Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 3. maijā

Intervija Latvijas Televīzijas 3. maija raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Ir ļoti svarīgi notikumi, bet vakar bija skumīga diena Latvijai, jo no astoņiem tūkstošiem cilvēku vismaz seši tūkstoši raudāja Ķelnē. Šodien es gāju pa Vērmaņdārzu, un tur divas meitenes raudāja. Es domāju, ka kāds viņas ir apbižojis. Viņas man atbildēja, ka apraud Latvijas hokeju. Vai jūs, prezidentes kundze, varētu mierināt mūsu hokeja līdzjutējus šajā skumjajā dienā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nezinu, cik manos spēkos ir viņus mierināt, es varu tikai atgādināt, ka sportā vienmēr kāds uzvar un kāds zaudē. Tas pieder pie sporta. Man šķiet, ka tikpat svarīgi ir mācēt zaudēt, kā mācēt uzvarēt. Es priecājos par to, ka mūsu līdzjutēji to mācēja. Viņi neizrādīja nekādu sašutumu vai dusmas, kas nebūtu sportiski. Es priecājos, ka mūsu līdzjutēji ir augstā līmenī un izprot sporta būtību. Tas nozīmē, ka ir jāspēj samierināties arī ar zaudējumu.

— Bet vienai daļai kaut kas tomēr ir zudis. Viņi gribēja dzīvot līdzi Latvijai. Ļoti daudziem cilvēkiem šīs patriotiskās jūtas izpaudās tieši caur hokeju.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka mums vajadzētu savu hokeja komandu spēt atbalstīt arī zaudējuma brīžos. Man šķiet, viņi to būtu pelnījuši.

— Man šķiet, ka otrs ievērības cienīgais notikums ir jūsu vizīte Amerikā. Es vismaz tik labas atsauksmes par nevienu vizīti neesmu lasījis. Sakiet, kas piedalījās šīs vizītes sagatavošanā? Tā bija Latvijas vēstniecība Amerikā vai klaida latvieši?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas bija liels pasākums, kur ļoti aktīvi darbojās mūsu vēstniecība. Es varu tikai izteikt pateicību mūsu vēstniekam Aivim Ronim par viņa ļoti labo vēstniecības vadību. Ļoti aktīvi iesaistījās arī mūsu tautieši Amerikā, PBLA un ļoti daudz privātu tautiešu. Daudz palīdzēja arī Amerikas vēstnieks Latvijā ar saviem kontaktiem. Tam ir jāpieskaita klāt arī mūsu draugi, kas ir amerikāņu vidū. Tur tika ieguldīts liels darbs, liela sagatavošanās, ļoti intensīvs darbs mūsu delegācijai bija tajās dienās, kad mēs tur bijām. Man personīgi tas bija sava veida rekords. Man šķiet, ka tā tas bija arī Vašingtonas apmeklētājiem.

— Jums bija 40 nopietnas tikšanās.

V.Vīķe–Freiberga: — 36. Es tikos ar amatpersonām, senatoriem un kongresmeņiem. Protams, tikos arī ar latviešu kopienas pārstāvjiem.

— Kas bija galvenais šajās pārrunās kas interesēja amerikāņus?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņus interesē, kas mēs esam par valsti, kur mēs patlaban stāvam un kurp mēs virzāmies. Vai mēs esam viņiem sabiedrotie, kādi sabiedrotie esam un ko no mums nākotnē var sagaidīt. Tie bija tie akcenti. Manai vizītei bija stipri fokusēts mērķis. Mēs fokusējāmies uz Amerikas un Baltijas sadarbības turpināšanu. Konkrētāk, mēs meklējām atbalstu NATO paplašināšanās procesam. Mēs mudinājām Amerikas politiķus atbalstīt Latviju šajā paplašināšanās procesā. Mēs centāmies viņus pārliecināt par tiem likumiem un principiem, kas jau ir izteikti paplašināšanās konteksta procesā, bet par kuriem daži vēl šaubās. Piemēram, doma par Krievijas veto tiesībām attiecībā uz dažām eventuālajām dalībvalstīm, piemēram, mums. Tie mums bija svarīgi jautājumi. Es ļoti priecājos par pozitīvo attieksmi, kuru mums izdevās panākt.

— Amerikai ir ļoti liela vēstniecība Latvijā. Viņi ļoti labi zina, kas šeit notiek, kāpēc viņi vēl kaut ko jautā?

V.Vīķe–Freiberga: — Starptautiskās attiecībās ir nemitīgi jāatgādina saviem sarunas partneriem par savu eksistenci, ka tu esi uz pasaules. Amerikas Savienotajām Valstīm kā lielvalstij ļoti daudzas pasaules valstis vēlētos izklāstīt savu viedokli, savas vēlmes un to, kas viņus interesētu. Ir svarīgi viņiem atgādināt, kas jūs esat, kādi jūs esat un īpaši atgādināt to, kādas ir ASV intereses. Tas ir tas lielais akcents, tā ir diplomātija.

