Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

Dienasgrāmata

Turpinājums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999., nr.356/357, 29.10.1999., nr.366/367, 5.11.1999., nr.370/371, 10.11.1999., nr.372/373, 11.11.1999., nr.374/377, 12.11.1999. nr.386/387, 23.11.1999., nr.390/391, 25.11.1999., nr.394/396, 30.11.1999., nr.397/398, 1.12.1999.

Lai laiks ātrāk paietu, jāmeklē kāda nodarbība. Pamēģinu atjaunot savas krievu valodas zināšanas rakstiski. Citi mani draugi laiku pavadīja, bieži kārtis spēlējot, kāršu spēli nometnē tagad stingri noliedza. Šahu spēlēt atļauts.

Es nebiju kāršu spēlētājs, tamdēļ sāku šaha figūras taisīt. Būs nodarbība kādam laikam. Te ir arī kāds kokgriezējs, tas cauru dienu strādā ar nazi, mazus tēlus veidodams. Daži vakaros barakā uzstājas ar dziedāšanu un mūziku. Vijolnieks Drehslers arī dažreiz mūsu barakā spēlē, tad var ar baudu paklausīties. Daudzi veci karavīri, kas visus sešus kara gadus izgājuši gan Eiropā, gan Āfrikā, tagad beigās nīkst šajā gūstekņu nometnē. Visgrūtāk ir smēķētājiem, jo tiem ir jādzīvo pilnīgi bez dūma. Dažs vēl mēģina kaut ko izmainīt krievu kareivjiem pret tabaku, bet noķerts par to tiek stingri sodīts. Šodien arī visiem bija jānodod pulksteņi un visi zelta gredzeni, kas vēl tos bija līdz šim saglabājis. Arī grāmatas bija jānodod.

Rītdien mēs atkal iesim uz ārstu apskati, mūs iedalīs četrās darba grupās. Pēc šīm grupām notiek atlaišana. Tagad tiek atlaisti vēl tikai slimie, nevienai grupai nederīgie un ceturtā grupa. Es Bīzentālē biju dabūjis pirmo grupu. Latviešiem gan laikam šīs grupas nebūs no svara. Vienā nometnes lazaretē esot sarkanarmijas māsiņa, latviete no Ludzas.

Šodien arī nometni atstāja viena grupa. Par atlaišanu iet vaļā visdažādākās "paroles", lai nu kādas tās būtu, bet šajā mēnesī mums būtu mājās jātiek.

Landsberga, 1945.gada 5.jūlijs

Atkal pāris dienas garām. Līst vēl arvien. Tāpat mūsu karantīnai beigas nav paredzamas. Mūsu stāvokli pasliktina vēl tas, ka tiek brūvēti lieli mēsli ar zābaku "speršanu". Tas sasodītajiem kamerādiem fričiem derēja, ka viņiem šonakt vēl nocēla divus pārus zābaku. Ar meklēšanu tikai cēla gaismā dažas sīkākas būšanas.

Mēs pabeidzām taisīt šaha figūras un tagad nu pavingrinām prātu, spēlēdami ar garu domāšanu, ar laiku te nav jārēķinās, jo tas ātrāk garām, jo labāk. Tagad tas skrien visai ātri. Jātic tam, ka ar katru aizvadīto dienu esam tuvāk atlaišanai. Tak tā aiziet garām arī šī vasara. Ķiršu laiks varbūt jau cauri, gatavas arī ogas un āboli. Ārā tos nav kam novākt un ēst, bet mēs tos nedabūjām ne redzēt. Mums ik dienu jāiztiek ar vienādu gūstekņu zupiņu un sausas maizes gabaliņu. Ārā arī liepas beidz ziedēt, vējš mums atnes dažādu kairinošu smaržu sajaukumu. Tad mums jādomā par pastāvīgo izsalkumu. Vakarā, gulēt iedami, domājam par to, ka rītā atkal ēdīsim brokastu devu. Pusmiegā sapņojot, aiziet nakts. Jāatceras agrākās vasaras naktis, kad, vakarā noguris, pārnācu no darba un, pēc vakariņām, tūlīt iekritis gultā, pamodos atkal tikai rītā un bez izkustēšanās. Tas bija kādreiz Dzimtenē.

Par atlaišanu ir laistas laukā visdažādākās "paroles". Noliktie datumi pienāk, paiet un atkal tiek uzstādīti jauni. Stāsta, ka ar sesto jūliju sākšot ārzemniekus atlaist, ka arī visu šo nometni jūlijā likvidēšot, un daudz citas jaukas būšanas. Jātic tam, kaut vai tamdēļ, ka ticēt ir labāk nekā neticēt.

Landsberga, 1945.gada 10.jūlijs

Labs laiks pie šiem fričiem jau nodzīvots. Te reizēm notiek gan jautri, gan bēdīgi joki. Kad kamerāds kamerādam kaut ko noceļ, pielieto linču tiesu un pēc tam, nodod sodīšanai. Vakaros atkal patīkami noklausīties vīniešu dziesmas un muzicēšanu bez mūzikas instrumentiem. Viens otrs fricis, ticis kādā amatā, nāvīgi uzkundzējas citiem, lai gan arī pats ir gūsteknis. Tādi vīri ir paēduši, šmaukdami mūs, ēdienu sadalot. Friči paraduši armijā pie stingras disciplīnas savam feldfēbelam klausīt, neuzdrošinās arī tagad neko pretī bilst, "Volksdeutsch" (vācieši tikai pēc tautības) — tie taisa traci un plēšas vai katru dienu.

Man šīs dienas gāja ātri garām. Atlikušo laiku, kas netika nogulēts, pavadīju, šahu spēlējot, vakar vakarā beidzot pienāca ilgi gaidītā karantīnas atcelšana. Līdz ar to gāja vaļā arī dažādas citas būšanas. Jau agrāk mēs bijām pie ārsta bijuši un pēc veselības stāvokļa darba kartes saņēmuši. Pēc tām mūs sāka iedalīt darba grupās un sūtīt arī darbā. Galvenais jau ir tas, ka mūs izdalīja starp fričiem, jo mēs neesam visi vienādi veseli. Es esmu vesels un par tādu arī atzīts, tur neko nevar darīt. Bet līdz ar karantīnas atcelšanu mēs sākām atkal prasīt to, ko mums jau sen solīja — pie citiem latviešiem. Pēc ilgākas kasīšanās beidzot arī pāriesim turp, šovakar pat laikam. Tur pašlaik ir četrdesmit divi latvieši, mums pienākot, būsim tieši pussimts. Cik zināms, tad pavisam šajā nometnē ir piecdesmit divi latvieši.

Landsberga, 1945.gada 15.jūlijs

Visas šīs dienas paiet karstā saules svelmē. Staigājam apkārt, cik vien varēdami kaili, tomēr svīstam. Labprāt staigātu pilnīgā "Ādama kostīmā", bet tas ir noliegts. Arī naktīs nepaliek vēsāk, noguļam tāpat kaili. Esam brūni saulē nodeguši, cauru dienu kaili dzīvojot, un pie šī karstuma jau pieraduši. Ilgas pēc atvēsināšanās ūdenī ir jau aizmirstas.

Dzīvojam kopā piecdesmit latviešu. Darbos ārpus nometnes nedrīkstam iet, jādzīvo tepat pa iekšu. Dažas dienas dušīgi nostrādājām, lai dabūtu vairāk zupas iestrēbt. Bet tās ir kļuvušas tik šķidras, ka labāk gulēt ar tukšu vēderu, nekā ar ūdens pilnu kuņģi svīst karstajā saulē. Ar fričiem darīšanas mums tagad neiznāk vairs tik daudz. Esam atsevišķs latviešu vads. Ar mums friči tagad rēķinās, jo ir jau vairākkārt dabūjuši ar latviešiem iepazīties. Par Dzimteni ir mazāk jābēdā, kad esam kopā lielāks bars. Daudzi ir labi dziedātāji, vai katru vakaru atskan droši dziedātas latviešu dziesmas. Daudzi no mums šajā nometnē dzīvo jau ceturto mēnesi, bet tagad der, ka mēs šajā mēnesī tiksim no šīs nometnes prom. Arī krievi saka, ka mēs drīzi brauksim prom. Šo nometni likvidēšot augusta beigās. Cik labprāt gribētos kaut ko dzirdēt, kā tagad iet ārpasaulē. Bet gūsteknim tas nav jāzina. Gūsteknis nevar dzīvot pārējai pasaulei līdzi. Šajā nometnē neiznāk pat propagandas izdevumi. Kas ir ar mūsu Dzimteni — par to nav dzirdēts neviens vārds.

Landsberga, 1945.gada 19.jūlijs

Dienas aiziet karstajā vasaras svelmē. Dzīvojam dienu no dienas, ēzdami savu zupas porciju un maizes gabaliņu. Apēduši gaidam nākamo ēdiena reizi. Pēc ēdiena reizes kāds uzprasa otram: "Vai paēdi?" "Apēdu," tikai tiek atbildēts. Zupas dažreiz ir tikai gandrīz tīrs ūdens ar saulespuķu eļļu. Lielai daļai šādu neparastu ēdienu vēders netur. Piesakās ar šādu kaiti uz lazareti, bet tur tad tiek tā badināts, ka otrreiz vairs nevēlas turp nokļūt.

Vienu laiku mums jau skaitījās kāda nodarbošanās — piegādāt ēdienu kādai izolētai barakai, kurā kāds bija saslimis ar vēdera tīfu. Tad atkal pilnīgā bezdarbībā. Spēlēju šahu, tas neapnīk. Ja latviešiem kaut ko uzdod, tas tiek spoži izpildīts, tamdēļ ar latviešiem te rēķinās. Reizēm gan uznāk gaismā arī kādi mēsli, bet tie tiek drīzi nolīdzināti. Vakar bija sarīkojuši mantu kontroli. Tā kādam vecam sīkstulim fricim laikam sirmus matus pataisīja, bet latviešiem tā nāca par labu uz friču rēķina. Šovakar pārvilkāmies atkal uz jaunu baraku. Nu, liekas, vajadzētu drīzumā nākt mūsu kārtai tikt laukā no šīs nometnes. Pašlaik tiek laukā tikai pa retam kādi veči vai slimnieki, un slimnieki tiekot laukā no lazaretes. Ja tiek zināms, ka kāds ies prom, tie tiek atsevišķā barakā iežogoti un apsargāti, tomēr visapkārt salasās friči ar steidzīgi rakstītām vēstulēm rokās, gribēdami dot kādu ziņu savām sievām.

Landsberga, 1945.gada 21.jūlijs

Landsberga pie Vartes ir pilnīgs šīs vietas nosaukums, jo garām tek upe Varte. Kaut kas jāuzraksta arī šodien, jo neatrodu neko citu darāmu. Visi likušies "pampt", tā ka pat šaha partneru nevaru sev atrast. Man no pārmērīgas gulēšanas sāk galva sāpēt un nelaba dūša palikt. Daži te pa baraku un apkārt dzen visādas andeles, kurās galvenais maiņas līdzeklis ir tabaka. Tad kādi izlavās ārā uz darbu un piedāvā savas preces krieviem, iemainot ēdamlietas un tabaku.

Dabūjam reizēm pasmieties arī šeit nometnē, jo te sastopami visdažādākie cilvēki. Kāds ukrainis, muļķītis, pastāvīgi uzstājas ar dejošanu. Viens artilērists ir augumā un pēc balss deviņus gadus veca zēna izskatā. Tādam zēnam neklājas slikti, jo viņam ir glīti un samērīgi locekļi kā īstam deviņus gadus vecam zēnam, lai gan viņš īstenībā ir par desmit gadiem vecāks. Kāds cits ir atkal īsts milzis. Tam gan laikam grūti ar šādu uzturu dzīvot, jo tas viņa, milža, vēderam nav vairāk kā oga.

Vakar atkal sākās atlaišana. Tika laukā kādi astoņi simti veču un slimnieku. Arī viens no latviešiem tika aizsūtīts no lazaretes uz pilsētas slimnīcu.

Landsberga, 1945.gada 25.jūlijs

Laiks kļuvis mazliet vēsāks. Var jau arī manīt, ka dienas kļūst īsākas. Vasara iet uz rudens pusi...

Kādas dienas dzīvojam vienā barakā saspiesti ap septiņi simti vīru. Zem lāvām uz grīdas gulēdams biju caurvējā saaukstējies, bet manai veselībai tas nekait, pēc divām dienām atkal vesels. Beidzamajās dienās nometni atstāj ik dienas pāris tūkstoši vāciešu. Viņi aiziet uz rietumiem — uz mājām. Slimie un veči brauc ar vilcienu, veselie aizsoļo kājām. To nezina neviens, kāds liktenis viņus tur gaida, bet viņi priecīgi atvadās no kara biedriem, jo vismaz atpakaļ pāri Oderai viņi aiziet. Mums, ārzemniekiem, jāpaliek pagaidām šeit. Ārzemniekus savākšot vispirms no visām nometnēm kopā, tad speciāla komisija izšķiršot viņu likteni. Kad tas būs, — nezina neviens. Varbūt tikai tad, kad vācieši no visām nometnēm būs atlaisti. Šī nometne var būt jau tukša pēc nedēļas, bet te atkal nākšot jauni trīsdesmit tūkstoši vietā. Vienu dienu garām aizgāja arī no Pozenes nometnes daži tūkstoši atlaisto.

Šodien dabūju mazliet pastrādāt. Tas bija pavisam niecīgs darbs, bet tūlīt dabū manīt, cik ātri nogurst darbā nepieradušie muskuļi.

Landsberga, 1945.gada 29.jūlijs

Kalendārs šodien atkal rāda vienu svētdienu. Visu šo gūstniecības laiku neviena diena nav atšķīrušies no otras. Sākumā it kā gaidīju, kad nāks svētdiena, bet nu jau pie tā pierasts, aizmirsusies, kāda ir svētdienas sajūta. Kā gan tagad Dzimtenē — vai tur ir svētdiena, vai mani piederīgie arī to svin?

Vakar vakarā atkal pārnācām dzīvot uz citu baraku. Te nežēlīgi ieviesušās blaktis. Pirmā nakts nu ir cauri, varbūt turpmāk tās vairs tik traki neuzbruks. Šodien laiks kļuvis aukstāks un līst lietus. Visas iepriekšējās dienas staigāju apkārt saaukstējies ar sāpošu galvu un temperatūru, bet vakar pēkšņi uzrāvos uz tādu drudzi kā vēl nekad. Protams, šodien esmu atkal vesels.

Visas iepriekšējās dienas atlaišana gāja vaļā. Nometne ir kļuvusi jūtami tukšāka. Uz tā rēķina atlikušie dabūja vairāk ēst. Ne zirgu, ne citu lopu gaļu pie zupām vairs neliek, bet kādu laiku mūs baroja ar eļļas zupām. Sākumā tā garšoja visiem, bet drīzi viens pēc otra dabūja tādu caureju un vemšanu, ka atteicās pavisam no ēšanas. Pa vienu nedēļu visi bija piebaroti sātīgi. Pašlaik mūs baro ar ūdens zupu, kurā ir veseli kartupeļi, kas jau pussapuvuši un saskābuši. Arī šo zupu kuņģis daudziem nemaz netur un grūž atpakaļ. Veselākie saēdas to vairāk, līdz arī iznāk tas pats. Ēdamo eļļu tagad izsniedz atsevišķi, bet liela daļa nevar ne tās smaku paciest, ne grib to redzēt. Dažs izlieto to zābaku smērēšanai.

Vairāki no mums katru dienu izlavās darbā ārpus nometnes. Tad reizēm gadās kādam tikt arī makaronu fabrikā strādāt. Tur strādā arī latvietes, kuras janvārī Latviju atstājušas.

Landsberga, 1945.gada 4.augusts

Ir sācies jauns mēnesis — augusts. Laukos raujas ar ražas novākšanu. Gadu atpakaļ šajā laikā es biju Vestienas pagastā. No turienes palikušas reizē skumjas un jaukas atmiņas.

Kādu laiku mums atļāva iet ārpus nometnes strādāt. Daži tika uz pilsētu komandantūrā strādāt. Tur ir kādam krievu seržantam sieva latviete, rīdziniece, bet tā jau četrdesmit pirmajā gadā atstājusi Latviju. Ārā strādājot, var kārtīgi paēst dabūt, tirgoties ar krieviem un šo to ienest nometnē. Es aizvakar pirmo reizi izgāju laukā no šīs nometnes. Tiku ražas novākšanas darbos, kūļus statos sliet. Patīkama pārmaiņa pēc ilga laika paelpot svaigu gaisu. Apsargi guļ kaut kur citā lauka malā, visapkārt nobriedušas labības lauki, balti mākoņi un zila debess. Pa plašajiem laukiem aizejam kilometriem tālu prom, neviens jau bēgt nedomā, jo nav kur. Dabūjām pirmo reizi arī jaunos kartupeļus ugunskurā cept. Vakarā, brīvu gaisu izelpojušies un nostaigājušies, pārnācām atpakaļ nometnē. Citi atkal, ārā strādādami, dabū ābolus, grāmatas un citas lietas nometnē ienest. Visu laiku nometnē lietojot tikai vienādu ēdienu — ik dienas to pašu zupu un maizi, sāk piemesties dažādas kaites, laikam vitamīnu trūkuma dēļ. Man sākusi sāpēt visa mutes iekšpuse — sevišķi mēle un smaganas, tā ka knapi var ko ieēst.

Landsberga, 1945.gada 10.augusts

Pavisam vienmuļas ir pagājušas atkal vairākas dienas nometnē. Mums, kas nedrīkstam ārā strādāt iet, reizēm drusku jāpašansē tepat nometnē, un tas ir viss. Atlaišana, kas ieviesa pārmaiņas un satraukumu, sevišķi vāciešos, ir apstājusies un pagaidām vairs nenotiek. Mēs, ārzemnieki, šo nometni atstāsim šajā mēnesī.

Pirms vairākām dienām šajā nometnē ieradās atlaišanai vecākie un slimākie vācu gūstekņi no Smoļenskas, kas trīspadsmit mēnešus pavadījuši gūstā. Tie arī zina, ko nozīmē īsts gūsts, to rāda arī viņu izskats. Mēs tad vēl īstu gūstu neesam redzējuši. Tur esot bijuši arī latviešu gūstekņi, bet tiem esot bijis labāk, arī viņi tagad esot aizbraukuši projām uz atlaišanu.

Vakar Krievija sākusi karu ar Japānu. Tas varbūt iespaidos arī mūsu stāvokli, vai uz labo vai slikto pusi — to nevar pateikt neviens.

Landsberga, 1945. gada 13. augusts

Atkal ir sācies viens lietus periods. Caurām dienām līņā smalks lietus. Visa diena jānodzīvo barakā uz lāvas. Kad no "pampšanas" sāk nelabi palikt, sameklēju kādu šaha partneru, un tad tā ir galvenā nodarbošanās. Tādā laikā arī ļoti daudzi slimo. Mēs esam piecdesmit trīs, bet vairāki pastāvīgi dzīvo pa lazaretēm. Viens ir iedzīvojies reimatismā, tas jau laikus var paredzēt lietus periodu un aiziet uz lazareti. Otrs atkal no lazaretes laikam vairs neatgriezīsies, ar diloni galīgi nonīcis. Man un daudziem citiem kaklu nevar dabūt veselu. Lazaretes uzturs un dzīvošana ir mazliet labāka. Dažs arī šeit, gūstekņu nometnē, dzīvo tīri labi, ēd konservus un cep pankūkas, bet tie ir ar ķērienu uz spekulēšanu, dažs, virsnieku mantas iztirgodams krieviem, kļuvis jau lielspekulants. Krievi arī beidzamajā laikā sākuši darīt tā, ka paņem piedāvāto mantu un ne paldies nepasaka.

Dabūjām zināt, ka pēkšņi Japāna kapitulējusi, tātad vienreiz visā pasaulē karš būs beidzies. Mūsu jaunā plašā dzimtene ar to būs vēl vairāk cēlusies, bet kas mums no tā? Vakar mūsu nometnē atkal ieradās vairāk nekā tūkstotis no Pozenes. Varbūt atkal sāksies atlaišana.

Landsberga, 1945.gada 16.augusts

Ārā līst lietus. Tas rada mazliet rudenīgu sajūtu. Jāuzturas barakā. Tur visi nevar ne lāga iekšā sanākt, ja viena daļa jau iepriekš nesakāp lāvās. Tagad visi tupam lāvās. Ir tā it kā Dzimtenē rudens vakaros. Dažs lāpa zābakus vai drēbes, citi vienkārši izstiepušies guļ bez miega, jo tas sen jau izgulēts. Kāds vecāks "lancers" sāk stāstīt nebeidzamos kara stāstus, savus piedzīvojumus. Jaunākiem, kam to ir mazāk, nekad neapnīk klausīties. Starp mums ir arī vecāki vīri, kam mājās palikušas sievas un bērni. Tie sāk stāstīt savus jaunības piedzīvojumus labajos laikos. Mutē saskrien siekalas, kad stāsta par ēdieniem un dzērieniem dzīrēs, par trakošanu un palaidnībām. Tādi stāsti ir arī pamācoši, kā tikt vaļā no dažādām ķezām, par apprecēšanos un pirmajiem gadiem ģimenes dzīvē.

Skaisti pagājušie laiki stāstos. Šos stāstus nekad nebeigs stāstīt, jo šos piedzīvojumus nevar aizmirst. Reizēm ierunājamies arī par to, ko mēs vēl turpmāk piedzīvosim. Te arī dažs zina jau atstāstīt kādus piedzīvojumus Sibirijā, cits stāsta kaut ko par dienestu sarkanarmijā, par dzīvi plašajā Krievijā. Tak mūs vairs nekas nebaida un neiespaido. Par nākotni arī šajā laikā ir domāts, cik daudz nu par to var izdomāt.

"Vai vakars, vai rīts, mūsu dziesmas lai trīc." Tās trīc un nebeigs trīcēt, lai arī kur mēs būtu. Atskan gan jautras, gan skumjas dziesmas. Te dziedamas arī tādas dziesmas, kuras Dzimtenē nebija dziedātas un kuras tur varbūt arī tagad vēl nepazīst. Dziesmas atdzīvina skaistas atmiņas un rada prieku. Tās lai mūs neatstāj nekādos laikos.

Drīzi būs vakars un šī diena nodzīvota. Dienā jāatturas no pārāk ilgas gulēšanas, jātaupa miegs naktij. Naktī tas tagad vajadzīgs stiprāks, jo barakā savairojušās un izplatījušās blaktis. Ja nedabū stiprāk aizmigt, tad visa nakts paiet, ar tām kaujoties. Šis nejaukais parazīts gan ir kārs pēc gūstekņu asinīm, nez vai kāds ir izdzīvojis gūstu bez tā. Krievu eļļu tagad sāka dot mazāk, ar to vecais gūstekņu draugs izsalkums liek sevi vairāk just. Tad atceramies tos laikus, kad par ēšanu agrāk par ēdienu reizēm nebija jādomā, un ticam arī, ka agrāk vai vēlāk atkal būs tā.

Landsberga, 1945.gada 18.augusts

Laiks kļuvis īsti rudenīgs. Vēss un pastāvīgi līst. Bet mums prāts tagad priecīgāks kā nekad šajā nometnē. Vakar paziņoja, ka sāksies ārzemnieku atlaišana un dažās dienās visi ārzemnieki tiks atlaisti, visi saņems atlaišanas zīmes. Poļi tiks tepat palaisti laukā no nometnes, pārējie kopā brauks uz savām galvaspilsētām. Par to nebēdājam, ka mūs vēl Dzimtenē var kas sagaidīt, priecājamies tikai par to, ka vienreiz prom no šīs nometnes uz mājām.

Landsberga, 1945.gada 20.augusts

Cik vienu dienu bija priecīgs, tik atkal otru slikts garastāvoklis. Vakar rītā latviešus un Krievijas vāciešus vēlreiz pārbaudīja, vai visi ir šeit, un pierakstīja visiem nodarbošanos. Arī no barakas citi aizgāja projām, palikām tikai Padomju Savienības pavalstnieki. Tak tas viss bija tikai vienu dienu, dzīvojam atkal vienaldzīgi tālāk, lai dara ar mums, ko grib. Vakar vēl dažiem Krievijas vāciešiem izdevās tikt uz darbu pilsētā eļļas fabrikā. No nometnes viņi aizgāja prom uz trim mēnešiem vismaz, dzīve gan tur esot laba. Vācieši jau otru dienu iet laukā no nometnes, šodien izgāja vairāk par diviem tūkstošiem. Rītu arī tie ies prom.

Aizvakar mums pienāca atkal viens latvietis — piecdesmit ceturtais. Tas ir viens no mūsu vecajiem Bīzentāles biedriem, kuri palika Vrīcenes nometnē. Vrīcenē bijuši kādi sešdesmit divi latvieši, vairāki arī no mūsu Rātenovas baterijas. Viņi visi palikuši Kistrinā.

Vakar tomēr bija svētdiena, to dabūjām vakarā ieraudzīt. Netālu no mūsu nometnes krievi un poļi bija sarīkojuši kaut ko zaļumballei līdzīgu un rāva ar dejošanu vēlāk pat laternu gaismā. Vairāk nekā pēc gada pirmo reizi dabūju pa gabalu redzēt, kā cilvēki dejo. Tā jau ir miera laika parādība. Vairāki no mums katru dienu strādā, rakstot atlaišanas zīmes, bet par mūsu atlaišanu neviens neko noteiktu nevar uzzināt.

Landsberga, 1945.gada 22.augusts

Dzīvojam arvien vēl tepat, gaidīdami, ko darīs ar mums. Vācieši ik dienas iet uz komisiju, tur tos ārsts izmeklē, šeit paliek tikai paši veselākie, citi — ik dienu ap divi tūkstoši — iet laukā. Katrs saņem atlaišanas zīmi uz savu bijušo dzīvesvietu, bet, vai viņi aiziet uz mājām vai tikai uz kādu citu gūstekņu nometni, to neviens nezina. Izvadīti gan viņi tiek ar atvadu saucieniem, kapelai maršu spēlējot.

Vakar garām mūsu nometnei pa ceļu nelielos bariņos gāja atlaistie gūstekņi. Apsardzības tiem nebija. Tie laikam atlaistie poļi no kādas citas nometnes, jo vakar arī no mūsu nometnes ar maršu izlaida laukā poļus. To bija vairāk nekā simts. Šodien vai rīt ar vāciešu atlaišanu vajadzētu būt cauri. Pašlaik nometnē ir ap septiņi tūkstoši vīru. Viena daļa ir ārzemnieki un vācieši, lielākoties nometnes personāls. Šonedēļ nometne tikšot iztukšota, nākšot jauni iemītnieki.

Tālajos Austrumos cīņas beigušās. Ar to Otrais pasaules karš beidzies. Mēs sēžam gūstekņu nometnē un dienu no dienas gaidām.

Landsberga, 1945.gada 25.augusts

Divus mēnešus jau esmu Landsbergas gūstekņu nometnē nodzīvojis. Šie abi mēneši ir pagājuši bezdarbībā, dienu no dienas tikai gaidot un cerot. Pašlaik jaunākās baumas ir, ka jaunnedēļ mēs iešot uz Kistrinas gūstekņu nometni.

Vakar šeit tika atlaisti rumāņi, ungāri, dienvidslāvi. Ungāru jeb maģāru bija visvairāk. Tie arī šajā nometnē bija privileģētie gūstekņi, ieņēma dažādus amatus, sevišķi tos, kur bija darīšana ar pārtiku. Tamdēļ tie bija arī sev smukas ceļa kules uztaisījuši. Viņi izsoļoja laukā ar dziesmām un savu valstu karogiem. Sakarā ar transporta grūtībām viņi tika palaisti no šīs nometnes brīvībā, lai iet, kur patīk, vai paši meklē sev transportu. Var gadīties, ka arī mūs tāpat palaiž, mēs arī būtu laimīgi, un nevienam netrūktu dūšas kaut vai tikai kājām aiziet kādu tūkstoti kilometru līdz Dzimtenei.

Šo nometni šajā mēnesī vajagot atbrīvot SS vīru vajadzībām. Pašlaik atlaišana ir pārtraukta. Palikušie ir vāciešu darba komandas, virsnieki un no ārzemniekiem itālis, francūži, beļģi, holandieši, dāņi, norvēģi, austrieši, Krievijas vācieši un mēs no Baltijas. Ja aiziesim uz Kistrinu, tiksim kopā ar citiem latviešiem. Tur gūstekņiem jāejot darbā, un pie to apsargāšanas esot arī latvieši sarkanarmieši. Uzturs šajā nometnē beidzamajā laikā ir kļuvis vājāks, bieži tīrās ūdenszupas, tomēr šajā nometnē tas esot vislabākais, Kistrinā vēl daudz sliktāks, bet cerams, ka tur mums nevajadzēs ilgi būt. Ik dienas garām mūsu nonetnei no austrumiem nāk mazos bariņos atlaistie gūstekņi. Postenis tiem pārbauda dokumentus, un tie aiziet tālāk. Mēs dabūjam nolikt arvien jaunus termiņus uz priekšu, līdz kuram laikam būsim Dzimtenē.

Landsberga, 1945.gada 27.augusts

Sēžam vēl arvien tepat un gaidām. Tak vienīgais, ko mēs sagaidām, ir baumas. Jaunas izdzirdējuši, tūlīt pārspriežam un ticam tām, jo citādi vairs nebūtu nekāda prieka dzīvot. Vakar uz mūsu baraku atnāca septiņi igauņi un leitis. Ar kāri uzklausāmies visu, ko tie stāsta. Viņi ir nākuši no kādas citas netālas gūstekņu nometnes, kas likvidēta. Viņiem ir teikts, ka tie kopā ar mums pēc pāris dienām tikšot sūtīti uz dzimteni. Nu tās pāris dienas jau pagājušas, bet nekas nav zināms. Beidzamās baumas ir bēdīgākas, dažam tās vēl bojā garastāvokli, ja kādam tas vēl bojājams.

Vissliktāko sajūtu rada izsalkums. Grūti ir bezdarbībā sagaidīt nākamo ēdiena reizi. Pastāvīgi nāk virsū domas par ēšanu. Jādomā par tiem laikiem, kad varēja ēst, cik grib, vai arī jāsapņo par nākotni, kad būsim brīvi un atkal varēsim strādāt un ēst. Tā kā visi reizē domā tādas pašas domas, tad tas arī ir mūsu sarunu temats. Katrs grib pastāstīt kaut ko no savas dzīves labajiem brīžiem, līdzko viens ir iesācis. Tā stāstot un klausoties mēs esam kļuvuši kā seni paziņas no labajiem laikiem. Sevišķi beidzamajā laikā mēs esam kļuvuši draudzīgāki un tuvāki. Tā sarunās mēs aizvadām šīs tukšās dienas. Arī šahu spēlējam katru dienu. Es cīnos te par meistara vietu.

Laiks, sevišķi rītos, ir kļuvis jau visai vēss. Pāri žogam vējš ienes mūsu nometnē nodzeltējušas koku lapas. Dažs sāk runāt par ziemas pavadīšanu ar šiem apģērba gabaliem, kādi mums vēl palikušies. Krievi saka, ka te vainīgi esot arī poļi, jo tie nedodot transporta līdzekļus mūsu aizsūtīšanai uz mājām.

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors