Mūsu vēstures atgādinājums Francijā

Latvijas Vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš:

Uzruna izstādes "Latvija, vēsture, māksla un tradīcijas" atklāšanā Parīzē 2001. gada 24. aprīlī

Latvijas Vēstures muzejs ir patiesi pagodināts par iespēju iepazīstināt Francijas un Parīzes iedzīvotājus un viesus ar izstādi "Latvija, vēsture, māksla, tradīcijas". Tajā izstādīta maza, bet nozīmīga daļa no mūsu bagātajām kolekcijām.

Latvijas vēsture ir sarežģīta un notikumiem bagāta. Tā nav bijusi izolēta no Eiropas un pasaules kopējās attīstības gaitas. Latvija atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā ar lieliem tranzīttirdzniecības ceļiem. Šajā aspektā tās teritorija vienmēr interesējusi kaimiņus. Gadsimtos ap Kristus dzimšanu dzintara ceļš no Romas impērijas veda uz Baltijas jūras austrumu krastu. Vikingu laikmetā Daugavas upe kļuva par vienu no sastāvdaļām ceļam no varjagiem uz grieķiem. Vēlāk meklējot jaunus tirgus un kolonizējamas zemes, Baltijas jūras austrumu krasts nonāca vācu tirgotāju uzmanības centrā. Izmantojot pagānu kristīšanas lozungu, te 13. gadsimtā militāras agresijas rezultātā nostiprinājās jaunatnācēji no Rietumeiropas, izveidojot Livonijas valstiņu konfederāciju. Daugavas upes grīvā 1201. gadā bīkapa Alberta dibinātā Rīgas pilsēta nu jau astoņsimt gadu ir viens no nozīmīgākajiem Baltijas jūras krastu ekonomiskajiem centriem. Te sadūrās dažādu tautu kultūras un norisinājās to savstarpējā mijiedarbība. Tas neapšaubāmi ietekmēja latviešu attīstību un savdabību. 16. gadsimtā cīņā ar holandiešiem savas pozīcijas Baltijas jūras tirdzniecībā zaudēja Hanzas savienība, kurā ietilpa arī 8 Latvijas teritorijas pilsētas. Šajā laikā, saduroties Polijas, Zviedrijas un Krievijas interesēm, kur pēdējā centās izcirst logu uz Baltijas jūru, saira Livonijas konfederācija. Latvijas teritorijā Daugavas upes kreisajā krastā izveidojusies Kurzemes — Zemgales hercogiste iesaistījās kolonizēšanas procesos, 17. gadsimta otrajā pusē iegūstot kolonijas Āfrikā un pie Dienvidamerikas. Poļu, zviedru un krievu cīņa par Livonijas mantojumu 18. gadsimtā noslēdzās ar Krievijas impērijas uzvaru. Tās sastāvā tika iekļauti visi latviešu apdzīvotie apgabali. Pēc Pirmā pasaules kara latviešiem 1918. gadā izdevās realizēt nācijas pašnoteikšanās tiesības un nodibināt savu valsti. Tās neatkarība saglabājās līdz Otrajam pasaules karam. 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, 1941. gadā — Vācija, 1945. gadā — atkal Padomju Savienība. Tikai pēc pēdējās sabrukšanas Latvijai 1991. gadā izdevās atjaunot savu neatkarību.

Tāds īsumā ir to galveno politiskās vēstures notikumu uzskaitījums, kuru laikā izveidojās un attīstījās latviešu tauta, radās un nostiprinājās tās tradicionālās rotas un apģērbs, tika ievērotas un koptas tautas tradīcijas. Gadsimtiem ilgi norobežoti no politiskās un ekonomiskās varas, kļuvuši par 13.gadsimta iekarotāju pēcteču dzimtcilvēkiem un piesaistīti pie zemes bez pārvietošanās iespējām, atrauti no kultūras un izglītības procesiem, ierāvušies paši savā pasaulē, latvieši saglabāja sevī daudz senu dzīvesveida un kultūras liecību pat no indoeiropiešu aizvēstures laikiem, kuras vairs citur nav atrodamas. 19. gadsimta pārmaiņās — atbrīvošanās no dzimtbūšanas un personīgās brīvības iegūšana, savu politisko tiesību pieteikšana, ekonomiskās varēšanas demonstrēšana — latvieši nezaudēja savu saikni ar iepriekšējo tradicionālo kultūru. Jaunās iespējas tika izmantotas tās dokumentācijā. Tā, piemēram, tika pierakstīta un sakopota latviešu folklora. Šī tautas mutvārdu daiļrade bija saglabājusies, atmiņas ceļā nododot to no paaudzes uz paaudzi. Zināmo tautasdziesmu skaits sasniedz 2 miljonus. Arī 20. gadsimtā latvieši turpināja saglabāt un kopt tradicionālo kultūru. Tā devusi spēkus izdzīvot un saglabāt nacionālo pašapziņu padomju okupācijas gados. Ne velti viena no kustībām, kas sagatavoja Dziedošo revolūciju, bija folkloras kustība. Šodienas pasaulē līdz ar tās globalizācijas procesiem vienlaikus vērojama pastiprināta interese par tradicionālo kultūru, par tautu un cilvēku saknēm. Ekspozīcija, ko šodien atklājam, ir par latviešu saknēm.

Izstādes organizācija un realizācija kļuva iespējama, pateicoties mūsu franču kolēģu ieinteresētībai un atbalstam, par to mūsu vislielākā pateicība. Kā mūsu atzinības zīmi mēs gribam Dabas muzeju apvienības Cilvēka muzejam pasniegt kādu latviešu tradicionālo rotu, tā ir sadoto roku sakta.

Minētās saktas raksturīgas Latvijas rietumdaļā — Kuldīgas, Alsungas un Ventspils novados 17. –19. gadsimtā. Tās gatavojuši zeltkaļu cunftu amatnieki pēc latviešu zemnieku pasūtījuma. Ar šādu saktu tika sasprausta sievietes goda tērpa villaine. Tās dekorā redzamas baroka stila iezīmes un vienlaikus tautas mākslas tradīcijas. Sakta gatavota no sudraba un apzeltīta. Sadoto roku saktu līgavainis dāvināja savai izredzētajai kā saderināšanās apliecinājumu.