— Vai bija arī sarunas par mūsu kaimiņu — Krieviju?

V.Vīķe–Freiberga: — NATO kā alianse ir fokusēta pati uz saviem mērķiem, uz to, ko tā vēlas sasniegt, bet šī alianse savā paplašināšanās procesā ir ieinteresēta sadarboties arī ar tām valstīm, kas ir ārpus šī procesa. Krievija ir liela valsts un pasaules mērogā vērā ņemama valsts. Mums kā kaimiņiem Krievijas reakcija ir interesanta, mums ir svarīgi to zināt, bet tā nav mums noteicošā. Būtu svarīgi, lai ASV uz mums raudzītos pēc noteiktiem principiem. Un principi ir skaidri. Durvis ir atvērtas un kandidātvalstīm ir iespēja nākt un stādīties priekšā. NATO dalībnieces būs tās, kas to izlems, nevis citas valstis.

— Kā jums izlikās, vai mums ir reāli iestāties NATO?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, tas vienkārši prasīs laiku. Mums ir jāturpina ļoti nopietni darboties ar mūsu bruņoto spēku struktūrām, mums ir ļoti nopietni jāturpina demokrātisko institūciju pilnveidošana, ir jāturpinās cīņai ar korupciju, lai uz mums šai jautājumā nevarētu rādīt ar pirkstu.

— Iebraucot Latvijā, jūs intervijā teicāt, ka ir izskanējušas bažas, vai ir vērts tādu Latviju aizstāvēt. Vai tās bija amerikāņu bažas?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs aplūkojām visu iespējamo argumentu loku. Tika pievērsta uzmanība arī pretargumentiem mūsu iestājai NATO, kuru jebkura amatpersona vai no ASV, vai no Eiropas jebkurā brīdī varētu celt gaismā. Jautājums, kā mēs uz tiem atbildētu. Viens no jautājumiem ir, vai šīs valstis pēc sava stratēģiskā izvietojuma, jo tās ir mazas valstis, vispār ir iespējams militāri aizstāvēt. Interesanti bija parunāties ar dažiem atvaļinātiem amerikāņu ģenerāļiem, kuri teica, ka tas nav jautājums, par kuru būtu jāraizējas mums — Baltijas valstīm. NATO kā aliansei tas ir risināms jautājums. Militāri tas ir iespējams. Vai ir vēlams tās aizstāvēt, vai tas būtu morāls pienākums, vai rietumvalstīm interesē to liktenis? Te nu gan es saņēmu ļoti pozitīvu attieksmi. Jā, morālā atbildība būtu.

— Es esmu runājis ar kādu vīru, kurš teica, ka NATO ir ar mieru mūs visādi atbalstīt, bet militāri neaizstāvēs.

V.Vīķe–Freiberga: — Tāda runa nebija. Jebkurā jautājumā, it īpaši politiskā, ir dažādi viedokļi. Protams, mēs varam sagaidīt, ka Amerikas iekšpolitikā dažādu iemeslu dēļ pacelsies balsis, kas teiks, kāpēc mums tas ir vajadzīgs, tas mums dārgi izmaksās, tādēļ visi argumenti mums ir jāizsver. Mūsu misijas nolūks bija izdebatēt ar amerikāņu kolēģiem arī iespējamos pretargumentus un no savas puses argumentēt, kā tos atspēkot.

— Es šodien lasīju internetā, ja Latviju neuzņems NATO, tad Krievija to sapratīs kā zvanu, ka Latvija un Baltijas valstis var palikt Krievijas ietekmes zonā. Vai šādu variantu jūs arī apspriedāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas būtu ļoti slikts signāls. Tas nebūtu vēlams.

— Jūsu vizīte atstāja ļoti lielu iespaidu. Liktenis mani aizveda uz Makašāniem, kur ir amatniecības vidusskola. Tajā kāds skolotājs man ļoti nopietni teica: ka tikai nu mūsu Vaira pēc tā visa lepna nepaliktu.

