Lai piemiņai mūžības skaidrība

Gaidām pieminekli

Tuvojas latviešu tautas sēru diena — 14. jūnijs. Daudzi politiski represētie, tajā skaitā arī nacionālie karavīri, gaida solītā pieminekļa uzstādīšanu un atklāšanu Esplanādē. Līdz 14. jūnijam atlikušas 6 nedēļas, un uzstādīšanas darbiem vajadzēja sākties. Tā vietā sākusies atkārtota polemika par pieminekļa vietu, ko pieminekļa noliedzēji pārvērtuši nepieklājīgā ažiotāžā. Latvijā joprojām ir organizācijas un personas, kuras nevēlas, ka atgādina padomju genocīdu. Atskanējuši aicinājumi aizmirst, neatcerēties, pavilkt svītru pagātnei. Lūk, paziņo, ka Esplanādē esot komunāru kauli. Ja tur pirmskara Latvijā notikušas armijas parādes, rīkoti Latvijas dziesmu svētki, valsts mēroga izstādes, skautu parādes, kādēļ šodien nevar atrasties piemineklis politiski represētajiem?

Viedokļus pēkšņi pauž pēckara paaudžu dažādu profesiju pārstāvji, kuri tad, kad mēs atradāmies cietumos, čekas pagrabos, gulagos, filtrācijas nometnēs un izsūtījumos, nebija vēl piedzimuši, neko nezina par šīm represijām un arī ļoti vāji orientējas Latvijas vēsturē. Cilvēki, kuri nav piedzīvojuši represijas, grib uzspiest savu viedokli kā vienīgi pareizo.

Ir oponenti, kuri min absurdus apgalvojumus un pat apvaino represētos. Ar kādām tiesībām kāds kinooperators Jānis Zvirbulis presē drīkst mūs nosaukt par dežurpiketētājiem, ja atgādinājām, ka divas trešdaļas represēto ir vecāki par 70 gadiem un daudzi aiziet aizsaulē, pieminekli nesagaidījuši? Šis J.Zvirbulis apgalvo, ka represētie dzīvošot vēl 20–30 gadus! Negodīga ir viņa vēršanās pret Latvijas Valsts prezidenta Kancelejas vadītāju M.Bondaru un bijušo Rīgas mēru A.Ārgali. Jāsecina, ka pieminekļa jautājums ir politizēts. Nepatīkami, ka šajā viedokļu divkaujā Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) vadītāji noraida pieminekļa vietu Esplanādē, kaut gan 1997. gada 28. maijā Latvijas PRA vadītājs V.Aivars, kā arī Latvijas nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs N.Romanovskis un Latvijas nacionālo partizānu apvienības vadītājs O.Stefans nosūtīja Rīgas domei vēstuli par pieminekļa vietu Esplanādē. Tagad tiek ieteikta vieta pie Okupācijas muzeja, kaut gan labi zināms, ka līdz 14. jūnijam tur pieminekli nevar pagūt uzstādīt. Kā lai vērtē priekšlikumu, kurš nav realizējams?

Piemineklim jābūt Rīgas centrā — Esplanādē. Ar šo pieminekli Latvijai jāatgādina visai pasaulei, visām ārzemju delegācijām, diplomātiem, kuri apmeklēs Latviju, ne tikai par 1941. gada deportācijām, bet arī par Baigo (1940.—1941.) gadu, 1945. un 1949. gada izvešanām, apcietināšanām, nošautajiem, gulagos un izsūtījumos bojāgājušajiem. Tādēļ tas nedrīkst atrasties kādā nomalē, kādos no centra tālos kapos utt. Nav jāstrīdas par pieminekļa tēliem, bet pie pieminekļa jāpievieno plāksne vairākās valodās ar skaitļiem par komunistiskā režīma upuriem izsūtījumos, cietumos, gulagos utt. Tuvojas arī Rīgas 800 gadu jubilejas dienas, kurās Latviju apciemos daudzi ārzemnieki. Nekavējoties jāpārtrauc spriedelēšana. Līdz 14. jūnijam 6 nedēļas! Jāķeras pie darba! Atbildīgām personām jāparāda sava nostāja — uzstādīt un atklāt pieminekli Esplanādē 14. jūnijā vai arī atsakoties sagādāt šīm daudz cietušajām sirmajām sievām un vīriem jaunu pazemojumu.

Kurzemes rajona Politiski represēto kluba

valdes priekšsēdētājs Tālivaldis Pētersons

Zemgales priekšpilsētas Politiski represēto

nodaļas vadītājs Oļģerts Bunga

Rīgas Politiski represēto biedrības

valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Caune

Kad jāmēra septīto reizi

Pēdējā laikā daudzos plašsaziņas līdzekļos, t. sk. arī laikrakstos un televīzijā, tiek apspriests jautājums par pieminekli represētajiem Rīgā. Kā var spriest no fotogrāfijām ar šī pieminekļa attēlu, parastais cilvēks tur citu neko nesaskata kā neregulāru akmens bluķu krāvumu.

Tādēļ ir ārkārtas nepieciešamība nodibināt neatkarīgu speciālistu grupu, kas kvalificēti un kritiski izsludinātu jaunu konkursu, kurā būtu skaidri un nepārprotami definēti principi, kādi būtu ieliekami pieminekļa projektā, kādu gribam redzēt pieminekli un ko gribam no šī pieminekļa. Šim ir jābūt valstiski svarīgam piemineklim, un tajā var parādīties arī visu Latvijā komunistu represēto tautu ciešanu iezīmes. Redzot šo pieminekli, lai domās varētu atcerēties kaut mirkļa sajūtu no izsūtījuma verdzības laikiem, lai to varētu atcerēties paši represētie un, rādot to citu valstu Latvijas apmeklētājiem, lai viņi varētu pamanīt šo tautas ciešanu atspulgu.

Domājam, ka būtu lietderīgi vēlreiz rūpīgi izvērtēt agrākos konkursos iesniegtos projektus un varbūt starp tiem ir iespējams atrast kādu ar skaidriem tēliem ieprojektētu veidojumu, kas būtu noderīgs piemineklim.

Pirmām kārtām ir jāizraugās vieta pieminekļa novietošanai, un atkarībā no šīs vietas ir jābūt izprojektētam piemineklim. Nevar projektēt atrauti vietu no skulptūras. Ievērojot represēto īpašo, cienījamo un godājamo statusu, pieminekli nedrīkst projektēt modernisma stilā, bet tas jāveido klasiskās tēlniecības veidolā, jo šodienas modernā māksla rītu kļūs nemoderna, bet šim piemineklim, tāpat kā Brīvības piemineklim un Brāļu kapu ansamblim, jābūt ar mūžības iezīmēm, skaidram, gaišam un nepārprotamam. Lai piemineklim, lai to saprastu, nav jāpievieno uzraksti un anotācijas, un varbūt pat autora vai gida skaidrojums, lai izprastu, ko autors ar šo pieminekli domājis.

Pieminekļa būves steidzinātāju vienīgais arguments ir — kaut kas ir izgatavots un līdz 14. jūnijam tas ir jāuzstāda, citādi visi vēl dzīvie represētie tāpat aiziešot kā agrāk aizgājušie, šī pieminekļa atklāšanu nepiedzīvojuši.

Mūsuprāt, ja gatavojas uzstādīt tāda veida pieminekli, kāds ir pašreiz izgatavotais, sastāvošs no dažām akmens bloku kaudzēm, tad lai tāds arī netiek uzstādīts.

Lai tomēr arī šī gada 14. jūnijā būtu vismaz piemiņas zīme, ierosinām Esplanādē uzlikt pagaidām akmens plātni jeb akmens piemiņas zīmi, uz kuras būtu uzrakstīts, ka Rīgā ir paredzēts celt pieminekli represētajiem vietā, kura tiks atzīta par vispiemērotāko. Pie šīs plātnes represētie pagaidām piemiņas brīžos arī varētu nolikt ziedus saviem nomocītajiem un aizgājušajiem biedriem.

Represēto pārstāvji:

Dr. sc. ing. Georgs Bagātais ,

Artūrs Damlics,

arhitekts Valentīns Silamiķelis ,

un vēl vairāki desmiti parakstu