko lēmumu: "Latvijai jātop par neatkarīgu demokrātisku republiku, sastāvošu no Kurzemes, Vidzemes un Latgales."

Seskis piedalījās daudzu LPNP ārlietu nodaļas dokumentu izstrādāšanā un tulkošanā svešvalodās, kā arī līdz ar Goldmani kā sekretārs parakstīja tos. Atzīmēsim tikai divus, zem kuriem stāvēja Seska paraksts.

1918. gada 12. jūlijā Goldmanis un Seskis parakstīja dokumentu, kas kļuvis jau par vēsturisku: pilnvaru Zigfrīdam Meierovicam, kurā bija sacīts, ka viņam ir tiesības "Latviešu Nacionālās Padomes vārdā stāties sakarā ar Anglijas valdību un valstsvīriem, piedalīties un runāt Latviešu Nacionālās Padomes vārdā konferencēs un apspriedēs (..). Meierovica kgs. dos visus aizrādījumus un ziņas, kas pareizi apgaismo Latvijas iedzīvotāju politiskos centienus."

Turpmāk — vēl