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu droša, kas ar to domāts. Es domāju, ka mēs kā Latvija varam būt lepni par to, ko mēs šai vizītes laikā panācām. Tā ir savu centienu un savu interešu aizstāvība. Tā ir svarīga lieta, būtiska mūsu nākotnei. Tā kā solītis uz priekšu ir paiets, tad ir pamats ar to lepoties. Bet es zinu, ka latviešiem lepnība nozīmē kaut ko citu. Es gan nezinu, kas ar to ir domāts. Es esmu audzināta tā, ka uzskatu, ka tā ir pozitīva īpašība, cilvēkam ir jābūt lepnam par savu padarīto darbu, citādi tur čiks vien iznāks. Ja cilvēkam ir vienalga, kāds būs rezultāts, viņam būs arī vienalga, kā viņš to izdarīs. Man ir ļoti svarīgi katru darbu darīt tā, lai par rezultātu varētu būt lepns. Arī sportā, ja gadās zaudēt, tu vari būt lepns par to, ka esi darījis visu iespējamo. Man tā šķiet veselīga attieksme, es neredzu tur nekā negatīva.

— Jūs esat armijas virspavēlniece. 26. aprīlī notika negadījums Latvijas armijā — viens puisis zaudēja dzīvību. Kad jūs par to uzzinājāt, jau Amerikā?

V.Vīķe–Freiberga: — Man piezvanīja un par to paziņoja. Es vēlētos publiski izteikt savu līdzjūtību šī puiša vecākiem un tuviniekiem. Tas, protams, ir ļoti traģisks notikums. Man tiešām žēl, ka tā ir noticis.

— Miera laikā zaudēt dzīvību armijā ir diezgan briesmīgi. Vai jūs kaut ko zināt tuvāk par šo gadījumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, protams. Bruņoto spēku komandieris man sīki un detalizēti par to informēja, viņš bija pirmais, ar ko es runāju pēc ierašanās Latvijā. Šajā lietā notiek padziļināta izmeklēšana, ir skaidrs, ka vadībai ir jāuzņemas atbildība. Man šķiet, ka mūsu bruņotajos spēkos virsniekiem ir jāuzņemas atbildība, kā tiek audzināti jaunie kareivji, kāda veida paražas un tradīcijas viņos veidojas. Ir kādas tradīcijas, kas ir pārņemtas no agrākiem laikiem un tagad dzīvo pašas savu dzīvi jauniešu vidū, un tiek nodotas tālāk. Tām ir psiholoģiska nozīme, tās ir sava veida iniciātiskas darbības, kas notiek, piemēram, Amerikas universitātēs. Bet tām ir jānotiek saprāta robežās, šajā gadījumā, es domāju, var runāt par nelaimes gadījumu. Tiem, kas šādas rīcības veic, ir vajadzīga audzināšana, lai saprastu, kādām robežām nedrīkst kāpt pāri. Man liekas, ir ļoti rūpīgi jāraugās, vai šajās tradīcijās nav kādi elementi, kas ir indivīdam pazemojoši. Virsniekiem ir liela atbildība sekot tam visam līdzi un izpētīt apstākļus. Es domāju, ka nekādos apstākļos nedrīkst notikt indivīda pazemošana.

— Es domāju, tā nelaime ir tā, ka tie zēni nezina, pa kurieni sist. Viņi nezina, ka ir punkti, pa kuriem iesitot cilvēks nomirst. Viņi nav iepazīstināti ar anatomiju.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tur ir vairāki varianti, kādēļ ir šāds rezultāts. Es ceru, ka pēc izmeklēšanas tiks sperti attiecīgie soļi.

— Pirms kādiem pieciem gadiem bija gadījums, kad armijā mirušu dēlu aizveda vecākiem, iedeva naudiņu un teica, parakstieties par kompensāciju un dariet ar viņu, ko gribat.

V.Vīķe–Freiberga: — Tagad tā nenotiks.

— Juris Bojārs ir pabeidzis jaunu konstitūciju, kas ļoti plaši tiek apspriesta televīzijā un presē. Tā paredz tautas vēlētu prezidentu un jauna veida vēlēšanas. Kā jūs uz to skatāties? Juris Dobelis šodien Saeimā teica, ka tā ir nodevība pret latviešu tautu.

V.Vīķe–Freiberga: — Kas būtu šī nodevība?

— Šī jaunā konstitūcijas uzrakstīšana.

V.Vīķe–Freiberga: — Es nedomāju, ka te ir runa par nodevību. Cik es noprotu, tas ir diezgan apjomīgs dokuments, man nav bijusi iespēja ar to iepazīties. Tas ir prezentēts piecu partiju ietvaros, to ir paredzēts debatēt vesela gada garumā. Es to uzskatītu par izejas punktu tālākām debatēm.

— Ko jūs pati domājat par tautas vēlētu prezidentu, cik viņam liela vara būtu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tā nebūs lielāka kā prezidenta morālā un autoritātes vara, ko tas saņēmis no tautas.

— Tas nebūs tā kā Amerikas un Krievijas prezidents?

V.Vīķe–Freiberga: — Tās ir divas atšķirīgas lietas. Prezidenta pilnvaras, tas ir viens jautājums, un prezidenta ievēlēšanas mehānisms, tas ir pavisam kaut kas cits. Piemēram, Lietuvā tāpēc, ka prezidents ir daļēji tautas ievēlēts, viņš nav tāds pats kā Amerikā.

— Latvijā šobrīd galvenais jautājums ir "Kuģniecības" privatizācija. Šodien, klausoties Saeimas diskusijas, tāds nopietns vīrs kā Godmanis teica, ka trīs gadus "Kuģniecību" vajadzētu likt mierā, jo šis jautājums ir pārāk sarežgīts. Vai jums ir kādas pārdomas šajā jautājumā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es ļoti šaubos, vai trīs gadu nogaidīšana būtu Latvijas valstij izdevīga, jo pēc šiem trīs gadiem ir liels risks, ka "Kuģniecības" vērtība būs krietni kritusies. Tajā brīdī Latvijas valstij, mēģinot to privatizēt, iegūtais ienākums būs krietni vien mazāks.

— Kad jūs vakar tikāties ar Ministru prezidentu, vai jums bija kādas domstarpības?

V.Vīķe–Freiberga: — Ko sauc par domstarpībām? Es konstatēju faktu, ka kuģniecības privatizācija nav izdevusies gluži pēc tā scenārija, kā valdība to bija iecerējusi. Valdības deklarācija runāja vismaz par minimāli divu pretendentu konkurenci. Nu jau mums laikam pat nav šis viens konkurents. Šī lieta ir izgāzusies, citādi jau to nevar raksturot.

— Daži uzskata, ka valdībai vajadzētu atkāpties.

V.Vīķe–Freiberga: — Valdībai parasti ir daudz un dažādas ieceres, un tās visas nav iespējams realizēt. Jautājumu par to, kurā brīdī valdībai ir jāatkāpjas, nevar likt tikai uz viena vai otra projekta pozitīvo vai negatīvo iznākumu. Es domāju, ka ir jādomā mazliet plašāk par to, vai valdība ir rīcībspējīga turpināt darbu, vai frakcijas var turpināt vienoties par tālākajiem soļiem, kas sperami. Neaizmirsīsim, ka mums šobrīd prioritāte ir ne tikai "Kuģniecības" privatizācija. Latvijai ir liela programma gan savā virzībā uz ES, gan NATO. Mums ir ārkārtīgi daudz darāmā. "Kuģniecība" ir viens no paveicamajiem darbiem.

— Man liekas ļoti dīvaini, ka tādā brīdī ekonomikas ministrs aizbrauc skatīties hokeju.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas ir tāpat kā kapteinim pamest grimstošu kuģi.

— Viņš taču tomēr par kaut ko atbild.

V.Vīķe–Freiberga: — Arī ārzemju presē tā bija pietiekami aktuāla lieta.

— Es domāju, ka ministram šādā brīdī vajadzētu pamest izpriecas. Jums būs ciemos Somijas prezidente 9., 10. maijā. Bija viņas izteikumi avīzē, ka Latvijai NATO nav vajadzīgs.

V.Vīķe–Freiberga: — Es zinu precīzi, ko viņa teica, jo es izlasīju šo interviju. Kā es jau šodien skaidroju Somijas lielākā laikraksta redaktoram, es izmantošu to, ka Somijas prezidente ierodas valsts vizītē, lai palūgtu viņai paskaidrot, kā viņa savus vārdus bija domājusi, jo tos ir iespējams iztulkot ar dažādām niansēm. Man būs tā zelta izdevība paprasīt, ar kādām niansēm viņa to bija domājusi.

— Rīt ir 4. maijs. Sakiet, kā jūs pirms vairākiem gadiem sagaidījāt šo īsto 4. maiju?

V.Vīķe–Freiberga: — Es dzīvoju savu normālu dzīvi, es jau vēl nebiju iesaistīta šajos notikumos. Lielākajos latviešu centros, kā piemēram, Toronto, bija tiešie telefona savienojumi ar Latviju. Ļaudis bija sapulcējušies un klausījās publiski.

— Kā jūs domājat, vai šos svētkus vajadzētu svinēt vai ne?

V.Vīķe–Freiberga: — Atzīmēti tie noteikti tiks. Es kā prezidente piedalīšos Saeimas svinīgajā sēdē. Es domāju, tas ir ļoti piemēroti un skaisti. Otra skaista tradīcija ir tā, ka prezidents šajā dienā pasniedz Triju Zvaigžņu ordeņus. Tas ir veids, kā apbalvot tos, kas ir kalpojuši Latvijai dažādos veidos.

— Bet vai tie būs svētki visai latviešu tautai?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā būs pašu latviešu izvēle, kā viņi tos svinēs, kā tos izjutīs.

— Es novēlu sajust svētkus šajā dienā. Paldies!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā