Par bērniem, kuri ir

Kādi viņi ir?

“Ir piektdiena, Rīga, Latgales priekšpilsēta. Es izkāpju no taksometra, lai dotos uz ielas bērnu dienas centru. Jā, centrā tādus namus vairs neredzēsi — noplukuši, pa daļai grūstoši... Pēkšņi otrpus ielas atskan sprādziens — tāds spēcīgs! Divi puikas... skaidrs, ka tas ir viņu darbiņš, — viens aplūko divstāvu mājas stūri. Sieviete, kura iet garām, apstājas un kaut ko pasaka. Es paspēju ievērot, ka puika mulsi smaida un tad žigli pazūd pagalmā. Ko viņa teica? Ko es darītu, vai es vispār kaut ko teiktu, nav taču mana māja, mana iela, nav mani bērni! Bet, ja viņa neko nepateiktu, nekas jau nemainītos — puikas tā arī turpinātu.”

“Vakars, jau krietni satumsis. Nolieku mašīnu stāvvietā un eju uz savu dzīvokli. Lielie daudzstāvu nami — tik bezpersoniski, iela tukša, bet man jau tikai jāpāriet pāri ielai.

Pie kāpņu telpas durvīm bariņš ar pusaudžiem, tumsā spīd cigarešu uguntiņas, daži notupušies un atspieduši muguru pret sienu. Viņi ir tieši manā ceļā uz ieeju mājā. Es atpazīstu vienu — tas ir manu kaimiņu dēls, no trešā stāva. Atceros viņu kā mazu puiku. Es apņēmīgi dodos uz ieeju, tieši viņu barā iekšā. Jāatzīst, ka pirmās reizes ar katru soli arvien vairāk saspringu, jo, ko tu zini... Viņi kādu solīti pakāpjas sānis, kāds nosaka “Dobrij večer”, es atsaku “Labvakar” un esmu jau iekšā, kāpju pa trepēm augšā. Es pazīstu viņus, viņi pazīst mani, pareizāk sakot, ka es te dzīvoju. Bet ja nezinātu? Un — ko citu lai viņi dara, jo šeit ir tikai vairāki alus bāri (es gan tos tā nesauktu), un tas arī viss. Vienīgās vietas, kur ārpus mājas pavadīt brīvo laiku, ir vai nu vienam pie otra, vai arī kāpņu telpas, autobusu pieturas vai jau minētie krogi. Baseini, treniņi, sports, mūzika, zīmēšana... Jā, tagad viss maksā naudu, pat brīvais laiks.”

“Saņemu ziņu no kolēģes, viņai kafejnīcā nozagts mobilais telefons. Nākamajā dienā stāsta: “Ne jau kaut kādi tur nošņurkuši, bet tādi normāli, pat labi ģērbti esot bijuši. Bet darbojušies diezgan profesionāli: radījuši drūzmu ap viņu, lai aizkavētu un novērstu uzmanību, un tikpat veikli nozuduši.” Te tev nu bija ielas bērni no nelabvēlīgajām ģimenēm, kuri vienmēr vainojami zādzībās!”

Ielas bērni

Sēžam birojā kopā ar Ievu Biti, psihologu. Mums uz lapas ir sarakstīti jautājumi, kuri pirmie nāk prātā. Gribam no viņas uzzināt, kādi tad ir ielas bērni, kas jāzina, ko darīt vai nedarīt, ja satiekamies ar ielas bērniem aci pret aci. Viņas pirmā atbilde būs: “Zelta receptes nav, jo katra situācija ir tikpat unikāla, cik mēs katrs, kā cilvēks”, bet — jābūt taču kādām pamatatziņām, pamatlikumiem, kurus viņa savā psiholoģes praksē ir sapratusi. Ieva strādā ar ielas bērniem, tātad praktiķe, jo šoreiz gribam, uzzināt par reālu pieredzi, kuru paši varam reāli izmantot dzīvē.

Psihologa komentārs

— Vai ielas bērni nāk tikai un vienīgi no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kurās valda bezdarbs, nabadzība?

— Viens no ielu bērnu problēmu lielākajiem cēloņiem ir viņu neadekvāta aprūpe ģimenē. Problēmas, kas parasti tiek visvairāk uzsvērtas kā cēloņi bērnu nokļūšanai uz ielas, ir vardarbība, alkoholisms un bezdarbs, nemaz nerunājot par uzturu, apģērba vai pat noteiktas dzīvesvietas trūkumu, kas sastopama Latvijas ģimenēs, kurās valda galēja nabadzība. Sabiedrībā valda mīts, ka šie jaunieši nāk tikai no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, taču bieži vecāki strādā un pietiekami labi nopelna. Bērnu pamešana novārtā gan fiziski, gan emocionāli ir viens no šīs problēmas rašanās galvenajiem cēloņiem. Vecāki ir tik aizņemti, ka kļūst pilnīgi nepieejami bērniem. Aizņemtības iemesli var būt gan darbs, gan dzeršana, gan personiskās problēmas. Vecāki pazaudē kontaktu ar bērnu. un gluži dabiski, viņi vairs nav tie cilvēki, kam bērns uzticas.

“Ievas “bariņš” — bērni, ar kuriem viņa strādā (apmēram 7), viens ir no ekonomiski nodrošinātas ģimenes, taču tēvs ir autoritatīvs un vardarbīgs. Viņam ir tendence kontrolēt un “audzināt “ jeb pāraudzināt, bet nav tuvāku emocionālu attiecību, nav intereses par to, ko jūt, ko domā, par ko interesējas vai uztraucas viņa bērni. Ieva to raksturo kā “skatu no augšas” un kontrolējošu pozīciju, kura arī nav konsekventa, — tie ir atsevišķi mirkļi, kad tēvs pievēršas pāraudzināšanai.”

Bieži vecākiem nav kontroles pār bērniem, kas var būt iemesls, kādēļ bērns pārsvarā uzturas uz ielas. Tam pamatā var būt gan vecāku atbildības trūkums par bērnu (piemēram, ja viņš dzer), gan arī neprasme bērnam noteikt zināmas prasības, kas var izpausties kā izlutināšana, grūtības uzstādīt ierobežojumus, piemēram, par to, cikos ir jābūt mājās, nepieļaut kaušanos u.c.

Konsekvences trūkums nozīmē, ka par noteikta veida uzvedību nav noteikta veida seku vai ģimenē ir pretrunīgas prasības. Nav skaidri saprotams, kas ir vēlamā uzvedība un kas — nevēlamā, vecāku izturēšanās ir atkarīga no viņu garastāvokļa. Solījumi netiek ievēroti (piemēram, tēvs ir apsolījis iet ar dēlu makšķerēt, bet vakarā piedzeras, un viņi nekur neaiziet), līdz ar to uz vecākiem nevar paļauties. Tas rada bērnā apjukumu un haosu. Ģimenē netiek skaidri pārrunātas problēmas un notikušās situācijas, nereti teikto ir grūti saprast. Ja bērnam ir kāda problēma skolā, vecāki nereti neklausās vai sāk bērnam pārmest (piemēram, ja klasesbiedrs ir pagrūdis, māte var bērnam par to uzbrukt, sakot, ka viņš pats bijis vainīgs u.tml.) Vecāki bieži melo, bērniem tiek teikta nepatiesība (piemēram, ja tēvs ir piedzēries, māte saka bērnam, ka viņš ir saslimis, noguris u. tml.).

Ja ģimenē notiek vardarbība, bērni tiek turēti nemitīgā spriedzē, jo nekad nevar zināt, kad tiks apdraudēta viņu drošība. Rezultātā bērni kļūst agresīvi vai arī bailīgi, nervozi un nomākti. Ģimenes bieži vien ir sociāli izolētas, līdz ar to vecākiem nav draugu, darbā kolēģu atbalsta, tādēļ viņi arī nemeklē palīdzību, pat ja tas ir ļoti nepieciešams.

— Kas notiek ar bērnu, kurš nonācis ielas vidē?

— Raksturīgi, ka šie pusaudži bieži veido bariņus un kompānijas, — bērnu skaits tajā var būt nemainīgs kādu laiku, gan arī mainīties. Tiem ir izteikta iekšējā mikrokultūra — savs runas veids, žesti. Bieži ir konflikti un agresija, viņi viegli apvaino un aizskar otru. Kā katrā grupā, ir līderi un atstumtie, kurus nereti apceļ un pazemo. Grupās viņi ietekmējas viens no otra, un nereti ir ļoti pieķērušies viens otram. Tādēļ diezgan, raksturīgi, ka bērni, kurus citi apceļ, tomēr turpina meklēt kontaktu ar saviem pāridarītājiem, jo viņiem ir svarīgas kaut vai šādas attiecības.

— Ielas kultūra — kādi ir šie noteikumi?

— Bērnu poza ir ļoti bravurīga: tā, viņuprāt, jāizturas “pieaugušiem džekiem”, būtiski ir lamāties, grūstīties, šādā veidā piesaistot sev uzmanību. Šeit darbojas princips: “Ja es nevaru būt labs, tad es esmu vissliktākais — tik slikts, ka mani pamanīs tieši tāpēc.” Pusaudžiem ir nerakstīts likums — nedrīkst parādīt emocijas, jo tas nav stils, tad tu esi vājš. Svarīga vērtība ir nauda, taču viņi ,kā lielākais vairums bērnu, to izlieto ļoti nepraktiski: tās ir elektroniskas spēļu mantiņas, spēļu zāļu automāti, saldumi.

Apģērbs ir pietiekami svarīga lieta, lai gan bieži tas ir netīrs. Ideālā gadījumā — džinsi, krosenes, tumšas drēbes vai sporta apģērbs.

— Lai vai cik dīvaini tas skanētu, bērni mēdz teikt, ka uz ielas jūtas saprasti, pieņemti. Ar ko tas ir izskaidrojams?

— Uz ielas bērni satiek citus, kuri pārdzīvojuši līdzīgus notikumus, veidojas kontakti. No cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši līdzīgas situācijas, ir vieglāk saņemt atbalstu un sapratni, — to zina arī pieaugušie. To varētu nosaukt par sava veida pašpalīdzības grupu, kura, ja tiktu profesionāli vadīta pozitīvā virzienā, varētu sniegt gan atbalstu, gan arī iemācīt, kā veiksmīgāk risināt savas dzīves situācijas. Ielas bērnu grupa veidojas negatīvā vidē un aiziet negatīvā virzienā. Katrai grupai ir savs vadītājs, taču ielu bērnu gadījumā viņus organizē negatīvais vadītājs. Tas nav nekāds noslēpums, ka bērni var tikt iesaistīti noziedzīgos nodarījumos, prostitūcijā, narkotiku lietošanā un izplatīšanā. Jāatceras, ka arī ielas vide pieņem bērnus daļēji un sniegtais atbalsts ir šķietams — bieži bērni pretī saņem agresiju un nesapratni.

— Jo ilgāk bērns pavada uz ielas, jo grūtāk viņu reintegrēt sabiedrībā. Kāpēc?

— Jo ilgāku laiku bērns pavada uz ielas, jo vairāk viņš uzliek masku “man ir vienalga”. Jaunākie bērni, kuri uz ielas ir pavadījuši īsāku laiku, ir atklātāki, vairāk uzticas. Tas vienlaikus ir gan labi, gan slikti, jo tad viņus vieglāk izmantot ļaunprātīgos nolūkos — gan prostitūcijai, gan iesaistīt noziedzīgās darbībās. Vecāki bērni, kuri uz ielas pavadījuši ilgāku laiku, ir naidīgāki, agresīvāki, neuzticas, viņus grūtāk iesaistīt palīdzības programmās. Taču iekšēji arī viņi vēlas, lai ar viņiem aprunātos, kontaktētos, lai ar viņiem kaut ko darītu, lai izteiktu atzinību.

— Par ko šie bērni sapņo?

— Parasti viņi, tāpat kā citi bērni, sapņo, ka ar ģimenēm viss būs kārtībā, ka vecākiem būs darbs, nauda un pietiks laika viņiem, ka viņi varēs gūt panākumus un īstenot savas idejas.

— Ar ko mēs riskējam, ja ignorējam ielas bērnu problēmas pastāvēšanu Latvijā?

— Iespējams, ka, ignorējot un nerisinot šo problēmu, mēs ļaujam veidoties problēmu paaudzei, kura mums par to centīsies atdarīt. Dzīve uz ielas ļoti apslāpē empātijas (spēja izjust to pašu pārdzīvojumu) spējas, ja darīsim to pašu, ko viņu ģimene — neievērosim, pametīsim novārtā, reizēm nolamāsim — mēs parādīsim, ka pret mums jāizturas tāpat, un būtu naivi cerēt, ka viņi izaugs par ļoti iejūtīgiem cilvēkiem.

— Ko darīt?

— Situāciju par pilnīgi bezcerīgu nosaukt nevar. Pirmkārt, ir svarīgi, lai bērns nenonāktu līdz ielai: lai vecāki uzturētu kontaktu ar bērniem, atrastu mirkļus, lai būtu kopā, un darītu arī to, kas bērnam patīk, tādējādi sniedzot bērnam atzinību “jā, arī mirkļus, lai būtu kopā, un darītu arī to, kas bērnam patīk, tādējādi sniedzot bērnam atzinību “jā, arī tas, kas tevi interesē, ir svarīgi, nozīmīgi”. Būtu vēlams, lai bērns varētu attīstīt savas intereses, viņam būtu ko darīt brīvajā laikā. Taču tas jāsabalansē, lai nenotiktu “atšūšana”, proti, bērns ir tik ļoti noslogots, ka vecākus redz tikai pie brokastu vai vakariņu galda. Protams, pašreiz Latvijā bērniem ir problēmas ar brīvā laika pavadīšanu, īpaši tajās ģimenēs, kuras cīnās par elementāru izdzīvošanu. Šeit ļoti liela nozīme būtu pašvaldības atbalstam — Latvijā jau ir vairākas pašvaldības, kuras veido vai jau ir izveidojušas dienas centrus bērniem. Tajos tiek piedāvātas dažādas bezmaksas nodarbības. Pastāv arī nevalstiskas jeb sabiedriskas organizācijas, kuras var piedāvāt bērniem dažādas nodarbības.

Ja vecāki jūt, ka attiecības ar bērnu kļūst problemātiskas, varbūt tomēr būtu ieteicams painteresēties skolā vai skolu valdē par iespējām saņemt profesionālu psihologa konsultāciju, kurai būtu jābūt bez maksas.

Ja bērns ir nonācis uz ielas, tad ir svarīgi, lai mēs ar savu uzvedību neatkārtotu to pieaugušo kļūdas, kuri bija atbildīgi par šo bērnu. Būtu ieteicams izturēties mierīgi, nevardarbīgi un vismaz neitrāli. Svarīga ir mūsu iekšējā attieksme: ja tā būs “šausmas, kādi viņi ir!”, bērni to sajutīs bez vārdiem. Ja uztveram viņus kā jauniešus, kuri ir, bez šīs negatīvās attieksmes, tad tas jau ir pozitīvs solis.

Ir grūti saglabāt mieru un neitralitāti, ja viņi kaut ko nodarījuši, kas ir skāris tieši mūs, — šajā gadījumā jāziņo policijai. Vēlams būtu arī ar šiem bērniem ievērot pamatprincipu “mēs nenosodām pašu bērnu, bet to, ko viņš dara”. Ziņošana ir svarīga, jo, no vienas puses, tā ir pašaizsardzība, bet, no otras puses, bērnam ir jāsaņem arī šāda uzmanība, kas liek saprast, ka izdarītais ir nevēlams. Ja izdarītajam nav seku, bērns to darīs atkal un atkal. Policija, kurai galvenā ir kontrolējoša funkcija, pirmā pievērš viņiem uzmanību, kura ir svarīga, kā arī viņi šo informāciju sniedz tālāk sociālajam dienestam.

Bet, ja bariņš stāv un pīpē, viņiem var paiet garām. Ja tie ir nepazīstami bērni, tad iet runāties tomēr nebūtu gluži ieteicams. Tas tomēr būtu jādara profesionāļiem — policistiem, nepilngadīgo lietu inspektoriem vai sociālajiem darbiniekiem.

Svarīgi atcerēties, ka viņi negaida mūsu žēlumu, jo citu žēlums var likt sajusties nepilnvērtīgam, bezpalīdzīgam un vājam — tās ir īpašības, kuras nevēlas atzīt ne šie bērni, ne arī pieaugušie.

Valstiskā līmenī svarīgi ir palīdzēt vecākiem un ģimenēm, vēl pirms bērni ir nonākuši uz ielas. Bieži gadās tā, ka viens no vecākiem ir vardarbīgs, taču tā vietā, lai izņemtu vardarbīgo vecāku un uzsāktu darbu ar ģimeni, izņem bērnu, kurš ir cietušais. Jo ātrāk palīdz visai ģimenei, jo labāk. Ļoti svarīga ir institūciju sadarbība ar vecākiem. Bērnus var ievietot centros, patversmēs, taču tas nozīmē izolēt, atņemt no vecākiem, un pēc tam šie bērni būs jāuztur citām institūcijām. Jautājums ir par to, kur izdevīgāk ieguldīt naudu — ģimenēs vai arī patversmēs un cietumos.

“Māte sāka uztraukties, jo zēns negāja uz skolu... izrādījās, ka vectēvs seksuāli uzmācies zēnam... Māte tikās ar psihologu, ar kuru vienojās, ka ziņos policijai. Tika ierosināta krimināllieta. Māte un dēls nāk uz terapiju. Zēns ir atgriezies skolā.”

Protams, ne visur ir pietiekams skaits profesionālu sociālo darbinieku, sociālo pedagogu, psihologu, kas Latvijā ir jaunas profesijas. Lai sekmīgi risinātu ielas bērnu problēmu, būtu nepieciešami risinājumi gan valsts, gan pašvaldību, gan profesionāļu, gan mūsu pašu personīgajā līmenī, par kuru arī mēs runājām šajā rakstā. Reizēm tieši mūsu pašu attieksme var daudz ko izšķirt šīs problēmas risināšanā.

Iveta Ķelpe, “Sorosa fonda — Latvija” programmas “Ielas bērniem” projektu vadītāja