Uzturoties oficiālā vizītē Dānijas Karalistē

Oficiālās vizītes ietvaros pagājušonedēļ, 24.augustā, Kopenhāgenā Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu audiencē Amalienborgas pilī pieņēma Dānijas kroņprincis Frederiks. Sarunā galvenā uzmanība pievērsta Latvijas valstiskuma atjaunošanas 15 gadiem, kā arī abu valstu diplomātisko attiecību atjaunošanas 15 gadu atcerei. Kroņprincis dalījās iespaidos par Latvijas apmeklējumu uzreiz pēc valstiskuma atjaunošanas, kad viņš kopā ar citiem politikas zinātņu studentiem ieradās Rīgā. Pēc kroņprinča sacītā, šis apmeklējums bijis liels pārdzīvojums, redzot, kā Latvija atdzimst brīvībai un demokrātijai. Dānijas kroņprincis bijis Latvijā arī 1992. gadā, pavadot valstsvizītē Viņas majestāti Dānijas karalieni Margrēti. Prezidente ielūdza kroņprinci Frederiku atkal apmeklēt Latviju, lai redzētu, kādas pārmaiņas notikušas valstī pēc 15 atjaunotās neatkarības gadiem.

Piektdien, 25.augustā, Valsts prezidente un Kopenhāgenas pilsētas vadītāja atklāja fotoizstādi “Rīga–Kopenhāgena–Rīga. Lidojums laikā un telpā” Kopenhāgenas pilsētas muzejā. Izstādes atklāšanā prezidente sacīja, ka fotogrāfija ir viens no labākajiem veidiem, kā iemūžināt pilsētas vēsturi. Viņa izteica pateicību latviešu fotogrāfei Mārai Brašmanei un dāņu fotogrāfam Miklošam Sabo (Miklos Szabo), kuri ir īstenojuši šo projektu, atspoguļojot Rīgu divos dažādos vēstures laikos – 60.–70. gadu gaitā, kā arī 21.gadsimta sākumā. Prezidente arī izteica īpašu pateicību Dānijas Kultūras institūtam Latvijā un uzsvēra tā nozīmīgo politisko lomu, uzsākot savu darbību Latvijā vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Piektdien Kopenhāgenā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sarunā ar Kopenhāgenas lordmēri Ritu Bjerrgordi (R.Bjerregaard) pārrunāja Latvijas un Dānijas galvaspilsētu tālākās sadarbības iespējas. Sarunā piedalījās arī Rīgas domes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks, kurš informēja par to, kā šobrīd norit abu galvaspilsētu daudzpusēja sadarbība plašākā Eiropas apmērā – EuroCity sadarbības tīkla ietvaros. Sarunā īpaša uzmanība tika pievērsta tam, kā abās pilsētās norit projekti, kas vērsti uz to, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām netraucēti varētu baudīt pilsētas ikdienu.

Kopenhāgenas lordmēre arī pievērsa uzmanību jautājumam par sieviešu iesaisti politiskajā dzīvē visā pasaulē, ieņemot atbildīgus amatus. Prezidente apsveica Kopenhāgenas pašvaldības galvu ar sekmīgu pilsētas vadību. Savukārt Rita Bjerrgorde norādīja, ka ar gandarījumu uztver ziņas pasaules medijos par to, ka nevalstiskais sektors un mediji arvien vairāk uzmanību pievērš nepieciešamībai diskutēt par to, ka iespēja vadīt ANO nākotnē jādod arī kādai no sievietēm, kas nav noticis 60 ANO pastāvēšanas gados. R.Bjerrgorde atzinīgi novērtēja prezidentes darbu Latvijas labā valsts starptautiskā atpazīstamībā, kā arī pozitīvi novērtēja to, ka Vaira Vīķe-Freiberga tiek minēta kā viena no iespējamām kandidātēm ANO ģenerālsekretāra amatam.

Valsts prezidenta preses dienests

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa Dānijas Karalistes premjerministra vietnieka un ekonomikas un uzņēmējdarbības ministra Benta Bendsena rīkotajās pusdienās Kopenhāgenā 2006.gada 24.augustā:

Vicepremjera kungs! Ekselences! Dāmas un kungi!
Es vēlos pateikties jums savā, mana dzīvesbiedra profesora Imanta Freiberga un visas Latvijas delegācijas vārdā par jūsu sirsnīgo un patieso viesmīlību. Mums bija brīnišķīga un notikumiem bagāta diena, iepazīstot jūsu skaisto zemi. Dānija ir viens no Latvijas tuvākajiem draugiem un sabiedrotajiem, un es priecājos, ka starp abām mūsu valstīm valda ļoti labas attiecības. Es jums pateicos arī par to, ka izvēlējāties šo brīnišķīgo vietu mūsu pusdienām. Tivoli dārzi noteikti pieder pie visskaistākajām Eiropas ievērojamajām vietām.
Iepriekšējo gadsimtu laikā dāņi un latvieši iepazina viens otru, pateicoties kopīgajiem jūras tirdzniecības ceļiem Baltijas jūrā. Tas, ka vairākas ielas Dānijas ostas pilsētā Orhūsā ir nosauktas Latvijas ostu vārdā, ir tam acīm redzams pierādījums. Traģiski, ka Latvijas aktīvo sadarbību ar Dāniju tās neatkarības pirmajā periodā, kas ilga no 1918.gada līdz 1940.gadam, uz piecdesmit gadiem pārtrauca svešas valsts vara. Mēs varam būt gandarīti, ka kopš diplomātisko attiecību atjaunošanas starp abām mūsu valstīm 1991.gadā ekonomiskās un politiskās saites starp Dāniju un Latviju atkal ir kļuvušas ļoti ciešas.
Lai gan Dānija ir maza valsts, tā ir sestā lielākā investīciju devēja manā valstī, un dāņu uzņēmumi ir starp visnozīmīgākajiem investoriem Latvijā. Tomēr vēl ir lielas iespējas izveidot pat vēl ciešākas ekonomiskās saites starp Dāniju un Latviju. Tā kā Latvija atrodas uz ES austrumu robežas, tā ir dabisks saskares punkts starp rietumiem, par kuru daļu Latvija atkal ir kļuvusi, un zemēm, kas atrodas austrumos, ko Latvija ir iepazinusi un labi saprot. Latvija noteikti vēlas palielināt savu sadarbību ar Dāniju transporta jomā. Jau pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem angļu politiķis un žurnālists Viljams Kobets norādīja, ka Rietumeiropa uztur sakarus ar Austrumbaltijas zemēm caur Rīgu.
Ministra kungs! Ekselences! Dāmas un kungi!
Mēs dzīvojam strauji mainīgā pasaulē, kur ekonomiskās, kultūras un politiskās robežas kļūst arvien caurlaidīgākas. Tas rada gan jaunas iespējas, gan jaunus izaicinājumus. Dānijas valdības nodibinātā Globalizācijas padome ir parādījusi, ka ar rūpīgu plānošanu šādus izaicinājumus var pārvērst iespējās, lai nodrošinātu mūsu valstu labklājību. Latvijā līdzīgu uzdevumu ir uzņēmusies veikt Stratēģiskās analīzes komisija, kas pēta Latvijas iespējas un lomu mūsdienu starptautiskajos procesos. Komisiju vada Dr. Žaneta Ozoliņa, kas šodien arī ir šeit.
Ministra kungs!
Es esmu pārliecināta, jūs piekritīsiet man, ka ļoti labajām attiecībām starp Dāniju un Latviju pamatā ir mūsu uzticība kopējām humānistiskajām vērtībām un mūsu kopējai vēlmei sasniegt stabilitāti, drošību un labklājību ne tikai Baltijas jūras reģionā, bet visā Eiropā, kā arī visā pasaulē. 2000.gadā Lisabonā notika Eiropas Padomes sanāksme, kurā tika izvirzīts stratēģisks mērķis pārveidot ES par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko zināšanās balstītu ekonomiku pasaulē. ES valstu līderi apņēmās, ka līdz 2010.gadam viņu valstis sasniegs ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, nodrošinot vairāk un labākas darba vietas un lielāku sabiedrības saliedētību. Divus gadus vēlāk Barselonā Eiropas Padome vienojās paātrināt pētniecības, tehnoloģiju un inovācijas attīstību. Šajā sakarā Latvija ir apņēmusies laikā no 2005.gada līdz 2008.gadam gandrīz trīsreiz palielināt iekšzemes kopprodukta daļu, kas tiek piešķirta pētniecībai un attīstībai.
Es uzskatu, ka ieguldījumi pētniecībā un attīstībā ir sevišķi nozīmīgi globālās konkurences kontekstā. Ja palūkojamies uz faktoriem, kas nosaka Āzijas straujo ekonomisko attīstību, tad redzams, ka tas nav lētais darbaspēks, bet galvenokārt lielās investīcijas izglītībā un inovācijās, kas dažas no šīm valstīm ir pārvērtušas par īstiem ekonomikas “tīģeriem”. Ja mēs vēlamies nodrošināt tādu pašu konkurētspēju Baltijas jūras reģionam globālā mērogā, tad būtu jāizveido sinerģētiskas attiecības mūsu reģiona attīstībai. Šajā kontekstā es ar gandarījumu varu atzīmēt aktīvo sadarbību starp Latviju un Dāniju izglītībā, kas dod iespēju studentiem un mācībspēkiem dalīties pieredzē un zināšanās.
Ziemeļvalstis, sevišķi Dānija, ir aktīvas Lisabonas procesa atbalstītājas. Latvija arī sniedz savu ieguldījumu, lai palīdzētu sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus. Baltijas valstīs šobrīd ir visstraujāk augošā ekonomika Eiropā, un tādējādi Baltijas jūras reģionam ir daudzsološas iespējas kļūt par viskonkurētspējīgāko reģionu Eiropā un pasaulē. Es vēlos uzsaukt tostu par mūsu turpmākiem panākumiem, lai mēs kopā sasniegtu šo mērķi un izveidotu vienotu, stabilu Eiropu.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa Dānijas Ārpolitikas biedrībā Kopenhāgenā 2006.gada 24.augustā:

Godātais priekšsēdētāja kungs! Ekselences! Dāmas un kungi! Es ļoti priecājos viesojoties Dānijas Ārpolitikas biedrībā, un sevišķi priecājos jūs uzrunāt šeit šodien, jo tieši šajā dienā pirms piecpadsmit gadiem biedrības priekšsēdētājs Ufe Ellemana-Jensena kungs, toreizējais Dānijas ārlietu ministrs, un Jānis Jurkāns, Latvijas ārlietu ministrs, vienojās atjaunot diplomātiskās attiecības starp mūsu valstīm.
Kopš tā laika aizraujošas pārmaiņas ir skārušas Baltijas jūras reģionu un Eiropu un pārveidojušas to gandrīz līdz nepazīšanai. Lielākā daļa Eiropas beidzot atkal ir vienota, jo vēsturiskā NATO un Eiropas Savienības paplašināšanās izbeidza pusgadsimtu ilgušo atšķirtību. Starp tiem, kam bija vadošā loma šajā Eiropas atkalapvienošanas procesā, bija Ufe Ellemans-Jensens. Būdams nelokāms Baltijas valstu reintegrācijas Eiropā atbalstītājs, viņš veicināja tādu reģionālo struktūru kā Baltijas Attīstības foruma izveidošanu, kurā viņš pilda priekšsēdētāja pienākumus. Šodien Baltijas jūra vairs nav jūra, kas mūs sadala. Lielākā daļa no tautām, kas dzīvo gar tās krastiem, tagad ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Jūra, kas kādreiz bija pazīstama kā “Ziemeļu Vidusjūra”, atkal no jauna mūs apvieno kā iekšzemes jūra.
Manu valsti Latviju ir skārušas visaptverošas pārmaiņas. Mēs lepojamies ar to, ka mums ir viena no visstraujāk augošajām ekonomikām Eiropā. Kopš 2002.gada Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums ir bijis vidēji tuvu 8 procentiem (7,7 procenti) gadā. 2005.gadā tas sasniedza 10,2 procentus, kas ir augstākais rādītājs kopš mūsu neatkarības atjaunošanas. Šā gada pirmajā ceturksnī tas bija ievērojams – 13,1 procents, kas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Ekonomiskās prognozes paredz, ka šī stabilā attīstība turpināsies tuvākajos gados.
Pusgadsimtu ilgušās okupācijas laikā Latvija tika padarīta par vienkāršu provinci totalitārā impērijā. Savukārt tikai piecpadsmit gadu laikā mēs esam veiksmīgi atjaunojuši un nostiprinājuši institūcijas, kas nepieciešamas demokrātijai un pilsoniskai sabiedrībai. Vēl tikai pirms piecpadsmit gadiem janvārī padomju Iekšlietu ministrijas elitāras vienības – bēdīgi slavenās OMON “melnās beretes” – ieņēma Preses namu Rīgā. Dānija, kas ir pirmajā vietā pasaules preses brīvības rādītājā, kuru sastāda “Reportieri bez robežām”, piegādāja Latvijai iespiediekārtas, lai mirstošā impērija nevarētu apslāpēt brīvības balsi. Suverēnā Latvija ir pierādījusi, ka bija cienīga saņemt šo atbalstu – pagājušajā gadā arī mēs ierindojāmies starp tām divdesmit valstīm, kurās ir vislielākā preses brīvība saskaņā ar “Reportieru bez robežām” sastādīto rādītāju.
Latvijai ir bijis smagi jāstrādā, lai pārvarētu padomju varas atstāto traģisko mantojumu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar kuru esam saskārušies, ir to personu, kas apmetās uz dzīvi mūsu valstī okupācijas periodā, un viņu pēcnācēju integrācija. Līdz šī gada jūlija beigām gandrīz 114000 personas ir naturalizējušās, lai kļūtu par Latvijas Republikas pilsoņiem. 1991.gadā, kad mēs atguvām savu neatkarību, mazāk nekā ceturtā daļa no tiem, kas pārstāv Latvijas etniskās minoritātes, zināja latviešu valodu. 2000.gadā vairāk nekā puse to bija apguvuši, un šis procents turpina pieaugt. Mēs esam uzsākuši izglītības reformas ieviešanu, kas līdzsvaroti apvieno Latvijai tradicionālo cieņu pret minoritāšu valodu tiesībām ar nepieciešamību izveidot integrētu sabiedrību. Eiropas Savienības pirms diviem gadiem izvirzītais moto skan “Vienotība daudzveidībā”. Latvija ir multikulturāla valsts, kas gandrīz pirms simt gadiem – 1919.gadā – pieņēma vienu no pirmajiem likumiem, kas garantēja izglītību minoritāšu valodās. Mūsu integrācijas pieredze var kalpot par paraugu laikā, kad iecietība, kas balstīta kopīgās vērtībās, ir ļoti svarīga Eiropas nākotnei. Vienotība un daudzveidība nav jāuztver kā termini, kas apzīmē savstarpēji pretrunīgas parādības.
Ārpolitikā Latvija ir sasniegusi izvirzītos pamatmērķus – dalība Eiropas Savienībā un NATO. Izvirzīt šos mērķus nebija grūti, jo iestāšanos minētajās abās organizācijās plaši atbalstīja iedzīvotāji. Novembrī Latvija rīkos nākamo NATO samitu, uzņemot pie sevis valstu un valdību vadītājus.
Šī gada rudenī Rīgas samitā galvenā uzmanība tiks pievērsta NATO, visstiprākajai un visspēcīgākajai aliansei pasaulē, atjaunināšanai un transformācijai. Tomēr alianses turpmāko efektivitāti nenoteiks vienīgi tās militārās spējas. Pārveidotai Eiropai nepieciešama pārveidota alianse. Ģenerālsekretārs Jāps de Hops-Shefers, pagājušajā mēnesī apmeklējot Rīgu, atzīmēja, ka kopš aukstā kara beigām NATO jau ir kļuvusi par “ļoti radošu instrumentu, lai radītu pārmaiņas”. Tas tā ir tāpēc, ka kopš dzelzs priekškara krišanas mūs apdraudošo draudu raksturs ir mainījies. Tagad mums priekšā ir tādi neatliekami jautājumi, kas saistīti ar starptautisko terorismu, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, narkotiku pārvadāšanu un cilvēku tirdzniecību. Lai pārvarētu šos jaunos draudus mūsu vērtībām un mūsu drošībai, NATO jāturpina pārveidošanās par aktīvu aliansi, kas veido stabilitāti ne tikai Eiropā, bet arī visur citur pasaulē.
Šodien pieaugošās globalizācijas laikmetā Ziemeļatlantijas alianses drošība ir atkarīga ne tikai no attīstības procesiem NATO dalībvalstīs, bet arī no attīstības procesiem, kas tālu pārsniedz alianses robežas. Sabrukušu un sabrūkošu valstu vājums ir postošs ne tikai šo valstu iedzīvotājiem – tas ir bīstams visai pasaulei. Mums nepieciešama spēja nodalīt ilgtermiņa stratēģiskās prioritātes no īstermiņa ieguvumiem – un tas nozīmē, ka mums nepieciešama politiskā griba tās atšķirt vienu no otras. Ciešāka NATO dalībvalstu sadarbība ir ļoti svarīga alianses transformācijā.
Latvijas sadarbība ar Dāniju ir bijusi un turpina būt sevišķi nozīmīga aizsardzības jautājumos. Dānija kā NATO partnere, ir sniegusi konstruktīvus padomus un palīdzību Latvijas bruņoto spēku attīstībā un integrācijā starptautiskās koalīcijās. Dānija ir veicinājusi tādu militāro struktūru attīstību, kurās piedalās visas trīs Baltijas valstis, Baltbat, apvienotais Baltijas kājnieku bataljons, Baltron, Baltijas jūras spēku eskadrons un Baltdefcol, Baltijas aizsardzības koledža. Viena no pirmajām lietām, ko atjaunotie Latvijas bruņotie spēki iemācījās no saviem Dānijas sabiedrotajiem, bija tā, ka mazas valsts aizsardzība nav atkarīga no tā, cik tai pieder tanku vai lielgabalu. Mazu valstu griba un spēja piedalīties starptautiskās miera uzturēšanas operācijās izšķiroša var būt to pozīcijai mūsdienu pasaulē. Mans pirmais ārzemju ceļojums, esot Latvijas prezidentei, uz Sarajevu 1999.gada vasarā sniedza man iespēju novērot lielisko sadarbību starp mūsu abām valstīm. Dāņu miera uzturētāju pavadībā es apciemoju Danbata Latvijas karavīrus Valhallas militārajā bāzē. Latviešu karavīri kopīgi ar dāņu karavīriem palīdzēja garantēt trauslo mieru kara saplosītajā Bosnijā un Hercegovinā. Mūsu bruņoto spēku dalībnieki strādāja, lai palīdzētu reģionam pārvarēt kara postījumus, vienlaikus iegūstot vērtīgu miera uzturēšanas operāciju pieredzi un starptautisku atzinību savām pūlēm.
Šodien Latvija piedalās miera uzturēšanas operācijās Irākā, Afganistānā, Bosnijā un Kosovā. Ņemot vērā mūsu valsts lielumu un mums pieejamos ierobežotos finanšu resursus, Latvijas devums šādām starptautiskām operācijām salīdzinājumā ar citu valstu devumu ir viens no visnozīmīgākajiem.
Ekselences! Dāmas un kungi!
NATO jau kopš pašiem pirmsākumiem ir bijusi kas vairāk nekā tikai militāra alianse. Tā bija un ir transatlantiska kopiena, kuru apvieno kopīgas vērtības. Tā ir šī lielākā dimensija, kas turpina būt pievilcīga tām valstīm, kas tikko ir atbrīvojušās no tām uzspiestā totalitārisma, – valstis, kas vēl aizvien cīnās ar impēriskās sliktās pārvaldības sekām. Latvija saprot un atbalsta to centienus pēc brīvības, demokrātijas attīstības un tiesību virsvaras. Mēs atbalstām Ukrainas un Gruzijas centienus nodibināt ciešāku sadarbību ar mūsu aliansi. Rīgas samitā mēs aicināsim mūsu NATO sabiedroto valstu un valdību vadītājus skaidri formulēt konkrētus mehānismus sadarbībai ar šīm divām valstīm. Mēs esam pārliecināti, ka ir jāturpina atvērto durvju politika un ka tiem, kas var pierādīt savu atbilstību alianses standartiem, jādod iespēja nākotnē pievienoties NATO.
Eiropas Savienības kontekstā jautājums par ilgtermiņa stratēģijas saskaņošanu ar īstermiņa prioritātēm ir tikpat svarīgs kā NATO aliansē. Nav noslēpums, ka daļai Eiropas Savienības dalībvalstu vēl ir jāsakopo politiskā griba, lai veiktu steidzami nepieciešamās sociālās un ekonomiskās nacionālā līmeņa reformas.
Turklāt satraukums, kas radies saistībā ar pēdējo Eiropas Savienības paplašināšanos 2004.gadā, nedrīkst mūs atturēt no mūsu saistību izpildes pret tām valstīm, kas atbilst iestāšanās kritērijiem. Es uzskatu, ka Eiropas Savienībai jāpaliek atvērtai tālākai paplašināšanai, kā tas ir ticis apsolīts. Mums, protams, jābūt gataviem saskarties ar problēmām, kas var pavadīt jebkuru tālāku paplašināšanos. Un mums skaidri jāvienojas par tām politiskajām reformām, kuras nepieciešams veikt Eiropas Savienībā kopumā. Eiropas Savienības finanšu aspekti, tās institucionālā uzbūve un tiesību akti – tam visam jāpievērš uzmanība.
Pēdējā “Eirobarometra” aptauja, kas tika veikta šī gada februārī un martā, parādīja, ka Eiropas Savienības pilsoņi vēlas dzīvot stiprā Eiropā. Eiropiešiem Eiropa asociējas ar drošību: sociālo drošību, drošību attiecībā pret noziedzību un terorismu, kvalificētu un izmaksu ziņā efektīvu veselības aprūpes sistēmu, veselīgu vidi, kā arī drošību attiecībā par dzīves kvalitāti, tai skaitā nodrošinātu darba vietu. Mūsu pilsoņi sagaida, ka Eiropas Savienība piemērosies globalizācijas izaicinājumiem. Viņi gaida risinājumu miera un stabilitātes problēmām. Viņi tic demokrātijai, un viņi vēlas caurspīdīgumu. Viņi pauž satraukumu par dzīves līmeni. Viņi vēlas redzēt zinātni un attīstību, kas nepieciešama, lai radītu pasaulē lielāko zināšanās balstīto ekonomiku.
Lai varētu efektīvi stāties pretī globalizācijas izaicinājumiem un atgūt mūsu pilsoņu uzticību Eiropas projektam, mums būtiski jāpalielina Eiropas Savienības konkurētspēja pasaules ekonomikā.
Lai to paveiktu, mums jāpaveic šādi lieli uzdevumi:
• mums jāpabeidz Eiropas Savienības iekšējā tirgus attīstība, to paplašinot un padziļinot – brīva darbinieku un pakalpojumu aprite ir ļoti svarīga;
• mums jāattīsta kopēja enerģētikas politika, lai samazinātu risku Eiropas Savienībai tikt pakļautai pēkšņām izmaiņām energoresursu piegādē;
• mums jāpapildina mūsu zināšanās balstītā ekonomika ar tālākām investīcijām zinātnē, izglītībā, inovācijās un infrastruktūrā;
• lai stimulētu uzņēmējdarbību Eiropā, mums jāvienkāršo pašreizējā Eiropas Savienības likumdošana un rūpīgi jāizsver katras jaunas likumdošanas iniciatīvas ietekme uz uzņēmējdarbību;
• mums jāsamazina bezdarba līmenis, iesaistot arvien vairāk cilvēku (it sevišķi jauniešus un vecāka gadagājuma cilvēkus) darbaspēkā – un, lai to īstenotu, izšķirošs ir elastīgums. Aktīvai politikai darbaspēka tirgū jāapvieno adekvāta sociālā aizsardzība ar darbinieku atkalapmācības programmām;
• sociālajā politikā mums jākoncentrējas uz tādiem risinājumiem, kas jau ir izrādījušies efektīvi. Mūsu nacionālajās sociālās labklājības sistēmās mums ir jāievieš tās izmaiņas, par kuru nepieciešamību liecina pieredze. Lai veiktu konstruktīvas izmaiņas, mums būtu jāizvairās no polemikas, kas pretstata vienu sociālo modeli otram;
• ilgtermiņā mums jāveic reformas Eiropas Savienības budžetā, lai garantētu adekvātu finansējumu mūsu zināšanās pamatotajai ekonomikai.
Kā jūs redzat, Latvijas un Dānijas uzskati par šiem jautājumiem ir visai līdzīgi. Es domāju, ka jūs visi būsiet vienoti uzskatā par to, ka, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus un nodrošinātu Eiropas ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, Eiropas Savienībai nepieciešami stabili energoresursi. Saikne, kas pastāv starp uzticamiem energoresursu piegādātājiem, ilgtermiņa attīstību un Eiropas konkurētspēju, ir labi pamanāma ikvienam. Diemžēl ir skaidri redzams arī tas, ka palielinās Eiropas atkarība no energoresursiem, kas nāk no nestabiliem reģioniem. Mēs varam novērot arī satraucošu tendenci izmantot šos resursus kā politisku ieroci. Mēs redzam arī to, ka dalībvalstu nacionālās intereses atsevišķos gadījumos svin uzvaru pār Eiropas Savienības kopīgajām interesēm tieši energopolitikas laukā. Mums jāsaprot, ka katras dalībvalsts interesēs ir dažādot tās energokrājumus, tādējādi nodrošinot lielāku stabilitāti un turpmākās piegādes padarot prognozējamākas. Ir pilnīgi iespējams, ka energopolitika šobrīd ir Eiropas lielākais stratēģiskais izaicinājums. Ne pati Eiropas Savienība, ne arī tās dalībvalstis katra atsevišķi nespēs atrast ilgtermiņa risinājumus savām enerģētiskajām vajadzībām, ja pietrūks politiskās gribas attīstīt kopēju energopolitiku.
Latvija un Dānija ir ielikušas labu pamatu turpmākai sadarbībai enerģētikas jomā tuvākajos gados. Piemēram, šoziem puse no Kopenhāgenas pilsētas siltumapkures tiks ražota no Latvijas kokmateriāliem. Daudzi teiks, ka Dānijas modelis enerģijas ražošanā ir dārgs. Taču “dārguma” koncepts kļūst nesvarīgs, kad jēlnaftas cena pieaug līdz septiņdesmit vai vairāk dolāriem par barelu. Dānijas pieredze alternatīvu un lokāli pieejamu energoresursu izmantošanā ir jāapgūst, un tā var kalpot par piemēru citiem. Latvija var mācīties no Dānijas modeļa. Šeit slēpjas nozīmīgs sadarbības potenciāls attiecībā uz enerģijas saglabāšanu. Turpmākas investīcijas modernās tehnoloģijās padarītu efektīvāku Latvijas enerģijas patēriņu.
Eiropa nenodrošinās tai nepieciešamos energoresursus, ja Eiropas Savienībā nebūs iekšējas solidaritātes, tai skaitā solidaritātes mūsu politikā attiecībā pret piegādātājiem. Kopēja politika un vienota nostāja noteikti stiprinātu mūsu kolektīvo energodrošību. Tas mums dotu iespēju izstrādāt efektīvākas stratēģijas attiecībās ar lielajiem piegādātājiem. Eiropas Savienības enerģētikas tirgus pilnīga integrācija un tādas sistēmas radīšana, kas varētu reaģēt uz enerģētikas krīzēm, jāizvirza kā virsuzdevums.
Eiropiešiem jādod iespēja redzēt Eiropas Savienībā kopēju ārpolitiku, kas var ātri un efektīvi reaģēt uz krīzes situācijām. Taču, ja mēs pavērtējam Eiropas reakciju uz Tuvajos Austrumos notiekošo krīzi, mēs gluži pretēji redzam sadalītu Eiropu, kas runā daudzās un bieži vien pretrunīgās balsīs. Loģisks jautājums būtu – vai mēs nevarētu ātrāk un efektīvāk reaģēt uz šādu krīzi, ja mēs runātu vienā balsī? Latvija ir atbalstījusi Eiropas Savienības ārlietu ministra posteņa radīšanu, un mēs turpinām to atbalstīt. Mēs saprotam, ka Eiropas ārpolitika nevar tikt konsolidēta vienā dienā, taču šāda amata izveidošana nozīmētu svarīgu soli ceļā uz to vienotību, kāda mums ir nepieciešama. Gadu desmitus pēc tam, kad Henrijs Kisindžers uzdeva savu slaveno jautājumu: “Ja es zvanu uz Eiropu, uz kādu numuru man zvanīt?”, mēs vēl aizvien nespējam dot vienkāršu atbildi.
Pastāv arī iespēja uzlabot Eiropas Savienības ārpolitikas efektivitāti, balstoties uz spēkā esošajiem līgumiem. Somijas prezidentūra mums piedāvāja konkrētus priekšlikumus, piemēram, kvalificētā vairākuma izmantošana tajos gadījumos, kur to atļauj līguma noteikumi. Tā, piemēram, lai gan ar kvalificētu vairākumu var iecelt īpašos sūtņus, dalībvalstis praksē ievēro vienprātības tradīciju. Arī Eiropas Komisija nesen formulēja priekšlikumus, kā padarīt efektīvāku Eiropas Savienības ārpolitiku. Piemēram, Eiropas Komisija rekomendēja civildienesta ierēdņu rotāciju starp dalībvalstu ārlietu resoriem, Eiropas Komisiju un Eiropas Padomi. Lai gan tas ir mazs solis, tas varētu uzlabot ārpolitikas aktivitāšu koordināciju starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un stiprināt savstarpējo uzticību.
Savstarpējā uzticība ir ne tikai stūrakmens sadarbībai Eiropas Savienības ietvaros – tā ir ļoti svarīga sadarbībai plašākā starptautiskā kopienā. Apvienoto Nāciju Organizācijā mums jāstrādā saskaņoti, lai sarautu to burvju loku, kuru radījušas valstis, kas veido antagonistiskus blokus. Šāda uzvedība mazina ANO autoritāti, kavē organizācijas darbu un kavē to reformu īstenošanu, kas ir būtiskas tās produktīvai un efektīvai funkcionēšanai. Mēs esam panākuši zināmu progresu ar menedžmenta reformām, taču ar to nepietiek. Lai gan ģenerālsekretārs Kofi Annans ir aicinājis veikt visplašākās reformas Apvienoto Nāciju Organizācijas vēsturē, to, ko mēs līdz šim esam panākuši, var nosaukt vienīgi par pirmajiem soļiem pareizajā virzienā.
Latvija pievienojās ANO 1991.gadā, kad austrumu un rietumu sadalījuma vietā nāca arvien pieaugošais ziemeļu un dienvidu sadalījums. Tāpat kā NATO un Eiropas Savienība tika transformētas pēc aukstā kara beigām, tāpat arī ANO, lai tā varētu efektīvi strādāt, ir jātiek transformētai. Protams, katrai valstij ir pašai savas, nacionālās intereses. Tomēr šodienas pasaulē attiecības starp valstīm vairs nav spēle “dots pret dotu”. Katras valsts interesēs ir pārvarēt neuzticību, kas kavē multilaterālo institūciju efektīvu darbību. Šodienas pasaulē neviena valsts nevar stāvēt viena pretī mūsdienu izaicinājumiem. Mēs pārvarēsim terorismu un citus 21.gadsimta draudus vienīgi tādā gadījumā, ja sadarbosimies ciešāk un veiksim reformas tajās struktūrās, kas sadarbību padara iespējamu.

“LV” (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Zemessardzes 15.gadskārtā pie Brīvības pieminekļa 2006.gada 26.augustā:

Augsti godātais aizsardzības ministra kungs! Augsti godātais Nacionālo bruņoto spēku komandiera kungs! Augsti godātais Zemessardzes komandiera kungs! Zemessargi! Dārgie tautieši!
Šodien mēs atzīmējam vēsturisko brīdi, kad pirms 15 gadiem nozīmīgajās augusta dienās Latvija de facto un īstenībā atguva savu neatkarību – tūlīt pēc puča sabrukšanas tika izveidota Zemessardze kā pierādījums tam, ka šīs zemes iedzīvotāji ne tikvien ir gatavi pārņemt savas valsts vadīšanu, bet arī tās aizstāvību.
Jau 23.augustā tika parakstīts jaunatguvušās brīvās valsts likums par Zemessardzes dibināšanu kā Latvijas aizsardzības formējumu, un jau dažas dienas vēlāk tika dots pirmais rīkojums, pavēle par to, ka sākas reģistrācija Zemessardzē. 15 gadus vēlāk es kā Valsts prezidente vēlētos apsveikt Zemessardzi par to, ko tā paveikusi šajos gados, lai atbalstītu un nostiprinātu demokrātiju Latvijā.
Vēlos it īpaši atzīmēt un apsveikt pašus pirmos, kas nekavējoties, tikko valsts atguva neatkarību, bija gatavi stāties valsts aizstāvju rindās, kas izrādīja patriotismu, sirdsdegsmi, drosmi un gatavību arī cīnīties par Latvijas brīvību. Zemessardze bija pats sākums mūsu bruņoto spēku atjaunošanai un jaunizveidošanai. Visus šos gadus ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas mūsu valstī un arī aizsardzības sistēmā, taču Zemessardzes loma ir palikusi kā viens no valsts drošības stūrakmeņiem.
Nu jau divus gadus esam lielas militārās alianses locekļi, pēc dažiem mēnešiem Latvijai būs gods uzņemt NATO valstu vadītāju galotņu tikšanos, kur tiks lemts par šīs militārās alianses pilnveidošanu un tālākveidošanu mainīgā pasaulē, kas arvien prasa mūsu spējas reaģēt un pārmainīt savas struktūras un darbības spējas atbilstoši jaunām prasībām. Gadu gaitā tieši tas jau noticis arī Zemessardzē, ir notikusi šo vienību profesionalizācija, un tagad jau tajā kalpo nozīmīgs skaits profesionālu mūsu bruņoto spēku locekļu, bet tikpat nozīmīgs ir arī to brīvprātīgo skaits un darbība visdažādākajos, arī attālākajos Latvijas nostūros, kas ir gatavi ziedot savu brīvo laiku, iedalīt savā gada kalendārā vietu šīm nodarbībām, lai būtu gatavi jebkurā brīdī, kad to prasa valsts un tās drošība, darboties visdažādākos veidos. Tieši šī daudzveidība, šī plašā sagatavotība ir tas, kas Zemessardzei piešķir tās īpašo nozīmi.
Mūsu bruņotie spēki ir kļuvuši profesionāli, viņi cieši sadarbojas ar ārvalstu partneriem, viņi piedalās ārvalstu misijās kopā ar mūsu sabiedrotajiem, viņi palīdz nodrošināt mieru un stabilitāti pasaulē, viņi iegūst arī profesionālās iemaņas, kas karavīriem nepieciešamas, bet arī zemessardzes vienības to dara un darīs nākotnē. Šeit es vēlos novēlēt visiem – vīriem un sievām, zēniem un meitenēm, kas darbojas zemessardzes rindās, – turpināt savu nemitīgo izaugsmi, turpināt to mūža garumā, jo tie ir pietiekami gari gadi, ko ir iespējams kalpot Zemessardzē. Izmantot visas tās iespējas, ko zemessardze sniedz saviem dalībniekiem ar visplašāko izvēli visdažādākajās jomās, bet arī šo vispārējo sagatavotību, kas tik daudziem civilistiem šķiet interesanta, jo tā papildina viņu zināšanas, liek viņiem pārbaudīt savu garīgo izturību un fiziskās spējas, palīdz viņu pašizaugsmē. Gluži kā katram dalībniekam viņu pašizaugsme, tā arī Zemessardze kopumā ir daļa no mūsu valsts izaugsmes, un tai jābūt gatavai palīdzēt mūsu valstij krīzes, katastrofas vai neparedzētu draudu gadījumā vai ja tā būtu nepieciešamība aizstāvēt valstij būtiskus objektus, vai tā būtu vajadzība sniegt atbalstu mūsu sabiedrotajiem.
Viņi piedalās mācībās un starptautiskās mācībās. Ilgus gadus ir bijusi auglīga sadarbība ar Mičiganas štata Nacionālo gvardi, tāpat ar Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas zemessardzēm, ir nozīmīga sadarbība ar Lietuvu un Igauniju, un šī sadarbība sagatavo Zemessardzi mūsdienu uzdevumiem, un tas nozīmē – jebkurā brīdī steigties palīgā savai valstij apdraudējuma gadījumā, arī palīdzēt noregulēt visdažādākās situācijas – palīdzēt gan vietējai policijai, gan ugunsdzēsības dienestiem, gan citur. Plašs darbības spektrs, nozīmīgs un ļoti svarīgs.
Šajā 15 gadu jubilejā novēlu Zemessardzes saimei, viņu ģimenēm, un katram vienam, lai kur viņš dzīvotu Latvijā, būt lepniem uz Zemessardzi, katram vienmēr atcerēties, ka ar savu uzvedību un savu stāju viņš pārstāv Latviju un Latvijas sargu stāju. Es novēlu visiem būt lepniem par savu valstī, mīlēt savu zemi un kalpot tai uzticīgi, profesionāli un cēli. Strādāsim visi – zemessargi, civilisti, profesionālie bruņoties spēki – savas valsts drošībai un izaugsmei. Dievs, svētī Latviju!