Prof. Dr. habil. oec. BAIBA RIVŽA, Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, LZA īstenā locekle, Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja, — "Latvijas Vēstnesim"

— Brunis Rubess savā grāmatā "Brīnumainā kārtā..." apgalvo, ka tautsaimniecība noteikti nav zinātne, bet tā varētu būt māksla... Kā domājat jūs?

— Manuprāt, īsts tautsaimnieks katrai tautai ir Dieva dāvana. Jo viņam sevī jāapvieno labas zināšanas un statistiķa dotības ar spēju ieurbties tautsaimniecības procesos, lai aiz virspusējās ainas saskatītu dziļākus zemtekstus, to, ko ikdienā neredzam.

Tautsaimnieks jau nav tikai cilvēks, kas prot rēķināt, salikt skaitļu rindas, parādīt budžeta struktūru vai to, cik ražojumu valstī tiek ievests vai izvests. Viņa uzdevums ir krietni dziļāks un nopietnāks: jādarbojas starpnozaru laukā un jāzina daudzas lietas — modernās matemātikas metodes, tautsaimniecības vēsture, prognozēšana, psiholoģija... Tam ir jābūt cilvēkam, kas spēj riskēt un uzdrošinās ieteikt varbūt pat kardinālus risinājumus, ja pats tos vispusīgi izvērtējis un ir pārliecināts, ka tie atmaksāsies. Man šķiet, mums tagad būtu ļoti vajadzīgs tāda vēriena tautsaimnieks, kāds savulaik ar plašajām un universālajām zināšanām bija Kārlis Balodis.

Mūsdienu dzīve rit ļoti strauji, tā ir ārkārtīgi mainīga un izvirza daudz nezināmā. Ja Latvijā būtu vairāk gudru tautsaimnieku, mēs noteikti pieļautu daudz mazāk kļūdu.

Tautsaimnieks — tas ir ļoti nopietni. Es jau nosaucu Kārli Balodi. Vēl gribu minēt Benjamiņu Treiju, Nikolaju Balabkinu, Gundaru Ķeniņu–Kingu — viņi skata nozari kopumā, valsts veidošanos, tautas attīstību. Tautsaimnieks arvien vēro ne tikai ekonomikas pieaugumu un bezdarba vai inflācijas samazināšanos, bet caur to visu redz arī sociālo pusi — kā cilvēka dzīvi padarīt labāku. Un kā abas šīs puses līdzsvarot. Viņš vērtē ne tikai pašreizējo ainu, bet mēģina mest skatu nākotnē: ko varētu mainīt, ko vajadzētu darīt, lai kļūtu labāk.

Prognozēt, ko grozīt, kā rīkoties, kāds būs galaiznākums, — tas ir ļoti grūti. Arī augstskolā studentiem pārāk maz to mācām — kā atrat pareizo attīstības ceļu, kas var būt sagaidāms nākotnē, ja šobrīd rīkosimies mazliet citādi. Kaut vai zināt, kas Latvijai jādara, lai pēc gadiem pieciem vai desmit, kad būsim Eiropas Savienībā, varētu konkurēt ar pārējiem tajā vai citā nozarē. Kāda varētu būt attīstība labvēlīgos apstākļos, vidējos apstākļos un nelabvēlīgos apstākļos. Šādi modeļi nav izstrādāti. Arī tāpēc, ka nav drošu un pietiekamu statistikas datu. Turklāt visi jau iegaumējuši teicienu: ir mazi meli, ir lieli meli, un ir statistika...

— Kam bija jānotiek 1968. gadā, lai meitene, kas beigusi vidusskolu ar sudraba medaļu, pievērstos it kā nebūt ne sievišķīgai nozarei — tautsaimniecības studijām?

— Mani interesēja daudzas lietas. Ar labām sekmēm piedalījos Latvijas vidusskolēnu ķīmijas un svešvalodas olimpiādēs. Biju beigusi fakultatīvo kursu matemātikā. Liela autoritāte ne tikai Jelgavā, bet visā Latvijā, mācību grāmatu autors un mans skolotājs Jānis Jeske norādīja tieši: "Nekur citur, tikai uz matemātiķiem — matemātika ir visu zinātņu pamats!" Atestātā arī tika ierakstīts, kas esmu beigusi šo fakultatīvo kursu, kas aptuveni atbilst tam, ko augstskolā matemātikā māca pirmajos divos gados.

Izvēle man tomēr bija diezgan grūta. Izmantoju iespēju un atvērto durvju dienās ielūkojos lielākajā daļā Latvijas augstskolu. Tēvs vēlējās, lai studēju medicīnu. Tā kā biju beigusi skolu ar sudraba medaļu, pēc tālaika prasībām man vajadzēja nolikt vienu eksāmenu uz teicami, lai tiktu augstskolā. Bet kurā? Aizbraucu pat uz Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu, jo man šķita, ka šī nozare ir romantiska. Pārrados mājās un gluži kā spārnos par pieredzēto stāstīju mammai. Bet viņa nogrieza kā ar nazi: "Es savu bērnu neaudzināju vissavienības sadalei, lai viņu aizsūtītu sazin kur pasaulē..."

Tā mana pirmā cerība noplaka... Atvērto durvju dienā biju arī Latvijas Universitātē. Domājams, man nepaveicās, jo tas, ko tur tobrīd dzirdēju, neaizrāva. Un varbūt tieši tāpēc, kad vēlāk jau pati biju dekāne, arvien ļoti nopietni attiecos pret atvērto durvju dienām Lauksaimniecības universitātē un vidusskolēnu ierašanos fakultātē. Tas tiešām ir būtiski, kā tevi sagaida un iepazīstina ar augstskolu. Varbūt pat labāk, ja studenti paši atklāti ciemiņiem izstāsta, kā rit viņu dzīve. Jo jaunajiem cilvēkiem tas nav viegls laiks, kad jāizraugās turpmākais dzīves ceļš. It īpaši ja ir daudz un dažādu interešu, kā tas bija man.

Bet studēt biju nolēmusi. Un tieši tajā gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā atvēra jaunu — Ekonomikas fakultāti. Savā prātā izdomāju, ka ekonomika tā pati matemātika vien ir, tikai mazliet tuvāka reālajai dzīvei — tieši tas, kas man vajadzīgs. Aizgāju un iesniedzu dokumentus. Nākamajā dienā jau bija matemātikas eksāmens, tur dabūju teicamu atzīmi un biju uzņemta. Cik grūts izvērtās izšķiršanās laiks, tik vienkārši izrādījās kļūt par studenti. Tā cauri garai nejaušību virtenei galu galā nonācu Lauksaimniecības akadēmijā.

Mans matemātikas skolotājs Jānis Jeske pēc tam veselu gadu ar mani nerunāja. Vēlāk reiz sastapāmies grāmatu veikalā, tad viņš bija samierinājies ar notikušo un teica: "Dzīve jau nu gluži pagalam nav, tomēr varēji gan iet uz Universitāti un studēt matemātiku..."

Savu izvēli neesmu nožēlojusi. Reizēm gan nodomāju, ka no manis varbūt būtu iznākusi arī laba ārste, jo es mīlu cilvēkus un prastu ar saviem pacientiem atrast kopīgu valodu — tas man grūtības nesagādātu.

— Enciklopēdijā "Lauksaimniecības augstākā izglītība Latvijā" gandrīz lappuse veltīta Baibai Rivžai. Tur iezīmēts nepārtraukts sevis pilnveidošanas ceļš: augstskola pabeigta ar izcilību, tad mācības aspirantūrā, zinātniskais un pedagoģiskais darbs, doktorantūra, zinātniskie grādi... Vai šāda mērķtiecība nāk līdzi jau no senču gēniem vai arī tā ir pašas izkopta?

— Domāju, ka lielāko tiesu savu rakstura īpašību saņemam mantojumā no iepriekšējām paaudzēm. Varbūt pat attieksmi pret līdzcilvēkiem, dzīves uztveri kopumā. Šķiet, man tā ir izteikti pozitīva. Neveiksmēs nenokaru galvu, bet sevi mierinu: šis brīdis laikam nav mans, tomēr jāiet tālāk, jāvirzās uz priekšu... Manuprāt, šāda attieksme man nāk līdzi no vecākiem. Tāpat kā nepieciešamība strādāt, atbildība.

Arī mana māte arvien bija ļoti labestīga pret pasauli, kaut dzīvoja daudz grūtāk — jau bērnībā zaudēja savu mammu un pārdzīvoja to visu mūžu, uzsverot, cik es esmu laimīga, ka man ir mamma. Viņa savulaik beidza šūšanas kursus, izveidoja Neretā šūšanas darbnīcu, kopā ar savu pirmo dzīvesbiedru atvēra veikalu un uzcēla lielu māju. Vēlāk pēc Otrā pasaules kara uzcēla vēlreiz māju — tātad mūžs ar mērķtiecību un ticību dzīvei. Tas man noteikti nāk līdzi.

Es tiešām nevaru iedomāties savu dzīvi bez darba. Darbs cilvēkam ir visa pamatu pamats, enkurs, no kura nevar norauties. Mans darbs man patīk. Un pat grūti novilkt robežu, kur man beidzas darbs un sākas kas cits, man šķiet, ka visa dzīve ir darbs — mainās tikai tā veidi. Jo mācībspēks varbūt pat naktī domā, ko un kā labāk izdarīt nākamajā dienā.

Jau skolas laikā es mācījos ļoti nopietni. Ja bija uzdots lasīt krievu klasiķus oriģinālvalodā, tad tos arī krieviski izlasīju. Mana krievu valodas skolotāja bija tagadējā Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora Andreja Sončika māte. Tieši pateicoties viņai, mūsu klase ļoti labi zināja krievu valodu. Tātad attieksmi veido arī skolotāji. Un Jelgavas 2. vidusskola vienmēr ir bijusi bagāta ar ļoti labiem skolotājiem, kas izvirzīja augstas prasības. Man ir veicies ar skolu, ar skolotājiem.

— Kas kopīgs un kas atšķirīgs studentiem 70. gadu sākumā un 90. gadu beigās? Vai toreiz zāle bija zaļāka un attieksme pret studijām nopietnāka vai varbūt gluži otrādi?

— Ja salīdzina laiku, kad pati mācījos augstskolā, ar saviem studentiem tagad, tad daudz kas ir mainījies. Viņiem ir datori, internets, iespējas braukt uz ārzemēm, viņi nevar saprast, ka vēl ne visai sen nekā tāda nebija. Domāju, ka šī paaudze neapjauš un nenovērtē, kādas grūtības bija toreiz. Mūsdienu studenti ir drošāki, arī prasīgāki, viņos ir mazāk bijības pret autoritātēm nekā tolaik, kad es studēju.

Bet 70. gadu studentiem tāpat bija kas savs un interesants. Bija studentu celtnieku vienības. Tā varējām tikt arī ārpus Padomju savienības robežām, es divreiz šādā vienībā strādāju Ungārijā. Mums atlika vairāk laika kultūras pasākumiem, biežāk sastapāmies kursa vakaros, jautro un asprātīgo kluba pasākumos, teātra izrādēs, jaunie zinātnieki tikās ar profesoriem. Atceros ļoti interesantas sarunas par dzīvi un vērtību skalu ar mūsu augstskolas kādreizējiem rektoriem Amāliju Cekuliņu un Oļģertu Ozolu.

Mūsdienu studentam tam visam nav vaļas, jo liela daļa no viņiem līdztekus mācībām strādā. Arī mēs tolaik strādājām — zēni krāva vagonus, dežūrēja slimnīcās, darīja šo to citu. Bet tie bija tādi gadījuma darbi, kas neprasīja milzum daudz laika. Domāju, ka mūsdienās strādā vairāk studentu un viņu darba stundas ir daudz garākas. Līdz ar to jaunās paaudzes sadzīviskā puse augstskolās ir gājusi mazumā. Tagad viņu dzīvei ir citas formas — studentu pašpārvalde, diskusijas, semināri, starptautiskā sadarbība, tiek izmantots internets, elektroniskais pasts. Man šķiet, ka 90. gadu beigu students ir savrupāks, vairāk vērsts uz savu karjeru. Bet augstskolas pasniedzēji studentam tagad vairāk ir kā domubiedri, kā partneri, kā viena ceļa gājēji. Es vismaz tāda cenšos būt, neieturēt šo distanci, man tā ir vieglāk strādāt, ja jūtu savstarpēju uzticību. Tas gan neizslēdz stingras prasības eksāmenos.

— Esat piedalījusies starptautiskajos pētījumos par lauku sievietēm. Kāda, jūsuprāt, patlaban ir lauku sieviete Latvijā? Kas jums viņā patīk un kas ne? Un kas šai gadījumā būtu jādara vīriešiem?

— Man vienmēr ir interesējis lauku sieviešu liktenis. Varbūt tāpēc, ka, vadot studentu prakses un studentu kursa darbus un diplomdarbus, man ir bijis daudz tikšanos ar lauku sievietēm. 90. gadu sākumā šīs problēmas aizvien noteiktāk ienāca arī starptautisko pētījumu apritē.

Reiz izlasīju prāvāku rakstu par zviedru sieviešu kustību "Sieviete var" — šī kustība iestājas un rāda, ka arī lauku sieviete var sākt ar mazumiņu, kaut vai ievārījuma gatavošanu, un kļūt par uzņēmēju, vairot ģimenes ienākumus. Zviedrijas sieviešu kustība ir pierādījusi, ka no šādas lauku sievietes darbības nebūt necieš ne ģimene, ne bērni — sieviete var visu to apvienot.

Aptuveni tajā pašā laikā radās iespēja piedalīties starptautiskā pētījumā par Viduseiropas un Austrumeiropas valstu lauku sievietēm, arī par Latvijas sievietēm. Es šajā projektā aktīvi līdzdarbojos, man radās kontakti gan ar somu, gan zviedru un norvēģu sievietēm. Un tieši no viņu puses nāca ierosme, ka vajadzētu palīdzēt lauku sievietēm Baltijas valstīs. Uzsākām projektu, lai sekmētu laukos uzņēmējdarbību. Jo būtībā valsts, tautas un katras ģimenes attīstība ir atkarīga no ražošanas. Tā tas ir bijis visos laikos. Un tieši saimniekošana un darbavietas laukos ir tas izšķirošais — kā izrauties no sastinguma, no lejupslīdes. Tas ir svarīgi kā vīrietim, tā sievietei. Varbūt sievietei vēl jo vairāk. Radās doma, ka laukos jāpiedāvā sievietēm mikrokredīts — iespēja ņemt mazus aizņēmumus, strādāt grupā, katrai savs uzņēmējdarbības veids. Viena, piemēram, es, ņemu kredītu no Ziemeļvalstu padomes, nelielu naudas summu, gada laikā to atpelnu un dodu nākamajai. Tā iegulda līdzekļus, saņem tos atpakaļ un atkal dod nākamajai grupā. Visa grupa — četras vai piecas — ik mēnesi nāk kopā un pārrunā, kā veicies. Sekmējot šo projektu un braukājot pa laukiem, redzēju, cik daudz mums ir talantīgu un strādāt gribošu sieviešu. Tas Latvijai ir milzīgs spēks, kas jāliek lietā. Es varētu nosaukt desmitiem pagastu — Jaunsvirlaukas, Annenieku, Īslīces, vēl daudzus, kur attīstība ir saistīta tieši ar sievietēm, tās ir aktīvākās. Šī problēma ir būtiska visā pasaulē, tā nav raksturīga Latvijai vien.

Man lauku sievietēs patīk, ka viņas var daudz ko izdarīt, ja vien ķeras klāt. Bremzē tas, ka sievietes varbūt netic sev. Jāspēj vairāk uzdrošināties, katrā jābūt lielākai pašvērtības apziņai.

Tas attiecas arī uz vīriešiem un vispār uz latviešiem. Man šķiet, ka mums raksturīga pašnoniecināšanās: ko nu es, es jau neko nevaru... Var jau būt, ka pie tā vainojama arī visa mūsu vēsture, kas spiedusi vairāk būt opozīcijā, raudzīties uz zemi, nevis uz zvaigznēm. Būt opozīcijā ir it kā vieglāk. Bet, ja tā nav kostruktīva, tad tā neceļ uz augšu, neko nerada, nav audzējoša. No šādas attieksmes būtu jātiek vaļā, jāuzsver pozitīvais, tas ir vairāk rosinošs.

Ļoti būtiski ir tieši laukos parādīt, kā uzņēmējdarbībā sākt ar mazumiņu, spert pirmos nelielos solīšus. Mēs par to aizmirstam un gribam uzreiz kaut ko vērienīgu. Somijā, piemēram, sieviete paņem mazo kredītu, lai nopirktu frizieres darba rīkus un braukā pa mājām, uzpošot un frizējot tuvākās apkaimes sievietes, cita atkal pieskata bērnus, pārraksta dokumentus uz datora... Tie ir it kā sīkumi, bet no kaut kā ir jāsāk. Ja zināšanu pagaidām nav, ja arī naudas nav, tad nolaižas rokas — nevajag neko... Bet viss lielais veidojas no mazām lietām.

Cik daudz atkarīgs no vīriešiem, lai sieviete labi justos? Ļoti, ļoti daudz. Jo pasaulē jau mēs esam viena vesela divas puses. Tāpat kā komplementaritātes teorijā, kā dao jan un iņ princips. Ja viena daļa jūtas slikti, tad arī otrai daļai nav labi. Ja sieviete raud, tad vaina noteikti meklējama arī viņas vīrietī. Un otrādi — ja priecājas, tad tas spārno arī otru pusi, vai tas būtu vīrs, vai darba kolēģis, vai vēl kāds cits — mēs visi esam tik cieši saistīti. Sievietes spēks ir tas, ka viņa vairāk ieklausās otrā, jo pēc dabas ir radītāja, savukārt vīrietis — vairāk ārdītājs, arī lai celtu jauno uz vecā pamatiem.

Sieviete ļoti daudz spēj dot vīrietim ar smaidu vien.Un cik daudz vispār var panākt ar smaidu. Latvijā cilvēki pagaidām vēl maz smaida, laikam ir pārāk satraukti par rītdienu. Mēs visu laiku galveno it kā atliekam: dzīvosim rīt — kad pienāks brīvdiena, atvaļinājums, kad aiziesim pensijā... Un neredzam, ka dzīvojam šobrīd, ka arī šis brīdis ir skaists. Mēs nenovērtējam, ko mums dod katra diena. Vajadzētu apzināties, ka citas dzīves nebūs. Un vairāk dzīvot šodienai, pārlieku negremdējoties arī pagātnē. Un uzsmaidīt līdzcilvēkiem.

— Vai jūs ticat, ka cilvēka liktenis ir jau iepriekš noteikts, tā sakot — ierakstīts zvaigznēs? Cik mēs katrs spējam veidot un virzīt savu nākotni?

— Es tagad lasu Edgara Imanta Siliņa grāmatu "Lielo patiesību meklējumi". Tur arī ir runāts par likteni. Viņš uzskata, ka likteni veido liela nejaušību ķēde — brīnums rodas tagad un tepat uz vietas, tas nav nekur iepriekš ierakstīts...

Es nezinu, kā tas īsti ir. Ir daudz tādu brīžu un gadījumu, kad tomēr šķiet — tavas gaitas vada kāda augstāka vara. Katrs varam savā dzīvē atrast pagrieziena punktus, kad bija iespēja doties pa citu ceļu, citā virzienā. Un tomēr izraudzījāmies to, kas noveda tur, kur tagad esam. Vai tas ir liktenis? Vai izvēli noteica intuīcija? Vai tā varbūt bija nejaušība, vairāku apstākļu sakritība? To nezinām. Un nekad neuzzināsim.

Kāds gadījums. Mana māte savā dzīvē bija mūsdienīga sieviete. Viņa orientējās uz modernu medicīnu, neatzina pūšļošanu, arī kāršu likšanu, zīlēšanu. Un tomēr viņa zināja savas dzīves mezgla punktus — tas bija noticis pavisam nejauši.

Būdama pavisam jauna meitene mana mamma dzīvo Rīgā pie krustmātes un vasarā brauc uz jūrmalu sauļoties. Kādu vakaru mājupceļā, kad vilciens ir pārpildīts un nav nevienas brīvas vietas, vagonā iekāpj gados jau stipri veca sieviete. Jaunā meitene, būdama labi audzināta, tūdaļ pieceļas un atdod savu vietu. Rīgā šī vecenīte pienāk pie manas mammas un saka: "Bērniņ, tev ir ļoti laba sirds, dod man rociņu, es tev pazīlēšu!" Jaunā meitene tādiem māņiem netic itin nemaz, bet viņai kauns atteikt. Tā nu zīlēšana notiek. Un vecā sieviete turpat stacijā izstāsta visu manas mammas turpmāko dzīvi. Tobrīd viņa šiem pareģojumiem nepievērš nekādu uzmanību un tos aizmirst.

Bet mamma tos atcerējās, kad sagaidīja no kara mana brāļa Aiņa tēvu. Viņš bija pārnācis ar milzīgu klēpi lauku puķu un palicis sēdot uz lievenēm, gaidot, kad sieva pamodīsies. Tajā brīdī piepeši mammas atmiņā uzplaiksnīja kā zibens šautra, un vārdu pa vārdam atausa zīlnieces teiktais: "Tu apprecēsies, un jums piedzims dēls, tad sāksies karš. Bet nebaidies — tu paliksi dzīva, un arī tavs vīrs paliks dzīvs. Un viņš atgriezīsies no kara agri no rīta. Bet diemžēl jūs izšķirsities. Tu apprecēsies otrreiz, un jums piedzims meita.Tu dzīvosi vēl ilgi, un kopumā tavs mūžs būs laimīgs..."

Zīlēšanas brīdī mana mamma vēl esot nodomājusi: stāsti vien visādus brīnumus, tā nu es precēšos, šķiršos, atkal precēšos... Tomēr tas tiešām ir noticis. Kā to visu var paredzēt pavisam jaunam bērnam?

Esmu arī novērojusi, ka man atbilst tas, ko par Strēlnieka zodiaka zīmi raksta grāmatās, — šīs zīmes pārstāvji esot mērķtiecīgi un neatlaidīgi.

— Vai kādreiz esat saskaitījusi savus darba un sabiedriskos pienākumus? Vai pēc tā visa vēl atliek laiks ģimenei, bērnu audzināšanai?

— Smags jautājums. Jāteic, cilvēka dzīvē ir dažādi posmi — kad bērni mazi, ģimenei, gribi vai negribi, ir jāveltī vairāk uzmanības. Man paveicās, jo, kad meitas bija pavisam mazas, palīdzēja mana mammīte, tieši tāpēc es varēju pat tajā laikā turpināt zinātnisko darbu un drīz vien aizstāvēt doktora disertāciju. Protams, tas man nenāca viegli, jo meitenēm ir tikai pusotra gada starpība, tātad ap mazajām pietika ko noņemties mums abām. Tomēr mamma man bija milzīgs atbalsts.

Esmu vairāk uz āru vērsta, man patīk cilvēki, nejūtu kā slogu arī dažādu pasākumu rīkošanu un visu savu sabiedrisko darbību. Man tas vienmēr devis daudz enerģijas un daudz gandarījuma, vienmēr esmu vairāk ieguvusi nekā zaudējusi. Jo visas manas aktivitātes ir virzītas diezgan mērķtiecīgi. Kaut vai mana darbība starptautiskās sieviešu kustības "Zonta" Jelgavas klubā. Tur pārsvarā kopā sanāk uzņēmējas. Bet es varu šīs uzņēmējas aicināt arī pie saviem studentiem, viņas stāsta par savu darbu, kas nākamajiem tautsaimniekiem noteikti ir jāzina. Es taču viņām neko par šīm stundām nevaru samaksāt, viņas nāk un kavē savu laiku, vēl nes līdzi studentiem kādu cienastu. To visu varu tikai tāpēc, ka es šīs sievietes pazīstu. Tātad te man sabiedriskais darbs palīdz tiešajam. Un tā daudzviet. Arī Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijai un Latvijas Lauksaimniecības universitātei ir cieši sakari — zinātniskajā pētniecībā es taču esmu ar laukiem saistīta. Tāpēc man ir diezgan grūti atdalīt, kur beidzas sabiedriskā darbība un kur manas profesionālās intereses. Mans uzskats — jo cilvēks vairāk dara, jo vairāk arī padara. No jaunības atceros Kozmas Prutkova vārdus: "Laiks dara savu. Bet ko dari tu?"

Var jau laiku notriekt jūrmalā, skatoties debesīs. Protams, arī tādi mirkļi vajadzīgi. Bet man patīk, ja tie ir īsi. Ja vaļošanās ieilgst, jūtu, ka kaut ko jau zaudēju. Man patīk darīt, tas man nekad nav bijis nepanesams krusts.

Tagad jau ģimene pati tiek ar visu galā, mana vecākā meita Laura ir ļoti saimnieciska. Šķiet, viņa saprot: nekas no gaisa nekrīt, ir jāstrādā un sevi jāpilnveido. Un, jo mērķtiecīgāk dari, jo vari vairāk paveikt. Laura pašlaik mācās desmitajā, bet Sandija — astotajā klasē.

Ja kādam varbūt nācies ciest manu daudzo ārpusmājas pienākumu dēļ, tad tas ir mans dzīvesbiedrs, kam vairāk jānoņemas ar ģimenes saimnieciskajiem darbiem. Bet te man atkal veicies, jo arī vīrs ir augstskolas mācību spēks un saprot, cik daudz laika prasa lekciju sagatavošana, referātu rakstīšana un viss pārējais, ko nedrīkst atlikt. Ja cilvēks pats to dara, viņam vieglāk saprast otru. Man no Pētera puses dzīvē arvien bijis tikai atbalsts, vienmēr esam centušies viens otram palīdzēt.

— Kā jūs atpūšaties? Kāds ir jūsu vaļasprieks?

— Uzskatu, ka atpūta ir darbības maiņa. Ja esmu intensīvi lasījusi lekcijas un pēc tam varu tikties sarunā ar studentiem vai žurnālistiem — tā ir atpūta. Domāju, ka man atpūta ir arī pa ceļam no Jelgavas uz Rīgu vai atpakaļ, kad lasu vai caurlūkoju dažādus dokumentus. Kad darbojos virtuvē vai dārzā — arī tā ir atpūta, tad brīvi varu darīt, ko gribu, mani neviens neierobežo. Un tad nu iznāk, ka visa dzīve patiesībā ir viena liela priecāšanās. Katru rītu pamostos ar prieku par to, kas jāpadara. Vienīgi, ja pati sasirgstu vai kāds cits ģimenē, tad ir pamats satraukumam. Bet par darbu noteikti nav jāuztraucas, jo vairāk jāstrādā, jo labāk. Nenoliedzu, moka tas, ja reizēm neizdodas iecerētais, ja trūkst iespēju palīdzēt — kā tas ir ar finansējumu augstskolām, izglītībai.

Protams, lielu prieku rada iespēja aizbraukt kaut kur kopā ar meitenēm — pirms diviem gadiem uz pāris dienām bijām Somijā pie manām kolēģēm, ar kurām esmu darbojusies kopīgos projektos.

Tās man ir skaistākās dienas, kad esam visi kopā. Tāpat kā ļoti jaukie brīži, kad pulcējamies visi vienuviet nedēļas nogalē savā mājā. It īpaši, kad atzīmējam dzimšanas dienas, sagaidām Ziemassvētkus, kas man arvien ir ļoti patikuši. Tad ir labi. Un šādu stundu dēļ vērts reizēm pārlaist arī kādu grūtāku brīdi. Bet ravēt, vārīt ēst vai gatavot rakstu — tas nemaz nav grūti. Es grūtumu uztveru citādi...

Arvien esmu mīlējusi daudz lasīt, arī tagad. Cauri gadiem man vienmēr ļoti patikuši Sigrijas Undsetes romāni. Vairākkārt esmu pārlasījusi viņas triloģiju "Kristīne Lavransa meita" un domās iztēlojusies, kā tas viss izskatījās. Kad nonācu Norvēģijā, dzīvoju netālu no Oslo, rajonā, kur pagājusi Kristīnes bērnība, vēlāk devos uz Lilihammeri un pa ceļam redzēju ezerus, kuriem romāna varone braukusi pāri... Un atcerējos Kristīnes jautājumu sev: kāpēc ir tā, ka visvairāk liekam ciest tiem, kurus mēs mīlam?

Grāmata ir milzu bagātība, ko nekad neviens nespēs aizstāt — tā ir burvīga ar to, ka vari to aizvērt un atvērt, vari paņemt līdzi, atšķirt vajadzīgo lappusi, iedziļināties un izdzīvot cita dzīvi. Grāmata rada ilūziju pasauli, kurai līdzradītājs esi tu pats.

Skolas laikos esmu lasījusi ļoti daudz. Arī kabatas lukturīša gaismā zem segas, kad vēlā stundā mamma lika izslēgt elektrību un likties gulēt, bet iesākto grāmatu gribējās tūlīt izlasīt līdz galam... Starp citu, Agatu Kristi jau skolā lasīju angliski, tas sekmēja manu angļu valodas apguvi. Man šķiet, mūsu paaudze lasīja vairāk un zina grāmatas vērtību. Tā varētu būt mūsu priekšrocība. Tagad gan esmu spiesta vairāk lasīt to, kas vajadzīgs manai profesijai, darbam, mazāk vaļas atliek daiļliteratūrai, grāmatām, kas bagātina dvēseli.

— Kādu redzat sev mērķi tuvākajā nākotnē? Un kāda varētu būt Latvija pēc pieciem vai desmit gadiem?

— Es nākotnē Latviju redzu kā ziedošu valsti. Ja tā nedomātu, tad jau nebūtu vērts cīnīties, strādāt un dzīvot. Visā pasaulē mazajām valstīm ir arī daudz priekšrocību un daudz iespēju. Ja palūkojas uz Šveici, Luksemburgu, Nīderlandi, uz valstīm, kuru platība pat ir mazāka par Latviju, tiesa, iedzīvotāju dažā ir vairāk — šīs zemes ir pierādījušas, ka var uzplaukt un attīstīties. Un kāpēc arī Latvija nevarētu?

Ticību rītdienai sekmē tas, ka mums ir daudz jauniešu, kas studē, kad ģimenes ir salīdzinoši trūcīgas. Bet vecāki ir ar mieru atdot visu savu bērnu izglītībai — mūsu vērtību skalā zināšanas ir ļoti būtiskas. Tas liek domāt, ka valsts attīstība būs pozitīva. Nāks jauna paaudze ar jaunām zināšanām. Mēs kļūsim kustīgāki, jo Eiropas Savienība — tā ir brīva darbaspēka apmaiņa, brīva kapitāla plūsma, līdz ar to Latvijas tautsaimnieciskie rādītāji virzīsies uz augšu. Tā tam jābūt. Tā bija ar Īriju, Portugāli, Spāniju, tāpat būs ar Latviju.

Tiesa, arī nākotnē mums nāksies strādāt daudz.

Sarunā ar Baibu Rivžu — Andris Sproģis, Sigizmunds Timšāns, "LV" redaktori

Saņemot diplomu par augstskolas beigšanu, no kreisās: Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas prorektors profesors Rainis Skujāns, profesors Pēteris Mucinieks, Lauksaimniecības fakultātes dekāns Voldemārs Strīķis, absolvente Baiba Gūtmane;

Baiba Rivža un starptautisko konkursu uzvarētāja, vēlāk — doktorante un ekonomikas doktore Elita Jermolajeva, tagad — Preiļu Valsts ģimnāzijas skolotāja;

Maģistrante no Īrijas Madalēna Bukleja kopā ar pasniedzēju Baibu Rivžu;

Starptautiskās sieviešu kustības "Zonta" klubā Jelgavā. Pirmā no labās — Baiba Rivža

Fotoattēli: no Baibas Rivžas arhīva

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"