Latvija godina valstsvīru, kas pierādīja savā darbībā izpratni par laiku, pasauli un starptautisko taisnīgumu

Vakar Latvijā ieradās Krievijas Federācijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins, lai saņemtu Latvijas augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna, pasniedzot Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni Krievijas Federācijas pirmajam prezidentam Borisam Jeļcinam 2006.gada 22.augustā Rīgas pils Ģerboņu zālē

Augsti godātais Jeļcina kungs! Jeļcina kundze! Godātais prezident Ulmaņa kungs! Ministru prezident (A.Kalvītis)! Brazauska kungs! Ekselences! Dāmas un kungi!
Šajās augusta dienās mēs atceramies ļoti nozīmīgus vēstures notikumus, un šī piecpadsmitgade mums atgādina par tiem augusta notikumiem, kas mainīja pasauli uz labo pusi, pretēji tām augusta dienām 1939.gadā, kam bija ļoti smagas un nepatīkamas sekas. Ir tādi vēstures brīži, kad notiek pārmaiņas ar ļoti ilgām un tālejošām sekām, bet tie nenotiek paši no sevis. Vienmēr ir cilvēki, kas ar savu rīcību, pārliecību, ar savu iejaukšanos vēstures plūsmā to pārmaina uz visiem laikiem.
20.gadsimts visam Eiropas kontinentam ir bijis smagu pārdzīvojumu pilns, tas ir nesis divus asiņainus pasaules karus un arī divas ļoti smagas tirānijas, kas valdījušas pār daudzām tautām un teritorijām. Taču šis smagais un grūtais gadsimts noslēdzās pēdējā dekādē ar tādiem notikumiem, par kuriem vēl ilgi daudzas paaudzes varēs būt pateicīgas un priecāties par tiem. Šajā pēdējā 20.gadsimta dekādē lielais milzis uz māla kājām bija gatavs savam sabrukumam. Taču bija spēki, kas būtu gribējuši to vēl stutēt, salāpīt un saglabāt. Bija būtiski, kas tajā brīdī uzvarēs, jo tā bija cīņa: tie spēki, kas vēlējās vēsturi mainīt un ieviest brīvību un demokrātiju daudzām tautām, vai arī tie, kas vēlējās palikt tajā pašā stagnācijā, kas jau ilgi bija valdījusi.
Šajā periodā viena no redzamākajām figūrām bija Krievijas Federācijas toreizējais, tās pirmais prezidents Boriss Nikolajevičs Jeļcins. Un šajā valstsvīrā visa pasaule saskatīja cilvēku, kam ir izpratne, tālredzīga izpratne par vēstures gaitu, un šodien Latvija ar sava ordeņa pasniegšanu vēlas godināt valstsvīru, kas pierādīja savā darbībā izpratni par starptautisko taisnīgumu, par cilvēku ilgām pēc brīvības, parādīja pats savu izpratni kā demokrāts, bet vairāk par visu parādīja vīrišķīgo drosmi draudīgā situācijā. Ir viegli pieņemt pareizos lēmumus mierīgos apstākļos, kad nekas jums nedraud, bet darīt to ieroču stobru priekšā un tanku priekšā ir pilnīgi cita lieta. Visu pasauli pārlidoja šis ikoniskais, neaizmirstamais skats, kad prezidents Jeļcins uzkāpa uz tanka un jaunie tankisti parādīja, ka armijas spēki ir gatavi kalpot brīvībai un demokrātijai, nevis tirānijai.
Latvijas valsts ir pateicīga jums, prezidenta kungs, par jūsu drosmīgo un principiālo stāju, jau 1991.gada asiņaino janvāra notikumu laikā aicinot bruņotos spēkus nevērsties pret neapbruņotiem civilajiem iedzīvotājiem. Latvijas valsts, Latvijas tauta un visa demokrātiskā Eiropa nekad neaizmirsīs to, ka jau trīs dienas pēc tam, kad Latvijas Augstākā padome bija paziņojusi pārejas posma beigas un ar likumu nostiprinājusi mūsu neatkarību de facto, jūs parakstījāt dekrētu, ukazu, kas atzina Baltijas valstu neatkarību.
Un es ļoti priecājos, ka šodien šeit ir klāt arī mūsu kaimiņvalsts pārstāvis Brazauska kungs, Gorbunova kungs, kurš toreiz bija aktīvs šajos procesos. Tie bija vēsturiski notikumi, kuru visi līdzdalībnieki ar savu godprātīgo un taisnīgo rīcību ir iegājuši vēsturē uz visiem laikiem.
Prezidenta kungs, mēs jūsu personā saskatām cilvēku, kurš, līdzīgi kā tas bija ar tautu Latvijā, vēlējās redzēt neatkarīgas valstis agrākās padomju impērijas vietā, tādas valstis, kuras katra var cīnīties par savu nākotni ar saviem spēkiem, saviem talantiem un resursiem. Mēs tamdēļ ļoti augstu vērtējam arī jūsu gatavību parakstīt līgumu ar visu triju Baltijas valstu prezidentiem Maskavā, kas apstiprināja kādreizējās Padomju Savienības bruņoto spēku izvešanu no visām trim Baltijas valstīm. Tas bija taisnīgs un saprātīgs lēmums, jo tagad Krievija, Latvija, Igaunija, Lietuva ir kaimiņzemes, neatkarīgas zemes ar vēlmi dzīvot saskaņā, mierā un pārticībā.
Mēs, prezidenta kungs, tikko runājām arī par to, kādu mantojumu mums ir atstājuši garie gadi Padomju Savienības ietvaros, mantojumu, kas bieži rada mums grūtības, pielāgojoties modernajai dzīvei, modernajai pasaulei, kas visu laiku mainās. Latvijas gadījumā mums viena no prioritātēm bija nodrošināt, ka latviešu valoda vienīgajā vietā uz pasaules, kur tā tiek runāta, kļūst atkal par valsts valodu. Tas nozīmē, ka visiem, kas dzīvo Latvijā, tā būtu galvenā saziņas valoda, bet Latvija no paša sākuma arī atzina, ka šeit mums dzīvo un atrodas dažādu tautu pārstāvji ar dažādiem senčiem un visi viņi ir vienādi tiesīgi un vienādi godājumi likuma priekšā un valsts uztverē. Agrākās Padomju Savienības pases vairs nevienam nederēja, jo nebija vairs Padomju Savienības, tas nozīmē, ka ļaudīm vajadzēja nokārtot Latvijas valsts pilsonību. Tiem, kas bija šeit bijuši pirms Latvijas okupācijas, un viņu pēcnācējiem šī pilsonība tika piešķirta automātiski. Citiem bija jāiet cauri naturalizācijas procesam, ko mēs gadu gaitā esam centušies padarīt arvien pieejamāku un vieglāku, un tas nav ne pazemojums, ne apvainojums, tā ir vienkārši praktiska nepieciešamība. Es kā Valsts prezidente vēlētos uzsvērt, ka, kaut gan Latvija ir tieši latviešu un līvu tautības senču dzimtene nu jau vairāku gadu tūkstošu garumā, mēs pilnībā pieņemam arī visus citus, kuri šeit dzīvo, kuri ir izvēlējušies šo zemi par mājām, kā Latvijas dēlus un meitas, un visi viņi mums ir vienādi dārgi un vērtīgi. Latvijā kopš Padomju Savienības laikiem ir palikuši daudzi krievu tautības cilvēki. Mēs priecājamies par viņu pienesumu mūsu kultūrai, ekonomikai, Latvijas labajai slavai. Mēs esam lepni uz viņu sasniegumiem mākslā, zinātnē, mēs priecājamies par to, ja viņiem saimnieciski labi veicas. Mēs ceram, ka tās attiecības, kas valda Eiropas Savienības valstu starpā – tā ir vēlme sadzīvot draudzībā, dialogā, saticībā un kompromisu meklējumos –, ka tādas attiecības mēs varam izveidot arī ar mūsu lielo kaimiņu Krieviju. Lai dialogs notiktu, ir nepieciešami kontakti, un mēs ļoti priecājamies, prezidenta kungs, par šo izdevību caur jūsu personu šādu kontaktu atjaunot.
Šī diena galvenokārt ir domāta kā Latvijas atzinības un goda parādīšana jums. Tas ir Latvijas veids, kā jums pateikt paldies par to, ko jūs vēsturē esat darījis un paveicis. Tamdēļ aicinu jūs no manām kā Valsts prezidenta rokām saņemt šo Latvijas valsts visaugstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

Ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa Domes 2000.gada 18.februāra lēmumu Boriss Jeļcins kā Krievijas Federācijas pirmais prezidents tika apbalvots ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (ar tā īpašo balvu – ordeņa zeltīto ķēdi) un iecelts “ordeņa lielkrusta komandiera” kārtā. Vakar, 22.augustā, ievērojamais valstsvīrs un politiķis Rīgas pilī saņēma šo Latvijas augstāko valsts apbalvojumu. Attēlos: Latvijas Valsts prezidente pie Borisa Jeļcina svārku atloka piesprauž ordeņa miniatūrzīmi un apsveic ar ziediem…

Borisa Jeļcina atbildes uzruna, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni

Cienītā prezidentes kundze! Dāmas un kungi! Dārgie draugi!
Patiešām, viss sākās astoņdesmito gadu beigās, kad visi sāka saprast, ka pasaulē vairs nav impēriju, izņemot vienu – Padomju Savienību, un ka šai impērijai vairs nevajadzētu pastāvēt. Mēs apvienojāmies ar Krievijas un Baltijas, protams, arī Latvijas, demokrātiski noskaņotajām deputātu grupām un nostājāmies atklātā opozīcijā pret Gorbačovu. Tādēļ, ka Latvija un citas Baltijas republikas sāka skaidri izvirzīt jautājumu par savu neatkarību. Un pirmais, kas tās atbalstīja tribīnē, biju es. Tas, protams, bija pārsteigums Gorbačovam. Mēs izveidojām starpreģionālu deputātu grupu, kura pastāvīgi apsprieda šos jautājumus PSRS Augstākajā padomē.
Vēlāk, kad pie jums ielās jau izgāja tauta, Gorbačovs pieļāva lielu muļķību: viņš sūtīja karaspēku un omoniešus pret mierīgajiem iedzīvotājiem, lai ieņemtu civilos objektus. To vajadzēja, lai nepieļautu Baltijas republiku neatkarības nodibināšanas procesu. Es viņam piezvanīju no automašīnas un teicu: “Tā ir jūsu visrupjākā kļūda. Ja jūs tūdaļ pat neapsolīsiet man atvilkt visu karaspēku un omoniešus uz kazarmām, es nekavējoties ar lidmašīnu izlidošu uz Baltiju, nostāšos šī karaspēka priekšā, un lai viņi pamēģina šaut uz savu prezidentu!” Pēc pusotras stundas es jau biju šeit. Bet pusstundu pirms tam Gorbačovs atsauca karaspēku. Tas bija kulminācijas brīdis. To var salīdzināt ar 21.augusta puču, jo, ja demokrātiskie spēki šeit būtu zaudējuši, mēs grimtu atpakaļ padomju purvā.
Tad sākās civilizēts republiku neatkarības veidošanās process. Cita pēc citas. Un paraugu rādīja tieši Baltijas republikas. Bet viņi vēl joprojām radīja šķēršļus. VDK palika. Visa sistēma palika. Un viņi nolēma organizēt puču, ieviest visā valstī ārkārtas stāvokli, visu valsti atkal atsviest totalitārismā, ievest Maskavā karaspēku, tankus. To visu jūs zināt. prezidentes kundze ļoti spilgti par to pastāstīja.
Mums ar prezidentes kundzi tagad bija ilga un ļoti interesanta saruna. Un pēc šīs tikšanās es esmu noskaņots optimistiskāk, raugoties no mūsu divpusējo attiecību uzlabošanas viedokļa. Jo mēs atrisinājām ne mazāk par desmit jautājumiem, atlikuši vēl divi trīs.Un Prezidente man teica, ka mēs šos jautājumus risināsim. Tie ir jums zināmi jautājumi: mūsu tautiešu jautājums, robežjautājums, tas patiesībā arī viss. Tikai divi jautājumi. Un abi jautājumi neprasa materiālus izdevumus. Toties tie skar Krievijas iedzīvotāju dvēseli, viņu sirdis, kā arī paver Latvijai Krievijas tirgu. Prezidentes kundze man teica, ka Latvija mainās un viss virzās uz to. Taču Krievija arī mainās. Tai arī palikušas šīs iepuvušās padomju saknītes, kas pamazām vienalga sapūst. Paliek vienīgi saprātīga doma un skaidrs skats uz mūsu nākotni, jaunās paaudzes nākotni, mūsu divpusējo attiecību nākotni.
Es, protams, esmu bezgalīgi pateicīgs par tādu krāšņu Latvijas Republikas dāvanu. Man tas ir gods. Atvainojiet mani par tiem pārpratumiem, kuru dēļ neierados iepriekšējā reizē. Tad radās pārpratums, kas virzījās pa diplomātiskiem ceļiem. To pagājušajā gadā mēs ar prezidenti Kremlī Uzvaras sešdesmitgades svinībās atrisinājām. Es uzreiz teicu, ka atlidošu. Un te nu es esmu.
Es piekrītu prezidentes kundzei, ka mums pietrūkst politisku kontaktu. Un ne tikai politisku – arī saimniecisku, kultūras, zinātnes... Es izdarīšu visu, kas vien ir manos pensionāra spēkos. Veiksmi un attīstību Latvijas Republikai! Vislabākās pārmaiņas, un lai šīs pārmaiņas palīdz uzlabot mūsu savstarpējo sadarbību! Un mēs arī paiesim soli pretī!
Paldies un visdziļākās cieņas apliecinājumi!

“Latvijas Vēstneša” redakcijas neoficiāls tulkojums

… Boriss Jeļcins iepazīstas ar savu apbalvojumu: Lielo zvaigzni ar devīzi “Per aspera ad astra (Caur ērkšķiem uz zvaigznēm)”, ordeņa zeltīto ķēdi, plato ordeņa lenti…	… un bij. Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs – pirmo apsveicēju vidū.
Borisa Jeļcina atbildes vārdi “Pateicos Jums!” Valsts prezidenta Goda viesu grāmatā – Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, Nainai Jeļcinai un Imantam Freibergam klātesot, sirsnībā atbalstot un pieņemot tos Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”