1988.gadā viens no pirmajiem mūsu tautas soļiem ceļā uz Latvijas neatkarības atjaunošanu bija prasība atjaunot valsts valodas statusu latviešu valodai. Toreiz aicināju tautu paust savu viedokli par latviešu valodas tiesībām mūsu zemē, un vairāk nekā 9000 vēstulēs ar 354 280 parakstiem tika izteikta nešaubīga griba, lai latviešu valoda Latvijā būtu valsts valoda ar visām tai pienācīgām tiesībām. Šis vienotais spēks piespieda Latvijas PSR Augstāko Padomi pieņemt lēmumu, ar kuru latviešu valodai šo statusu piešķīra.

1989.gadā tika pieņemts Valodu likums, kurā atbilstoši tālaika politiskajai situācijai (Latvija vēl atradās PSRS sastāvā) zināmas privilēģijas bija saglabātas arī krievu valodai, bet 1992.gadā šīs privilēģijas ar Likumā izdarītajiem grozījumiem daļēji tika dzēstas un arī krievu valodai ierādītas tādas pašas tiesības kā citu minoritāšu valodām. Tas, protams, izraisīja tās iedzīvotāju daļas neapmierinātību, kura līdz tam latviešu valodu nelietoja. Pēc tam kad Saeimā sāka apspriest izstrādāto Valsts valodas likumprojektu, pastiprinājās protesti pret krievu valodas īpašo tiesību neatzīšanu Latvijā. Visu šo laiku, kamēr Valsts valodas likumprojektu apspriež gan 6., gan 7. Saeima, latviešu valodas noliedzēji darījuši visu, lai Latvijas un ārvalstu presē un starptautiskajās organizācijās radītu priekšstatu par Latviju kā visu ļaunumu perēkli, kur izvērsta nelietīga kampaņa, pat genocīds pret tiem, kas runā krieviski — tā sauktajiem krievvalodīgajiem. Zīmīgi, ka šajos protestos ne reizi nav izskanējis sašutums, ka ar latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu notiek "genocīds" pret "lietuviešvalodīgajiem", "igauņvalodīgajiem" vai "poļvalodīgajiem", jo arī tās ir dzimtās valodas lielai daļai Latvijas iedzīvotāju. Tas liecina, ka arvien vēl grib valdīt šis "lielkrievu šovinisms", no kura jau sen esam brīdināti un kurš nepieļauj tiesības citām valodām un tautām. Īpašo tiesību atzīšana krievu valodai ir okupācijas seku nostiprināšana un tiešs drauds latviešu valodas pastāvēšanai tālākā nākotnē.

Valsts valodas likumi pastāv daudzās pasaules valstīs, un t.s. krievvalodīgie nekad nav pauduši savu neapmierinātību ar to, ka ne Vācijā, ne Anglijā, ne citur, kur arī krievu valodas lietotāju skaits sniedzas daudzos simtos tūkstošu, ja ne miljonos, krievu valodai nekādas privilēģijas līdztekus valsts valodai nav piešķirtas. To labi zina gan Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), gan Eiropas Padome, gan augstais komisārs Makss van der Stūls un daudzie cilvēktiesību aizstāvji, bet visi dīvainā kārtā izliekas neredzam, ka Latvijai izvirzīti nekur citur neprasīti nosacījumi, turklāt arī viņi neaizstāv nevienas citas minoritātes valodu Latvijā kā vienīgi krievu valodu.

Ar nožēlu jātic Briseles Starptautiskās Valodu likumu akadēmijas prezidenta prof. Īvo Pētersa secinājumam, ka Latvijas diplomātiskie dienesti pasaulē neatspēko apmelojumus un nepasaka patiesību ne par okupācijas faktu, ne par patieso sociolingvistisko situāciju Latvijā, kur okupācijas rezultātā izveidojies tik liels cittautiešu procents kā nevienā citā Eiropas valstī un liela daļa ekonomiskās varas atrodas latviski nerunājošo rokās. Amatpersonu noliedzošā attieksme pret dažām Valsts valodas likuma normām starptautiskajā vidē var radīt aplamu priekšstatu par Latvijas lingvistiskajām un politiskajām norisēm. Slidens arguments ir Latvijas Valsts valodas likuma atbilsme vai neatbilsme Eiropas Savienības institūciju rekomendācijām — tās ir visai mainīgas. Jau pirms gada, kad vairums Latvijas iedzīvotāju referendumā par Pilsonības likumu paļāvīgi nobalsoja pret tautas interesēm, tika solīts, ka EDSO tālākas prasības attiecībā uz jau tolaik apspriesto valodas likuma projektu neizvirzīs. Šie solījumi izrādījušies ūdenī rakstīti.

Tuvojas 9.decembris, kad atkal Saeima lems par Valsts valodas likumu, jo 8.jūlijā ar 73 balsīm Saeimā pieņemto likumu Valsts prezidente neizsludināja, iebilstot pret dažām likuma normām un neprecīziem vai neskaidriem formulējumiem. Saņemta arī 5.oktobrī Latvijai nosūtītā EDSO Augstā komisāra biroja Nota par atsevišķiem Likuma jautājumiem.

Nav šaubu, ka likumā visiem formulējumiem jābūt nepārprotamiem, tomēr ir dažas prasības, kuru izpilde var apdraudēt latviešu valodu tālākā perspektīvā, kaut arī īslaicīgi tās varētu šķietami panākt kompromisu.

Minēšu tikai divus problemātiskus jautājumus — valsts valodas lietošanu privātajā uzņēmējdarbībā un prasību, ka uzrakstiem, izkārtnēm, afišām un citiem ziņojumiem, kas paredzēti sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, jābūt valsts valodā.

Valodas lietojums privātajā uzņēmējdarbībā ir tik ļoti saistīts ar visas sabiedrības oficiālo dzīvi un sadzīvi, ka tas nav tikai atsevišķa indivīda jautājums — tas attiecas uz darba devēja un darba ņēmēja attiecībām, uz klienta, resp., patērētāja tiesībām. Ministru prezidents Andris Šķēle atzīst, ka Latvijā vairs ir tikai pieci valsts uzņēmumi un, iespējams, ar laiku visa uzņēmējdarbība būs privātās rokās. Kādas būs darba ņēmēja latvieša tiesības un iespējas lietot latviešu valodu uzņēmumā, kura īpašnieks ir cittautietis, kas latviešu valodu neprot? Kādā valodā klientam latvietim būs jārunā ar ārstu, advokātu, aptiekāru, tirgotāju, jo viņi arī ir privātuzņēmēji? Vai atkal nenokļūsim tai pašā stāvoklī, kāds bija pirms 1988.gada un kāds tas aprakstīts jūsu toreiz rakstītajās vēstulēs (grāmatā "Savā zemē — savu valodu!" — Vieda, 1999). Lai tas nenotiktu, katram uzņēmējdarbības dalībniekam Latvijā jādod tiesības uz tādu darbības vidi, kurā var brīvi sazināties valsts valodā. Tādējādi valsts valoda kļūtu par patiesu visas sabiedrības vienotāju un visu valsts iedzīvotāju vienlīdzīgu iespēju nodrošinātāju.

Tas pats sakāms par publisko informāciju. Arī tai jābūt visiem pieejamai, un to var nodrošināt valsts valoda. Tā nodrošinātu arī nepieciešamo latvisko valodas vidi. Arī praktiski nav iespējams dot informāciju visās Latvijā runātajās valodās. Vai atkal nodrošināsim tikai krievu valodas privilēģijas? Arī angļu valoda savu vietu piesaka arvien intensīvāk. Nav pamata demagoģiskiem likuma normu iztulkojumiem un novešanai līdz absurdam, piemēram, apgalvojumiem, ka latviešu valodā vajadzēšot sarunāties vienas cittautiešu ģimenes locekļiem, noturēt nelatviešu reliģiskos rituālus un dot uzrakstus uz kapu pieminekļiem. Likumprojekta 2. panta 3.daļā noteikts, ka likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, rituālos un cita veida reliģiskajā darbībā.

EDSO biroja Notā teikts, ka latviešu valodas lietošana visās jomās "jāpanāk, iedrošinot un sekmējot latviešu valodas lietošanu, nevis aizliedzot lietot citas valodas vai ieviešot apgrūtinošus nosacījumus citu valodu lietotājiem". Vai apgrūtinošs nosacījums ir latviešu valodas prasme? Latvijas valsts jau koš 1988.gada visiem spēkiem sekmējusi valsts valodas lietošanu, īpaši tās mācīšanos, šim nolūkam iztērējot daudzus miljonus gan no savas valsts budžeta, gan ārvalstu ziedojumiem. Ir bijusi nodrošināta valsts valodas bezmaksas apguve, sagatavoti daudzi mācību līdzekļi, darbojas Latviešu valodas apguves valsts programma, un tomēr balsis par Latvijas valsts nespēju iemācīt latviešu valodu kļūst arvien skaļākas.

Valodu nevienam nevar iemācīt, ja viņš to negrib. Nepieciešama motivācija mācīties. Ekonomisko motivāciju cittautieši neizjūt, jo šī joma jau pārsvarā ir viņu rokās; tāpat nav morālās motivācijas, jo daudzi Latvijas valsti izmanto tikai savu ērtību apmierināšanai. Atliek juridiskā motivācija, un tas ir Valsts valodas likums, kam jābūt taisnīgam, bet stingram.

Latvija arvien ir bijusi neatņemama Eiropas kultūras sastāvdaļa. Patlaban tā tiecas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Bet viss jāpērk par saprātīgu cenu. Vietu Eiropas Savienībā nedrīkstam pirkt par tautas dzīvības — valodas — cenu.

Cienījamie lasītāji! Tas, kādu Saeima pieņems Valsts valodas likumu, atkarīgs arī no mums visiem. Jau vairāk nekā četrus gadus jūs varat vērot, kas notiek ar valsts valodu Latvijā, kāda ir iedzīvotāju un valsts varas attieksme pret to. Ļoti svarīgi ir zināt jūsu domas; tās palīdzētu Saeimas deputātiem pieņemt vispareizāko Valsts valodas likumu. Latvijas Zinātnieku savienības un Latvijas Radošo savienību padomes vārdā atkal griežos pie jums ar lūgumu — nepalieciet vienaldzīgi un tāpat kā pirms 11 gadiem domājiet, spriediet, rakstiem mums!

Mūsu adrese: Latvijas Zinātnieku savienība, Akadēmijas laukums 1, LV–1003, Rīga.

Jūsu vēstules gaidot, —

Aina Blinkena, LZA īstenā locekle