— Vai jūsu mākslas vēstures pētījumos arī Rīgai ir sava vieta?

— Lauku zēnam lielpilsēta šķiet ļoti lielu vilinājumu, iespēju un piedāvājumu pilna. Ar tādu aizrautību, ar kādu laucinieks iebrauc Rīgā — kā Atraitnes dēls Pēterburgā vai Pastariņš kādā citā Gaismas citadelē un alkaini metas apgūt jauno, — apmēram tā ir veidojusies mana saskarsme ar Rīgu. Tā ir kļuvusi par manu pilsētu jau no studiju sākuma. Kad 70./80. gadu mijā kā filologs nevarēju atrast darbu, zinātniskajā vidē stājos studēt otrreiz — padomju sistēma tādas iespējas nodrošināja. Sešos neklātienes gados apguvu mākslas vēsturi un atradu darbu šajā sfērā. Rīgai manā mākslas vēsturnieka ceļā ir īpaša vieta.

Loģiski, lielpilsēta sniedz savu bagāžu un rūdījumu, tai ir savas kapacitātes — kā pierādās pēdējos desmit gados, kopš atkal dzīvojam kapitālismā, — vienalga, kāds tas ir — austrumu vai mazliet rietumnieciskāks. Rīga ir nežēlīgas konkurences, sacensības, intelektuālas un fiziskas izspiešanas vieta. Cilvēks, kas Rīgai piedāvā savas smadzenes, par to maksā visaugstāko cenu — tā bieži vien ir viņa karjera, gods, pašcieņa, sirdsapziņa, materiāli labumi vai kas cits, ko viņš savā dzīvē maina pret tiesībām palikt, uzturēties, strādāt Rīgā. Lielpilsēta izsūc nežēlīgi. Kad Rīgai viņš vairs nav vajadzīgs, var doties pensijā vai atgriezties laukos un pamazām laizīt savas Rīgas cīniņos iegūtās brūces…

Mākslas vēsturnieka skatījumā Rīga šķiet liela, universāla sistēma, mērāma ar ļoti augstu pasaules kvalitātes mēru. Tāpēc katram gribas pamērcēt spalvu tajā tintes pudelē, ko sauc par Rīgu, un izrakstīties pēc sirds patikšanas. Arī man tas nav gājis secen. Mana vēlme ir kā savējo izjust katru laikmetu — atrast kontaktu un, tajā identificējoties, mēģināt lasīt kā grāmatu. Savu pirmo grāmatu veltīju Rīgas Doma vitrāžām.

Man ir laimējies izteikties un rakstīt par Rīgas dievnamiem — tajos esmu saskāries ar Vāciju, Hanzu, ar Eiropas civilizācijas un kultūras dzimšanas brīžiem. Esmu pētījis renesanses Rīgu — tas laiks šķiet ārkārtīgi bagāts un rosinošs, jo tolaik cilvēks pasauli ieraudzīja daudz plašāku, dzīvāku, dinamiskāku, atļāvās to salīdzināt ar sevi un pats kādu brītiņu sajutās kā Dievs… Renesanses Rīga ļoti tālā izstarojuma rādiusā ap sevi ir rosinājusi jaunu parādību dzimšanu — tās notvertas muižu, baznīcu arhitektūrā, mākslā, amatnieku darinājumos, literātu, mācītāju intelekta izplatībā no centra uz provinci un otrādi.

Rīga vienmēr ir uzņēmusi laukus — katrs rīdzinieks savā iepriekšējā dzīvē ir laucinieks, un Rīgas vērtības ir uzkrājušās, pārējai valsts daļai reprezentējot šeit labāko, ko lauki spēj sniegt. Divi mani pēdējie publicējumi zināmā mērā ar to saistīti — grāmatas par Usmas un Bornes baznīcām savā ziņā ir par laukiem, kas nu kā dzejnieka Imanta Ziedoņa mežs ir ienākušas Rīgā un apstājušās Brīvdabas muzejā.

— Kurš gadsimts Rīgas astoņsimtgadīgajā sejā atstājis visspilgtākos vaibstus?

— Manuprāt, viduslaiku sakrālā arhitektūra: ķieģeļu gotikas baznīcas, viduslaiku pilsētas etalons — nocietinājuma siena, kura kādreiz apņēmusi visu pilsētu, lielākos apļos pieaugot, arvien paplašinājusies. Protams, daudzviet Eiropā šī arhitektūra saglabājusies daudz labākā kvalitātē, lielākiem posmiem, tomēr tā mūs sarado ar pārējo Eiropu, kas domājusi tieši tāpat — kā viduslaikos aizsargāt cilvēkus, amatnieku ražotās vērtības un savas pilsētas finanses, ierobežot cilvēku migrāciju, īpaši tad, kad pasaulē izplatās epidēmijas vai tamlīdzīgas ligas.

Viduslaiku Rīgas vērtība ir tās Doma, Pētera, Jēkaba, Jāņa baznīcas, kā arī tās gotikas baznīcas, kuras joprojām nav atklātas un atrodas zem Rīgas bruģa arheoloģiskajā līmenī vai kur ēkas iekļautas vēlāko laiku mājā, kā Katrīnas baznīca Laipu un Šķūņu ielas malā vai 1760. gadā pārbūvētā Marijas Magdalēnas baznīca, kuras apakšā atrodas gotikas cisterciešu klostera baznīca, kuru Pēterim I, iekarojot Rīgu, gadījās sašaut. Vairākus gadus drupām neviens nepievērsa uzmanību, līdz 18. gadsimta otrajā pusē pareizticīgie šo baznīcu sakārtoja, padarīja par savu.

Salīdzinot Rīgas un Lībekas sakrāltopogrāfiju, var redzēt, kā izpaužas mazās, tālās, provinciālās Austrumeiropas pilsētiņas vēlme būt tikpat svarīgai kā Lībeka, kas 14. un 15. gadsimtā Ziemeļvācijā spēlēja "pasaules nabas" lomu, un tāda pati loma Baltijas jūras dienvidkrastā bija Rīgai. Abām daudz kā kopīga: tie paši baznīcu svētie patroni, līdzīgs sociālais slāņojums, lai piederētu katrai no draudzēm, lai atspoguļotu viduslaiku vācu valodas telpā izkoptos priekšstatus par pilsētas garīgo, materiālo un sociālo struktūru — jo piederība pie baznīcas toreiz bija tikpat svarīga kā šodien piederība pie kādas partijas.

Otrs svarīgs kultūras slānis ir reformācijas un renesanses izpostītā katoļu kultūra, kuru tagad kā fantomu mēģina ieraudzīt mākslas vēsturnieki, lai izprastu, kāda tā būtu bijusi. Sasistie altāri, sadedzinātās gleznas, iznīcinātās un malkā sacirstās gotiskās skulptūras, no kurām atlikuši daži fragmenti — Melngalvju altāra skulptūras, Lielās ģildes altāra cilnis, Madonna uz Mēness sirpja, kura 2001. gada augustā Rīgas jubilejas dienās Rīgai tiks atdāvināta (neviens nevar pateikt, kā Otrā pasaules kara gados šī skulptūra aizklīdusi no Latvijas un nonākusi Annas muzejā Lībekā, kur man bija laime to atpazīt).

Ar rīdzinieka patriotismu lepojoties, par pasaules kvalitāti Rīgā var atzīt arī baroka laiku, kura nesēji un veidotāji bija zviedru valdnieku varas koncentrāts un vēlme šajā Baltijas jūras krastā izveidot savu citadeli — nozīmīgāko pilsētu, kura palīdzētu paust Zviedrijas impērijas varenumu un, protams, savā veidā kalpotu par priekšposteni. Ja gadījumā nāktos cīnīties ar krieviem vai poļiem, tad šo "apendiksu" izoperētu un Skandināvija ar savu zviedrisko identitāti un teritoriālo viengabalainību saglabātos. Tāpēc zviedru kultūrai tie visi ir cietokšņi — militāri, garīgi un simboliski: Neiminde jeb tagadējā Daugavgrīva, Kobrona skansts, kura kopš 19. gadsimta sākuma vairs neeksistē, Citadele, kura iznīcināta — no zviedru laika nekas nav palicis, Rīgas priekšpilsēta — kādreizējā Svētā Jāņa forštate jeb Lastādija (tā atradās aptuveni tagadējā autoostas un dzelzceļa stacijas teritorijā), Rīgas kanāls, kurš zigzagveidā izveidots 17. gadsimta otrajā ceturksnī un līdz pat 19. gadsimta vidum bija pilsētas fortifikācijas sistēmas sastāvdaļa, bet turpmāk — pilsētas parka ainavas sastāvdaļa.

Ar lielu mīlestību un aizrautību Rīgā var ieraudzīt to, ko jauku devis klasicisms. Tomēr vecpilsētā tam, izņemot Kristofora Hāberlanda celtās celtnes, dažas dzīvojamās mājas un Pētera Pāvila baznīcu, izcilas vērtības nav. Toties ar pasaules mēroga mērauklu klasicisms augstu vērtējams Rīgas priekšpilsētu muižiņās, rīdzinieku atpūtas vietās — ezeru krastos, Daugavas malā. Tur, pārceļoties pāri ar pajūgu, pēc neilga brauciena varēja nokļūt vietā, kur norisēja bagātāko rīdzinieku dzīve no pavasara līdz rudenim, līdz 19. gadsimta vidū rīdzinieki jau sāka apgūt tālākas vietas: Sigulda, Saulkrasti, Ogre, Jūrmala…

Ar pasaules kvalitāti Rīgā mērāms arī jūgendstils. Tas atzīts pat vairāk nekā jebkas cits, varbūt pateicoties daudzajiem aizsargiem — tik talantīgiem, kāds ir arhitekts Jānis Krastiņš, kas pratis to popularizēt Eiropas un pasaules mērogā.

Par Latvijas un Rīgas kultūru jāļauj runāt arī funkcionālisma un konstruktīvisma arhitektūrai, kura ir sinhrona ar pasaules 20. gadu un 30. gadu sākuma funkcionālisma arhitektūru Parīzē, Prāgā, Briselē, Amsterdamā, Antverpenē un Vīnē. Tikai ar to atšķirību, ka Vīnē un Briselē to pamanīja pārējā pasaule, bet uz Rīgu jau neviens nebrauca lūkot unikālas lietas. Un arī šodien mums ar tām pašiem vien jābrauc "tirgū".

— Kādas pēdas Rīgā atstājis padomju režīms?

— Ja padomju laiku skaita tā ideoloģiski doktrinārajā formā — kā jaunu totalitārisma laikmetu ar savu pārliecību un programmu, tad tūlīt pēc Otrā pasaules kara tā ir bijusi ar negatīvu zīmi. Tā apzināti centusies izsvītrot no Rīgas vaiga visu vācisko, kurš bija "vienalga slikts", velkot vienlīdzības zīmi starp trešo reihu un viduslaikiem. Tika iznīcinātas gotikas un renesanses perioda vācu kultūras liecības — Melngalvju nams, Rātsnams; tika izdarīta cenzūra gleznu galerijās, sadedzinātas grāmatas, no muzejiem pazuda iepriekšējos gadsimtos glabātās vērtības.

Padomju laiks saistījās ar masveida līdzekļu novirzīšanu vienam — militārajam — resoram; pārējām sfērām atlika maz. Nepietika līdzekļu konservācijai, restaurācijai, remontam. Tomēr sociālisma laika vispārējā nabadzība bija ļoti labs restaurators un konservators, ja runājam par ēkām, jo rietumvalstu pieredze ir pierādījusi, ka strauja ekonomiskā augšupeja vēsturiskus pieminekļus — namus, vērtības, arhitektūru — sagrauj daudz ātrāk. Jaunie tehnoloģijas līdzekļi un paņēmieni, vēlme pēc komforta noslaucījusi veselus kvartālus, no kādreiz interesantām mājām uztaisītas funkcionālas kastes, aizkrāsotas interesantas gleznojumu liecības, nokaltas sarežģītas restaurējamas detaļas, vitrāžu vietā ielikti moderni stikli utt. Tātad bagātība Rietumos bieži vien ir bijusi postošāka nekā nabadzība Austrumos.

Daudzas vērtības 50. gados pazudinātas pēc muzeju "tīrīšanas". No Rīgas vēstures muzeja vairāki priekšmeti izmētāti pa citiem muzejiem. Tā, piemēram, Jāņa Stradiņa tēvs Pauls Stradiņš Medicīnas muzejā uzglabājis priekšmetus, kas iepriekš atradušies Rīgas vēstures muzejā; tur patvērušies, piemēram, Melngalvju brālības ieroči. Anša Cīruļa gleznu kolekcija kara laikā glabājusies Rīgā, Jāņa baznīcas pagrabos.

Melngalvju brālības tabakdožu kolekcija, kuru uzskatīja par neglābjami zudušu, 1991. gadā atradās Ārzemju mākslas muzejā kā anonīms krājums ar nezināmu izcelsmi.

— Vai piekrītat tiem, kas apgalvo, ka Rīga kādreiz bijusi viena no desmit skaistākajām Eiropas pilsētām?

— Gribas piekrist. Un joprojām tā ir viena no visskaistākajām Eiropas pilsētām. Tādu to padara kompaktā vecpilsēta — lai arī Otrais pasaules karš tur noslaucīja 30 procentus apbūves, turklāt ne tik daudz Rīgu ieņemot, kā atbrīvojot. Skaista ir blīvā jaunpilsēta ar vienmērīgo jūgendstila un neostila arhitektūras apbūvi. Un daudzie dārzi un parki. Vērmanes dārzs, parku loks ap kanāla malu, Pētera parks, ko 1910. gadā caram Pēterim par godu nokristīja un iesvētīja cars Nikolajs II, būdams Rīgā, Rīgas vecākais publiskais parks — Dzegužkalns, Ķeizardārzs, Aleksandra Augstumu parks, Grīziņkalns, Ziedoņdārzs, Miera dārzs… Ik pa kilometram Rīgā ir kāds lielāks, meža masīvam līdzīgs romantisks koku veidojums, kas lielpilsētā gan atražo skābekli, gan dod cilvēkam patvērumu. Eiropas kultūru pazīstošie higiēnisti un arhitekti sadarbībā ar mediķiem un sabiedrisko zinātņu pārstāvjiem bulvāru apstādījumus izplānoja tā, lai liepu lapas slāpētu troksni, uztvertu putekļus, lai ielu klājums būtu labvēlīgs gājējiem, zirgu pakaviem un ratu riteņiem…

Par romantisku parku elementu var runāt Rīgas kapsētu sakarā. Latvietis turp iet bez bailēm no mirušo ēnām, pastaigājas kā parkā un gūst enerģiju. Mana tēze — kapsētas ir daudz lielākas skulptūru galerijas nekā Latvijas mākslas muzeji. Kapsētas tēlniecībā izpaužas tas, kas nevar atklāties politiskā pasūtījuma piemineklī. Latviešu gars, mentalitāte, pieeja skumjām un sāpēm, kā arī dzīves filozofija memoriālajā tēlniecībā ir daudz skaidrāka un pārdomātāka. Ar prieku atklājam, ka savā sāpju ekspresijā neesam kliedzoši, bet gan intraverti, mazliet nostaļģiski, romantiski, drīzāk tādi, kas savas jūtas tur sažņaugtas dūrē. Savus ārzemju viesus un draugus nereti vedu uz kapsētām. Tur var apskatīt bez cenzūras un ilgā nepārtrauktībā attīstījušos jebkura tēlnieka daiļradi. Kārlis Zemdega, Kārlis Jansons, Jūlijs Madernieks, Teodors Zaļkalns, Emīls Melderis, Kārlis Zāle… Īsi sakot, Latvijas Mākslas akadēmijā pirmo akadēmisko izglītību baudījusī vecās paaudzes tēlnieku plejāde, kuriem bija laba Ogista Rodēna un viņa sekotāju skola. Ja, teiksim, tēlniekam A nebija pasūtījumu no galerijām, muzejiem vai sabiedrisku monumentu darināšanai, viņš veidoja kapu pieminekļus, un kapsētās var ieraudzīt viņa rokraksta evolūciju. Kapsētās tēlniekiem bija iespēja izpausties humānos tēlos un ikonogrāfijā, balansējot starp laikmetīgumu un kristīgo ikonogrāfiju. Tas ļāva būt modernam un arhaiskam vienlaikus, latvietim un reizē internacionālistam.

Savukārt, ja runājam par sabiedrisko telpu un pieminekļiem, — Latvija, atrazdamās Rietumu un Austrumu buferzonā, 20. gadsimtā vien neskaitāmas reizes tika nodota, pārdota, no vienām rokām nonāca otrās, un kārtējā vara bez žēlastības iznīcināja iepriekšējās celtos kultūras vai politiskos simbolus, centās uzstādīt jaunus simbolus. Rezultātā pārsvarā mums ir tikai pieminekļi no ilgākā miera perioda, kas Rīgā iestājās 1944. gadā. Tolaik valdošā ideoloģiskā cenzūra noslaucīja dažu labu pirmskara Latvijas pieminekli un sacēla politiskos monumentus, no kuriem savukārt pacentās atbrīvoties jaunā, neatkarīgā Latvija. Pieminekļos izdzīvo dekoratīvi neitrālas skulptūras ar minimālu politisko ideoloģisko svaru, tāpēc mums ir pilni dārzi ar dejotājiem, skulpturāliem plikņiem u.tml., pret kuriem, šķiet, nevienam nav iebildumu. Velkot paralēles ar televīzijas "Robinsonu spēli", — izdzīvo viduvējā intelekts, viduvējais fiziski sagatavotais, viduvējais erudīts.

— Tomēr pēdējos trijos gados Rīgā atkal parādās pa kādai skulptūrai — Kārlim Padegam, Voldemāram Irbem…

— Tā atkal ir iespēja romantizēt Rīgu. Pēcatmodas laikā lielā sabiedrības daļā tas motīvs, kas Atmodas laikā baroja cilvēkus, ir dzīvs. Ja Anatolijs Gorbunovs toreiz solīja brīvu Latviju Padomju Savienības rāmjos, cilvēki saprata, ka nav iespējams iedomāties kaut ko ļoti tālejošu, bet pietiktu atjaunot vismaz to, kas ir bijis pirms Otrā pasaules kara. Atdzīvojās daudzi mīti par to, kas bijis labs, — mitoloģizētās personas: baskājis Voldemārs Irbe, tautā saukts par Irbīti, un ekstravagantais mākslinieks Kārlis Padegs, Kārlis Ulmanis un vēl dažas simboliskas figūras. Tomēr atkal redzam, ka politiski un ideoloģiski vēl neesam brīvi no klišejām vai citiem ierobežojošiem pašu izgudrotiem žņaugiem, jo māksliniekiem Padegam un Irbītem piemineklis var rasties, bet, tiklīdz sāk diskutēt par Kārli Ulmani, tā viss nobremzējas. Tāpat par Pēteri I — nav pat idejas, ko darīt ar šo it kā karsto kartupeli, kas jāmētā saujā, un labāk šķiet to izmest…

— Tas laikam atbilst latviešu mentalitātei?

— Kurš mēs zinām, cik mūsos kādu iekarotāju pirmās nakts tiesības ir atstājušas savu genofondu! Par latviešu mentalitāti runājot, parasti atceros Blaumaņa "Ugunī" ar milzu sarkasmu sacīto — latvietis ir kā blakts šķirbā; vajag tikai ieplakt šķirbā, un vissmagākais zābaks tev pāries pāri. Bet kāda paliek dvēsele pēc zābaka pāriešanas? Un ja tā ir tikai blakts filozofija?

— Varbūt ieiešana Eiropā Latvijai ir daudz bīstamāka par iepriekšējiem režīmiem, domājot par nacionālo kultūru?

— Paši zinām, cik padomju laikā labi pašaizsardzības nolūkā bijām apguvuši ideoloģisko demagoģiju — lai pamatotu savas tiesības dibināt korus, deju kolektīvus, rīkot Dziesmu un deju svētkus. Nodziedot vienu dziesmu par Ļeņinu, pretī tika liktas piecas tautasdziesmas. Visi zinājām spēles noteikumus un sapratām, ka nacionālās identitātes cementēšana mūsos stiprina opozicionāro garu, kas bija saprotams ar rokasspiedieniem vai acu skatieniem. Patlaban, pilnīga anarhistiskā liberālisma apstākļos, šķiet, ka nav vairs tā vāka, kas uzguļas katliņam, no kura laukā veļas garaiņi. Bez vērtīborientieriem palikuši cilvēki izšķīst — viens vienā sektā, otrais citā, trešais pie televizora, ceturtais jāj ar zirgiem, piektais brauc uz ārzemēm… Varbūt jānāk savdabīgai vakuuma sajūtai, lai atkal sāktos nepieciešamība biedroties uz nacionālās identitātes pamata?

Protams, līdzīgi notiek arī Vācijā, Austrijā, Polijā — nekas nav zudis, cilvēkiem ir radusies cita motivācija pulcēties un apzināties savas vērtības. To izprotot, apjēgsim, ko ļaunu nodara narkotikas, kino vai kāda cita mūsu patību plosoša lieta. Cilvēka bioloģiskajā būtībā izdzīvošanas instinkts tomēr ir. Te es saskatu to šamanisko dzīves gudrību, kas ir bijusi katrai ciltij, kuru pievilcīgā formā — kā leģendu, baušļus, mītus vai viegli aptveramu formulu virknējumu — paudis cilts vecākais: kā saglabāt ģimeni, ģinti, cilti, kā pieaudzēt dzīvo spēku. Ja tas notiek, tad cilts ir dzīvotspējīga.

— Savulaik, būdams Latvijas kultūras ministrs, jūs nosūtījāt UNESCO centram Parīzē datus par Rīgu kā pretendenti Pasaules kultūras mantojuma sarakstam, un tas tika ņemts vērā.

— Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka kultūras sfēru laiku pa laikam menedžējuši cilvēki, kuriem kultūras atbildība ir kā instinkts, misija, sūtība. Nevarētu gan teikt, ka visiem kultūras ministriem būtu bijusi vienāda kultūratbildība, vienāda interese sekmīgi attīstīt šo sfēru, kura ir tik trausla un nekad nevar pastāvēt kā struktūra, kas pati pelna, atmaksājas.

Kas attiecas uz Eiropu, — tās nesavtībai neticu. Arī Eiropas Savienība nav filantropu klubs. Jā, Rīgu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, bet — pieminekļa statusā. Tas nozīmē — ierakstīja goda grāmatā. Šis ieraksts nozīmē, ka mums pašiem jātur rokās sava kase un jāpārdala savs budžets. Starptautiski Rīgu nesargā nekas. Neviens pasaules likumkrājums, harta, dokuments burtiski kā piespiedmehānisms diemžēl nevar tikt piemērots citā teritorijā. Ja Rīgā, piemēram, sāktu noārdīt gotiskās ķieģeļbaznīcas, pasaules presē parādītos nikni raksti — un viss. UNESCO vairs nav tik stipra, ka ar ekonomiskām investīcijām spētu īstenot savu politiku, tās ieteikumi paliek labu vēlējumu un moralizēšanas līmenī.

Kas mums atliek? Tikai pašu iedzīvotāju un institūciju subjektīvā atbildība un pienākums. Tiesa, mums palīdz dažas kaimiņtautas — ne tāpēc, ka Eiropas Savienības locekles, bet tāpēc, ka labi kaimiņi, kas jūt mentālu radniecību, vēsturisku kopību, jo kādā no pēdējā gadu tūkstoša gadsimta ar mums atradušies kopā vai blakus. Tādi ir poļi, kas mūsu kultūrā ir mēģinājuši dot savu ieguldījumu ar restaurāciju un padomiem pieminekļu konservācijas jautājumos. No savas pārticības kaut ko atvēl Zviedrija — tas patlaban mums ir būtiskais finansējums Ungurmuižai, G. Merķeļa dzīvesvietai, Depkina muižiņai un Sabiles sinagogai. Mūs daudz atbalsta Vācija. Vāciešus šeit nelamā par okupantiem, Otrā pasaules kara kurinātājiem vai postītājiem — viņi par to šodien tik un tā maksā savu kontribūciju vai arī izpērk savu vainu caur baznīcas aprindām, fondiem, kara kapu apkopšanas institūciju Kaselē. Latvijā ienāk prāvas investīcijas un nogulsnējas šeit restaurētās mājās, sakārtotos kapsētu ansambļos, civilajā sfērā.

Nevalstiskā veidā Latviju sasniedz arī Krievijas līdzekļi. Ir krievu biznesmeņi, kas piedalās Latvijas kultūras telpas sakārtošanā, jo identificējas ar šejienes kultūru. Garīgie un konfesionālie kontakti ar Maskavas un Pēterburgas pārstāvjiem atdevuši Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālei iekšējos gleznojumus un ikonostasu.

— Katru dienu, dodoties uz darbu Melngalvju namā, vērojat Rātslaukuma atdzimšanu. Vai cita laika cilvēkiem ir iespējams atgriezt un atjaunot vēsturi — kaut vai tikai vizuāli?

— Atjaunojot ārējo simbolu, protams, nevar atjaunot vēsturi un atgriezt atpakaļ laiku. Cita lieta — atjaunojot pārbaudītas vērtības, šajā gadījumā vizuālu tēlu, tiek radīta interesanta vide jaunai dzīvei, jaunam saturam, kuram klāt iespējams pieķēdēt vēsturi un tradīcijas, un bagāto kultūras fonu, kurš kalpojis par motivāciju zudušās vērtības atjaunošanai. Tā 1987. gadā akadēmiķis Jānis Freimanis kopā ar akadēmiķiem Jāni Graudoni un Jāni Stradiņu, aktrisi Dinu Kupli, arhitektiem Edgaru Pučiņu, Andreju Holcmani un vēl vairākiem citiem entuziastiem LZA Organiskās sintēzes institūtā, pēc tam Latvijas Kultūras fondā, vienojās radīt Melngalvju nama idejas virzītāju kopu, vēlāk Melngalvju nama atdzimšanas kopu, motivējot nepieciešamību šo fantāzijā un bioenerģētiskajā līmenī pastāvošo fantomu realizēt materiālā. Un Melngalvju nama atjaunošanas ideja tikusi cilāta jau 40. gados, kara laikā, pēc tā nodegšanas. Arī turpmāk šīs trīs dominantes — Melngalvju namu, Rātsnamu un Pētera baznīcu — uzskatīja par atjaunojamām. Visnekaitīgākā izrādījās baznīca, jo to varēja padarīt kā komerciāli atjaunojamu objektu — ar skatu torni.

Vēsturiskajā formā tas viss veiksmīgi iemiesojās atbilstīgi Rīgas astoņos gadsimtos izveidotai telpiskajai vienībai ar noteiktām stilistikas formām un krāsu attiecībām kā tai adekvāts komponents. Bet paskatieties, piemēram, uz vācu arhitekta Meinharda fon Gerkana radīto metāla un stikla kluci blakus universālveikalam "Centrs"! Divstāvu kroplis! Daži arhitekti, baidīdamies pateikt, ka "karalis ir kails", izvairīgi bilst: labi, ka tas vispār ir, labi, jo tas ir interesants… Laiks ir pierādījis, ka nesen dzimušās funkcionālās vērtības, piemēram, Politehniskā institūta nojauktais laboratoriju korpuss, pirts "Varavīksne" vai Krasta ielas apbūve stiklā un betonā, pēc 10—15 gadiem būs morāli novecojušas. Toties pasaules mērogā pārbaudītas vērtības — jūgendstils, neostili un pat Staļina laika "neoklasicisms" — dzīvo.

— Tomēr uzņēmējs Gunārs Ķirsons atšķiras….

— Man patīk tā vīra kampiens — viņam ir enerģija un radoša pieeja. Taisa kiču, ko šodien var pārdot. Etnogrāfisks mikslis Krasta ielas masīva mūros izskatās pievilcīgi. Reti kurš no ārzemniekiem, kas Rīgā uzturas divas dienas, paspēs aizbraukt uz laukiem, bet Ķirsona krodziņos, iespējams, iegriezīsies un ieraudzīs "latvietību" — koncentrēta surogāta veidā. Interesanti, ka tur darbojas arī vēl citi pārliecības momenti, ko šajā arhitektūrā ieliek latviešu amatnieki, dizaineri, mēbeļnieki un namdari. Man ir stāstīts, ka krēslos un galdos viņi apzināti iegriež ugunskrustus, saliek dažādas spēcīgas latviešu zīmes — lai cittautieši ar visu ķermeni sajūt mūsu identitāti. Iespējams, tā ir ģeniāla doma.

— 2001. gadā Hanzas dienu laikā atklās Rīgas dibinātāja bīskapa Alberta atjaunoto pieminekli. Vai šīs senās dzimtas piederīgos interesē šodien Rīgā notiekošais?

— Alberta skulptūras autori ir divi gados jauni tēlnieki — Oskars Mikāns un Aigars Zemītis. Baldahīns tiek darināts metālmākslinieka Jāņa Vaivoda vadībā. Jūnijā pieminekļa atklāšanā piedalīsies un šo darbu ieraudzīs ne tikai rīdzinieki, bet arī Rīgas viesi, tostarp 40 līdz 60 Brēmenes tirgotāja Alberta fon Bukshevdena pēcteču. Bīskapam pašam pēcnācēju gan nebija, toties šodien viņa radinieku dzimta ir prāva — vairāk nekā simt cilvēku. Daudzi no viņiem sava senča Alberta dibināto Rīgu apmeklēs pirmo reizi, bet daži no šiem vācbaltiešu pēctečiem te pabijuši jau vairākkārt.

— Rīgas 800 gadu jubileja zināmā mērā ir arī baltvācu jubileja?

— Precīzāk būtu teikt — vācbaltieši. Baltvācieši līdz 1939. gadam sevi sauca un šajā savienojumā izpauda jēgu "Baltijas vācieši", bet izceļojot kļuva par Vācijas baltiešiem. Vārdu sakņu pārstatījumu savā veidā viņi izmantoja arī politiskā nozīmē — pasvītrojot imigranta, trimdinieka un bēgļa statusu. Jo baltvāciešiem, kā zināms, 1939. gadā no Latvijas aizbraucot, juridiski tika atņemtas tiesības šeit atgriezties. Toreiz gan notika simboliska īpašumu kompensācija, atņemot juridiskās tiesības šodien kaut ko dabūt atpakaļ. Latvijā dzimušie baltvācieši Vāciju uzskata par tēvzemi, Baltiju — par dzimteni. Protams, Vācijā viņi ir iedzīvojušies, tā ir etniskais celms, tomēr par ļoti piederīgu tam viņi sevi neuzskata. Te viņi atgriežas uz nostalģijas, romantikas, dzimtas pieķeršanās, tradīciju, atmiņu un vēstures pamata. Lojāli Latvijai. Tie, kas saistīti ar centru "Domus Rigensis", kura valdes priekšsēdētājs esmu jau vairākus gadus, pārstāv plašus iedzīvotāju slāņus, galvenokārt tie ir pilsonisko aprindu pārstāvji un viņu pēcteči, ierēdņi, mācītāji, augstskolu pedagogi, inženieri. Viņi ir lieli Rīgas patrioti un brauc uz šejieni vairākas reizes gadā, vedot līdzi arī bērnus un mazbērnus.

Ikmēneša lekcijas, tūrisma vizītes, latviešu zinātnieku un jaunās paaudzes studentu integrācija Vācijas augstskolās, daļējas stipendijas viņiem, publikācijas Vācijā… Tās ir iespējas, ko latviešiem paver vācbaltieši. Gribam to atzīt vai ne, bet Rīga savā akmens, mūra, mākslas, arhitektūras formā Eiropas kultūrai ir pieradināta ar vācvalodīgās kultūras ekspansijas vai civilizācijas — vienalga, latvieši to ir gribējuši vai ne — nesēju palīdzību. Tagad mēs baudām šīs ekspansijas augļus. Vācbaltieši mums atkal palīdz integrēties Eiropā. Motīvs? Īpašumus viņiem te nekompensē un neatdod, bet viņi brauc šurp un palīdz latviešiem, neprasīdami, ko saņems pretim. Un latvietis no dabas jau nemaz nav tik pateicīgs radījums. Vācbaltiešu kultūrtrēģerisms Latvijā pēc Otrā pasaules kara patiešām ir stipri nesavtīgs. Viss notiek humānās palīdzības un kultūratmiņas stiprināšanas formā. Aiz mīlestības pret Latviju. Daudzi vācbaltieši te ir strādājuši ar tādu atdevi, ka nopelnījuši pat Triju Zvaigžņu ordeni.

Rīgai būs skaista dāvana — atgriezīsies bīskapa Alberta statuja, kas tika noņemta no savas vietas Doma baznīcas sienā Pirmā pasaules kara sākumā. Vācbaltieši Rīgas jubileju izmanto, lai sevi atkal identificētu ar zaudēto dzimteni. Var saprast viņu kultūras pienesumu. Bet kur ir zviedri, poļi un krievi, kas sevi identificē ar Rīgu? Kāpēc viņi nedomā par savas kultūras piemiņas simbolu atjaunošanu saistībā ar Rīgas nozīmīgo jubileju? Bet tikām latvieši paši skalda matus, strīdoties, vai mums tāda dāvana ir vajadzīga.

— Senās Hanzas pilsētas vienmēr ir centušās atjaunot savu draudzību. Kā tas izdevies? Kā šajā apritē paredzējusi iekļauties Rīga, un ko tas mums dos?

— Viduslaikos Hanzas savienībai bija kopīgs ekonomisks pamats, bet tagad tā ir Hanzas pilsētu kopība uz vēstures, kultūras, tūrisma, kopīgu interešu pamata. Pirms 20 gadiem sākās Hanzas pilsētu jauna tuvināšanās. Rīgā Hanzas dienas notiks jau divdesmit pirmo reizi.

Vai tas mums ir nozīmīgi? Rīga pēc "dzelzs priekškara" krišanas atkal no jauna var apliecināt, ka tā ir metropole Baltijas jūras dienvidaustrumu krastā, līdzīga Skandināvijas un Ziemeļvācijas pilsētām, ka te var meklēt internacionālas kultūras augstvērtīgus koncentrātus, ka cilvēki te ir ar vērienu, nevis sīkmanīgi. Hanzas pilsētu izlūki, 2000. gada novembrī te ieradušies uz koordinācijas sanāksmi, par to jau pārliecinājās. Un steidzās pierakstīties ar savām grupām — jo redzēja, ka te kultūrai, svētku rīkošanai augsts līmenis. Tas jo svarīgi viņiem likās pēc tam, kad Hanzas dienu svētki vairākus gadus notikuši mazos Holandes miestiņos, kur uz gadatirgiem un koncertiem no Eiropas sabrauc 10 līdz 15 tūkstoši tūristu, kas krietni pārsniedz iedzīvotāju skaitu. Toties te viņi sajuta metropoles garu — ar transportu, kultūru, simtiem tūkstošiem cilvēku.

— Kuras, jūsuprāt, ir Rīgas vēstures baltākās lapas — jauno pētnieku nākotne?

— Lībiešu un ne tikai viņu vēsture, jo Rīgas upes ieņemtajā puslokā dzīvoja arī kurši un zemgaļi, pa laikam uzturējās ārzemju viestirgotāji. Noslēpumā tīts ir tas, kas atrodas zem Rīgas, vietās, kur tagad stāv nami un stāvēs vēl simtiem gadu, bet apakšā — baļķu mājas, senās Rīgas ielas, ceļi… 60. gados nedaudz tika izpētīts Alberta laukums, 70. gados — Mārstaļu torņa apkārtne, bet tagad, rokot pamatus Rātsnamam, atraka mazu pilsētas sienu fragmentu no Rīgas otrā paplašināšanas perioda, kādas senas mūra ēkas pamatus. Bet no Strēlnieku muzeja līdz Daugavmalai — pagaidām vēstures baltās lapas.

Rīgas dibināšanas noslēpums ir līdzīgs mistērijai, jo visi zina, ka tas ir noticis, taču nav tā vienīgā dokumenta, kas šo faktu apliecinātu. Eksistē skaistas versijas par vērša ādu, kuru sagrieza siksnās un ar kuru varēja apņemt šo teritoriju. Bīskapam Albertam vajadzēja ķerties pie administratīvo simbolu strukturēšanas noteiktā telpā — vienā stūrī paša pils, pretējā pusē ģildes tirgotāju un amatnieku, pa vidu zobenbrāļu pils, Doma baznīca, Doma kapituls, tirgotāju mājas; uz Daugavas pusi — Pētera baznīca, tirgotāju mājas. Mazs pusaplis, kur iekārtojās pirmās celtnes un institūcijas, lai ar mūri apņemto telpu nosauktu par pilsētu. Baznīca uzņēmās administratīvās konsolidētajas lomu, kas pasludināja, ka pilsēta ir gatava.

Ļoti interesants ir laiks pēc reformācijas grautiņiem. Tie, tāpat kā revolūcija, vienmēr atstāj tukšumu, tie ir kā cenzūra laikā un vēsturē. Toreiz rīdzinieki no baznīcām izplēsa skulptūras, dedzināja relikvijas — bet Rīga pēc relikviju skaita bijusi viena no Eiropas bagātākajām pilsētām. Ne velti šurp devās svētceļojumā, un gājiens uz Rīgu aizstāja pat ceļojumu uz Jeruzalemi. Bija jāceļo pāri daudzām upēm, cauri naidīgām zemēm. Pārbaudījumiem un grūtībām pilnais ceļš tika pielīdzināts grēku atlaides nopelnīšanas iespējai.

Baltā lapa ir arī tas, kā katoļu baznīcu sekularizējušais Livonijas ordenis aizpildīja iegūto telpu. Sadala katoļu zemi saviem virsniekiem, veidojas jauna privātīpašnieciskā sistēma. Jaunajiem lendlordiem rodas elegants veids, kā tikt pie īpašuma, pārņemot katoļu klosteru zemes, katoļu muižas, pārdalot bīskapa īpašumu. Pie viena ordenis ir ticis galā ar konkurentu, ar kuru visu laiku vajadzēja dalīt varu. Kopš Livonijas iekarošanas taču pastāvēja divi vienādi spēki ar vienādu varas koncentrāciju — ordenis un bīskaps. Stiprākais upurēja vājāko. Ordenis nolēma atbrīvoties no bīskapa.

Vēl nav pietiekami izpētīti arī revolucionārie pārveidojumi, boļševiku — stučkiešu — invāzija Latvijā 1918./1919 gadā. Nezināmi ir to gadu utopisko pārveidojumu plāni, terors un tā sekas, kas iespaidoja psihi un sagrāva cerības.

Vēl daudz nezināmo slēpj 1940. gada okupācija, jo pēc Otrā pasaules kara padomju cenzūra iztīrīja arhīvus no liecībām par šo laiku. Laužot vienu varas un saimniecisko mehānismu, jaunais spēks nevēlējās un nepaspēja fiksēt vēsturi, un tagad tas palicis kā fantoms gaisā.

Ļoti liela cenzūra jeb baltie plankumi ir laikposms no 1989. gada līdz šodienai — kad lūst padomju iekārta, kad jaunā jeb atjaunotā kapitālistiskā, brīvā, neatkarīgā Latvija savu privatizācijas ceļu slēpj, iznīcinot dokumentus, taisot divkāršo un trīskāršo grāmatvedību vai pēc notikušā izzogot aktis no prokuratūras, firmām, — lai neviens neuzzinātu, kā radusies sākotnējā kapitālistiskā uzkrāšanās. Beigu beigās nauda kļūst tīra, bet neviens neredz, kā un kur pazudis netīrās naudas posms.

— Ja jums būtu jākļūst par Rīgas gidu kādai ļoti cienījamai personai vai delegācijai, ko jūs rādītu?

— Gudrus skatītājus es nebaidos aicināt pastaigā pa Rīgas kapsētām. Reiz kāds ungāru speciālists, kas Rīgā oficiālās pieņemšanās bija pavadījis veselu nedēļu, Rīgu faktiski tā arī nebija redzējis. Rītā pirms došanās uz lidostu aizvedu viņu uz Meža kapiem. Viņš ar lielu interesi pētīja skulptūras, fotografēja. Sacīja — tieši šeit viņš beidzot esot sapratis, ko nozīmē latvieša pasaules uztvere, fiziskais tips, mentalitāte, attieksme, cieņa pret iepriekšējām paaudzēm, savā veidā arī cerība uz šodienu un nākotni.

Viena no Rīgas pievilcīgākajām vietām ir Mežaparks, lai gan pagaidām tas vēl nav atguvis sākotnējo pievilcību. Tomēr Mežaparka unikalitāte ir plaši atzīta — tā ir viena no Eiropā visagrāk realizētajām zaļajām pilsētām kolonijām, privātai dzīvei īpaši piemērota. Ormanis, ērti sasniedzamais ielu dzelzceļš, arī kuģītis — tas viss zaļajā rekreācijas zonā iebūvēto Rīgas patrīciešu dzīvesvietu padara par tiešām teicamas dzīves kvalitātes koloniju ar izmeklētu arhitektūru.

Interesantas zonas ir Rīgas galvenās ielas — Lāčplēša, Valdemāra, Skolas, Baznīcas… Tur ir piecstāvu Rīgas dzīves kvalitāte, kurā lielu interesi raisa rīdzinieka kā bagāta mietpilsoņa gaume gadsimtu mijā, kad Rīga profitē no Rietumu un Austrumu tranzīta, kad eksplozīvi uzplaukst dzīvokļu celtniecība — vienā gadā tiek uzcelts vairāk nekā 150 piecstāvu īres namu! Un tā līdz pat Pirmajam pasaules karam, ik gadu! Ir ļaudis, kas tos dzīvokļus ar 5—12 istabām pērk vai īrē, — tātad Rīga daudziem spēj nodrošināt bagātīgus ienākumus un pārticīgu dzīvi. Toties tagad daudzos šajos namos valda tukšums, daudzi kļuvuši par komunālajiem mitekļiem, dažos apmetušies jaunbagātnieki, bet reti kurā dzīvo to agrākie saimnieki. Jo Rīgas asimilācija pēc Otrā pasaules kara nodrošināja, ka šo namu iemītnieki aizbēga uz Rietumiem vai tika izvesti uz Austrumiem un viņu vēl gluži siltajās gultās iegūlās svešinieki. Un atkal Rīga ir pierādījusi savu paradoksālo vietu Baltijā, ka tā nekad nav bijusi īsta latviešu citadele un latviskas politiskās kultūras izpausmes vieta, bet tās dzīvi, raksturu, politiku, ekonomiku bieži vien ir diktējis starptautisks konglomerāts ar vienu vai otru tendenci — uz kreiso vai labējo pusi.

— Minējāt Rīgas centru. Bet kas notiks ar padomju laikā celtajiem rajoniem, kur daļa dzīvojamo ēku paredzētas tikai gadsimta ceturksnim?

— Ir atsevišķi piemēri, kā ar sanācijas metodēm namus siltina, atjauno, liekot jaunus jumtus, logus, vecais tiek izmantots tikai kā čaula. Lai ekonomisti lēš, vai uzcelt jaunu ir vieglāk nekā lāpīt veco! Un sabiedrības ekonomiskās bagātības pieaugums parādīs, cik ilgi šajos "hārlemas rajonos" dzīvosim. Mēs gan joprojām atrodamies tilta situācijā starp Rietumiem un Austrumiem, un cilvēkus bieži vien pārņem sajūta, ka viņi atrodas patiltē… Varētu būt tā, ka mēs strauji nekļūsim turīgi, kamēr sabiedrībā dzirdēsim, cik savtīgi tiek pārdalīts budžets un kādēļ notiek tik asa cīņa vēlēšanās vienā vai otrā kampaņā. Šajā ziņā esmu skeptiķis.

— Kurā kultūras nozarē Rīga ir viskonkurētspējīgākā ar citām pasaules vai Eiropas metropolēm?

— Mana pārliecība — mēs esam konkurētspējīgi ar tēlotājmākslu: glezniecību, tēlniecību, grafiku, mūziku. Arī ar saudzīgu attieksmi pret kultūras pieminekļiem. Protams, Rīgu ir grūti saudzēt, ja namu parādes durvis bieži vien vērtas vaļā ar kājas spērienu, tomēr gribas sacīt, ka tas nav bijis Latvijas pamatiedzīvotāju kultūras tikums, bet gan ienācis ar visiem pasaules caurvējiem, kas mums iepūtuši arī putekļus.

Šodien redzam, ka latviešu augstā mākslinieciskā gaume, mūsu dizaineru, interjera mākslinieku mākslinieciskā izglītība spēj nodrošināt kafejnīcu, restorānu interjerus un veikalu skatlogu noformējumu daudz augstākā kvalitātē un interesantāk nekā jebkurā Rietumu valstī. Tur skatlogu noformējumā valda standartpieeja. Jā, Vācijā, piemēram, ir tradīciju restorāni, kuros simtiem gadu nav mainījies interjers, taču tie savu kvalitāti ir pierādījuši ar savu vecumu, patīnu. Toties Vecrīgā pāris ieliņās vien jau ieraudzīsim ko sevišķu — sienu gleznojumus, lieliskas mēbeles, gaismas ķermeņus, interesanti pielāgotus pagrabus, savdabīgi sajūgtu virszemi un pazemi. Tie ir risinājumi, kuros Rīgas kvalitātes, kas līdz šim bijušas apslēptas kā Pelnrušķīte zem netīrām drānām, sākuši mirdzēt. To ieraudzīt spēj tikai ļoti dziļi jūtošas acis — un tādas mūsu cilvēkiem piemīt.

— Kur jūs tiem, kas grib labāk iepazīt Rīgu, ieteiktu meklēt informāciju? Vai šie informācijas avoti Rīgā ir pietiekami profesionāli un bagāti?

— Es savu zināšanu bagāžu par Rīgu paplašinu no tradicionālajiem informācijas nesējiem. Visromantiskākās un saistošākās man šķiet bibliotēkas. Nacionālajā un Akadēmiskajā kā vidusskolnieks tiku ievests, un tagad par lasītāju tur kļuvusi arī mana meita.

Jebkuram citam Rīga informāciju sniedz ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kas ir unikāla pilsētas vēstures un kultūras krātuve, kā arī citi pilsētas muzeji. Piemēram, Ārzemju mākslas muzejs tagad savas potences jo īpaši parāda ar privāto kolekciju veidošanās vēsturi, kā tas ir tapis: Zengbušu, Kerkoviusu dzimtas dāvinājums… Pilsētu galvas vai Rīgas bagātie aristokrāti no savām simtiem gleznu lielajām kolekcijām pilsētai ir dāvinājuši nozīmīgu daļu, lai viņu vārds ieietu vēsturē!

Rīga ir labi pārstāvēta arī ar informāciju, kas noslāņojas ceļojumu birojos, kur veidojas jaunas plejādes tūrisma biroju darbinieki un gidi. Šis serviss Rīgā saistās ar alkām pēc zināšanām, izpratnes kāres par savu pilsētu un negausību faktu vākšanā. Varam justies lepni, ka novadpētnieciskā stīga mūsu cilvēkos joprojām ir dzīva. Tikai pagaidām tūristu blīvums vēl nav liels. Kad Rīga ar prāmjiem būs saistīta ar Skandināviju, Vāciju un citām valstīm, šie cilvēki kā armija būs gatavi ceļotājus apkalpot — servisam viņi jau ir nobrieduši.

Rīga sevi veiksmīgi prezentē ar tādiem izdevumiem kā viesnīcās pieejamais "Riga This Week " vai lidmašīnās sēdekļu kabatiņās arvien esošais žurnāls "Latvia — The Baltic State". Tad vēl iespiestā literatūra, kas Rīgas jubilejas gadā uzņem tik lielus apgriezienus, ka, šķiet, pārpludinās tirgu — kaut tik bijuši tai pircēji! Daudzveidīga un interesanta ir arī internetā pieejamā informācija.

— Ja jums būtu jānosauc kāds no Rīgas raksturīgākajiem simboliem — ko jūs minētu un kāpēc?

— Tas ir Rīgas bruģis — kas sevišķi skaists ir agros vasaras rītos — norasojis, sētnieku šļūteņu nomazgāts. Īsta krāsu palete un pamatīgums vienlaikus. Rīgas simbols ir rīdzinieks pats — tik pretrunīgs, dažāds, tik mainīgs un tomēr tik ļoti pieķēries savai pilsētai, ka spēj to ikreiz no jauna uzcelt no drupām. To ir darījuši lībieši, Rīdzenes upes līkumā ceļot savas baļķu mājas, un to darām mēs, saglabājot vēsturi un domājot par nākotni.

Intervēja Helēna Grīnberga un Ina Eglīte