Daidžests. Citu rakstītais

"Grūta politiska balansēšana ir Latvijas liktenis"

"Svenska Dagbladet"

— 99.11.30.

Šodien oficiālā vizītē Zviedrijā ierodas politiskā līdzsvara meistare. Latvijas prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai ir jāuzklausa gan Rietumu, gan pašmāju politiķu prasības, un šīs intereses ne vienmēr saskan.

Rīga.

"Ja Eiropas Savienībai būtu bijusi spēcīgāka aizsardzības organizācija, ar to varētu pietikt. Līdz tam mums ir vajadzīga NATO."

Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tikai ar vienu vārdu atbild uz jautājumu, kādēļ viņas valsts tik intensīvi cenšas iestāties ES un NATO:

"Tas ir ļoti vienkārši - drošība. Drošība ir nevis triviāls jautājums, bet gan nemitīgs satraukums. To saprot ikviens, kas ielūkojas Latvijas vēsturē."

Vaira Vīķe-Freiberga, kas šodien ierodas valsts vizītē Zviedrijā, intervijā ar Svenska Dagbladet runāja par kutelīgo līdzsvaru, kas viņai ir jāietur starp starptautiskajām prasībām un Latvijas iekšpolitiku. Tomēr pirmām kārtām viņa vēlas izmantot savas visai lielās pilnvaras, lai vadītu "ar prātu".

"Tas nozīmē intensīvu mācīšanos un maksimālu informāciju no pašmāju un ārzemju ekspertiem. Nav runas par to, kas man kā personai patīk vai nepatīk."

"Ļoti grūti," viņa saka par savām pirmajām ugunskristībām kā prezidentei, kad viņa parlamentam atpakaļ nosūtīja Valodas likumu. Šo likumu asi kritizēja gan Austrumos, gan Rietumos pirmām kārtām tāpēc, ka latviešu valoda kļuva tik dominējoša krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un Rietumu uzņēmējiem.

"Šķita, ka ar šo jautājumu es varu tikai zaudēt."

Tomēr tas kļuva par starptautisku ieguvumu, un tiem latviešu politiķiem, kuri viņu ievēlēja, nācās šo likumu pārstrādāt.

Vaira Vīķe-Freiberga, kas gandrīz visu savu pieauguša cilvēka mūžu ir nodzīvojusi Rietumos, brīdina, lai jaunās Austrumeiropas demokrātijas "Rietumu stereotipus" nepieņem nekritiski.

"Rietumu iedzīvotājiem ir ļoti ierobežots skatījums uz brīvību un tās nozīmi. Cilvēkiem, kas ir dzīvojuši totalitārā sistēmā, savs brīvības jēdziens ir jāpārvērtē dziļāk. Viņi taču redz, ka daļa no tā, ko Rietumi dēvē par brīvību, piemēram, pornogrāfija, ir sociāli kaitīga un bezgaumīga. Tas pie mums ir ienācis līdz ar atvērtību uz Rietumiem."

Par Latvijas pašreizējo situāciju viņa teica, ka sabiedrībā ir izveidojušās jaunas plaisas: "Pie mums tagad veidojas vidējais slānis, tomēr vienlaikus zināmās iedzīvotāju grupās nabadzība ir kļuvusi lielāka nekā padomju laikā."

Jauniešiem paveras visplašākās iespējas, taču veco ļaužu nopelnītās pensijas pazuda līdz ar Padomju savienības sabrukumu.

"No padomju sistēmas mantojumā līdzi nenāca nekādi pensiju fondi. Sievietēm vairs nav jāstāv rindā, bet tagad viņām varbūt nav naudas, par ko iepirkties."

Attiecības ar Krieviju un daudzajiem pašmāju iedzīvotājiem, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda, Latvijas prezidentei ir ikdienišķs un jūtīgs jautājums.

"Es apbrīnoju krievus, kuri spēja nokratīt totalitārisma jūgu bez asiņainas revolūcijas, tomēr paies laiks, kamēr Krievija nostiprinās un attīstīs savu demokrātiju."

"Šeit, Latvijā, dzīvo divas pilnīgi atšķirīgas grupas - latvieši un krievvalodīgie. Es tomēr labprāt salīdzinu ar citām valstīm, jo te mēs viens otram līdzās dzīvojam saskaņā, nemetot akmeņus un nešaujot vienam uz otru."

Viņa uzskata, ka integrācija notiks pati no sevis. Piektā daļa laulību šķērso valodu robežas, un kultūras atšķirības ir īsta bagātība.

Tomēr Krievijas līderu uzbrukumi "minoritāšu diskriminācijai" prezidenti satrauc.

"Tiem nav pamata, un te runa ir vienīgi par politiku. Es pilnīgi nesaprotu, ko Krievija var iegūt ar šādu attieksmi. Tie mūsu krievvalodīgie iedzīvotāji, kas mēģināja pārcelties uz Krieviju, netika laipni sagaidīti. Ja viņi šeit būtu tik nelaimīgi, Mātei Krievijai vajadzētu par viņiem parūpēties un ņemt pie sevis!"

Vaira Vīķe-Freiberga tomēr piekrīt savam parlamentam, ka vācu armijā dienējušo latviešu veterānu gājienu, kas notiek martā, vajadzētu pārtraukt. Būtu "gudri", ja abās pusēs karojušo svinības būtu iespējams pārcelt uz kādu citu nacionālu svētku dienu. Prezidente tomēr ir sarūgtināta par to, ka tieši šis gājiens Rietumos ir pievērsis tik lielu uzmanību:

"Es te redzu vecās, jau Staļina laikā sākušās, pret Baltijas valstīm vērstās propagandas pēdas, kas vēl aizvien nav pilnībā izzudušas."

Elizabete Krona

"Lieliska karjera

par spīti sliktām izredzēm"

"Svenska Dagbladet"

— 99.11.30.

Vārds: Vaira Vīķe-Freiberga

Aktuāla ar: Valsts vizīte Zviedrijā 1. decembrī, kad viņa cita starpā apmeklēs skolu Rinkebijā un "Svenska Dagbladet Executive Club".

Rīga. Tagad viņa Rīgas pilī sēž sarkanvīna krāsas kostīmā, kas ir tādā pašā tonī kā Latvijas karogs. Vaira Vīķe-Freiberga ir pirmā un vienīgā prezidente sieviete jaunajā Austrumeiropā. Parlaments viņu ievēlēja šī gada 17. jūnijā, un savu četrus gadus ilgo prezidentes amata periodu viņa sāka 8. jūlijā.

Tomēr pirms pusgadsimta viņas izredzes nebija sevišķi labas. 1945. gada pirmajā janvārī viņa septiņu gadu vecumā kopā ar māti, tēvu un jaunāko māsu ar kuģi ledaini aukstā dienā devās prom no Latvijas. Ģimenei laimējās nokļūt uz militāra kuģa, kas bija pilns ar vāciešiem, kuri atkāpās. Viņa atceras, ka tēvs bijis dusmīgs par to, ka viņi nokavējuši iepriekšējo kuģi, ar ko viņiem vajadzējis braukt. Liepājas ostu bombardējuši, un tāpēc viņi nespējuši nokļūt līdz kuģu piestātnei. Tas izglābis viņu dzīvību, jo nokavētais kuģis jūrā torpedēts. Bēgļu nometnē Vācijā māte un abas meitenes saslimušas ar plaušu karsoni, un Vairas divgadīgā māsa nomirusi. Viņa uzaugusi pie vecākiem, kas visu mūžu sērojuši par zaudēto dzimteni.

"Tāds bija mans mantojums."

Viņa to pievarējusi ar milzīgu enerģiju, izveidojusi spīdošu akadēmisku karjeru jaunajā mājvietā Monreālā, vienlaikus rakstot grāmatas par latviešu tautasdziesmām. Viņa, starp citu, runā vairākās valodās - angļu, franču, vācu un spāņu - un ir solījusi sākt mācīties krievu valodu.

