Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Pirmdien pēcpusdienā, atstājot šo nometni, mūs vispirms pamatīgi kontrolēja. Kamēr izkontrolēja divus tūkstošus, bija arī pusdienas laiks cauri. Tak krievu apsardzībā gājām ātri uz priekšu, nogājuši 25 km, apmetāmies uz nakti pie kāda nopostīta ciema kartupeļu kaudzēm. Tupenīšus vārījām un ēdām vai visu nakti. Nākamā dienā nogājām atkal tikpat daudz un pēcpusdienā iegājām kādā agrāk skaisti zaļojošā vācu pilsētiņā. Tagad tā bija, tāpat kā visas vācu pilsētas un ciemi, pilnīgi artilērijas sagrauta, sabombardēta un iedzīvotāju atstāta. Vienīgais, kas tajā bija, — augstu drāšu žogu iežogota gūstekņu nometne, kurā bija sadzīti daudzi tūkstoši vācu gūstekņu. Pie ieejas gūtekņu nometnē kāds vācietis pateica, ka mēs esam latvieši. Mūs septiņus tūlīt atdalīja kopā ar vācu slimniekiem un folkšturmiešiem. Komandants, krievu virsnieks, uzzinājis, ka esam latvieši, teica likt mums vēl tai pašā vakarā visiem bez ēšanas iet atpakaļ 45 km uz Bīzentāli, nevis uzņemt gūstekņu nometnē. Tajā vakarā gan nekur neaizgājān, turpat pie pilsētiņas sagrautas mājas pagrabā uzgājām kartupeļus un nakti pārgulējām šķūnī. Tā bija mūsu laime, ka mūsu apsargātāji krieviņi bija lāga vīri. Otrā rītā nogājām septiņus kilometrus, tad pie mums ar auto atbrauca Bīzentāles nometnes komandants, uzzinājis, ka mēs sūtītajā gūstekņu nometnē neesam uzņemti.

Bīzentāle, 1945.gada 19.maijs

Trešdien dabūjām visvairāk trūkties, kad Bīzentāles nometnes komandants nejauki pārskaitās uz vācu večiem un salašņām, jo daudzi folkšturmieši, bija uzdevušies par civilistiem. Viņš pavēlēja tūlīt noiet atlikušo gabalu līdz Bīzentālei, bez uztura un atpūtas 40 km piecās stundās. Kas nespēj līdzi iet, tos nošaut. Tūlīt sākām arī pamatīgi soļot. Mēs, septiņi latvieši, šo pārgājienu būtu izturējuši, bet par daudziem vecajiem vāciešim gan būtu jāšaubās. Ceļā komandants ar automašīnu mūs panāca un tomēr apžēlojās, atļaudams nākamajā dienā aiziet uz Bīzentāli. Nakti pārgulējām kādā tukšā ciemā 10 km pirms Bīzentāles, kur arī dabūjām miltus un kartupeļus ēdiena vārīšanai.

Aizvakar atnācām uz Bīzentāli, un mūs ielika atkal agrākajā nometnē. Dzīvojam atkal visi septiņi kopā no teltenēm uzbūvētajā teltī, dienu cepināmies saules svelmē un nakti salstam nakts salnās. Pašlaik nometnē ir seši tūkstoši gūstekņu. Projām vairs neiet un arī klāt nenāk. Pēc ūdens jāstāv garās rindās tāpat kā agrāk. Vakar pierakstīja sveštautiešus. Runā, ka esot rīkojums no 20. maija līdz 30.jūnijam atlaist visus gūstekņus. Priecīgāks prāts paliek, redzot garāmejošajā Berlīnes–Štetīnes dzelzceļa līnijā ripojam pirmos vilcienus. Varbūt drīzi atgriezīsimies Dzimtenē, ja vien netiksim uzreiz Sibīrijā. No karavīru izteicieniem tiku dzirdējis, ka krievi vēl karošot ar japāņiem.

Bīzentāle, 1945.gada 21.maijs

Vakar kalendārs rādīja Vasaras svētkus. Boļševiki tādus nepazīst, tamdēļ arī mums šī diena neatšķīrās no citām. Vāciešu starpā gan kāds uzņēmās mācītāja runu noturēt un nodziedāja kādas Vasaras svētku baznīcas dziesmas. Vakar vakarā, tāpat kā arī aizvakar, karavīri rīkoja koncertu. Te ir daudzi Vīnes un Berlīnes mākslinieki, kas tagad uzstājas gūstekņu nometnē. Ir patīkami pēc ilga laika kaut ko no mūzikas dzirdēt, sliktāk, ka šiem māksliniekiem trūkst mūzikas instrumentu.

Reizēm pat visu lēģeri norīko darbos. Aizvakar visiem bija jāiet piecus kilometrus pārnest šurpu nojauktas barakas daļas. Vakar nometni atstāja civilistu un folkšturmiešu grupa. Tā rota, kurā mēs bijām, aizgāja projām, un mūs piedalīja kādai citai rotai. Vakar vakarā atkal kādi pieci simti gūstekņu pienāca klāt, bet šorīt trīsarpus tūktoši atstāja nometni. Aizgāja arī mūsu rota, bet šoreiz Krievijas pilsoņus, privātos un slimos tūlīt atveda atpakaļ uz nometni, mēs arī šoreiz uzmanījāmies, ka neiznāk atkal staigāt atpakaļ, kā toreiz no Vrīcenes gūstekņu nometnes. Tagad nometne ir palikusi krietni tukšāka,varbūt tiksim kādā barakā vai būdā dzīvot, nebūs naktīs teltī jāsalst. Strādāt gan tagad laikam dabūsim. Uzturs šeit — sauss maizes gabals un ūdeņainas zupas drusciņ. Labi, ka spēks vēl turas no Rātenovas laikiem.

Bīzentāle, 1945.gada 24.maijs

Pirmdien mūs, kurus neņēma pretī sūtīšani uz citu nometni, vienu daļu piedalīja 212.rotai. Tie bija civilisti un dažādi salasītie, kas tikai vakar ienāca šajā nometnē. Visas pārsūtīšanai nozīmētās rotas tajā dienā neizgāja no nometnes, jo smalkā kratīšana prasīja daudz laika. Nakti pārgulējām vēl nepabeigtā barakā. Šajā naktī arī sāka līt, dabūjām arī mēs pamērcēties.

Aizvakar no paša rīta palikušās rotas sāka projām iet. Ar kontrolēšanu atkal ievilkās tā lieta garumā un beidzās tikai pēcpusdienā. Vakarā visām, nometnē palikušajām rotām bija jānostājas. Tagad nometnē ir palikuši ap pieci tūkstoši, un tos nav paredzēts vairs projām sūtīt.

Dažas rotas izdalīja, papildinot citas, lai katrā būtu simts vīru. Mēs palikām vecajā 212.rotā, kura palika rezerves rota izdalīšanai pa citām.

Bīzentāle, 1945.gada 27.maijs

Otrdien mūsu salasīšanas rotā bija ap piecdesmit vīru. Trešdien pienāca klāt vairākas jaunas grupas, bet tikpat daudz arī tika aizsūtīts uz citām rotām. Mums šajā dienā svarīgākais bija tas, ka klāt pienāca arī viens latvietis. Viņu gribēja arī tajā pašā dienā uz citu rotu aizsūtīt, tomēr noturējāmies kopā. Tagad mēs esm astoņi. Šis latvju zēns pastāstīja mums savus karavīra un pēc tam gūstekņa piedzīvojumus. Runājot par nākotni, viņš pateica to, ko domājām teikt arī mēs: "Politika priekš manis vairs neeksistē." (Grīnvalds no Slokas).

Ceturtdien mūsu rotai nāca atkal jauni klāt, bet arī izdalīšana turpinājās. Netikām arī mēs vairs cauri. Vairāk nevarējām kopā tikt kā trīs vienā rotā un pieci otrā. Pēcpudienā atnācām uz jaunajām rotām. Mēs pieci esam 215.rotā. Šajā nometnē mums šī ir jau piektā rota, kurā esam bijuši. Šī rota strādā gadījuma darbus gan nometnē, gan ārpus tās, bet lielāko daļu pagaidām dzīvo brīvā. Pārējie trīs latvieši ir citā rotā, tā arī tepat netālu apmetusies. Viņi vairāk strādā, bet dabū arī vairāk ēst.

Laiks tagad pieturas vēsāks. Dzīvojam mazliet cietākā barakā, naktī vairs nesalstam. Guļam, līdz rītā jāceļas saņemt drusciņ zupas un maizi. Tā tiek tūlīt arī steidzīgi noēsta un guļam tālāk, līdz mūs ceļ augšā uz kādu darbu. Pusdienā atkal dabūjam drusku zupu un vakarā tikai kafiju. Ar spēku ir pavisam vāji, ja esi noliecies un pēc tam celies augšā, acīs kļūst tumšs un jāmanās, ka neiegāžas kaut kur. Tur vainīgs ne tikai uzturs, bet arī bezdarbība un lielā gulēšana. Katru vakaru visai nometnei jānostājas uz skaitīšanu. Dažu vakaru ir pašu karavīru rīkotie piekšnesumi. Tie ir visai interesanti. Šodien ir svētdiena, un šovakar būs dievkalpojums.

Arī šajās dienās pulka jaunu gūstekņu pienāk klāt, bet arī arvien noteiktāk runā par atlaišanu. Jau vairākkārt ir vāktas ziņas par mums, un mēs esam pierakstīti dažādās listēs, vakar vakarā vēl Padomju Savienības pilsoņus pierakstīja atsevišķi. Varbūt mūs pēc kādas nedēļas sūtīs kut kur prom, varbūt arī uz Dzimteni.

Par vienu savas karavīra dzīves posmu esmu rakstījis diezgan sīki. Beidzamās karavīra dienas Hāfelbergā un pie Elbas palika neaprakstītas, tāpat pirmās dienas gūstniecībā un pārgājieni no Hāfelbergas uz Sandow un Elbu. 3.maijā kritu gūstā, tajā pašā dienā cauri Sandow uz pirmo gūstekņu savākšanas sētu. Šo sētu atstājām sestajā maijā. No tās sevišķi palicis atmiņā vācu virsnieku amoka brauciens. Tad sākās ceļojums bez mērķa poļu apsardzībā — pāri Hāfelei, Rinova, Frīzaka, Paulinenova, Ribeka, Nauene, Šēnvalde, Berlīnes piekšpilsēta, Bernava un beidzot apstājāmies Bīzentāles nometnē.

Tagad atkal ir tāds laiks, kad var teikt: "Par grūtumu ir tas, kas ir, un tas, kā nav." Nevar vairs rakstīt vien ko pārdzīvo, tā kā to varēju agrāk darīt. Varbūt labāk, ka nav nekādu sakaru ar pagājušo, un kādā vietā arī man šīs piezīmes būs jāatstāj. Tamdēļ arī to rakstīšanu varbūt būs jāizbeidz pavisam, vai arī vēlāk atkal varēs kaut ko rakstīt vēl.

Bīzentāle, 1945.gada 3.jūnijs

Arvien vēl esmu tepat Bīzentāles gūstekņu nometnē. Visu šo nedēļu tikai pāris reizes bijām mazliet darbā. Pārējais laiks tiek gandrīz tikai nogulēts. Aiz augstā dzeloņdrāšu žoga bezdarbā un garlaicībā no pārmērīgas gulēšanas mēs esam kļuvuši par veseliem slimniekiem. Spēka mums vairs nav gluži kā slimniekam, kas uzcēlies no slimības gultas. Dažreiz sadzen kopā visu nometni uz vingrošanu, bet uz to nav nevienam prieka. Ar mazgāšanos arī vēl nodarbojamies. Tur mums piepalīdz lietus, šajās dienās bieži nolīdams, un mūsu barakā, kur guļam cieši saspiesti, cits pie cita trīs stāvu lāvās, jumts nespēj ne saules starus lāgā aizturēt, lietum līstot, iet kā palu laikā. Kājas dabūjam vēl nodarbināt katru dienu gan rītos, gan vakaros, uz skaitīšanu nostājoties, tad dabūjam nostāvēt stundu vai arī ilgāk. Aizvakar bija jāatdod mati pa tīro, tagad ārā jāstaigā ar cepuri, lai plikā galvas virsa saulē neapceptu.

Šajā nometnē esam salasījušies jau trīspadsmit latvieši, kas visu laiku tikai domājam un runājam par atgriešanos Dzimtenē. Viens no pienākušajiem ir bijis kopā ar mums Rātenovā, trīs vakar pienākušie ir no būvbataljona. Tie saka, ka mūs drīz atlaidīšot mājās. Vakar satiku vēl vienu latvieti, tas Pirmajā pasaules karā ir kritis vācu gūstā, tad apprecējis vācieti un sakās labi dzīvojis. Latviski nav runājis divdesmit septiņus gadus, tamdēļ savu valodu grūti vairs var pāri lūpām izdabūt. Šajā karā latvieši ir izklīduši vēl vairāk. Tos sastapu, viscauri Vācijai klejojot. Daudzi bija Hāfelbergā, pie Elbas. Ceļojot gūstekņu kolonnā gadījās, ka kāds francūzis rādīja rīdzinieces ģīmetni, kuru parakstījusi Valli Valters.

Tā aiziet karstās vasaras dienas — bezdarbībā un garlaicībā aiz dzeloņdrātīm. Ir kaut vai jāparaksta kaut kas, lai rakstīt neaizmirstu, kaut daļu no tā, ko domā un pārdzīvo.

Šodien ir svētdiena, lai arī tā redzama tikai kalendārā. Pēcpusdienā būšot dievkalpojums. Guļu saulē uz barakas jumta. Tāpat pa dzelzceļa līniju ripo vilcieni, kas nav priekš mums. Domājam, ko darīt lietas labā, ja arī šajā mēnesī netiksim no šejienes projām. Šovakar būs priekšnesumi. Tie ir trīs vakarus nedēļā. Tie spēj uz brīdi saistīt un aizraut. Uzstājas daudz un dažādi mākslinieki no karavīru vidus. Noskatīties ierodas gan krievu apsargi, gan vācu virsnieki. Pašlaik šajā nometnē ir arī sagūstītie vācu ģenerāļi.

Mani visvairāk saista mūzika, ko sniedz īsti mākslinieki. Pēc šāda koncerta jūtas ir saviļņotas, un tās izpaužas tikai vienā — ilgās pēc Dzimtenes. Apgūlies nevaru aizmigt, izsalkums aizmirstas, tāpat kailā dēļu lāva, jūt tikai vienu — Dzimteni tālumā.

Bīzentāle, 1945.gada 6.jūnijs

Dienas gan ir sākušas ātrāk iet, tak dzīve šeit kļūst arvien neciešamāka. Galvenais vainīgais pie tā ir brālis Bads. Dzīvojam arvien pilnīgā bezdarbībā. Rītos pie nometnes vārtiem sanāk daudzi strādātgribētāji, bet neviens tos neņem pretī un triec atpakaļ gulēt. Tur vainīgi arī paši vācieši, tie vēl arvien taisot dažādus mēslus, lai gan karš jau sen beidzies. Arī te kāds pamēģinājis no darba bēgt, bet lode panākusi. Tagad viņiem skaidri pateikts, ka mājas tik drīz vis neredzēs. Līdzi vāciešiem bez cerības vārgstam arī mēs. Gandrīz visa diena tiek nogulēta, tamdēļ vakaros miegs vairs nav atrodams. Tā bez miega dažreiz paiet visa nakts. Tad prātā ir ēšana un dažādas citas domas. Cik reižu tas mūsu starpā ir jau pārrunāts, būtu kaut vai kas jādara, lai izkļūtu no šī bezcerību stāvokļa, bet tā tas arī paliek no dienas uz dienu.

Karš ar "lēnajiem" tagad veicas sekmīgāk, var bieži tikt uz pirti un atutošanu.

Mums ieteic piekopt sportu. Piekrišanu tas atrod maz. Pat uz rīta vingrošanu lielākā daļa iet kurnēdami. Pa laikam laukumā dzirdami skaļi izsaucieni un ripo futbola bumba. Tak tur sportisti ir maizes cepēji un pavāri, citiem kājas labprāt negrib cilāties. Daži uztaisa figūras un spēlē šahu. Man kādreiz tā bija tik patīkama nodarbošanās, tagad tikai nogurums un vienaldzība pret visu. Šodien paiet gads, kopš rietumos sākās otrā fronte. Tā izbeidza karu, nebija ne gads vajadzīgs. Mēnesis jau ir cauri, kopš karš beidzies, un es esmu gūstā. Cik ilgs laiks gan vēl paies, līdz cilvēki atgūs šajā karā zaudēto mieru un brīvību.

Bīzentāle, 1945.gada 10.jūnijs

Ceturtdien pienāca kārta trim ar pusi tūkstošiem atstāt Bīzentāles nometni. Bija jāiet atkal uz Vrīceni. Lai gan mēs jau vienreiz no turienes atpakaļ atsūtīti, arī latviešiem pavēlēja līdzi iet. Ar kontrolēšanu atkal laiks pagāja, izgājām tikai ap pusdienas laiku. Nogājuši astoņpadsmit kilometrus, apmetāmies uz nakti. Tādā milzu kolonnā slikta soļošana, kartupeļus vārīt nedabūjām, pat ūdeni nevarēja vairs dabūt. Vakarā vēl uznāca pērkona negaiss, tas pamērcēja mūs un kailo zemi, uz kuras mums bija jāpārguļ. Nākamajā dienā nogājām atlikušo ceļu līdz Vrīcenes lāģerim. Pa ceļam viens vācietis mēģināja bēgt, bet tika noķerts un zvērīgi pārmācīts.

Šoreiz arī mēs ienācām nometnē, atviegloti nopūzdamies, ka nu vairs nebūs atpakaļ jānāk. Teica, ka šoreiz lāģerī šķirošot pēc tautībām. Šķiroja arī, atdalīdami Padomju Savienības pilsoņus un slimos. Jutāmies smagi vīlušies, kad mūs izveda pa vārtiem atkal laukā un pateica, ka jāsoļo atpakaļ. Paspējām vēl ieraudzīt, ka tajā nometnē ir latviešu rota, daudzi ieraudzījām pazīstamus, ieraudzīju arī es zēnu, kas ar mani Rātenovā bija dzīvojis vienā sprostvietā. Arī divi no atnākušajiem latviešiem kaut kā palika nometnē.

Pārgulējuši nakti Vrīcenē, vakar astoņdesmit gūstkeņi nosoļojām pa vienu dienu četrdesmit kilometrus atpakaļ uz Bīzentāli. Neko daudz arī nenogurām, jo tādā mazākā grupā ir nesalīdzināmi vieglāka iešana. Tagad atkal esam Bīzentāles nometnē divpadsmitajā rotā. Nometne ir kļuvusi krietni tukšāka, citādi nekas šeit nav mainījies. Šodien priekšpusdienu esmu nogulējis, pēcpusdienā vairs nedrīkst gulēt, citādi visa nakts būs jāpavada bez miega.

Bīzentāle, 1945.gada 12.jūnijs

Aizvakar vakarā bija jauki priekšnesumi. Pirms priekšnesumiem vēl uzstājās mūziķi, visus iepriecinādami ar valšiem un maršiem. Šī bija pēdējā mākslinieku uzstāšanās šajā nometnē, jo vakarrītā atkal stājās uz projāmsoļošanu. Aizgāja kāds tūkstotis vai vairāk, arī lielākā daļa mākslinieku. Arī mūs, no Vrīcenes atnākušos, gribēja vienkārši sūtīt vēl, bet mēs šoreiz vairs nesnaudām un tikām laikus izdalīti. Vakarā atlikušā nometne nostājās sadalīšanai pa jaunām rotām. No Vrīcenes atnākušie tagad esam desmitā rota. Šai rotā tagad esam piecdesmit septiņi Padomju Savienības pilsoņi. Nezinām, cik dienas vēl paliksim šeit, var mūs jau rītu kaut kur aizsūtīt.

Nometne tagad ir patukša, ir tikai pāri diviem tūkstošiem cilvēku. Tie ir slimie, saimniecībā nodarbinātie un nometnes pārvalde. Uzturs ir mazliek labāks kļuvis, dabūjam biezākas zupas. Tukšākā nometnē arī brīvāk var justies, vairāk gaisa, neiznāk tik bieži atdurties pret dzeloņdrāšu žogu, mazāk par to jādomā. Tepat garām pa dzelzceļa līniju jau diezgan bieži ripo pasažieru vilcieni. No tiem mūs sveicina vācietes un jautā, kad pārnāksim mājās.

Šorīt atkal agri rītā stājāmies ar mantiņām, lai atstātu barakas dezinficēšanai. Šodien mēs tās dezinficējām un nakti pārgulēsim suņu audzētavas būdās, lai rītā vēlreiz atutotos un ienāktu barakās. Vai šīs dezinficētās barakas domātas mums dzīvošanai vai kādiem citiem, to nezinām.

Šodien vienpadsmitais jūnijs, beidzas pasaules drošības konference Sanfrancisko. Varbūt tajā ir izlemts arī kaut kas tāds, kas iespaidos arī mūsu likteni, tak mēs to tik drīz neuzzināsim, mums trūkst sakaru ar ārpasauli, esam gūstekņi.

Bīzentāle, 1945.gada 13.jūnijs

Šonakt uz rīta pusi mūsu rotu atutoja un ienācām dzīvot jaunā barakā. Tai ir arī nosaukums palicis no agrākiem laikiem — "Deutsch—Sūdwestafrika". Te arī guļam uz kailām retu dēļu lāvām, bet ir siltāk un, galvenais, lietus nelīst uz kakla. Tas vakar sācies, lija visu šo dienu. Mēs tagad šo to mazliet pastrādājam. Nometnē pašlaik ir ap divi tūkstoši cilvēku. Gulēšanai laika tomēr vēl paliek par daudz. Labprāt tagad varētu vēl parakstīt arī vēl vairāk — pārdzīvojumus, iespaidus, bet no tā ir jāatturas, nav vairs agrākie laiki. Nīkt un cerēt — tas mums tagad atlicis. Vācieši bija paraduši bieži "paroles" (baumas) apkārt laist, tagad no tām atturas, jo par baumu laišanu noteikti stingri sodi.

Bīzentāle, 1945.gada 15.jūnijs

Barakā "Deutsch—Westafrika" nedabūjām nevienu nakti pārgulēt, vakarā bija jāpāriet atkal uz citu baraku. Vakar no rīta visa nometne atkal stājās it kā uz projāmiešanu. Tak notika tikai mantu kontrole, līdz pusdienai tā bija cauri, un gājām atpakaļ vecajās barakās ar vieglākām gūstekņu somām. Pēcpusdienā mazliet pastrādājām tepat nometnē.

Šorīt atkal stājāmies uz projāmiešanu. Vēlreiz izkontrolēti, aizgāja daži simti. Palikām mēs, Padomju Sasvienības pilsoņu rota, slimie un svarīgākie saimniecībā nodarbinātie. Nometnē tomēr vēl vajadzētu būt ap diviem tūkstošiem. Tie visi varbūt aiziesim rītdien.

Ir jau jūnijs pusē. Drīzi tuvojas Jāņi, vai gan līdz tiem mēs netiksim Dzimtenē? Tās ir mūsu, latviešu, galvenās domas un sarunas. Bieži nometnes žogam mēģina tuvoties vācietes, mēģinādamas kaut ko uzzināt par saviem vīriem un draugiem. Tas gan ir stingri aizliegts, tomēr sievietes bieži brauc šurp no Berlīnes, un dažai izdodas redzēt kādu pazīstamu, lai gan pa lielu gabalu.

Bīzentāle, 1945.gada 19.jūnijs

Atkal ir saulainas, karstas vasaras dienas. Dzimtenes laukos droši vien ražīgas darba dienas, mums tās šeit aiziet, nezinot, kur likties aiz bezdarbības. Darbs gadās ļoti reti. Ja laimējas tikt darbā, tad dabū arī kārtīgi paēst. Tak arī visu šo nedēļu mēs neesam vairs pārāk izsalkuši, tagad dabūjam vairāk kaut skābas kartupeļu zupas. Esam šajā nometnē jau iedzīvojušies un varam arī ko ārpus normas dabūt. Tagad šajā ārzemnieku rotā esam sešdesmit vīri, no tiem septiņi latvieši un viens igaunis, kas arī mums labs draugs un turas ar mums kopā. Pirmajā vietā šeit vienmēr ir gulēšana, bet tagad nodarbojamies arī mazliet ar sportu — vingrojam, spēlējam sporta spēles un rokasbumbu. Dažu vakaru ir arī priekšnesumi, tikai tagad maz palikušies kas tos sniedz, jo lielākā daļa mākslinieku ir projām. Garām nometnei bieži ripo pasažieru vilcieni ar vācu sievietēm. Tās māj ar rokām un sauc. Grūtā stāvoklī gan tās ir iegrūdis šis Ādolfa totālais karš.

Gan aizmidzis guļot, gan vaļējām acīm izsapņoju visdažādākos sapņus. Lielāko tiesu tie mani aiznes Dzimtenē. Tikai tagad gūstā īsti esmu izpratis, cik liela nozīme cilvēka dzīvē darbam un cik grūti dzīvot pie "brīvas maizes".

Landsberga 1945.gada, 25.jūnijs

Trešā diena jau Landsbergas nometnē. Ienācām te aizvakar pēc pusdienas. Nometne ir milzīga, piecdesmit līdz sešdesmit tūkstoši gūstekņu. Bet šī toties ir paliekošā nometne. Svarīgākais, ko te dabūjām tūlīt dzirdēt, ir tas, ka te pirms pāris dienām sākusies atlaišana, un ir kādi trīs simti atlaisti, lai gan arī tie ir civilisti, vecie un slimie. Tak atlaist sola visus. Arī mēs šeit esam nākuši uz atlaišanu. Šajā nometnē jau ir kādi četrdesmit pieci latvieši, tie jau visu laiku ir kopā un šeit nodzīvojuši ilgāk nekā mēnesi, par atlaišanu gan vēl neko nezina. Mēs esam pienākuši astoņi latvieši. Gribam tikt kopā pie citiem latviešiem, jo apnicis visu laiku starp sasodītiem fričiem, bet pagaidām nekur netiekam, jo mums ir uzlikta karantīna.

Bīzentālē beidzamo laiku dzīve nebija slikta. Bijām kārtīgi paēduši un izgulējušies, vakaros klausījāmies jautrus priekšnesumus. Sliktākais bija garlaicīgais bezdarbs un tas, ka nebija cerību no tās nometnes tikt atlaistiem, tamdēļ gribējām tikt ātrāk projām, lai arī uz sliktāku nometni. Bīzentāles nometne tagad jau būs likvidēta. Mēs izgājām kā beidzamie šīs nometnes gūstekņi, kāds tūkstotis, galvenā kārtā ārzemnieki un slimnieki.

Bīzentāles stacijā mūs ielādēja aizrestotā ešalonā. Nelielā slēgtā vagonā bijām ap sešdesmit cilvēku, sākām tūlīt nejauki izjust gaisa trūkumu, vēlāk gan tur mēģinājām paši izlīdzēties. No Bīzentāles braucām uz Ebersvaldi, Freienvaldi, Vrīceni, Kistrinu un pie Landsbergas izkāpām. No vagona drusku dabūjām redzēt, kā daba slīkst pašā vasaras zaļumā un kuplumā, bet maz cilvēku un agrāko skaisto māju, ciemu vietā — drupas. Arī Landsberga ir bijusi skaista pilsēta, tagad drupas un bez iedzīvotājiem. Kamēr tikām līdz šai nometnei, esam daudzām smalkām kontrolēm cauri gājuši, katrreiz arvien mazāk mantiņu palicis. Šajā nometnē ir ūdens trūkums, mēs, vagonā izsvīduši, tagad dabūjam slāpes just. Uzturs arī sliktāks. Nometnē ir daudz virsnieku. Rīko arī priekšnesumus, bet ne tik interesantus kā Bīzentālē. Mums atliek tikai cerēt, gaidīt un vēlreiz gaidīt, kamēr nāks mūsu kārta atlaišanai vai aizsūtīšanai uz Dzimteni.

Ir jau jūnija beigas. Vakar pagāja Jāņi. Tos es jau mazliet biju cerējis pavadīt Latvijā. Šo Līgo vakaru mēs domājām par mājām un piederīgiem, droši ticēdami, ka arī viņi Dzimtenē vai svešumā šai pašā laikā domā par mums.

Landsberga, 1945.gada 29.jūnijs

Gandrīz nedēļa būs jau šajā nometnē nodzīvota. Trīs beidzamās dienas bija pamatīgs lietus, izbeidzās tikai šodien priekšpusdienā. Tad nu visu laiku vajadzēja nodzīvot pārpildītajā barakā. Visu šo laiku mēs arvien vēl esam karantīnā. Savu baraku atstāt nedrīkst. Atliek tikai viens — gulēt un sapņot kā dienu, tā nakti. Tiek izdomātas visdažādākās domas. Man šīs dienas pagāja ātrāk, jo biju dabūjis vienu Hansa Šporela grāmatu. Nu tā ir izlasīta.

Dzīve nometnē rit vientuļi un bez pārmaiņām. Galvenā doma ir visiem kopēja — kad tiksim atlaisti. Atlaišana iet vaļā, katru dienu iet prom divi simti līdz četri simti vīru, bet tie visi ir civilisti, stipri slimie, invalīdi. Kad tik vien iziet laukā no piecdesmit līdz sešdesmit tūkstošu vīru lielas gūstekņu nometnes, neko nevar manīt. Ir tikuši laukā arī reizē ar mums no Bīzentāles nometnes atbraukušie vairāki Padomju Savienības pilsoņi. Vienu dienu arī latvieši, kas šajā nometnē dzīvo jau ilgāk nekā mēnesi, iesnieguši lūgumu nometnes komandantam. Mēs šajā nometnē jau kādos piecos sarakstos esam ierakstīti, sola mūs iedalīt nometnē pie citiem latviešiem, bet pagaidām arvien vēl guļam tepat. Arī šajā nometnē tūlīt satikām tulkus, kas runā latviski, arī laikam Latvijas vācieši, bet tie mums neko nelīdz.

Landsberga, 1945.gada 2.jūlijs

Viens vasaras mēnesis atkal cauri. Līdz ar to mums ir pagājuši divi mēneši gūstā. Līst katru dienu, laiks ir kļuvis vēsāks. Naktīs mazliet salst, lai gan guļam ar drēbēm mugurā. Tā mēs neesam noģērbušies ne dienā, ne naktī jau vairāk nekā divus mēnešus. Bīzentālē vēl varēja karstā dienā noģērbties un aukstā ūdenī veļu pamazgāt, tūlīt saulē izžāvēt un atkal uzģērbt. Te neko mazgāt nevar, labi, ja kādreiz dabū drusku ūdeni sejas nomazgāšanai. Labi, ka varam bieži tikt uz utūžiem, citādi utis mūs apēstu.

Turpinājums — seko

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors