Atvadāmies no Gunāra Priedes

17. III 1928. — 22. XII 2000.

Šodien mēs atvadāmies no Gunāra Priedes, bet vēl vakar nokavējies pasts daudziem atnesa viņa pēdējā dzīves dienā rakstītus apsveikumus Ziemassvētkos... Un šajās dienās starp aiziešanu un pēdējām atvadām ir tik daudz pieminēts viņa vārds un darbs, ka šķiet — nav bijis kultūras cilvēka, kuru nesaviļņotu nāves ziņa un kuram tā neliktos gluži neiespējama un neticama...

Gunārs Priede izauga un dzīvoja tajā paaudzē, kas sevi pieteica pēc Otrā pasaules kara. Pretrunīgā, dramatiskā paaudzē, pretrunīgā un dramatiskā laikā, kad māksliniekam vajadzēja iziet cauri daudziem dzīves uzspiestiem konfliktiem, saglabājot pašcieņu un uzticību cilvēcībai un patiesībai. Gunārs Priede piederēja tiem, kas to spēja, tiem, kas mierīgā un nosvērtā balsī gan lugās un rakstos, gan ikdienas dialogā palika uzticīgs savai iekšējai pārliecībai. Viņa lugās nebija ne varonīgo sarkanarmiešu, ne kolhoznieku un stahanoviešu, kādus rādīja oficiālās kritikas slavētās pēckara lugas. Ar viņa "Jaunākā brāļa vasaru" (1955) uz skatuves uznāca jaunieši, kas meklēja savu vietu sabiedrībā un skaidrību paši sevī. Autors smalkjūtīgi atsedza šo cilvēku labestīgo būtību, samēroja ētiskos motīvus personāžu rīcībā un mierīgi uzklausīja pārmetumus, ka viņa darbos "nav lielu, dramatisku konfliktu" un pavisam nav vēstures tēmu, kas cildinātu "varonīgos cīnītājus par padomju varu". Par pieprasītajiem konfliktiem viņš ironizēja — pat sadzīves notikumu atspoguļojumā cenzūra pedantiski sekoja, vai netiek "nomelnota padomju dzīves īstenība". Darbi, kas patiešām pieskārās represētās tautas liktenim un valdošo slāņu garīgam puvumam, cenzūras apstrādāti, zaudēja visu dramatisko būtību kā "Miks un Dzilna" (1963), vai arī tika nolemti iznīcināšanai kā luga "Smaržo sēnes" (1967), kura, draugu arhīvos paglabāta, nonāca uz skatuves tikai pēc divdesmit gadiem.

Jau agrīno lugu laikā, taujāts par savu adresātu, Gunārs Priede atbildēja — nē, šis adresāts nav katrs, kurš nāk teātra zālē meklēt apstiprinājumu oficiālajai ideoloģijai. Viņa lugu adresātus varētu saukt par laikabiedriem ar nākotnes cilvēka iezīmēm, ar godīgu rūpi par dzīves virzību, ar atbildības sajūtu un nesavtīgumu:

"Viņi bijīgi nesastingst svētbilžu priekšā, bet paši cenšas nonākt līdz parādību būtībai. Un vēl — neviens no viņiem nav sev novilcis krasu robežu starp darbu un tā saukto privāto dzīvi... viņiem katram ir daudz draugu, bet netrūkst arī ienaidnieku, jo viņi, kad vajadzīgs, nebaidās aizstāvēt savu pārliecību. Un nekas cilvēcisks viņiem — īstiem cilvēkiem — nav svešs."

Jau kopš studiju gadiem, kad Universitātē likvidēja Arhitektūras fakultāti, Gunārs Priede atradās pretdarbības pozīcijās. Spēja aizstāvēt sabiedrības patiesās intereses, aizstāvēt kultūru — vienalga, vai jautājumā par arhitektūras pieminekļu saglabāšanu vai nozīmīgas grāmatas izdošanu — Gunāru Priedi tieši sabiedrības cieņa un uzticība izvirzīja nozīmīgos amatos, kurus allaž nācās zaudēt viņa klusās nepiekāpības dēļ. Zinātniskais sekretārs Zinātņu akadēmijas arhitektūras un celtniecības institūtā, pēc tam — pasniedzējs lauksaimniecības un celtniecības tehnikumos, Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes pirmais sekretārs, tad atkal pasniedzējs, Rakstnieku savienības valdes sekretārs, Ļeņina un PSRS Valsts prēmiju komitejas loceklis, tad pensionārs...

Šajā raibajā dzīves virpulī Gunārs Priede pazina simtiem cilvēku, kuros viņš saskatīja savus domubiedrus, uzticējās tiem un ar apbrīnojami vērīgu skatienu spēja katru paturēt atmiņā, katrā ieraudzīt īpatnējo raksturu, domāšanu, dzīvesveidu un bieži vien kādu zīmīgu detaļu ienesa savās lugās. Un ja arī neienesa lugās — vēl bija Gunāra Priedes stāstījumi par novēroto, kas pat telefonsarunās izvērtās tādā krāsainībā, ka ne runātājs, ne klausītājs nemanīja, kā paiet laiks... Varēja tikai apbrīnot amplitūdu, kurā eksistēja Gunāra Priedes intereses, vienalga, vai viņš stāstītu par keramiķi — velnu meistaru Antonu Šmulānu — vai par tikšanos ar pasaules dramaturgiem Šrilankā, vai ironizētu par to, kā Maskavā tika piešķirta Ļeņina prēmija Brežņevam.

Īpaša vieta Gunāra Priedes dzīvē bija Lielvārdei. Te viņš cēla savu māju, te viņš bija tuvu cilvēku un domubiedru vidū. Te viņš kopā ar Imantu Ziedoni atrada vietu Andreja Pumpura muzejam, un muzeja likteņi, muzeja attīstība vienmēr bija viņa uzmanības centrā. Pumpura muzejs jau kopš atklāšanas dienas bija skaists pierādījums, ka tautā ir dzīva ticība savai nākamībai un godbijība pret savu pagātni. Lielvārdes atmosfērā īpaši izvērtās arī dramaturga interese par latvju dainām un par to vidi, kas Lielvārdi veidojusi par vienu no tautiskākajiem, ar folkloru un tradīcijām bagātākajiem novadiem. Jau ilgi pirms Krišjāņa Barona 150. jubilejas svinībām Gunārs Priede veidoja savu "Latvju dainu" izlasi un rūpējās par tautasdziesmu tulkošanu svešvalodās. Un uzrakstīja "Zilo" (1973) — lugu, kurai cauri vijās smeldzīga sāpe par tukšo ikdienu, kas atsvešinājusi ļaudis no brīnumainajiem, dzīvinošajiem poēzijas un cilvēcības avotiem. Lielvārdes vide, Lielvārdes noskaņas ienāca vairākās lugās, bet arvien jūtamāk un skaudrāk tajās ienāca arī Gunāra Priedes senču puses — Kurzemes motīvi un Kurzemes tuvinieku traģēdijas. Pirmo reizi bez īpašas cenzūras iejaukšanās tie izskanēja vēstījumā par Otrā pasaules kara noslēgumu — lugā "Centrifūga" (1985). Tad jau gaisā vēsmoja atmodas laika priekšpavasaris.

1991. gada janvāra naktīs Gunārs Priede aicināja uz Rakstnieku savienību barikāžu sargus — sasildīties pie zupas šķīvjiem, kurus bija gatavojušas "dzejnieces un aktrises" no Lielvārdes gaļas sūtījumiem. Un tajā pašā laikā Gunārs Priede sāka bažīties, ka atmodas pavērtās perspektīvas jau iezīmē bīstamu parādību dīgļus, kuri pakāpeniski izvēršas par sabiedrības slimību. Autora asredzību lugās "Artemīda" (1989), "Pārventas hetēra" (1990) un tām sekojošās dramaturģiskās skicēs laikam tā īsti varēs novērtēt tikai pēc tam, kad pats laiks būs pilnībā atšifrējis savas pretrunas.

Nu mēs pavadām Gunāru Priedi uz Lielvārdi, kur visos muzeja svētkos no skatuves skanēja viņa balss, iepazīstinot sarīkojumu dalībniekus ar viesiem — rakstniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem. Kur tika stādīti Dzejas ozoli, lai atjaunotu Ausekļa apdziedāto Dievozolu trijotni, un kur Aizsaules dārzos aizgājušo darbs paliks stiegrainās saknēs, lai sarūpētu spēku nākamo paaudžu jaunajiem dzietiem.

Saulcerīte Viese