Viņa apprecējusies ar trimdas latvieti Imantu Freibergu, un viņiem ir bērni Kārlis un Indra. Kopš rudens viņa ar vīru dzīvo Latvijā.

"Ieguvums Latvijai", tā visi saka par prezidenti - priekšpilsētā dzīvojoši pensionāri, ārvalstu diplomāti un pat ES skeptiķi. Viņa nepieder nevienai politiskajai partijai, par prezidenta kandidāti viņu izvirzīja intelektuāļu grupa pēc tam, kad visi pārējie partiju izvirzītie kandidāti cits citu bija apkarojuši. Viņa ļoti apņēmīgi iet savu ceļu. Latviešiem ir paruna, kas ļoti labi atbilst Vairai, saka kāds viņas paziņa Rīgā: "Viņai ir sava galva uz pleciem."

Prezidente uzskata, ka vecāki, dodoties prom no Latvijas, rīkojušies pareizi: "Ar manu temperamentu totalitārā sistēmā man būtu klājies ļoti grūti."

"Populāra sieviete pie Latvijas stūres"

"Ritzau"

— 99.11.21.

Ceturtdien, gadadienā kopš Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā, tūkstošiem ļaužu, mazliet salstot vakara vēsumā, saspiedušies stāvēja laukumā Latvijas galvaspilsētā Rīgā.

Ir neierasti, ka viens politiķis uz savu runu var pulcināt tik daudzu cilvēku, taču vēl lielāku ievērību izpelnās fakts, ka ļaužu masa klausījās elpu aizturošā klusumā.

Šī pasākuma centrālā persona bija prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Enerģiska dāma, kas četros mēnešos no neievērotas personas kļuvusi par vienu no populārākajām politiķēm.

Jūnijā un jūlijā parlaments nevarēja vienoties par pazīstama politiķa ievēlēšanu prezidenta amatā, un tā šajā augstajā krēslā iesēdās mazpazīstamā Vīķe-Freiberga.

Kopš pirmās dienas viņa atteikusies no sava amata līdz šim ceremoniālās lomas, un šodien prezidente bieži vien nosaka politisko dienas kārtību un pārliecinoši iejaucas pašos jūtīgākajos politiskajos jautājumos.

Taču viņa dara to piesardzīgi. Viņai ir spējas slīdēt pār Latvijas politikas duļķainajiem ūdeņiem, neiekrītot noteiktā politiskā grāvī. Gan latviešu nacionālisti, gan krievu minoritātes daļa, kas joprojām dzīvo padomju pagātnē, ir iepazīstināti ar prezidentes nepārprotamo nostāju.

Vīķes-Freibergas mērķis ir Latvijas dalība ES un NATO. Tikai tad, kad Latvija kļūs par starptautisko alianšu dalībvalsti, Latvijas neatkarība būs ilglaicīgi nodrošināta, uzskata prezidente. Decembrī, ES galotņu tikšanās laikā Helsinkos Latvijai vajadzētu saņemt uzaicinājumu sākt iestāšanās sarunas ar ES.

- Jau 2000. gadā mēs esam gatavi sākt sarunas par 15 sadaļām no 31, - saka prezidente intervijā Ritzau .

2003. gada janvāri viņa min kā iespējamo datumu sarunu pabeigšanai, ja ES padarīs paplašināšanos iespējamu, mainot spēku sadalījumu ES Komisijā.

Ja Latviju uzņemtu Eiropas Savienībā un ES attīstu pienācīgu aizsardzības sistēmu, tad Latvija varētu arī nekļūt par NATO dalībvalsti, saka prezidente, pievēršoties tēmai par ES aizsardzības sistēmas stiprināšanu. Šajā sakarā viņa pieļauj teorētisku iespēju, kā varētu tikt atrisināts strīds starp NATO un Krieviju saistībā ar Baltijas valstu vēlmi iestāties NATO.

- No Eiropas puses tā ir ļoti svarīga iniciatīva - stiprināt un labāk koordinēt savas aizsardzības sistēmas. Tajā pašā laikā šis process ir tikai sākumfāzē, - saka Vīķe-Freiberga.

Tikmēr Latvijai joprojām ir svarīga iestāšanās NATO. Lai Latvija varētu justies droša, tai jāiestājas aliansē, kas varētu iejaukties konfliktos, kā NATO to darīja Kosovā. Karš Čečenijā izsauc aukstas trīsas daudzos Baltijas valstu iedzīvotājos, kas 1991. gadā atguva neatkarību no Padomju savienības.

- Latvija pati ir guvusi rūgtu vēstures mācību un varētu daudzām valstīm ieteikt, kā izdzīvot briesmīgos apstākļos. Mēs varam tikai izteikt līdzjūtību par tām ciešanām, kādām pakļauti arvien vairāk Čečenijas bēgļu, - saka Vīķe-Freiberga.

Tomēr viņa atsakās lietot vārdu "nosodījums". Viņas nostāja ir šāda: ja Latvija neiejaucas Čečenijas jautājumā, tad krievu nacionālisti nedrīkst iejaukties Latvijas lietās, to skaitā par lielās krievvalodīgo minoritātes apstākļiem.

- Latvijas atturīgā nostāja ir pretstatā dažam mūsu kaimiņam, kas nekad nevilcinās mūs nosodīt par mūsu iedzīvotāju tiesībām. Starp citu, viņi, salīdzinot ar citām vietām pasaulē, dzīvo pavisam mierīgi, - saka prezidente, nepārprotami vēršoties pret Krievijas rīcību Čečenijā. Latvija ir tā Baltijas valsts, kur ir vislielākais krieviski runājošo skaits, un tas situāciju padara vēl grūtāku, jo Krievijas politiķi bieži apsūdz Latviju krievu minoritātes diskriminācijā.

Tikai aptuveni 55 procenti no Latvijas 2,5 miljoniem iedzīvotāju ir latvieši, kamēr pārējo daļu sastāda krievi, apmēram 32 procentus, kā arī citi Austrumeiropas tautu pārstāvji.

Daudzi krievi ieceļoja Latvijā komunistu valdīšanas laikā, un viņiem mācīties latviešu valodu nebija nepieciešams - šī situācija, Latvijai atgūstot neatkarību, radikāli mainījās un latviešu valodas prasme kļuvusi par prasību daudziem, kuri vēlējās iegūt pilsonību.

Gandrīz 10 gadu vēlāk simtiem tūkstošu krieviski runājošo joprojām ir bezvalstnieki, un latviešu nacionālisti uzskata, ka drīzāk ir vajadzīga dekolonizācija nevis integrācija.

Šīs situācijas centrā līdzsvars jānotur 61 gadu vecajai Vīķei-Freibergai, turklāt ar līdzīgu problemātiku saistās viņas pašas dzīves stāsts. Septiņu gadu vecumā viņa kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās. Viņas māsiņa nomira, pirms ģimene sasniedza Kanādu. Šeit jaunā Vaira atrada gan brīvību, gan iespējas. Vēlāk viņa kļuva par psiholoģijas profesori, un šī pieredze viņai labi noder arī tagad.

Latviešu nacionālistiem ir norādīts, ka valsts kandidatūra ES tiks apdraudēta, ja viņi neatvieglos Valodas likuma normas, kas ierobežo krievu valodas lietošanu.

Rietumos šis likums tika kritizēts, jo ierobežot krievu minoritātes tiesības, un Vīķe-Freiberga jau pieņemto likumu nosūtīja atpakaļ Saeimai. 9. decembrī, dažas dienas pirms ES galotņu tikšanās Somijā, Saeimai Valodas likums jāmīkstina, un, lai to panāktu, Vīķe-Freiberga rīko tikšanās ar visām sešām Saeimas partijām.

- Ir ieteikta 51 izmaiņa, kas būtu jāievieš Valodas likumā. Viss šis process tiek uztverts ļoti nopietni, un mēs gribam būt droši, ka 9. decembrī mums būs likums, kas nesaņems starptautisku kritiku, - viņa saka.

Centrālais jautājums latviešiem vienmēr ir bijušas attiecības ar lielo kaimiņu austrumos. Tur ir sākušās priekšvēlēšanu kaislības. Decembrī notiks parlamenta vēlēšanas un nākamgad - prezidenta vēlēšanas. Vairums vadošo kandidātu piesaista uzmanību, kritizējot Latviju un Igauniju, tomēr par spīti aukstajām vēsmām no austrumiem Vīķe-Freiberga cer arī uz pozitīvām iespējām. Vaicāta par savām vēlmēm saistībā ar drīzajām vēlēšanām Krievijā, viņa atbild:

- Mēs gribētu valdību, kas turpinātu to tiecību uz demokrātiju, kādu demonstrēja krievu tauta, kad komunisma sistēma tika sagrauta. Mēs gribētu, lai demokrātiskā kustība Krievijā kļūtu manāmāka un tās priekšgalā būtu līderis, kas apvienotu demokrātiskos spēkus un atteiktos no aukstā kara laikam raksturīgā domāšanas veida.

Pavisam konkrēti viņa vēlas, lai Krievija atzītu Baltijas robežas, kas vēsturiski ne reizi vien bijušas iemesls uzbrukumam.

- Ja Krievija vienu reizi par visām spētu pieņemt padomju impērijas sabrukumu un faktu, ka robeža atrodas tur, kur tā ir nu, tas būtu labas gribas apliecinājums, - saka Vīķe-Freiberga.

Eriks Hēgs-Sērensens

"Latvija izvēlas Eiropas Savienību drošības dēļ"

"Svenska Dagbladet"

— 99.11.29.

Latvija gatavojas straujam startam sarunās ar ES. Pastāv cerības, ka par starta šāvienu kļūs augstākā līmeņa sanāksme Helsinkos pēc nepilnām divām nedēļām.

Rīga.

"Mājasdarbu mēs būsim izpildījuši līdz janvāra vidum. Mēs jau esam izveidojuši savu 19 cilvēku sarunu delegāciju ar Eiropas Savienību. Mēs turklāt vēlamies, lai pret katru jaunu kandidātvalsti jau no paša sākuma būtu individuāla attieksme."

Acīm redzams ir intensīvi nepacietīgais, tomēr arī cerību pilnais noskaņojums Latvijas Ārlietu ministrijā, kuras valsts sekretāra vietnieks Andris Ķesteris gandrīz bez kavēšanās atbild uz Svenska Dagbladet jautājumiem. Tuvojas Helsinku tikšanās, kas notiks 10. - 11. decembrī, un līdz ar to arī starta šāviens divām parējām Baltijas valstīm, Latvijai un Lietuvai, sākt sarunas par iestāšanos. Igaunija jau atrodas sarunu pirmajā grupā.

 

Vēlas strauji virzīties

uz priekšu

Tā kā Eiropas Savienība Latvijai neierīkoja īpašas ātrās sliedes uz pirmo grupu un ir gaidāms, ka uzņems visas sešas atlikušās, latvieši izdara intensīvu spiedienu uz nākamo pozitīvo lietu, ko ES valodā sauc par diferencēšanu un individualizāciju.

"Mēs virzīsimies uz priekšu tikpat ātri, ja ne ātrāk kā daļa pirmās grupas valstu", Ķesteris saka. Viņš salīdzina Latviju ar Čehiju, kam nav tikpat labi veicies ar privatizāciju, un ar Poliju un Ungāriju, kam ir ļoti lielas problēmas ar lauksaimniecību. "Kad Latvija pirms diviem gadiem tika atstāta ārpus Eiropas Savienības paplašināšanās, mūs pārņēma liels sašutums, taču mēs no tā esam mācījušies", viņš stāsta. Tagad viņš savukārt izvirza prasības savienībai attiecībā uz lielāku kārtību un skaidrību, faktiem un struktūru:

"Pirms Helsinku tikšanās ir vairāki atklāti jautājumi. Mums ir nepieciešams vairāk praktisku paskaidrojumu. Datums ir svarīgs. Mēs savas sarunas spēsim pabeigt divos gados. Pēc tautas nobalsošanas un ratifikācijas ir reāli rēķināties, ka par dalībvalsti kļūsim 2004. - 2005. gadā."

 

Drošība ir vissvarīgākais

Šoruden veiktās sabiedrības aptaujas rādīja, ka apmēram 60% latviešu saka "jā" Eiropas Savienībai. Atlikušo daļu apmēram līdzīgi dala "nē" teicēji un vēl neizlēmušie.

Pārliecība, ka Eiropas Savienība Latvijai būs politiskās drošības faktors, visu laiku ir bijis vissvarīgākais iestāšanās arguments gan valdībai, gan tautai.

"Kā jauna dalībvalsts mēs virzīsim uz priekšu jautājumu par ES aizsardzību. Ir nepieciešamas pilnīgi jaunas struktūras", saka Eiropas Integrācijas biroja vadītājs Edvards Kušners, kas koordinē Latvijas pielāgošanos Eiropas Savienībai.

Tomēr arī ES lielie struktūrfondi vilina valsti, kas kļūs par neto palīdzības saņēmēju. Krievijas ekonomiskā krīze ir nežēlīgi parādījusi, kur var novest turpmākā atkarība no Krievijas ekonomikas. Latvijas zivrūpniecība Krievijas tirgum paredzētos konservus Rīgas ostas noliktavās sakrāva grēdās līdz griestiem. Tālab daudziem uzņēmumiem nācās strauji pārdomāt savu darbības virzienu, un eksports uz ES palielinājās par 30%. Tādējādi krīze kļuva par katalizatoru, tā ES Komisija cildinoši raksta savā šīrudens kandidātvalstu novērtējumā.

 

ES iejaucas

Tomēr Juris Kanels no Eiropas kustības biroja, kura uzdevums ir sniegt latviešiem objektīvu informāciju par ES, nedomā, ka "jā" vairākums ir ļoti stabils.

"ES un EDSO patiešām daudz ir iejaukušās mūsu iekšējās lietās", viņš saka par pilsonību un valodas likumiem.

"Ja visi sapņi par Eiropas Savienības naudu nepiepildīsies un ja vienkāršais latvietis nejutīs to žvadzam savā kabatā, var sekot neveiksme."

Informācija par Eiropas Savienību tautā vēl aizvien nav pietiekama, to atzīst visas atbildīgās amatpersonas. Avīzes daudz ko raksta, arī par gurķu un zemeņu izmēriem, taču plaisa starp mazo informēto politisko eliti un sabiedrību ir liela. Debates un semināri piesaista maz apmeklētāju.

 

Nevienas "nē" organizācijas

Nav neviena nopietna politiķa, kurš būtu Eiropas Savienības kritiķis. Nav arī nevienas "nē" organizācijas. Atsevišķi publicisti un intelektuāļi tomēr ir iesaistījušies debatēs. Normunds Grostiņš, kas vada privātu ekonomikas thinktank , sevi dēvē par "eiroreālistu". Viņš drīzāk vēlas, lai tiek izveidota BU, Baltijas Savienība, nevis ES.

"Ja jau mēs nespējam sadarboties šeit, Baltijā, kā gan mēs to spēsim izdarīt Eiropas Savienībā?"

Viņš kritizē politiķus, ka tie izmanto vienīgi Eiropas Savienības saukļus un ka viņiem nav savas stratēģijas: "Mums vajadzētu pārdomāt, pirms iestājamies, taču mūsu valdība rīkojas pretēji. Varbūt mēs varam atrast savas sistēmas, nodokļus, kas mūsu mazajiem uzņēmumiem būtu atbilstošāki nekā tie, kas ir Eiropas Savienībā. Turklāt cik no savas neatkarības mēs īstenībā zaudēsim?"

