Dzīvot ir ciest, pārdzīvot ir atrast jēgu ciešanām

Stokholmas apgāds "Memento" laidis klajā Dimas Grīnupa autobiogrāfisko grāmatu "Pārdzīvot"

Savu atmiņu stāstu Dima Grīnups rakstīja septiņdesmito gadu beigās zviedru valodā, jo Latvijā to izdot tajā laikā nebija nekādu cerību. Stokholmā grāmata iznāca 1981.gadā, jau pēc autora aiziešanas mūžībā. Annas un Joahima Heilmaņu tulkojumā un apgādā tā 2000.gada sākumā iznāca Vācijā un tagad, gada beigās, Jāņa Gulbīša tulkojumā tā "Memento" apgādā iespiesta Rīgā "Drukātavā Imanta". Grāmata nākusi klajā ar Grīnupu ģimenes finansiālu atbalstu.

Grāmatas atvēršanas svētkos Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā par Dimas Grīnupa dzīves gājumu un grāmatas tapšanu runāja apgāda vadītājs Vilnis Zaļkalns un autora atraitne Skaidrīte Grīnupa, kura no Zviedrijas bija ieradusies kopā ar meitu un mazmeitu.

Dima Grīnups dzimis Krievijā 1916.gadā. Viņa tēvs bija latvietis, māte — krieviete. Revolūcijas gados Grīnupu ģimene pārcēlās uz Latviju, un Dima uzauga neatkarīgajā Latvijā. Pabeidza Franču liceju, sekmīgi sāka studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē un atvēra privātu ķīmisko laboratoriju, kas 1940.gadā tika atņemta. Pirmajai krievu okupācijai sekoja vācu okupācija. Dima sāka strādāt Rīgas apriņķa pārvaldē par sakaru virsnieku un 1943.gadā apprecējās ar savu studiju biedreni Skaidrīti. Viņa pēc gada saņēma zobārstes diplomu un, tuvojoties frontei, kopā ar svaini devās uz Austriju. Diemžēl Dimas plāni ar bēgļu laivu doties uz Gotlandi cieš neveiksmi. Viņš nonāk Ventspils cietumā, krīt gestapo nagos un ar transportkuģi tiek nogādāts Štuthofā, vienā no visdrausmīgākajām nacistu nāves nometnēm. ( "Vēlāk uzzināju, ka Štuthofā trūkst gāzes kameru, kādas bija citās nometnēs. Lai izpildītu savu uzdevumu, Štuthofa lietoja citas metodes, un tāpēc krematorijai vajadzēja darboties diennakti un ar saviem dūmiem piesārņot gaisu, padarot visu apkārtni smirdošu un atbaidošu. Tā bija nometne ar vienu vienīgu uzdevumu — iznīcināt cilvēku." )

Dima Grīnups tiek pārvērsts par ieslodzīto numur 22.194, un sākas "ikdienas dzīve un nāve sestajā barakā" ar pārcilvēcīgi smagu darbu, nemitīgu līķu ķerru stumšanu, pakļautību bezjēdzīgai militārai dīdīšanai, tīfa draudiem, pastāvīgu bada sajūtu un salšanu. Briesmīga ir nometnes ikdiena, un briesmīga ir bada un slimību nomocīto cilvēku dzīšana uz Štetīnu 1945.gada ziemas salā — bez maizes un ūdens, ar koka tupelēm gandrīz kailās kājās, ar bezmiega naktīm zem klajas debess. Ceļā Dima zaudē savu draugu Arturu Kleinu, ar izsitumu tīfu nomirst Latvijas pirmā prezidenta dēls profesors Konstantīns Čakste, ieslodzīto rindas ar katru noieto kilometru kļūst retākas. Kad nomaršēti jau 400 kilometri, nāk pavēle griezties atpakaļ...

Dažas dienas pirms kara beigām Dimas acu priekšā amerikāņu un angļu bumbvedēji pie Neištates iznīcina kuģi, uz kura ir vairāk nekā divi tūkstoši koncentrācijas nometņu ieslodzīto. Dima Grīnups kopā ar saviem likteņa biedriem — pazīstamo sociāldemokrātu politiķi Bruno Kalniņu un lietuviešu pulkvedi Oskaru Urbonu — atrodas uz cita kuģa, un viņiem izdodas izglābties. Kad Dima nonāk angļu armijas novietnē un var atbrīvoties no savas cietumnieka birkas ar 22194. numuru, viņš sver tikai 42 kilogramus. ( "Tā bija fantastiska labsajūta, ar kādu vakarā apgūlos savā guļvietā starp diviem tīriem palagiem. Varēju gulēt viens pa visu gultu, man nevajadzēja kasīties pēc neskaitāmiem utu kodieniem, nevajadzēja baidīties, ka var parādīties bloka šefs vai kāds SS vīrs un ar savu nūju sākt bez iemesla mani sist. Beidzot biju brīvs cilvēks!" )

Karš beidzas, un Dima Grīnups tiek nosūtīts uz Dāniju, kas tāpat kā Zviedrija apliecinājusi gatavību uzņemt daļu no atbrīvotajiem koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Dānijā viņš satiek savu skolasbiedru no Franču liceja — Latvijas pirmā ārlietu ministra dēlu Gunāru Meierovicu. Viņa līgava atrodas Vācijā, kur evakuēta arī Dimas sieva, un abi kaļ nākotnes plānus — kā drīzāk uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Kara sekas jūt visur, un viegli tas nav. Dima 1945.gada septembrī ar grūtībām tiek pie savas sievas Giftenē, apgūst zobu tehniķa iemaņas un abi atver zobu klīniku. Turpat netālu citā bēgļu nometnē mitinās izcilais latviešu tēlnieks profesors Burkards Dzenis, pie kura Dima vaļas brīžos mācās tēlniecību. Tikai 1948.gadā viņam izdodas nokļūt Zviedrijā un atrast pietiekami pastāvīgu darbu, lai varētu aicināt pie sevis sievu ar Vācijā piedzimušo dēliņu. Viņai piedāvā zobārstes darbu Degeforšā, kas atrodas skaistajā Vermlandē. Tur arī tiek vīta ģimenes ligzda. Liekot lietā tēlniecības studijās apgūtās iemaņas, Dima atver savu keramikas darbnīcu. Mainoties tirgus konjunktūrai, atkal nākas mainīt darbības profilu. Katrā jaunā darbā Dima metas ar pilnu jaudu. Viņš ir veiksmīgs uzņēmējs, darbi šķiras, līdz ārsti sāk brīdināt no pārpūles un iesaka vairāk domāt par savu veselību. Dima Grīnups atceras savu jaunības aizraušanos ar burāšanu un iegādājas jahtu. Seko tuvāki un tālāki laivu braucieni, līdz nobriest plāns burāt apkārt pasaulei. Ceļā viņš dodas ar jūras kreiseri "Vega", ceļojums veicas labi, bet pie Reunjonas salas netālu no Madagaskaras notiek avārija, un Dima tiek paralizēts. Stiprā dzīvotgriba palīdz izdzīvot, bet pēdējie seši mūža gadi viņam jāpavada invalīda ratiņos. Šajā laikā viņš sāk rakstīt. Top aprakstu grāmatas "Sandra I" un "Sandra II" — par laivu braucienos pieredzēto, un autobiogrāfiskais stāsts "Pārdzīvot".

Skaidrīte Grīnupa atceras:

— Vīram bija ļoti sāpīgi atcerēties visu, kas saistīts ar dzimtenes zaudēšanu un pārdzīvojumiem koncentrācijas nometnē. Taču reizē tā bija terapija, sasprindzinātais darbs ļāva dzīvot piepildītas dienas. Un bija zināma misijas apziņa — atstāt dokumentālu liecību par visu pieredzēto. Viņš daudz domāja par Latviju, taču atmoda vēl bija tālu un nevarēja cerēt, ka grāmatu varēs izdot Latvijā. Kāpēc es to nemēģināju pārtulkot? — Tad man vajadzētu reizē rakstīt un raudāt. Grāmatā ir daudz kas tāds, ko arī Dima negribēja atcerēties. Tas tika uzrakstīts un, kā es saku, nolikts zem eglītes. Mūsu ģimene ir ļoti pateicīga Jānim Gulbītim, kas grāmatu pārtulkojis brīnišķīgā latviešu valodā, un Vilnim Zaļkalnam, kas to izdevis. Tā trimdinieku likteņgrāmatām ir pievienots vēl viens dzīvesstāsts. Maniem bērniem un bērnubērniem tā būs arī tēva piemiņa, paraugs tam, ka ar gribasspēku, neatlaidību un paļāvību uz Dievu var daudz ko panākt. Šī grāmata ir piemineklis, ko Dima pats sev uzcēlis.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore