Vācijas parlamenta sēde atkal Reihstāgā notika jau 1990. gada oktobrī. Taču tad vēl nebūt nebija skaidrs, ka Vācijas galvaspilsēta atkal būs Berlīne. Un 1991. gadā, kad Bundestāgs lēma par eventuālo valsts galvaspilsētas pārcelšanu atpakaļ uz Berlīni, šis priekšlikums tika pieņemts tikai ar septiņpadsmit balsu pārsvaru. Galvenais pretarguments bija šīs pārkārtošanas grandiozās izmaksas. Tagad, pēc astoņiem gadiem, jau vērojamas Vācijas senās galvaspilsētas jaunās aprises. Līdz Berlīnes mūra krišanas desmitajai gadadienai pabeigtas jau vairāk nekā divas trešdaļas Berlīnes rekonstrukcijas darbu. Taču torņa celtņi joprojām bija zīmīgākais Vācijas galvaspilsētas silueta elements, un berlīnieši to vērtēja kā simbolisku jubilejas svinību sastāvdaļu. Arī starptautiskās žurnālistu grupas programma Berlīnē sākās ar rekonstrukcijas projekta un jauno rajonu iepazīšanu.

Organizācijas "Berlīnes partneri " pārstāvis Aress Kalandids uzsvēra praktiskās un arī psiholoģiskās problēmas, izstrādājot galvaspilsētas rekonstrukcijas koncepciju. Pati pirmā bija principiālais jautājums, kurā no ilgus gadus sašķeltās pilsētas daļām veidot Vācijas jaunās galvaspilsētas centru, jo Berlīnes vēsturiskais centrs aukstā kara gados bija izzudis.

Pēc ilgām diskusijām tika nolemts saglabāt Berlīnes seno vēsturisko centru, atdodot Bundestāgam īpaši parlamenta vajadzībām celto Reihstāgu. Arī šī lēmuma īstenošana sadūrās ar psiholoģiskām grūtībām. Visi ministri nu gribēja saviem resoriem modernas ēkas pašā Berlīnes centrā. Taču nācās rēķināties ar esošo situāciju un pārbūvēt arī vecās ēkas. Galvenais kritērijs bija arhitektoniski vienota ansambļa veidošana, koncentrējot valdības ēkas maksimāli tuvu centram. Tika rekonstruēta vecā gaisa spēku ministrijas ēka Vilemštrāsē, saglabājot celtnes vēsturiskās un arhitektoniskās vērtības. Savukārt agrākajā Berlīnes austrumdaļā pārbūvēja bijušo VDR propagandas ministrijas ēku, bet bijusī VDR ārlietu ministrijas ēka, kas neiekļāvās vienotā arhitektoniskā ansamblī, tika nojaukta. Neviena ministrija negribēja ievākties bijušajā Vācijas Sociālistiskās vienības partijas (VDR komunistiskā partija) vadības ēkā. Tagad kādreizējā VDR komunistiskā līdera Honekera citadelē izvietojusies Vācijas Federatīvās Republikas kanclera Gerharda Šrēdera administrācija, šeit arī paša kanclera kabinets.

Liela diskusija izraisījusies arī ap kādreizējo VDR galvaspilsētas lepnumu — Republikas pili. Rietumniekiem tā bijusi komunistiskās varas simbols, kamēr austrumberlīnieši Republikas pili vairāk uztvēruši kā pilsētas modernāko koncertzāli un atpūtas centru.

Tagad šeit izvietota viena no Vācijas parlamenta palātām. Savukārt cits bijušās Austrumberlīnes lepnums — Aleksandra laukums — konceptuāli veidos jaunās Berlīnes vertikālo akcentu.

Vērienīgais Berlīnes rekonstrukcijas projekts ar trīssimt plašiem kompleksiem un vairākiem tūkstošiem mazāku ēku izmaksās četrus miljardus Vācijas marku. Bez ēku celšanas un rekonstruēšanas projekts ietver arī principiālu transporta, ūdens un elektroapgādes, kā arī telekomunikāciju sistēmas pārbūvi. Aukstā kara gados starp Berlīnes rietumu un austrumu daļām nebija sakaru. Ar Vīni Rietumberlīnei bija labāki tālruņa sakari nekā ar Austrumberlīni, un pirmajā gadā pēc mūra nojaukšanas Vīne bija starpposms telefona sarunās starp abām Berlīnes daļām.

Berlīnes rekonstrukcijas globālais vēriens

Būtisks rekonstrukcijas elements Vācijas galvaspilsētā ir tranzīta maģistrāļu atjaunošana. Aukstā kara laikā Berlīne šajā jomā kļuva par rēgu pilsētu — ar pamestām, kopš Otrā pasaule kara neatjaunotām virszemes un pazemes dzelzceļa stacijām. Federālā valdība paredzējusi dzelzceļa sistēmas modernizācijai divdesmit gados iztērēt divdesmit miljardus marku. Jaunceļamajā Berlīnes Centrālajā stacijā krustosies stratēģiskās Parīzes — Maskavas un Stokholmas — Romas maģistrāles. "Būtībā tas nav tikai Vācijas, bet drīzāk jau visas Eiropas projekts," teica mūsu pavadonis. Būtisks galvaspilsētas rekonstrukcijas elements ir ārvalstu vēstniecību pārcelšanās uz Berlīni. Vācijas Federatīvajai Republikai patlaban ir diplomātiskās attiecības ar simt astoņdesmit trim ārvalstīm, un lielākā daļa no tām arī cenšas iekārtot savu vēstniecību Berlīnē.

Daudzām, īpaši trūcīgākajām valstīm, vēstniecības ēkas pārdošana Bonnā un jauna īpašuma iegāde Berlīnē ir smaga finansiāla problēma. Rekonstrukcijas projekts paredz vēstniecības koncentrēt Pankovā un Tīrgartenē, taču vēstniecību ēkas sastopamas arī citās Berlīnes vietās. Interesanta, īpaši no berlīniešu viedokļa, ir piecu Skandināvijas valstu iecere kopīgi veidot Tīrgartenē piecu vēstniecību kompleksu. Sekmīgi vēstniecības pārcelšanu īstenojusi arī Latvija, iegūstot visnotaļ piemērotu īpašumu Grīnvaldes rajonā, kaimiņos ar Izraēlas vēstniecību.

Nozīmīga un arī simboliska ir daudzu ārvalstu līdzdalība Berlīnes rekonstrukcijā — ar investīcijām un arī saviem projektiem. Reihstāga ēkas rekonstrukciju īstenoja angļu firma "Foster and Partners", saņemot par to gan divas augsta prestiža balvas, gan arī tām sekojošas pretenzijas par trūkumiem, kas parādījās pēc Reihstāga apdzīvošanas: deputāti sūdzējās par pārāk plānām kabinetu sienām, apgalvoja, ka tribīne sēžu zālē vibrējot nestabila pamata dēļ... Pavisam pretenziju sarakstā bija četrdesmit pieci punkti, no tiem pati smagākā sūdzība bija par to, ka lietus laikā caur Reihstāga ultramoderno kupolu sūcoties iekšā ūdens.

Vērienīgākais no jaunceļamajiem projektiem ir "Sony" centrs — milzīgs debesskrāpju komplekss pašā Berlīnes centrā. "Sony" koncerns jau 1991. gadā tika uzaicināts ar savām investīcijām piedalīties Vācijas galvaspilsētas modernizācijā, un sadarbība izrādījusies visnotaļ sekmīga. Stiklotās "Sony" centra augstceltnes vēl tikai top, taču dažādu firmu pastiprināta interese par telpu īri liecina, ka projekts būs sekmīgs. Mazāk veicies amerikāņu investoriem ar ēku kompleksu kādreizējā "Čārlija kontrolpunkta" vietā starp amerikāņu un padomju okupācijas zonām. Vai nu projektam bijusi slikta reklāma, vai potenciālie nomnieki baidās no šī rajona drūmās pagātnes, taču rekonstruētie un no jauna uzceltie nami joprojām esot pustukši.

Simbolisks vienojošais akcents starp abām kādreiz mūra atdalītajām Berlīnes daļām ir Potsdamas laukums, ko vienlīdz labprāt apmeklē cilvēki gan no pilsētas rietumu, gan austrumu rajoniem. Berlīnes galvenais arhitekts Aksels Šulte uzskata, ka tam ir arī pozitīva psiholoģiska nozīme — jo zināma psiholoģiskā atšķirība starp austrumniekiem un rietumniekiem tomēr joprojām pastāvot. Simboliska Potsdamas laukuma atgūtā nozīme ir vēsturiskā kontekstā: divdesmitajos gados šī bija visdzīvākā vieta ne vien Berlīnē, bet varbūt arī visā Eiropā. Tieši Potsdamas laukumā sāka darboties arī Eiropā pirmais satiksmes regulēšanas luksofors. Jo zīmīgāka laukuma vienojošā funkcija ir tāpēc, ka netālu vēl saglabājušies nacistisko vadoņu pazemes bunkuri.

Laikmeta projekta ikdienišķās problēmas

Ne mazāk vērienīgs darbs ir bijušās Austrumberlīnes dzīvokļu rekonstrukcija. Sociālistiskajā vācu valstī dzīvokļi bijuši ļoti lēti, taču to uzturēšanai veltīts maz uzmanības. Tagad to atjaunošana prasa daudz līdzekļu un darbaspēka. Taču atjaunoto dzīvojamo namu rajoni tagad palīdzējuši atrisināt dzīvokļu problēmu. Tikai desmito daļu dzīvokļu pārbūvē paši iemītnieki. Apmēram 80 procenti Berlīnes dzīvokļu tiek uzturēti ar valsts subsīdijām. Paliela dzīvokļa īre Berlīnes centrā izmaksā apmēram tūkstoš markas mēnesī, kas ir apmēram ceturtā daļa no berlīniešu caurmēra algas. "Berlīnieši paši uzskata, ka tas nav daudz", teica A.Kalandids.

Īsts ieguvums Berlīnei ir agrākās VDR galvaspilsētas plašās ielas, kas apvienotajā Berlīnē mazinājušas automašīnu novietošanas problēmu.

Grandiozie būvdarbi, protams, rada arī neērtības. Taču pilsētbūvniecības speciālisti centušies tās samazināt līdz minimumam. Piemēram, Berlīnes ielās gandrīz nav redzamas kravas mašīnas ar būvmateriāliem. Ja tos vajadzētu piegādāt ar autotransportu, pilsētas ielas ik dienu papildus noslogotu trīs tūkstoši smagsvara automašīnu, un tad būtu grūti izvairīties no transporta sastrēgumiem. Tāpēc būvmateriāli pilsētas centrā tiek ievesti ar liellaivām pa Šprē upi un Berlīnes kanāliem. Šeit, centrā, tieši līdzās būvlaukumiem, izveidotas materiālu noliktavas, kas pārsteidz ar saviem ne pārāk lielajiem apjomiem. "Ja mēs, vācieši, ko mākam, tad tā ir punktualitāte," smejas "Berlīnes partneru" pārstāvis. "Datoros mums ir maksimāli precīzs pārskats par visiem nepieciešamajiem un piesūtītajiem būvmateriāliem, un materiālu izkraušanas laukumos gluži vienkārši nav nepieciešams vairāk vietas materiālu glabāšanai. Tūlīt pēc atvešanas materiāli arī tiek izlietoti, un vietā pienāk nākamā krava."

Vasarās "Berlīnes partneri" noteiktās dienās atver visus lielākos būvobjektus berlīniešu un tūristu apskatei — lai cilvēki savām acīm redz, kā top atjaunotā Vācijas galvaspilsēta.

Pagātnes neizdzēšamās liecības

Vācijas galvaspilsētas jaunie vaibsti. "Sony" centrs no dažādiem skatupunktiem

Aleksandra laukums — VDR galvaspilsētas lielākais lepnums — Berlīnes mūra brukšanas laikā kļuva par antikomunistisko manifestāciju norises vietu. Par šiem notikumiem atgādina arī šķietami nevainīgs, komunistu masu kultūras tradīcijās veidots dekoratīvs panno uz kādas no Aleksandra laukuma augtceltnēm, kas attēlo vāciešu laimīgo dzīvi komunistiskajā valstī: māte ar bērnu, strādnieka, zemkopja un zinātnieka idejiskā vienotība... Taču pavadonis vērsa mūsu uzmanību uz tumšu lūciņu zinātnei veltītajā panno daļā. Vietā, kur attēlots zvaigžņu pētnieks pie teleskopa, VDR slepenā dienesta vīri bija izveidojuši lūku antikomunistisko demonstrāciju dalībnieku fotografēšanai. Tāds šis panno arī tiks saglabāts — kā vēstures liecība.

Zīmīga ir arī berlīniešu attieksme pret citām komunistiskās pagātnes liecībām. Vietām ir saglabāti Berlīnes mūra elementi, bet Čārlija kontrolposteņa vietā — pat VDR novērošanas tornis un uzraksti, kas brīdina par izbraukšanu no amerikāņu okupācijas zonas. Saglabāts arī Marksa un Engelsa piemineklis, bet galvenajai Austrumberlīnes transporta maģistrālei atstāts agrākais nosaukums — Kārļa Marksa aleja. "Mēs šos komunistu pieminekļus saglabājam kā vēsturi, nevis skaistumam, " teica "Berlīnes partneru" aktīvists A.Kalandids.

Specifiskas pagātnes liecības ir arī Padomju savienības uzceltie pieminekļi Treptova parkā un netālu no Reihstāga, kas tiek aprūpēti atbilstoši starpvalstu līgumam. Arī Reihstāga modernizētajā interjerā pāris vietās saglabāts vecais mūris ar padomju karavīru 1945. gada maija uzrakstiem. Daži "specifiski" uzraksti gan esot novākti pēc Krievijas vēstniecības lūguma.

Reihstāga apmeklējuma laikā uzzinām arī kādu visnotaļ zīmīgu vēsturisku detaļu: padomju karavīri sarkano karogu virs Reihstāga pacēluši tikai 1945. gada 3. maijā, taču pēc Staļina pavēles šis notikums vēlāk tika dokumentēts kā 1.maijā noticis. Zināms arī, ka karogs pacelts naktī, bet pasaules kino un video ekrānus plaši pārstaigājušie dokumentālie kadri ir vēlāk, dienas gaismā, izdarīts inscenējums.

Vēsturiskā Reihstāga ēka tagad ieguvusi jaunas konstrukcijas stikla kupolu. Tā iekšienē pa spirālveida ietvi iespējams uzkāpt līdz pašai kupola augšai, no kurienes paveras iespaidīgs skats uz torņa celtņu piebārstīto lielpilsētu. Arī Reihstāgs ir būvbedru ieskauts — top jaunās tranzīta maģistrāles tunelis.

Celtnieki šajā rajonā uzdūrušies hitleriskās Vācijas galma arhitekta Alberta Špēra trīsdesmitajos gados sāktajiem tuneļiem. Tepat Reihstāga rajonā Špērs Hitlera uzdevumā projektēja reiha jauno galvaspilsētu Germania . Par diktatora ambiciozo domāšanas veidu liecina kaut vai viena no Hitlera direktīvām: Germania Kongresu nams Špēram bija jāprojektē četrsimt tūkstošiem cilvēku. Realitāte izveidojās citāda. Arvien vēl nav pilnībā aplēsts, cik cilvēku gāja bojā 1945. gada kaujās Berlīnes ielās. Celtnieki Berlīnes centrā joprojām uzduras karavīru un civiliedzīvotāju kauliem.

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 374/377, 12.11.1999., nr.390/391, 25.11.1999.