Te viņš izmanto argumentu, kas sevišķi labi iedarbojas uz gados vecākiem skeptiski noskaņotiem latviešiem: vai ir pareizi no vienas savienības (Padomju Savienības) doties uz otru?

Andris Ķesteris no Ārlietu ministrijas iebilst: "Mēs, kas esam dzīvojuši Padomju Savienībā, taču zinām, cik liela ir šī atšķirība."

Ārkārtīgi kritiski noskaņots ir tulkotājs Ivars Apsītis:

"Visi runā tikai par Eiropas Savienības priekšrocībām, nevis trūkumiem. Tās likumi taču ir piemēroti savienības lielajām valstīm, nevis tik mazai zemei kā Latvija. Jūs, zviedri, taču saņēmāt izņēmumu savai šņaucamajai tabakai, taču mūsu politiķi tikai saka "yes, sir". Turklāt vienkāršajiem cilvēkiem nav informācijas, un viņi neanalizē situāciju. No padomju laikiem viņi ir pieraduši, ka citi izlemj viņu vietā."

ES dalībvalstu diplomāti Rīgā aktīvi iesaistās aizkulišu attīstībā. Viens no viņiem sarunā ar Svenska Dagbladet izklāstīja vājos punktus, kas vēl ir sastopami starp daudzajiem pozitīvajiem vērtējumiem:

Nepieciešams attīstīt pārvaldi, un visi pieņemtie likumi jāievieš dzīvē. Parlamenta Juridiskā komisija ir bijusi kavēklis jaunu likumu izveidošanai, tomēr tā ir atrisinājusi gandrīz visas ar jauno Valodas likumu saistītās problēmas. Šo likumu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šovasar nosūtīja atpakaļ. Pēdējais grūtais jautājums ir par valodu uz sabiedriskās vietās esošām plāksnēm. Vai krievu valodai jābūt kā otrai valodai uzreiz pēc latviešu valodas, un cik redzama vieta tai jāatvēl?

 

26 procenti nepilsoņu

Pilsonības jautājumā, kas ilgstoši bija politiski vissāpīgākais, pēdējā gada laikā ir gūti lieli sasniegumi. 600 000 krievvalodīgo iedzīvotāju, kas ir ceturtā daļa no iedzīvotājiem, vēl joprojām ir nepilsoņi, tomēr kopš pagājušā gada rudens ir divkāršojies iesniegumu skaits par Latvijas pilsonības iegūšanu. Lielākā daļa eksāmenu nokārto. No pieteikuma iesniegšanas līdz pilsonības piešķiršanai vidēji paiet četri mēneši, un pašlaik 40% no valstī dzīvojošās krievu minoritātes ir Latvijas pilsoņi. Lielākais laikraksts Diena katru dienu publicē jauno pilsoņu vārdus.

Elizabete Krona

"Latvija nevar būt neitrāla"

"Svenska Dagbladet"

— 99.11.29.

Rīga. "Mēs gribam, cik ātri vien iespējams ,iestāties ES un NATO. Šis ir mūsu drošības jautājums. Latvija nevar pastāvēt kā neitrāla valsts."

Pensionāru pāris Vija un Edvīns Strēļi, kuri dzīvo divistabu dzīvoklī Imantā, atbalsta valdības nepacietību iekļūt Eiropas Savienības siltumā.

Viņa ir bijusi latviešu valodas skolotāja, viņš - parlamenta politiķu šoferis. Viņi uzskata, ka dzīve Latvijā ir nemierīga un stresa pilna, un apcerīgi stāsta par atvaļinājumu, ko, braukdami ar automašīnu, pavadījuši Norvēģijā: "Tur bija tik mierīgi!".

"Latvijā ienāk ļoti daudz norvēģu naudas un uzņēmumu, kuri iegulda. Labi būtu, ja ienāktu arī vairāk amerikāņu, jo viņi taču zina, kā aizsargāt savu naudu", viņi saka. Savas lielākās cerības viņi tomēr saista ar jauno Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, trimdas latvieti no Kanādas:

"Ja kādam būtu jāizsaka pateicība par to, ka mēs tik strauji tuvojamies Eiropas Savienībai, tad tā ir viņa. Kā politiski neatkarīga persona viņa no malas ienāca šajā labi ieeļļotajā sistēmā. Viņa saka, ko vēlas, jo nav tik ilgi kā mēs, pārējie, dzīvojusi bailēs."

35 gadus vecais Normunds Grostiņš, kas ir daudz skeptiskāk noskaņots ne kā šis pensionāru pāris, arī stāsta par braucienu uz Ziemeļvalstīm. Kad viņš viesojies pie draugiem Dānijā, tie viņu aizveduši uz šī rajona ievērojamāko apbrīnas objektu - kādu restorānu, uz kura jumta mitinoties dzīvs stārķis. Normunds ar pūlēm apvaldījis smaidu, jo viņa Latvijā, kur ir lielas neizpostītas dabas teritorijas, stārķis sēž uz katra telefona staba.

"Pie mums ir tīrs gaiss. Mums ir gaļa bez hormoniem, jo zemniekiem nav naudas, lai iegādātos ķimikālijas. Tāpēc pie mums jau tagad bez jebkādām īpašām pūlēm pastāv ekoloģiskā lauksaimniecība."

Elizabete Krona

"Krievijas un Lietuvas attiecības ir ciešas"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.11.27.

Tā uzskata prezidents Valds Adamkus, kura pirmā vizīte Maskavā ir paredzēta decembra vidū.

VS:

Prezidenta kungs, drīz jūs pirmo reizi ieradīsieties Maskavā uz sarunām ar Krievijas vadību. Kas iniciēja šo vizīti un kāds ir tās mērķis?

VA:

Par savu iespējamo vizīti Krievijā es uzzināju apmēram pirms pusgada. Pirmo reizi par to man pateica Krievijas vēstnieks Lietuvā Zubakova kungs. Bet vēl pēc kāda laika viņš man atveda prezidenta Jeļcina personīgo ielūgumu apmeklēt Maskavu. Šo ielūgumu es uzskatu par kārtējo posmu ceļā uz savstarpēju izpratni mūsu valstu attiecībās. Es domāju, ka tā būs politiska vizīte, kas paplašinās bāzi tālākai mūsu tirdznieciski ekonomisko attiecību attīstībai. Bet, ja ārlietu ministrijas pagūs sagatavot nepieciešamos dokumentus, tad tiks parakstītas arī vairākas vienošanās. Vēl nav nokomplektēts delegācijas sastāvs, kas mani pavadīs, taču tajā būs gan politiķi, gan arī biznesa pārstāvji.

VS:

Prezidenta kungs, kā jūs vērtējat Krievijas un Lietuvas tirdznieciski ekonomisko attiecību līmeni? Kas jūs, kā valdības vadītāju, tajās neapmierina un ko jūs vēlētos uzlabot?

VA:

Vispirms par mūsu tirdznieciski ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju. Nav nekādu šaubu, ka salīdzinājumā ar 1998.gadu tirdzniecības apgrozījums starp abām valstīm ir ievērojami krities. Ekonomiskajās grūtībās pašlaik ir nonākusi kā Lietuva, tā arī Krievija. Tomēr es esmu pārliecināts, ka šīs grūtības tiks pārvarētas. Un es vēlētos, lai mūsu tirdznieciski ekonomiskās attiecības sasniegtu augstāku līmeni, jo ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi. Pircējiem Krievijā mēs varam piedāvāt augstvērtīgus izstrādājumus. Mēs esam paši tuvākie kaimiņi un varam piedāvāt visizdevīgākās cenas. Tam visam, protams, ir jānotiek abpusēji izdevīgā virzienā. Es pielikšu visas pūles, lai tieši tā arī notiktu.

VS:

Paralēli ar Krieviju Lietuva attīsta savus saimnieciskos kontaktus arī ar Rietumiem, arī ar amerikāņiem. Kā turpmāk tiks strukturēti abi šie tirgi un kāda būs Krievijas daļa?

VA:

Lietuva lieliski saprot, ka Krievijai pieder ārkārtīgi bagātīgi dabas resursi. Viens no šādiem resursiem, par kuriem mēs šodien runājam visai bieži, ir nafta. Šajā jautājumā saduras dažādas intereses, taču es vēlos atmest jebkādu politisko pieskaņu šim jautājumam. Lietuva vēlas tirgoties kā ar Rietumiem, tā arī ar Austrumiem. Rietumi mums šodien dod iespēju uzturēt mūsu naftas rūpniecības iekārtas augstā tehniskajā līmenī, un mēs arī vēlamies izmantot šo iespēju. Taču vienlaikus mēs gribam tirgoties arī ar Krieviju, kas piegādā izejvielas šai rūpniecības nozarei. Mēs esam gatavi maksāt pasaules cenās un apkalpot Krievijas rūpniecības eksportu uz Rietumiem. Es domāju, ka tādas attiecības kalpos abu valstu iedzīvotāju labklājības celšanai. Krievijas un Lietuvas attiecības ir ciešas un stabilas un es nedomāju, ka Lietuvas naftas kompleksa privatizācijas vēsture un Williams kompānijas loma tajā varētu nelabvēlīgi ietekmēt attiecības starp abām valstīm.

VS:

Pēc valdības krīzes, ko radīja tieši tas, ka amerikāņu kompānija Williams privatizēja Lietuvas naftas kompleksu, bijušais premjerministrs Rolands Pakss ievērojami paaugstināja savu reitingu un paziņoja par jaunas partijas izveidošanu kopā ar liberāļiem. Vai šajā sakarā mēs visā drīzumā nekļūsim par lieciniekiem nopietnām pārmaiņām Lietuvas politiskajā spektrā, kad, pārvirzoties uz centru, šī partija piesaistīs sev kādu daļu no labējo un kreiso elektorāta, ar to radot priekšnosacījumus vispārējai pārbīdei uz kreiso pusi?

VA:

Personīgi es tādu hipotēzi pilnībā noraidu. Popularitāte parasti mēdz būt pārejoša. Par varoni var kļūt arī uz vienu dienu, bet pēc tam visu pazaudēt. Un tas ir pavisam normāli. Naftas jautājums bija tā uzpūsts, par to tik daudz runāja, ka tie, kas nepiekrita šim risinājumam, ātri vien kļuva populāri. Tomēr šī popularitāte ir iegūta tajos tautas slāņos, kuri nesaprot problēmas būtību. Tai pašā laikā tas nemazina iespēju bijušajam premjeram aizstāvēt to pozīciju, ko viņš uzskata par pareizu. Ja viņam izdosies radīt jaunu politisko partiju, tad tas tikai pierādīs, cik spēcīgs viņš ir politiskajā ziņā, cik nopietns atbalsts viņam ir sabiedrībā. Tas būs ļoti interesants politiskais process. Un, ja tas attīstīsies sekmīgi, tad Pakss kļūs par šo tautas slāņu pārstāvi parlamentā. Tā arī ir demokrātija. Es domāju, ka nekādas nobīdes nebūs. Vēlēšanas notiks rudenī, kā paredzēts, un pēc tām mēs iegūsim sabalansētāku situāciju.

VS:

Kādas šodien ir Lietuvas prezidenta attiecības ar valdošo bloku un ar opozīciju?

VA:

Jūs lieliski zināt, ka es nepārstāvu nevienas Lietuvas politiskās partijas intereses. Vēlēšanu laikā mani atbalstīja centriskie spēki, taču arī pēc uzvaras vēlēšanās es paziņoju, ka nejūtos kā parādnieks neviena politiskā spēka priekšā un arī turpmāk palikšu virs partijām. Laikā, kamēr es darbojos Lietuvā, šo savu solījumu es esmu turējis. Manas galvenās rūpes nav nedz personiskā popularitāte, nedz rūpes par kādu konkrētu vadītāju vai konkrētu politisko partiju. Man visvairāk rūp cilvēku labklājības paaugstināšana, jo es redzu, ka iedzīvotāju dzīves līmenis nav apmierinošs. Atlikušajā savas prezidentūras laikā es savus centienus veltīšu lielāka darba vietu skaita radīšanai, cilvēku labklājības izaugsmei, labas izglītības iespēju radīšanai jaunajai paaudzei, kā arī labu attiecību veidošanai ar Lietuvas kaimiņiem.

VS:

Kādu jūs saskatāt savu nākotni? Vai jūs var pieskaitīt pie tiem cilvēkiem, kuri izraugās savu pēcnācēju?

VA:

Par savu nākotni es pašreiz vispār nerunāju. Presē reizēm parādās kaut kādas norādes uz pēcnācēju, taču es šādas runas uzskatu par smieklīgām. Pie mums nav nekāda monarhija, un šeit neviens nenorīko savus pēcnācējus. Kad pienāks laiks, ļaudis paši izvēlēsies cienījamu cilvēku.

VS:

Kādas ir Lietuvas attiecības ar citiem kaimiņiem Baltijas reģionā?

VA: Attiecības ar Latviju un Igauniju mēs veidojam, balstoties uz cieņu pret suverenitāti, mēs sadarbojamies kopējo reģiona problēmu risināšanā. Mēs aktīvi attīstām kontaktus ar Skandināvijas valstīm. Mums ir ļoti labas attiecības ar Poliju.

VS:

Kas šodien būtu jāizdara Lietuvai un Krievijai pirmām kārtām, lai to divpusējās attiecības kļūtu vēl labākas?

VA:

Ir jāpaplašina patiesi un atklāti savstarpējie kontakti.

Viktors Sokolovs

"Lietuva no Helsinku sanāksmes gaida skaidri zaļo gaismu"

"Turun Sanomat"

— 99.11.27.

Dienvidbaltijas valsts uzsver pašas ceļu.

Ejot pa Viļņas Gedimina ielu no viena gala līdz otram, var saņemt ātru pamatapmācību lietuvietības galvenajās lietās.

Ielas nosaukums attiecas uz viduslaikiem, kuru visvaronīgākos posmos Lietuvas lielvalsts pletās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Izskatīgs Doma laukums atgādina dziļi sakņotas katoļu tradīcijas.

Ielas otrā galā paceļas Martina Mažvīda Nacionālā bibliotēka un parlamenta ēka, pie kuras palikušās barikādes joprojām stāsta par jaunās neatkarības cīņu dienām un naktīm.

Netālu tek Nēre; tālāk redzamas leģendārā televīzijas torņa gaismas.

Minētajā Gedimina ielā atrodas Lietuvas Eiropas komiteja, kas ir šīs Baltijas dienvidu puses valsts ES mērķu bāze un centrālā vieta.

 

Vēsturiskās galotņu tikšanās

Lietuvieši gaida daudz no Helsinku ES sanāksmes decembrī. Runājot ar dažādu lietuviešu ministriju amatpersonām, atkārtojas svinīgi izteicieni "pagrieziena punkts" un "jauna stratēģija".

- Mēs gaidām, ka notiks vēsturiska konference, kas politiski apstiprinās arī Lietuvas nākamo sarunu grafiku, skaidri izsakās Lietuvas Eiropas komitejas vadītājs Petrs Austrevičs.

- Nākamā konference notiks tikai jaunajā tūkstošgadē un droši vien nenotiks šeit, pie Baltijas jūras, - viņš komentē.

Austrevičs uzsver, ka nepastāv īpašas problēmas, kas apgrūtinātu tieši Lietuvas sarunu sākšanu ar ES.

Kādas īpatnības tomēr esot? Ignalīna?

-Kodolenerģija arvien vairāk tiek apspriesta visās sarunās, kas notiek starp Lietuvas valdību un ES Komisiju. Lietuva ir veidojusi jaunu enerģijas stratēģiju, kuras pamatā ir Ignalīnas pakāpeniskā slēgšana. Kad ES kārtīgi paspēs iepazīt mūsu jauno programmu, Lietuva vairs nebūs savādākā pozīcijā kā citas kandidātvalstis.

Austrevičs izturas reālistiski pret Baltijas valstu savstarpējo progresu sarunās ar ES. Agrākos gados viņam licies, ka ES grib tuvināt kandidātus kā valstu grupas.

Diferencēšana notika 1997.gadā, Igaunijai saņemot cerīgāku pozīciju nekā Lietuvai un Latvijai.

- Ceru, ka situācija uzlabosies pēc Helsinku tikšanās, Austrevičs nopietni domā.

- Citādi arī Baltijas valstu sadarbības ainas kļūs sarežģītākas. Ja sarunas ar ES iet uz priekšu apmēram tai pašā tempā, tas visu laiku dod jaunas iespējas arī Baltijas iekšējās sadarbības attīstīšanai.

 

Pieredze no Somijas

37 gadus vecais Petrs Austrevičs ir Lietuvas bijušais vēstnieks Somijā, un viņš labi atceras arī savu vizīti Turku.

- Somijā es stāvēju ārpusē, biju novērotājs, - viņš nodomā. - Taču tagad, vadot Eiropas komiteju, cenšos izmantot visas tās zināšanas un visu to pieredzi, ko spēju savākt Somijā.

Austrevičs un 60 viņa pakļautie ir organizējuši Lietuvas Eiropas informāciju tādējādi, ka var izmantot, piemēram, tieši somu pieredzi. Kampaņu plānošanā ir piedalījušies speciālisti no Somijas.

Austrevičs uzskata, ka pirmkārt svarīgi ir runāt par pareizām lietām pareizā momentā. Visus spēkus cīņu laukuma nevajag likt vienā rāvienā.

Kāds tad cīņu laukums izskatās?

- Pēc aptaujām, ES dalības atbalstītāju skaits pamazām tuvojas piecpadsmit procentiem. Viss, ka norāda uz multinacionālu birokrātiju, lietuviešiem atgādina pēdējo piecu gadu desmitus. Tādu asociāciju ietekme ir redzama fonā.

- Kopumā domāju, ka ir tikai labi, ja mums ir arī aktīvi ES skeptiķi un kritiķi. Vai jums nav tāda izteiciena, ka cūku nepērk maisā? Par katru uzskatu jārunā pamatīgi, lai varētu vērtēt ES dalības labās un sliktās puses.

Austrevičs Lietuvas iekšpolitikā nav kā jebkurš politiķis. Turun Sanomat intervijas laikā viņš uzzina, ka ir iecelts par valdības kancelejas vadītāju.

Jouko Grēnholms

"Preses brīvība ir apnikusi"

"Izvestija"

— 99.11.27.

Lietuvā nevēlamos apklusinās ar augstiem nodokļiem un cenzūru.

Lietuvas žurnālisti ceļ trauksmi. Ja visi valdošās konservatoru partijas "Tēvzemes savienība" plāni par vietējo masu informācijas līdzekļu piežmiegšanu ar vairākām izmaiņām likumdošanā tiks īstenoti, tad neatkarīgajiem preses izdevumiem Lietuvā var pārvilkt treknu krustu. Lielākā daļa no laikrakstiem un žurnāliem, radiostacijām un televīzijas kanāliem vai nu bankrotēs finansiāli, vai arī sāks atlaist savus darbiniekus.

Seimā jau ir sagatavotas izmaiņas likumos, kas atceļ ierobežojumus kompensāciju izmaksai par goda un cieņas aizskaršanu, tas ir, pašreiz noteiktās augšējās robežas 10 tūkstošu litu (apmēram 2.5 tūkstoši ASV dolāru) vietā prasības apjoms var kļūt neierobežots - līdz pat desmitiem miljoniem litu. Faktiski ikviens aizskartais labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā, kas Lietuvā nepavisam nav pati bezkaislīgākā un neitrālākā institūcija, var uzvarēt tiesas prāvā un iedzīt postā jebkuru nepakļāvīgu izdevumu. Saskaņā ar likumdevēju ieceri tiesības kontrolēt to, vai ir aizskarts kādas personas gods un cieņa, tiks uzticētas kaut kādai inspekcijai, kurai būs arī tiesības slēgt masu medijus uz laiku no viena līdz trim mēnešiem.

Skaļi tiek apspriesta arī doma par vēl viena kontroles orgāna radīšanu. Tā būs speciāla komisija, kuras lēmumi būs obligāti visiem masu informācijas līdzekļiem. Pēc Lietuvas konservatīvo deputātu ierosinājuma Lietuvas Finansu ministrija gatavojas aplikt visus autorhonorārus ar nodokli nevis 13 procentu, bet gan 20 procentu apmērā, kas Lietuvas apstākļos arī novedīs pie neatkarīgo masu mediju kraha.

Kādēļ konservatīvajiem, kas parlamentā ir vairākumā, bija nepieciešams ātri izdomāt, kā uzlikt uzpurni nepakļāvīgajai Lietuvas presei? Atbilde nav tālu jāmeklē: pēdējā laikā valdošā partija Seimā un tās izveidotā valdība ir saņēmušas asu kritiku par savu darbību ekonomiskajā jomā. Ar žurnālistu spiediena palīdzību pavasarī demisionēja viens no partijas līderiem - premjerministrs Ģedimins Vagnoris; otrs līderis - Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis - nekādi nevar atkratīties no korupcijas skandāla, kas ir saistīts ar lēta zemesgabala iegādi prestižā Viļņas rajonā. Tagad kritikas krustugunīs ir nonācis pašvaldību lietu ministrs Sigits Kaktis. Daudzi augsta ranga konservatori ir iesaistīti neskaidrās lietās par "nepareizu" nodokļu deklarāciju formulāru aizpildīšanu.

Tālab valdošā konservatoru partija parlamenta vēlēšanu priekšvakarā, kurām ir jānotiek rudenī, socioloģiskajās aptaujās tikai ar grūtībām tiek pāri noteiktajai piecu procentu barjerai. Varas iestāžu pacietība ir izsīkusi, un tās ir nolēmušas "skribentiem" ierādīt viņu īsto vietu.

Nikolajs Lakševičs

"Likvidēšana sāpīgi skar baltiešus"

"Upsala Nya Tidning"

— 99.11.25.

Militārā izglītība Vedē apdraudēta.

Kopš šī gada pavasara Vedes poligonā tiek apmācītas apmēram 30 Baltijas valstu profesionālās militārpersonas. Poligona nākotne diemžēl ir neskaidra, un tāpēc gadu mijā izglītības darbs tiks pārtraukts.

"Priekšnoteikums, lai mēs varētu izmantot pretgaisa aizsardzības ieročus, ko Latvija pērk no Zviedrijas, ir tāds, lai mēs iegūtu nepieciešamo izglītību", teica leitnants Ingars Plinta no Latvijas. Viņš ir viens no tiem, kas mācās Vedes poligonā. "Latvijā nav neviena militārā poligona, kur mēs varētu trenēties šaut mērķī. Ļoti vērtīga bija apmācība, kā apieties, piemēram, ar radaru stacijām".

Zviedru militārpersonas Vedē arī ir ļoti kritiski noskaņotas par likvidēšanas priekšlikumu.

"Mēs uzskatām, ka ir bīstami tik lielā apmērā samazināt bruņotos spēkus", teica kapteinis Kristiāns Vīlborgs, kas ir atbildīgs par baltiešu apmācīšanu.

Latvija vēlas iestāties NATO un līdz 2003. gadam līdzekļus aizsardzībai palielinās no pašreizējā viena procenta no IKP līdz diviem procentiem.

"Krievi aizveda līdzi visu, kad devās prom no Latvijas. Viņi paņēma pat elektrības sadales skapjus no angāriem, tāpēc visu nākas atjaunot no pašiem pamatiem", Ingars Plinta teica un norādīja, ka Vedes poligonā iegūtā izglītība ir svarīgs posms Baltijas valstu aizsardzības atjaunošanā.

Trīs Baltijas valstis saņēma piedāvājumu iegādāties pārpalikuma materiālus no Zviedrijas bruņotajiem spēkiem, tostarp pretgaisa aizsardzības bataljonu 48 - komplektu, kas sastāv no 18 lielgabaliem un ar tiem saistīto uguns vadīšanas iekārtu, kā arī trīs radaru stacijas.

Latvija un Lietuva nopirka katra savu bataljonu. Piedāvājumā ietilpa arī profesionālo militārpersonu apmācīšana.

"Ir arī priekšlikums par papildus izglītošanos, taču tā notiks Baltijas valstīs", Kristiāns Vīlborgs norādīja.

Viss militārais aprīkojums ir atjaunots un pārbaudīts. Pēc apmācību beigām visus materiālus nogādāja uz Baltijas valstīm, un baltiešu komandieri pēc tam savās mājās izglītos savus kareivjus.

"Bruņotie spēki un valdība uzskata, ka poligona liktenis tiks izskatīts vēlāk. Pastāv vēlme saglabāt Vedes poligonu, taču par tā personāla nākotni nekāds lēmums nav pieņemts", teica aizsardzības ministra politiskais lietpratējs Fredriks Hasels.

Vienība, kas ir izraudzīta Vedes poligona pārvaldei, ir no Enčēpingas, uz kurieni pārcelsies starptautiskā vienība Swedint. Darba grupa pašlaik spriež par poligona izmantošanu nākotnē, un, kā norunāja LV 3 korpusa komandieris, Swedint esot paudis vēlmi trenēties šajā poligonā.

Uz armijas ģenerālinspektoru Paulu Dēgerlundu lielu iespaidu ir atstājis tas, kā Vedes poligonā noritēja Baltijas valstu militārpersonu apmācība, un viņš uzskata, ka nedrīkst ilgi kavēties ar lēmumu pieņemšanu par šīs apmācības un poligona nākotni.

"Lēmums jāpieņemt visdrīzākajā laikā. Baltiešiem ir nepieciešama LV 3 palīdzība, lai pabeigtu mācības un materiālu saņemšanu Latvijā un Lietuvā."

Riksdāga lēmums par militāro vienību nākotni ir gaidāms nākamā gada februārī vai martā.

Rakstu ilustrē fotogrāfija, kurā pie radara redzams virsnieks Ivars Bondars, kā arī radaru staciju izglītības nodaļas kapteinis Rikards Vilajuana un Kamiinas Breive.

Sūne Valfrīdsons

"Saprātīga sevis ierobežošana"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.11.26.

Pārdomas par vācu ārpolitikas jauno iekārtojumu.

Saistībā ar pārcelšanos uz Berlīni arvien biežāk tiek uzdoti jautājumi par lomu, kādu Eiropā un pasaulē grib spēlēt un kāda jāspēlē apvienotajai Vācijai. Daudzās sarunās pagājušajā mēnesī bija jūtams, ka uz apvienoto Vāciju Berlīnē skatās daudz pamatīgāk nekā uz Bonnu, pat tad, kad Vācijas loma Kosovas kara laikā un dubultās prezidēšanas dēļ ES un G 8 radījusi lielu uzticēšanos.

Pašā Vācijā pagājušajos mēnešos ar debatēm par piedalīšanos Kosovā un Austrumtimorā dienasgaismā parādījās dziļi apslēptā nedrošība par apvienotās Vācijas ārpolitisko lomu, kas vainagojās ar pārmetumiem par to, ka Vācijas valdība vācu intereses ziedojot par labu amerikāņu centieniem iegūt virskundzību, respektīvi, to vadot "cilvēktiesību misionārisms un apgarojot jauna vācu lielummānija". Tas vienkārši ir neprāts un acīmredzot atrodas otrpus politiskajiem faktiem; bet tas norāda, ka mums Vācijā ārpolitikā nepieciešams veikt pamatdiskusiju un ka mums arī pamatīgāk jānodarbojas ar jautājumu par sevis izprašanu - Vācijas ārpolitikas principiem, interesēm, saistību, tradīcijām.

Reti kura valsts Eiropā ir tik lielā mērā atkarīga no savas ārpolitiskās situācijas kā apvienotā Vācija. Tās iemesls ir gan vēsture, gan izvietojums.

Atbilstoši tam augošā ārpolitiskā atbildība šodien nozīmē nevis mūsu valsts pamatprioritāšu maiņu, bet gan nepieciešamību turpināt ārpolitisko konsensu un to saglabāt ar vairākumu gan parlamentā, gan tautā. Tātad mēs atrodamies akcepta un starpniecības problēmas priekšā starp primātu iekšpolitiku un mūsu ārpolitisko atbildību, bet nevis atgriešanos pie stratēģiskas Vācijas iekšējās un ārpolitikas izsvēršanas.

Vācijas ārpolitikas ietvari, tai apvienojoties, būtiski nav mainījušies. Pamatlielumi - izvietojums, intereses, vērtības - palikuši tie paši. Vācijas atkarība nav mazinājusies; tās atbildība par Eiropu un tilta izveidi uz Austrumiem drīzāk ir augusi. Eiropas miera politikai, ciešai partnerībai ar Parīzi un Vašingtonu, draudzībai ar visiem jaunajiem un vecajiem kaimiņiem, kā arī labām attiecībām ar Maskavu mēs piešķiram galveno nozīmi un pieskaitām pie mūsu pamatinteresēm.

Ņemot vērā vācu politikas atkarību no ārpolitikas un mūsu vēsturi, kontinuitāte un uzticamība Vācijas ārlietu politikā ir pieskaitāms pie primārajiem, nevis sekundārajiem tikumiem. Tikai turpinot saprātīgu sevis ierobežošanas politiku un multilaterālu interešu pārstāvniecību, mēs varam saglabāt uzticēšanos un prognozējamību, ko piecdesmit gadu piesardzīgās ārpolitikas rezultātā izveidojusi vecā un jaunā Vācija Federatīvā Republika. Tas kopā ar Eiropas apvienošanos ir svarīgākais ārpolitiskais mantojums. Ja mēs šo mantojumu nešaubīgi sargāsim, neradot neuzticību, mēs sev atvērsim rīcības telpu, kas mums nepieciešama un kuru Vācijas ārpolitika veidojot varētu izmantot.

Pasaule pagājušajā dekādē dramatiski un fundamentāli mainījusies, un tas nevar neatstāt ietekmi uz ārpolitiku. Dinamiski uz priekšu ejošās Eiropas integrācija par nepieciešamu padara arī solidaritāti ārlietu, drošības, aizsardzības politikā. Globalizācija - kā to jau 1995.gadā pareizi konstatēja bijušais Vācijas prezidents Hercogs - novedīs līdz ārpolitikas globalizācijai. Un augošā cilvēktiesību nozīme mieram un labklājībai iestāšanos par to aizsardzību padara par visu demokrātisko valstu ārpolitisko pamatmērķi. Sakarību starp demokratizāciju, tiesisku valsti un ekonomisko progresu, raugoties uz Āzijas krīzi, vairs nevar nepamanīt, bet demokratizācijas jautājums globalizācijas laikmetā kļūs par izšķirošu attīstības faktoru. Tāpēc šajā un citā sakarībā ir nepieciešamas jaunas tiesību normas, nevis pilnīga mūsu ārpolitikas revīzija.

Šī nepieciešamība rodas arī cita iemesla dēļ, pateicoties ar vien lielākie mūsu valsts nozīmei. Valsts no sava stratēģiskā potenciāla, ko veido valsts iedzīvotāju skaits, tās ekonomiskā jauda un intereses, vienkārši nevar atteikties, nevar ignorēt ģeopolitisko situāciju, un tas paliek objektīvs varas faktors, vai tā to vēlas, vai ne. Noliegt to, ka šis objektīvais potenciāls apvienojoties palielinājies, būtu muļķīgi, negodīgi un drīzāk radītu neuzticību nekā uzticību. Jautājums, kas rodas, nav tas, vai apvienotai Vācijai pieder vairāk varas un ietekmes, bet gan - ar cik lielu atbildību un cik saprātīgi Vācija ar to var un tai vajag apieties.

Uz Vācijas ārpolitiku vajadzētu attiecinātas šādas maksimas: pēc iespējas lielāks politiskais atbalsts, kur runa ir par multilaterālo struktūru stiprināšanu, par integrāciju un tiesību kundzību. Toties sevis ierobežošana intervencēs un skaidrs atteikums vāciešu savrupgājieniem.

No šīm pārdomām izkristalizējas trīs galvenie punkti, kuriem Vācijai būtu jāvelta visi savi spēki:

Pirmkārt: Eiropas integrācijas pabeigšana; tā paliek kā mūsu aicinājums un mūsu galvenā interese. Nacionālisma pārvarēšana, integrējot valstis un to intereses, Eiropa pēc gadu simteņiem ilgušiem asiņainiem kariem kaimiņos piedzīvoja miera periodu, kas garantēja labklājību un stabilitāti un Vācijai iespējamu padarīja tās vienotības un partneru atgūšanu. Eiropas integrācija nenozīmē nacionālo valstu vai interešu anulēšanu. Tieši pretēji - nekur citur tās netiek ieviestas kā tieši ES. Neatkārtojamais šajā faktā ir organizācijā notiekošais sarunu process par nacionālajām interesēm Eiropas integrācijas kontekstā. Eiropa paliek - Kosovas konflikts to atkal atsaucis visu atmiņā - veiksmīgākais šī asiņainā gadsimta miera projekts, un tieši mums, vāciešiem, ir interese šo projektu tālāk pilnveidot.

Joška Fišers

Nobeigums nākamajā

preses pārskatā

"Eiropas Savienība vai sabiedrība"

"Die Zeit"

— 99.11.Nr. 46.

Nobeigums.

Sākums iepriekšējā preses pārskatā

Līdz ar to problēma mazāk ir demokrātija nekā nepareizi izprasts liberālisms: pārspīlēta atsevišķu indivīdu autonomijas uzsvēršana iepretī sabiedrībai kā modernās ekonomikas un modernās politikas bāze. Liberālais individuālisms grauj sabiedrību visos līmeņos, sākot ar ģimeni un kaimiņiem un līdz pat darba vietai un valstij, kad tiek mazināta institūciju autoritāte un kultūra - tas nozīmē, ka kopējā vērtību un izpratnes struktūra tiek reducēta līdz šaurai sfērai. Sabiedrības, kas agrāk turējās kopā reliģiju, tradīciju un vietējo sabiedrību ciešās sasaistes dēļ, tagad ir kļuvušas par identitātēm, kuru turēšanās kopā ir kļuvusi plašāka un vienlaiikus vaļīgāka. Zināmā nozīmē šo loģiku visaugstākajā mērā piekopj Internets: ar tā starpniecību var stāties kontaktos ar jebkuru cilvēku skaitu visā pasaulē un ārpus kultūru robežām, taču arvien īslaicīgākos un virspusējākos.

 

Aziātiskais modelis vairs netiek uztverts nopietni

Kopuma saglabāšana nav izaicinājums tikai attīstītajām, bet arī jaunajām demokrātijām. Galvenā te ir civilā sabiedrība. Tā ir zināma patiesība, ka liberālo demokrātiju nav iespējams saglabāt bez veselas (neskartas) civilās sabiedrības. Atšķirības postkomunistiskajā attīstībā starp Poliju, Ungāriju un Čehijas Republiku no vienas puses, un Krieviju, kā arī Ukrainu, no otras puses, vismaz daļēji ir saistītas ar daļēju vai pilnīgu civilās sabiedrības trūkumu augstāk minētajās valstīs. Cilvēku nespēja apvienoties ap brīvprātīgu un demokrātisku bāzi palielina iespēju, ka tas varētu notikt uz netoleranta kopuma bāzes, tas nozīmē grupās, kas balstās uz rasēm, etnosu vai nacionālismu.

Liberālo demokrātiju - kā jauno, tā veco - problēma ir tā, ka daudzām no tām sabiedrībās, kas de facto ir kļuvušas multikulturālas un kas, iespējams, turpmāk par tādām kļūs vēl vairāk, ir jārada kopums un kopējas vērtības. Savienotās Valstis, Kanāda, Austrālija un citas tā sauktās jaunapdzīvotās valstis tādas ir jau sen. Taču arī Eiropas nācijām nākamajā gadsimtā, ņemot vērā to zemos dzimstības koeficientus, gandrīz noteikti būs jāpiesaista darbaspēks no ārienes, tad tās kā sabiedrība nepazudīs. Liberālajām sabiedrībām ir toleranti jāizturas pret kultūru daudzveidību un no tās jāgūst labums. Taču neviena sabiedrība nevar pastāvēt bez kopējām normām un vērtībām. Tāpēc kopējā kultūra de facto daudzkultūru sabiedrības iekšienē daudz vairāk balstās uz pilsoņu apziņu un politiskajām vērtībām nekā uz rasi, etnosu vai reliģiju. Šajā ziņā Eiropai, kur identitāte daudz spēcīgāk ir saistīta ar piederību kādai tautai, nākamajā gadsimtā būs vairāk problēmu nekā vairumam pārējo Rietumu puslodes valstu. Visbeidzot, gandrīz nav iespējams prognozēt, vai liberālajai demokrātijai nākotnē izdosies izveidot adekvātu tās tautu sadzīvošanas un sadarbības morālo bāzi. Mēs joprojām sevi mierinām ar to, ka arī pagātnē daudzas sabiedrības ir bijušas pakļautas tehnoloģiskām pārmaiņām, kuru ietekmē tika lauztas pastāvošās morālās normas. Tomēr tām ar laiku izdevās atjaunot morālo kārtību un veselu sabiedrību. Piemēram, 19. gadsimta pirmajā pusē Rietumi pārejas laikā no lauksaimnieciskās sabiedrības uz industrijas sabiedrību piedzīvoja milzīgu vērtību satricinājumu. Un tomēr 20. gadsimta sākumā tie spēja radīt jaunas normas un institūcijas, kas atbilda mainītajiem nosacījumiem. Taču mēs nezinām, vai tā būs arī turpmāk. Tas, ko mēs zinām, ir, ka cilvēku rīcībā ir ļoti lielas iekšējās spējas radīt kārtību un izstrādāt spēles noteikumus.

Daudz ir atkarīgs no tā, kā nākamajos gados attīstīsies pasaules ekonomika. Tas, cik nenovēršama ir globalizācija un vai tā var noderēt kā spēks labajam un ļaunajam, lielā mērā būs atkarīgs no tā, vai tā spēs izpildīt solījumu par straujo ekonomisko attīstību. Par spīti neveiksmēm un ekonomiskajai nestabilitātei, atliek fakts, ka nav citas alternatīvas globalizācijai kā vien ekonomiskās attīstības ceļš. Pēc postošās peso krīzes Meksika, kaut arī tur pastāvēja spēcīgas marksistiskas un nacionālas tradīcijas, neredzēja nekādu citu iespēju, kā vienīgi neatlaidīgi turēties pie Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības. Aziātiskais modelis, kas šķiet ticams sāncensis, lai tuvinātos liberālajai globalizācijai pēc ilgstošās stagnācijas Japānā un problēmām, kādām tika pakļautas citas šī reģiona valstis, vairs nav uztverams nopietni.

Demokrātija un tirgus ekonomika, tāpat kā agrāk, ir vienīgais ejamais ceļš. Tik ilgi, kamēr tas būs spēkā, mēs varam būt droši, ka tās abas pastāvēs vēl ilgi arī nākamajā tūkstošgadē.

Frensiss Fukujama

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS